ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2016. gada 24. novembrī (1)
Lieta C‑541/15
Mircea Florian Freitag
(Amtsgericht Wuppertal (Vupertāles pirmās instances tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – LESD 18. un 21. pants – Persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Vācijā, ar divu dalībvalstu (Rumānija un Vācijas Federatīvā Republika) pilsonību – Rumānijā panāktā personvārda maiņa pēc attiecīgās personas lūguma un bez statusa maiņas saistībā ar ģimenes tiesībām – Vācijas civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļas atteikšanās atzīt personvārda maiņu – Atbilstība Savienības tiesībām
Ievads
1. Kārtējo reizi Tiesa ir aicināta paust savu viedokli par jautājumu attiecībā uz Savienības pilsonību sakarā ar personvārdu. Šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu juridiskais ietvars ir LESD 18. un 21. pants. Precīzāk, Amtsgericht Wuppertal (Vupertāles pirmās instances tiesa, Vācija) rosina Tiesu aplūkot jautājumu par to, vai Vācijas pilsonim, kuram ir arī Rumānijas pilsonība, var atteikt atzīt uzvārda maiņu, ko likumīgi veica Rumānijas kompetentās iestādes.
2. Vācijas likumdevējs nesen pieņēma tiesisko regulējumu pamatlietā, proti, 1994. gada 21. septembra Einführungsgesetz zum Bürgerlichen Gesetzbuch (Civilkodeksa ievadlikums) (2) 48. pantu, redakcijā, kas piemērojama faktiem pamatlietā (turpmāk tekstā – “EGBGB”), attiecībā uz citā dalībvalstī iegūtā personvārda izvēli. Šis pants tika ieviests pēc sprieduma Grunkin un Paul (3) pasludināšanas. Šajā spriedumā Tiesa nolēma, ka LESD 21. pants “nepieļauj [..] to, ka dalībvalsts iestādes saskaņā ar valsts tiesībām atsakās atzīt bērna uzvārdu, kas tika noteikts un reģistrēts citā dalībvalstī, kurā šis bērns ir dzimis un kopš tā laika dzīvo, un kuram tāpat kā viņa vecākiem ir tikai pirmās minētās dalībvalsts pilsonība” (4).
3. Tomēr ir jākonstatē, ka EGBGB 48. pants nepilnīgi apmierina Tiesas noteiktās prasības. Proti, tā piemērošanas joma ir ierobežota tāpēc, ka, no vienas puses, iespēja izvēlēties un piereģistrēt uzvārdu Vācijā pastāv tikai tad, ja uzvārdu regulē Vācijas tiesības, un, no otras puses, tāpēc, ka uzvārdam jābūt iegūtam citā dalībvalstī pastāvīgās dzīvesvietas laikā. Tādējādi šā jaunā noteikuma ietvaros vairākās situācijās nevar atrast risinājumu.
4. Tomēr Vācijas valdība norādīja uz publisko tiesību noteikumu esamību, kas prasītājam pamatlietā ļauj iesniegt citai iestādei lūgumu par personvārda maiņu. Tādējādi jautājums, ko šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ierosina, ir par to, vai Vācijas regulējums kopumā, proti, ņemot vērā Vācijas tiesību abas procedūras, kuru mērķis ir ļaut Vācijas pilsonim panākt sava personvārda maiņu, pieņemot citā dalībvalstī likumīgi iegūto personvārdu, atbilst LESD 18. un 21. pantam.
Atbilstošās tiesību normas
5. Vācijā EGBGB 5. panta “Personas statuss” 1. punkta pirmajā un otrajā teikumā ir noteikts:
“Ja ir atsauce uz personas pilsonības valsts tiesībām un persona ir vairāku valstu pilsonis, ir jāpiemēro tās valsts tiesības, ar kuru personai ir visciešākā saikne viņas pastāvīgās dzīvesvietas vai dzīves gājuma dēļ. Ja šai personai ir arī Vācijas pilsonība, prioritārs ir šis tiesiskais statuss.”
6. EGBGB 10. panta “Personvārds” 1. punktā ir paredzēts:
“Personas personvārdu reglamentē šīs personas pilsonības valsts likums.”
7. EGBGB 48. pantā “Citā Savienības dalībvalstī iegūta personvārda izvēle” ir noteikts:
“Ja Vācijas tiesības piemēro personas personvārdam, tā var izvēlēties, deklarējot to Civilstāvokļa aktu birojā, Savienības citā dalībvalstī pastāvīgās uzturēšanās laikā iegūto un Civilstāvokļa reģistrā ierakstīto personvārdu, ciktāl Vācijas tiesību galvenie principi nav ar to acīmredzamā pretrunā. Personvārda izvēle ir spēkā no reģistrācijas brīža citas dalībvalsts civilstāvokļa aktu reģistrā, ja vien persona tieši nepaziņo, ka personvārda izvēle ir spēkā tikai attiecībā uz nākotni. Paziņojumam jābūt oficiāli apliecinātam vai oriģinālam. [..].” (5)
8. Kā to atzīmē Vācijas valdība savos rakstveida apsvērumos, Vācijā, ciktāl personvārda tiesības neregulē civiltiesības, personvārda maiņu regulē publiskās tiesības, precīzāk, izņēmuma kārtā, uzvārda maiņas procedūra saskaņā ar 1938. gada 5. janvāra Gesetz über die Änderung von Familiennamen und Vornamen (NamÄndG) (Likums par uzvārda un vārda maiņu) (RGBl. 1938 I, 9. lpp.), kas pēdējo reizi ir grozīts ar 2008. gada 17. decembra likuma 54. pantu (BGBl. 2008 I, 2586. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums par personvārda maiņu”).
