EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2009. gada 7. jūlijā (*)
Civildienests – Ierēdņi – Ikgadējais atvaļinājums – Personāla pārstāvja darbība – Nepilna laika norīkojums, lai pārstāvētu arodbiedrību – Civildienesta noteikumos paredzēta pārstāvja darbība – Neatļauta prombūtne – Dienu atskaitīšana no ikgadējā atvaļinājuma – Civildienesta noteikumu 60. pants
Lieta F‑39/08
par prasību, kas celta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam,
Giorgio Lebedef, Eiropas Kopienu Komisijas ierēdnis, ar dzīvesvietu Zeningerbergā (Luksemburga), ko pārstāv F. Frabeti [F. Frabetti], avocat,
prasītājs,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv G. Beršeids [G. Berscheid] un K. Hermane [K. Herrmann], pārstāvji,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši H. Krepels [H. Kreppel] un H. Tagars [H. Tagaras] (referents),
sekretārs R. Šiano [R. Schiano], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 17. februāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Prasības pieteikumā, kas Civildienesta tiesā tika saņemts pa faksu 2008. gada 28. martā (oriģināls tika iesniegts 31. martā), prasītājs lūdz atcelt 2007. gada 29. maija, 20. jūnija, 28. jūnija un 6. jūlija lēmumus, kā arī divus 2007. gada 26. jūlija lēmumus un 2007. gada 2. augusta lēmumu, kuri visi attiecas uz 32 dienu atskaitīšanu no ikgadējā atvaļinājuma par 2007. gadu.
Atbilstošās tiesību normas
Ierēdņu tiesības uz atvaļinājumu
2 Atbilstoši Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 57. panta pirmajai daļai:
“Ierēdņiem ir tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, kas ir vismaz 24 darba dienas, bet ne vairāk par 30 darba dienām katrā kalendārajā gadā, saskaņā ar noteikumiem, par kuriem Kopienu iestādes vienojušās pēc apspriedes ar Civildienesta noteikumu komiteju.”
3 Civildienesta noteikumu 59. pantā ir paredzēts:
“1. Ierēdnis, kurš pierāda, ka viņš nespēj veikt savus pienākumus slimības vai nelaimes gadījuma dēļ, ir tiesīgs saņemt slimības atvaļinājumu.
Attiecīgais ierēdnis iespējami drīz paziņo iestādei par savu darbnespēju un vienlaikus norāda savu pašreizējo adresi. Neierodoties darbā ilgāk nekā trīs dienas, viņš uzrāda medicīnisko izziņu. Šo izziņu nosūta vēlākais piektajā prombūtnes dienā, ko apliecina pasta zīmogs. Ja to neievēro un ja vien izziņa nav nosūtīta no ierēdņa neatkarīgu apstākļu dēļ, ierēdņa prombūtni uzskata par neatļautu.
[..]
2. Ja divpadsmit mēnešu laikā ierēdnis slimības dēļ pa trīs dienām reizē kavē darbu vairāk nekā divpadsmit dienu kopā, tad turpmāk slimības gadījumā iesniedzama ārsta izziņa. Viņa prombūtni uzskata par neattaisnotu, sākot no trīspadsmitās prombūtnes dienas, kas ir slimības dēļ, bet bez ārsta izziņas.
3. Neierobežojot disciplinārlietu noteikumu piemērošanu, ja nepieciešams, jebkāda prombūtne, ko uzskata par nepamatotu saskaņā ar 1. un 2. punktu, tiek atvilkta no attiecīgā ierēdņa ikgadējā atvaļinājuma. Gadījumā, ja ierēdnim nav neizmantotu tiesību uz atvaļinājumu, viņš zaudē savu atlīdzību par attiecīgo laikposmu.
[..]”
4 Atbilstoši Civildienesta noteikumu 60. panta pirmajai daļai:
“Izņemot slimību vai negadījumu, ierēdnis var neierasties darbā tikai ar iepriekšēju sava tiešā priekšnieka atļauju. Neskarot jebkurus disciplinārus pasākumus, kas uz to var attiekties, jebkuru neatļautu prombūtni, kas tiek attiecīgi konstatēta, atskaita no attiecīgā ierēdņa ikgadējā atvaļinājuma. Ja viņš ir pilnībā izmantojis savu ikgadējo atvaļinājumu, viņš zaudē atlīdzību par attiecīgo periodu.”
Personāla pārstāvība
5 Civildienesta noteikumu 10.c pantā ir paredzēts:
“Katra iestāde var slēgt vienošanos par tās personālu ar pārstāvju arodbiedrībām un personāla apvienībām. Šādas vienošanās neizdara grozījumus Civildienesta noteikumos vai citā budžeta saistībās, kā arī neietekmē attiecīgās iestādes darbu. Pārstāvju arodbiedrības un personāla apvienības, kuras ir parakstītājas, darbojas katrā iestādē, kas pakļauta personāla komitejas likumā noteiktajām pilnvarām.”
Personāla pārstāvju tiesības
6 Attiecībā uz Personāla komiteju (turpmāk tekstā – “PK”) Civildienesta noteikumu 1. panta sestajā daļā ir paredzēts:
“Pienākumus, ko uzņemas veikt [PK] locekļi un ierēdņi, kurus komiteja ieceļ struktūrvienībās, kas izveidotas saskaņā ar Civildienesta noteikumiem vai ko izveidojusi attiecīgā iestāde, uzskata par daļu no viņu dienesta attiecīgajā iestādē. Šādu pienākumu veikšanas fakts nekādā veidā neietekmē attiecīgo personu.”
7 Ietvarlīguma par attiecībām starp Eiropas Kopienu Komisiju un arodbiedrībām un personāla apvienībām (turpmāk tekstā – “APA”), kurš ir stājies spēkā 2006. gada 27. janvārī uz 18 mēnešu laika posmu (turpmāk tekstā – “ietvarlīgums”), 1. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Piederība APA, dalība arodbiedrības darbībās vai arodbiedrības pārstāvja pilnvaru izmantošana nekādā veidā un ne uz kāda pamata nedrīkst radīt kaitējumu attiecīgās personas profesionālajam stāvoklim vai karjeras attīstībai.”
Personāla pārstāvēšanai piešķirtie līdzekļi
8 Par personāla pārstāvēšanu Komisijā ir noslēgtas vairākas vienošanās starp iestādi un APA, kas attiecas arī uz PK un tostarp attiecas uz resursiem, kas ir piešķirti personāla pārstāvēšanai.
9 2001. gada 4. aprīļa “vienošanās starp [Komisijas] priekšsēdētāja vietnieku un [APA]” (turpmāk tekstā – “vienošanās par līdzekļiem 2001”) bija norādīts, ka APA apņemas nodrošināt līdzekļu sadali gan starp APA, gan centrālo personāla komiteju un vietējām personāla komitejām, balstoties uz APA biedru skaitu, ievērojot vietējos ierobežojumus. Tur bija arī paredzēts, ka līdzekļu sadali regulē APA parakstīts protokols, kuru ir līdzparakstījis ģenerāldirektorāts (ĢD) “Personāls un administrācija”. Visbeidzot tika secināts, ka Komisija piešķir APA 31,5 norīkojuma štata vietas, no kurām 19,5 vietas bija paredzētas PK, visas norīkojuma štata vietas sadalot starp APA, ievērojot to biedru skaitu.
