Language of document : ECLI:EU:C:2019:56

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES

[JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 24. janvārī (1)

Lieta C43/18

Compagnie d’entreprises CFE SA

pret

Région de Bruxelles-Capitale

(Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lieta C321/18

Terre wallonne ASBL

pret

Région wallonne

(Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vide – Direktīva 2001/42/EK – Noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 92/43/EEK – Dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzība – Aizsargājamo dabas teritoriju apsaimniekošanas pasākumi – Noteikšana par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju – Plānu un programmu jēdziens – Pienākums veikt vides novērtējumu – Aizsardzības mērķu noteikšana Valonijas reģionam






I.      Ievads

1.        Kāda ir saikne starp SVN direktīvu (SVN – stratēģiskais vides novērtējums) (2) un Dzīvotņu direktīvu (3)? Šāds jautājums tiek uzdots abos Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurus es izskatīšu kopā.

2.        Tas ir saistīts ar dažādiem ietekmes uz vidi novērtējuma veidiem, kādi paredzēti Savienības tiesībās – šajā lietā it īpaši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā reglamentēto tādu plānu un projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kas var ietekmēt Natura 2000 teritorijas, un plānu un programmu vides novērtējumu saskaņā ar SVN direktīvu. Turpretim zināmākajam novērtējumam – projektu ietekmes uz vidi novērtējumam saskaņā ar IVN direktīvu (4) – šajā lietā nav īpašas nozīmes.

3.        Tiesvedībā lietā CFE runa ir par Dzīvotņu direktīvas īstenošanu ar valsts aktu īpaši aizsargājamas dabas teritorijas noteikšanai, šajā saistībā pieņemot dažādas aizsardzības shēmas, savukārt lietā Terre wallonne runa ir par aizsardzības mērķu noteikšanu visām Valonijas reģiona Natura 2000 teritorijām, kas arī ir saistīts ar prasību īstenot Dzīvotņu direktīvu. Iebilstot pret abiem aktiem, tiek norādīts, ka pirms to pieņemšanas ir jāveic vides novērtējums saskaņā ar SVN direktīvu.

4.        Šajā ziņā it īpaši ir jānoskaidro, vai pasākumiem, kuri ir tieši saistīti ar Natura 2000 teritorijām vai ir vajadzīgi to apsaimniekošanai – šajā lietā noteikšanai par aizsargājamu dabas teritoriju un aizsardzības mērķu noteikšanai, principā nav piemērojams vides novērtējums saskaņā ar SVN direktīvu. Par labu šim secinājumam galvenokārt tiek apgalvots, ka uz šādiem pasākumiem nepārprotami neattiecas ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu. Bet kāda tam ir nozīme attiecībā uz vides novērtējumu saskaņā ar SVN direktīvu?

5.        Papildus ir jāpārbauda, vai minētie pasākumi konkrēti ir atbilstīgi nosacījumiem vides novērtējuma veikšanai. Tiktāl vispirms ir jānoskaidro, vai ar šiem pasākumiem tiek noteikti pamatprincipi projektu turpmākās attīstības saskaņošanai.

6.        Ir jāuzsver izskatāmo lietu praktiskā nozīme. Eiropas Savienībā Natura 2000 aizņem aptuveni 18 % no sauszemes un 6 % no jūras platības, ietverot tūkstošiem atsevišķu teritoriju. Tā kā šķiet, ka līdz šim apsaimniekošanas pasākumi bieži vien ir veikti, neveicot vides novērtējumu, pienākums novērtēt Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanas pasākumu ietekmi uz vidi varētu likt apšaubīt šo tīklu.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

1.      SVN direktīva

7.        SVN direktīvas mērķi it īpaši izriet no tās 1. panta:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un veicināt noturīgu attīstību, sekmējot ekoloģisko apsvērumu integrēšanu plānu un programmu sagatavošanas un pieņemšanas procesā, nodrošinot, lai saskaņā ar šo direktīvu veiktu vides novērtējumu tādiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi.”

8.        Plānu un programmu definīcija ir sniegta SVN direktīvas 2. panta a) punktā:

“Šajā direktīvā:

a)      “plāni un programmas” ir plāni un programmas, tostarp ar Eiropas Kopienas līdzfinansējumu, kā arī visi plānu un programmu grozījumi:

–        kurus sagatavo un/vai pieņem valsts, reģionālā vai vietējā līmenī, vai arī tādi, ko pieņemšanai likumdošanas kārtībā parlamentā vai valdībā sagatavo iestāde, un

–        kas prasīti saskaņā ar normatīviem vai administratīviem aktiem.”

9.        Uz pamatlietām it īpaši attiecas pienākums veikt stratēģisku vides novērtējumu saskaņā ar SVN direktīvas 3. panta 1.–5. punktu:

“1.      Vides novērtējumu saskaņā ar 4. līdz 9. pantu veic 2. līdz 4. punktā minētajiem plāniem un programmām, kam var būtiska ietekme uz vidi.

2.      Saskaņā ar 3. punktu vides novērtējumu veic visiem plāniem un programmām:

a)      kas sagatavoti lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zvejniecībā, enerģētikā, rūpniecībā, transportā, atkritumu apsaimniekošanā, ūdens resursu apsaimniekošanā, telekomunikāciju un tūrisma nozarē, pilsētas un lauku plānošanā vai zemes lietošanā un kuros noteikti pamatprincipi turpmākās attīstības saskaņošanai projektiem, kas uzskaitīti I un II pielikumā [IVN direktīvai]; vai

b)      kuru iespējamās ietekmes dēļ uz vidi noteikta prasība veikt novērtējumu saskaņā ar [Dzīvotņu direktīvas] 6. vai 7. pantu.

3.      Šā panta 2. punktā minētajiem plāniem un programmām, kurās noteikta nelielu teritoriju izmantošana vietējā līmenī, vai arī 2. punktā minēto plānu un programmu nelieliem grozījumiem vides novērtējums vajadzīgs tikai tad, ja dalībvalstis konstatē, ka tie var būtiski ietekmēt vidi.

4.      Dalībvalstis nosaka, vai citi, 2. punktā neminēti plāni un programmas, kuros noteikti pamatprincipi to projektu turpmākās attīstības saskaņošanai, var būtiski ietekmēt vidi.

5.      Dalībvalstis nosaka, vai 3. un 4. punktā minētajiem plāniem un programmām var būt būtiska ietekme uz vidi, izvērtējot katru atsevišķi vai pēc plānu vai programmu veida, vai arī izmantojot abas minētās metodes. Šim nolūkam, lai nodrošinātu, ka uz plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, attiecina šīs direktīvas prasības, dalībvalstīm jāņem vērā attiecīgie II pielikumā noteiktie kritēriji.”

2.      Dzīvotņu direktīva

10.      Eiropas aizsargājamo dabas teritoriju tīkls Natura 2000 ir definēts Dzīvotņu direktīvas 3. panta 1. punktā:

“Izveido saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kura nosaukums ir Natura 2000. Šo tīklu, ko veido I pielikumā uzskaitīto dabisko dzīvotņu veidu un II pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotņu teritorijas, izmanto, lai minētos dabisko dzīvotņu veidus un sugu dzīvotnes saglabātu vai attiecīgā gadījumā atjaunotu to labvēlīgo aizsardzības statusu dabiskās izplatības areālā.

[..]”

