Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 15. aprīlī Associazione Nazionale GranoSalus – Liberi Cerealicoltori & Consumatori (Associazione GranoSalus) iesniedza par Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2019. gada 14. februāra rīkojumu lietā T-125/18 Associazione GranoSalus/Komisija

(Lieta C-313/19 P)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Associazione Nazionale Granosalus – Liberi Cerealicoltori & Consumatori (Associazione – GranoSalus) (pārstāvis: G. Dalfino, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Pamati un galvenie argumenti

1.    Apelācijas sūdzība par Vispārējās tiesas rīkojumu ir pamatota ar LESD 263. panta ceturtās daļas un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta, to skatot kopā ar Eiropas Cilvēktiesību [un pamatbrīvību aizsardzības] konvencijas 6. un 13. pantu, pārkāpumiem.

2.    Apelācijas sūdzības iesniedzēja vispirms norāda uz LESD 263. panta ceturtās daļas pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā apstākli, ka Associazione GranoSalus atbilstoši tiesību aktiem ir locus standi tās biedriem esošā individuālā locus standi dēl, tā kā apstrīdētā Īstenošanas regula (ES) 2017/2324 “tos skar tieši un individuāli”, jo “reglamentējošs akts tos skar tieši un neietver īstenošanas pasākumus”.

Šajā ziņā Associazione uzsver, ka Vispārējā tiesa šīs normas piemērošanā esot pieļāvusi kļūdu, secinādama, ka individuāla skāruma nosacījums nav izpildīts, jo “apstrīdētais akts, iespējams, skar dažus no prasītājas biedriem vispārīgi – kā patērētājus un Savienības pilsoņus” (rīkojuma 57. punkts).

Tomēr šāda apelācijas sūdzības iesniedzējas – GranoSalus – biedru kvalifikācija esot kļūdaina, ņemot vērā Associazione statūtus, kuros noteikts, ka tās biedri un caur viņiem arī pati Associazione ir patērētāju un lauksaimniecības produkcijas ražotāju interešu pārstāve un veicinātāja, tostarp īstenojot darbības “ar mērķi it īpaši Savienības līmenī cīnīties pret iespējamo mikotoksīnu un citu sārņu sliekšņa paaugstināšanos, lai aizsargātu patērētāju, ir īpaši bērnu, veselību”.

Tā kā nosacījums par individuālu skārumu ir izpildīts un šis nosacījums ir pievienojams tieša skāruma nosacījumam, Vispārējā tiesa esot kļūdaini spriedusi par šo jautājumu, to neņemot vērā.

3.    Tālāk Associazione norāda, ka Vispārējā tiesa rīkojumā kļūdaini esot noteikusi, ka nosacījums par tiešu skārumu, kuram jābūt izpildītam, lai prasība būtu pieņemama atbilstoši LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējai teikuma daļai, nebija faktiski izpildīts, jo pastāv iespējamie valsts pasākumi apstrīdētās Īstenošanas regulas (ES) Nr. 2017/2324 izpildei, šajā ziņā savu lēmumu pamatojot ar “dalībvalstu piešķirto atļauju laist tirgū augu aizsardzības līdzekļus, kas satur darbīgo vielu “glisofātu”, atjaunošanu”, [un] šos aktus uzskatot par tādiem, kas veido “apstrīdētā akta īstenošanas pasākumus LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas nozīmē” (pārsūdzētā rīkojuma 84. un 85. punkts).

Šī novērtējuma kļūdaino raksturu ilustrējot apstāklis – kurš ir pierādīts aktos –, ka dalībvalsts, kurā Associazione un tās biedriem ir juridiskā adrese (Itālija), ir īstenojusi Regulu (ES) Nr. 2017/2324 ar Veselības ministra 2017. gada 19. decembra paziņojumu, kurā ir vienkārši noteikta aktīvās vielas “glifosāta” atļaujas automātiska atjaunošana uz laiku, kas nepārsniedz 5 gadus, vienlaikus pagarinot atļaujas saistībā ar augu aizsardzības līdzekļiem, kas satur glifosātu, līdz 2022. gada 15. decembrim, neveicot nekādu diskrecionāru novērtējumu pat attiecībā uz tehniskiem priekšrakstiem, kas minēti Regulas (ES) Nr. 2017/2324 I un II pielikumā.

Associazione šajā sakarā norāda, ka, pat ja Ministra 2017. gada 19. decembra paziņojums būtu jāuzskata par īstenošanas pasākumu, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā to, ka šis pat paziņojums nav pārsūdzams valsts tiesās, jo atbilstoši Itālijas tiesībām un judikatūrai šajā jomā šāda prasība nav iespējama (Consiglio di Stato (Valsts Padome) 2005. gada 9. novembra spriedums Nr. 6243).

