EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)
2012. gada 12. decembrī
Lieta F‑90/11
BS
pret
Eiropas Komisiju
Civildienests – Bijušais ierēdnis – Sociālais nodrošinājums – Civildienesta noteikumu 73. pants – Noteikumi par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku – Noteikumiem par apdrošināšanu pievienotā skala – Fiziskās un garīgās integritātes aizskāruma apmērs – Skalas interpretācija – Ārstu komisija – Pilnvarojums – Koleģialitātes princips
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas ir piemērojams EAEKL atbilstoši tā 106.a pantam, un ar kuru BS, bijušais Eiropas Komisijas ierēdnis, būtībā lūdz atcelt 2010. gada 20. decembra lēmumu, ar kuru iecēlējinstitūcija ir izbeigusi atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 73. pantam ierosināto procedūru, secinot, ka nav noticis fiziskās un garīgās integritātes aizskārums
Nolēmums Prasību noraidīt. Prasītājs sedz savus un atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Medicīniskā ekspertīze – Ārstu komisijas locekļa atteikums parakstīt ziņojumu – Formas trūkums – Neesamība – Nosacījumi
(Civildienesta noteikumu 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku 22. panta 3. punkts)
2. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Medicīniskā ekspertīze – Ārstu komisijas kompetence – Tiesiska rakstura vērtējums – Izslēgšana – Fiziskās un garīgās integritātes aizskāruma novērtēšanas skalas interpretācija – Pieļaujamība
(Civildienesta noteikumu 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku 22. panta 3. punkts un C pielikums)
3. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Medicīniskais atzinums – Pārbaude tiesā – Robežas
(Civildienesta noteikumu 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku 22. panta 3. punkts)
4. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Medicīniskā ekspertīze – Ārstu komisijas pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms
(Civildienesta noteikumu 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku 22. panta 3. punkts)
5. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Medicīniskā ekspertīze – Ārstu komisijas pienākums atbildēt uz iecēlējinstitūcijas noteiktā pilnvarojuma ietvaros uzdotajiem jautājumiem – Apjoms – Robežas
(Civildienesta noteikumu 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku 22. panta 2. punkts)
6. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Invaliditāte – Jēdziens – Pietiekami smagi bojājumi – Iekļaušana
(Civildienesta noteikumu 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku A pielikuma 73. pants)
1. Ārstu komisijas ziņojumā nav pieļauts formas trūkums tādēļ vien, ka viens no tās locekļiem ir atteicies to parakstīt. Tomēr, lai ievērotu ārstu komisijas darba koleģialitātes principu, ir jākonstatē, ka loceklim, kurš nav parakstījis ziņojumu, ir bijusi iespēja pienācīgi paust savu viedokli pārējiem locekļiem.
(skat. 38. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: 2010. gada 14. septembris, F‑79/09 AE/Komisija, 56. punkts un tajā minētā judikatūra.
2. Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzēto Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku 22. panta 3. punktā ārstu komisijas kompetence ir ierobežota tikai ar medicīnisko aspektu noteikšanu lietās un tai ir noteikts pienākums atzīt savas kompetences neesamību juridiska strīda gadījumā.
Šajā ziņā, izvērtējot apdrošināto personu fiziskās un garīgās integritātes aizskāruma apmēru, ārstu komisija piemēro minēto noteikumu A pielikumā ietverto Eiropas Skalu fiziskās un garīgās integritātes aizskārumu noteikšanai ārstniecības mērķiem, kā arī šo noteikumu C pielikumu. Veicot šo piemērošanu, ārstu komisija noteikti sasaista tās izdarītos medicīniska rakstura konstatējumus ar minētajā skalā un C pielikumā noteiktajām juridiskajām kategorijām, kas nozīmē, ka tai vispirms ir jāidentificē un jānodala šīs kategorijas. Līdz ar to ārstu komisijas darbībai ir raksturīgi veikt to medicīniska rakstura konstatējumu, pie kuriem tā ir nonākusi, kvalificēšanu atbilstoši minētās skalas un C pielikuma noteikumiem. Tās kompetence tādējādi nav izslēgta, jo šīs darbības neapšaubāmi ietilpst lietas medicīniskajā aspektā.
Turklāt iecēlējinstitūcija ir tā, kura galu galā apstiprinās vai neapstiprinās ārstu komisijas sniegto skalas un C pielikuma interpretāciju ar mērķi kvalificēt ārstu komisijas izdarītos medicīniskos konstatējumus, un kurai tādējādi būs iespēja izvairīties no jebkāda tiesiskās nenoteiktības riska saistībā ar iespējamajām izmaiņām minētajā interpretācijā, ņemot vērā ārstu komisiju sastāviem raksturīgās izmaiņas.