9. Saskaņā ar Likuma par personvārda maiņu 1. pantu Vācijas pilsonis, kurš pastāvīgi dzīvo vai pastāvīgi uzturas Vācijā, var mainīt uzvārdu pēc pieprasījuma. Saskaņā ar šā likuma 5. panta 1. punktu lūgums par uzvārda maiņu jāiesniedz zemākajā administratīvajā iestādē apgabalā, kurā prasītājs dzīvo vai uzturas (turpmāk tekstā – “kompetentā administratīvā iestāde”).
10. Saskaņā ar Likuma par personvārda maiņu 3. panta 1. punktu uzvārdu var mainīt tikai tad, ja svarīgs iemesls (“ein wichtiger Grund”) pamato maiņu. Lietas apstākļi, kas ir būtiski lēmuma pieņemšanai, ir jāizvērtē pēc iestādes ieskatiem saskaņā ar šā likuma 3. panta 2. punktu; šajā ziņā ir jāuzklausa ne tikai tieši iesaistītās personas, bet arī policijas vietējās kompetentās iestādes un personas, kuru tiesības skar personvārda maiņas prasība.
11. Principā iemesls, kas varētu pamatot personvārda maiņu, var tikt kvalificēts kā svarīgs tad, ja prasītāja personīgā interese ir pārāka par personvārda lietošanu regulējošiem principiem, kuri ietver sabiedriskās intereses pašreizējā personvārda saglabāšanai, un arī pārāka par trešo personu aizsargājamām interesēm.
12. 1980. gada 11. augusta Allgemeine Verwaltungsvorschrift zum Gesetz über die Änderung von Familiennamen und Vornamen (NamÄndVw) (Vispārējs administratīvais regulējums attiecībā uz Likumu par uzvārda un vārda maiņu), ko pēdējo reizi ir grozījis 2014. gada 11. februāra administratīvais regulējums (BAnz. AT, 2014. gada 18. februāris, B2; turpmāk tekstā – “regulējums par Likumu par personvārda maiņu”), tika pieņemts, lai īstenotu Likumu par personvārda maiņu.
13. Saskaņā ar šā regulējuma 27. punkta 1. apakšpunktu “[..] personu personvārdu detalizēti un principā izsmeļoši regulē civiltiesību attiecīgie noteikumi. Personvārda maiņa, ko regulē administratīvās tiesības, paredz negatīvo seku novēršanu katrā atsevišķā gadījumā. Personvārda maiņai ir izņēmuma raksturs. [..]”.
14. Šā paša regulējuma 33. un nākamajos punktos kā uzvārda maiņas svarīgo iemeslu izvērtēšanas kritēriji ir uzskaitīti praksē visbiežāk sastopamie gadījumu veidi.
15. Iepriekš minētā regulējuma 49. punktā attiecībā uz “neskaidrību novēršanu personvārda lietošanā” ir noteikts:
“Ja Vācijas pilsonis, kuram ir arī citas valsts pilsonība, lieto saskaņā ar šīs citas valsts tiesībām vēl vienu uzvārdu, citu nekā to, kurš viņam jālieto saskaņā ar tiesībām likuma piemērošanas teritorijā, šo neskaidrību uzvārda lietošanā var novērst, mainot uzvārdu, kas jālieto likuma piemērošanas teritorijā, ar uzvārdu, kas jālieto saskaņā ar citas valsts tiesībām. Savukārt, ja tas ir otrs uzvārds, no kura atsakās, tad attiecīgajai personai jāvēršas citas, tās, kuras pilsonība viņai tāpat ir, valsts iestādēs.”
16. Ja kompetentā administratīvā iestāde saskaņā ar federālās zemes tiesībām uzskata, ka lūgums nav pamatots, tā noraida personvārda maiņu. Pastāv administratīvās pārsūdzēšanas procedūras pret šādu noraidīšanas lēmumu.
17. Ja kompetentā administratīvā iestāde saskaņā ar federālās zemes tiesībām apmierina lūgumu par uzvārda maiņu, tā uzrauga arī to, lai uzvārda maiņa tiktu realizēta vai konstatēta dzimšanas reģistrā.
Pamatlietas fakti, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
18. Mircea Florian Freitag ir dzimis 1986. gada 25. aprīlī Rumānijā ar uzvārdu Pavel. Viņš ir Rumānijas pilsoņu Angela Freitag un Vica Pavel bērns.
19. Pēc prasītāja pamatlietā vecāku laulības šķiršanas viņa māte Angela A. Freitag apprecējās ar Vācijas pilsoni Freitag kungu. 1997. gada 21. maijā viņš adoptēja prasītāju pamatlietā, kas tādējādi ieguva arī Vācijas pilsonību, un kopš tā brīža viņa uzvārds ir Freitag.
