VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2019. gada 24. oktobrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Institucionālās tiesības – Pienākums uzticēt CdT tulkošanas darbus, kas ir nepieciešami EUIPO darbībai – Vienošanās starp CdT un EUIPO laušana – Uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu saistībā ar tulkošanas pakalpojumiem publicēšana – Iebilde par nepieņemamību – Intereses celt prasību neesamība – Daļēja tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas – Daļēja nepieņemamība
Lietā T‑417/18
Eiropas Savienības iestāžu Tulkošanas centrs (CdT), ko pārstāv J. Rikkert un M. Garnier, pārstāvji,
prasītājs,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO), ko pārstāv N. Bambara un D. Hanf, pārstāvji,
atbildētājs,
pirmām kārtām par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt, pirmkārt, EUIPO 2018. gada 26. aprīļa vēstuli, ciktāl ar to tika paziņots tā nodoms pēc 2018. gada 31. decembris nepagarināt 2016. gadā ar CdT noslēgto vienošanos par tulkošanas pakalpojumiem, kas ir nepieciešami EUIPO darbībai, otrkārt, EUIPO 2018. gada 26. aprīļa vēstuli, ciktāl ar to CdT tiek informēts par tā nodomu piesardzības dēļ veikt pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu tulkošanas pakalpojumu nepārtrauktību pēc 2018. gada 31. decembra, tostarp publicējot uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu, un, treškārt, EUIPO lēmumu publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu attiecībā uz tulkošanas pakalpojumiem ar atsauces numuru 2018/S 114 – 258472, otrām kārtām par prasību aizliegt EUIPO parakstīt līgumus saistībā ar šo uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu un trešām kārtām par prasību atzīt par prettiesisku uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu saistībā ar tulkošanas pakalpojumiem publicēšanu, kurus veic Eiropas Savienības aģentūra vai jebkura cita vienība vai struktūra, kuras izveides regulā ir paredzēts, ka tulkošanas pakalpojumus sniedz CdT,
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: tiesneši H. Kanninens [H. Kanninen], J. Švarcs [J. Schwarcz] (referents) un K. Iliopuls [C. Iliopoulos],
sekretāre: M. Maresko [M. Marescaux], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 22. maija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Eiropas Savienības iestāžu Tulkošanas centrs (CdT) ir struktūra, kas ir izveidota ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2965/94 (1994. gada 28. novembris) (OV 1994, L 314, 1. lpp.). Tā uzdevums ir sniegt tulkošanas pakalpojumus struktūrām, kas minētas šīs regulas 2. panta 1. punkta pirmajā daļā, kā arī Savienības iestādēm un vienībām atbilstoši minētā panta 3. punktam.
2 Saskaņā ar Regulas Nr. 2965/94 otro apsvērumu racionāli būtu izveidot atsevišķu specializētu centru, kas paredzēts, lai nodrošinātu daudzu tādu iestāžu tulkošanas vajadzības, kas izkliedētas visā Savienībā.
3 Saskaņā ar Regulas Nr. 2965/94 2. panta 1. punkta pirmo daļu CdT “sniedz tulkošanas pakalpojumus, kas ir vajadzīgi” Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (ITSB), tagad Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO), saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.).
4 Turklāt Regulas Nr. 2965/94 2. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka CdT un struktūras, kas minētas šī paša punkta pirmajā daļā, un tātad EUIPO, “izstrādā noteikumus [noslēdz vienošanos], kas paredz to, kā notiks to sadarbība”.
5 Eiropas Savienības Padome Regulas Nr. 2965/94 deklarācijā Nr. 1 uzsver, ka tā “vislielāko nozīmi piešķir efektivitātes un rentabilitātes principu pareizai piemērošanai”.
6 Regulas 2017/1001 148. pantā ir noteikts, ka “[EUIPO] darbībai nepieciešamo tulkošanu veic [CdT]”. Šis pants atbilst grozītās Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) bijušajam 121. pantam.
7 2016. gada 13. decembrī CdT un EUIPO noslēdza vienošanos Regulas Nr. 2965/94 2. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē (turpmāk tekstā – “2016. gada vienošanās”).
8 Ar 2016. gada vienošanos tika aizstāta iepriekšējā vienošanās, kas tika noslēgta 2015. gada 30. novembrī.
9 2016. gada vienošanās 11. pantā bija paredzēta īpaša procedūra, kas jāievēro gadījumā, ja strīds ir radies starp CdT un EUIPO.
10 2016. gada vienošanās 15. pantā bija paredzēts, ka tā stājas spēkā 2017. gada 1. janvārī, kā arī tā beidzas tā paša gada 31. decembrī, un bija paredzēts, ka šī vienošanās tiek pagarināta pēc noklusējuma uz 12 mēnešiem, ar nosacījumu, ka to ar ierakstītu vēstuli viena no pusēm neizbeidz divus mēnešus pirms tās termiņa beigām.
