EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)
2012. gada 5. decembrī (*)
Civildienests – Atklāts konkurss – Paziņojums par konkursu EPSO/AD/147/09 – Rezerves saraksta izveidošana administratoru, kas ir Rumānijas pilsoņi, pieņemšanai darbā – Rumānijas oficiālās valodas padziļinātas zināšanas – Ungāru valodas minoritāte Rumānijā – Nepielaišana pie mutiskā pārbaudījuma – Vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principi – Piemērojamība
Lieta F‑29/11
par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kurš ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu,
B. A., ar dzīvesvietu Vezembēkā–Opemā [Wezembeek–Oppem] (Beļģija), ko sākotnēji pārstāvēja S. Orlandi, A. Coolen, J.‑N. Louis un É. Marchal, advokāti, vēlāk – S. Orlandi, A. Coolen, J.‑N. Louis, É. Marchal un D. Abreu Caldas, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja B. Eggers un P. Pecho, pārstāvji, vēlāk – B. Eggers, pārstāve,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Krepels [H. Kreppel], tiesneši E. Perillo [E. Perillo] (referents) un R. Barentss [R. Barents],
sekretārs J. Tomacs [J. Tomac], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 10. jūlija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 21. martā, B. A. cēla šo prasību, lūdzot atcelt Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) 2010. gada 10. decembra lēmumu, ar kuru noraidīta viņas sūdzība, un konkursa komisijas Lēmumu EPSO/AD/147/09 nepielaist viņu pie konkursa mutiskā pārbaudījuma.
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 1.d pantā ir paredzēts:
“1. Piemērojot šos Civildienesta noteikumus, diskriminācija jebkāda iemesla dēļ, piemēram, dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, reliģijas vai ticības, politisko vai citu uzskatu, piederības nacionālajai minoritātei, veiksmes, dzimšanas, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ ir aizliegta.
[..]
5. Ja personas, uz kurām attiecas šie Civildienesta noteikumi, un kur[as] uzskata, ka viņ[ām] nodarīts pāri, jo nav piemērots iepriekš noteiktais vienlīdzības princips, uzrāda faktus, pēc kuriem var noteikt, ka ir bijusi tieša vai netieša diskriminācija, iestādei pienākums ir pierādīt, ka nav bijis vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpum[a]. Šis noteikums neattiecas uz disciplinārlietām.
6. Ievērojot nediskriminācijas principu un proporcionalitātes [samērīguma] principu, jebkādam to piemērošanas ierobežojumam jāsniedz objektīvs un saprātīgs pamatojums, un tā mērķim jābūt likumīgam darbinieku politikas vispārējās interesēs. Šie mērķi jo īpaši var attaisnot obligātā atvaļināšanās vecuma un izdienas pensijas saņemšanas minimālā vecuma izvirzīšanu.”
3 Civildienesta noteikumu 27. pantā ir paredzēts:
“Iecelšana amatā ir virzīta uz to, lai iestāde saņemtu pakalpojumus, ko sniedz visspējīgākie, visefektīvākie un visgodīgākie ierēdņi, kas iecelti amatā, ņemot vērā pēc iespējas plašāku ģeogrāfisko teritoriju, un izraudzīti no Kopienu [Savienības] dalībvalstu pilsoņiem.
Neviens amats netiek rezervēts kādas konkrētas dalībvalsts pilsoņiem.”
4 Civildienesta noteikumu 28. pantā ir paredzēts:
“Ierēdni var iecelt amatā tikai ar nosacījumu, ka:
a) viņš ir kādas Kopienu [Savienības] dalībvalsts pilsonis, ja vien iecēlējinstitūcija nav noteikusi kādu izņēmumu un ja viņš bauda visas pilsonim pienākošās tiesības;
[..]
f) viņš sniedz pierādījumu tam, ka viņam ir labas kādas Kopienu [Savienības] valodas zināšanas un apmierinošas kādas citas Kopienu [Savienības] valodas zināšanas apjomā, kādā tas vajadzīgs viņa pienākumu veikšanai.”
5 Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“Paziņojumu par konkursiem sagatavo iecēlējinstitūcija pēc apspriešanās ar Apvienoto komiteju.
Tajā jānorāda:
[..]
f) vajadzības gadījumā, īpašā ieņemamo amatu veida dēļ nepieciešamās valodu zināšanas;
[..].”
6 Padomes 1958. gada 15. aprīļa Regulas Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (OV 1958, 17, 385. lpp.), redakcijā, kas piemērojama šajā lietā, 1. pantā ir noteikts:
“Savienības iestāžu oficiālās valodas un darba valodas ir angļu, bulgāru, čehu, dāņu, franču, grieķu, holandiešu, igauņu, itāļu, īru, latviešu, lietuviešu, maltiešu, poļu, portugāļu, rumāņu, slovāku, slovēņu, somu, spāņu, ungāru, vācu un zviedru valoda.”
7 Regulas Nr. 1 2. pantā ir paredzēts:
“Dokumentus, ko dalībvalsts vai dalībvalsts jurisdikcijā esoša persona sūta Kopienas iestādēm, var sagatavot jebkurā no sūtītāja izraudzītajām oficiālajām valodām. Atbildi sagatavo tajā pašā valodā.”
8 Saskaņā ar Regulas Nr. 1 3. pantu:
“Dokumentus, ko Kopienas iestāde sūta dalībvalstij vai dalībvalsts jurisdikcijā esošai personai, sagatavo attiecīgās dalībvalsts valodā.”
9 Regulas Nr. 1 6. pantā ir noteikts:
“Kopienas iestādes savos reglamentos var noteikt, kuras valodas ir lietojamas īpašos gadījumos.”
10 Regulas Nr. 1 8. pantā ir paredzēts:
“Ja dalībvalstij ir vairāk nekā viena oficiālā valoda, pēc attiecīgās valsts pieprasījuma valodas lietojumu reglamentē tās tiesību aktu vispārīgie noteikumi.
[..]”