(skat. 62., 64., 65. un 69. punktu)
3. Ārstu atzinumu tiesas pārbaude nevar attiekties uz pašu medicīnisko vērtējumu; tas jāuzskata par galīgu, ja vien tas ir veikts saskaņā ar noteikumiem. Savukārt Savienības tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai ārsta atzinumā ir ietverts pamatojums, kas ļauj izvērtēt apsvērumus, uz kuriem ir balstīti tajā ietvertie secinājumi, un vai ir pierādīts, ka starp tajā esošajiem medicīniskajiem konstatējumiem un komisijas izdarītajiem secinājumiem pastāv loģiska saikne.
(skat. 72. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 2000. gada 27. jūnijs, T‑47/97 Plug/Komisija, 117. punkts.
4. Ārstu komisijas uzdevums ir sniegt atzinumu par tajā iesniegtajiem medicīniska rakstura jautājumiem. Ņemot vērā šo uzdevumu, tās pienākums norādīt pamatojumu nozīmē tikai to, ka tai ir jāizskaidro pieeja, kuras ietvaros tā, pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem materiāliem, bija nonākusi pie saviem visbeidzot izdarītajiem medicīniskajiem secinājumiem. Šis pienākums norādīt pamatojumu nenozīmē, ka tai ir jāizskaidro, kādēļ tā ir uzskatījusi, ka tai ir kompetence.
(skat. 77. punktu)
5. Ārstu komisijai nevar pārmest to, ka tā nav detalizēti atbildējusi uz visiem punktiem, kas ir minēti tai uzticētajā pilnvarojumā, ja no lietas materiāliem turklāt izriet, ka tā savos medicīniskajos novērtējumos ir sniegusi iecēlējinstitūcijai visus elementus, kas ir nepieciešami tās lēmuma pieņemšanai. Būtībā, kaut arī Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku 22. panta 2. punktā ir paredzēts, ka iestāde nosaka pilnvarojumu, kuru tā vēlāk uztic ārstu komisijai, šajos noteikumos nav tieši paredzēts, ka ārstu komisijai ir jāatbild uz visiem jautājumiem, kas var būt saistīti ar šo pilnvarojumu.
Šajā ziņā ārstu komisijai noteikumos par apdrošināšanu ir uzticēts plaša apjoma uzdevums, kas ir – sniegt iecēlējinstitūcijai visus medicīniskos novērtējumus, kas ir nepieciešami tās lēmuma pieņemšanai attiecībā uz fiziskās un garīgās integritātes aizskāruma apmēra noteikšanu. Tāpat šī noteikumos par apdrošināšanu uzticētā uzdevuma ietvaros ārstu komisijai ir objektīvi un neatkarīgi jāsniedz savs vērtējums par medicīniska rakstura jautājumiem, kas nozīmē, ka tās novērtējuma brīvība ir pilnīga. Nenoliedzami, gadījumā, kad iecēlējinstitūcija saņem ārstu komisijas, kurai tā ir noteikusi pilnvarojumu, ziņojumu, tā var ar papildu pilnvarojumu precizēt savus jautājumus vai izvirzīt jaunus jautājumus, lai saņemtu visus novērtējumus, kurus tā vēlas saņemt, un šādā gadījumā ārstu komisijai ir skaidri un precīzi jāatbild uz minētās iestādes uzdotajiem jautājumiem. Bet, pat nepastāvot jautājumam par kādu konkrētu attiecīgā pilnvarojuma punktu, ārstu komisijai ir tiesības iesniegt iecēlējinstitūcijai papildu medicīniskos konstatējumus, ar kuriem būtu iespējams labāk izskaidrot tās lēmumu.
(skat. 80.–85. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1988. gada 19. janvāris, 2/87 Biedermann/Revīzijas palāta, 19. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1997. gada 9. jūlijs, T‑4/96 S/Tiesa, 41., 42. un 44. punkts.
6. Persona, kura pēc nelaimes gadījuma vai arodslimības vairs nevar pilnībā vai daļēji dzīvot parastu aktīvo dzīvi, ir uzskatāma par invalīdu Civildienesta noteikumu 73. panta izpratnē. Līdz ar to būtu pretēji Civildienesta noteikumu 73. panta mērķim, – ar kuru tieši ir paredzēts apdrošināt pret šādas invaliditātes risku, – interpretēt Eiropas Skalas fiziskās un garīgās integritātes aizskārumu noteikšanai ārstniecības mērķiem, kas ir ietverta Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku A pielikumā, 73. pantu tādējādi, ka jebkāds ādas bojājums, neraugoties uz tā smagumu, varētu radīt fiziskās un garīgās integritātes aizskārumu vismaz 5 % apmērā. Līdz ar to vērā var tikt ņemti tikai tādi bojājumi, kuri ir pietiekami smagi.
(skat. 91. punktu)
Atsauce
Tiesa: 1979. gada 2. oktobris, 152/77 B./Komisija, 10. punkts.