11 2018. gada 26. aprīlī EUIPO nosūtīja vēstuli CdT (turpmāk tekstā – “2018. gada 26. aprīļa vēstule”), norādot uz tās neapmierinātību attiecībā uz CdT sniegtajiem pakalpojumiem un noteikumiem, atbilstoši kuriem par šiem pakalpojumiem tam tika izrakstīti rēķini. Turklāt EUIPO norādīja uz savu nodomu izbeigt 2016. gada vienošanos un, ja nebūtu iespējams vienoties par jaunu vienošanos, ieviest sistēmu, kas ļautu nodrošināt tulkošanas pakalpojumus. Tajā pašā vēstulē EUIPO piedāvāja CdT, tiklīdz iespējams, organizēt sanāksmi, lai noslēgtu jaunu vienošanos pirms 2018. gada beigām. Ir notikusi apmaiņa ar vairākām papildu vēstulēm, lai noteiktu šīs sanāksmes datumu.
12 2018. gada 16. jūnijā EUIPO Oficiālā Vēstneša pielikumā publicēja paziņojumu par līgumu (2018/S 114‑258472) (turpmāk tekstā – “paziņojums par līgumu”), kurā bija iekļauts uzaicinājums iesniegt piedāvājumu (turpmāk tekstā – “uzaicinājums iesniegt piedāvājumu”).
13 Paziņojuma par līgumu I.3. punktā bija norādīts uz elektronisko adresi, kurā bija pieejami līguma dokumenti, un tā II.1.1. punktā bija norādīts kā atsauces numurs AO/010/18.
14 Atbilstoši paziņojuma par līgumu II.1.4. punktam “[uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu] mērķis ir saņemt tulkošanas pakalpojumus saistībā ar Eiropas Savienības preču zīmēm, reģistrētiem Kopienas dizainparaugiem un vispārējiem administratīviem dokumentiem”.
15 Atbilstoši paziņojuma par līgumu II.2.6. un II.2.7. punktam līguma aplēstā vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN) bija 40,8 miljoni EUR un sākotnējais termiņš bija 48 mēneši.
16 Saskaņā ar paziņojuma par līgumu IV.2.2. punktu piedāvājumu saņemšanas termiņa beigu datums bija noteikts 2018. gada 23. jūlijā.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
17 CdT cēla šo prasību 2018. gada 6. jūlijā, iesniedzot prasības pieteikumu Vispārējās tiesas kancelejā.
18 Prasības pieteikumā CdT prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt EUIPO 2018. gada 26. aprīļa lēmumu lauzt 2016. gada vienošanos;
– atcelt EUIPO 2018. gada 26. aprīļa lēmumu “piesavināties tiesības īstenot visus sākotnējos pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu savu tulkošanas pakalpojumu nepārtrauktību, tostarp publicējot uzaicinājumus iesniegt piedāvājumu”;
– atcelt EUIPO lēmumu publicēt uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu;
– aizliegt EUIPO parakstīt līgumus saistībā ar uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu;
– atzīt par prettiesisku uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu saistībā ar tulkošanas pakalpojumiem publicēšanu, kuru veic Savienības aģentūra vai jebkura cita vienība vai struktūra, kuras izveides regulā ir paredzēts, ka tulkošanas pakalpojumus sniedz CdT;
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 9. jūlijā, CdT iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu. EUIPO savus apsvērumus par pieteikumu par pagaidu noregulējumu iesniedza 2018. gada 17. jūlijā.
20 Ar 2018. gada 20. jūlija rīkojumu CdT/EUIPO (T‑417/18 R, nav publicēts, EU:T:2018:502) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja pieteikumu par pagaidu noregulējumu un atlika lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem.
21 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā saņemts 2018. gada 19. septembrī, EUIPO saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību.
22 Iebildē par nepieņemamību EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasības pieteikumu pilnībā kā nepieņemamu;
– piespriest CdT atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā un pagaidu noregulējuma tiesvedībā.
23 Ar dokumentu, kas iesniegts 2018. gada 5. novembrī, CdT iesniedza savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību.
24 Savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību CdT prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt iebildi par nepieņemamību;
– noraidīt visus EUIPO prasījumus un lūgumus;
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
– uzdot izpildīt visus citus likumīgos pienākumus.
25 2019. gada 22. janvārī pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta), veicot Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumu. Puses šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
26 Pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) atbilstoši Reglamenta 130. panta 6. punktam nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu, kura attiecās vienīgi uz prasības pieņemamību.
27 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2019. gada 22. maija tiesas sēdē. Pamatojoties uz Vispārējās tiesas lūgumu tiesas sēdē, EUIPO 2019. gada 23. maijā paziņoja jauno vienošanos ar CdT, kas parakstīta 2018. gada 7. decembrī un noslēgta attiecībā uz 2019. un 2020. gadu (turpmāk tekstā – “2018. gada vienošanās”). Tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta 2019. gada 3. jūnijā.