11.      Dzīvotņu direktīvas 4. pantā ir konkrēti reglamentēta teritoriju noteikšana:

“1.      Pamatojoties uz III pielikumā (1. posms) izklāstītajiem kritērijiem un attiecīgo zinātnisko informāciju, katra dalībvalsts piedāvā teritoriju sarakstu, tajā norādot, kuri I pielikuma dabisko dzīvotņu veidi un kuras II pielikuma sugas, kas ir vietējās sugas tās teritorijā, sastopamas minētajās teritorijās. [..]

[..]

2.      Pamatojoties uz III pielikumā (2. posms) izklāstītajiem kritērijiem un ņemot vērā gan dalījumu deviņos bioģeogrāfiskajos rajonos, kas minēti 1. panta c) punkta iii) apakšpunktā, gan visu 2. panta 1. punktā minēto teritoriju, Komisija pēc vienošanās ar katru dalībvalsti sagatavo Kopienā nozīmīgo teritoriju saraksta projektu, kura pamatā ir dalībvalstu saraksti [..].

[..]

Kopienā nozīmīgo izraudzīto teritoriju sarakstu, kurā norādītas vietas, kur atrodams viens vai vairāki prioritārie dabisko dzīvotņu veidi vai prioritārās sugas, pieņem Komisija saskaņā ar 21. pantā paredzēto procedūru.

3.      [..]

4.      Tiklīdz Kopienā nozīmīga teritorija ir apstiprināta saskaņā ar 2. punktā paredzēto procedūru, attiecīgā dalībvalsts cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados piešķir minētajai teritorijai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu vai II pielikuma sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā, kā arī saskaņā ar noplicināšanās vai bojā ejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas.

5.      Tiklīdz teritoriju iekļauj 2. punkta trešajā daļā minētajā sarakstā, uz to attiecas 6. panta 2., 3. un 4. punkts.”

12.      Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1.–3. punktā teritoriju aizsardzība ir reglamentēta šādi:

“1.      Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

2.      Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

3.      Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.”

B.      Valsts tiesības

1.      Par Briseles galvaspilsētas reģiona lēmumu noteikt teritoriju “Forêt de Soignes”

13.      Lietas CFE pamatā esošās tiesvedības priekšmets ir Arrêté du Gouvernement de la Région de Bruxelles-Capitale portant désignation du site Natura 2000 – BE1000001: “La Forêt de Soignes avec lisières et domaines boisés avoisinants et la Vallée de la Woluwe – complexe Forêt de Soignes – Vallée de la Woluwe” du 14 avril 2016 (Briseles galvaspilsētas reģiona valdības 2016. gada 14. aprīļa rīkojums par Natura 2000 teritorijas “Suanjē mežs ar mežmalām un blakus esošajiem mežiem un Volūves ieleja. Suanjē un Volūves ielejas mežu masīvs” noteikšanu) (5).

14.      Šajā rīkojumā būtībā ir noteikts, kuras platības ir īpaši aizsargājamas dabas teritorijas daļa, kādi ir tur sastopamie dzīvotņu veidi un sugas, kāds bija to aizsardzības statuss teritorijas identificēšanas brīdī, kāds aizsardzības statuss ir jāpanāk un kāpēc teritorija tiek aizsargāta.

15.      Rīkojuma 15. pantā ir ietverti konkrēti aizliegumi teritorijas aizsardzības nolūkā:

“1.      Saskaņā ar [2012. gada 1. marta Rīkojuma par dabas aizsardzību] 47. panta 2. punktu šajā pantā ir noteikti vispārēji aizliegumi attiecībā uz Natura 2000 teritoriju, kas noteikta ar šo rīkojumu.

2.      Ja vien īpašos noteikumos, kuri pieļauj atbrīvojumu vai atkāpi, nav paredzēts citādi, saistībā ar projektiem, kuriem nav nepieciešama atļauja vai saskaņojums [2012. gada 1. marta Rīkojuma par dabas aizsardzību] 47. panta 2. punkta izpratnē, ir aizliegts:

1)      izrakt, izraut ar saknēm, bojāt vai iznīcināt vietējās augu sugas, tostarp sūnas, sēnes un ķērpjus, un iznīcināt, pasliktināt vai izmainīt veģetāciju;

2)      [..]”

2.      Aizsardzības mērķu noteikšana Valonijas reģionā

16.      Pamatlietā Terre wallonne runa ir par Valonijas valdības 2016. gada 1. decembra rīkojumu par aizsardzības mērķu noteikšanu Natura 2000 tīklam (6). Tajā tiek noteikti kvalitātes un kvantitātes aizsardzības mērķi attiecībā uz dzīvotņu veidiem un sugām visā reģionā.

17.      Rīkojuma pamatā ir 1973. gada 12. jūlija Likuma par dabas aizsardzību 25.bis pants:

“25.bis pants. § 1. Valdība nosaka Valonijas reģionā aizsardzības mērķus katram dabiskās dzīvotnes, kā arī sugas veidam, kuru dēļ ir jāizveido teritorijas.

Aizsardzības mērķus nosaka, ņemot vērā dabisko dzīvotņu un sugu veidu, kuru dēļ ir jāizveido teritorijas, aizsardzības stāvokli Valonijas reģiona līmenī, un to mērķis ir saglabāt vai vajadzības gadījumā atjaunot labvēlīgu aizsardzības statusu dabisko dzīvotņu un sugu veidiem, kuru dēļ ir jāizveido teritorijas.

Šie aizsardzības mērķi ir indikatīvi.

§ 2. Pamatojoties uz 1. punktā minētajiem aizsardzības mērķiem, valdība nosaka aizsardzības mērķus Natura 2000 teritoriju līmenī.

Šiem aizsardzības mērķiem ir normatīvs raksturs. Tos interpretē, ņemot vērā 26. panta 1. punkta 2. daļas 2.°un 3.°apakšpunktā minētos datus.”

18.      Rīkojuma apsvērumos mērķi it īpaši ir raksturoti šādi:

“[..]

Ņemot vērā, ka saskaņā ar [1973. gada 12. jūlija] Likuma [par dabas aizsardzību] 1.bis, 21.bis pantu un 25.bis panta 1. punkta pirmo daļu aizsardzības mērķi ir jānosaka visam Valonijas reģionam (ne tikai Natura 2000 tīklam), lai iegūtu kopainu par Valonijas reģionā saglabājamo vai vajadzības gadījumā atjaunojamo, lai uzturētu vai atjaunotu labvēlīgu aizsardzības statusu dzīvotnēm un sugām, kuru aizsardzībai ir izveidots Natura 2000 tīkls; ka šie mērķi ir indikatīvi;

Ņemot vērā, ka teritoriju līmenī aizsardzības mērķi ir jānosaka, pamatojoties uz aizsardzības mērķiem visa Valonijas reģiona līmenī; šiem mērķiem ir normatīvs raksturs; [..]

[..]

Ņemot vērā, ka konkrētā Natura 2000 teritorijā šie mērķi ir piemērojami tikai tad, ja šī teritorija ir izveidota šai sugai vai dzīvotnei.”

III. Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

A.      Lieta C43/18 – CFE

19.      Kopš 1983. gada akciju sabiedrībai C.F.E. (turpmāk tekstā – “CFE”) pieder zemesgabals, kura lielāko daļu veido Plateau de la Foresterie [mežsaimniecības teritorija] Votermalas Buatsforas [Watermael-Boitsfort] pašvaldībā, kas atrodas Briseles galvaspilsētas reģiona dienvidos Beļģijā.