20. Ar Brasovas (Rumānija) rajona padomes 2013. gada 9. jūlija lēmumu pēc prasītāja pamatlietā lūguma viņa uzvārds tika atkārtoti mainīts uz Pavel. Uzvārda maiņas procedūras laikā Rumānijā prasītāja pamatlietā pastāvīgā dzīvesvieta bija Vācijā.
21. Pēc tam prasītājs pamatlietā vērsās Vupertāles Civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļā, uzrādot savu jauno Rumānijas pasi, kas izsniegta uz Pavel uzvārda, un lūdza, lai uzvārda maiņa tiktu atzīta arī Vācijas tiesībās un lai ieraksts dzimšanas reģistrā par viņu Vācijā tiktu attiecīgi papildināts.
22. Šauboties par iespēju ierakstīt vēlāko aktu dzimšanas reģistrā, Vupertāles Civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļa un zemākā Civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļas uzraudzības iestāde vērsās Amtsgericht Wuppertal (Vupertāles pirmās instances tiesa).
23. Saskaņā ar iesniedzējtiesas apgalvojumu Vācijas tiesību atbilstošo noteikumu, proti, EGBGB 48. pantu, nevar piemērot strīda izskatīšanai, ņemot vērā to, ka šis noteikums pakļauj tiesības izvēlēties citā Savienības dalībvalstī iegūto personvārdu nosacījumam, ka attiecīgais personvārds ticis iegūts pastāvīgās dzīvesvietas laikā šajā citā dalībvalstī, kas ir nosacījums, kurš šajā lietā nav izpildīts. Proti, uzvārda maiņas procedūras laikā Rumānijā M. F. Freitag pastāvīgā dzīvesvieta bija Vācijā.
24. Iesniedzējtiesa precizē, ka EGBGB 48. panta piemērošana nav iespējama arī pēc analoģijas. No dokumentiem, kas attiecas uz likumdošanas procedūru, izriet, ka likumdevējs ir vēlējies tostarp īstenot prasības, kas izriet no sprieduma Grunkin un Paul (6), un ka tas apzinājās to, ka visas “klibojošo personvārdu” iespējamās situācijas neietilpst šajā noteikumā.
25. Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai LESD 18. un 21. pants uzliek par pienākumu atzīt personvārda maiņu, kas notika citā dalībvalstī, ja attiecīgā persona pastāvīgi nedzīvo šajā citā dalībvalstī, taču viņai ir cita saikne ar to dubultās pilsonības dēļ.
26. Šādos apstākļos Amtsgericht Wuppertal (Vupertāles pirmās instances tiesa) ar 2015. gada 24. septembra nolēmumu, kas Tiesas kancelejā tika saņemts 2015. gada 16. oktobrī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts iestādēm ir jāatzīst minētās dalībvalsts pilsoņa personvārda maiņa, ja minētais pilsonis vienlaicīgi ir citas dalībvalsts pilsonis un ja viņš (vēlreiz) šajā pēdējā minētajā dalībvalstī ir ieguvis savu dzimšanas brīdī iegūto sākotnējo uzvārdu ar uzvārda maiņu, kas nebija saistīta ar ģimenes tiesību stāvokļa maiņu, lai arī uzvārds nav ticis iegūts pilsoņa pastāvīgās dzīvesvietas laikā šajā citā dalībvalstī un ticis iegūts pēc minētā pilsoņa lūguma?”
27. Rakstveida apsvērumus iesniedza Vācijas Federatīvā Republika un Portugāles Republika, kā arī Eiropas Komisija.
28. Vācijas Federatīvā Republika un Rumānija, kā arī Komisija iesniedza mutvārdu apsvērumus 2016. gada 15. septembra tiesas sēdē.
Analīze
29. Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai ar LESD 18. un 21. pantu netiek pieļauts, ka dalībvalsts kompetentās iestādes atsakās atzīt uzvārda maiņu, kas notika citā dalībvalstī, ja attiecīgā persona, lai gan pastāvīgi nedzīvojoša šajā citā dalībvalstī uzvārda maiņas procedūras laikā, ir saistīta ar to dubultās pilsonības dēļ.
30. Vispirms ir jāatgādina, ka sadarbības procedūras starp valsts tiesām un Tiesu ietvaros pēdējai minētajai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai izšķirt strīdu, kuru tā izskata. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (7).
31. Šajā gadījumā, ja Tiesa piekrīt manam secinājumam, saskaņā ar kuru M. F. Freitag situācija ietilpst Savienības tiesību normu piemērošanas jomā, iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu vajadzētu pārformulēt, ņemot vērā to, ka atkarībā no attiecīgās personas situācijas Vācijas tiesības paredz personvārda maiņai divas dažādas procedūras.