10 Šīs lietas sakarā “vienošanās protokols starp [APA] un [ĢD “Personāls un administrācija”] par līdzekļu piešķiršanu personāla pārstāvēšanai 2007. gadam” paredzēja piešķirt PK, proti – centrālajai personāla komitejai un vietējām personāla komitejām – 20 norīkojuma štata vietas. Attiecībā uz šo 20 vietu sadali 10 vietas tika piešķirtas Alliance confédérale des Syndicats libres.
11 Praksē vienam un tam pašam ierēdnim vai norīkotajam darbiniekam var pastāvēt vairāki veidi norīkojumam APA kā arodbiedrības pārstāvim un/vai PK saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, proti
– 100 % saskaņā ar Civildienesta noteikumiem centrālajā vai vietējā personāla komitejā vai 100 % kā arodbiedrības pārstāvim;
– 50 % saskaņā ar Civildienesta noteikumiem un 50 % kā arodbiedrības pārstāvim;
– 50 % saskaņā ar Civildienesta noteikumiem vai kā arodbiedrības pārstāvim, attiecīgajam darbiniekam pavadot 50 % no atlikušā darba laika Komisijas dienestā.
12 Personāla pārstāvjus, kuri tiek norīkoti kā arodbiedrības pārstāvji un/vai saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, izvēlas APA, bet lēmumus par norīkojumu pieņem Komisija.
Prāvas rašanās fakti
13 Prasītājs, Komisijas ierēdnis Eurostat (Eiropas Kopienu Statistikas birojā), ar Reihenbaha [Reichenbach], toreizējā ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektora, 2004. gada 12. marta lēmumu tika 100 % norīkots kā arodbiedrības pārstāvis no 2004. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 31. decembrim, kad viņam vajadzēja atgriezties darbā savā sākotnējā dienestā Eurostat. Šī lēmuma par norīkojumu laikā prasītājs ieņēma Alliance confédérale des Syndicats libres politiskā sekretāra amatu.
14 2004. gada oktobrī prasītājs tika ievēlēts par vietējās personāla komitejas Luksemburgā (turpmāk tekstā – “VPK”) priekšsēdētāja vietnieku.
15 Ar Šēne [Chêne], Reihenbaha pēcteča ĢD “Personāls un administrācija”, 2004. gada 23. decembra lēmumu, kuru aizstāja jauns Šēne 2005. gada 10. februāra lēmums, prasītājs no 2005. gada 1. janvāra tika norīkots darbam 50 % apmērā Eurostat. Līdz ar to viņš atlikušos 50 % no laika pavadīja norīkojumā kā arodbiedrības pārstāvis.
16 Tomēr patiesībā visu 2005. un 2006. gadu prasītājs darbojās tikai kā personāla pārstāvis saskaņā ar Civildienesta noteikumiem vai kā arodbiedrības pārstāvis (skat. attiecīgi šī sprieduma 14. un 15. punktu), šīm darbībām (turpmāk tekstā – “personāla pārstāvības darbības”) veltot 100 % no sava darba laika, līdz ar to viņš neveltīja savu darba laiku dienestam, kurā tas strādāja. Nav strīda par to, ka tas neietekmēja tā tiesības uz atvaļinājumu.
17 2006. gada 27. septembra vēstulē, kas bija adresēta prasītājam, E direktorāta “Lauksaimniecības un vides statistika, sadarbība statistikā” E.5 nodaļas “Starptautiskā sadarbība statistikā” vadītājs (turpmāk tekstā – “prasītāja nodaļas vadītājs” vai “viņa nodaļas vadītājs”) pieprasīja prasītājam, lai viņš no šī brīža strādātu E.5 nodaļā 50 % no sava darba laika, pildītu sava amata pienākumus un sasniegtu mērķus, kuri tika apspriesti un noteikti 2005. gadam, kā arī katra mēneša beigās viņam atskaitītos par “sasniegto progresu”. Prasītāja nodaļas vadītājs viņam norādīja, ka “tas neietekmē iespējamās sekas, kuras izriet no neierašanās [viņa] darba vietā un darba pienākumu nepildīšanas kopš [viņa] iecelšanas amatā E.5 nodaļā”.
18 2006. gada 5. oktobra vēstulē, kas bija adresēta viņa nodaļas vadītājam, prasītājs, atsaucoties uz savu “daļējo norīkojumu” un VPK priekšsēdētāja vietnieka pienākumiem, pauda izbrīnu par savas vainas esamību, jo Pirmās instances tiesa esot atcēlusi lēmumus to nepaaugstināt tā dēļ, ka viņš neesot strādājis Eurostat labā, par laika posmu, kurā viņš neatradās norīkojumā un veica mazāk personāla pārstāvības darbību (skat. 2004. gada 17. marta spriedumus lietās T‑175/02 Lebedef/Komisija, Recueil FP, I‑A‑73. lpp. un II‑313. lpp., un T‑4/03 Lebedef/Komisija, Recueil FP, I‑A‑79. lpp. un II‑337. lpp.). Prasītājs piebilda, ka “tas neietekmē sekas, kas izriet no šķēršļiem [viņa] darbībai arodbiedrībā, Civildienesta noteikumu 24.b panta pārkāpuma, Komisijas un APA noslēgtā ietvarlīguma pārkāpuma un psiholoģiskās vardarbības [..], kas ir ciesta gadiem ilgi [no] Eurostat puses”.
19 2006. gada 3. novembra vēstulē prasītājs, atsaucoties uz iepriekš minēto 2004. gada 17. marta spriedumu lietā T‑4/03 Lebedef/Komisija (60. un 64. punkts), cita starpā norādīja, ka viņa dalība un darbs, pārstāvot personālu, “deva labumu arī Eurostat”. Viņš arī piedāvāja “vienoties” par viņa klātbūtnes personāla pārstāvībā kontroles sistēmu, ja šāda kontrole būtu vajadzīga praktisku un formālu iemeslu dēļ.
20 2006. gada 17. novembra vēstulē Eurostat ģenerāldirektors norādīja prasītājam, ka tā lieta tika uzticēta Eurostat A direktorāta “Resursi” A.1 nodaļas “Personāls” (turpmāk tekstā – “Eurostat personāla daļa”) vadītājam.
21 2007. gada 16. janvāra vēstulē prasītāja nodaļas vadītājs to informēja, ka pēc konsultācijas ar kompetentajiem ĢD “Personāls un administrācija” dienestiem viņam nevajadzētu akceptēt prasītāja nostāju, kas bija pausta tā 2006. gada 5. oktobra vēstulē. Viņš piebilda:
“Pilnīga darba neesamība attiecīgās nodaļas labā nav iespējama bez formāla norīkojuma. Līdz ar to es uzskatu, ka šī prombūtne neatbilst Civildienesta noteikumiem un līdz ar to tā ir neatļauta. Man ir jāatsaucas uz norādījumiem manā 2006. gada 27. septembra vēstulē [..], ka jums ir jāievēro parastais darba laiks, strādājot Eurostat. Es jums pieprasu man iepriekš paziņot par katru prombūtni, lai kāds arī nebūtu tās iemesls. Šai prombūtnei ir jāsaņem mana iepriekšēja atļauja.”
