EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2013. gada 7. maijā (*)

Civildienests – Ierēdņi – Invaliditātes pensija – Civildienesta noteikumu 78. panta piektā daļa – Atteikums atzīt, ka invaliditāti izraisījusi arodslimība

Lieta F‑86/11

par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kurš ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu,

Robert McCoy, bijušais Eiropas Savienības Reģionu komitejas ierēdnis, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv L. Levi, advokāts,

prasītājs,

pret

Eiropas Savienības Reģionu komiteju, ko pārstāv J. C. Cañoto Argüelles, pārstāvis, kam palīdz B. Wägenbaur, advokāts,

atbildētāja.

CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Krepels [H. Kreppel], tiesneši E. Perillo [E. Perillo] (referents) un R. Barentss [R. Barents],

sekretārs J. Tomacs [J. Tomac], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 16. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemts 2011. gada 8. septembrī, R. McCoy cēla šo prasību, lūdzot atcelt Eiropas Savienības Reģionu komitejas biroja 2010. gada 10. septembra lēmumu, ciktāl Reģionu komitejas birojs ir atteicies atzīt, ka slimība, kas izraisījusi prasītāja invaliditāti, ir arodslimība Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 78. panta piektās daļas izpratnē, kā arī lūdzot piespriest Reģionu komitejai samaksāt summu EUR 10 000 apmērā kā atlīdzību par morālo kaitējumu, kas saskaņā ar prasītāja viedokli viņam nodarīts, un piespriest atlīdzināt visus ar invaliditātes procedūru saistītos izdevumus.

 Atbilstošās tiesību normas

2        Civildienesta noteikumu 53. pantā ir paredzēts:

“Ierēdnis, attiecībā uz kuru Invaliditātes komiteja atklāj, ka viņam piemērojami 78. panta noteikumi, automātiski dodas pensijā tā mēneša pēdējā dienā, kurā iecēlējinstitūcija atzīst viņa pastāvīgo nespēju veikt savus pienākumus.”

3        Civildienesta noteikumu 59. panta 4. punktā ir noteikts:

“Iecēlējinstitūcija lietu par ierēdni, kura slimības atvaļinājumi triju gadu laikā kopā pārsniedz 12 mēnešu[s], var iesniegt Invaliditātes komitejai.”

4        Civildienesta noteikumu 73. pantā ir paredzēts:

“1.      Ierēdņa risks saslimt ar profesionālajām slimībām [arodslimībām] un negadījumu risks ir apdrošināts no dienesta uzsākšanas datuma saskaņā ar [Eiropas Savienības] iestāžu kopēju vienošanos, apspriežoties ar Civildienesta noteikumu komiteju. [..]

2.      Maksājamie pabalsti ir šādi:

[..]

b)      pilnīgas pastāvīgas invaliditātes gadījumā:

tāds vienreizējs maksājums pagaidu darbiniekam, kas vienāds ar astoņkārtīgu viņa gada pamatalgu, ko aprēķina pamatojoties uz mēneša saņemtās algas apmēru 12 mēnešus pirms nelaimes gadījuma;

c)      daļējas pastāvīgas invaliditātes gadījumā:

tāds maksājums ierēdnim, kas ir daļa no b) apakšpunktā paredzētās summas, kuru aprēķina pēc algu skalas, kas paredzēta 1. panta noteikumos.

Kā paredzēts šajos noteikumos, gada maksu var aizstāt ar iepriekšminētajiem maksājumiem [iepriekš minētos maksājumus var aizstāt ar gada maksu].

Iepriekšminētos pabalstus var izmaksāt papildus 3. nodaļā paredzētajiem pabalstiem.

3.      Apdrošināti 1. punktā minētajos noteikumos paredzētajā veidā ir arī: ārsta, farmaceitiskie, slimnīcas, ķirurģiskie, protezēšanas, rentgenogrammas, masāžas, ortopēda, klīniskie un transporta izdevumi un citi tiem līdzīgi izdevumi, kas radušies sakarā ar nelaimes gadījumu vai arodslimību.

Tomēr atlīdzību veic vienīgi, ja summa, kas ierēdnim samaksāta saskaņā ar 72. pantu, pilnībā nesedz radušos izdevumus.”

5        Civildienesta noteikumu 78. pantā ir noteikts:

“Ierēdnis VIII pielikuma 13. līdz 16. pant[ā] paredzētajā veidā ir tiesīgs uz invaliditātes pabalstu kopējas pastāvīgas invaliditātes gadījumā, kas neļauj viņam veikt savus pienākumus atbilstoši amatam savā funkciju grupā.

[..]

Invaliditātes pabalsts ir vienlīdzīgs ar 70 % no ierēdņa pēdējās pamatalgas. Tomēr, tas nedrīkst būt mazāks par iztikas minimumu.

Invaliditātes pabalstam piemēro iemaksas pensiju programmā, ko aprēķina pēc šā pabalsta.

Ja invaliditāti izraisījis nelaimes gadījums darba pienākumu izpildes laikā vai sakarā ar ierēdņa pienākumu izpildi, arodslimība, rīcība sabiedrības interešu aizstāvībai vai riskējot ar dzīvību, glābjot kādu citu cilvēku, tad invaliditātes pabalsts nedrīkst būt mazāks par 120 % no iztikas minimuma. Turklāt, šādā gadījumā iemaksas pensiju programmā pilnā apmērā maksā no iestādes vai [Civildienesta noteikumu] 1.[a] pantā minētās struktūras budžeta.”

6        Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. pantā ir paredzēts:

“Invaliditātes komitejā ir trīs ārsti:

–        vienu ārstu ieceļ iestāde, kurai attiecīgais ierēdnis pieder;

–        vienu ārstu ieceļ attiecīgais ierēdnis; un

–        vienu ārstu ieceļ abi iepriekšminētie ārsti, savstarpēji vienojoties.

Ja attiecīgais ierēdnis ārstu neieceļ, tad to dara [Eiropas Savienības] Tiesas priekšsēdētājs.

Ja divu mēnešu laikā pēc otrā ārsta iecelšanas nav iespējams vienoties par trešā ārsta iecelšanu, pēc vienas attiecīgās puses [attiecīgās personas] pieprasījuma trešo ārstu ieceļ [Eiropas Savienības] Tiesas priekšsēdētājs.”

7        Civildienesta noteikumu II pielikuma 8. pantā ir paredzēts:

“Ar Invaliditātes komitejas darbību saistītos izdevumus sedz tā iestāde, kurā attiecīgais ierēdnis pilda savus pienākumus.

Ja attiecīgā ierēdņa ieceltais ārsts nedzīvo vietā, kur ierēdnis ir nodarbināts, ierēdnis sedz radušās papildus maksas, izņemot pirmās klases ceļa izdevumus, kurus atmaksā iestāde.”

8        Civildienesta noteikumu II pielikuma 9. pantā ir paredzēts:

“Ierēdnis var iesniegt Invaliditātes komitejai visus ziņojumus vai izziņas, kuras izsniedzis viņa pastāvīgais ārsts vai ārstniecības persona, pie kuras viņš ir konsultējies.

Invaliditātes komitejas secinājumus dara zināmus iecēlējinstitūcijai un attiecīgajam ierēdnim.

Komitejas sēdes ir aizklātas.”

9        Kopējo noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem – kas minēti Civildienesta noteikumu 73. panta 1. punktā (turpmāk tekstā – “Apdrošināšanas noteikumi”) – 3. pantā “Arodslimības” ir noteikts:

“1.      Par arodslimībām tiek uzskatītas slimības, kas iekļautas “Eiropas arodslimību sarakstā”, kurš pievienots pielikumā [Eiropas] Komisijas 2003. gada 19. septembra Ieteikumam [2003/670/EK] [(OV L 238, 28. lpp.)], un tā iespējamos papildinājumos, ciktāl apdrošinātajam viņa profesionālajā darbībā [Eiropas Savienībā] ir bijis risks saslimt ar šīm slimībām.

2.      Par arodslimību tiek uzskatīta arī ikviena slimība vai tādas jau esošas slimības saasinājums, kura nav iekļauta 1. punktā minētajā sarakstā, ja ir pietiekami pierādīts, ka tā radusies pienākumu izpildes dēļ [Eiropas Savienības] dienestā vai saistībā ar minēto pienākumu izpildi.”

10      Apdrošināšanas noteikumu 16. pantā “Deklarācija par arodslimībām” ir paredzēts:

“1.      Apdrošinātajam, kurš lūdz, lai tiktu piemēroti [Apdrošināšanas noteikumi] arodslimības dēļ, ir jāiesniedz tās iestādes administrācijai, kurā viņš strādā, deklarācija saprātīgā termiņā kopš slimības sākuma vai dienas, kad tā pirmoreiz medicīniski konstatēta. [..]

Deklarācijā ir jānorāda slimības veids un jāpievieno ārsta izziņas vai jebkādi citi dokumenti.

Atzītas arodslimības gadījumā pabalsti, kas garantēti Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punktā, tiek aprēķināti, pamatojoties uz saņemtās mēnešalgas apmēru 12 mēnešus pirms dienas, kurā slimība pirmoreiz diagnosticēta, vai – ja šādas dienas nav – pirms dienas, kad saistībā ar šo slimību bijusi pirmā darbnespējas diena, – vai ja tādas nav – pirms deklarācijas iesniegšanas dienas.

Apdrošinātajiem, kuri vairs nestrādā iestādēs, pabalsti tiek aprēķināti, pamatojoties uz algu, kas saņemta pēdējā darba gadā. Minētā alga tiek pārskatīta trešajā daļā paredzētajā dienā.

2.      Administrācija veic izmeklēšanu, lai iegūtu visas ziņas, kas ļauj pierādīt slimības veidu, to, vai slimība ir arodslimība, kā arī apstākļus, kādos tā radusies.

[..]

Ņemot vērā izmeklēšanas ziņojumu, iestāžu ieceltais ārsts vai ārsti sniedz 18. pantā paredzētos secinājumus.”

11      Apdrošināšanas noteikumu 18. pantā ir paredzēts:

“Lēmumus atzīt, ka notikumu izraisījis nelaimes gadījums, – vai tas būtu izskaidrojams ar riskiem, kuri radušies darbā vai privātajā dzīvē, – un ar tiem saistītos lēmumus attiecībā uz slimības atzīšanu par arodslimību, kā arī attiecībā uz pastāvīgas invaliditātes pakāpes noteikšanu pieņem iecēlējinstitūcija, ievērojot 20. pantā paredzēto procedūru:

–        pamatojoties uz iestāžu ieceltā ārsta vai ārstu sniegtajiem secinājumiem

un

–        ja apdrošinātais to prasa, – pēc konsultēšanās ar 22. pantā paredzēto ārstu komisiju.”

12      Apdrošināšanas noteikumu 22. panta par ārstu komisiju 3. punktā ir paredzēts:

“Ārstu komisija koleģiāli izvērtē visus pieejamos dokumentus, ko ir iespējams izmantot izvērtēšanā, un jebkuru lēmumu pieņem ar balsu vairākumu. [..] Trešais ārsts ir atbildīgs par sekretāra pienākumu veikšanu un ziņojuma sagatavošanu. Ārstu komisija var pieprasīt papildu pārbaudes un konsultēties ar ekspertiem, lai papildinātu lietu vai iegūtu atzinumus, kas ir nepieciešami tās uzdevuma izpildei.

Ārstu komisija var sniegt medicīniskus atzinumus tikai par tiem faktiem, kas tai iesniegti izvērtēšanai vai kas tai darīti zināmi.

Ja Ārstu komisija, kuras uzdevums ir noteikt tikai lietas medicīnisko aspektu, uzskata, ka jautājums ir par juridisku strīdu, tā paziņo, ka nav kompetenta risināt konkrēto jautājumu.

Pabeidzot darbu, Ārstu komisija sniedz savus secinājumus ziņojumā iecēlējinstitūcijai.

Pamatojoties uz šo ziņojumu, iecēlējinstitūcija paziņo apdrošinātajai personai vai tās tiesību pārņēmējiem savu lēmumu, kam pievienoti Ārstu komisijas secinājumi. Apdrošinātā persona vai tās tiesību pārņēmēji var lūgt, lai šīs komisijas pilnais ziņojums tiktu nodots ārstam pēc to izvēles vai lai pilnais ziņojums tiktu paziņots viņiem.”

13      Apdrošināšanas noteikumu 25. pantā “Neatkarība no 73. panta” ir paredzēts:

“Pilnīgas vai daļējas pastāvīgas invaliditātes atzīšana saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu un [Apdrošināšanas noteikumiem] nekādā veidā neietekmē Civildienesta noteikumu 78. panta piemērošanu un otrādi.” [Neoficiāls tulkojums]

 Tiesvedības rašanās fakti

14      Prasītājs Reģionu komitejā vispirms no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim pildīja finanšu kontroliera pienākumus, tad kopš 2003. gada 1. janvāra – iekšējā revidenta pienākumus.