20.      2004. gada 7. decembrī Eiropas Komisija, piemērojot Dzīvotņu direktīvu, apstiprināja pirmo Kopienas nozīmes teritoriju sarakstu Atlantijas bioģeogrāfiskajam reģionam, iekļaujot tajā Natura 2000 teritoriju BE1000001 “La Forêt de Soignes avec lisières et domaines boisés avoisinants et la Vallée de la Woluwe. Complexe Forêt de Soignes – Vallée de la Woluwe” (Suanjē mežs ar mežmalām un blakus esošajiem mežiem un Volūves ieleja. Suanjē un Volūves ielejas mežu masīvs”) (7). CFE zemesgabals ir daļa no šīs teritorijas.

21.      Par šo Komisijas lēmumu CFE cēla prasību, kuru Eiropas Savienības Pirmās instances tiesa noraidīja kā nepieņemamu ar 2006. gada 19. septembra rīkojumu (8).

22.      CFE norāda, ka 2007. gada 9. oktobrī tā pirmoreiz uzzināja, ka laikā no 1937. līdz 1987. gadam Votermalas Buatsforas pašvaldība nozīmīgu CFE zemesgabala daļu ir izmantojusi kā nelikumīgu atkritumu izgāztuvi. Šajā datumā I.B.G.E. (Institut Bruxellois pour la Gestion de l’Environnement – Briseles Vides pārvaldības institūts, Beļģija) nosūtīja CFE brīdinājumu, uzaicinot iesniegt zemesgabala sanācijas projektu.

23.      2015. gada 9. jūlijā Briseles galvaspilsētas reģiona valdība pirmajā lasījumā pieņēma rīkojuma projektu par minētās Natura 2000 teritorijas noteikšanu. No 2015. gada 24. septembra līdz 7. novembrim notika šā rīkojuma projekta sabiedriskā apspriešana. Tās rezultātā tika saņemtas 202 sūdzības, tostarp viena no CFE. Tomēr 2016. gada 14. aprīlī valdība apstiprināja rīkojumu par minētās Natura 2000 teritorijas noteikšanu.

24.      Tagad ar 2016. gada 12. jūlijā celto prasību CFE lūdz atcelt šo 2016. gada 14. aprīļa rīkojumu. Tā it īpaši iebilst pret to, ka nav veikts vides novērtējums saskaņā ar SVN direktīvu.

25.      Tāpēc šajā lietā Conseil d’État (Valsts padome) uzdod Tiesai šādus jautājumus:

“1)      Vai rīkojums, ar kuru dalībvalsts iestāde nosaka īpaši aizsargājamu dabas teritoriju saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un kurš ietver aizsardzības mērķus un vispārējus preventīvus normatīva rakstura pasākumus, ir plāns vai programma atbilstoši SVN direktīvai?

2)      Vai uz šādu rīkojumu attiecas SVN direktīvas 3. panta 4. punkts kā uz plānu vai programmu, kurā noteikti pamatprincipi projektu turpmākās attīstības saskaņošanai, un tādējādi, ievērojot 5. punktu, dalībvalstīm ir jānosaka, vai plānam vai programmai var būt būtiska ietekme uz vidi?

3)      Vai SVN direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz minēto rīkojumu par aizsargājamas dabas teritorijas noteikšanu neattiecas šīs direktīvas 3. panta 4. punkts?”

26.      Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši Compagnie d’entreprises CFE, Briseles galvaspilsētas reģions, Īrija, Čehijas Republika un Eiropas Komisija.

B.      Lieta C321/18 – Terre wallonne

27.      2012. gada 8. novembrī tika uzsākta procedūra, lai pieņemtu rīkojumu par aizsardzības mērķu noteikšanu Natura 2000 tīklam Valonijas reģionā. No 2012. gada 10. decembra līdz 2013. gada 8. februārim notika sabiedriskā apspriešana 218 pašvaldībās, ko skar Natura 2000 tīkls. 2016. gada 1. decembrī Valonijas valdība pieņēma rīkojumu.

28.      Ar 2017. gada 9. februārī iesniegto prasības pieteikumu bezpeļņas apvienība (A.S.B.L.) Terre wallonne lūdz atcelt 2016. gada 1. decembra rīkojumu.

29.      Tagad šajā lietā Conseil d’État (Valsts padome) uzdod Tiesai šādus jautājumus:

“1)      Vai dalībvalsts iestādes rīkojums, ar kuru atbilstoši Dzīvotņu direktīvai tiek noteikti Natura 2000 tīkla aizsardzības mērķi, ir plāns vai programma SVN direktīvas izpratnē un it īpaši minētās direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta vai 3. panta 4. punkta nozīmē?

2)      Ja atbilde ir apstiprinoša, vai tādam rīkojumam ir jāveic vides novērtējums atbilstoši SVN direktīvai, lai gan šāds novērtējums netiek prasīts saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, uz kuru pamatojoties rīkojums ir pieņemts?”

30.      Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Terre wallonne, Beļģijas Karaliste, Īrija, Čehijas Republika un Eiropas Komisija.

C.      Kopīga tiesas sēde

31.      2018. gada 13. decembrī Tiesā notika kopīga tiesas sēde, kurā piedalījās CFE, Briseles galvaspilsētas reģions, Beļģija un Komisija.

IV.    Juridiskais vērtējums

32.      Abiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu ir mērķis noskaidrot, vai pasākumiem, kuri saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmo teikumu ir tieši saistīti ar Natura 2000 teritorijām vai ir vajadzīgi to apsaimniekošanai, kā plāniem vai programmām ir jāveic vides novērtējums saskaņā ar SVN direktīvu.

33.      Konkrēti lietā CFE runa ir par aktu, kurš jau provizoriski aizsargātai teritorijai pamato konkrētu valsts aizsardzības statusu, un lietā Terre wallonne runa ir par pasākumu, ar kuru tiek apkopoti aizsardzības mērķi visām Natura 2000 teritorijām Valonijas reģionā.

34.      Valsts padome pareizi uzskata, ka šie pasākumi ir tieši saistīti ar Natura 2000 teritorijām un ir vajadzīgi to apsaimniekošanai. Īpaši aizsargājamas dabas teritorijas noteikšana pamato teritorijas valsts aizsardzības statusu, un ar šo aktu tiek noteikti teritorijas apsaimniekošanas pamatprincipi. Visu Valonijas reģiona Natura 2000 teritoriju aizsardzības mērķu kopsavilkums ir attiecīgo teritoriju pamatprincipi plašākā kontekstā.

35.      Nav strīda par to, ka abi šie pasākumi ir atbilstīgi SVN direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta nosacījumiem. Tos ir pieņēmušas iestādes reģionālā līmenī, un tie bija jāsagatavo saskaņā ar normatīviem vai administratīviem aktiem, proti, saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un attiecīgajiem transponējošiem tiesību aktiem.

36.      Valsts padomes jautājumi skar divus citus problēmu lokus, proti, primāri, vai Natura 2000 teritoriju aizsardzības un apsaimniekošanas pasākumiem katrā ziņā nav jāveic stratēģiskais vides novērtējums saskaņā ar SVN direktīvu, un, ja tas tā nav, vai tie ir atbilstīgi pārējiem stratēģiskā vides novērtējuma nosacījumiem saskaņā ar SVN direktīvas 3. pantu, it īpaši, vai tie nosaka pamatprincipus projektu turpmākās attīstības saskaņošanai.