22 Prasītājs norāda, ka no 2007. gada 29. janvāra viņš pamanīja, ka katru reizi, kad viņš darba dienā nebija darba vietā, tostarp dienās, kad viņš bija komandējumā, pārstāvot arodbiedrību, personāla vadības informātikas sistēmā “SysPer 2” (turpmāk tekstā – “SysPer 2”) tika veikts ieraksts par pusi dienas kā neatļautu prombūtni.
23 2007. gada 5. februāra vēstulē prasītāja nodaļas vadītājam prasītāja pārstāvis atgādināja, ka laiks, kurā viņš nepildīja Eurostat uzdotos pienākumus, bija atkarīgs “tikai no darba apjoma, pārstāvot personālu saskaņā ar Civildienesta noteikumiem”, un atkārtoja prasītāja argumentus par “tiesību uz dalību arodbiedrībā” un Civildienesta noteikumu 24.b panta pārkāpumu, kas paredz, ka ierēdņi ir tiesīgi izmantot tiesības apvienoties un viņi var būt APA biedri.
24 2007. gada 12. marta un 14. maija vēstulēs, kuras bija adresētas Eurostat personāla daļas vadītājam, Frankins [Frankin], VPK priekšsēdētājs, attiecībā uz 2007. gada janvāri, februāri, martu un aprīli, pirmkārt, apliecināja prasītāja dalību, veicot arodbiedrības pārstāvību vai pārstāvību saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, vai arī viņa piedalīšanos komandējumos uz Briseli kā arodbiedrības pārstāvim (komandējumi 2007. gada 11. un 30. janvārī, 2007. gada 14. februārī un 2007. gada 2. un 22. martā), un, otrkārt, norādīja prasītāja atvaļinājuma laikus un slimības laiku; 2007. gada 9. janvārī un no 2007. gada 19. līdz 28. februārim prasītājs atradās Eurostat apstiprinātā atvaļinājumā un no 2007. gada 18. janvāra līdz 26. janvārim viņš slimoja, par to informējot Eurostat, bet no 2007. gada 26. līdz 30. martam un no 2. līdz 30. aprīlim viņš vispirms tika hospitalizēts, bet pēc tam bija Eurostat “apstiprinātā” slimības atvaļinājumā. Šajās vēstulēs VPK priekšsēdētājs piebilda, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumiem un ietvarlīgumu prasītāja darbība, pārstāvot personālu, tiek uzskatīta par darbību savā darba vietā un līdz ar to par atrašanos darbā Eurostat.
25 Kā tas izriet no tabulas ar nosaukumu “Évolution du quota”, kas acīmredzami ir izvilkums no SysPer2 (turpmāk tekstā – “tabula SysPer2”), 2007. gada 29. maijā no prasītāja tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumu tika atvilktas piecpadsmit ar pusi dienas, kā arī 20. jūnijā – divas dienas, 28. jūnijā – trīs dienas un 6. jūlijā – trīs dienas. Šīs atskaitītās atvaļinājuma dienas attiecās uz četriem laika posmiem, proti no 2007. gada 29. janvāra līdz 23. martam, no 2007. gada 15. jūnija līdz 20. jūnijam, no 2007. gada 21. jūnija līdz 28. jūnijam un visbeidzot no 2007. gada 29. jūnija līdz 6. jūlijam.
26 2007. gada 5. jūlija vēstulē, kura bija adresēta Eurostat personāla daļas vadītājam, VPK priekšsēdētājs attiecībā uz 2007. gada maiju un jūniju, pirmkārt, apliecināja prasītāja dalību, ieskaitot dienas, kurās viņš strādāja pusi dienas medicīnisku iemeslu dēļ (proti – divpadsmit dienas no 2007. gada 2. līdz 25. maijam, pēc tam astoņas dienas no 2007. gada 4. jūnija līdz 15. jūnijam), veicot arodbiedrības pārstāvību vai pārstāvību saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, vai arī viņa piedalīšanos komandējumos uz Briseli kā arodbiedrības pārstāvim (komandējumi 2007. gada 2., 15. un 16. maijā un 2007. gada 7., 14. un 28. jūnijā), un, otrkārt, apliecināja atrašanos Eurostat apstiprinātā atvaļinājumā no 2007. gada 28. maija līdz 1. jūnijam. Šajā pašā vēstulē VPK priekšsēdētājs piebilda, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumiem un ietvarlīgumu prasītāja darbība, pārstāvot personālu, tiek uzskatīta par darbību savā darba vietā un līdz ar to par atrašanos darbā Eurostat.
27 2007. gada 16. jūlija vēstulē, kas bija adresēta prasītājam, viņa nodaļas vadītājs atteicās apmierināt viņa atvaļinājuma pieprasījumu par 34 dienām no 2007. gada 30. jūlija līdz 14. septembrim, jo viņa atlikušais atvaļinājums ietvēra tikai astoņas ar pusi dienas. Prasītāja nodaļas vadītājs uzskatīja, ka katru reizi, kad prasītājs neieradās darbā vai neuzrādīja atbilstošu izziņu, Eurostat administrācija bija spiesta tā prombūtni uzskatīt par neatļautu, kā tas bija norādīts 2007. gada 16. janvāra vēstulē.
28 2007. gada 23. jūlija vēstulē prasītājs atbildēja uz iepriekš minēto 2007. gada 16. jūlija vēstuli, nosaucot sava nodaļas vadītāja lēmumus “par pastāvīgu un atkārtojošos psiholoģisko vardarbību”.
29 Savā 2007. gada 26. jūlija vēstulē prasītāja nodaļas vadītājs apstiprināja savu atteikumu apstiprināt prasību pēc 34 dienu atvaļinājuma, precizējot, ka prasītāja prombūtne nebija iepriekš apstiprināta, un norādot, ka viņam atliekot vairs tikai četras ar pusi atvaļinājuma dienas. Tajā pašā dienā un kā tas izriet no tabulas SysPer2 no prasītāja tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumu tika atskaitītas trīs un pēc tam četras dienas. Šīs atskaitītās atvaļinājuma dienas attiecās attiecīgi uz laika posmu no 2007. gada 9. līdz 16. jūlijam un no 2007. gada 17. līdz 26. jūlijam.
30 2007. gada 1. augusta vēstulē savam nodaļas vadītājam prasītājs norādīja, pirmkārt, ka no 1. līdz 24. augustam viņš atradās slimības atvaļinājumā, kas turklāt izriet no tabulas SysPer2, un, otrkārt, ka viņš bija pieprasījis septiņu dienu atvaļinājumu no 2007. gada 27. augusta līdz 4. septembrim.