11 Padomes 2004. gada 23. februāra Regulas (EK, Euratom) Nr. 401/2004, ar ko sakarā ar Kipras, Čehijas [Republikas], Igaunijas, Ungārijas, Latvijas, Lietuvas, Maltas, Polijas, Slovākijas un Slovēnijas pievienošanos ievieš pagaidu pasākumus Eiropas Kopienu ierēdņu iecelšanai amatā (OV L 67, 1. lpp.), 2. pantā ir noteikts:
“Līdz 2010. gada 31. decembrim rīko vispārējus konkursus, lai ieceltu amatā ierēdņus, kuru galvenā valoda ir viena no 11 oficiālajām valodām; šādā konkursā vienlaicīgi ietver visas minētās valodas.”
12 Padomes 2006. gada 28. novembra Regulā (EK, Euratom) Nr. 1760/2006, ar ko ievieš īpašus pagaidu pasākumus Eiropas Kopienu ierēdņu pieņemšanai darbā saistībā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai (OV L 335, 5. lpp.), ir noteikts:
“[..]
(1) Saistībā ar Bulgārijas un Rumānijas gaidāmo pievienošanos Eiropas Savienībai būtu jāpieņem īpaši pagaidu pasākumi, ar kuriem atkāpjas no [..] Civildienesta noteikumiem [..].
(2) Ņemot vērā to valstu, kuras pievienojas, relatīvo lielumu un potenciāli iesaistīto personu skaitu, pasākumiem, kaut arī pagaidu, tomēr vajadzētu būt spēkā pietiekami ilgi. Šajā sakarā tiek uzskatīts, ka 2011. gada 31. decembris būtu vispiemērotākais termiņš.
(3) Ņemot vērā vajadzību paredzēto pieņemšanu darbā veikt iespējami drīz pēc pievienošanās, šī regula būtu jāpieņem pirms pievienošanās faktiskās dienas,
[..].
1. pants
Neskarot Civildienesta noteikumu 4. panta otro un trešo daļu, 7. panta 1. punktu, 27. panta otro daļu un 29. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu, laikposmā no Bulgārijas un Rumānijas pievienošanās faktiskās dienas līdz 2011. gada 31. decembrim vakantajos amatos var iecelt minēto valstu pilsoņus, ievērojot paredzēto amata vietu skaitu un ņemot vērā budžeta apspriešanu.
2. Amatā ieceļ:
a) visās pakāpēs – pēc pievienošanās faktiskās dienas;
b) izņemot augstākās amatpersonas (ģenerāldirektorus vai līdzvērtīgus AD 16 vai AD 15 pakāpes ierēdņus un direktorus vai līdzvērtīgus AD 15 vai AD 14 pakāpes ierēdņus) – konkursa kārtībā, pamatojoties uz kvalifikāciju un pārbaudēm, ko organizē saskaņā ar Civildienesta noteikumu III pielikumā paredzētajiem nosacījumiem.
[..]”
13 2009. gada 21. janvārī tika publicēts Paziņojums par atklāto konkursu EPSO/AD/147/09, ko EPSO organizēja it īpaši, lai izveidotu rezerves sarakstu AD 5 pakāpes administratoru, kas ir Rumānijas pilsoņi, pieņemšanai darbā Eiropas publiskās administrācijas jomā (OV C 14 A, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 2009. gada 13. martā publicēto labojumu (JO C 59 A/2, 2. lpp.) (turpmāk tekstā – “paziņojums par konkursu”).
14 Paziņojuma par konkursa I B nodaļas 2. punkta c) apakšpunktā ar nosaukumu “Valodu zināšanas” ir paredzēts:
“Galvenā valoda (1. valoda)
Kandidātiem ir jābūt:
[..]
– padziļinātām rumāņu valodas zināšanām [..]
Otrā valoda (2. valoda)
Kandidātiem ir jābūt apmierinošām vācu, angļu vai franču valodas zināšanām.
[..]”
15 Paziņojuma par konkursa III nodaļas 1. punktā ar nosaukumu “Rakstiskie pārbaudījumi – Novērtējums” ir paredzēts:
“a) un b) rakstiskie pārbaudījumi notiks vācu, angļu vai franču valodā (2. valoda).
a) Pārbaudījums, kas sastāv no virknes jautājumiem ar atbilžu variantu izvēli, lai novērtētu kandidātu specifiskās zināšanas izvēlētajā jomā.
[..]
b) Pārbaudījums par izvēles tematu izvēlētajā jomā [..]
c) Īss domraksts kandidāta galvenajā valodā (1. valodā), kurā izklāstīti b) rakstiskajā pārbaudījumā sniegtie argumenti un secinājumi. Šī pārbaudījuma mērķis ir novērtēt, cik labi kandidāts zina savu galveno valodu un kā spēj tajā izteikties rakstiski gan valodas stila, gan snieguma ziņā.
Šī pārbaudījuma vērtējums ir no 0 līdz 10 punktiem (nepieciešamais minimums: 8 punkti).
[..]”
16 Turklāt paziņojuma par konkursu pielikumā ir precizēts:
“[..]
Pārskatīšanas lūgums
[..] motivēts pārskatīšanas lūgums ir jānosūta desmit kalendāro dienu laikā no dienas, kad elektroniski ir nosūtīta vēstule, ar kuru paziņots lēmums.”
Tiesvedības rašanās fakti
17 Prasītāja, kura ir rumāņu un ungāru tautības, pieder Rumānijas ungāru minoritātei.
18 Kā Rumānijas pilsone viņa izvirzīja savu kandidatūru atklātajā konkursā EPSO/AD/147/09, ko EPSO organizēja it īpaši, lai izveidotu rezerves sarakstu Rumānijas pilsoņu administratoru pieņemšanai darbā “Eiropas publiskās administrācijas” jomā. Pēc veiksmīgas priekšatlases pārbaudījumu nokārtošanas prasītāja tika pielaista rakstisko pārbaudījumu kārtošanai.