A.      Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanas pasākumu stratēģiskais vides novērtējums

37.      Brisele, Beļģija, Īrija un Komisija uzskata, ka saskaņā ar SVN direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu un izņēmumu attiecībā uz teritorijas apsaimniekošanas pasākumiem atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktam stratēģiskais vides novērtējums saistībā ar Natura 2000 teritorijām ir jāveic tikai plāniem un projektiem, kuriem ir jāveic arī ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu. Tādējādi Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanas pasākumiem nekad neesot vajadzīgs vides novērtējums.

38.      Saskaņā ar SVN direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu vides novērtējumu veic plāniem un programmām, kuru iespējamās ietekmes uz teritorijām dēļ ir paredzēta prasība veikt novērtējumu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. vai 7. pantu. Šim novērtējumam ir jāatspoguļo visa attiecīgo pasākumu ietekme uz vidi, taču SVN direktīvā šādai ietekmei nav paredzētas nekādas tiesiskās sekas.

39.      Tomēr Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā ir paredzēts, ka plāniem vai projektiem, kuri ir tieši saistīti ar teritoriju vai ir vajadzīgi tās apsaimniekošanai, nav jāveic šajā direktīvā paredzētais ietekmes uz vidi novērtējums. Turpretim kompetentās valsts iestādes citus plānus un projektus drīkst atļaut tikai tad, ja ietekmes uz vidi novērtējums liecina, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība.

40.      Tā kā apstrīdētie pasākumi ir tieši saistīti ar Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanu, tiem nav jāveic ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu un tādējādi arī vides novērtējums saskaņā ar SVN direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

41.      Tomēr tas vēl neļauj secināt, vai nav jāveic vides novērtējums saskaņā ar SVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu vai 3. panta 4. punktu.

42.      Atbilstoši SVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktam vides novērtējumu veic visiem plāniem un programmām, kuri sagatavoti lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zvejniecībā, enerģētikā, rūpniecībā, transportā, atkritumu apsaimniekošanā, ūdens resursu apsaimniekošanā, telekomunikāciju un tūrisma nozarē, pilsētas un lauku plānošanā vai zemes lietošanā un kuros noteikti pamatprincipi turpmākās attīstības saskaņošanai projektiem, kas uzskaitīti SVN direktīvas I un II pielikumā.

43.      Var labi saprast dažādu lietas dalībnieku šaubas par to, vai noteikšanu par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju vai reģiona Natura 2000 teritoriju aizsardzības mērķu noteikšanu var attiecināt uz kādu no šīm jomām.

44.      Tomēr šajā jautājumā nav jāiedziļinās, jo saskaņā ar SVN direktīvas 3. panta 4. punktu dalībvalstis nosaka, vai 2. punktā neminēti plāni un programmas, kuros noteikti pamatprincipi (citu) projektu turpmākās attīstības saskaņošanai, var būtiski ietekmēt vidi (9). Ja tas tā ir, ir jāveic arī vides novērtējums.

45.      Iepriekš minētie lietas dalībnieki gan uzsver, ka SVN direktīvas 3. pantā Savienības likumdevējs nav minējis teritoriju apsaimniekošanas pasākumus. Tomēr, no otras puses, nevienā no minētajām tiesību normām nepārprotami nav pateikts, ka apsaimniekošanas pasākumiem nav jāveic stratēģiskais vides novērtējums.

46.      Ja izņēmums attiecībā uz teritoriju apsaimniekošanu neattiecas arī uz SVN direktīvu, pirmajā mirklī varētu šķist, ka abu direktīvu kritēriji ir pretrunīgi. Kāpēc Savienības likumdevējam teritoriju apsaimniekošanas pasākumi būtu nepārprotami jāatbrīvo no ietekmes uz vidi novērtējuma saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, vienlaikus nosakot pienākumu veikt vides novērtējumu atbilstoši SVN direktīvai?

47.      Taču patiesībā šādas pretrunas nav, jo abiem novērtējumiem ir atšķirīgas funkcijas.

48.      Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmajā teikumā paredzētā ietekmes uz vidi novērtējuma mērķis ir noskaidrot, vai plānu vai programmu var apstiprināt saskaņā ar 6. panta 3. punkta otro teikumu vai 4. punktu. Tas tādēļ, ka saskaņā ar 6. panta 3. punkta otro teikumu kompetentās iestādes drīkst piekrist plānam vai programmai tikai tad, ja ietekmes uz vidi novērtējums ietver pilnīgus, precīzus un galīgus secinājumus, kas var kliedēt jebkuras zinātniski pamatotas šaubas par paredzēto darbu ietekmi uz attiecīgo aizsargājamo dabas teritoriju (10). Atkāpi no šiem stingrajiem nosacījumiem saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktu piemēro tikai pēc tam, kad ir veikta plāna vai projekta ietekmes analīze saskaņā ar direktīvas 6. panta 3. punktu (11).

49.      Prasības attiecībā uz piekrišanu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta otro teikumu nepieļauj piemērošanu teritorijas apsaimniekošanas pasākumiem. Tas tādēļ, ka saistībā ar teritorijas apsaimniekošanu bieži vien būs neiespējami strukturēt attiecīgos pasākumus tā, lai varētu kliedēt jebkuras zinātniski pamatotas šaubas par ietekmi uz aizsardzības mērķiem. Īpaši attiecībā uz īpaši aizsargājamo dabas teritoriju noteikšanu Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā pat tiek nepārprotami prasīts, lai kompetentās iestādes, it īpaši nosakot teritoriju, definētu prioritātes, proti, ir jāparedz, ka konkrēti mērķi ir svarīgāki salīdzinājumā ar citiem (12).

50.      Piemēram, lai aizsargātu atklātu teritoriju dzīvotņu veidus, proti, it īpaši pļavas, parasti tiek prasīts likvidēt krūmus vai kokus, kuri savukārt varētu sniegt dzīvotni aizsargātām sugām vai kļūt par citiem aizsargājamu dzīvotņu veidiem.

51.      Turklāt bieži vien būs nepieciešams veikt konkrētus pasākumus, lai aizsargātu dzīvotņu veidus un sugas, kaut arī nevar izslēgt jebkādas zinātniski pamatotas šaubas par ar tiem saistīto kaitējumu attiecīgās teritorijas aizsardzības mērķiem. Piemēram, tiek uzskatīts, ka daudzi dzīvotņu veidi ir jāapsaimnieko konkrētās formās (13), taču katrā ziņā neizslēdzot, ka šāda apsaimniekošana var nodarīt kaitējumu.

52.      Atšķirībā no Dzīvotņu direktīvas SVN direktīvā pašā nav ietvertas materiāltiesiskās prasības projekta apstiprināšanai (14). Tās galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai, pieņemot plānus un programmas, tiktu ņemta vērā to ietekme uz vidi.

53.      Lai gan šāda ņemšana vērā katrā ziņā ietver primāro vides tiesību aktu prasību ievērošanu, tomēr tās var izrietēt tikai no cita tiesiskā regulējuma, nevis no SVN direktīvas, piemēram, no Dzīvotņu direktīvas vai Ūdens pamatdirektīvas (15).

54.      Katrā ziņā it īpaši Īrija un Komisija balstās arī uz to, ka pasākumi, kas attiecas uz Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanu, pēc sava rakstura nerada nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, savukārt SVN direktīvas mērķis ir identificēt un ņemt vērā šādu ietekmi.

55.      Faktiski saskaņā ar SVN direktīvas 4. apsvērumu stratēģiskais vides novērtējums ir instruments vides aizsardzības integrēšanai citās darbībās. Turpretim tā galvenais mērķis nav noteikt, ka ir jāveic vides aizsardzības pasākumu novērtējums.