Juridiskais pamatojums
28 Prasības pieteikumā CdT būtībā apgalvo, ka EUIPO ir pārkāpis Regulas Nr. 2965/94 2. un 11. pantu, Regulas 2017/1001 148. pantu, kā arī 2016. gada vienošanās 11. pantu.
29 Iebildē par nepieņemamību EUIPO atbilstoši Reglamenta 130. panta 1. punktam lūdz, lai Vispārējā tiesa lemj par nepieņemamību un kompetences neesamību, neuzsākot debates pēc būtības. Pirmām kārtām, EUIPO ieskatā, pirmkārt, saistībā ar CdT apstrīdētajiem aktiem, proti, 2018. gada 26. aprīļa vēstuli un paziņojumu par līgumu, nevarot tikt celta prasību atcelt tiesību aktu, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu, jo runa esot par sagatavojošiem aktiem, kas nav lēmumi un tieši neattiecas uz CdT. Otrkārt, prasības pieteikuma nepieņemamība izrietot arī no tā, ka CdT izvirzītie tiesību argumenti nav pietiekami. Otrkārt, runājot par Vispārējās tiesas kompetences neesamību, EUIPO apgalvo, ka 2018. gada 26. aprīļa vēstule, kas pieņemta, pamatojoties uz 2016. gada vienošanās 15. pantu, iekļaujas pilnībā līgumiskā kontekstā un nav viens no LESD 288. pantā minētajiem Savienības tiesību aktiem, kuru atcelšana var tikt lūgta saskaņā ar LESD 263. pantu.
Par EUIPO iebildes par nepieņemamību iesniegšanas tiesiskumu
30 Savu apsvērumu par EUIPO iesniegto iebildi par nepieņemamību preambulā CdT norāda, ka tas paļaujas uz Vispārējās tiesas vērtējumu attiecībā uz minētās iebildes pieņemamību.
31 Šajā ziņā, pieņemot, ka ar šādu norādi CdT vēlas apstrīdēt iebildes par nepieņemamību tiesiskumu, ir jānorāda, ka tas nesniedz nevienu argumentu šāda pārkāpuma pierādīšanai.
Par Vispārējās tiesas kompetenci izskatīt šo lietu
32 EUIPO uzskata, ka 2016. gada vienošanās dokumentā nav ietverta neviena šķīrējklauzula, kas Savienības tiesai piešķirtu kompetenci izskatīt strīdu par šo vienošanos, pat tad, ja šādas klauzulas ieviešana būtu bijusi iespējama saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 118. panta 2. punktu (tagad Regulas 2017/1001 145. panta 2. punkts), kas ir piemērojams 2016. gada vienošanās noslēgšanas dienā. EUIPO uzsver, ka šī klauzula ir LESD 272. pantā paredzētās vispārējās tiesību normas konkrēta piemērošana. EUIPO uzskata, ka šādos apstākļos Savienības tiesa nevar atzīt, ka tās kompetencē ir atcelt pilnībā līgumiska rakstura aktus. Šajā ziņā EUIPO pamatojas uz 2012. gada 27. septembra spriedumu Applied Microengineering/Komisija (T‑387/09, EU:T:2012:501, 37. punkts).
33 CdT uzskata, ka prasība ir pieņemama, ciktāl tā attiecas uz 2018. gada 26. aprīļa vēstuli, jo tā attiecības ar EUIPO neietilpst tikai līgumiskā kontekstā, bet gan, gluži pretēji, runa esot par starpiestāžu attiecībām, ko regulē Regula Nr. 2965/94 un Regula 2017/1001. 2016. gada vienošanās mērķis esot tikai konkrēti īstenot šajās regulās paredzētos principus.
34 Šajā ziņā ir jānosaka, vai, kā to apgalvo EUIPO, šī prasība ietilpst tikai līgumiskā ietvarā, attiecībā uz kuru Vispārējai tiesai neesot kompetences.