19 Ar 2010. gada 21. aprīļa vēstuli EPSO paziņoja prasītājai viņas rakstisko pārbaudījumu rezultātus. Viņa bija saņēmusi augstāku atzīmi par nepieciešamo minimumu attiecībā uz a) un b) pārbaudījumu, kas notika kandidātes izvēlētajā 2. (vācu, angļu vai franču) valodā, attiecībā uz kuru paziņojumā par konkursu bija prasītas “apmierinošas zināšanas”. Savukārt prasītāja saņēma nepietiekamu atzīmi 6/10 c) pārbaudījumā, kas notika 1. (rumāņu) valodā, attiecībā uz kuru paziņojumā par konkursu prasītas “padziļinātas zināšanas”.
20 Atbildē uz 2010. gada 21. aprīlī iesniegto pārskatīšanas lūgumu EPSO 2010. gada 18. jūnija vēstulē informēja prasītāju, ka pēc tam, kad tas izvērtējis viņas c) rakstiskā pārbaudījuma eksemplāru, komisija apstiprinājusi savu lēmumu nepielaist viņu mutiskajam pārbaudījumam.
21 Ar 2010. gada 7. jūlija vēstuli prasītāja lūdza atkārtoti izskatīt viņas gadījumu, jo viņa uzskatīja, ka ir cietusi diskrimināciju tādēļ, ka viņai c) rakstiskais pārbaudījums bija jākārto rumāņu, nevis ungāru valodā, kas turklāt ir viņas dzimtā valoda.
22 Ar 2010. gada 20. septembra vēstuli, kas EPSO reģistrēta nākamajā dienā, prasītāja iesniedza sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, apstrīdot komisijas lēmumu piešķirt viņai c) rakstiskajā pārbaudījumā atzīmi 6/10, kā arī paziņojuma par konkursu tiesiskumu.
23 2010. gada 10. decembra vēstulē EPSO direktors kā iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā – “AIPN”) noraidīja prasītājas sūdzību (turpmāk tekstā – “lēmums, ar kuru noraidīta sūdzība”).
Lietas dalībnieku prasījumi
24 Prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atcelt lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība;
– vajadzības gadījumā atcelt konkursa komisijas lēmumu piešķirt prasītājai c) rakstiskajā pārbaudījumā nepietiekamu atzīmi 6/10;
– organizēt atkārtotu c) rakstisku pārbaudījumu;
– piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25 Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par prasības priekšmetu
26 Ar prasījumu pirmo daļu prasītāja lūdz atcelt lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība.
27 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tie prasījumi atcelt tiesību aktus, kas formāli vērsti pret lēmumu, ar kuru ir noraidīta sūdzība, gadījumā, ja šim lēmumam nav autonoma satura, nozīmē, ka Civildienesta tiesā tiek apstrīdēts akts, par kuru ir tikusi iesniegta sūdzība (šajā ziņā skat. Tiesas 1989. gada 17. janvāra spriedumu lietā 293/87 Vainker/Parlaments, 8. punkts).
28 Konkrētajā gadījumā 2010. gada 20. septembra sūdzība, ko 2010. gada 10. decembrī noraidīja AIPN, bija vērsta pret komisijas lēmumu piešķirt prasītājai c) rakstiskajā pārbaudījumā atzīmi 6/10. Lēmumam noraidīt sūdzību nav autonoma satura, jo tajā vienīgi apstiprināts 2010. gada 18. jūnijā pēc komisijas veiktās pārskatīšanas pieņemtais lēmums ar pamatojumu, kurā izvērstāk atkārtots iepriekšējā lēmuma pamatojums (Civildienesta tiesas 2010. gada 1. jūlija spriedums lietā F‑45/07 Mandt/Parlaments, 43. punkts).
29 Turklāt, ja lietas dalībnieks, kura lūgums ļaut viņam piedalīties Savienības iestāžu rīkotā konkursā ticis noraidīts, lūdz pārskatīt šo lēmumu, pamatojoties uz precīzu noteikumu, kas ir saistošs administrācijai, atlases komisijas lēmums, kuru tā pieņem pēc pārskatīšanas, ir nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta vai, attiecīgā gadījumā, 91. panta 1. punkta izpratnē (Civildienesta tiesas 2010. gada 1. jūlija lēmums lietā F‑40/09 Časta/Komisija, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Konkrētajā gadījumā atbilstoši paziņojuma par konkursu pielikumam prasītāja 2010. gada 21. aprīlī lūdza pārskatīt konkursa komisijas lēmumu nepielaist viņu mutiskajam pārbaudījumam.
31 Ar 2010. gada 18. jūnija vēstuli EPSO atbildēja prasītājai, ka komisija sapulcējusies 2010. gada 11. jūnijā un nolēmusi apstiprināt atzīmi 6/10, kuru tā saņēma c) rakstiskajā pārbaudījumā, kā arī lēmumu nepielaist viņu mutiskajam pārbaudījumam.
32 2010. gada 18. jūnija lēmums, kas tajā pašā dienā nosūtīts prasītājai šajā lietā, ir uzskatāms par nelabvēlīgu aktu Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē.
33 No visa iepriekš minētā izriet, ka šī prasība ir jāuzskata par vērstu uz to, lai panāktu 2010. gada 18. jūnija lēmuma, kas pieņemts pēc pārskatīšanas (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), atcelšanu.
Par pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
34 Komisija galvenokārt apgalvo, ka prasība ir acīmredzami nepieņemama. Prasītāja esot apstrīdējusi lēmumu nepielaist viņu nākamajai konkursa kārtai nevis acīmredzamas kļūdas vērtējumā dēļ, veicot c) rakstiskā pārbaudījuma vērtējumu, bet vienīgi tādēļ, ka šī pārbaudījuma laikā viņa nevarēja izmantot ungāru, proti, savu dzimto, valodu. Tiktāl, ciktāl šī pārbaudījuma norise ir noteikta vienīgi rumāņu valodā, paziņojums par konkursu tādējādi patiešām esot prasītājai nelabvēlīgs akts. Tā kā prasītāja nav cēlusi prasību noteiktajā termiņā pēc paziņojuma par konkursu publicēšanas, viņa esot zaudējusi tiesības celt prasību termiņa izbeigšanās dēļ.