56.      Tomēr, kā jau tika minēts tiesas sēdē, jau 2010. gada spriedumā Terre wallonne (16) Tiesa ir nospriedusi, ka arī vides aizsardzības pasākumam var būt jānovērtē ietekme uz vidi. Minētajā lietā runa bija par Valonijas reģiona rīcības programmām Nitrātu direktīvas īstenošanai (17).

57.      Attiecībā uz Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanas pasākumiem jau ar tiem saistītās iespējamās mērķu pretrunas liecina, ka tie ne vienmēr var aizsargāt vai uzlabot vidi, bet var arī tai kaitēt.

58.      Papildus rodas risks, ka teritoriju apsaimniekošanas pasākumi tiks ieplānoti slikti vai nepietiekami un tāpēc kā tādi kaitēs teritorijām vai nenovērsīs kaitējuma draudus. Turklāt bieži vien nav nešaubīgi noskaidrota teritoriju apsaimniekošanas pasākumu efektivitāte.

59.      Šādas šaubas par Valonijas reģiona rīkojuma kvalitāti vides apvienībai Terre wallonne šajā lietā, iespējams, lika vērsties pret šo rīkojumu.

60.      Līdz ar to teritoriju apsaimniekošanas abstraktais mērķis aizsargāt teritoriju saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu neliek secināt, ka šie pasākumi nevar nelabvēlīgi ietekmēt vidi.

61.      Šajā kontekstā drīzāk pretrunīgi ir kritēriji pašā Dzīvotņu direktīvā. Saistībā ar Natura 2000 teritorijām tā paredz stingri izvērtēt apstiprināmos plānus un projektus, ņemot vērā labākās zinātnes atziņas (18). Turpretim teritoriju apsaimniekošanai – vismaz atbilstoši Dzīvotņu direktīvas formulējumam – nav vajadzīgs zinātnisks pamatojums.

62.      Tomēr arī no tā nevar secināt, ka Savienības likumdevējs vēlējās, lai teritoriju apsaimniekošanai netiktu veikts nekāds vides novērtējums. Drīzāk šī pretruna galvenokārt liecina par to, ka Savienības likumdevējs, pieņemot Dzīvotņu direktīvu, nesaskatīja vajadzību izsmeļoši un detalizēti reglamentēt šo jautājumu. Tas acīmredzot uzskatīja, ka dalībvalstis pašas ir atbildīgas par vajadzīgo pasākumu veikšanu.

63.      Šādi pasākumi ir nepieciešami, jo arī teritoriju apsaimniekošana var būtiski ietekmēt teritoriju aizsardzības mērķus un tāpēc būtu zinātniski jāpamato vismaz tikpat labi kā lēmumi par citiem plāniem un projektiem (19). Šādu viedokli apstiprina arī tas, ka kompetentās iestādes, pieņemot attiecīgos pasākumus, iesaistīja sabiedrību.

64.      Tomēr, ja saistībā ar Dzīvotņu direktīvu likumdevējs neuzskatīja, ka attiecībā uz teritoriju apsaimniekošanu ir vajadzīgi noteikumi par vides novērtējumu un sabiedrības līdzdalību, tas vēl nenozīmē, ka ar vēlāk pieņemto rīkojumu tas nevēlējās piemērot vispārējos noteikumus par vides novērtējumu Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanai.

65.      Drīzāk vides novērtējums saskaņā ar SVN direktīvu, ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar IVN direktīvu vai citos gadījumos sabiedrības līdzdalība ar ietekmes uz vidi novērtējumu saskaņā ar Orhūsas konvencijas (20) 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu var lietderīgi papildināt Dzīvotņu direktīvas noteikumus par teritoriju apsaimniekošanu attiecībā uz iespējamās ietekmes uz vidi novērtējumu un sabiedrības līdzdalību.

66.      Visbeidzot, šie apsvērumi atspēko arī argumentu, ka SVN direktīvas piemērošana nepieņemami aizkavētu Dzīvotņu direktīvas īstenošanu. Tas tādēļ, ka atteikšanās no kvalitātes nodrošināšanas pasākumiem par labu efektivitātei rada ievērojamus riskus. Kāds labums ir no Natura 2000, ja formāli teritorijas ir savlaicīgi noteiktas, taču sugu un dzīvotņu veidu faktiskā aizsardzība nav pietiekama, jo atsevišķi pasākumi ir veikti bez pietiekama pamatojuma un sabiedrības līdzdalības?

67.      Līdz ar to pienākums veikt stratēģisko vides novērtējumu nav pretrunā SVN direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunktam un izņēmumam attiecībā uz teritoriju apsaimniekošanas pasākumiem saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmo teikumu.

B.      Par plānu un programmu jēdzieniem saskaņā ar SVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 4. punktu

68.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir skaidrs, ka, nosakot īpaši aizsargājamu dabas teritoriju un Natura 2000 teritoriju aizsardzības mērķus, nav jāveic vides novērtējums, pamatojoties uz SVN direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Tomēr, kā norādīts iepriekš 42. un 44. punktā, pienākums veikt vides novērtējumu varētu izrietēt it īpaši no SVN direktīvas 3. panta 4. punkta.

69.      Šis pienākums – tieši tāpat kā pienākums veikt novērtējumu saskaņā ar SVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu – ir atkarīgs no tā, vai attiecīgajā plānā vai programmā ir noteikti pamatprincipi projektu turpmākās attīstības saskaņošanai.

70.      Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka jēdziens “plāni un programmas” ir piemērojams ikvienam aktam, ar kuru, nosakot attiecīgajā nozarē piemērojamos noteikumus un kontroles mehānismus, ir definēts būtisks kritēriju un detalizētu darbību kopums, lai atļautu un īstenotu vienu vai vairākus projektus, kam var būt būtiska ietekme uz vidi (21). Šajā ziņā jēdziens “būtisks kritēriju un detalizētu darbību kopums” ir jāsaprot kvalitatīvā, nevis kvantitatīvā veidā. Proti, ir jānovērš SVN direktīvā paredzēto pienākumu iespējamās apiešanas stratēģijas, kuras var izpausties kā pasākumu sadalīšana vairākos pasākumos, tādējādi samazinot šīs direktīvas lietderīgo iedarbību (22).

1.      Par īpaši aizsargājamas dabas teritorijas noteikšanu

71.      Ar īpaši aizsargājamas dabas teritorijas noteikšanas aktu, par ko ir runa lietā CFE, pamatprincipus SVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta vai 4. punkta izpratnē var noteikt divējādi. Pirmkārt, jau nosakot aizsargājamo dabas teritoriju ar konkrētiem aizsardzības mērķiem, var paredzēt pamatprincipus projekta apstiprināšanai, un, otrkārt, ar šo noteikšanas aktu var būt saistītas īpašas aizsardzības shēmas, kuras rada šādus pamatprincipus.

a)      Par aizsargājamas dabas teritorijas noteikšanu ar konkrētiem aizsardzības mērķiem

i)      Noteikšana kā tāda

72.      Nosakot aizsargājamu dabas teritoriju ar konkrētiem aizsardzības mērķiem, šis akts neapšaubāmi paredz stingrus pamatprincipus projektu apstiprināšanai aizsargājamā dabas teritorijā un tās apkārtnē. Tas tādēļ, ka šādus projektus – neatkarīgi no tā, vai uz tiem attiecas vai neattiecas IVN direktīva (23), – var atļaut tikai, ievērojot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta prasības. Nepieciešamā novērtējuma kritērijs ir šai teritorijai noteiktie aizsardzības mērķi.