32. Šādos apstākļos uzskatu, ka šis prejudiciālais jautājums jāsaprot kā tāds, ar ko [iesniedzējtiesa] pēc būtības vēlas noskaidrot, vai ar LESD 18. un 21. pantu netiek pieļauts, ka dalībvalsts iestādes atsakās atzīt personvārda maiņu, pamatojoties uz valsts tiesību noteikumu, kas paredz tiesības izvēlēties citā dalībvalstī iegūto personvārdu ar nosacījumu, ka personvārds tika iegūts pastāvīgās dzīvesvietas laikā šajā citā dalībvalstī, un tajā pašā laikā citi valsts tiesību noteikumi ļauj prasītājam iesniegt lūgumu par personvārda maiņu citai iestādei.
33. Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms aprakstīšu kontekstu, kurā pamatlieta iekļaujas, izklāstot vairākus apsvērumus sakarā ar Vācijas tiesību divām procedūrām, kuras Vācijas pilsonim ļauj mainīt savu personvārdu uz citā dalībvalstī likumīgi iegūto personvārdu. Pēc tam pievērsīšos jautājumam par to, vai M. F. Freitag situācija ietilpst Savienības tiesību materiālās piemērošanas jomā. Visbeidzot, atgādinot attiecīgo judikatūru, piedāvāšu Tiesai noderīgus norādījumus, kas jādod iesniedzējtiesai, lai tā varētu noteikt, vai Savienības tiesībām ir pretrunā Vācijas attiecīgais tiesiskais regulējums pamatlietā, kas ir novērtējums, kurš tai jāveic.
Par Vācijas tiesību procedūrām, kas ļauj Vācijas pilsonim panākt personvārda maiņu uz citā dalībvalstī likumīgi iegūto personvārdu
34. Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas apgalvojumu Vācijas tiesību noteicošā norma pamatlietā ir EGBGB 48. pants.
35. Šajā ziņā, lai gan Vācijas valdība atzīst, ka pamatlietā M. F. Freitag paziņojums Civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļā saskaņā ar EGBGB 48. pantu viņam neļauj iegūt vēlamā uzvārda maiņu, tā apgalvo, ka tomēr Vācijas tiesības paredz divas atšķirīgas personvārda maiņas procedūras, proti, privāttiesību procedūru kā šajā pamatlietā par citā dalībvalstī iegūtā personvārda izvēli saskaņā ar EGBGB 48. pantu un publisko tiesību procedūru, kas paredzēta Likumā par personvārda maiņu.
Procedūra attiecībā uz citā dalībvalstī iegūtā personvārda izvēli saskaņā ar EGBGB 48. pantu
36. No Federālās valdības likumprojekta attiecībā uz Likumu, ar ko pielāgo dažus starptautisko privāttiesību noteikumus Regulai (ES) Nr. 1259/2010 un groza citus starptautisko privāttiesību noteikumus, pamatojuma (turpmāk tekstā – “EGBGB 48. panta pamatojums”) izriet, ka šā noteikuma pieņemšana izriet no Vācijas valdības gribas panākt atbilstību spriedumam Grunkin un Paul (8), uzsverot vēlmi saglabāt Vācijas sistēmas konsekvenci, kas balstīta uz personvārda piesaisti tā turētāja pilsonībai (9).
37. Proti, saskaņā ar Vācijas doktrīnu, lai piemērotu no sprieduma Grunkin un Paul (10) izrietošās saistības, “Vācijā diskutēja galvenokārt par trim iespējām, kas attiecīgi ir saistītas ar administratīvo tiesību un prakses, civiltiesību (11) un tiesību normu kolīzijas jomām” (12). Vācijas likumdevējs beidzot pieņēma EGBGB 48. pantu, civiltiesību normu, kas ietver starptautisku elementu, proti, pastāvīgo dzīvesvietu Savienības citā dalībvalstī (13).
38. No Vācijas valdības rakstveida apsvērumiem izriet, ka saskaņā ar EGBGB 48. panta paskaidrojuma rakstu Vācijas likumdevēja vēlme bija personas personvārdu regulējošās Vācijas tiesībās piedāvāt tiesisko pamatu, kas ļauj reģistrēt citā Savienības dalībvalstī iegūto un tajā Civilstāvokļa aktu reģistrā ierakstīto personvārdu. Šis pants tādējādi ļauj attiecīgajai personai izlemt, paziņojot civilstāvokļa reģistrācijas amatpersonai, lietot citā dalībvalstī iegūto personvārdu, nevis to, kuru noteic personu personvārdu regulējošās Vācijas tiesības. Tomēr šis pants ir piemērojams tikai tad, ja personvārda maiņa tika iegūta citā dalībvalstī pastāvīgās dzīvesvietas laikā.
39. Tādējādi panta mērķis nav izsmeļoši atrisināt personvārda maiņas problēmu (14). Turklāt bez aplūkojamā gadījuma, proti, kad Vācijas pilsonis, kuram ir arī citas dalībvalsts pilsonība, nekad nav dzīvojis šajā minētajā dalībvalstī, situācijas, ko regulē nevis Vācijas tiesības, bet citas dalībvalsts tiesības, neietilpst iepriekš minētā noteikuma piemērošanas jomā (15). Šāda situācija rastos, ja, piemēram, Vācijā dzīvojošs Francijas pilsonis, kas pastāvīgās dzīvesvietas laikā Spānijā ir mainījis personvārdu, vēlētos, lai šī personvārda maiņa tiktu atzīta Vācijā.