31 2007. gada 2. augusta vēstulē prasītāja nodaļas vadītājs noraidīja viņa lūgumu piešķirt atvaļinājumu, jo tā atlikušās tiesības uz atvaļinājumu ietvēra vairs tikai pusotru dienu, vienlaicīgi norādot, ka viņš būtu gatavs akceptēt lūgumu, kas attiecas uz piecām vai mazāk dienām. Tajā pašā dienā, kā tas izriet no tabulas SysPer2, no prasītāja tiesībām uz atvaļinājumu tika atskaitīta pusotra diena. Šis atvaļinājums attiecās uz laika posmu no 2007. gada 27. līdz 31. jūlijam.
32 2007. gada 27. augusta vēstulē Eurostat personāla daļas vadītājam VPK priekšsēdētājs, pirmkārt, attiecībā uz 2007. gada jūliju apliecināja prasītāja dalību, veicot arodbiedrības pārstāvību vai pārstāvību saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, vai arī viņa piedalīšanos komandējumos uz Briseli kā arodbiedrības pārstāvim (komandējumi 2007. gada 12., 18. un 26. jūlijā), un, otrkārt, attiecībā uz 2007. gada augustu apliecināja prasītāja atrašanos slimības atvaļinājumā visu šo mēnesi, izņemot, saskaņā ar vēstulē norādīto, 2007. gada 2. augustu, kad prasītājs bija komandējumā Briselē kā arodbiedrības pārstāvis. Tāpat kā iepriekšējās izziņās, kas ir minētas šī sprieduma 24. un 26. punktā, VPK priekšsēdētājs piebilda, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumiem un ietvarlīgumu prasītāja darbība, pārstāvot personālu, tiek uzskatīta par darbību savā darba vietā un līdz ar to par atrašanos darbā Eurostat.
33 2007. gada 29. augustā prasītājs iesniedza sūdzību par 2007. gada 29. maija, 20. jūnija, 28. jūnija un 6. jūlija lēmumiem, kā arī abiem 2007. gada 26. jūlija lēmumiem un 2007. gada 2. augusta lēmumu par 32 dienu atskaitīšanu no viņa tiesībām uz atvaļinājumu par 2007. gadu (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”). Savā sūdzībā prasītājs atsaucās, pirmkārt, uz Civildienesta noteikumu 57., 59. un 60. panta, Civildienesta noteikumu II pielikuma 1. panta sestās daļas, kā arī ietvarlīguma 1. panta 2. punkta pārkāpumu, šķēršļiem dalības arodbiedrībā brīvībai un, otrkārt, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un noteikuma patere legem quam ipse fecisti pārkāpumu.
34 2007. gada 18. decembrī iesniedzējinstitūcija skaidri noraidīja prasītāja sūdzību, pamatojoties uz to, ka viņš nevarēja atsaukties uz savu personāla pārstāvja statusu, lai nepildītu pienākumus, kas viņam bija noteikti kā ierēdnim, kurš uz 50 % no sava darba laika bija norīkots darbam Eurostat. Turklāt, tā kā Eurostat esot precīzi ievērojis procedūras un neatļautas prombūtnes dienu pārvēršana atvaļinājuma dienās tieši izrietot no Civildienesta noteikumu 59. un 60. panta, apstrīdētajos lēmumos neesot konstatējams neviens pārkāpums.
Pušu prasījumi un tiesvedība
35 Prasītājs lūdz Civildienesta tiesu:
– atcelt 2007. gada 29. maija, 20. jūnija, 28. jūnija un 6. jūlija lēmumus, kā arī abus 2007. gada 26. jūlija lēmumus un 2007. gada 2. augusta lēmumu par 32 dienu atskaitīšanu no viņa tiesībām uz atvaļinājumu par 2007. gadu;
– lemt par izdevumiem un honorāriem un piespriest Komisijai tos atlīdzināt.
36 Komisija lūdz Civildienesta tiesu:
– noraidīt prasību
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
37 Saskaņā ar Reglamenta 56. pantu Civildienesta tiesa veica procesa organizatoriskos pasākumus, par kuriem puses tika informētas 2009. gada 8. janvāra un 2009. gada 3. februāra vēstulēs. Puses izpildīja šos pasākumus.
38 Atbildot uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, prasītājs, tiesas sēdē Komisijai par to neiebilstot, norādīja, ka attiecībā uz laika posmu no 2007. gada 1. augusta līdz 2007. gada 6. septembrim viņš bija slimības atvaļinājumā no 2007. gada 1. līdz 24. augustam (skat. arī šī sprieduma 32. punktu) un pēc tam no 2007. gada 27. augusta līdz 6. septembrim. Turklāt attiecībā uz laika posmu no 2007. gada 10. septembra līdz 21. decembrim, Komisijai par to neiebilstot, viņš paziņoja, ka viņš strādāja uz pusslodzi medicīnisku iemeslu dēļ un visu atlikušo laiku viņš veltīja personāla pārstāvēšanai saskaņā ar Civildienesta noteikumiem un kā arodbiedrības pārstāvis, bet Eurostat, kas uzskatīja, ka viņš šajā laikā atradās darbā, viņam par to neatskaitīja atvaļinājuma dienas.
Juridiskais pamatojums
Pušu argumenti
39 Pamatojot prasījumu atcelt minētos lēmumus, prasītājs norāda uz diviem pamatiem, no kuriem pirmais, pirmkārt, izriet no Civildienesta noteikumu 57., 59. un 60. panta, Civildienesta noteikumu II pielikuma 1. panta sestās daļas, kā arī ietvarlīguma 1. panta 2. punkta pārkāpuma, šķēršļiem dalības arodbiedrībā brīvībai un otrais izriet no tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un noteikuma patere legem quam ipse fecisti pārkāpuma.
40 Attiecībā uz pirmo pamatu prasītājs, atsaucoties uz iepriekš minētajiem 2004. gada 17. marta spriedumiem lietās T‑175/02 Lebedef/Komisija un T‑4/03 Lebedef/Komisija, apgalvo, ka tā darbības, pārstāvot personālu, aizņem vairāk par septiņām ar pusi stundām dienā, nepastāvot iespējamībai skaidri nodalīt darbības, kas tiek veiktas kā arodbiedrības pārstāvim un kas tiek veiktas kā pārstāvība saskaņā ar Civildienesta noteikumiem. Turklāt prasītājs apgalvo, ka norādītie pārkāpumi ir kļuvuši vēl jo smagāki, jo Eurostat esot pat atteicies apstiprināt prombūtni sakarā ar komandējumiem kā arodbiedrības pārstāvim, un pauž neizpratni, kāpēc prombūtne pirms 2007. gada janvāra netika uzskatīta par nepamatotu. Turklāt, norādot, ka Civildienesta noteikumi neparedz robežas attiecībā uz personāla pārstāvēšanas darbībām, prasītājs apgalvo, ka viņa gadījums esot ad hoc gadījums un ka nevajagot “vispārināt”.