35 Prasītāja norāda, ka paziņojums par konkursu principā nav nelabvēlīgs akts, un uzskata, ka šajā lietā paziņojums par konkursu viņu tieši neizslēdz no pārbaudījumiem. Savukārt tā apgalvo, ka viņa var atsaukties uz konkursa norises laikā pieļautajiem pārkāpumiem, tostarp tiem, kurus izraisījis paziņojums par konkursu, saistībā ar prasību, kas vērsta uz viņai nelabvēlīga individuāla lēmuma atcelšanu, un ka līdz ar to tā ir pieņemama, lai netieši apstrīdētu paziņojumu par konkursu.
36 Turklāt lēmumā par sūdzības noraidīšanu AIPN norādīja, ka sūdzība ir nepieņemama tiesību aktos noteikto termiņu pārkāpuma dēļ. Prasītāja esot uzzinājusi par apstrīdēto lēmumu 2010. gada 18. jūnijā un savu sūdzību tai vajadzēja iesniegt vēlākais 2010. gada 18. septembrī, un nevis 2010. gada 20. septembrī.
37 Prasītāja atsaucas uz Reglamenta 100. panta 2. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru, “[j]a termiņa pēdējā diena ir sestdiena, svētdiena vai svētku diena, termiņa pēdējā diena ir nākamā darba diena”. Tā kā 2010. gada 18. septembris bija sestdiena, prasītāja apgalvo, ka prasība bija pieņemama, jo sūdzība tika iesniegta pirmdien, 2010. gada 20. septembrī, proti, pirmajā darbdienā pēc minētā termiņa beigām.
38 Turklāt Komisija neapgalvo, ka sūdzība esot tikusi iesniegta pēc termiņa beigām.
Civildienesta tiesas vērtējums
39 Ņemot vērā pieņemšanas darbā īpašo raksturu, kas ir administratīvo darbību kopums, ko veido secīga vairāku cieši saistītu lēmumu virkne, prasītājs – tādas prasības ietvaros, kas vērsta pret vēlāku individuālu lēmumu, tostarp lēmumu nepielaist pie pārbaudījumiem, – var atsaukties uz pārkāpumiem, kas notikuši konkursa norises gaitā, tostarp tādiem, kuru avots var būt pats paziņojuma par konkursu teksts (Tiesas 1995. gada 11. augusta spriedums lietā C‑448/93 P Komisija/Noonan, 19. punkts; Civildienesta tiesas 2011. gada 14. aprīļa spriedums lietā F‑82/08 Clarke u.c./ITSB, 79. punkts).
40 Faktiski šādā procedūrā nevar prasīt, lai prasītājs iesniedz tādu sūdzību skaitu, kas atbilst minētajā procedūrā pieņemto aktu skaitam, kuri var būt viņam nelabvēlīgi (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Noonan, 17. punkts).
41 Tāpat ir nospriests, ka nav jānošķir atkarībā no paziņojuma par konkursu skaidrības un precizitātes pakāpes (iepriekš minētais spriedums Komisija/Noonan, 19. punkts).
42 Visbeidzot, ir precizēts, ka izņēmuma kārtā prasību atcelt tiesību aktu var celt arī par paziņojumu par konkursu, ja, paredzot tajā nosacījumus, kas izslēdz prasītāja kandidatūru, to var uzskatīt par prasītājam nelabvēlīgu lēmumu Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta izpratnē (iepriekš minētais spriedums lietā Clarke u.c./ITSB, 79. punkts).
43 Citiem vārdiem, pat vienīgi argumentācijas vajadzībām pieļaujot, ka prasītāja būtu varējusi apstrīdēt paziņojumu par konkursu, ceļot prasību atcelt tiesību aktu, šis apstāklis pats par sevi prasītājai ne izbeidz termiņu prasības celšanai par apstrīdēto lēmumu, ne, pakārtoti, padara par nepieņemamiem pamatus, kas attiecīgajā gadījumā ir vērsti uz to, lai apstrīdētu paziņojuma par konkursu tiesiskumu.
44 Turklāt sūdzība nebija novēlota.
45 Proti, tā kā lēmums, ko komisija pieņēmusi pēc pārskatīšanas, ir uzskatāms par nelabvēlīgu aktu, arī šis pēc pārskatīšanas pieņemtais lēmums ir tāds, pēc kura pieņemšanas sāk skaitīt sūdzības un prasības iesniegšanas termiņu (iepriekš minētais spriedums lietā Časta/Komisija, 27. punkts).
46 Lietas dalībnieki neapstrīd, ka prasītāja par apstrīdēto lēmumu uzzināja 2010. gada 18. jūnijā un ka sūdzība par šo lēmumu tika iesniegta 2010. gada 20. septembrī.
47 Tomēr Reglamenta 100. panta 2. punkta pirmā daļa, uz kuru atsaucas prasītāja, nav piemērojama pirmstiesas procesā.
48 Tā kā Civildienesta noteikumos nav specifisku normu attiecībā uz to 90. pantā paredzētajiem termiņiem, ir jāatsaucas uz Padomes 1971. gada 3. jūnija Regulu (EEK, Euratom) Nr. 1182/71, ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus (OV L 124, 1. lpp.) (Civildienesta tiesas 2009. gada 8. jūlija rīkojums F‑62/08 Sevenier/Komisija, 27. punkts). Šīs regulas 3. panta 4. punktā ir paredzēts, ka, ja laikposma pēdējā diena [..] ir oficiāla brīvdiena, sestdiena vai svētdiena, periods izbeidzas līdz ar nākošās darbadienas pēdējās stundas izbeigšanos.