Lūguma par personvārda maiņu publisko tiesību procedūra
40. Savos rakstveida apsvērumos Vācijas valdība paskaidro, ka Likums par personvārda maiņu kā publisko tiesību regulējums ir piemērojams Vācijas pilsoņiem, ciktāl personvārda tiesības neregulē civillikums, un tas varētu būt M. F. Freitag gadījums, ņemot vērā faktu, ka, pat ja EGBGB 48. pants viņam ir piemērojams, viņš neizpilda citā dalībvalstī pastāvīgās dzīvesvietas nosacījumu, ko paredz šis noteikums. Tādējādi šī valdība norāda, ka personvārda maiņas procedūra, kuras piemērošanas lūgums ir jāiesniedz kompetentā administratīvā iestādē saskaņā ar federālās zemes likumiem, varētu ļaut M. F. Freitag iegūt tiesības lietot personvārdu, iegūtu saskaņā ar Rumānijas tiesībām.
41. Saskaņā ar Vācijas valdību tādējādi nebija nepieciešams, ņemot vērā šo personvārda maiņas procedūru, ieviest EGBGB 48. pantu papildinošus noteikumus ar mērķi atrisināt neskaidrību personvārda lietošanā personām ar Vācijas un citas dalībvalsts pilsonību. Proti, saskaņā ar Likuma par personvārda maiņu 3. panta 1. punktu personvārds var tikt mainīts tikai tad, ja svarīgs iemesls to pamato. Neskaidrības novēršana personvārda lietošanā būtu saskaņā ar valdības apgalvojumu “svarīgs iemesls” Likuma par personvārda maiņu 3. panta izpratnē, skatot to kopskatā ar regulējuma, kas attiecas uz šo likumu, 49. punktu.
42. Taču, manuprāt, ir svarīgi uzsvērt, ka no noteikumu, kas piemērojami saskaņā ar Likumu par personvārda maiņu, it īpaši no regulējuma, kas attiecas uz Likumu par personvārda maiņu, 27. punkta 1. apakšpunkta, formulējuma izriet, ka šai publisko tiesību procedūrai ir šaura izņēmuma raksturs. Šis noteikums būtībā paredz, ka Vācijas tiesību aktus par uzvārdu un vārdu principā pilnīgi reglamentē Vācijas privāttiesību noteikumi un ka personvārda maiņas administratīvajai procedūrai ir “izņēmuma” (16) raksturs. Es atgriezīšos vēlāk pie šā aspekta (17).
43. Pienācis laiks izvērtēt M. F. Freitag situāciju saskaņā ar Savienības tiesībām.
Par Savienības tiesību piemērošanas jomu
44. Vispirms jāizvērtē, vai M. F. Freitag situācija ietilpst Savienības tiesību, it īpaši noteikumu, kas regulē Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un tiesības nebūt diskriminētam, materiālā piemērošanas jomā.
45. Šajā ziņā visas iesaistītās puses, kas sniedza rakstveida un mutvārdu apsvērumus, atzīst, ka prasītāja pamatlietā situācija ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.
46. Vēlos uzreiz atzīmēt, ka LESD 20. pants piešķir ikvienai personai, kurai ir kādas dalībvalsts pilsonība, Savienības pilsoņa statusu (18). Šajā gadījumā M. F. Freitag ir divu dalībvalstu pilsonība un tātad viņam ir Savienības pilsoņa statuss.
47. Kā daudzos gadījumos ir lēmusi Tiesa, Savienības pilsoņa statuss ir paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kas ļauj tiem dalībvalstu pilsoņiem, kuri atrodas tādā pašā situācijā, pieprasīt, lai LESD materiālā piemērošanas jomā uz viņiem tiktu attiecināts tāds pats tiesiskais regulējums neatkarīgi no viņu pilsonības, neskarot šajā ziņā tieši paredzētus izņēmumus (19).
48. Tāpat Tiesa atgādināja, ka Līgumā garantēto pamatbrīvību, tostarp to, kuras ir nodrošinātas ar tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ko paredz LESD 21. pants, izmantošana ir viena no situācijām, uz kurām attiecas Savienības tiesību materiālā piemērošanas joma (20).
49. Šajā ziņā no iedibinātās judikatūras izriet, ka, lai gan pašreizējā Savienības tiesību stāvoklī noteikumi, kas regulē personas uzvārda un vārda reģistrāciju civilstāvokļa reģistros, ir dalībvalstu kompetencē, dalībvalstīm, īstenojot šo kompetenci, tomēr ir jāievēro Savienības tiesības, it īpaši Līguma noteikumi par ikvienam Savienības pilsonim atzīto brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā (21).
50. Pamatlietā konstatēju, ka M. F. Freitag ir Rumānijas pilsonība un viņš uzturas Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā. Tādējādi, manuprāt, nav šaubu, ka M. F. Freitag situācija ir saistīta ar Savienības tiesībām. Šāda saistība pastāv saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “attiecībā uz personām [..], kurām ir dalībvalsts pilsonība un kuras likumīgi uzturas citas dalībvalsts teritorijā” (22).