41 Attiecībā uz otro pamatu prasītājs atsaucas uz pamatotām cerībām, apgalvo, ka Eurostat sāka atskaitīt viņam pienākošās atvaļinājuma dienas, viņu nekad neinformējot, ka administrācija nebija paredzējusi ņemt vērā VPK priekšsēdētāja izziņas (šī sprieduma 24., 26. un 32. punktā minētās izziņas), un uzskata, ka saskaņā ar principu pacta sunt servanda Komisijai ir jāievēro Civildienesta noteikumu 57., 59. un 60. pants, Civildienesta noteikumu II pielikuma 1. panta sestā daļa, kā arī ietvarlīguma 1. panta 2. punkts.
42 Runājot par pirmo pamatu, Komisija norāda, ka nekas neatbrīvo prasītāju no tā pienākuma prombūtnes gadījumā iepriekš saņemt tā priekšnieka atļauju un to iepriekš informēt. Tomēr šajā lietā nevienu reizi nav saņemta šāda atļauja vai notikusi šāda informēšana. Turklāt Komisija uzskata, ka Civildienesta noteikumu II pielikuma 1. panta sestajā daļā ir paredzēts, ka papildus pienākumiem, kurus ir uzņēmušies personāla pārstāvji, pārējie pienākumi obligāti ir jāpilda sava dienesta interesēs, izņemot pilna laika norīkojumu. Papildus Komisija piezīmē, ka iepriekš minētajos 2004. gada 17. marta spriedumos lietās T‑175/02 Lebedef/Komisija un T‑4/03 Lebedef/Komisija ir vienīgi atcelti lēmumi, kas paredz nepaaugstināšanu, nemaz neaplūkojot, vai prasītājam bija pienākums veikt darbu sava dienesta labā. Vēl Komisija apgalvo, ka šajā lietā pastāvot tiesību ļaunprātīga izmantošana un ka Civildienesta tiesas 2008. gada 7. maija spriedums lietā F‑36/07 Lebedef/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑000. lpp., apliecinot, ka prasītājs nekādā gadījumā nevarot pats lemt par savu darba laiku norīkojuma Eurostat laikā. Visbeidzot Komisija esot vairākas reizes paziņojusi prasītājam, it īpaši 2007. gada 16. janvāra vēstulē, atsaucoties uz 2006. gada 27. septembra vēstuli, par tā pienākumiem; tādējādi atvaļinājuma dienu atskaitīšana par neatļautu prombūtni izrietot vienīgi no precīzas Civildienesta noteikumu 59. un 60. panta piemērošanas.
43 Attiecībā uz otro pamatu Komisija norāda, ka esot jānoraida arguments par iespējamo patere legem quam ipse fecisti noteikuma pārkāpumu, jo visas atbilstošās normas šajā gadījumā esot pareizi piemērotas. Šī paša iemesla dēļ apgalvojums par iespējamo tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu nevarot tikt atbalstīts, jo prasītājs nekad neesot saņēmis individuālu solījumu un, gluži pretēji, viņš esot brīdināts par “iespējamām savas prettiesiskās uzvedības sekām”. Visbeidzot Komisija norāda, ka, kaut arī prasītājs atsaucas uz ietvarlīgumu, tomēr prasītājs ir saistīts ar Komisiju ar Civildienesta noteikumiem, nevis līgumu, un līdz ar to princips pacta sunt servanda neesot piemērojams.
44 Replikas rakstā prasītājs apgalvo, ka viņa nodaļas vadītājs un tā priekšniecība bija informēti par viņa darbību. Viņš arī norāda, ka nepastāvot tiesību ļaunprātīga izmantošana, bet gan drīzāk “interešu” konflikts vai – precīzāk – konflikts starp viņa uzdevumiem un pienākumiem pret savu dienestu, no vienas puses, un pārstāvot personālu, no otras puses. Visbeidzot prasītājs uzskata, ka, kaut arī iepriekš minētajā 2008. gada 7. maija spriedumā lietā Lebedef/Komisija Civildienesta tiesa piekrita dažai Komisijas kritikai attiecībā uz prasītāja uzvedību, tomēr tā “nesprieda par tā saucamo [..] prombūtni”.
45 Atbildē uz repliku Komisija apgalvo, ka tas, ka prasītāja nodaļas vadītājs un viņa priekšniecība bija informēti par viņa kā personāla pārstāvja darbību, nav uzskatāms par iepriekšēju informēšanu vai iepriekšēju piekrišanu.
Civildienesta tiesas vērtējums
Par pamatu, kas izriet, pirmkārt, no par Civildienesta noteikumu 57., 59. un 60. panta, Civildienesta noteikumu II pielikuma 1. panta sestās daļas, kā arī ietvarlīguma 1. panta 2. punkta pārkāpuma un, otrkārt, šķēršļiem dalības arodbiedrībā brīvībai
46 Personāla pārstāvībai ir ļoti liela nozīme Kopienu iestāžu veiksmīgā darbībā un sekojoši – to uzdevumu izpildē.
47 Atzīstot šo nozīmīgumu, likumdevējs, kas ir pieņēmis Civildienesta noteikumus, to II pielikuma 1. panta sestajā daļā ir paredzējis, ka PK locekļu pienākumi ir uzskatāmi par “daļu no viņu dienesta attiecīgajā iestādē” un ka “šādu pienākumu veikšanas fakts nekādā veidā neietekmē attiecīgo personu”. Līdzīgā veidā ietvarlīguma 1. panta 2. punktā ir paredzēts, ka arodbiedrības pārstāvja darbības “nekādā veidā un ne uz kāda pamata nedrīkst radīt kaitējumu attiecīgās personas profesionālajam stāvoklim vai karjeras attīstībai”.
48 Turklāt pieredze Kopienu iestādēs personāla pārstāvības jomā ļāva konstatēt priekšrocības šī sprieduma 11. punktā izklāstītajai sistēmai, kuru piemērojot daži ierēdņi vai darbinieki pārstāvības pienākumiem velta 50 % vai 100 % no sava darba laika.
49 Tomēr nav ne iespējams, ne arī vēlams, lai personāla pārstāvību nodrošinātu vienīgi norīkoti ierēdņi vai darbinieki uz 50 % vai 100 % no to darba laika. Pastāv skaidra interese, lai daļu no personāla pārstāvības pienākumiem veiktu personas, kas neatrodas norīkojumā. Tomēr sistēma, kas ir minēta iepriekšējā punktā un īpaši paredz norīkojuma piešķiršanu noteiktiem personāla pārstāvjiem, nozīmē to, ka ierēdņu vai darbinieku, kuri neatrodas norīkojumā, dalība personāla pārstāvībā ir gadījuma rakstura un tā attiecas uz relatīvi ierobežotu darba laika daļu, ko aprēķina reizi pusgadā vai ceturksnī.