35 Lai gan saskaņā ar LESD 263. pantu Savienības tiesas pārbauda tikai to iestāžu pieņemto tiesību aktu tiesiskumu, kuru mērķis ir radīt saistošas tiesiskas sekas trešajām personām, būtiski grozot viņu tiesisko situāciju (spriedums, 2010. gada 17. jūnijs, CEVA/Komisija, T‑428/07 un T‑455/07, EU:T:2010:240, 51. punkts), šī kompetence attiecas tikai uz LESD 288. pantā paredzētajiem tiesību aktiem, kas šīm iestādēm ir jāpieņem Līguma paredzētajos apstākļos, izmantojot savas valsts varas īstenošanas pilnvaras (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 2004. gada 10. maijs, Musée Grévin/Komisija, T‑314/03 un T‑378/03, EU:T:2004:139, 62., 63. un 81. punkts, un 2007. gada 26. februāris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑205/05, nav publicēts, EU:T:2007:59, 39. punkts). Taču iestāžu pieņemtie tiesību akti, kam nenoliedzami ir vienīgi līgumisks raksturs, šī iemesla dēļ nav pieskaitāmi LESD 288. pantā paredzētajiem tiesību aktiem, kuru atcelšanu var lūgt saskaņā ar LESD 263. pantu (rīkojums, 2004. gada 10. maijs, Musée Grévin/Komisija, T‑314/03 un T‑378/03, EU:T:2004:139, 64. punkts, un 2010. gada 17. jūnijs, CEVA/Komisija, T‑428/07 un T‑455/07, EU:T:2010:240, 52. punkts).
36 Šajā lietā 2016. gada vienošanās tika pieņemta, pamatojoties uz Regulas Nr. 2965/94 2. panta 1. punktu, kā to EUIPO atzina tiesas sēdē. Šī vienošanās, kura skaidri atsaucas uz minēto regulu, iekļaujas šīs tiesību normas, kā arī Regulas 2017/1001 148. panta ietvaros.
37 Piemērojot šīs divas pēdējās minētās tiesību normas, CdT sniedz tulkošanas pakalpojumus, kas ir vajadzīgi EUIPO darbībai, vienošanās ietvaros, kurā ir noteikta to sadarbības kārtība.
38 Vēl ir jānorāda, ka Regula Nr. 2965/94 nošķir “vienošanās” saskaņā ar tās 2. panta 1. un 2. punktu, kuras CdT noslēdz ar šajā tiesību normā minētajām struktūrām, vienībām vai iestādēm un kurās ir noteikta to sadarbības kārtība, no vienkāršām līgumattiecībām, kuru kārtība ir noteikta atsevišķā Regulas Nr. 2965/94 normā, proti, minētās regulas 18. panta 1. punktā. Saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu ir tikai paredzēts, ka CdT līgumisko atbildību reglamentē tiesību akts, ko piemēro attiecīgajam līgumam, un ka Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir pieņemt nolēmumu saskaņā ar CdT noslēgtajos līgumos ietverto šķīrējklauzulu. Jānorāda, ka minētajā tiesību normā ir minēti CdT noslēgtie līgumi, savukārt Regulas Nr. 2965/94 2. pants attiecas uz vienošanās līgumiem, kas noslēgti ar CdT.
39 Visbeidzot, lai gan EUIPO 2018. gada 26. aprīļa vēstulē paziņoja par savu nodomu nepagarināt 2016. gada vienošanos attiecībā uz nākamo gadu, pamatojoties uz šīs vienošanās 15. pantu (skat. iepriekš 10. punktu), ir jākonstatē, ka šis apstāklis nekādi negroza EUIPO pienākumu ievērot Regulas Nr. 2965/94 un Regulas 2017/1001 tiesību normas, līdz ar to lietas apstākļi nevar tikt uzskatīti par vienīgi līgumiska rakstura. Šajā ziņā ir jānorāda, ka tiesas sēdē EUIPO būtībā atzina, ka no Regulas Nr. 2965/94 un Regulas 2017/1001 izriet pienākums EUIPO un CdT noslēgt vienošanos par to sadarbības kārtību. Tādējādi EUIPO uzskata, ka būtībā tikai dažos izņēmuma un steidzamības situācijās tas pats uz laiku varētu nodrošināt tulkošanas pakalpojumus līdz brīdim, kad Eiropas Komisija ir atrisinājusi visas domstarpības starp EUIPO un CdT.
40 Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka šis strīds ietilpst vienīgi līgumiska rakstura ietvaros. Līdz ar to Vispārējai tiesai ir kompetence izskatīt šo prasību.
Par prasības pieņemamību, kura ir vērsta pret 2018. gada 26. aprīļa vēstuli, ciktāl ar to tika paziņots EUIPO nodoms nepagarināt 2016. gada vienošanos uz termiņu, kas pārsniedz 2018. gada 31. decembri
41 EUIPO apgalvo, ka 2018. gada 26. aprīļa vēstule nav akts, kura mērķis ir radīt tiesiskas sekas LESD 263. panta ceturtās un piektās daļas izpratnē. Apgalvotais šīs vēstules “prettiesiskums” būtu pielīdzināma tam, ka 2016. gada nolīguma 15. pantam tiek atņemta jēga. EUIPO uzsver, ka CdT nav izvirzījis iebildi par šī paša panta prettiesiskumu salīdzinājumā ar Regulas 2017/1001 148. pantu. Turklāt 2018. gada 26. aprīļa vēstule esot tikai sagatavojošs akts. EUIPO ieskatā, pat pieņemot, ka 2018. gada 26. aprīļa vēstule būtu uzskatāma par aktu, kura mērķis ir radīt tiesiskas sekas, un ka tā ir uzskatāma par lēmumu attiecībā uz CdT, tās sekas būtu nākotnē iespējamas un nenoteiktas.