49 Tā kā šajā lietā termiņa pēdējā diena – 2010. gada 18. septembris bija sestdiena, termiņš izbeidzās 2010. gada 20. septembrī. Sūdzība tātad nebija novēlota.
50 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, prasība ir jāatzīst par pieņemamu.
Par lietas būtību
51 Prasītāja precizē, ka savas prasības pamatojumam tā apgalvo, ka ir pārkāpti:
– vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principi;
– Civildienesta noteikumu 1.d panta 1., 5. un 6. punkts;
– LESD 2. pants;
– Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pants;
– Mazākumtautību aizsardzības pamatkonvencijas, kas noslēgta Strasbūrā 1995. gada 1. februārī (turpmāk tekstā – “pamatkonvencija”), 3., 4., 5., 10. un 19. pants.
Par pamatiem saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu un Civildienesta noteikumu 1.d panta 1., 5. un 6. punkta pārkāpumu
52 Šie divi pamati ir jāizvērtē kopā.
– Lietas dalībnieku argumenti
53 Prasītāja apgalvo, ka tas, ka viņa nav varējusi c) rakstisko pārbaudījumu kārtot viņas galvenajā valodā, proti, ungāru valodā, izraisot vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu pārkāpumu.
54 Viņa norāda, ka viņas dzimtā un galvenā valoda ir ungāru valoda, kas ir viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Lai gan ungāru valoda nav Rumānijas oficiālā valoda, tomēr tā ir saziņas valoda, kuras lietošanu šī valsts atzīst ungāru minoritātei. Rumānija tādējādi nodrošinot atbilstību Eiropas mazākumtautību aizsardzības iestāžu īstenotajam mērķim. Prasītāja uzskata, ka Rumānijas ungāru minoritātei laika gaitā arvien tiek piešķirtas jaunas tiesības, tostarp tās pārstāvju tiesības mācīties skolā ungāru valodā. Prasītāja uzsver, ka viņa ir ieguvusi savus sākumskolas, vidusskolas un universitātes izglītības diplomus ungāru valodā un ka viņas studiju beigās saņemtais diploms viņai Rumānijā piešķir tādas pašas tiesības, kādas piešķirtas personām, kuras ieguvušas tādu pašu diplomu rumāņu valodā.
55 Līdz ar to tas, ka viņa nav nokārtojusi c) rakstisko pārbaudījumu ungāru valodā, viņu esot objektīvi nostādījis nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar viņas līdzpilsoņiem, kam mācības skolā un studijas universitātē bijušas rumāņu valodā.
56 Viņa uzskata, ka šīs lietas apstākļos kandidātiem būtu jāpiedāvā iespēja izvēlēties starp valodām, kurās runā Rumānijā, ja vien tās ir Savienības oficiālās valodas.
57 Šī argumenta pamatojumam prasītāja norāda, ka paziņojums par atklāto konkursu EPSO/AD/53/06 (OV C 172 A, 3. lpp.), kas saskaņā ar Regulas Nr. 401/2004 2. pantu ir paredzēts tikai Kipras pilsoņiem, noteica padziļinātas grieķu valodas kā galvenās valodas zināšanas, vienlaikus paredzot iespēju izņēmuma kārtā Kipras valstspiederīgajiem, kuru galvenā valoda nav grieķu valoda, izvēlēties kādu no pārējām Savienības oficiālajām valodām, šajā gadījumā – otrajai valodai bija jābūt citai, nevis izvēlētajai galvenajai valodai.
58 Prasītājas ieskatā diskrimināciju radīja arī tas, ka, lai piedalītos konkrētajā konkursā, par kuru ir runa šajā lietā, Komisija vienlaikus noteica gan tautības, gan attiecīgās dalībvalsts valodas nosacījumu. Prasītāja uzskata, ka, ja izrādītos, ka ir jāpieņem darbā pilsoņi, kuri runā rumāņu valodā, neesot bijis nepieciešams ierobežot pieņemšanu darbā vienīgi attiecībā uz rumāņu tautības pārstāvjiem. Savukārt, ja mērķis bija pieņemt darbā Rumānijas pilsoņus, vienīgajam kritērijam būtu bijis jābūt tautībai.
59 Prasītāja uzsver, ka, piemērojot Civildienesta noteikumu 1.d pantu, Komisijai katrā ziņā esot jāpierāda, pirmkārt, ka, lēmums pielaist pie c) rakstiskā pārbaudījuma rumāņu valodā nav uzskatāms par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un, otrkārt, ka šī principa iespējamais ierobežojums ir objektīvi un saprātīgi attaisnots.
60 Attiecībā uz jautājumu, vai atšķirīga attieksme ir pamatota, tostarp ar Komisijas izvirzīto mērķi panākt samērīgu ģeogrāfisko līdzsvaru, prasītāja uzskata, ka nav tiesiski izslēgt rumāņu kandidātus, kuri pieder ungāru minoritātei, pamatojoties uz to, ka Rumānija nav atzinusi ungāru valodu kā oficiālo valodu saskaņā ar Regulu Nr. 1.
61 Viņa norāda, ka Komisija neizskaidro, kādēļ dienesta vajadzības prasot, lai konkursa EPSO/AD/147/09 uzvarētāji, kas iecelti ierēdņu amatos, lietotu vienīgi rumāņu valodu.
62 Turklāt ir jānošķir “dienesta intereses” un “vispārējās intereses saistībā ar darbinieku politiku”. Ja rumāņu ierēdņu pieņemšanu darbā pamato vajadzība sazināties ar dalībvalstu ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem, būtu piemēroti pieņemt darbā personas, kuras pārstāv Ungārijas minoritāti, lai tās sazinātos ar ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem, kuriem ir saikne ar šo mazākumtautību.
63 Visbeidzot, prasītāja precizē, ka viņa atbilst Civildienesta noteikumu 28. panta prasībām, kuras viņas ieskatā neparedz nevienu papildu nosacījumu attiecībā uz valodas, kas atbilst ierēdņa tautībai, zināšanām.