50 Ir taisnība, ka precīza dalības personāla pārstāvībā “gadījuma rakstura” noteikšana, kā arī precīza tam veltītā laika noteikšana pati par sevi nav iespējama un to var noteikt tikai katrā atsevišķā gadījumā. Tomēr ir jākonstatē, ka, akceptējot, ka ierēdnis vai darbinieks, kas neatrodas norīkojumā, personāla pārstāvībai velta gandrīz visu vai pat pilnīgu visu savu darba laiku, līdz ar to savam dienestam viņš velta maz vai pat nemaz no sava darba laika, nozīmētu apiet sistēmu, ko paredz dažādas starp Komisiju un APA noslēgtās vienošanās (skat. šī sprieduma 8., 9. un 10. punktu) un varētu atkarībā no lietas apstākļiem radīt tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, par ko Kopienu tiesnesim var nākties pieņemt sankcijas (skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 8. maija spriedumu lietā T‑271/04 Citymo/Komisija, Krājums, II‑1375. lpp., 100. un nākamie punkti; specifiskāk civildienesta jomā – Pirmās instances tiesas 1997. gada 18. decembra spriedumus lietās T‑222/95 Angelini/Komisija, Recueil FP, I‑A‑491. un II‑1277. lpp., 35. un 36. punkts, un T‑57/96 Costantini/Komisija, Recueil FP, I‑A‑495. un II‑1293. lpp., 28. un 29. punkts; Pirmās instances tiesas 2001. gada 12. jūnija rīkojumu lietā T‑95/98 DEP Gogos/Komisija, Recueil FP, I‑A‑123. un II‑571. lpp., 24. punkts).
51 Jebkurā gadījumā, lai atrisinātu izskatāmo spriedumu, Civildienesta tiesai nav jālemj par precīzām robežām, kuras personāla pārstāvjiem, veicot to pārstāvības darbības, būtu jāievēro, ja tie neatrodas norīkojumā vai arī atrodas norīkojumā 50 % no to darba laika. Civildienesta tiesai nav arī jālemj par jautājumu, vai prasītājs ir ļaunprātīgi izmantojis tiesības, ne arī, lai konstatētu to pastāvēšanu, jāaplūko iestādes rīcība, proti – stabila un pastāvīga piemērojamo Civildienesta noteikumu interpretēšana un īstenošana, kā arī tās attieksmes pret prasītāju skaidrība un saskanība, kas ir elementi, kuru neesamība var veicināt šādas ļaunprātīgas izmantošanas rašanos.
52 Ir jākonstatē, ka visu 2007. gadu prasītājs nav vispār veltījis darba laiku savam dienestam. Laika posmu, uz kuru attiecas apstrīdētie lēmumi, proti – no 2007. gada 29. janvāra līdz 23. martam un no 2007. gada 15. jūnija līdz 31. jūlijam – viņš, kā tas ir arī norādīts viņa prasības pieteikumā, ir veltījis 60 % no sava darba laika arodbiedrības pārstāvēšanai, attiecībā uz kuriem viņam bija 50 % norīkojums, un atlikušo laiku viņš veltīja pārstāvībai saskaņā ar Civildienesta noteikumiem. Turklāt no prasītāja atbildēm uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem izriet, ka visu atlikušo 2007. gadu viņš bija vai nu slimības atvaļinājumā, vai strādāja uz nepilnu laiku medicīnisku iemeslu dēļ, vai arī viņa darba laiks šajos ietvaros bija veltīts “personāla pārstāvēšanai saskaņā ar Civildienesta noteikumiem un kā arodbiedrības pārstāvim” (par šo pēdējo laika posmu no viņa tiesībām uz atvaļinājumu netika atskaitīta neviena diena).
53 Nevienas prombūtnes gadījumā, ko pēc tam Eurostat administrācija uzskatīja par neattaisnotu un kas tika atskaitītas no prasītāja atvaļinājuma atbilstoši darba laikam, kurš viņam bija jāveic savā dienestā, proti – 50 % apmērā – prasītāja tiešais priekšnieks Eurostat, t.i., viņa nodaļas vadītājs, nebija viņam sniedzis iepriekšēju atļauju, ne arī viņu prasītājs bija iepriekš informējis par savu prombūtni.
54 Tādējādi prasītājs neievēroja Civildienesta noteikumu 60. pantu, kurš pieprasa attiecīgās personas tiešā priekšnieka iepriekšēju atļauju visa veida prombūtnei, izņemot slimību vai negadījumu, ne arī sniedza to, ko Komisija būtu akceptējusi, kā tā to apgalvoja tiesas sēdē, proti – tāda veida informāciju, kas ir paredzēta 6. panta 1. punktā Komisijas 2005. gada 15. jūlija lēmumā C(2005) 2665 par sociālā dialoga uzlabošanu šajā iestādē, kas ir citēts ĢD “Personāls un administrācija” B.5 nodaļas “Sociālais dialogs, paplašināšanās un attiecības ar valstu administrācijām” vadītāja 2007. gada 4. janvāra vēstulē, kas bija adresēta Eurostat personāla daļas vadītājam un pievienota Komisijas atbildēm uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem (minētajā pantā ir teikts, ka komisiju un apvienoto komiteju locekļiem, tostarp personāla pārstāvjiem, ir iepriekš jāpaziņo saviem tiešajiem priekšniekiem par jebkuru prombūtni sakarā ar viņu darbu komisijā vai komitejā).
55 Turklāt un attiecībā uz iepriekš minēto VPK priekšsēdētāja 2007. gada 12. marta, 14. maija, 5. jūlija un 27. augusta apliecinājumi ex post, kas bija adresēti Eurostat personāla daļas vadītājam, nevarēja ļaut vēlāk apstiprināt prasītāja neatļauto prombūtni, jo šāda apstiprināšana saskaņā ar Civildienesta noteikumu 60. pantu var notikt tikai slimības vai nelaimes gadījuma sakarā. Jebkurā gadījumā, pat pastāvot ex post apliecinājumiem, kompetentajai administrācijai ir jābūt iespējai saglabāt noteiktas kontroles tiesības un izvērtēt vēlāka prombūtnes, kas bija uzskatīta par neattaisnotu, apstiprinājuma pamatotību.
56 Tā ir taisnība, ka, lai pamatotu iepriekšējas atļaujas nepieprasīšanu vai iepriekšēju sava nodaļas vadītāja neinformēšanu, prasītājs norāda uz praktiskām grūtībām un konfidencialitāti, kas piemīt tā darbībām kā personāla pārstāvim.
57 Tomēr Civildienesta tiesa norāda, ka Komisija, nepastāvot iebildumiem no prasītāja puses šajā sakarā, ir norādījusi, ka citi Komisijas ierēdņi vai darbinieki varēja apvienot savus dienesta pienākumus ar personāla pārstāvību, ievērojot Civildienesta noteikumu 60. pantu. Turklāt, kaut arī var pieļaut, ka noteiktos apstākļos praktiskas grūtības vai konfidencialitātes pienākums var traucēt personāla pārstāvjiem ievērot iepriekšējas atļaujas saņemšanas no tiešā priekšnieka pienākumu (vai vismaz iepriekšējas informēšanas pienākumu, ka tas ir minēts šī sprieduma 54. punktā), ir jāatgādina, ka prasītājs šajā lietā nekad neprasīja iepriekšēju atļauju no sava nodaļas vadītāja (vai vismaz to iepriekš informēja) par savu prombūtni. Turklāt prasītājs ne reizi, tostarp arī tiesas sēdē, neminēja nevienu konkrētu gadījumu, kurā praktiskas grūtības vai konfidencialitātes pienākums to būtu traucējis ievērot iepriekš minēto pienākumu. Precīzāk, attiecībā uz jautājumu par konfidencialitāti, papildus apstāklim, ka daudzu veidu informācija par personāla pārstāvību nav konfidenciāla, it īpaši, oficiālo sanāksmju vieta, laiks un dalībnieki, un ka konfidencialitātes pienākums attiecas tikai uz daļu no tā darbības, ir jāpieļauj, ka, pat pastāvot konfidenciālai informācijai, vienmēr pastāv iespēja personāla pārstāvim sniegt savam tiešajam priekšniekam nekonfidenciālu informāciju, kā, piemēram, aptuveno sanāksmes ilgumu. Līdz ar to prasītāja argumenti par praktiskām grūtībām vai konfidencialitātes pienākumu, pildot savus personāla pārstāvja pienākumus, kas vēl aizvien nav pamatoti, jebkurā gadījumā nevar pilnībā atbrīvot no pienākuma saņemt iepriekšēju sava nodaļas vadītāja atļauju (vai vismaz atbilstoši šī sprieduma 54. punktā minētajam viņu iepriekš informēt).