73.      Šiem pamatprincipiem atbilstošie projekti jau ir SVN direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunkta priekšmets. Tomēr tas neizslēdz pašu pamatprincipu noteikšanu saskaņā ar direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 4. punktu.

74.      Tādējādi no īpaši aizsargājamas dabas teritorijas noteikšanas mijiedarbībā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktu izriet kvalitātes ziņā būtisks kritēriju un detalizētu darbību kopums viena vai vairāku projektu apstiprināšanai un īstenošanai.

75.      Katrā ziņā šie pamatprincipi ne vienmēr rodas tikai līdz ar īpaši aizsargājamās dabas teritorijas noteikšanas brīdi. Lai gan Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkts, lasot tos atsevišķi, ir jāpiemēro tikai īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, tomēr 4. panta 5. punktā ir paredzēts, ka, tiklīdz teritoriju iekļauj 4. panta 2. punkta trešajā daļā minētajā Kopienas sarakstā, uz to jau attiecas 6. panta 2., 3. un 4. punkta noteikumi. Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 2. punktu šajā sarakstā Komisija iekļauj teritorijas, ko tā izvēlas no ierosinātajām teritorijām, ko dalībvalstis ir izraudzījušās saskaņā ar 4. panta 1. punktu. Lai gan sarakstā iekļautās teritorijas dalībvalstīm ir jānosaka par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, tomēr saskaņā ar 4. panta 4. punktu tas tām ir jāizdara ne vēlāk kā sešos gados. Tāpēc aizsardzība, kas paredzēta 6. panta 3. un 4. punktā, parasti attiecas uz Natura 2000 teritorijām jau ilgi pirms tam, kad tās iegūst īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu.

76.      Lai gan laikā, kad teritorija tika iekļauta Kopienas sarakstā, vēl nebija nepārprotami noteikti konkrēti aizsardzības mērķi, tomēr tie izriet no visām dzīvotnēm un sugām, kuru dēļ – kā dalībvalsts ir norādījusi teritorijas ierosinājumā – šī teritorija tiek aizsargāta (24). Tādējādi ar aizsargājamās dabas teritorijas noteikšanas aktu noteiktie pamatprincipi projektu apstiprināšanai parasti rodas jau ilgi pirms īpaši aizsargājamās dabas teritorijas noteikšanas. Ja noteikšana par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju vienīgi apstiprina šos pamatprincipus, tas nozīmē, ka nav jāveic vides novērtējums.

ii)    Aizsardzības mērķu grozījumi saistībā ar teritorijas noteikšanu

77.      Katrā ziņā nevar izslēgt, ka teritorijas noteikšanai kā plāna vai programmas grozījumiem ir vajadzīgs vides novērtējums.

78.      Saskaņā ar SVN direktīvas 2. panta a) punktu jēdziens “plāni un programmas” ietver arī to grozījumus. Turklāt, kā liecina direktīvas 3. panta 3. punkts, pienākums veikt novērtējumu ir atkarīgs no tā, vai grozījumiem var būt būtiska ietekme uz vidi.

79.      Noteikšana par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju it īpaši var ietekmēt teritorijas aizsardzības mērķus. Piemēram, Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā tiek prasīts, lai ar noteikšanas aktu tiktu definētas prioritātes. Ir arī iespējams, ka, nosakot teritoriju, tiek grozīts aizsargājamo dzīvotņu veidu un sugu saraksts vai ģeogrāfiskā teritorija.

80.      Salīdzināšanas kritērijs tam, vai ir veikti grozījumi, ir dzīvotnes un sugas, kuru dēļ teritorija tiek aizsargāta, iekļaujot to Kopienas sarakstā, kā arī teritorijas sākotnējās platības, ja dzīvotnes, sugas un platības tostarp jau nav mainītas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 1. punktu (25).

81.      Aizsardzības mērķu grozījumi izmaina pamatprincipus, ko aizsargājamā dabas teritorija paredz attiecībā uz projektiem. Ja aizsardzībā tiek iekļauti vai no tās izņemti konkrēti dzīvotņu veidi vai sugas, vai arī platības, neizbēgami mainās projektu apstiprināšanas nosacījumi, kam var būt ietekme uz teritoriju.

82.      Lietā CFE it īpaši būtu jāpārbauda, vai reģionāli nozīmīgu dzīvotņu veidu un sugu iekļaušana teritorijas aizsardzībā saskaņā ar rīkojuma 8. un 9. pantu un 4. pielikumu ir pietiekami grozījusi projektu apstiprināšanas pamatprincipus. To aizsardzība izriet nevis no Dzīvotņu direktīvas, bet tikai no Briseles galvaspilsētas reģiona tiesību aktiem. Attiecībā uz teritorijas iekļaušanu Kopienas sarakstā nav nozīmes arī šo dzīvotņu veidu un sugu izplatībai. Tāpēc nevar izslēgt, ka attiecīgajā teritorijas ierosinājumā pirms noteikšanas par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju vēl nebija iekļauta šo dzīvotņu veidu un sugu aizsardzība.

iii) Vides novērtējuma teleoloģiskā dedukcija attiecībā uz atbilstoši 6. panta 3. un 4. punktam noteiktajiem pamatprincipiem?

83.      Īpaši attiecībā uz atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktam noteiktajiem pamatprincipiem varētu jautāt, vai SVN direktīvas mērķi tiešām prasa veikt vides novērtējumu. Tomēr, galu galā, vides novērtējums nav pretrunā arī šim apsvērumam.

84.      Papildus jau minētajam mērķim integrēt ekoloģiskos apsvērumus lēmumā ir jānorāda uz SVN direktīvas strukturālu mērķi, kas izriet no tā, ka tas papildina jau vairāk nekā pirms desmit gadiem pieņemto IVN direktīvu par ietekmes uz vidi ņemšanu vērā, apstiprinot projektus. Proti, piemērojot IVN direktīvu, izrādījās, ka projektu novērtēšanas laikā būtiska ietekme uz vidi bieži vien pastāv jau agrāku plānošanas pasākumu dēļ (26). Tāpēc, lai gan šo ietekmi var izskatīt ietekmes uz vidi novērtējumā, tomēr to vairs nevar visaptveroši ņemt vērā, apstiprinot projektu. Šā iemesla dēļ ir saprātīgi izskatīt šādu ietekmi uz vidi jau sagatavojošos plānošanas pasākumos un šajā saistībā ņemt to vērā (27).

85.      No šiem mērķiem varētu secināt, ka vides novērtējums nav nepieciešams, ja visa ietekme uz vidi var tikt novērtēta un visaptveroši ņemta vērā saistībā ar projekta apstiprināšanu. Principā Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktā tiek prasīts, lai visaptveroši tiktu ņemta vērā plānu un projektu ietekme uz attiecīgo teritoriju aizsardzības mērķiem.