15      Pildīdams pienākumus, prasītājs atklāja pārkāpumus Reģionu komitejas budžeta pārvaldībā. Viņš par to vispirms informēja Reģionu komitejas administrāciju un ģenerālsekretāru un tad – Eiropas Parlamenta Budžeta kontroles komiteju (turpmāk tekstā – “CoCobu”), kurā viņš ieradās 2003. gada 19. martā.

16      Parlamenta locekļa un Cocobu locekļa brīdināts, Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) veica izmeklēšanu par pārkāpumiem, kurus uzrādījis prasītājs, un 2003. gada 8. oktobrī sniedza izmeklēšanas ziņojumu (turpmāk tekstā – “OLAF ziņojums”). Izmeklēšanā OLAF uzklausīja prasītāju.

17      OLAF ziņojumā bija konstatēts, ka Reģionu komitejas budžeta pārvaldībā ir pieļauti dažādi pārkāpumi, un, konkrēti, bija ieteikts paredzēt disciplinārlietas izmeklēšanas sākšanu pret atsevišķiem darbiniekiem, it īpaši pret X k‑gu un Y k‑dzi. Tāpat OLAF norādīja, ka X bija brīdinājis prasītāju, ka tad, ja viņš nepārstās rīkoties tā, it kā viņš joprojām būtu Reģionu komitejas finanšu kontrolieris, X lūgšot pret prasītāju sākt administratīvo izmeklēšanu, un ka prasītājs esot jutis aizvien lielāku nelabvēlību no savu priekšnieku puses.

18      OLAF ziņojuma secinājumos ir uzsvērts, ka Reģionu komiteja vispārīgi ir mēģinājusi “iebaidīt vai destabilizēt” prasītāju finanšu kontroliera, vēlāk – iekšējā revidenta pienākumu izpildē un ka Reģionu komiteja, šķiet, ignorē 2. panta 3. punktu Reģionu komitejas biroja 1999. gada 17. novembra Lēmumā Nr. 294/99 par nosacījumiem un noteikumiem iekšējās izmeklēšanas veikšanai sakarā ar krāpšanas, korupcijas un citu Kopienas interesēm kaitējošu prettiesisku darbību novēršanu, atbilstoši kuram “Ģenerālsekretariāta ierēdņi un darbinieki nekādi nedrīkst ciest no netaisnīgas izturēšanās vai diskriminācijas sakarā ar to, ka snieguši pirmajā un otrajā daļā minēto informāciju”. [Neoficiāls tulkojums]

19      2003. gada 6. novembrī prasītājs iesniedza Reģionu komitejas birojam kā iecēlējinstitūcijai (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam, it īpaši precizēdams, ka kontroles pienākumu izpildes dēļ, kas bija viņa uzdevums, priekšnieki pret viņu vērsa psiholoģisku vardarbību, spiedienu, iebiedēšanas mēģinājumus un draudus ar disciplinārlietām. Ar šo lūgumu viņš lūdza veikt “piemērotus pasākumus, [ar ko drīz tiktu] izbeigti uzbrukumi”, no kuriem, pēc viņa domām, viņš ir cietis, kā arī sākt administratīvo izmeklēšanu un atlīdzināt kaitējumu, kas viņam, pēc viņa domām, ir nodarīts.

20      2003. gada 22. decembrī Cocobu sniedza ziņojumu par Eiropas Savienības 2001. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, kura VII iedaļa attiecas tieši uz Reģionu komiteju (turpmāk tekstā – “Cocobu ziņojums”). It īpaši pamatodamās uz OLAF ziņojumu, Cocobu ne tikai “uzrādīja oficiālās obstrukcijas, [ko] [Reģionu] komitejas administrācija vērsusi pret [..] finanšu kontrolieri/iekšējo revidentu un tā personālu”, bet arī precizēja, ka tā “cer[ējusi], ka [Reģionu komitejas paredzētie] grozījumu pasākumi ļau[s] uzrādīt krāpšanas [gadījumus] un pārkāpumus, neriskējot, ka pret viņu tiks vērsta individuāla vai institucionāla vardarbība, kā ir noticis agrāk”.

21      Ņemot vērā OLAF ziņojumu un Cocobu ziņojumu, Parlaments atbilstoši tam ar EKL 275. un 276. pantu piešķirtajai kompetencei apstiprināt Savienības vispārējā budžeta izpildi 2004. gada 29. janvārī pieņēma rezolūciju, “kurā ietverti apsvērumi, ar kuriem papildināts lēmums par Eiropas Savienības 2001. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu – VII iedaļa – “Reģionu komiteja”” (turpmāk tekstā – “Parlamenta rezolūcija par apstiprināšanu”). It īpaši, minētās rezolūcijas 14., 22. un 24. punktā Parlaments, “neskarot tās procedūras rezultātu, ko atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam ierosinājis iekšējais revidents, [ir uzrādījis] oficiālās obstrukcijas, kas pret [viņu] un tā personālu [tika] vērstas”, kā arī “individuālu vai institucionālu vardarbību”, kas pret viņu tika vērsta, un “[lūdza], lai iekšējais revidents saņemtu no Reģionu komitejas formālu atvainošanos”.

22      Ar 2004. gada 17. februāra un 9. marta vēstulēm Reģionu komitejas birojs noraidīja prasītāja lūgumu sniegt palīdzību, pamatojoties uz to, ka ar viņa iesniegtajiem dokumentiem neesot pierādīts varbūtējās vardarbības vai iebiedēšanas fakta patiesums. Prasītājs nav iesniedzis sūdzību saistībā ar lūguma sniegt palīdzību noraidījumu.

23      Ar 2004. gada 26. aprīļa vēstuli Reģionu komitejas ģenerālsekretārs informēja prasītāju, ka Reģionu komitejas birojs ir nolēmis “nesākt [pret viņu] disciplinārlietu”.

24      Prasītājam, kuram bija bailes un depresija un kuram bija posttraumatiskā stresa traucējumu simptomi, bija piešķirts slimības atvaļinājums kopš 2004. gada 28. aprīļa. Prasītāja slimības atvaļinājums tika pagarināts līdz 2006. gada 31. decembrim, tad no 2007. gada 22. februāra līdz 2007. gada 30. jūnijam – dienai, kurā prasītājs tika piespiedu kārtā pensionēts invaliditātes dēļ.

25      Prasītājs apgalvo, ka, būdams slimības atvaļinājumā, kad viņš 2005. gada 31. augustā ieradies Reģionu komitejā, lai tur paņemtu personiskās mantas, viņš sliktās uzņemšanas dēļ esot noģībis un esot aizvests uz medicīnas kabinetu.

26      Konstatējis, ka prasītājs pēdējos trijos gados kopumā ir izmantojis slimības atvaļinājumus, kuru ilgums pārsniedz divpadsmit mēnešus, Reģionu komitejas ģenerālsekretārs 2006. gada 22. februārī nolēma atbilstoši Civildienesta noteikumu 59. panta 4. punktam sākt procedūru prasītāja atzīšanai par invalīdu un lūdza viņam iecelt ārstu, lai izveidotu Invaliditātes komiteju.

27      Invaliditātes komiteja sākotnēji sastāvēja no Reģionu komitejas izraudzītā ārsta T., prasītāja izraudzītā ārsta Ra. un no abu pirmo ārstu, savstarpēji vienojoties, izraudzītā ārsta Gr. 2007. gada janvārī prasītājs esot atsaucis pilnvaru, ko viņš bija izdevis ārstam Ra. Ievērojot to, ka prasītājs ārstu nebija iecēlis, Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētājs pēc savas ierosmes prasītāja pārstāvībai izraudzījās ārstu Go. Pēc tam ārsts Gr. atteicās no Invaliditātes komitejas locekļa amata, un viņu aizstāja ārsts O., kuru, savstarpēji vienojoties, iecēla ārsts T. un ārsts Go.

28      Prasītājs atsāka strādāt 2007. gada 1. janvārī. Viņš apliecina, ka ir ticis iecelts jaunā amatā, proti, Reģionu komitejas ģenerālsekretāra padomnieka amatā. Viņa jaunais birojs esot izolēts, viņa pienākumi neesot noteikti, un par viņu esot sniegts novērtējuma ziņojums, kurā ietverts negatīvs vērtējums attiecībā uz laika posmu, kad viņš bija slimības atvaļinājumā. Prasītājs nostrādāja līdz 2007. gada 21. februārim, proti, apmēram sešas nedēļas, tad viņam no jauna tika piešķirts slimības atvaļinājums.

29      2007. gada 27. februārī prasītājs iesniedza Reģionu komitejas ģenerālsekretāram lūgumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam un Apdrošināšanas noteikumu 16. pantam, lai panāktu viņa slimības atzīšanu par arodslimību. Prasītājs turklāt paziņoja Reģionu komitejas ģenerālsekretāram, ka, tā kā Invaliditātes komiteja jau bija iecelta, lai lemtu par viņa darba nespēju Civildienesta noteikumu 78. panta izpratnē, prasītājs šai Invaliditātes komitejai ir lūdzis paredzēt pārbaudi ne tikai attiecībā uz viņa darba nespēju, bet arī uz saikni, kāda attiecīgā gadījumā pastāv starp šo darba nespēju un viņa profesionālo darbību.

30      Ar 2007. gada 10. aprīļa vēstuli Reģionu komitejas ģenerālsekretārs informēja prasītāju, ka viņa lūgums atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam ir nodots Eiropas Komisijai kā ad hoc iecēlējinstitūcijai Civildienesta noteikumu 73. panta piemērošanai un ka viņa lūgums par to, lai jau izveidotā Invaliditātes komiteja lemtu arī par to, vai viņa varbūtējo invaliditāti izraisījusi arodslimība, esot pienācīgi nodots minētajai komitejai.

31      Pēc 2007. gada 23. maija sanāksmes Invaliditātes komiteja, divreiz pārbaudījusi prasītāju, secināja, ka viņam ir kopēja pastāvīga invaliditāte, kas neļauj viņam veikt savus pienākumus (turpmāk tekstā – “2007. gada 23. maija secinājumi par invaliditātes esamību”). Savukārt attiecībā uz invaliditātes cēloni Invaliditātes komiteja ir paziņojusi, ka tās rīcībā nav pietiekamu pierādījumu, lai lemtu par to, vai invaliditāti izraisījusi arodslimība, un ka tā gaidot, kad administrācija sniegs “autentiskus pierādījumus”, kas ļaus tai lemt par šo jautājumu.

32      No Invaliditātes komitejas 2007. gada 23. maija sanāksmes protokola (turpmāk tekstā – “2007. gada 23. maija protokols”) izriet, ka, ja 2007. gada 23. maija secinājumi par invaliditātes esamību ir pieņemti vienbalsīgi, tad ārsti savukārt nav bijuši vienisprātis attiecībā uz diagnozi, Reģionu komitejas izraudzītais ārsts – ārsts T. un trešais ārsts – ārsts O. uzskatot, ka prasītājam bija paranoiski traucējumi, bet ārsts, kurš pēc savas ierosmes iecelts prasītāja pārstāvībai, – ārsts Go., pamatodamies uz slimnīcas ārsta – ārsta V. A. un ārsta Ra. ziņojumiem, kā arī uz psiholoģisko testu, kuru veicis profesors D. M., iebilda pret šo diagnozi.

33      Turklāt 2007. gada 23. maija protokolā ir precizēts, ka Invaliditātes komiteja par invaliditātes cēloni ir nodomājusi lemt “pēc tam, kad būs saņēmusi atbildes uz katra [šīs komitejas locekļa] uzdotajiem jautājumiem administrācijai”, un ka šai komitejai “[vajadzēja] saņemt arī Eiropas Komisijas paziņojumu par dienesta izmeklēšanu, ko lūdza [Reģionu komitejas] ģenerālsekretārs, attiecībā uz [prasītāja] prasības pieteikumu”. Citiem vārdiem sakot, ir jāuzskata, – kā ir apstiprināts tiesas sēdē –, ka Invaliditātes komiteja gaidīja iznākumu un rezultātus procedūrā, kas ierosināta atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, pirms saistībā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu lemt par to, vai prasītāja invaliditāti ir izraisījusi arodslimība.

34      Ar 2007. gada 11. jūnija lēmumu Reģionu komitejas birojs piespiedu kārtā pensionēja prasītāju invaliditātes dēļ saskaņā ar Civildienesta noteikumu 53. pantu no 2007. gada 30. jūnija.

35      2008. gada janvārī saistībā ar procedūru, kas ierosināta atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību birojs (PMO) uzskatīja, ka nav jāveic administratīva izmeklēšana, “jo lietas materiālos ietvertajos dokumentos ir iekļautas pietiekamas administratīvas ziņas, lai [PMO] ārsts varētu veikt analīzi”.

