Prasība, kas celta 2017. gada 13. jūnijā – Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija

(lieta T-371/17)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājias Qualcomm, Inc. (San Diego, Kalifornija, Amerikas Savienotās Valstis), Qualcomm Europe, Inc. (San Diego) (pārstāvji – M. Pinto de Lemos Fermiano Rato un M. Davilla, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāju prasījumi:

atcelt Eiropas Komisijas 2017. gada 31. marta lēmumu C(2017) 2258 final par procesu saskaņā ar Padomes Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu un 24. panta 1. punkta d) apakšpunktu lietā AT.39711 – Qualcomm (ekskluzivitātes maksājumi);

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājas izvirza sešus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu esot ticis pārkāpts nepieciešamības princips.

Prasītājas, pirmkārt, norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu tika pārsniegts Komisijas izmeklēšanas šaurais tvērums, jo tas esot ticis noteikts paziņojumā par iebildumiem, mutiskajā uzklausīšanā, informatīvajā sanāksmē un iepriekšējos informācijas pieprasījumos gan attiecībā uz iespējamā pārkāpuma ilgumu, gan arī iespējamā kaitējuma veidiem, kurus izmeklē Komisija.

Tās arī apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertie pamatjautājumi nevarētu tikt raksturoti kā papildjautājumi, kuru uzdevums ir tikai sniegt skaidrojumus saistībā ar argumentiem, ko prasītāji izvirzījuši atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un mutiskās uzklausīšanas gaitā, bet gan kā pilnīgi jauni, nepamatoti pieprasījumi.

Turpinājumā prasītājas norāda, ka apstrīdētajā lēmumā esot ietverti jautājumi, kuri skar to sniegtās atbildes uz sākotnējiem informācijas pieprasījumiem, kas tika sniegtas, dažos gadījumos, pirms vairāk nekā pieciem gadiem, un attiecas uz faktiem, kas notika pirms desmit vai pat vairāk gadiem. Prasītājas apgalvo, ka gadījumā, ja pašlaik pieprasītā papildinformācija būtu patiesi nepieciešama Komisijas turpmākai izmeklēšanai, tie būtu varējuši leģitīmi sagaidīt, ka Komisija būtu pieprasījusi šādu informāciju un paskaidrojumus pirms 2015. gada decembrī pieņemtā paziņojumā par iebildumiem, nevis 2017. gadā.

Turklāt prasītājas norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu tām tiek uzlikts pienākums veikt ievērojamo darba apjomu Komisijas labā, tostarp apstrādāto datu iesniegšanu konkrētā formātā.

Visbeidzot, prasītājas norāda, ka Komisija nevar, draudot ar naudas sodu, uzlikt slogu, kas šķietami paredzēts, lai ļautu prasītājām pamatot to atbildē uz paziņojuma par iebildumiem izvirzītos argumentus.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu esot ticis pārkāpts samērīguma princips.

Prasītājas apgalvo, ka attiecīgā informācija, ko ar apstrīdēto lēmumu esot ticis prasīts no tām iegūt esot nepamatota, plaša un ļoti grūti ievācama vai apkopojama. Prasītājas norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu no tām tika pieprasīts ievākt ļoti daudz informācijas, ko tās sistemātiski neievāc un neglabā parastās saimnieciskās darbības gaitā, un kas prasa ievērojamā darba apjoma veikšanu Komisijas labā.

Prasītājas turpmāk norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu paredzētie attiecīgie periodiski soda maksājumi gadījumam, ja prasītājas neiesniedz šādu informāciju noteiktos termiņos esot nepamatota, un noteiktie termiņi esot nepamatoti.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā neesot ticis norādīts pietiekams pamatojums.

Prasītājas turpmāk norāda, ka vairākos gadījumos, apstrīdētajā lēmumā ietvertais pamatojums esot nepārliecinošs, nenoteikts un neskaidrs, ar ko nevar pamatot Komisijas pārāk plašu un nevajadzīgu informācijas pieprasījumu. Kā apgalvo prasītājas, citos gadījumos apstrīdētajā lēmumā vispār nav norādīts pamatojums. Tādējādi prasītājas apgalvo, ka tās nevarot saprast iemeslus, kādēļ Komisijai esot vajadzīga attiecīgā pieprasītā informācija attiecīgās izmeklēšanas veikšanai.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētā lēmuma mērķis esot veikt nepamatotu pierādīšanas pienākuma pārnešanu.

Prasītājas norāda, ka apstrīdētā lēmuma mērķis esot pierādīšanas pienākuma pārnešana nolūkā panākt, lai prasītājas pašas sagatavo lietu pret sevi. Jo īpaši, apstrīdētajā lēmumā tika prasīts, lai prasītājas Komisijas labā noskaidrotu prasītāju grāmatvedības datu ierakstus, lai gan attiecīgie dati ir ārējo revidentu rūpīgi revidēti. Tāpat, kā norāda prasītājas, apstrīdētajā lēmumā no prasītājām tika prasīts pierādīt, ka tās esot veikušas savu saimniecisko darbību atbilstoši likumam.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu esot ticis pārkāptas tiesības neliecināt pret sevi.

Prasītājas norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu no tām tiek prasīts sniegt “informāciju”, kas nevarētu tikt leģitīmi uzskatīta par tādu, kas sastāv no faktiem vai dokumentiem, bet gan no aprēķiniem, informācijas un kodiem, iespējamām cenām un no dažu gadu pirms veiktā vēsturiskā pieņēmuma analīzes un interpretācijas.

Turklāt prasītājas norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu prasīts pamatot, ka tās esot aktīvi veikušas pasākumus, lai ievērotu ES konkurences noteikumus.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu esot ticis pārkāpts labas pārvaldības princips.

Prasītājas uzskata, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datums, lēmuma saturs un konteksts rada nopietnas bažas par iespējamo sliktu pārvaldību, procesuālo rīcību neobjektivitāti un uzmākšanos, un uzskata, ka Komisija esot ļaunprātīgi izmantojusi tās plašas izmeklēšanas pilnvaras, mēģinot slēpt tās nespēju konstatēt iespējamo pārkāpumu vairāk kā septiņu gadu izmeklēšanas gaitā.

____________