51. Turklāt, kā jau Tiesa atzina savā judikatūrā, apstāklis, ka M. F. Freitag ir arī Vācijas pilsonība, neveido šķērsli šai saistībai ar Savienības tiesībām. Proti, Tiesa nolēma, “ka dalībvalsts nedrīkst ierobežot citas dalībvalsts pilsonības piešķiršanas sekas, izvirzot papildu nosacījumu šīs pilsonības atzīšanai saistībā ar kādas Līgumā paredzētas pamatbrīvības īstenošanu” (23).
52. No iepriekš minētā izriet, manuprāt, ka M. F. Freitag situācija ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.
53. Tomēr ir jāizvērtē, vai Vācijas iestāžu atteikums apmierināt M. F. Freitag lūgumu atzīt uzvārda maiņu Vācijas tiesībās un ierakstīt to dzimšanas reģistrā ierobežo viņa LESD 21. pantā noteiktās tiesības brīvi pārvietoties.
54. Tagad es izskatīšu šo jautājumu un sākumā atgādināšu nozīmīgo Tiesas judikatūru šajā kontekstā.
Par dalībvalsts pienākumu atzīt citā dalībvalstī iegūto uzvārdu
Līdzšinējā Tiesas judikatūra
55. Vairākas lietas par Eiropas pilsonību saistībā ar uzvārdu ir pelnījušas uzmanību.
56. Saistībā ar lietu, par kuru tika pasludināts spriedums Garcia Avello (24), atgādinu, ka Tiesai bija jālemj par Beļģijas administratīvo iestāžu atteikumu apmierināt Beļģijā dzīvojošo bērnu ar dubulto Beļģijas un Spānijas pilsonību, kas vēlējas mainīt savu uzvārdu uz citu uzvārdu “saskaņā ar Spānijas tiesībās iedibinātu lietošanu”, lūgumu mainīt uzvārdu (25). Tiesa, tāpat kā ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs] (26), uzskatīja, ka “nav strīda, ka šāda situācija ar uzvārdu dažādību attiecīgajām personām var radīt nopietnas gan profesionāla, gan privāta rakstura neērtības, kuras rodas tostarp saistībā ar to, ka dalībvalstī, kuras pilsoņi ir šie bērni, ir sarežģīti panākt, lai tiktu atzītas aktu vai dokumentu, kuros ir ietverts citā dalībvalstī, kuras pilsoņi arī ir šie bērni, atzītais uzvārds, juridiskās sekas” (27).
57. Izskatot pēc tam Beļģijas valdības, kā arī Nīderlandes un Dānijas valdību argumentus, lai pamatotu Beļģijas administratīvo iestāžu praksi, Tiesa uzskatīja, ka Beļģijas iestāžu atteikums ir nesamērīgs, un nolēma, ka “[..] [LESD 18. un 21. pants] ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka [..] dalībvalsts administratīvā iestāde atsakās apmierināt lūgumu mainīt personvārdu nepilngadīgiem bērniem, kas dzīvo šajā dalībvalstī un kam ir dubulta šīs dalībvalsts un citas dalībvalsts pilsonība, ja šā lūguma mērķis ir panākt, lai šiem bērniem varētu būt personvārds, kāds tiem būtu atbilstoši otrās dalībvalsts tiesību aktiem un tradīcijai” (28).
58. Šo pieeju vēlāk apstiprināja spriedums Grunkin un Paul (29), kurā Tiesai vajadzēja lemt par Vācijas iestāžu attiekšanos atzīt bērna, kas bija dzimis un kopš dzimšanas dzīvoja Dānijā, tur noteikto un reģistrēto uzvārdu (30). Šā atteikuma pamatā bija fakts, ka saskaņā ar EGBGB 10. pantu uzvārdu regulē tās valsts likums, kuras pilsonība attiecīgajai personai ir, un ka Vācijas tiesības neļauj lietot bērnam dubulto, no tēva un mātes uzvārda veidoto, uzvārdu (31).
59. Tiesa kārtējo reizi uzskatīja, ka “nopietnas neērtības” bija saistītas ar attiecīgo personu uzvārdu dažādību un ka LESD 21. pants “nepieļauj, [..] ka dalībvalsts iestādes saskaņā ar valsts tiesībām atsakās atzīt bērna uzvārdu, kas ir noteikts un reģistrēts citā dalībvalstī, kurā šis bērns ir dzimis un kopš tā laika dzīvo, un kuram tāpat kā viņa vecākiem ir tikai pirmās minētās dalībvalsts pilsonība” (32).
60. Interesanti atzīmēt, ka Tiesa pēc tam piemēroja tādu pašu argumentāciju sakarā ar Savienības pilsoņu pārvietošanās un uzturēšanās brīvības ierobežojumu lietās, saistībā ar kurām tika pasludināti spriedumi Sayn-Wittgenstein (33) un Bogendorff von Wolffersdorff (34), tomēr pieņemot, ka šāda veida ierobežojums var būt attaisnots ar iemesliem, kas ir saistīti ar dalībvalstu sabiedrisko kārtību (35).
61. Ņemot vērā šo judikatūru, tagad pievērsīšos jautājumam par brīvās pārvietošanās ierobežojuma pastāvēšanu saskaņā ar LESD 21. pantu (36).