36      Ar 2009. gada 9. janvāra lēmumu PMO ir atzinis, ka prasītāja slimība ir arodslimība atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, un tas ir atzīts, pamatojoties uz medicīniskajiem ziņojumiem, ko sagatavojis vai lūdzis PMO ārsts – ārsts J., proti, 2008. gada 8. maija ziņojumu un tā 2008. gada 20. novembra secinājumiem, un ārsta Ra. 2008. gada 18. septembra ziņojumu. Turklāt PMO ārsta 2008. gada 8. maija ziņojumā bija minēti vēl seši prasītāja iesniegti medicīniskie ziņojumi, ko sagatavojuši ārsts V. A. un citi slimnīcas ārsti, kā arī vairāki nemedicīniski dokumenti, tostarp Parlamenta rezolūcija par apstiprināšanu. Ārsta Ra. 2008. gada 18. septembra ziņojumā turklāt bija minēts psiholoģijas diagnostiskais tests, ko 2008. gada 3. septembrī sagatavojis profesors D. M.

37      2008. gada 8. maija ziņojumā PMO ārsts, ņemot vērā lietas materiālos esošos pierādījumus, apstiprina, ka OLAF ir konstatējis, pirmkārt, to, ka Reģionu komitejā ir notikušas piesavināšanās un mēģinājumi atstumt prasītāju, tādējādi traucējot viņam pienācīgi veikt savu finanšu kontroliera darbu, un, otrkārt, to, ka pastāv lieli savstarpēji personiskie konflikti starp prasītāju un viņa priekšniekiem. Visbeidzot, pēc PMO ārsta uzskatiem, neskarot psihiatrisko atzinumu, kas lūgts ārstam Ra., jāņem vērā, konkrēti, “pakāpeniska [..] sindroma parādīšanās, kurš saistīts ar atsevišķu [R]eģionu komitejas ierēdņu nosodāmām profesionālajām darbībām”.

38      2008. gada 20. novembra secinājumos PMO ārsts secina, ka prasītājs “vairs nav spējīgs veikt jebkāda veida profesionālo darbību Eiropas Kopienās”, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa psihiski klīniskais stāvoklis ir saistīts ar darbā piedzīvoto psiholoģisko vardarbību un ar izsīkuma sindromu [“burn-out”], kas no tā izrietējis,” un ka “psihoafektīvie traucējumi, [kādi viņam ir], ir tiešā un noteiktā cēloņsakarībā ar [viņa] profesionālo darbību”.

39      Jau kopš 2008. gada 8. decembra PMO informēja Invaliditātes komiteju par savu lēmumu atzīt, ka prasītāja slimība ir arodslimība atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam. No lietas materiāliem izriet, ka PMO ārsta ziņojums un secinājumi, kas datēti attiecīgi 2008. gada 8. maijā un 20. novembrī, kā arī ārsta Ra. 2008. gada 18. septembra ziņojums tāpat ir nodoti Invaliditātes komitejai.

40      Ar 2009. gada 13. februāra vēstuli ārsts Go., kas ir Invaliditātes komitejas loceklis un kas pēc [iestādes] ierosmes iecelts prasītāja vārdā, ir lūdzis ārstam T. – ārstam, kuru iecēlusi Reģionu komiteja, – atsākt Invaliditātes komitejas darbu.

41      2009. gada 20. aprīlī trešais ārsts – ārsts O., kuru, savstarpēji vienojoties, izraudzījās ārsti T. un Go, nodeva ārstam T. virkni jautājumu, par kuriem viņš vēlējās, lai tie tiktu uzdoti Reģionu komitejai, it īpaši attiecībā uz OLAF ziņojuma saturu un par to, vai pastāv Eiropas Parlamenta rezolūcija, kurā prasīts, lai Reģionu komiteja atvainotos prasītājam. Šos jautājumus ārsts T. nodeva Reģionu komitejas ģenerālsekretāram.

42      Reģionu komiteja atbildēja uz Invaliditātes komitejas uzdotajiem jautājumiem, atsaukdamās uz OLAF ziņojumu un uz ziņojumu par administratīvo izmeklēšanu, ko Reģionu komiteja bija pasteigusies veikt pēc OLAF ziņojuma (turpmāk tekstā – “administratīvās izmeklēšanas ziņojums”). Tāpat arī tā apstiprināja, ka Parlaments savā rezolūcijā par apstiprināšanu ir faktiski pieprasījis, lai Reģionu komiteja oficiāli atvainotos prasītājam.

43      2010. gada 2. martā PMO nolēma saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu prasītāja slimības, kas atzīta par arodslimību, izraisītās invaliditātes pakāpi noteikt 10 % apmērā. Šis lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz vairākiem medicīniskajiem papildu ziņojumiem, ko lūdzis PMO: psiholoģiskās ekspertīzes, kuru 2009. gada 12. augustā veicis ārsts D., ziņojumu, neiropsiholoģijas diagnostisko testu, ko 2009. gada 17. oktobrī veicis ārsts Me., “ziņojumu par psihiatrisko izmeklēšanu”, kuru 2009. gada 3. novembrī veicis ārsts Re., un PMO ārsta 2010. gada 11. februāra secinājumiem, kuros arī ir konstatēts, ka pastāv traucējumi saistībā ar konfliktu darbā. Pēc ziņojuma, ko ārsts Re. sagatavojis 2009. gada 3. novembrī, PMO ārsts raksturoja prasītāja arodslimību kā “trauksmaini depresīvos traucējumus, kas izskaidrojams ar būtisku administratīvu konfliktu, kurš līdzvērtīgs psiholoģiskai vardarbībai”, un novērtēja no tā izrietošās invaliditātes pakāpi 10 % apmērā. Visi šie secinājumi un medicīniskie ziņojumi tika darīti zināmi Invaliditātes komitejai.

44      Ar 2010. gada 1. jūnija vēstuli, kas adresēta Reģionu komitejas ģenerālsekretāram, ārsts T. – Reģionu komitejas izraudzītais ārsts – norādīja, ka Invaliditātes komiteja ir sapulcējusies tajā pašā dienā un ir lūgusi darīt tai zināmus OLAF ziņojumu un administratīvās izmeklēšanas ziņojumu, precizēdama, ka komiteja atsāks darbu, tiklīdz būs iepazinusies ar šiem dokumentiem.

45      Trīs Invaliditātes komitejas locekļi no jauna sapulcējās 2010. gada 2. jūlijā. Invaliditātes komiteja ar balsu vairākumu – šos secinājumus parakstīja tikai ārsti T. un O. – secināja, ka prasītāja invaliditāti nav izraisījusi arodslimība (turpmāk tekstā – “2010. gada 2. jūlija secinājumi par invaliditātes rašanos”). Ārsts Go. – ārsts, kurš prasītāja vārdā izraudzīts pēc iestādes ierosmes, parakstīja atsevišķus secinājumus, kuri arī ir datēti 2010. gada 2. jūlijā, kuros secināts, ka prasītāja invaliditāti izraisījusi arodslimība.

46      2010. gada 10. septembra sanāksmē Reģionu komitejas birojs kā iecēlējinstitūcija “apstiprināja [2010. gada 2. jūlija secinājumus par invaliditātes rašanos], saskaņā [ar kuriem] [prasītāja] invaliditāti nav izraisījusi arodslimība Civildienesta noteikumu 78. panta [piektās daļas] izpratnē”. Šis lēmums (turpmāk tekstā – “2010. gada 10. septembra lēmums” vai “apstrīdētais lēmums”) tika paziņots prasītājam ar 2010. gada 12. oktobra vēstuli, kura saņemta 2010. gada 22. oktobrī.

47      Medicīniskā kopsavilkuma ziņojumā jautājumā par slimības rašanos, kura izraisījusi prasītāja invaliditāti, ko ārsts T. nodevis ārstam Go. ar 2010. gada 16. septembra vēstuli (turpmāk tekstā – “Invaliditātes komitejas ziņojums”), ārsti T. un O. ir precizējuši, ka 2010. gada 1. jūnija sanāksmē Invaliditātes komiteja ir iepazinusies ar atbildēm uz Reģionu komitejas uzdotajiem jautājumiem un secinājumiem, ko sniedzis PMO ārsts 2008. gada 20. novembrī un 2010. gada 11. februārī, un ka, “izskatot [minētos] dokumentus, [ir atklāts], – [PMO] piekrišana, ka [invaliditāti] izraisījusi arodslimība, [ir] pamatota vienīgi ar pacienta vārdiem”. Turklāt Invaliditātes komitejas ziņojumā ir norādīts, ka “psiholoģiskajās pārbaudēs [, izmantojot] testu, kurā konkretizēti simptomi, [izrādījās], ka visas klīniskās skalas ievērojami pārsniedz normālu stāvokli [; ka] jautājums šajā gadījumā ir par pārsniegumu, kas var liecināt par nepatiesumu”, precizējot, ka “[prasītāja] iepriekšējās psihopatoloģiskās saslimšanas ir parādījušās, krietni pirms viņš sāka strādāt iekšējā revidenta amatā”. Invaliditātes komitejas ziņojumā tāpat ir minēts, ka 2010. gada 2. jūlija sanāksmē Invaliditātes komiteja ir izskatījusi OLAF ziņojumu un ir secinājusi, ka tajā nav ietverts “nekāds apraksts par draudiem, iebiedēšanas vai vardarbības aktu(‑iem) attiecībā pret [prasītāju]”. Visbeidzot saskaņā ar Invaliditātes komitejas ziņojumu “iekšējās administratīvās izmeklēšanas laikā, ko veica [Reģionu komiteja, prasītājs] nav sniedzis nevienu faktisku piemēru, kurā viņš būtu bijis [..] cietušais”.

48      Invaliditātes komitejas ziņojuma pēdējā rindkopā visbeidzot ir precizēts, ka, “lai gan [ārsts Go.] apgalvo, ka ir pārliecināts, ka invaliditāti izraisījusi arodslimība, [ārsti T. un O.], neraugoties uz savām pūlēm patiesības noskaidrošanā, nerod pierādījumus – neskarot to, kas varētu atklāties vēlākajā procesā, – kuru dēļ piekrist [šim viedoklim]”.

49      Ārsts Go., kurš iecelts pēc iestādes ierosmes prasītāja pārstāvībai Invaliditātes komitejā, savukārt 2010. gada 13. septembra ziņojumā (turpmāk tekstā – “ārsta Go. ziņojums”), kas ārstiem T. un O. nodots tā paša gada oktobrī, jau ir paudis viedokli, ka prasītāja invaliditāti ir izraisījusi arodslimība. Šajā ziņojumā ārsts Go. it īpaši ir atgādinājis, ka “[Civildienesta noteikumu] 78. pants ir, tā sakot, sociālā nodrošinājuma garantija ierēdnim, [kuram] šī nodrošinājuma saņemšanai nav jāpierāda viņa darba devēja atbildība”, un, konkrēti, arī ir citējis fragmentus no OLAF ziņojuma un Parlamenta rezolūcijas par apstiprināšanu, kā arī no vairākiem medicīniskajiem ziņojumiem, kuri ietverti lietas materiālos, pauzdams viedokli, ka, ja šiem medicīniskajiem ziņojumiem “nav saistoša spēka”, tiem “neapšaubāmi [ir] indikatīvs [spēks]”. Visos šajos medicīniskajos atzinumos, kuri jāievēro, pēc ārsta Go. domām, ir precizēts, ka prasītāja veselības problēmas ir izraisījusi psiholoģiskā vardarbība un spiediens, ko viņš pārcietis darba vidē.

50      Ar 2011. gada 21. janvāra vēstuli prasītājs ir iesniedzis sūdzību, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, kura vērsta pret 2010. gada 10. septembra lēmumu. Savā sūdzībā prasītājs, pamatodamies uz Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, arī ir lūdzis piešķirt viņam EUR 10 000 kā atlīdzību par morālo kaitējumu un piespriest atlīdzināt visus ar invaliditātes procedūru saistītos izdevumus.

51      Ar 2011. gada 20. maija lēmumu, ko prasītājs saņēmis 2011. gada 1. jūnijā, iecēlējinstitūcija noraidīja sūdzību (turpmāk tekstā – “lēmums noraidīt sūdzību”).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

52      Ar 2012. gada 26. jūlija vēstuli Civildienesta tiesas kanceleja norādīja prasītājam, ka Civildienesta tiesa ir paredzējusi pēc savas ierosmes piešķirt viņam anonimitāti. Prasītājs 2012. gada 16. augustā atbildēja, ka nevēlas izmantot anonimitāti.