42 CdT apgalvo, ka 2018. gada 26. aprīļa vēstule, kuras formulējums esot skaidrs un nepārprotams, nav vienkāršs sagatavojošs akts, bet gan stingra un galīga paziņošana par vienošanās laušanu starp abām pusēm. Līdz ar to tās abas tieši skarot šis lēmums, kas esot apstrīdams tiesību akts saskaņā ar LESD 263. pantu. Pēc CdT domām, 2018. gada 26. aprīļa vēstules sekas nekādi nav nākotnē iespējamas un nenoteiktas, jo EUIPO ir noteicis 2016. gada vienošanās laušanas datumu. Tomēr jaunas vienošanās parakstīšana esot hipotētiska un nenoteikta. 2016. gada vienošanās nepagarināšana un uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publicēšana esot saskanīgs norāžu kopums, kas pierāda EUIPO gribu izbeigt šo vienošanos, lai izbeigtu tās sadarbību ar CdT, un tādējādi īstenot pakalpojumu sniegšanas un tulkošanas līgumus, sākot no 2019. gada 1. janvāra. Turklāt, izbeidzot sadarbību ar CdT, EUIPO esot ļaunprātīgi izmantojis 2016. gada nolīguma 15. pantu, tādējādi rīkojoties pretrunā Regulai Nr. 2965/94 un Regulai 2017/1001.
43 Šajā ziņā, kā jau ir ticis norādīts, akti vai lēmumi, kas var būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets LESD 263. panta izpratnē, ir pasākumi, kas rada saistošas tiesiskas sekas, kuras skar prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko stāvokli (spriedumi, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 9. punkts, un 1998. gada 16. jūlijs, Regione Toscana/Komisija, T‑81/97, EU:T:1998:180, 21. punkts).
44 Konkrētāk, ciktāl runa ir par aktiem vai lēmumiem, kuru izstrāde notiek vairākās stadijās, it īpaši atbilstoši iekšējai procedūrai, apstrīdami tiesību akti principā ir tikai tie dokumenti, kuros atbilstoši šādas procedūras noslēgumā ir noteikta iestādes galīgā nostāja, izņemot starpdokumentus, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu (spriedumi, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 10. punkts, un 1990. gada 10. jūlijs, Automec/Komisija, T‑64/89, EU:T:1990:42, 42. punkts).
45 Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība atcelt tiesību aktu, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šai personai ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Šāda interese nozīmē, ka apstrīdētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un tādējādi prasības rezultātā var rasties labums lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis (spriedumi, 2009. gada 17. septembris, Komisija/Koninklijke FrieslandCampina, C‑519/07 P, EU:C:2009:556, 63. punkts, un 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 55. punkts).
46 Prasītāja interesei celt prasību ir jābūt tādai, kas ir radusies un pastāv. Tā nevar attiekties uz hipotētisku situāciju nākotnē (spriedums, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 56. punkts).
47 Visbeidzot šai interesei, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī, jo pretējā gadījumā prasība būtu nepieņemama, un ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas (spriedums, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 57. punkts, un rīkojums, 2019. gada 23. maijs, Fujifilm Recording Media/EUIPO – iTernity (“d:ternity”), T‑609/18, nav publicēts, EU:T:2019:366, 25. punkts).
48 Šajā lietā ir jāanalizē, vai prasība, kura ir vērsta pret 2018. gada 26. aprīļa vēstuli, ciktāl ar to tika paziņots EUIPO nodoms nepagarināt 2016. gada vienošanos, atbilst pieņemamības nosacījumiem.
49 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, atbildot uz rakstveida jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva lietas dalībniekiem 2019. gada 22. janvārī, CdT un EUIPO tostarp norādīja, ka pēc sarunām tie vienojās par 2019. un 2020. gadu, proti, noslēdza 2018. gada vienošanos.
50 Šajos apstākļos, lai gan nav jāizvērtē, vai 2018. gada 26. aprīļa vēstulē ir ietverts galīgs lēmums vai, kā to apgalvo EUIPO, runa ir tikai par sagatavojošu aktu, kuram ir nenoteikta ietekme un kurš tieši neattiecas uz CdT, ir jāuzdod jautājums, vai prasītāja interese celt prasību turpinās pēc jaunās 2018. gada vienošanās parakstīšanas (spriedums, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 57. punkts,).
51 Vispirms ir jākonstatē, ka 2018. gada vienošanās parakstīšana, kā tas izriet no 2018. gada vienošanās ievadvēstules, kuru 2018. gada 6. decembrī EUIPO izpilddirektors nosūtīja CdT direktorei, ir šo divu struktūru sadarbības pūļu rezultāts.