86.      Tomēr riska, ka ietekme uz vidi būs nelabvēlīga, nosakot Natura 2000 teritorijas un grozot aizsardzības apjomu, pamatā tieši ir nepietiekama aizsardzības mērķu noteikšana. To vēlāk vairs nevar pietiekami novērst plānu un projektu apstiprināšanas līmenī.

iv)    Starpsecinājums

87.      Tādējādi, nosakot īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, ir vajadzīgs vides novērtējums saskaņā ar SVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 3. punktu vai saskaņā ar 3. panta 4. punktu, ja šāda noteikšana ir saistīta ar attiecīgās aizsargājamās dabas teritorijas aizsardzības apjoma grozījumiem, it īpaši aizsardzības mērķu vai aizsargājamo platību grozījumiem, kuri ietekmē Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta vai stingrāku valsts aizsardzības noteikumu piemērošanu, ja šiem grozījumiem var būt būtiska ietekme uz vidi.

b)      Par īpašo aizsardzības shēmu noteikšanu, nosakot teritorijas

88.      Papildus aizsardzības noteikumiem, kuri izriet no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta, nosakot teritorijas, var noteikt arī īpašas aizsardzības shēmas, piemēram, lai novērstu īpašus riskus, kuri ietekmē teritoriju.

89.      Šādi lietā C‑43/18 izskatāmā rīkojuma 15. pantā ir ietverti konkrēti aizliegumi, piemēram, 2. punkta 1) apakšpunktā aizliegums izrakt, izraut ar saknēm, bojāt vai iznīcināt vietējās augu sugas, tostarp sūnas, sēnes un ķērpjus, un iznīcināt, pasliktināt vai izmainīt veģetāciju.

90.      Principā šādi aizliegumi papildus Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta prasībām var ietvert būtisku kritēriju un detalizētu darbību kopumu viena vai vairāku tādu projektu apstiprināšanai un īstenošanai, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi, proti, tie var noteikt pamatprincipus SVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta vai 4. punkta izpratnē.

91.      Tomēr atbilstoši rīkojuma 15. panta formulējumam tajā definētajiem aizliegumiem, šķiet, nav šādu seku, jo tie varbūtēji attiecas tikai uz darbībām, kurām nav nepieciešama atļauja. Turpretim SVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta vai 4. punkta piemērošanai vajadzīgajiem pamatprincipiem ir jāattiecas uz projektu apstiprināšanu.

92.      Citi aizliegumi, kuri būtu jāievēro saistībā ar apstiprināšanu, nav konstatējami.

93.      Tādējādi, nosakot īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, ir nepieciešams vides novērtējums saskaņā ar SVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu vai 3. panta 4. punktu, ja noteikšanas aktā tiek paredzētas īpašas aizsardzības shēmas, kas ir jāpiemēro līdztekus Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktam un kas paredz pamatprincipus tādu projektu apstiprināšanai, kuriem, iespējams, var būt būtiska ietekme uz vidi.

2.      Par reģionālo aizsardzības mērķu noteikšanu

94.      Lai gan Valonijas valdības 2016. gada 1. decembra Rīkojums par Natura 2000 tīkla aizsardzības mērķu noteikšanu, proti, lietā Terre wallonne izskatāmais akts, attiecas arī uz Dzīvotņu direktīvas īstenošanu, tomēr tam ir pavisam cita funkcija un iedarbības veids salīdzinājumā ar aizsargājamas dabas teritorijas noteikšanu. Tajā nav noteikti konkrētu teritoriju aizsardzības mērķi, bet zināmā mērā tie ir apkopoti visam Valonijas reģionam. Piemēram, rīkojumā tiek saskaitītas visā reģionā un dažādās Natura 2000 teritorijās jau esošās konkrētu dzīvotņu veidu platības un noteikts, vai šo dzīvotņu veidu platības Natura 2000 teritorijās būtu jāsaglabā tajā pašā apjomā vai jāpalielina. Tomēr rīkojumā nav ietvertas nekādas prasības attiecībā uz to, kā un kurās reģiona teritorijās šie aizsardzības mērķi ir jāīsteno.

95.      Tādējādi rīkojumā neapšaubāmi netehniskā nozīmē ir atspoguļoti pamatprincipi visiem plāniem un projektiem, kuri varētu ietekmēt kādu no Natura 2000 tīkla teritorijām.

96.      Katrā ziņā Dzīvotņu direktīvā ir paredzēti nevis reģionāli aizsardzības mērķi, bet tikai atsevišķu teritoriju aizsardzības mērķi.

97.      Tādējādi reģionālie aizsardzības mērķi saskaņā ar 1973. gada 12. jūlija likuma 25.bis panta 1. punktu ir tikai indikatīvi. Saskaņā ar 25.bis panta 2. punktu normatīvs raksturs ir tikai atsevišķām teritorijām noteiktiem aizsardzības mērķiem.

98.      Rīkojuma astotajā apsvērumā reģionālo aizsardzības mērķu funkcija ir paskaidrota tādējādi, ka tiem ir jāļauj iegūt kopainu par to, kas Valonijas reģionā ir saglabājams vai vajadzības gadījumā atjaunojams, lai uzturētu vai atjaunotu labvēlīgu aizsardzības statusu dzīvotnēm un sugām, kuru aizsardzībai ir izveidots Natura 2000 tīkls.

99.      Līdz ar to rīkojumā minētajiem reģionālajiem aizsardzības mērķiem galvenokārt ir informējoša un koordinējoša funkcija reģiona Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanas vajadzībām. Tajos nav ietverts būtisks kritēriju un detalizētu darbību kopums viena vai vairāku tādu projektu apstiprināšanai un īstenošanai, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi.

100. Tāpēc rīkojums, ar kuru dalībvalsts iestāde atbilstoši savai kompetencei saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu nosaka Natura 2000 tīkla aizsardzības mērķus kopumā, nevis atsevišķām Natura 2000 teritorijām, tādējādi neparedzot prasības projektu apstiprināšanai, nav plāns vai programma SVN direktīvas izpratnē.

C.      Nobeiguma piezīmes

101. Visbeidzot ir jāpiebilst, ka šajā tiesvedībā izvēlētā pieeja nozīmē, ka uz Natura 2000 teritorijas noteikšanu vai konkrētiem tās aizsardzības mērķu vai apjoma grozījumiem principā attiecas prasība veikt vides novērtējumu, ja šīm darbībām var būt būtiska ietekme uz vidi.

102. Ir jāpieņem, ka daudzu teritoriju iekļaušana Kopienas sarakstā un, iespējams, arī daži vēlāk izdarīti to aizsardzības apjoma grozījumi hronoloģiski vēl neietilpst SVN direktīvas piemērošanas jomā. Tomēr šobrīd arī varētu būt aktuāli daudzi teritoriju noteikšanas un grozījumu gadījumi, kur principā ir vajadzīgs vides novērtējums, bet tas nav veikts. Līdz ar to, ja šādi noteikšanas akti un grozījumi vēl nav kļuvuši galīgi, proti, neapstrīdami, rodas risks, ka tos var apstrīdēt tiesā.

103. Tomēr iespējamā apstrīdēšana neveikta vides novērtējuma dēļ nedrīkst ierobežot Natura 2000 teritoriju aizsardzības apjomu. Drīzāk šķiet obligāti šādos gadījumos saglabāt Komisijai iesniegtā paziņojuma iedarbību līdz trūkumu novēršanai (28). Vienīgi tad, ja ir izdarīti grozījumi, kuru rezultātā tiek ierobežota teritorijas aizsardzība, attiecīgo aktu var atcelt vai apturēt līdz trūkumu novēršanai.

104. Turklāt visos gadījumos ir jāpārbauda, vai ir izpildītas SVN direktīvas prasības (29). Piemēram, vai izskatāmajās lietās vismaz ir īstenota sabiedrības līdzdalība. Toties no lietas materiāliem nevar secināt, vai tika iesniegts arī vides pārskats vai līdzvērtīgi dokumenti.

