Language of document : ECLI:EU:C:2018:248

Lieta C550/16

A un S

pret

Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie

(rechtbank Den Haag lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos – Direktīva 2003/86/EK – 2. panta f) punkts – Jēdziens “nepilngadīgais bez pavadības” – 10. panta 3. punkta a) apakšpunkts – Bēgļa tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ar saviem vecākiem – Bēglis, kas savas ieceļošanas dalībvalsts teritorijā un sava patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī nav sasniedzis 18 gadu vecumu, bet kas ir pilngadīgs brīdī, kad tiek pieņemts lēmums, ar kuru viņam tiek piešķirts patvērums, un kad viņš iesniedz savu pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos – Noteicošais datums, lai izvērtētu ieinteresētās personas “nepilngadīgā” statusu

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2018. gada 12. aprīļa spriedums

1.        Eiropas Savienības tiesības – Interpretācija – Tiesību norma, kurā nav tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām – Autonoma un vienveidīga interpretācija – Piemērojamība tāda datuma noteikšanai, kas ļauj izvērtēt bēgļa “nepilngadīgā bez pavadības” statusu Direktīvas 2003/86 izpratnē

(Padomes Direktīvas 2003/86 2. panta f. punkts)

2.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – Tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos – Direktīva 2003/86 – Bēgļu ģimenes atkalapvienošanās – Jēdziens “nepilngadīgais bez pavadības” – Bēglis, kas savas ieceļošanas dalībvalsts teritorijā un sava patvēruma pieteikuma iesniegšanas šajā valstī brīdī nav sasniedzis 18 gadu vecumu, bet kas ir kļuvis pilngadīgs patvēruma piešķiršanas procesa gaitā – Iekļaušana

(Padomes Direktīvas 2003/86 2. panta f) punkts un 10. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 39.–45. punktu)

2.      Padomes Direktīvas 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos 2. panta f) punkts, lasot kopsakarā ar tās 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka par “nepilngadīgo” šīs tiesību normas izpratnē ir jākvalificē trešās valsts pilsonis vai bezvalstnieks, kurš savas ieceļošanas dalībvalsts teritorijā un sava patvēruma pieteikuma iesniegšanas šajā valstī brīdī bija jaunāks par 18 gadiem, bet kurš patvēruma procedūras laikā sasniedz pilngadības vecumu un kuram vēlāk tiek atzīts bēgļa statuss.

Lai gan patvēruma meklētāja iespēja iesniegt pieteikumu par ģimenes apvienošanos, pamatojoties uz Direktīvu 2003/86, tātad ir pakļauta nosacījumam, ka par viņa patvēruma pieteikumu jau ir pieņemts galīgais pozitīvais lēmums, tomēr ir jākonstatē, ka šo nosacījumu viegli izskaidro fakts, ka pirms šāda lēmuma pieņemšanas nav iespējams droši zināt, vai ieinteresētā persona atbilst nosacījumiem, lai tai tiktu atzīts bēgļa statuss, kas savukārt ir nosacījums tiesībām panākt ģimenes apvienošanos. Tātad pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas atbilstoši Direktīvas 2011/95 II nodaļai ikvienam trešās valsts pilsonim vai bezvalstniekam, kas atbilst šīs direktīvas III nodaļā paredzētajiem materiāltiesiskajiem nosacījumiem, ir subjektīvas tiesības uz to, lai viņam tiktu atzīts bēgļa statuss, un tas tā ir pat pirms formāla lēmuma pieņemšanas šajā ziņā.

Šajos apstākļos, ja Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētās tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos tiktu padarītas atkarīgas no brīža, kad kompetentā valsts iestāde formāli pieņem lēmumu, atzīstot konkrētās personas bēgļa statusu, un tādējādi no ātrākas vai lēnākas starptautiskās aizsardzības pieteikuma apstrādes, ko veic šī iestāde, tas apdraudētu šīs tiesību normas lietderīgo iedarbību un būtu pretrunā ne vien šīs direktīvas mērķim, kas ir veicināt ģimenes atkalapvienošanos un šajā ziņā piešķirt īpašu aizsardzību bēgļiem, it īpaši nepilngadīgajiem bez pavadības, bet arī vienlīdzības un tiesiskās noteiktības principiem. Pretēji minētajam, atsaukšanās uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas datumu kā uz to, kas ir izmantojams, lai novērtētu bēgļa vecumu Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta piemērošanas vajadzībām, ļauj nodrošināt vienlīdzīgu un paredzamu attieksmi pret visiem pieteikuma iesniedzējiem, kuri hronoloģiski atrodas tādā pašā situācijā, nodrošinot, ka pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos apmierināšana principā ir atkarīga no apstākļiem, kas ir saistīti ar pieteicēju, nevis no apstākļiem, kas ir saistīti ar administrāciju, tādiem kā starptautiskās aizsardzības pieteikuma vai pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos izskatīšanas ilgums (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Noorzia, C‑338/13, EU:C:2014:2092, 17. punkts).

Protams, kā ir norādījusi Nīderlandes valdība un Komisija, ciktāl situācija, ja bēglis, kuram sava pieteikuma iesniegšanas brīdī ir bijis nepilngadīgā bez pavadības statuss, bet kurš procedūras laikā ir kļuvis pilngadīgs, varētu bez jebkāda laika ierobežojuma izmantot Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, lai panāktu ģimenes atkalapvienošanos, būtu nesaderīga ar šīs tiesību normas mērķi, viņa pieteikumam attiecībā uz šo ģimenes atkalapvienošanos ir jābūt iesniegtam saprātīgā laikā. Lai noteiktu šādu saprātīgu laiku, indikatīva nozīme ir Savienības likumdevēja šīs direktīvas 12. panta 1. punkta trešās daļas līdzīgajā kontekstā izmantotajam risinājumam, no kā izriet, ka ir uzskatāms, ka šādā situācijā pieteikumam par ģimenes atkalapvienošanos, kas ir balstīts uz šīs direktīvas 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, principā ir jābūt iesniegtam trīs mēnešu laikā no dienas, kad attiecīgajam nepilngadīgajam ir atzīts bēgļa statuss.

(skat. 51., 54., 55., 60., 61. un 64. punktu un rezolutīvo daļu)