53      Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        atcelt 2010. gada 10. septembra lēmumu, ciktāl iecēlējinstitūcija ir atteikusies atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. panta piektajai daļai atzīt, ka slimība, kas izraisījusi prasītāja invaliditāti, ir arodslimība;

–        vajadzības gadījumā atcelt lēmumu noraidīt sūdzību;

–        piespriest Reģionu komitejai samaksāt summu EUR 10 000 apmērā kā atlīdzību par morālo kaitējumu;

–        piespriest Reģionu komitejai atlīdzināt visus viņa ar invaliditātes procedūru saistītos izdevumus no minētās procedūras sākšanas dienas, ieskaitot ar sūdzību saistītos izdevumus;

–        piespriest Reģionu komitejai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

54      Reģionu komitejas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

1.     Par prasības priekšmetu

55      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasījumi atcelt tiesību aktus, kas formāli ir vērsti pret lēmumu, ar kuru ir noraidīta sūdzība, gadījumā, ja šim lēmumam nav autonoma satura, nozīmē, ka Civildienesta tiesā izskatīšanai tiek iesniegts akts, pret kuru ir iesniegta sūdzība (šajā ziņā skat. Tiesas 1989. gada 17. janvāra spriedumu lietā 293/87 Vainker/Parlaments, 8. punkts).

56      Šajā lietā ar lēmumu noraidīt sūdzību ir apstiprināts apstrīdētais lēmums, precizējot apsvērumus, ar kādiem tas ir pamatots. Līdzīgi tieši sākotnējā nelabvēlīgā akta tiesiskums ir jāpārbauda, ņemot vērā pamatojumu, kas ir ietverts lēmumā noraidīt sūdzību, jo tiek uzskatīts, ka šis pamatojums atbilst minētā tiesību akta pamatojumam (Civildienesta tiesas 2012. gada 18. aprīļa spriedums lietā F‑50/11 Buxton/Parlaments, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Tādējādi prasījumiem atcelt tiesību aktu, kas ir vērsti pret lēmumu noraidīt sūdzību, nav autonoma satura, un ir jāuzskata, ka prasība ir vērsta pret apstrīdēto lēmumu, kura pamatojums ir precizēts ar lēmumu noraidīt sūdzību (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 10. jūnija spriedumu lietā T‑258/01 Eveillard/Komisija, 31. un 32. punkts).

2.     Par prasījumiem atcelt tiesību aktu

58      Pamatodams savus prasījumus atcelt tiesību aktus, prasītājs izvirza trīs pamatus:

–        pirmais attiecas uz procedūras neievērošanu un koleģialitātes pārkāpumu;

–        otrais attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Civildienesta noteikumu 78. panta piektās daļas un Invaliditātes komitejas pilnvaru, kā arī arodslimības jēdziena pārkāpumu;

–        trešais attiecas uz pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses neizpildi, pilnvaru nepareizu izmantošanu un nelikumīgu procedūru.

 Par pirmo pamatu par procedūras neievērošanu un koleģialitātes pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

59      Prasītājs apgalvo, ka iecēlējinstitūcija 2010. gada 10. septembrī lēmumu esot pieņēmusi, pamatodamās uz 2010. gada 2. jūlija secinājumiem par invaliditātes rašanos, kuri neesot bijuši galīgi un kuri esot bijuši pretlikumīgi, jo esot sagatavoti pirms, pirmkārt, Invaliditātes komitejas ziņojuma un, otrkārt, ārsta Go. ziņojuma. Minētie ziņojumi esot sagatavoti, parakstīti, pēc tam attiecīgi paziņoti 2010. gada 16. septembrī un 2010. gada oktobrī, proti, pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas 2010. gada 10. septembrī. No tā izrietot, ka ir apdraudēta Invaliditātes komitejas darba koleģialitāte.

60      Reģionu komiteja uzskata, ka Invaliditātes komiteja ir veikusi darbu koleģiāli, jo katram tās loceklim bijusi iespēja pienācīgi paust savu viedokli. Starp citu, prasītājs neapstrīd to, ka starp trim ārstiem Invaliditātes komitejas 2010. gada 1. jūnija un 2. jūlija sanāksmēs ir notikusi viedokļu apmaiņa. Turklāt nevienā tiesību normā ārstiem neesot liegts ziņojumu vajadzības gadījumā rakstīt pēc savu secinājumu iesniegšanas iecēlējinstitūcijai.

 Civildienesta tiesas vērtējums

61      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Invaliditātes komitejai darbs ir jāveic koleģiāli, katram tās loceklim ir jāsniedz iespēja pienācīgi paust savu viedokli (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1990. gada 22. novembra spriedumu lietā T‑54/89 V./Parlaments, 34. punkts, un 2003. gada 27. februāra spriedumu lietā T‑20/00 Camacho‑Fernandes/Komisija, 45. un nākamie punkti).

62      Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka trīs Invaliditātes komitejas locekļi – ārsti T., Go. un O. – sapulcējās 2010. gada 1. jūnijā un 2. jūlijā un ka viņi diskutēja un apmainījās viedokļiem par prasītāja invaliditātes rašanos. Ārsts Go., kurš pārstāvēja prasītāju, savā ziņojumā turklāt apstiprināja, ka viņš ir varējis paust viedokli Invaliditātes komitejas sanāksmēs, precizēdams, ka viņš “noteikti saglabā[jot] savu pozitīvo nostāju”.

63      Tātad Invaliditātes komitejas locekļi, pēc tam, kad viņiem kļuva pieejami visi medicīniskie un nemedicīniskie dokumenti, kuri ir prasītāja lietā, – it īpaši OLAF ziņojums un Parlamenta rezolūcija par apstiprināšanu – varēja pienācīgi paust viedokļus attiecībā uz prasītāja invaliditātes rašanos, un tādējādi Invaliditātes komiteja ir veikusi savu darbu koleģiāli.

64      Turklāt šis konstatējums nav apstrīdēts tāpēc vien, ka Invaliditātes komitejas ziņojums un ārsta Go. ziņojums ir uzrakstīti un ar tiem notikusi apmaiņa pēc tam, kad Invaliditātes komiteja pieņēma 2010. gada 2. jūlija secinājumus par invaliditātes rašanos. Invaliditātes komitejas ārsti var pilnībā izdarīt secinājumus pēc koleģiālajām mutvārdu diskusijām un vajadzības gadījumā uzrakstīt ziņojumu pēc tam, jo tas nav būtisks nosacījums šīs komitejas apspriežu spēkā esamībai (pēc analoģijas skat. Tiesas 1987. gada 10. decembra spriedumu lietā 277/84 Jänsch/Komisija, un 1992. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑18/91 P V./Parlaments, 20. punkts).

65      Tāpat no Civildienesta noteikumu II pielikuma 9. panta izriet, ka ir jānodod iecēlējinstitūcijai un ieinteresētajam ierēdnim Invaliditātes komitejas secinājumi. Savukārt Invaliditātes komitejas darbs norit aizklāti tā rakstura, satura un iesaistītās medicīniskās informācijas dēļ, un par to netiekot ziņots nedz iecēlējinstitūcijai, nedz attiecīgajam ierēdnim (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1997. gada 3. jūnija spriedumu lietā T‑196/95 H/Komisija, 95. punkts, Civildienesta tiesas 2012. gada 6. novembra spriedumu lietā F‑41/06 RENV, Marcuccio/Komisija, 151. punkts, par ko ir iesniegta apelācijas sūdzība, kura tiek izskatīta Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑20/13 P). Medicīniskais kopsavilkuma ziņojums, ko Invaliditātes komiteja sagatavo savu secinājumu pamatojumam, ietilpst tās “darbā”, un tādējādi tas netiek paziņots nedz iecēlējinstitūcijai, nedz tieši attiecīgajam ierēdnim. Šis medicīniskais ziņojums ir ietverts attiecīgā ierēdņa medicīnas lietā, kurai ierēdnim ir piekļuve saskaņā ar Civildienesta noteikumu 26.a pantu.

66      Tādējādi Invaliditātes komitejas secinājumi, kuri noteikti ir jāpaziņo iecēlējinstitūcijai, pirms tā pieņem lēmumu, ir jānošķir no analīzēm un medicīniskajiem apsvērumiem, kas attiecīgā gadījumā ir ietverti Invaliditātes komitejas vai atsevišķu tās locekļu medicīniskajā kopsavilkuma ziņojumā vai medicīniskajos kopsavilkuma ziņojumos, kuri ir iekļauti ieinteresētā ierēdņa medicīnas lietā, bet kuri netiek paziņoti iecēlējinstitūcijai.

67      No iepriekš izklāstītā izriet, ka Invaliditātes komitejai, kura ir sapulcējusies saistībā ar procedūru attiecībā uz atzīšanu, vai prasītāja esošo invaliditāti izraisījusi arodslimība, atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. panta piektajai daļai, nav pienākuma iecēlējinstitūcijas zināšanai un pirms tās administratīvā lēmuma pieņemšanas rakstīt medicīnisko kopsavilkuma ziņojumu, kurā ir norādīts uz Invaliditātes komitejas darbu, jo iecēlējinstitūcija katrā ziņā nevar piekļūt minētajam ziņojumam, uz ko faktiski attiecas Invaliditātes komitejas darba aizklātība.

68      Šajā lietā otrās sanāksmes noslēgumā, kura notika Briselē (Beļģija) 2010. gada 2. jūlijā, piedaloties trim Invaliditātes komitejas locekļiem, vienīgi ārsti T. un O. tajā pašā dienā parakstīja secinājumus par invaliditātes rašanos, kuros ir precizēts, ka prasītāja invaliditāti nav izraisījusi arodslimība. Ārsts Go. – kas pārstāv prasītāju –, kurš nepiekrita šiem secinājumiem, tādējādi tajā pašā 2010. gada 2. jūlijā parakstīja atsevišķus secinājumus (skat. šī sprieduma 45. punktu). Nav strīda par to, ka 2010. gada 2. jūlija secinājumi par invaliditātes rašanos tika nodoti iecēlējinstitūcijai, kura tos apstiprināja ar 2010. gada 10. septembra lēmumu. Ar to, ka pēc tam, pirmkārt, Invaliditātes komitejas ziņojums un, otrkārt, ārsta Go. ziņojums, tika sagatavoti un paziņoti, attiecīgi pirmais ārstam Go. un otrs – abiem pārējiem Invaliditātes komitejas locekļiem pēc 2010. gada 10. septembra lēmuma pieņemšanas, Invaliditātes komiteja nav izdarījusi pārkāpumu saistībā ar koleģialitātes principa neievērošanu. Kā secināts šī sprieduma 63. punktā, Invaliditātes komitejas locekļiem bija iespēja paust savu viedokli visā procedūras gaitā Invaliditātes komitejā, un katrā ziņā tās pēdējā sanāksmē 2010. gada 2. jūlijā, kuras noslēgumā ārsti T. un O., no savas puses, ar divu balsu vairākumu no trim ir pieņēmuši 2010. gada 2. jūlija secinājumus par invaliditātes rašanos, kuri vienīgie bija jāpaziņo iecēlējinstitūcijai.

69      Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par otro pamatu pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Civildienesta noteikumu 78. panta piektās daļas un Invaliditātes komitejas pilnvaru, kā arī arodslimības jēdziena pārkāpumu

70      Otrajam pamatam būtībā ir četras nošķirtas daļas. Šī pamata pirmajā daļā prasītājs norāda uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Otrajā viņš pārmet ārstu komisijai, ka tā acīmredzami nav ņēmusi vērā administratīvās un medicīnas lietas materiālos esošās ziņas. Trešajā viņš norāda uz Invaliditātes komitejas pilnvaru neievērošanu. Ceturtajā viņš iebilst, ka Invaliditātes komiteja nav ievērojusi arodslimības jēdzienu.

 Par otrā pamata pirmo daļu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi

–       Lietas dalībnieku arguments

71      Prasītājs apgalvo, ka Invaliditātes komitejai, ievērojot novērtējuma brīvību, kāda tai ir medicīnas jomā, ir jāpamato savs atzinums tādā veidā, lai būtu iespējams pārbaudīt, ka pastāv loģiska saikne starp tās medicīniskajiem konstatējumiem un tās secinājumiem. Šis pienākums norādīt pamatojumu esot īpaši svarīgs, ja pastāv atšķirības starp Invaliditātes komitejas atzinumu un atsevišķiem agrākajiem medicīniskajiem ziņojumiem.

72      Šajā lietā Invaliditātes komitejai esot bijis pienākums paskaidrot, kādu apsvērumu dēļ tā ir nodomājusi atkāpties no medicīnas ekspertu – ar kuriem pēc PMO pieprasījuma notikušas konsultācijas procedūrā, ko tā sākusi atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, – medicīniskajiem apsvērumiem, un turklāt, vēl jo vairāk, šī komiteja ir gaidījusi šīs procedūras noslēgumu, pirms lemt tieši par prasītāja invaliditātes rašanos.

73      Pēc prasītāja uzskatiem, Invaliditātes komitejas ziņojumā neesot nedz norādīts pamatojums, nedz paskaidroti iemesli, kuri likuši minētajai komitejai, a fortiori, atkāpties no PMO 2009. gada 9. janvāra lēmuma, neveicot nevienu īstu klīnisko pētījumu attiecībā uz prasītāja gadījumu, atzīstot, ka slimība ir arodslimība atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam; tāpat neesot norādīti visi pārējie medicīniskie ziņojumi, kuros norādīts, ka medicīniskā ziņā pastāv vienprātība attiecībā uz to, ka prasītāja invaliditāti izraisījusi arodslimība.