64 Komisija savukārt uzskata, ka prasītāja nav nevienlīdzīgas attieksmes upuris un tas, ka konkursa valodu nosacījumus katrā ziņā pamato dienesta intereses, atbilst vispārējo interešu saistībā ar darbinieku politiku mērķim, un ka tie ir samērīgi.
65 Pirmkārt, Komisija uzsver, ka ir jānošķir “Savienības valodas”, proti, valodas, kuras jālieto, piemērojot Regulu Nr. 1, no “valodām, kurās runā dalībvalstī”. Proti, piemērojot Civildienesta noteikumu 27. un 28. pantu un Regulu Nr. 1, neviens konkursa kandidāts nevarot pieprasīt minētā konkursa rakstiskajā pārbaudījumā lietot citu valodu, kā vien atbilstošās Savienības valodas saskaņā ar Regulu Nr. 1.
66 Tostarp iestādēm ir plaša rīcības brīvība oficiālo valodu, kuras ir jālieto to struktūrvienībās, un līdz ar to valodu, kuru zināšanas var prasīt konkursa kandidātiem, noteikšanā. Turklāt šajā ziņā Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta f) apakšpunkts tieši ļauj AIPN precizēt valodu zināšanas, ko nosaka amata vietu īpašais raksturs.
67 Tostarp Komisija savu nostāju pamato ar to, ka līdz šim Rumānija nav deklarējusi ungāru valodu kā otru Savienības valodu saskaņā ar Regulas Nr. 1 8. pantu.
68 Komisija atgādina, ka konkurss EPSO/AD/147/09 ir “paplašināšanās konkurss”, ko organizē, tieši piemērojot Regulu Nr. 1760/2006, kurā pārejas posmā paredzēta atkāpe no Civildienesta noteikumu normām saistībā ar Rumānijas valstspiederīgo pieņemšanas darbā vajadzībām, it īpaši tās 27. pantu, ar kuru aizliegts rezervēt brīvās darba vietas noteiktas dalībvalsts valstspiederīgajiem. Esot bijis nepieciešams iespējami īsākā laikā pieņemt darbā rumāņu tautības darbiniekus, kuri pārvalda rumāņu valodu, lai nodrošinātu saistībā ar Rumānijas pievienošanos radušās dienesta vajadzības, un it īpaši, lai sazinātos Savienības valodā, kura jāizmanto attiecībās ar Rumāniju.
69 Šajos apstākļos Komisija apgalvo, ka apstrīdētajā paziņojumā par konkursu ietvertā prasība par rumāņu valodas zināšanām atbilst vispārējiem mērķiem, kas izriet no izņēmuma regulas Nr. 1760/2006 piemērošanas, un ko objektīvi pamato dienesta intereses, it īpaši kontekstā ar Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta f) apakšpunktu.
70 Visbeidzot Komisija precizē, ka no minētā konkursa kandidātiem tiek prasītas ļoti labas rumāņu valodas zināšanas, un nevis nevainojama tās pārzināšana, kas faktiski sniedz Rumānijas kandidātiem, kuru dzimtā valoda nav rumāņu valoda, iespēju nokārtot c) rakstisko pārbaudījumu.
– Vispārējās tiesas vērtējums
71 Vispirms ir jānorāda, ka prasītāja savā replikas rakstā apgalvo, ka Regulai Nr. 1, ar kuru Komisija pamato lielu savas argumentācijas daļu, nevajadzētu būt pretrunā Līgumu noteikumiem, jebkādai augstāka spēka tiesību normai vai jebkādam vispārējam tiesību principam.
72 Proti, pat vienīgi argumentācijas vajadzībām pieņemot, ka šāds prettiesiskuma izņēmums ir cieši saistīts ar sūdzību un ka tā nav novēlota, ir jākonstatē, ka tajā nav ietverts detalizētāks izklāsts, kas ļautu Civildienesta tiesai izvērtēt tā pamatotību.
73 Saskaņā ar Reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jāietver izvirzītie faktiskie un tiesību pamati un argumenti. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šai informācijai ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētāja puse varētu sagatavot savu aizstāvību un Civildienesta tiesa lemt par prasību, attiecīgā gadījumā nelūdzot iesniegt papildu informāciju. Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību un pareizu tiesvedību, būtiskajiem faktiem un tiesību normām, pamatojoties uz kuriem ir celta prasība, saskanīgi un saprotami ir jāizriet no paša prasības pieteikuma formulējuma, lai prasību varētu atzīt par pieņemamu (Civildienesta tiesas 2011. gada 15. februāra spriedums lietā F‑76/09 A. H./Komisija, 29. punkts).
74 Līdz ar to, neesot nekādām norādēm uz iemesliem, kuru dēļ Regula Nr. 1 būtu pretrunā Līgumu noteikumiem, prasītājas izvirzītais Regulas Nr. 1 prettiesiskuma izņēmums ir nepieņemams saskaņā ar Reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunktu.
75 Attiecībā uz pamatu saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu pārkāpumu ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips kā vispārējais Savienības tiesību princips nosaka, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi attaisnota (Tiesas 2008. gada 16. decembra spriedums lietā C‑127/07 Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., 23. punkts). Tāpat arī Savienības civildienesta tiesībās piemērojamais vienlīdzīgas attieksmes princips tiek pārkāpts gadījumā, ja attiecībā uz divām personu kategorijām, kuru faktiskajā un tiesiskajā situācijā nav vērojamas būtiskas atšķirības, tiek piemērota atšķirīga attieksme un ja šāda attieksme nav objektīvi attaisnota (Civildienesta tiesas 2010. gada 25. februāra spriedums lietā F‑91/08 Pleijte/Komisija, 36. punkts).
76 Tā kā šajā lietā prasītāja uzskata, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts, jo līdzīgas situācijas ir aplūkotas atšķirīgi, ir jāpārbauda, vai konkrētās situācijas ir atšķirīgas no faktiskā un juridiskā skatu punkta.