52 Turpinājumā no 2018. gada vienošanās 15. panta izriet, ka tas faktiski attiecas, kā lietas dalībnieki ir uzsvēruši, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tiesas sēdē, uz laikposmu no 2019. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim. Saskaņā ar šo pašu pantu sešus mēnešus pirms šī pēdējā minētā datuma pusēm ir jāsāk sarunas, lai noslēgtu jaunu vienošanos.
53 Visbeidzot no 2018. gada vienošanās teksta arī izriet, ka sadarbība starp EUIPO un CdT par tulkošanas pakalpojumiem, kas ir jāveic pēdējam minētajam, ir paredzēta un reglamentēta. 2018. gada vienošanās dokumentā ir ietverti detalizēti elementi, tostarp attiecībā uz procedūrām, kas jāievēro, veicot tulkojumus, vai arī uz pielikumiem, kuri attiecas uz termiņiem, cenām, pakalpojumiem, kas tiek dēvēti par daudzvalodīgiem, un citiem pakalpojumiem.
54 Šajos apstākļos neatkarīgi no tā, vai 2018. gada 26. aprīļa vēstule ir pārsūdzams tiesību akts un vai tajā ir ietverts galīgais lēmums lauzt 2016. gada vienošanos, ir jākonstatē, ka pēc 2018. gada 26. aprīļa vēstules nav bijis laikposma, kura laikā starp CdT un EUIPO esošās attiecības nebija noregulētas ar abu aģentūru parakstītu vienošanos. 2016. gada vienošanās bija spēkā līdz 2018. gada 31. decembrim un jaunā 2018. gada vienošanās stājās spēkā tieši 2019. gada 1. janvārī. (skat. iepriekš šī sprieduma 52. punktu). Līdz ar to, pat uzskatot, ka sākotnēji CdT bija interese celt prasību par apgalvoto lēmumu, kas ietverts 2018. gada 26. aprīļa vēstulē, ir jākonstatē, ka tas ir zaudējis šo interesi sakarā ar jaunās 2018. gada vienošanās noslēgšanu. Katrā ziņā nav iespējams zināt, kādā veidā ar lēmumu, kas esot ietverts 2018. gada 26. aprīļa vēstulē, tiktu uzlabots CdT stāvoklis. It īpaši CdT nevar apgalvot, ka tam ir interese panākt, lai Vispārējā tiesa pieņemtu pilnībā deklaratīvu spriedumu, kurā ir atgādināts EUIPO un CdT sadarbības pienākums. Tāpat, pretēji CdT apgalvojumiem, kuri turklāt nav pamatoti, nevar uzskatīt, ka 2018. gada 26. aprīļa vēstulē būtu apdraudēta tā pastāvēšana.
55 Šajos apstākļos ir jāsecina, ka CdT interese panākt, ka tiek atcelts EUIPO lēmums lauzt 2016. gada vienošanos, kas esot ietverta 2018. gada 28. aprīļa vēstulē, katrā ziņā nav turpinājusies pēc 2018. gada vienošanās noslēgšanas.
Par prasības, kas celta par 2018. gada 26. aprīļa vēstuli, pieņemamību, ciktāl ar to tiek informēts CdT par EUIPO nodomu kā piesardzības nolūkos veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu tulkošanas pakalpojumu nepārtrauktību pēc 2018. gada 31. decembra
56 EUIPO būtībā apgalvo, ka 2018. gada 26. aprīļa vēstulē ir vienīgi sniegta provizoriska nostāja, līdz ar to runa neesot par nelabvēlīgu aktu. EUIPO uzskata, ka paziņojuma par līgumu publicēšanas alternatīvi līdzekļi esot bijuši pieejami.
57 CdT apgalvo, ka 2018. gada 26. aprīļa vēstule attiecībā uz to radīja tiesiskas sekas. EUIPO lēmums atļaut sev vienpusēji veikt vajadzīgos pasākumus esot prettiesisks, jo ar to tiekot pārkāpta Regula Nr. 2965/94 un Regula 2017/1001, kā arī 2016. gada vienošanās 11. pants. Aizstāšanas pasākums, kas izpaužas kā tulkošanas dienestu internalizācija EUIPO, nozīmētu, ka tiktu attaisnota štata vietu skaita radīšana tajā un tiktu atņemta jēga visām tiesību normām, kas paredz, ka CdT ir vienīgais specializētais centrs, kas paredzēts, lai apmierinātu EUIPO tulkošanas vajadzības. Pēc CdT domām, EUIPO dubultā veidā izbeidza to attiecības, pirmkārt, ar 2018. gada 26. aprīļa vēstuli un, otrkārt, turpinot iepirkuma procedūru. Pārkāpjot Regulā Nr. 2965/94 un Regulā 2017/1001 noteiktos principus, EUIPO 2018. gada 26. aprīļa vēstulē esot sācis procesu, kas ietver vairākus turpmākus lēmumus, kuri izraisīja iepirkuma izsludināšanu.