74      Tas, ka Invaliditātes komitejas ziņojumā ir minēts, ka “piekrišana tam, ka slimība ir arodslimība, [atzīstot arodslimību atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam], [esot] pamatota vienīgi ar pacienta vārdiem”, nevarot būt pietiekams pamatojums 2010. gada 2. jūlija secinājumiem par invaliditātes rašanos, izslēdz, ka prasītāja invaliditāti būtu izraisījusi arodslimība. Visbeidzot, Invaliditātes komitejas izdotais atzinums, saskaņā ar kuru prasītāja invaliditāti nav izraisījusi arodslimība, neesot saprotams.

75      Reģionu komiteja norāda, ka nav prasīts, lai Invaliditātes komitejas ziņojums no formālā viedokļa būtu redakcionāls paraugs. Pietiek, ka tajā ir noteikta loģiska saikne starp medicīniskajiem konstatējumiem un Invaliditātes komitejas izdarītajiem secinājumiem.

76      Pastāvīgas invaliditātes – arī ja tā ir pilnīga – atzīšana atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam nekādi iepriekš neliekot piemērot Civildienesta noteikumu 78. pantu, un tādējādi nevarot rasties jautājums par kādu pretrunu starp secinājumiem, kas pieņemti procedūrā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu, un secinājumiem, kas pieņemti saistībā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu.

77      Visbeidzot, pēc Reģionu komitejas uzskatiem, Invaliditātes komiteja katrā ziņā esot paskaidrojusi, kādēļ tā ir atkāpusies no PMO 2009. gada 2. janvāra lēmuma – kurā atzīts, ka slimība ir arodslimība atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, – izklāstīdama, ka invaliditātes cēloņi ir meklējami citur, nevis prasītāja darba apstākļos. Reģionu komiteja atsaucas uz vairāku medicīnisko ziņojumu fragmentiem un uz Invaliditātes komitejas ziņojumu, kurā esot norādīts uz prasītāja personības struktūru, precizējot, ka “psiholoģiskajās pārbaudēs [, izmantojot] testu, kurā konkretizēti simptomi, izrādās, ka visas klīniskās skalas ievērojami pārsniedz normālu stāvokli [; ka] jautājums šajā gadījumā ir par pārsniegumu, kas var liecināt par nepatiesumu”. Vērtējums, kas ietverts šajos dažādajos fragmentos, parādot loģisko saikni starp medicīniskajiem konstatējumiem un Invaliditātes komitejas secinājumiem.

–       Civildienesta tiesas vērtējums

78      Vispirms ir jāatgādina, ka mērķis, kas ir izvirzīts Civildienesta noteikumu tiesību normās par Invaliditātes komiteju, ir uzticēt medicīnas ekspertiem galīgo vērtējumu visos medicīnas jautājumos, ko neviena iecēlējinstitūcija nevar īstenot savas iekšējās administratīvās uzbūves dēļ. Šajā ziņā tiesas kontrole nevar attiekties uz pašu medicīnisko vērtējumu; tas jāuzskata par galīgu, ja vien tas ir veikts saskaņā ar noteikumiem. Savukārt tiesas kontroli var veikt attiecībā uz Invaliditātes komitejas izveides un darbības likumību, kā arī tās sniegtā atzinuma likumību. Šajā aspektā Civildienesta tiesa ir kompetenta pārbaudīt, vai atzinumā ir ietverts pamatojums, kas ļauj izvērtēt apsvērumus, uz kuriem balstīti tajā ietvertie secinājumi, un vai ir pierādīts, ka starp tajā esošajiem medicīniskajiem konstatējumiem un attiecīgās Invaliditātes komitejas izdarītajiem secinājumiem pastāv loģiska saikne (Pirmās instances tiesas 1992. gada 27. februāra spriedums lietā T‑165/89 Plug/Komisija, 75. punkts, un 2004. gada 23. novembra spriedums lietā T‑376/02 O/Komisija, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

79      Pamatojoties uz šo pastāvīgo judikatūru, vispirms attiecībā uz šo gadījumu ir jākonstatē, ka 2010. gada 2. jūlija secinājumos par invaliditātes rašanos, kurus iecēlējinstitūcija apstiprinājusi 2010. gada 10. septembra lēmumā, ir vienīgi apgalvots, ka prasītāja invaliditāti “nav izraisījusi arodslimība”, nesniedzot nekādu paskaidrojumu, kas šo apgalvojumu pamatotu.

80      Tomēr saskaņā ar judikatūru, ja administrācija sava lēmuma pamatojumam atbildē uz sūdzību ir sniegusi skaidrus apsvērumus saistībā ar konkrēto gadījumu, tad tiek uzskatīts, ka šie apsvērumi atbilst lēmuma par atteikumu apsvērumiem, un tie ir jāuzskata par atbilstošu informāciju šī lēmuma tiesiskuma izvērtēšanai (Pirmās instances tiesas 2009. gada 9. decembra spriedums lietā T‑377/08 P Komisija/Birkhoff, 55. un 56. punkts un tajos minētā judikatūra).

81      Šajā gadījumā iecēlējinstitūcija lēmumā noraidīt sūdzību precizē, pirmkārt, ka tai “ir jāievēro medicīniskie konstatējumi [..], vismaz [lai varētu] atklāt formas trūkumus vai neloģisku saikni starp komitejas secinājumiem un medicīniskajiem datiem, kuru dēļ šie secinājumi izdarīti”. Otrkārt, iecēlējinstitūcija uzskata, ka “tas, vai pamatojums ir pietiekams, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, tātad ne tikai attiecībā uz pamatojuma formulējumu, bet [arī] attiecībā uz faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kādos tiesību akts pieņemts, tiesību akta saturu un norādīto apsvērumu raksturu”. Treškārt, iecēlējinstitūcija uzskata, ka “jautājums par to, vai slimība [, kura izraisījusi invaliditāti,] drīzāk ir radusies viena fakta, nevis cita fakta dēļ, ir zinātnisks jautājums, nevis administratīvs vai juridisks jautājums”.

82      Šādi izklāstījusi šīs premisas, iecēlējinstitūcija lēmumā noraidīt sūdzību norāda, ka ir lūgusi ārstam T. “apstiprināt, ka Invaliditātes komitejas secinājumi [faktiski ir] pamatoti ar medicīniskiem un administratīviem datiem, [kas] ietilpst medicīnas lietā”. Tādēļ iecēlējinstitūcija – tāpat atbilstoši lēmumam noraidīt sūdzību – uzskatīja, ka “ir pārliecinājusies [..], ka Invaliditātes komiteja savā ziņojumā tiešām ir sniegusi paskaidrojumu par iemesliem, kuru dēļ tā no medicīnas viedokļa ir uzskatījusi, ka nav iespējams atzīt, ka [prasītāja] invaliditāti kaut daļēji būtu izraisījusi arodslimība atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. panta 5. [punktam]”. Lēmumā noraidīt sūdzību arī ir precizēts, ka ārsts T. ir atbildējis iecēlējinstitūcijai – [atbildes] datums nav precizēts –, ka “Invaliditātes komitejas secinājumi, [saskaņā ar kuriem invaliditāti] nav izraisījusi arodslimība, ir pamatoti [ar] medicīniskiem un administratīviem datiem, kas ietilpst ieinteresētās personas medicīnas lietā, proti: ar konkrētā gadījuma klīnisko pētījumu un [prasītāja] iepriekšējām saslimšanām; ārstu personiskiem medicīniskajiem secinājumiem; medicīnisko ziņojumu, ekspertīžu un specializēto testu rezultātu izpēti; oficiālo administratīvo dokumentu analīzi”.

83      Tomēr, lai gan ir atbilde, ko iecēlējinstitūcijai sniedzis ārsts T., – atbilde, kura, kā nupat atgādināts, ir minēta lēmumā noraidīt sūdzību, ir jākonstatē, ka visi medicīniskie dati un, ar vienu izņēmumu, visi ārsta T. minētie administratīvie dokumenti saturiski pamato pretēju secinājumu, saskaņā ar kuru slimība, kas izraisījusi prasītāja invaliditāti, ir arodslimība.

84      Šajā ziņā faktiskie konstatējumi, kas ļauj pamatot šādu secinājumu, pavisam ir trīs.

85      Vispirms ir jāatgādina, ka tad, ja Invaliditātes komitejai ir uzdoti sarežģīti medicīniski jautājumi, kuri attiecas uz cēloņsakarību starp slimību, kāda ir ieinteresētajai personai, un to, ka šī persona veic profesionālo darbību iestādē, Invaliditātes komitejai konkrēti ir jānorāda lietas materiālos esošie pierādījumi, uz ko tā pamatojas, un būtiskas atšķirības gadījumā jāprecizē iemesli, kuru dēļ tā atkāpjas no atsevišķiem agrākajiem un atbilstošiem medicīniskajiem ziņojumiem, kas ieinteresētajai personai ir labvēlīgāki (Pirmās instances tiesas 1999. gada 15. decembra spriedums lietā T‑300/97 Latino/Komisija, 77. un 78. punkts; Civildienesta tiesas 2011. gada 11. maija spriedums lietā F‑53/09 J/Komisija, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).

86      Jāpiebilst, ka, pat ja Invaliditātes komiteja, kurai ir jāpieņem nolēmums saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu, var izdarīt citādus secinājumus nekā secinājumus, ko ir izdarījusi ārstu komisija, kurai bija jāpieņem nolēmums atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam (iepriekš minētais spriedums lietā J/Komisija, 56.–61. punkts), tad tomēr, ja – kā šajā lietā – Invaliditātes komiteja, kurai ir iesniegta ieinteresētās personas lieta, ir vēlējusies sagaidīt rezultātu procedūrā, kas veikta atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, tai ir jāizklāsta iemesli, kuru dēļ tā ir atkāpusies no medicīniskajos ziņojumos ietvertā vērtējuma – kurš ir ļāvis atzīt, ka slimība ir arodslimība atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, – un skaidri un loģiski ir jānorāda minētie iemesli (šajā ziņā skat. Civildienesta tiesas 2010. gada 14. septembra spriedumu lietā F‑79/09 AE/Komisija, 66., 67. un 72. punkts) gan secinājumos, kas paziņoti iecēlējinstitūcijai, gan medicīniskajā kopsavilkuma ziņojumā, kas, iespējams, ir sagatavots pēc tam.

87      Šajā lietā – un tas ir pirmais no trim faktiskajiem konstatējumiem, kas ļauj apgalvot, ka ārsta T. minētie medicīniskie dati un administratīvie dokumenti pamato secinājumu, ka slimība, kura izraisījusi prasītāja invaliditāti, ir arodslimība, – no Civildienesta tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka medicīniskie ziņojumi, kas izskatīti procedūrā, kura sākta atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, un kas bija Invaliditātes komitejas rīcībā, kad tā pieņēma 2010. gada 2. jūlija secinājumus par invaliditātes rašanos, tas ir, vismaz desmit medicīniskie ziņojumi (proti, 2006. gada 16. janvāra slimnīcu ziņojumi, profesora D. M. 2006. gada 16. oktobra ziņojums, ārsta Ra. 2006. gada 26. oktobra ziņojums, PMO ārsta 2008. gada 8. maija ziņojums, ārsta Ra. 2008. gada 18. septembra ziņojums, PMO ārsta 2008. gada 20. novembra secinājumi, ārsta D. 2009. gada 12. augusta ziņojums, ārsta Me. 2009. gada 17. oktobra ziņojums, ārsta Re. 2009. gada 3. novembra ziņojums un PMO ārsta 2010. gada 11. februāra secinājumi), liecināja, kā piemēru minot tikai atsevišķus fragmentus – ka ir tīša un organizēta prasītāja atstumšana, slikta izturēšanās pret viņu, konflikts darbā, kas ir izraisījis izsīkuma sindromu, psihiski mokošie darba apstākļi, frustrācija un būtisks administratīvs konflikts, kurš līdzvērtīgs psiholoģiskai vardarbībai.

88      Attiecībā uz konstatējumiem, kas ietverti iepriekšējā punktā minētajos medicīniskajos ziņojumos, ir jānorāda, ka Invaliditātes komiteja savā ziņojumā ir apgalvojusi, pirmkārt, ka PMO ārsta 2008. gada 20. novembra un 2010. gada 11. februāra secinājumos “piekrišana tam, ka slimība ir arodslimība, ir pamatota” atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam vienīgi ar “pacienta vārdiem” un, otrkārt, ka “psiholoģiskajās pārbaudēs [, izmantojot] testu, kurā konkretizēti simptomi, izrādās, ka visas klīniskās skalas ievērojami pārsniedz normālu stāvokli [; ka] jautājums šajā gadījumā ir par pārsniegumu, kas var liecināt par nepatiesumu”.