77 Protams, lietas dalībnieki neapstrīd, ka rumāņu un ungāru tautības prasītājas dzimtā un galvenā valoda faktiski ir ungāru valoda. Tomēr prasītājas dzimtā un galvenā valoda nav Rumānijas valsts valoda. Kā prasītāja pati norāda, ungāru valoda Rumānijas tiesību sistēmā nav juridiski atzīta kā oficiālā valoda. Šajā ziņā tiesas sēdē Komisija pievērsa Civildienesta tiesas uzmanību dokumentiem saistībā ar atsevišķiem Rumānijas tiesību aktiem, kas tostarp attiecas uz personu, kas pieder dažādām un vairākām Rumānijā pastāvošām minoritātēm, tiesībām un pienākumiem. Starp šiem tiesību aktiem it īpaši jāmin Rumānijas Likums Nr. 188/1999, kura 54. pantā attiecībā uz ierēdņu pieņemšanu darbā noteikts, ka, lai Rumānijā strādātu civildienestā, ir jāatbilst šādiem nosacījumiem: “a) ir jābūt Rumānijas pilsonim, kura dzīvesvieta ir Rumānijā; b) ir jāprot rumāņu valoda rakstiski un mutiski”. Tostarp tam, ka ungāru valoda ir Savienības oficiālā valoda, šajā lietā nav nozīmes attiecībā uz “paplašināšanās konkursu”, kas izņēmuma kārtā, pamatojoties uz Regulu Nr. 1760/2006, ir paredzēts vienīgi attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem. Turklāt prasītāja tieši Rumānijas valstspiederīgās statusa dēļ varēja pieteikt savu kandidatūru un viņai tika atļauts piedalīties minētajā konkursā. No iepriekš minētā izriet, ka prasītājas situācija nav atšķirīga no citu šī konkursa kandidātu situācijām.
78 Turklāt konkurss EPSO/AD/147/09 skaidri atšķiras no konkursa EPSO/AD/53/06, kas rīkots vienīgi Kipras valstspiederīgajiem un uz kuru prasītāja atsaucas, pamatojot savu argumentāciju. Proti, saskaņā ar Regulas Nr. 401/2004 2. pantu vispārēji konkursi bija jārīko, lai ieceltu amatā ierēdņus, kuru galvenā valoda ir viena no 11 Savienības oficiālajām valodām Regulas Nr. 401/2004 pieņemšanas dienā, un šie konkursi vienlaicīgi aptvēra visas minētās valodas. Tā kā viena no Kipras Republikas oficiālajām valodām ir turku valoda, kas tomēr nav viena no Savienības oficiālajām valodām, bija nepieciešams, kā Komisija precizēja tiesas sēdē, paredzēt alternatīvu grieķu valodai, kas ir otra šīs dalībvalsts oficiālā valoda. Izraudzītā valoda tātad bija angļu valoda, kura bija arī viena no trīs valodām, kuras varēja izvēlēties rakstiskā pārbaudījuma kārtošanai. Šīs lietas apstākļos Komisijai bija jānodrošina vispārēju konkursu rīkošana saskaņā ar Savienības likumdevēja Regulā Nr. 401/2004 noteiktajiem nosacījumiem. Savukārt neviena ar Regulas Nr. 401/2004 2. pantu salīdzināma tiesību norma nav ietverta Regulā Nr. 1760/2006, pamatojoties uz kuru tika rīkots konkurss EPSO/AD/147/09, par kuru ir runa šajā lietā.
79 Katrā ziņā, pat ja tas, ka c) rakstiskais pārbaudījums tiek kārtots rumāņu valodā, prasītājai varēja radīt nelabvēlīgu situāciju salīdzinājumā ar kandidātiem, kuru dzimtā valoda ir rumāņu valoda, ir jāatgādina, ka attieksmes atšķirības, kas attaisnotas ar objektīviem, saprātīgiem un ar mērķi samērīgiem kritērijiem, nav uzskatāmas par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Šajā ziņā ir arī jāatgādina, ka viens no kritērijiem, kas var attaisnot atšķirīgu attieksmi starp ierēdņiem, ir dienesta intereses (iepriekš minētais spriedums lietā Pleijte/Komisija, 57. punkts).
80 Regula Nr. 1760/2006, kuras tiesiskums šajā tiesvedībā netika apstrīdēts, nodrošina juridisko pamatu, kas izņēmuma kārtā, un atkāpjoties no piemērojamajiem tiesību aktiem, ļauj pieņemt darbā Rumānijas valstspiederīgos viņiem rezervēta konkursa kārtībā. Lai gan ir taisnība, ka šī regula atšķirībā no Regulas Nr. 401/2004 neietver nekādu norādi attiecībā uz valodas izvēli, tomēr nav apšaubāms tas, ka Rumānija kā oficiālo valodu Regulas Nr. 1 izpratnē nav izvēlējusies kādu citu valodu, izņemot rumāņu valodu. Turklāt rumāņu valoda saskaņā ar Rumānijas konstitūciju ir vienīgā oficiālā šīs valsts valoda.
81 Tādējādi ir jāuzskata, ka ir tiesiski konkursa EPSO/AD/147/09 pārbaudījumu noteikt rumāņu valodā, jo to attaisno augstāka spēka prasības, kas tieši izriet no Rumānijas pievienošanās Eiropas Savienībai. Konkrētās prasības, kas tātad balstītas uz objektīviem un saprātīgiem kritērijiem un atšķirīgu attieksmi, organizējot “pievienošanās konkursu”, kas laika ziņā ir ierobežots ar pārejas periodu pēc minētās valsts pievienošanās, šķiet samērīgas ar sasniedzamo mērķi.