58 Turklāt apstāklis, ka Eurostat administrācija un tādējādi prasītāja nodaļas vadītājs zināja par viņa personāla pārstāvja darbībām, kas ir veiktas ārpus darba laika, kurš ir veltīts norīkojumam arodbiedrībā, arī nevar pamatot prasītāja uzvedību. Dienesta vispārējas un plašas zināšanas, kā tas ir šajā lietā, par ierēdņa darbībām personāla pārstāvēšanā neatsver iepriekšēju informēšanu šī sprieduma 54. punktā aprakstītajā nozīmē, ne arī a fortiori tiešā priekšnieka iepriekšēju atļauju.
59 Turklāt, kaut arī prasītājs 2006. gada 3. novembra vēstulē savam nodaļas vadītājam piedāvāja ieviest viņa prombūtnes “pārstāvot personālu” kontroli, šī kontrole nebūtu izmantojama tādā gadījumā kā šis. Nav strīda par to, ka prasītājs atrodas divās hierarhiskās struktūrās, no kurām pirmā ir personālā pārstāvība, veicot darbības kā arodbiedrības pārstāvim, bet otrā ir Eurostat, strādājot šajā dienestā. Kaut arī personāla pārstāvība var kontrolēt prasītāja prombūtni attiecībā uz tā norīkojumu arodbiedrībā, tas tomēr neattiecas uz prombūtni, kura attiecas uz darba laiku, kas viņam ir jāpavada savā dienestā, jo šo prombūtni var kontrolēt tikai Eurostat.
60 Visbeidzot apstāklis, ka, pirmkārt, (kā to prasītājs paziņoja tiesas sēdē un uzskatot, ka tas tā ir) lielākā daļa personāla pārstāvju, kas neatrodas norīkojumā, ieguldot maz laika personāla pārstāvībā, bet citas personas, tostarp arī prasītājs, veicot nozīmīgas un svarīgas darbības, lai sagatavotu PK sanāksmes un nodrošinātu to optimālu norisi, un, otrkārt, ka prasītāja prombūtne nav saistīta ar privāto sfēru, bet gan ar personāla pārstāvja darbībām, nevar apšaubīt Civildienesta tiesas nostāju.
61 No iepriekš norādītajiem apsvērumiem izriet, ka šajā gadījumā prasītāja atvaļinājuma dienu atskaitīšana, ko veikusi Eurostat administrācija, nepārkāpj Civildienesta noteikumu 60. pantu.
62 Tas pats attiecas uz citām normām, uz kurām atsaucas prasītājs, lai pamatotu savu pirmo pamatu, kā arī uz šķēršļiem dalības arodbiedrībā brīvībai. Tā tas ir īpaši attiecībā uz prasītāja minēto Civildienesta noteikumu 57. panta pārkāpumu, jo šis pants paredz tikai ierēdņu tiesības uz atvaļinājumu, kas šajā gadījumā prasītājam netika liegts. Attiecībā uz Civildienesta noteikumu 59. pantu, tas attiecas uz ierēdņiem, kuri nevar pildīt savus pienākumus sakarā ar slimību vai negadījumu, bet šajā gadījumā jautājums par atskaitīšanu no atvaļinājuma tiesībām neattiecas uz šādiem gadījumiem. Jebkurā gadījumā prasītājs nesniedz nevienu argumentu, lai pamatotu apgalvoto šo abu pantu pārkāpumu. Turklāt ne no PK locekļu pienākumu pielīdzināšanas pakalpojumiem, kas tiem ir jāsniedz savā iestādē (kas ir minēts Civildienesta noteikumu II pielikuma 1. panta sestajā daļā), ne no aizlieguma iestādēm radīt jebkāda veida kaitējumu personāla pārstāvjiem (kas ir minēts Civildienesta noteikumu II pielikuma 1. panta sestajā daļā un ietvarlīguma 1. panta 2. punktā), ne visbeidzot no pašas dalības arodbiedrībā brīvības, ko piemin prasītājs, nevar izsecināt vispārējas personāla pārstāvju tiesības neatrasties darba vietā savā dienestā bez tiešā priekšnieka iepriekšējas atļaujas (vai vismaz iepriekšējas informēšanas, kā tas ir minēts šī sprieduma 54. punktā) un neveltīt darba laiku savam dienestam. Tā tas ir a fortiori, kad šāda prombūtne attiecas uz būtisku daļu vai pat visu darba laiku un kad netiek pat apgalvots, nemaz nerunājot par pierādīšanu, ka administrācija būtu atteikusi šai personai piešķirt iespējas, kas ir vajadzīgas tā pārstāvības pienākumu pildīšanai.
63 Secinājumi, kurus ir izdarījusi Civildienesta tiesa šī sprieduma 61. un 62. punktā, attiecas arī uz atvaļinājuma dienām, kuras tika atskaitītas sakarā ar prasītāja komandējumiem uz Briseli, pārstāvot arodbiedrību, 2007. gada 30. janvārī, 14. februārī, 2. un 22. martā, 28. jūnijā, kā arī 12., 18. un 26. jūlijā. Prasītājam bija pienākums pieprasīt iepriekšēju atļauju no sava nodaļas vadītāja Eurostat arī sakarā ar šiem komandējumiem (vai vismaz to iepriekš informēt, kā tas ir minēts šī sprieduma 54. punktā). Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka, tā kā tās bija iepriekš paredzētas oficiālās sanāksmes, tad to sakarā nepastāvēja tāda veida problēmas, kuras ir aprakstītas šī sprieduma 57. punktā, proti – praktiskas grūtības vai konfidencialitātes pienākums.