89      Tomēr no apgalvojuma, saskaņā ar kuru PMO ir atzinis prasītāja slimību par arodslimību, pamatodamies uz “pacienta vārdiem”, – pat, ja pieņemtu, ka šis apgalvojums ir pamatots, – nevar saprast nedz to, kādēļ Invaliditātes komiteja ir atkāpusies no desmit agrākajiem medicīniskajiem ziņojumiem, nedz it īpaši, uz kādiem pierādījumiem tā pamatojusies, atšķirībā no tās rīcībā esošajiem medicīniskajiem un administratīvajiem ziņojumiem, apgalvodama, ka prasītāja invaliditāti nav izraisījusi arodslimība (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 15. decembra spriedumu lietā T‑27/98 Nardone/Komisija, 95.–98. punkts, un 2000. gada 27. jūnija spriedumu lietā T‑47/97 Plug/Komisija, 117. un 118. punkts).

90      Turklāt apgalvojums, ka “psiholoģiskajās pārbaudēs [, izmantojot] testu, kurā konkretizēti pacienta simptomi, izrādās, ka visas klīniskās skalas ievērojami pārsniedz normālu stāvokli” un ka “jautājums šajā gadījumā ir par pārsniegumu, kas var liecināt par nepatiesumu”, šķiet pārprotams un grūti saprotams.

91      Ja no tā vajadzētu secināt, ka, pēc Invaliditātes komitejas ziņojuma autoru uzskatiem, prasītājs ir melojis vai pārspīlējis savus simptomus un tātad viņam ir izdevies novērst vairāku ekspertu modrību un nepatiesi sagrozīt vairāku psiholoģisko testu rezultātus, tad būtu jākonstatē, ka šāds apgalvojums tomēr joprojām neizskaidro to, kādēļ Invaliditātes komiteja ir izdarījusi secinājumu, ka invaliditāti nevar būt izraisījusi arodslimība, pat ne daļēji (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 1992. gada 27. februāra spriedumu lietā Plug/Komisija, 81. punkts, un spriedumu lietā O/Komisija, 70. un 73. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā J/Komisija, 93. punkts). Katrā ziņā, ja tāda būtu šī teikuma nozīme, tad tas būtu pretrunā 2007. gada 23. maija protokolam, saskaņā ar kuru “[prasītāja personības] sīki aspekti atklājas [psiholoģiskajās pārbaudēs, izmantojot testu, kurā konkretizēti simptomi;] derīguma skalas pierāda viņa patieso sadarbību[;] simptomu skalas, kuras visas ir augstas, īpaši liecina par psihozi”.

92      Savukārt, ja no šī apgalvojuma vajadzētu secināt, ka, pēc Invaliditātes komitejas uzskatiem, prasītājam veiktā psiholoģiskā testa rezultāti nav ticami, tad vajadzētu norādīt, ka, pastāvot desmit agrākiem medicīniskajiem ziņojumiem un vairākiem oficiāliem dokumentiem, kuri ir saskanīgi, kurus turklāt Invaliditātes komiteja skaidri lūgusi, pirms spējusi lemt par to, vai prasītāja invaliditāti izraisījusi arodslimība, Invaliditātes komitejai bija jāpārliecinās, ka tās rīcībā ir visi nepieciešamie dati sava uzdevuma izpildei un it īpaši jālūdz, lai tiktu veikts jauns psiholoģiskais tests (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Latino/Komisija, 70. punkts). Invaliditātes komiteja nav pieprasījusi nevienu papildu psiholoģisko testu.

93      Invaliditātes komitejas apgalvojums – saskaņā ar kuru “jautājums šajā gadījumā ir par pārsniegumu, kas var liecināt par nepatiesumu”, – tātad paliek pārprotams, grūti saprotams un pretrunīgs, un tādējādi Civildienesta tiesa nevar pārbaudīt, vai pastāv loģiska saikne starp Invaliditātes komitejas medicīniskajiem konstatējumiem un tās secinājumiem, tāpat nevar izvērtēt apsvērumus, ar kuriem šie secinājumi pamatoti.

94      Turklāt attiecībā uz Invaliditātes komitejas ziņojumā ietverto apsvērumu, saskaņā ar kuru “[prasītāja] iepriekšējās psihopatoloģiskās saslimšanas ir parādījušās, krietni pirms viņš sāka strādāt iekšējā revidenta amatā”, ir jākonstatē – un tas ir otrais no trim faktiskajiem konstatējumiem, kas ļauj apgalvot, ka ārsta T. atbildē iecēlējinstitūcijai minētie medicīniskie dati un administratīvie dokumenti pamato secinājumu, ka slimība, kura izraisījusi prasītāja invaliditāti, ir arodslimība, – ka šis apsvērums ir izvirzīts, pēc tā nesniedzot nedz kādu analīzi, nedz arī secinājumu, un katrā ziņā tas nav pietiekams, lai izskaidrotu to, kādu apsvērumu dēļ daudzās medicīniskās analīzes un fakti, kas minēti medicīniskajos un administratīvajos ziņojumos, nevar pamatot secinājumu, ka prasītāja invaliditāti pilnībā vai daļēji ir izraisījusi arodslimība.

95      Turklāt, ja šo teikumu vajadzētu saprast tādā nozīmē, ka slimība prasītājam bija jau, pirms viņš sāka pildīt iekšējā revidenta pienākumus, šis konstatējums vien nebūtu pietiekams, lai pārbaudē par to, vai prasītāja invaliditāti izraisījusi arodslimība vai slimība ir arodslimība saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu, neņemtu vērā to, ka arodslimība var būt tādas jau esošas slimības saasinājums, kuras cēlonis ir cits (iepriekš minētais spriedums lietā O/Komisija, 67. un 68. punkts).

96      Visbeidzot attiecībā uz trešo no faktiskajiem konstatējumiem Invaliditātes komiteja citē fragmentu no Parlamenta rezolūcijas par apstiprināšanu, kurā tieši norādīts uz “individuālu un institucionālu vardarbību”, kāda vērsta pret prasītāju, bet nesniedz nekādu analīzi un neizdara no tā nekādus secinājumus. Tādā gadījumā, kāds ir šajā lietā, kad ir norādīts, ka pastāv profesionāls konflikts starp prasītāju un viņa priekšniekiem, kā arī kad uz nelabvēlīgo viņa darba vidi ir norādīts ne tikai desmit medicīniskajos ziņojumos, bet arī trijos oficiālos dokumentos, ko izdevušas ārējās kontroles iestādes vai struktūras, kādi ir Parlamenta rezolūcija par apstiprināšanu, Cocobu ziņojums un OLAF ziņojums, – lai gan parasti ir grūti iesniegt rakstveida pierādījumus, lai pierādītu, ka priekšnieki slikti izturējušies, – Invaliditātes komitejai bija skaidri un precīzi jāpamato savs lēmums neņemt vērā iepriekš minētos pierādījumus; tas šajā gadījumā nav noticis.

97      Visbeidzot no iepriekš izklāstītā izriet, pirmkārt, ka Invaliditātes komiteja nav sniegusi juridiski pietiekamus paskaidrojumus attiecībā uz iemesliem, kuri likuši tai atkāpties no agrākajiem medicīniskajiem ziņojumiem, kuros skaidri apliecināts, ka prasītāja slimība ir arodslimība, un, otrkārt, ka tā arī nav pietiekami paskaidrojusi, kādu apsvērumu dēļ prasītāja invaliditāti nevarēja izraisīt arodslimība, pat ne daļēji. Šajā ziņā Invaliditātes komiteja it īpaši nav sniegusi nekādus paskaidrojumus par faktu, ka tā nav ņēmusi vērā Parlamenta rezolūciju par apstiprināšanu, kurā tomēr ir skaidri norādīts uz smagu profesionālu konfliktu un “vardarbību” attiecībā pret prasītāju.

98      Tātad, tā kā nav pierādīta loģiska saikne starp Invaliditātes komitejas medicīniskajiem konstatējumiem un 2010. gada 2. jūlija secinājumiem par invaliditātes rašanos, Invaliditātes komitejas ziņojumā šajā ziņā ir ietverts nepietiekams pamatojums, kas ietekmē iepriekš minētos secinājumus, kuri nodoti iecēlējinstitūcijai, kā arī apstrīdēto lēmumu. Tādēļ otrā pamata pirmā daļa ir jāapmierina.

 Par otrā pamata otro daļu par acīmredzamu kļūdu vērtējumā

–       Lietas dalībnieku argumenti

99      Prasītājs uzskata, ka Invaliditātes komitejas ziņojumā ietvertais vērtējums, saskaņā ar kuru “piekrišana tam, ka slimība ir arodslimība, [atzīstot arodslimību atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam], ir pamatota vienīgi ar pacienta vārdiem”, ir acīmredzami kļūdains. PMO ārsta secinājumi, gluži pretēji, esot balstīti uz medicīniskajiem ziņojumiem un oficiāliem dokumentiem.

100    Turklāt Invaliditātes komitejas paziņojumi, saskaņā ar kuriem prasītājs neesot “spējis skaidri paskaidrot OLAF, kādu veidu pret sevi vērstu spiedienu viņš ir izjutis”, esot acīmredzami kļūdaini. Tāpat Invaliditātes komitejas apgalvojumi, saskaņā ar kuriem, “izlasījuši OLAF ziņojumu [..], invaliditātes komitejas locekļi [konstatēja], ka šajā ziņojumā nav ietverts nekāds apraksts par draudiem, vardarbības vai iebiedēšanas aktu(‑iem) attiecībā pret [prasītāju]” un ka “iekšējās administratīvās izmeklēšanas laikā [..] [prasītājs] nav sniedzis nevienu faktisku piemēru, kurā viņš būtu [..] cietušais, – lai gan izmeklētāji viņu [uz to] skaidri mudināja” – acīmredzami nav ievērotas administratīvās un medicīnas lietas materiālos esošās ziņas. OLAF ziņojumā neesot vienīgi atkārtoti prasītāja paziņojumi, bet gan esot konstatēti pret viņu vērsti vardarbības un iebiedēšanas akti. Eiropas Parlamenta rezolūcijā par apstiprināšanu, kas ir tiesību akts ar saistošām tiesiskajām sekām, esot prasīts, lai Reģionu komiteja atvainotos prasītājam un aizsargātu viņu no vardarbības aktiem. Parlaments faktiski esot veicis pats savu izmeklēšanu, pateicoties Cocobu darbībai, un izskatījis lietas materiālus. Prasītājs uzsver, ka šī rezolūcija esot vismaz viens no pierādījumiem, kas liecina par neatbilstošiem un smaga konflikta [caurstrāvotiem] darba apstākļiem, kādi viņam tikuši radīti.

101    Reģionu komiteja norāda, ka OLAF ziņojuma mērķis nebija konstatēt, ka pastāv pret prasītāju vērstas psiholoģiskas vardarbības fakti, bet gan veikt izmeklēšanu par iespējamiem finanšu pārkāpumiem, kas nelabvēlīgi ietekmē Savienības budžetu. Citāti, kas ņemti no OLAF ziņojuma un ko norādījis prasītājs, nepierādot pret viņu vērstu iebiedēšanas un vardarbības aktu esamību. Jautājums esot par vispārīgu kritiku par Reģionu komitejas attieksmi pret finanšu kontroliera uzdevuma izpildi un Reģionu komitejas atbalsta trūkumu attiecībā uz prasītāju.

102    Reģionu komiteja apgalvo, ka Eiropas Parlamenta rezolūcijai par apstiprināšanu neesot saistoša rakstura un tajā nevarot būt sniegti konkrēti, precīzi un saskanīgi paskaidrojumi attiecībā uz saikni starp arodslimību un invaliditāti. Reģionu komiteja tomēr atzīst, ka Parlamenta rezolūcijā par apstiprināšanu ir ietverta skaidra kritika par finanšu kontroliera institucionālās lomas neievērošanu.

–       Civildienesta tiesas vērtējums

103    Vispirms ir jāatgādina, ka attiecībā uz ierobežoto tiesas kontroli, kāda Civildienesta tiesai jāveic, ja jautājums ir par pašu medicīnisko vērtējumu, kritika par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kāda esot pieļauta Invaliditātes komitejas atzinumā, nevarot būt sekmīga (Civildienesta tiesas 2011. gada 14. septembra spriedums lietā F‑47/10 Hecq/Komisija, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

104    Pēc tam, kad šis noteikums ir atgādināts, no Invaliditātes komitejas ziņojuma izriet – pēc tam, kad bija “iepazinusies ar [ārsta J.] – PMO [ārsta] – 2008. gada 20. [novembra] un [..] 2010. gada 11. [februāra] secinājumiem, kuros [atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam] secināts, ka pastāv arodslimība ar pastāvīgu invaliditāti 10 % apmērā”, Invaliditātes komiteja uzskatīja, ka, “izskatot [minētos] dokumentus, ir atklāts – piekrišana, ka [invaliditāti] izraisījusi arodslimība, ir pamatota vienīgi ar pacienta vārdiem”; [dokumentus izskatot], “fakti ir izklāstīti subjektīvi un labvēlīgi viņa tēlam”.