V.      Secinājumi

105. Tāpēc es iesaku Tiesai lietā C‑43/18, CFE, nolemt šādi:

Nosakot īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, ir vajadzīgs vides novērtējums saskaņā ar SVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 3. punktu vai 4. punktu,

–        ja šis akts ir saistīts ar attiecīgās aizsargājamās dabas teritorijas aizsardzības apjoma grozījumiem, it īpaši aizsardzības mērķu vai aizsargāto platību grozījumiem, kuri ietekmē Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta vai stingrāku valsts aizsardzības noteikumu piemērošanu, ja šiem grozījumiem var būt būtiska ietekme uz vidi, vai

–        ja šajā aktā tiek noteiktas īpašas aizsardzības shēmas, kuras ir jāpiemēro līdztekus Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktam un paredz pamatprincipus projektu apstiprināšanai, kam var būt būtiska ietekme uz vidi.

106. Lietā C‑321/18 Terre wallonne es iesaku Tiesai atbildēt šādi:

Rīkojums, ar kuru dalībvalsts iestāde atbilstoši savai kompetencei saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu nosaka Natura 2000 tīkla aizsardzības mērķus kopumā, nevis atsevišķām Natura 2000 teritorijām, tādējādi neparedzot prasības projektu apstiprināšanai, nav plāns vai programma SVN direktīvas izpratnē.


1      Oriģinālvaloda – vācu.


2      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2001, L 197, 30. lpp.).


3      Padomes Direktīva 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.), kas grozīta ar Padomes Direktīvu 2013/17/ES (2013. gada 13. maijs) (OV 2013, L 158, 193. lpp.).


4      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.).


5      Moniteur belge Nr. 136, 2016. gada 13. maijs, 31558. lpp.


6      Moniteur belge Nr. 340, 2016. gada 22. decembris, 88148. lpp.


7      Lēmums 2004/813/EK (OV 2004, L 387, 1. lpp.).


8      Rīkojums, 2006. gada 19. septembris, CFE/Komisija (T‑100/05, nav publicēts, EU:T:2006:260).


9      Skat. spriedumus, 2011. gada 22. septembris, Valčiukienė u.c. (C‑295/10, EU:C:2011:608, 45.–47. punkts), un 2016. gada 21. decembris, Associazione Italia Nostra Onlus (C‑444/15, EU:C:2016:978, 52.–54. punkts).


10      Spriedumi, 2013. gada 11. aprīlis, Sweetman u.c. (C‑258/11, EU:C:2013:220, 44. punkts); 2016. gada 21. jūlijs, Orleans u.c. (C‑387/15 un C‑388/15, EU:C:2016:583, 50. punkts), un 2018. gada 17. aprīlis, Komisija/Polija (Belovežas gārša) (C‑441/17, EU:C:2018:255, 114. punkts).


11      Spriedumi, 2016. gada 21. jūlijs, Orleans u.c. (C‑387/15 un C‑388/15, EU:C:2016:583, 60. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī 2018. gada 17. aprīlis, Komisija/Polija (Belovežas gārša) (C‑441/17, EU:C:2018:255, 189. punkts).


12      Spriedums, 2010. gada 4. marts, Komisija/Francija (C‑241/08, EU:C:2010:114, 53. punkts). Skat. arī manus secinājumus lietā Komisija/Francija (C‑241/08, EU:C:2009:398, 43., 44. un 71. punkts).


13      Skat. Halada, L., Evans, D., Romão, C., Petersen, J. E., “Which habitats of European importance depend on agricultural practices?”, Biodiversity and Conservation 20 (2011), no 2365. līdz 2378. lpp.


14      Par IVN direktīvu skat. spriedumus, 2007. gada 13. decembris, Komisija/Īrija (C‑418/04, EU:C:2007:780, 231. punkts), un 2013. gada 14. marts, Leth (C‑420/11, EU:C:2013:166, 46. punkts).


15      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV 2000, L 327, 1. lpp.).


16      Spriedums, 2010. gada 17. jūnijs, Terre wallonne un Inter-Environnement Wallonie (C‑105/09 un C‑110/09, EU:C:2010:355).


17      Padomes Direktīva 91/676/EEK (1991. gada 12. decembris) attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (OV 1991, L 375, 1. lpp.).


18      Spriedumi, 2016. gada 21. jūlijs, Orleans u.c. (C‑387/15 un C‑388/15, EU:C:2016:583, 51. punkts); 2017. gada 26. aprīlis, Komisija/Vācija (Morburga) (C‑142/16, EU:C:2017:301, 57. punkts), un 2018. gada 17. aprīlis, Komisija/Polija (Belovežas gārša) (C‑441/17, EU:C:2018:255, 113. punkts).


19      Skat. manus secinājumus lietā Komisija/Francija (C‑241/08, EU:C:2009:398, 70. un 71. punkts).


20      1998. gada Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2005, L 124, 4. lpp.), kas apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2005/370/EK (2005. gada 17. februāris) (OV 2005, L 124, 1. lpp.). Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 8. novembris, Lesoochranárske zoskupenie VLK (C‑243/15, EU:C:2016:838, 57. un 59. punkts), kā arī 2017. gada 20. decembris, Protect Natur-, Arten- und Landschaftsschutz Umweltorganisation (C‑664/15, EU:C:2017:987, 38. un 39. punkts).


21      Spriedumi, 2016. gada 27. oktobris, D’Oultremont u.c. (C‑290/15, EU:C:2016:816, 49. punkts), un 2018. gada 7. jūnijs, Inter-Environnement Bruxelles u.c. (C‑671/16, EU:C:2018:403, 53. punkts), kā arī Thybaut u.c. (C‑160/17, EU:C:2018:401, 54. punkts).


22      Spriedumi, 2018. gada 7. jūnijs, Inter-Environnement Bruxelles u.c. (C‑671/16, EU:C:2018:403, 55. punkts), kā arī Thybaut u.c. (C‑160/17, EU:C:2018:401, 55. punkts).


23      Skat. spriedumu, 2018. gada 7. novembris, Coöperatie Mobilisation for the Environment u.c. (C‑293/17 un C‑294/17, EU:C:2018:882, 65. un 66. punkts).


24      Spriedums, 2018. gada 7. novembris, Holohan u.c. (C‑461/17, EU:C:2018:883, 37. punkts), un mani secinājumi lietā Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging (C‑127/02, EU:C:2004:60, 97. punkts).


25      Par teritorijas samazināšanu skat. spriedumu, 2017. gada 19. oktobris, Vereniging Hoekschewaards Landschap (C‑281/16, EU:C:2017:774, 16.–20. un 30. punkts).


26      Priekšlikums Padomes direktīvai par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (COM(96) 511, galīgā redakcija, 6. lpp.).


27      Skat. manus secinājumus apvienotajās lietās Terre wallonne un Inter-Environnement Wallonie (C‑105/09 un C‑110/09, EU:C:2010:120, 31. un 32. punkts).


28      Skat. spriedumus, 2012. gada 28. februāris, Inter-Environnement Wallonie un Terre wallonne (C‑41/11, EU:C:2012:103, 42. un nākamie punkti), un 2016. gada 28. jūlijs, Association France Nature Environnement (C‑379/15, EU:C:2016:603, 29. un nākamie punkti).


29      Spriedums, 1995. gada 11. augusts, Komisija/Vācija (Großkrotzenburg) (C‑431/92, EU:C:1995:260, 43.–45. punkts).