Par brīvās pārvietošanās ierobežojuma pastāvēšanu – LESD 21. pants
62. Vispirms ir jāatzīmē, ka personas personvārds ir viņas identitāti un privāto dzīvi, kuras aizsardzība ir nostiprināta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā, kā arī Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā, veidojošs elements (37).
63. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesiskais regulējums, kas ir nelabvēlīgs atsevišķiem dalībvalsts pilsoņiem tikai tāpēc, ka viņi ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot citā dalībvalstī, ir LESD 21. panta 1. punktā ikvienam Savienības pilsonim atzīto brīvību ierobežojums (38). Tiesa ir arī nospriedusi, ka tas, ka personai, kura ir izmantojusi savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citas dalībvalsts teritorijā, ir pienākums tās pilsonības dalībvalstī lietot citu uzvārdu nekā dzimšanas un dzīvesvietas dalībvalstī piešķirtais un reģistrētais uzvārds, var ierobežot [šo] tiesību īstenošanu (39).
64. Proti, kā izriet no 56. punktā minētās judikatūras, “uzvārdu dažādība var radīt attiecīgajām personām nopietnas neērtības”. Izskatāmajā lietā divu dažādu uzvārdu, proti, uzvārdi Pavel un Freitag, lietošana var radīt grūtības prasītājam pamatlietā, tostarp “administratīva, profesionāla un privāta” rakstura neērtības (40). Personai ar divu dalībvalstu pilsonību, kā tas ir M. F. Freitag gadījumā, bez šaubām pastāv konkrēts risks, ka ir jākliedē šaubas attiecībā uz savu identitāti, kā arī tās iesniegto dokumentu autentiskumu vai tajos ietverto datu patiesumu, un tas, kā Tiesa nolēma, “ir uzskatāms par apstākli, kas var ierobežot no LESD 21. panta izrietošo tiesību izmantošanu” (41).
65. Tādējādi Vācijas kompetento iestāžu M. F. Freitag lūguma par uzvārda maiņu, lai tiktu atzīts uzvārds Pavel, ko noteica un reģistrēja Rumānijā, dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, noraidīšana, pamatojoties vienīgi uz EGBGB 48. pantu, kas paredz tiesības izvēlēties citā dalībvalstī iegūto personvārdu ar nosacījumu, ka šis personvārds tika iegūts pastāvīgās dzīvesvietas laikā šajā otrajā dalībvalstī, varētu būt uzskatāma par LESD 21. pantā noteikto brīvību ierobežošanu.
66. Šajā ziņā Vācijas valdība atzīst, ka šī Vācijas tiesību norma nav paredzēta, lai izsmeļošā veidā atrisinātu personvārda maiņas problēmu (42). Taču tā uzsver, ka, tā kā Vācijas tiesības ietver citus juridiskus pamatus, lai veiktu personvārda maiņu pēc attiecīgās personas lūguma, proti, Likuma par personvārda maiņu attiecīgus noteikumus (43), šis regulējums nerada šķērsli attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos, kas varētu rasties personvārda lietošanas neskaidrības ziņā.
67. Turpmāk analizēšu jautājumu par šīs iespējas nozīmību.
Par iespējas mainīt personvārdu saskaņā ar Likumu par personvārda maiņu nozīmi
68. Vācijas valdība norāda, ka “atzīšanas” pienākuma izšķirošais elements Tiesas judikatūras izpratnē (44) ir lēmuma attiecīgajās valstu procedūrās atbilstība Savienības tiesībām. Tādējādi tādā situācijā, kāda pastāv pamatlietā, no LESD 21. panta neizriet nekāds pienākums oficiāli un automātiski atzīt Vācijas tiesībās M. F. Freitag saskaņā ar Rumānijas tiesībām lietotu uzvārdu, neveicot Vācijas tiesībās paredzēto procedūru, proti, to, kas paredzēta Likumā par personvārda maiņu (45). Turklāt Vācijas valdība norāda, ka valsts tiesību aktos jānoteic procedūra, saskaņā ar kuru personvārda maiņa var tikt veikta, un jānoteic kompetenta iestāde šim mērķim (46).
69. Piekrītu Vācijas valdības nostājai, saskaņā ar kuru ir jāaplūko abas Vācijas tiesībās paredzētās procedūras, ņemot vērā LESD 21. pantu. Proti, pamatlietu raksturo fakts, ka, no vienas puses, EGBGB 48. pantam ir ierobežota piemērošanas joma un, no otras puses, Vācijas tiesiskajā regulējumā pastāv citi noteikumi, kas ļauj personai, tādai kā prasītājam pamatlietā, iesniegt lūgumu par uzvārda maiņu citai valsts iestādei.
70. Šādos apstākļos, kā to pareizi norāda Komisija, no Savienības tiesību viedokļa principā nav svarīgi zināt, kāds ir noteikums vai valsts administratīvā procedūra, saskaņā ar kuru prasītājs var īstenot savas tiesības attiecībā uz uzvārdu. Tomēr uzskatu, piekrītot Komisijai, ka, lai Vācijas tiesiskā regulējuma kopums atbilstu Savienības tiesībām, Likumā par personvārda maiņu paredzētā procedūra nedrīkst padarīt no LESD 21. panta izrietošo tiesību īstenošanu par neiespējamu vai pārmērīgi grūtu.
71. Nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam jautājumā par uzvārda maiņu, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jānosaka valsts tiesībās paredzētā kārtība, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras privātpersonām piešķir Savienības tiesības, tomēr, pirmkārt, šī kārtība nedrīkst būt mazāk labvēlīga par to, kas attiecas uz tiesībām, kuras izriet no iekšējās tiesību sistēmas (līdzvērtības princips), un, otrkārt, tā nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Savienības tiesību sistēmas (efektivitātes princips) (47).
72. Tātad jautājums, uz kuru jāatbild, ir šāds: vai iespēja iesniegt lūgumu par personvārda maiņu saskaņā ar Likuma par personvārda maiņu 1. pantu ir uzskatāma par saderīgu ar efektivitātes principu?
73. Man ir šaubas.
74. Kā norādīju šo secinājumu 42. punktā, no regulējuma par Likumu par personvārda maiņu 27. punkta 1. apakšpunkta formulējuma izriet, ka personvārda maiņas procedūrai, kas noteikta administratīvajās tiesībās, ir izņēmuma raksturs. Likuma par personvārda maiņu 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka maiņa ir iespējama tikai tad, ja to pamato svarīgs iemesls vai nopietns pamatojums. Tādējādi pat tad, ja Vācijas valdība norāda, ka neskaidrību novēršana personvārda lietošanā ir svarīgs iemesls šā noteikuma izpratnē, no regulējuma par Likuma par personvārda maiņu 31. punkta izriet, ka šis svarīgais iemesls, ja tas tiek atzīts, nedod tiesības mainīt personvārdu, jo kompetentai iestādei vienmēr ir rīcības brīvība to pēc saviem ieskatiem noraidīt.
75. Tomēr tiesas sēdes laikā Vācijas valdība norādīja, ka tas, ka Vācijas kompetentajām iestādēm saskaņā ar šiem noteikumiem ir rīcības brīvība noraidīt lūgumu par personvārda maiņu, neapšauba pieteicēja tiesību īstenošanu saskaņā ar LESD 18. un 21. pantu. Saskaņā ar Vācijas administratīvajām tiesībām valsts iestādei vienmēr jāievēro rūpības piemākums savā rīcības brīvībā un tā nedrīkst pārsniegt tostarp ar Savienības tiesībām uzliktos likumīgus ierobežojumus. Katrai valsts kompetentajai iestādei, rūpīgi realizējot savu rīcības brīvību, vienmēr jāņem vērā Savienības tiesības. Tādējādi, ja iestāde noraida personvārda maiņu pretēji LESD 18. un 21. panta prasībām, Vācijas tiesām ir neierobežota kompetence to kontrolēt. Tātad saskaņā ar šīs valdības apgalvojumu jēdziens “svarīgs iemesls” Likuma par personvārda maiņas ietvaros jāinterpretē, ievērojot LESD 18. un 21. pantu.
76. Šajā kontekstā, ja, kā to uzsver Vācijas valdība, Vācijas kompetento iestāžu rīcības brīvība ir samazināta līdz minimumam saskaņā ar LESD 18. un 21. pantu un tādējādi Likumā par personvārda maiņu paredzētā administratīvā procedūra nepadara neiespējamu vai pārmērīgi grūtu šajos pantos piešķirto tiesību īstenošanu, efektivitātes princips būtu izpildīts, un tas ir jāpārbauda prasības iesniedzējtiesai.
77. Tātad piedāvāju atbildēt iesniedzējtiesai, ka LESD 21. pants neliedz to, ka dalībvalsts iestādes atsakās atzīt personvārda maiņu, pamatojoties uz valsts tiesību noteikumu, kas paredz tiesības izvēlēties citā dalībvalstī iegūto personvārdu ar nosacījumu, ka personvārds tajā ir iegūts pastāvīgas dzīvesvietas laikā šajā citā dalībvalstī, ciktāl, no vienas puses, citi valsts tiesību noteikumi ļauj iesniedzējam iesniegt lūgumu par personvārda maiņu citai iestādei un, no otras puses, šie noteikumi nepadara neiespējamu vai pārmērīgi grūtu LESD 21. pantā piešķirto tiesību īstenošanu.
Secinājumi
78. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Amtsgericht Wuppertal (Vupertāles pirmās instances tiesa, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
LESD 21. pants neliedz dalībvalsts iestādei atteikties atzīt personvārda maiņu, pamatojoties uz valsts tiesību noteikumu, kas paredz tiesības izvēlēties citā dalībvalstī iegūto personvārdu, ar nosacījumu, ka personvārds tajā tika iegūts pastāvīgās dzīvesvietas laikā šajā citā dalībvalstī, ciktāl, no vienas puses, citi valsts noteikumi ļauj iesniedzējam iesniegt lūgumu par personvārda maiņu citai kompetentai iestādei un, no otras puses, šie noteikumi nepadara neiespējamu vai pārmērīgi grūtu LESD 21. pantā piešķirto tiesību īstenošanu.