105    Apsvērums, saskaņā ar kuru PMO piekrišana, ka slimība ir arodslimība, esot “pamatota vienīgi ar pacienta vārdiem”, judikatūras izpratnē nav pats medicīniskais vērtējums un tādēļ par to var tikt veikta tiesas kontrole attiecībā uz tā apjomu no administratīvā viedokļa (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Hecq/Komisija, 96., 99. un 112. punkts).

106    Šajā ziņā nav apšaubāms, ka PMO ārsta 2008. gada 20. novembra un 2010. gada 11. februāra secinājumos piekrišana tam, ka slimība ir arodslimība, atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam ir pamatota vienīgi ar prasītāja izteikumiem. Šajos secinājumos slimības atzīšana par arodslimību savukārt ir pamatota, pirmkārt, uz veselu virkni medicīnisko ziņojumu un, otrkārt, uz oficiāliem dokumentiem, kas ietverti prasītāja lietas materiālos.

107    Tādējādi vispirms PMO ārsta 2008. gada 20. novembra secinājumi, kuros atzīta arodslimības esamība, ir tikuši pieņemti, pamatojoties uz tā paša ārsta ziņojumu 2008. gada 8. maijā un uz psihiatrisko atzinumu, ko pēc viņa pieprasījuma 2008. gada 18. septembrī sagatavojis ārsts Ra., kura mērķis ir tieši “[..] konkretizēt [prasītāja] psiholoģisko stāvokli” un “apstiprināt, vai viņa pašreizējais stāvoklis tiešām ir cēloniski saistīts ar profesionālo darbību”. Turklāt 2008. gada 8. maija ziņojumā PMO ārsts norāda sešus citus medicīniskos ziņojumus, kas ietverti prasītāja lietas materiālos. PMO ārsta 2010. gada 11. februāra secinājumi ir pamatoti ar psiholoģiskās ekspertīzes, kuru 2009. gada 12. augustā veicis ārsts D., ziņojumu, ar neiropsiholoģijas diagnostisko testu, ko 2009. gada 17. oktobrī veicis ārsts Me., un ar psihiatrisko ziņojumu, kuru 2009. gada 3. novembrī veicis ārsts Re., kuros konstatēts, ka pastāv traucējumi saistībā ar konfliktu darbā.

108    Saistībā ar pēdējo minēto aspektu 2008. gada 8. maija ziņojumā PMO ārsts atsaucas arī uz Parlamenta rezolūciju par apstiprināšanu, no kuras viņš citē vairākus fragmentus tieši par smagu profesionālo konfliktu un par Reģionu komitejas izturēšanos pret prasītāju. Tāpat 2009. gada 12. augusta psiholoģiskās ekspertīzes ziņojumā ārsts D. konkrēti precizē, ka, lai sagatavotu ziņojumu, ir iepazinies ar Parlamenta rezolūcijas par apstiprināšanu un OLAF ziņojuma fragmentiem.

109    Ja procedūra, kura ir sākta atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam un kuras mērķis ir noteikt, vai prasītāja slimība ir arodslimība, ir juridiski nošķirta no procedūras, kas ir sākta atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. pantam, lai noteiktu, vai viņa invaliditāti ir izraisījusi arodslimība, tad tomēr abu procedūru rašanās fakti ir tie paši, vai katrā ziņā fakti, kas attiecas uz slimības rašanos, noteikti ietilpst faktos attiecībā uz varbūtējās invaliditātes rašanos.

110    Tātad apgalvojumā, saskaņā ar kuru piekrišana tam, ka slimība ir arodslimība atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, faktu ziņā esot pamatota “vienīgi ar pacienta vārdiem”, – apgalvojumā, uz kuru ir balstīts Invaliditātes komitejas ziņojums, – ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

111    Turklāt attiecībā uz nemedicīniskajiem dokumentiem, kas ietverti prasītāja lietas materiālos, proti, OLAF ziņojumu, Parlamenta rezolūciju par apstiprināšanu, kā arī Cocobu ziņojumu, vienīgi administratīvās izmeklēšanas ziņojumā nav norādīts uz konfliktējošām attiecībām starp prasītāju un viņa priekšniekiem, tāpat nav norādīti fakti, kuri ļautu pierādīt, ka prasītājs būtu cietis no sliktas izturēšanās vai pat psiholoģiskās vardarbības. Administratīvās izmeklēšanas, kuras ziņojumu Invaliditātes komiteja min savā ziņojumā, mērķis bija pēc attiecīga OLAF ieteikuma pārbaudīt, vai ir izpildīti nosacījumi disciplinārlietas sākšanai attiecībā pret vairākiem Reģionu komitejas darbiniekiem, vispirms jau attiecībā pret bijušo ģenerālsekretāru. Šīs izmeklēšanas mērķis tātad nebija pārbaudīt, vai prasītājs ir cietis no psiholoģiskās vardarbības Civildienesta noteikumu izpratnē.

112    Tāpat ir jānorāda, ka, lai atkāptos no OLAF ziņojuma, Invaliditātes komiteja apgalvo, ka “no tā interpretācijas izriet, ka [prasītājs] nav spējis skaidri paskaidrot OLAF, kāda veida pret sevi vērstu spiedienu viņš ir izjutis”. Šis apgalvojums ar vienu papildinājumu ir ietverts administratīvās izmeklēšanas ziņojumā, kurā ir teikts, ka “[prasītājs] nav spējis skaidri paskaidrot, kāda veida spiediens pret viņu, iespējams, vērsts”, nevis OLAF ziņojumā. Šajā apgalvojumā ir norādīts uz sarunu, kāda jaunajam Reģionu komitejas ģenerālsekretāram ar prasītāju notika 2004. gada 28. janvārī saistībā ar administratīvo izmeklēšanu. Prasītājs turklāt ir attiecies parakstīt šīs sarunas protokolu, uzskatot to par spēkā neesošu un [sarunu par] nenotikušu, un šajā ziņā ir vērsis uzmanību uz to, ka administratīvās izmeklēšanas ziņojuma secinājumi attiecībā uz faktiem neatbilda OLAF ziņojuma secinājumiem.

113    Tātad Invaliditātes komiteja, ziņojumā nepieļaudama acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nevarēja apgalvot, ka “[prasītājs] nav spējis skaidri paskaidrot OLAF, kāda veida spiediens pret viņu vērsts”, un ka “iekšējās administratīvās izmeklēšanas laikā [prasītājs] nav sniedzis nevienu faktisku piemēru, kurā viņš būtu [..] cietušais, lai gan izmeklētāji viņu [uz to] skaidri mudināja”, tomēr nav strīda par to, ka savā ziņojumā OLAF ir konstatējis, ka Reģionu komiteja ir mēģinājusi iebaidīt vai destabilizēt prasītāju un ka Parlaments savā rezolūcijā par apstiprināšanu pat ir prasījis, lai Reģionu komiteja atvainotos prasītājam tieši tās izturēšanās dēļ attiecībā pret viņu.

114    Tātad saistībā ar Parlamenta rezolūcijas par apstiprināšanu un OLAF ziņojuma – dokumenta, kuru tā pati bija lūgusi iecēlējinstitūcijai, pirms tā pauda galīgo nostāju par to, vai prasītāja invaliditāti izraisījusi arodslimība, – ņemšanu vērā Invaliditātes komitejas ziņojumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

115    Tādējādi, ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ir jāapmierina arī otrā pamata otrā daļa.

 Par otrā pamata trešo daļu par Invaliditātes komitejas pilnvaru neievērošanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

116    Prasītājs apgalvo, ka Invaliditātes komitejai esot vajadzējis pārbaudīt visus viņa darba apstākļus, ieskaitot apstākļus, kuru rezultātā varēja notikt vardarbības akti šī termina medicīniskajā izpratnē, tādējādi tai juridiskā ziņā un Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā paredzētajos apstākļos nebija noteikti jākonstatē psiholoģiskas vardarbības esamība.

117    Prasītājs arī precizē, ka, tā kā Invaliditātes komitejas darbs ir medicīniska rakstura, šai komitejai ir jālemj par to, vai pastāv tieša saikne starp ierēdņa pienākumu izpildi un viņa veselības stāvokli. Medicīnas ekspertiem esot ekskluzīva novērtējuma brīvība, ko nevarot ierobežot administratīvas izmeklēšanas atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam rezultāti. Administratīvās izmeklēšanas ziņojums esot viens no pierādījumiem, ko ārsti varot ņemt vērā, īstenodami savu novērtējuma brīvību, bet šis fakts nav saistošs attiecībā uz viņu kompetenci.

118    Reģionu komiteja atgādina, ka, tā kā lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, kurš iesniegts atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam, nav pārsūdzēts, tad minētais lēmums par noraidīšanu ir kļuvis galīgs. Reģionu komiteja tātad apgalvo, ka prasītājs nevarot balstīties uz vardarbības kvalifikāciju procedūrā attiecībā uz atzīšanu, ka invaliditāti izraisījusi arodslimība, atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. panta piektajai daļai, jo no juridiskā viedokļa nevienā brīdī neesot atzīta vardarbības situācija.

–       Civildienesta tiesas vērtējums

119    Tā kā otrā pamata trešo daļu var saprast tādējādi, ka tā attiecas uz to, ka Invaliditātes komiteja neesot ievērojusi savu pilnvaru noteikumus attiecībā uz pārbaudi par to, vai prasītāja invaliditāti ir izraisījusi arodslimība, pirmkārt, ir jāatgādina, ka Invaliditātes komitejai, ievērojot savas pilnvaras, bija jāsniedz medicīnisks vērtējums, nevis juridisks vērtējums jautājumā par to, vai invaliditāti izraisījusi arodslimība. Tādēļ Invaliditātes komitejai ir jāizpēta, vai no medicīniskā viedokļa prasītāja invaliditāti izraisīja vai neizraisīja arodslimība, kura radusies prasītāja darba apstākļu dēļ (Tiesas 1987. gada 21. janvāra spriedums lietā 76/84 Rienzi/Komisija, 9. un 12. punkts). Šajā aspektā tātad ir jākonstatē, ka Invaliditātes komiteja vārda šaurā nozīmē ir izpildījusi tai uzticēto uzdevumu, jo 2010. gada 2. jūlija secinājumos par invaliditātes rašanos tā ir apgalvojusi – protams, bez citiem precizējumiem –, ka prasītāja invaliditāti “nav izraisījusi arodslimība” (skat. šī sprieduma 45. punktu).

120    Turklāt nekas lietas materiālos nepierāda, ka Invaliditātes komiteja būtu sniegusi juridiska rakstura vērtējumu par faktiem vai apstākļiem, kas ir saistīti ar prasītāja invaliditātes rašanos.

121    Tādējādi otrā pamata trešā daļa ir jānoraida.

 Par otrā pamata ceturto daļu par arodslimības jēdziena neievērošanu un Civildienesta noteikumu 78. panta piektās daļas pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

122    Prasītājs apgalvo – kaut arī Civildienesta noteikumu 73. un 78. panta procedūras un mērķi ir atšķirīgi un medicīnas eksperti var izdarīt citādus secinājumus, jo jautājums ir par neatkarīgām procedūrām, it īpaši attiecībā uz jautājumu par to, vai slimība ir arodslimība, “arodslimība” saistībā ar abām tiesību normām tomēr ir definēta vienādi. No tā izrietot, ka Invaliditātes komitejai šī definīcija bija saistoša.

123    Reģionu komiteja precizē, ka tā neapstrīd to, ka saskaņā ar judikatūru jēdziena “arodslimība” definīcija saistībā ar Civildienesta noteikumu 73. panta procedūru ir tāda pati kā saistībā ar Civildienesta noteikumu 78. panta procedūru. Tomēr prasītājs nepierādot, ka atbildētāja nebūtu ievērojusi to, ka šī definīcija ir vienāda. Turklāt, pēc Reģionu komitejas uzskatiem, tā kā abas procedūras ir atšķirīgas, tajās varētu tikt pieņemti nošķirti, viens no otra neatkarīgi lēmumi.

–       Civildienesta tiesas vērtējums

124    Jāatgādina, pirmkārt, ka jēdziens “arodslimība”, kas ir lietots Civildienesta noteikumu 73. un 78. pantā, ir jēdziens, kas minēts Apdrošināšanas noteikumu 3. pantā un, otrkārt, ka šim jēdzienam nevar būt citāds saturs atkarībā no tā, vai jautājums ir par Civildienesta noteikumu 73. panta vai Civildienesta noteikumu 78. panta piemērošanu, pat ja šīs tiesību normas katra attiecas uz sistēmu, kam ir savas īpatnības. Tas tomēr nenozīmē, ka Apdrošināšanas noteikumos paredzētajai ārstu komisijai būtu saistošs vērtējums, ko Invaliditātes komiteja sniegusi saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu, un otrādi. Abām procedūrām leģitīmi var būt dažādi medicīniskie rezultāti attiecībā uz to pašu faktisko situāciju, it īpaši attiecībā uz jautājumu par to, vai slimība, kas skārusi to pašu ierēdni, ir arodslimība (iepriekš minētais spriedums lietā J/Komisija, 54.–56. punkts).