4.    Tālāk Associazione apstrīd rīkojumu tādēļ, ka esot pārkāpta LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējā teikuma daļa, jo Vispārējā tiesa neesot ievērojusi strīda priekšmetu, kāds tas ir definēts prasības pieteikumā par lietas ierosināšanu. Associazione šajā sakarā norāda, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā to, ka apstrīdētās regulas tiešā iedarbība uz Associazione un – caur to – uz tās biedriem izriet no aktīvās vielas “glifosāta” iespējamās kancerogenitātes (skat. Starptautiskās Vēža izpētes aģentūras 2015. gada 20. martā publicēto pētījumu, kurš ir noraidīts apstrīdētajā Regulā (ES) 2017/2324), kura apstiprināšana ir Eiropas Savienības ekskluzīvajā kompetencē un kurš nevar būt dalībvalstu kompetencē ietilpstošas atļaujas priekšmets; tas tā ir tāpēc, ka valsts atļauja augu aizsardzības līdzekļiem neietver nekādu novērtējumu par aktīvo vielu “glifosāts”, kuru jau “avansā” ir apstiprinājusi Eiropas Savienība, kā rezultātā ir izslēgts, ka Itālijai būtu pilnvaras atļaut vai aizliegt laist tirgū augu aizsardzības līdzekļus ar atsauci uz aktīvo vielu “glifosāts”. Šajā lietā Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējā teikuma daļā noteiktos nosacījumus, neņemot vērā tiesvedības ietvaros izvirzītos argumentus, proti, ka glifosāta atliekas nonāk pazemes ūdeņos, pārtikā (makaronos) un augsnē, no kā izriet kaitējums, ko šīs vielas laišana tirgū nodara teritorijai, dalībvalstu pilsoņiem un interesēm, kuras pārstāv Associazione, un – caur to – tās biedriem.

Tātad Vispārējai tiesa esot bijusi jāizvērtē ietekme iepriekš minētā 263. panta izpratnē saistībā ar šo apstākli un saistībā ar GranoSalus statūtiem, kā arī saistībā ar tās biedru īpašo situāciju, ko tā nav izdarījusi savā rīkojumā.

5.    Balstoties uz iepriekš minēto, Associazione apstrīdēja LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas interpretāciju, ko sniegusi pirmās instances tiesa, kuras rezultātā šī norma zaudē piemērojamību un kura ir pretrunā Eiropas likumdevēja gribai. Šajā nozīmē apelācijas sūdzības iesniedzēja sniedz atsauces uz ģenerāladvokātu norādītajiem apsvērumiem vairākās tiesvedībās (skat. tostarp ģenerāladvokātu secinājumus lietās C-456/13 P; C-583/11 P un apvienotajās lietās no C-622/16 P līdz C-624/16 P), pēc kuru uzskata šādas ierobežojošas interpretācijas rezultātā 263. pantam zustu jēga un konkrēta lietderība.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Associazione norāda, ka tāda LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas interpretācija, kādu sniegusi Vispārējā tiesa pārsūdzētajā rīkojumā, ir acīmredzamā pretrunā Pamattiesību hartas 47. pantam (“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā. Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu [..] lietas izskatīšanu [..]”), Eiropas Cilvēktiesību [un pamatbrīvību aizsardzības] konvencijas 6. pantam (tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu) un 13. pantam (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību), tādējādi radot šķērsli paredzētajai iespējai vērsties Vispārējā tiesā tieša skāruma šādos apstākļos un līdz ar to nepamatoti radot kaitējumu Savienības tiesībās ieviestajam tiesību aizsardzības režīmam.

Prasījumi

Associazione GranoSalus lūdz Tiesai atcelt Vispārējās tiesas rīkojumu lietā T-125/18 – kurā tā atzina par nepieņemamu prasību un uzskatīja, ka Associazione biedriem nav locus standi tādēļ, ka, pirmkārt, apstrīdētajai regulai neesot individuālas iedarbības uz šīm personām un, otrkārt, pastāv valsts īstenošanas pasākumi, kas arī izslēdz tiešu iedarbību – un tādēļ atzīt par pieņemamu prasību atcelt Īstenošanas regulu (ES) Nr. 2017/2324, kā arī tajā formulētos lūgumus par pasākumiem, ieskaitot pierādījumu savākšanas pasākumiem, un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izlemšanai pēc būtības.

____________