64 Papildus, kaut arī sakarā ar katru komandējumu, ko prasītājs pavadīja Briselē, pārstāvot arodbiedrību, bija pamatots tas, ka prasītājs komandējumā pavada pilnu darba dienu un tādējādi pārsniedz darba laiku, ko viņš varētu veltīt šādām darbībām, jo viņam ir piešķirts norīkojums arodbiedrības interesēs tikai uz 50 %, tomēr prasītājam vajadzēja kompensēt šādu situāciju, strādājot pilnu dienu savā nodaļā Eurostat par katru Briselē pavadīto komandējuma dienu. Jebkurā gadījumā tas attiecas tikai uz iebildumu par četru dienu atskaitīšanu no atvaļinājuma sakarā ar astoņām komandējuma dienām Briselē, pārstāvot arodbiedrību. Apstrīdētajos lēmumos minētajā laika posmā Eurostat neatskaitīja atvaļinājuma dienas par dienām, kad prasītājs strādāja nepilnu laiku medicīnisku iemeslu dēļ un tomēr savam dienestam neveltīja nemaz no sava darba laika. Eurostat administrācija akceptēja, ka šajās dienās (skat. šī sprieduma 26. punktu) prasītājs veltīja atlikušos 50 % no sava darba laika personāla pārstāvībai, kaut arī, kā Komisija to norādīja, atbildot uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, Eurostat šajā sakarā varēja atskaitīt dienas no prasītāja atvaļinājuma (par lielāku skaitu dienu nekā par komandējumiem Briselē atskaitīto dienu skaits) un uzskatīja sevi par tiesīgu šādi rīkoties, ja “Civildienesta tiesa neņemtu vērā [Komisijas] argumentus”. Tāpat no prasītāja atbildēm uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem izriet, ka laika posmā (uz kuru neattiecas apstrīdētie lēmumi), kurā viņš strādāja nepilnu laiku medicīnisku iemeslu dēļ, proti, no 2007. gada 10. septembra līdz 21. decembrim, Eurostat neatskaitīja nevienu dienu no viņa atvaļinājuma, kaut arī viņš bija veltījis visu savu darba laiku vienīgi personāla pārstāvībai saskaņā ar Civildienesta noteikumiem vai kā arodbiedrības pārstāvis.
65 No tā izriet, ka šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par pamatu, kas izriet no tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un noteikuma patere legem quam ipse fecisti pārkāpuma.
66 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības pieprasīt tiesiskās paļāvības aizsardzību ir katrai personai, kura var atsaukties uz administrācijas precīziem, beznosacījuma un saskaņotiem apliecinājumiem (Pirmās instances tiesas 1996. gada 27. februāra spriedums lietā T‑235/94 Galtieri/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑43. un II‑129. lpp., 63. un 65. punkts, kā arī 2005. gada 16. marta spriedums lietā T‑329/03 Ricci/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑69. un II‑315. lpp., 79. punkts; Civildienesta tiesas 2008. gada 21. februāra spriedums lietā F‑4/07 Skoulidi/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 79. punkts, un 2008. gada 4. novembra spriedums lietā F‑126/07 Van Beers/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. lpp. un II‑A‑1‑0000. lpp., 70. punkts).
67 Šajā gadījumā, pat pieļaujot, ka Eurostat bezdarbība 2005. un 2006. gadā attiecībā uz ilgstošo prasītāja prombūtni tā dienestā ir pielīdzināma iepriekš minētās judikatūras izpratnē “precīziem, beznosacījuma un saskaņotiem apliecinājumiem” no administrācijas puses, kura pacieta, pirmkārt, ka šī persona veic personāla pārstāvības darbības, neveicot nekādu darbu savā nodaļā, un, otrkārt, ka viņš nepilda savu iepriekšējas atļaujas no sava nodaļas vadītāja saņemšanas pienākumu (vai vismaz iepriekšējas informēšanas pienākumu, kā tas ir minēts šī sprieduma 54. punktā), šāds konstatējums jebkurā gadījumā ir spēkā tikai līdz brīdim, kad prasītājam tika nosūtīta 2006. gada 27. septembra vēstule, vai vēlākais – 2007. gada 16. janvāra vēstule. Šajās vēstulēs viņa nodaļas vadītājs viņam prasīja turpmāk atrasties sava dienestā 50 % no darba laika un pildīt uzdotos uzdevumus, pēc tam norādīja, ka pilnīga nestrādāšana attiecīgā dienesta labā, nepastāvot formālam norīkojumam, neatbilst Civildienesta noteikumiem un tādēļ esot prettiesiska, un visbeidzot pieprasīja viņu iepriekš informēt par katru prombūtni, lai sniegtu iepriekšēju atļauju. Papildus 2006. gada 27. septembra vēstulē prasītāja nodaļas vadītājs paziņoja, ka šīs vēstules saturs “neietekmē iespējamās sekas, kuras izriet no neierašanās darba vietā un darba pienākumu nepildīšanas kopš iecelšanas amatā E.5 nodaļā”.
68 Tādējādi pēc šo vēstuļu saņemšanas, proti, apstrīdētajos lēmumos minētajā laika posmā, prasītājs nevarēja atsaukties ne uz kādiem apliecinājumiem, ko viņam būtu sniegusi Eurostat administrācija, un vēl jo mazāk – uz tiesisko paļāvību šī sprieduma 66. punktā minētās judikatūras izpratnē, ne arī uz tādas situācijas saglabāšanu, kāda pastāvēja 2005. un 2006. gadā.
69 Turklāt no lietas materiāliem izskatās, ka, kaut arī šajā gadījumā Civildienesta noteikumu interpretācija un īstenošana no Eurostat puses nebija vienveidīga un pastāvīga un ka administrācijas attieksme pret prasītāju nebija vienmēr skaidra un saskanīga, tomēr Eurostat rīkojās rūpīgi, brīdinot prasītāju ar iepriekš minētajām 2006. gada 27. septembra un 2007. gada 16. janvāra vēstulēm par viņa pienākumu turpmāk atrasties Eurostat dienestā, par viņa prombūtnes neatbilstību Civildienesta noteikumiem un vajadzību iepriekš brīdināt par savu prombūtni un saņemt atļauju.
70 Attiecībā uz iebildumiem par Komisijas pienākumu saskaņā ar principu pacta sunt servanda ievērot Civildienesta noteikumu 57., 59. un 60. panta, Civildienesta noteikumu II pielikuma 1. panta sestās daļas normas, kā arī ietvarlīguma 1. panta 2. punktu un papildus apstāklim, ka attiecībā uz Komisijas pienākumu ievērot šīs normas saikne starp prasītāju un administrāciju izriet no Civildienesta noteikumiem, nevis no līguma, ir jākonstatē, ka, ievērojot apsvērumus, kas ir izklāstīti attiecībā uz pirmo pamatu, arī šis iebildums ir jānoraida.
71 Līdz ar to pamats, kas izriet no tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un noteikuma patere legem quam ipse fecisti pārkāpuma, ir jānoraida kā nepamatots.
Par tiesāšanās izdevumiem
72 Atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot citus minētā reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma
73 Šajā lietā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs. Tādējādi un neesot iemesliem, kas pamatotu Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, tam jāpiespriež atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) G. Lebedef sedz visus tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 7. jūlijā.
W. Hakenberg | | S. Gervasoni |
Šī nolēmuma teksts, kā arī tajā minēto un Krājumā vēl nepublicēto Kopienu tiesu nolēmumu teksti ir pieejami Tiesas interneta vietnē www.curia.europa.eu