125    Tādējādi ar vienkāršu norādi uz atšķirību starp secinājumiem, kas pieņemti atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, un Invaliditātes komitejas secinājumiem nepietiek, lai pierādītu, ka ir pārkāpts arodslimības jēdziens (iepriekš minētais spriedums lietā J/Komisija, 61. punkts).

126    Tā kā prasītājs, pamatodams iebildumu par arodslimības jēdziena neievērošanu, būtībā ir norādījis tikai uz atšķirību starp secinājumiem, kas pieņemti atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, un Invaliditātes komitejas secinājumiem, otrā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

 Par trešo pamatu par pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses neizpildi, pilnvaru nepareizu izmantošanu un nelikumīgu procedūru

 Lietas dalībnieku argumenti

127    Prasītājs apgalvo, ka procedūra, kuras rezultātā pieņemts apstrīdētais lēmums, esot nelikumīga, pirmkārt, tādēļ, ka nav ievērots saprātīgs termiņš no brīža, kad Invaliditātes komiteja pieņēmusi 2007. gada 23. maija secinājumus par invaliditātes esamību, līdz brīdim, kad iecēlējinstitūcija 2010. gada 10. septembrī pieņēmusi apstrīdēto lēmumu. Invaliditātes komitejai neesot bijis nekāda iemesla gaidīt lēmumu par invaliditātes pakāpi atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, ko PMO pieņēmis 2010. gada 2. martā, jo lēmumu par to, vai slimība ir arodslimība atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, PMO bija pieņēmis 2009. gada 9. janvārī.

128    Otrkārt, procedūra, kādu ievēroja Invaliditātes komiteja, esot nelikumīga ārsta T. iejaukšanos dēļ saistībā ar procedūru attiecībā uz atzīšanu, ka slimība ir arodslimība atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam – iejaukšanos, kuru mērķis bija panākt, lai prasītāja slimība netiktu atzīta par arodslimību. Šāda rīcība pierādot ārsta T. nostāšanos vienā pusē un objektivitātes trūkumu saistībā ar Invaliditātes komitejas darbu.

129    Treškārt, trešais ārsts – ārsts O. – esot uzdevis ārstam T. jautājumus, Reģionu komitejas zināšanai, attiecībā uz lietas materiālu aspektiem, ko prasītājs jau kopš pirmās tikšanās bija gribējis pamatot ar dokumentiem, ar ko ārsts O. esot atteicies iepazīties. Uzdotie jautājumi turklāt esot uzvedinoši.

130    Visbeidzot, prasītājs apgalvo, ka iecēlējinstitūcija nekādi neesot ņēmusi vērā viņa intereses. Lai gan iecēlējinstitūcija esot tikusi informēta par nelikumībām Invaliditātes komitejas procedūrā, kas raksturotas šī sprieduma 127.–129. punktā, iecēlējinstitūcija neesot iejaukusies un pat esot šīs nelikumības sekmējusi.

131    Šo pašu iemeslu dēļ iecēlējinstitūcija esot nepareizi izmantojusi pilnvaras.

132    Reģionu komiteja savukārt uzskata, ka prasītājs ir būtiski veicinājis procedūras ilgumu, kurš katrā ziņā neesot nesaprātīgs. Invaliditātes komiteja varēja leģitīmi gaidīt, kad beigsies, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 73. pantu, sāktā procedūra ar mērķi noteikt invaliditātes pakāpi, kas tika noteikta 2010. gada martā. Turklāt varbūtējais pārmērīgais ilgums nevar ietekmēt Invaliditātes komitejas atzinuma saturu.

133    Reģionu komiteja turklāt uzskata, ka uz arodslimības atzīšanas procedūru atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam šī tiesvedība neattiecas un ka nekas nepierāda, ka ārsts T. būtu pieļāvis nelikumības saistībā ar Invaliditātes komitejas darbu.

134    Visbeidzot ārsts O. esot tikai izmantojis ikvienam Invaliditātes komitejas loceklim piemītošās tiesības lūgt papildu informāciju.

 Civildienesta tiesas vērtējums

135    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka pienākums ievērot saprātīgu termiņu administratīvajā procedūrā ir Savienības tiesību vispārējs princips, kura ievērošanu nodrošina tiesa un kurš turklāt ir noteikts kā tiesību uz labu pārvaldību sastāvdaļa Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā (Pirmās instances tiesas 2006. gada 11. aprīļa spriedums lietā T‑394/03 Angeletti/Komisija, 162. punkts, un Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2012. gada 6. decembra spriedums lietā T‑390/10 P Füller‑Tomlinson/Parlaments, 115. punkts).

136    Tomēr principa ievērot saprātīgu termiņu pārkāpums, pieņemot, ka tas ir pierādīts, neattaisno apstrīdētā lēmuma atcelšanu nelikumīgas procedūras dēļ. Varbūtējais pārmērīgais ilgums, kādā izskatīts prasītāja iesniegtais lūgums atzīt, ka slimība ir arodslimība atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. pantam, principā nevar ietekmēt pašu Invaliditātes komitejas atzinuma saturu, tāpat nevar ietekmēt iecēlējinstitūcijas pieņemtā galīgā lēmuma saturu. Šāds termiņš, izņemot ārkārtas situācijā, nevar grozīt Invaliditātes komitejas vērtējumu par to, vai invaliditāti izraisījusi arodslimība atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. pantam (iepriekš minētais spriedums lietā J/Komisija, 113.–116. punkts un tajos minētā judikatūra). Ja medicīniskas procedūras ilgums tiešām var ietekmēt patoloģijas smaguma un seku vērtējumu un var padarīt sarežģītāku tās etioloģijas pārbaudi (iepriekš minētais spriedums lietā AE/Komisija, 102. punkts), tad šajā gadījumā nav pierādīts un pat nav apgalvots, ka šīs procedūras pārmērīgais ilgums būtu ietekmējis materiālos pierādījumus, kurus ņemot vērā Invaliditātes komiteja ir sniegusi secinājumus. Tas, ka ir pagājis pārmērīgi ilgs laiks – pieņemot, ka tas ir konstatēts, – tātad nevar ietekmēt Invaliditātes komitejas secinājumu tiesiskumu, tāpat kā tas nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

137    Tādējādi iebildums par saprātīga termiņa neievērošanu, kas tika izvirzīts, tikai lai pamatotu prasījumus atcelt tiesību aktus, ir jānoraida.

138    Otrkārt, nekas lietas materiālos nepierāda, ka ārsta T. iejaukšanās būtu vērstas uz to, lai netiktu atzīts, ka prasītāja slimība bijusi arodslimība atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam.

139    Treškārt, ja no lietas materiāliem tiešām izriet, ka pirmajā tikšanās reizē ar prasītāju ārsts O. nav gribējis iepazīties ar atsevišķiem oficiālajiem dokumentiem, ko prasītājs vēlējās iesniegt Invaliditātes komitejai, it īpaši ar OLAF ziņojumu un Parlamenta rezolūciju par apstiprināšanu, tad šis apstāklis vien nevar padarīt procedūru nelikumīgu. Pietiek norādīt, ka no Invaliditātes komitejas ziņojuma izriet, ka tā beigās ir iepazinusies ar OLAF ziņojumu un Parlamenta rezolūciju par apstiprināšanu. Attiecībā uz jautājumiem, ko ārsts O. uzdevis Reģionu komitejai, nekas nepierāda, ka tie būtu bijuši uzvedinoši.

140    Visbeidzot ir jākonstatē, ka iebildumi, pirmkārt, par pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses neizpildi un, otrkārt, par pilnvaru nepareizu izmantošanu ir balstīti uz tiem pašiem argumentiem kā iebildumi, kuri ir noraidīti, izskatot šī pamata pirmo iebildumu, kā arī izskatot pirmo pamatu, un tādēļ tie ir jānoraida kā nepamatoti.

141    Tādējādi trešais pamats par pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses neizpildi, pilnvaru nepareizu izmantošanu un nelikumīgu procedūru ir jānoraida kā nepamatots.

142    No iepriekš izklāstītā izriet, ka otrā pamata pirmā un otrā daļa ir apmierināta. Tātad apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.

3.     Par prasījumiem attiecībā uz atlīdzību par morālo kaitējumu

 Lietas dalībnieku argumenti

143    Prasītājs apgalvo, ka varbūtējo prettiesiskumu veido Reģionu komitejas izdarītie pārkāpumi un ka, ņemot vērā šīs lietas ārkārtas apstākļus, šī prettiesiskuma izraisītais kaitējums nevarot tikt atlīdzināts, atceļot apstrīdēto lēmumu. Prasītāja karjera faktiski esot tikusi krasi apturēta Reģionu komitejas radīto darba apstākļu dēļ, un Reģionu komiteja tomēr esot atteikusies atzīt, ka invaliditāti izraisījusi arodslimība. Invaliditātes komitejas ziņojums neesot objektīvs, un ārsts T. – Reģionu komitejas izraudzītais Invaliditātes komitejas loceklis – esot slikti izturējies.

144    Reģionu komiteja atgādina, ka lūguma sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam noraidīšana nav tikusi pārsūdzēta noteiktajos termiņos un tātad ir kļuvusi galīga. Turklāt Invaliditātes komiteja neesot rīkojusies neobjektīvi, un tās darbs esot noritējis likumīgi.

 Civildienesta tiesas vērtējums

145    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prettiesiska tiesību akta atcelšana pati var būt pienācīga atlīdzība un principā pietiekama atlīdzība par visu morālo kaitējumu, kas ar šo tiesību aktu var būt nodarīts, ja vien prasītājs nepierāda, ka tam būtu nodarīts morāls kaitējums, kurš būtu nodalāms no prettiesiskuma, ar kādu ir pamatota atcelšana, un kurš nevar tikt pilnībā atlīdzināts ar šo atcelšanu (Civildienesta tiesas 2011. gada 14. jūlija spriedums lietā F‑98/07 Petrilli/Komisija, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

146    Tā kā prasītājs šajā lietā nepierāda, ka tam būtu nodarīts morāls kaitējums, kurš būtu nodalāms no prettiesiskuma, ar kādu pamatota atcelšana, un kurš nevar tikt pilnībā atlīdzināts ar šo atcelšanu, viņa prasība par kaitējuma atlīdzību ir jānoraida.

4.     Par prasījumiem atlīdzināt ar invaliditātes procedūru un ar sūdzību saistītos izdevumus

 Lietas dalībnieku argumenti

147    Prasītājs prasa atlīdzināt ar invaliditātes procedūru saistītos izdevumus, ieskaitot ar sūdzību saistītos izdevumus, kuri nav segti atbilstoši Civildienesta noteikumiem. Jautājums esot par kancelejas preču un kopēšanas izdevumiem, telefona, pasta sūtījumu un faksa sūtīšanas izdevumiem, kā arī ceļa izdevumiem hospitalizācijai Anglijā. Saskaņā ar prasītāja vērtējumu šo izdevumu summa ir EUR 5000.

148    Reģionu komiteja uzskata, ka šie izdevumi nav atlīdzināmi.

 Civildienesta tiesas vērtējums

149    Jānorāda, ka varbūtējo izdevumu patiesums nav pierādīts un nav nedz apgalvots, nedz, vēl jo mazāk, pierādīts, ka šie izdevumi būtu radušies apstrīdētā lēmuma prettiesiskuma dēļ.

150    Pamatojumam pieņemot, ka ar šo prasījumu daļu prasītājs vēlas apstrīdēt iecēlējinstitūcijas lēmumu, kas ir ietverts lēmumā noraidīt sūdzību par atteikšanos atlīdzināt ar invaliditātes procedūru un ar sūdzību saistītos izdevumus, ir jānorāda, ka par šo lēmumu par atteikumu nav iesniegta sūdzība atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam.

151    Tādēļ šis prasījums ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

152    Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 1. punktu, ievērojot citus šā reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šā paša panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.

153    No iepriekš izklāstītā pamatojuma izriet, ka Reģionu komiteja būtībā ir lietas dalībniece, kam spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt prasītājs savos prasījumos ir skaidri prasījis piespriest Reģionu komitejai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā lietas apstākļi neattaisno Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, līdz ar to ir jāpiespriež Reģionu komitejai segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Eiropas Savienības Reģionu komitejas biroja 2010. gada 10. septembra lēmumu par atteikšanos atzīt, ka slimība, kas izraisījusi R. McCoy invaliditāti, ir arodslimība Civildienesta noteikumu 78. panta piektās daļas izpratnē;

2)      prasību pārējā daļā noraidīt;

3)      Eiropas Savienības Reģionu komiteja sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina R. McCoy tiesāšanās izdevumus.

Kreppel Perillo Barents

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 7. maijā.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

W. Hakenberg       H. Kreppel

* Tiesvedības valoda – franču.