58 Šajā ziņā CdT nevar apgalvot, ka 2018. gada 26. aprīļa vēstule ir radījusi saistošas juridiskas sekas, kas var ietekmēt tā intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli, jo tajā tika norādīts, ka EUIPO “saglabā tiesības” piesardzības nolūkos, lai nosegtu iespējamību, ka sarunas nebeigsies līdz 2018. gada beigām, veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tulkošanas pakalpojumu nepārtrauktību pēc 2018. gada 31. decembra.
59 Proti, kā EUIPO atzina tiesas sēdē, nekāds konkrēts lēmums šajā jautājumā netika pieņemts dienā, kad tika nosūtīta 2018. gada 26. aprīļa vēstule. Šajā vēstulē ir izmantots neskaidrs formulējums attiecībā uz pasākumiem, kurus EUIPO patur tiesības veikt piesardzības nolūkā. Turklāt no EUIPO atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem izriet, ka jaunās 2018. gada vienošanās pieņemšanas dēļ nav bijis nepieciešams ieviest īpašus pasākumus, lai nodrošinātu tulkošanas pakalpojumus, kas EUIPO ir nepieciešami, ja netiktu turpināti CdT sniegtie tulkošanas pakalpojumi.
60 Visbeidzot, pieņemot, ka paziņojuma par līgumu, kas ietver uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu, publicēšana, ko veicis EUIPO, CdT būtu jāinterpretē kā tāda, kas ir viens no īpašiem pasākumiem, kuri ir pieņemti, lai nodrošinātu tulkošanas pakalpojumus, kas EUIPO ir nepieciešami, ir jāatsaucas uz turpmāk minēto analīzi.
Par prasības, kas vērsta pret EUIPO lēmumu izsludināt uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu, pieņemamību
61 EUIPO norāda, ka paziņojums par līgumu būtiski nemaina CdT tiesisko situāciju, līdz ar to par to nevar celt prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu. EUIPO uzskata, ka CdT interese šajā ziņā neesot iegūta un pastāvoša.
62 CdT apgalvo, ka tā prasība nav vērsta pret paziņojumu par līgumu, bet gan par lēmumu izsludināt uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu, kas esot ticis pieņemts, pārkāpjot Regulu Nr. 2965/94 un Regulu 2017/1001. Tā interese celt prasību esot tieša un specifiska, jo šajās regulās tas esot skaidri minēts kā vienīgais EUIPO tulkošanas pakalpojumu sniedzējs. Saikne starp abām struktūrām esot izskaidrota arī 2018. gada 20. jūlija rīkojuma CdT/EUIPO (T‑417/18 R, nav publicēts, EU:T:2018:502) 38., 39. un 50. punktā. Turklāt, pēc CdT domām, lēmums publicēt uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu ir radījis nopietnu kaitējumu tā reputācijai, it īpaši ņemot vērā, ka citas Savienības aģentūras, kas ir tā klienti, zināja piemērojamo tiesisko regulējumu.
63 Visbeidzot CdT apgalvo, ka tā interese celt prasību ir iegūta un pastāvoša, jo Regulas Nr. 2965/94 un Regulas 2017/1001 pārkāpums esot bijis būtisks no uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publicēšanas brīža. Lai gan EUIPO esot skaidri paredzējis nomainīt pakalpojumu sniedzēju, tā apgalvojums, saskaņā ar kuru tas esot ņēmis vērā vienīgi “tirgus tendenci”, liecina par tā ļaunticību. CdT tiešā un tūlītējā interese esot pierādīta, jo, ja netiktu atcelts uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu, tas vairs nebūtu dzīvotspējīgs, sākot no 2019. gada 1. janvāra, un gadījumā, ja EUIPO būtu jāparaksta līgumi, kas izriet no uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu, tad tiktu apdraudēta CdT pastāvēšana. CdT lūdz, lai katrai no pusēm tiktu radīta tāda pati juridiskā situācija kā tā, kurā tas bija pirms it kā prettiesiskās uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publicēšanas.
64 Vispirms ir jāatgādina, ka parasti paziņojumu par līgumu publicēšana nevar būt lēmums, par kuru var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu vai kurš ir nelabvēlīgs akts LESD 263. panta izpratnē, jo šādi paziņojumi par līgumu ieinteresētajām personām sniedz iespēju piedalīties procedūrā un iesniegt piedāvājumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 8. oktobris, Sogelma/AER, T‑411/06, EU:T:2008:419, 86. punkts, un 2015. gada 29. oktobris, Direct Way un Direct Way Worldwide/Parlaments, T‑126/13, EU:T:2015:819, 27. punkts).