82 No iepriekš minētā izriet, ka tādi Savienības administratīvie dienesti, kā, piemēram, EPSO, kura funkcija, pamatojoties uz pārejas regulu, proti, Regulu Nr. 1760/2006, ir rīkot konkursus, kas ir paredzēti vienīgi Rumānijas kā valsts, kura tikko pievienojusies Savienībai, valstspiederīgajiem, nevar, nepārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu, lietot citu kā vien oficiālo šīs valsts valodu, kad runa ir par noteiktu rakstisku atlases pārbaudījumu norisi, kuru mērķis ir tieši pārbaudīt minētās valodas padziļinātas zināšanas. Būtu citādi, ja šī dalībvalsts saistībā ar tās dalību Savienības iestāžu darbībā oficiāli saskaņā ar Regulas Nr. 1 1. pantu atzītu tās teritorijā eksistējošu mazākumtautības valodu, kas, nebūdama oficiālā šīs valsts valoda, tomēr būtu viena no Savienības oficiālajām valodām.
83 Turklāt tas, ka tiek prasītas “padziļinātas rumāņu valodas zināšanas”, kas ir galvenā valoda attiecīgajā konkursā, kas ir paredzēts vienīgi Rumānijas valstspiederīgajiem, nav ne patvaļīgi, ne acīmredzami pretrunā dienesta interesēm.
84 Proti, jau ir ticis nospriests, ka vajadzības gadījumā, ja tas ir nepieciešams dienesta vai attiecīgā amata interesēs, iestāde var tiesiski noteikt valodu vai valodas, kuras ir jāzina padziļināti vai apmierinošā līmenī (Vispārējās tiesas 2005. gada 5. aprīļa spriedums lietā T‑376/03 Hendrickx/Padome, 26. punkts; Vispārējās tiesas 2011. gada 29. jūnija spriedums lietā F‑7/07 Angioi/Komisija, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).
85 Kā Komisija to norādīja šīs tiesvedības laikā, rumāņu valodas zināšana ir lietderīga, pat nepieciešama tādēļ, ka tādējādi darbā pieņemtie administratori piedalās dažādu uzdevumu veikšanā “iestādes iekšienē un, attiecīgā gadījumā, attiecībās ar dalībvalstu ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem un citām [Savienības] iestādēm”. Šie precizējumi objektīvi un saprātīgi attaisno pārbaudījuma noteikšanu rumāņu valodā vienā no pirmajiem “paplašināšanās konkursiem”, kurus rīko pēc Rumānijas pievienošanās Savienībai.
86 Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka, saskaņā ar Regulu Nr. 1760/2006, iestāde varēja rīkot atklātu konkursu daļēji vienīgi Rumānijas valstspiederīgajiem un dienesta interesēs noteikt šiem kandidātiem prasību par padziļinātām valsts valodas, proti, rumāņu valodas, kas Regulas Nr. 1 izpratnē ir vienīgā Rumānijas oficiālā valoda, zināšanām.
87 Līdz ar to nekas neļauj domāt, ka prasība par padziļinātām rumāņu valodas zināšanām attiecīgajā konkursā šajā lietā būtu acīmredzami pretēja dienesta interesēm vai izraisītu patvaļīgu nošķiršanu.
88 Tātad ir jānoraida pamati saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu pārkāpumu un Civildienesta noteikumu 1.d panta 1., 5. un 6. panta pārkāpumu.
Par pamatiem saistībā ar LES 2. panta, Hartas 21. panta un pamatkonvencijas 3., 4., 5., 10. un 19. panta pārkāpumu
89 Lai gan prasības pieteikums var tikt saprasts kā tāds, ar kuru Komisijai tiek pārmests, ka tā pārkāpusi LES 2. pantu un Hartas 21. pantu, konkursā EPSO/AD/147/09 nosakot pārbaudījumu rumāņu valodā, diskriminācijas neesamības dēļ (skat. iepriekš 75.–88. punktu) šis pamats ir jānoraida kā nepamatots un nav jāizvērtē tiesas sēdē uzdotais jautājums, proti, vai LES 2. pantam var būt tieša iedarbība un vai tas var prasītājai radīt subjektīvas tiesības.
90 Attiecībā uz prasības pieteikumā ietverto atsauci uz pamatkonvencijas 3., 4., 5., 10. un 19. pantu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jāietver izvirzīto faktisko un tiesību pamatu un argumentu izklāsts. Šī sprieduma 73. punktā norādīto tiesiskās noteiktības un pareizas tiesvedības apsvērumu dēļ, lai prasību varētu atzīt par pieņemamu, būtiskajiem faktiem un tiesību normām, pamatojoties uz kuriem ir celta prasība, saskanīgi un saprotami ir jāizriet no paša prasības pieteikuma formulējuma.
91 Tādējādi vienīgā atsauce prasības pieteikumā uz pamatkonvencijas 3., 4., 5., 10. un 19. pantu, šajā ziņā neesot nevienai norādei, nevar tikt uzskatīta par pietiekamu saskaņā ar Reglamentu. Tādēļ tā ir jānoraida kā nepieņemama.
Par prasījumu trešo daļu
92 Būtībā prasītāja lūdz Tiesu piespriest Komisijai rīkot jaunu c) rakstisko pārbaudījumu.
93 Tā kā Savienības tiesas kompetencē nav izdot rīkojumus iestādēm (Civildienesta tiesas 2011. gada 5. jūlija spriedums lietā F‑46/09 V/Parlaments, 63. punkts un tajā minētā judikatūra), uz šo daļu balstītais prasījums ir jāatzīst par nepieņemamu.
94 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasība ir jānoraida pilnībā kā nepamatota.
Par tiesāšanās izdevumiem
95 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas normas, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.
96 No iepriekš minētajiem argumentiem izriet, ka prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt Komisija savos prasījumos ir skaidri lūgusi, lai prasītājai tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā šīs lietas apstākļi nepamato Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, prasītājai ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi pašai un tai ir jāpiespriež atlīdzināt Komisijai radušos tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA
(pirmā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) B. A. sedz savus tiesāšanās izdevumus pati un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 5. decembrī.