65 Šajā gadījumā it īpaši ir jānovērtē, vai CdT ir tiesības apstrīdēt lēmumu par uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu izsludināšanu, kuru pieņēmis EUIPO, iespējams, pārkāpjot Regulu Nr. 2965/94 un Regulu 2017/1001, CdT apgalvo, pirmkārt, ka šajās regulās ir minēts, ka tas ir “ekskluzīvs” EUIPO tulkošanas pakalpojumu sniedzējs, un, otrkārt, ka tas lūdz atcelt paziņojumu par līgumu kā specializēta Savienības aģentūra, nevis kā pretendents.
66 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, tā kā nav jālemj par CdT un EUIPO attiecību, kas attiecas uz tā darbībai nepieciešamo tulkošanas darbiem apgalvoto ekskluzīvo raksturu, ir jākonstatē, ka no paziņojuma par līgumu, ieskaitot uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu, publicēšanas neizriet, ka vienlaikus ar uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūru nebija iespējams veikt sarunas, kādas tās bija paredzētas 2018. gada 26. aprīļa vēstulē starp EUIPO un CdT. Turklāt, kā to apstiprināja EUIPO, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu tiesas sēdē, uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūra vēl nebija pabeigta 2018. gada vienošanās noslēgšanas datumā.
67 Šajos apstākļos, lai gan Vispārējai tiesai nav jālemj par EUIPO izskaidrojumu, atbilstoši kuram minētais paziņojums par līgumu tam ļautu iegūt precīzāku informāciju par attiecīgo pakalpojumu cenām tirgū, lai īstenotu sarunas ar CdT, zinot lietas apstākļus, ir jānorāda, ka prasītāja interese celt prasību nevar attiekties uz hipotētisku situāciju nākotnē (spriedums, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 56. punkts), proti, situāciju, kas izriet no iespējamas attiecīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas konkrētam pretendentam. Šajā gadījumā tas vien, ka CdT lūdz atcelt uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu kā specializēta Savienības aģentūra, nevis kā pretendents, nekādi negroza šo analīzi, jo CdT vienmēr ir jāpierāda, ka tas atbilst LESD 263. panta ceturtajā daļā izvirzītajiem nosacījumiem.
68 Turklāt EUIPO pamatoti norāda, ka paziņojuma par līgumu, ieskaitot uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publicēšana, neuzliek tam pienākumu piešķirt tiesības noslēgt attiecīgo līgumu.
69 Ir jākonstatē, ka no uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu izriet, ka EUIPO tas nebija saistošs tā publicēšanas datumā. Bija skaidri norādīts, ka EUIPO līgumiskās saistības ir piemērojamas tikai pēc līguma parakstīšanas ar izvēlēto pretendentu. Tāpat bija paredzēts, ka līdz šai parakstīšanai EUIPO varēja vai nu atteikties no publicētā līguma, vai izbeigt uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūru. Turklāt EUIPO tiesas sēdē apstiprināja, ka nav droši zināms, ka līgums tikšot parakstīts pēc uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu. EUIPO uzskata, ka tas ir atkarīgs no sekām, kuras ir saistītas ar jaunās 2018. gada vienošanās īstenošanu un no tā izrietošo pārmaiņu sekām.
70 Šādos apstākļos tas, ka EUIPO un CdT ir parakstījuši jaunu vienošanos saistībā ar 2019. un 2020. gadu, lai gan CdT zināja par uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūras esamību, tikai apstiprina, nepastāvot nekādiem pierādījumiem vai aplēsēm, kas ļautu konkrēti novērtēt paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu publicēšanas ietekmi uz CdT reputāciju, ka minētā publikācija to negatīvi neietekmēja. CdT nevar arī gūt labumu no sava apgalvojuma, saskaņā ar kuru EUIPO “nav bijis pamata atcelt uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūru, ko tas ir uzsācis”. Tādējādi ir jānoraida apgalvojums, ka pēc 2019. gada 1. janvāra tas vairs nebūtu dzīvotspējīgs.
71 Attiecībā uz CdT apgalvojumu, kas sniegts tās atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem un ar kuru tiek salīdzināts, pirmkārt, samazinātais Eiropas Savienības preču zīmju reģistrācijas lietu skaits, ko EUIPO tam nosūtīja tulkošanai laikposmā no 2018. gada oktobra līdz 2019. gada janvārim, un, otrkārt, EUIPO publicētā statistika, kas atainojot šajā pašā laikposmā iesniegto Eiropas Savienības preču zīmju reģistrācijas pieteikumu skaita pieaugumu, ir jākonstatē, ka šim apgalvojumam katrā ziņā nav ietekmes uz jautājumu par pieņemamību. Turklāt tai nav pievienoti nekādi skaitliski dati un tā neattiecas uz laikposmu, uz kuru attiecas jaunā vienošanās, kas piemērojama no 2019. gada 1. janvāra.
72 Visbeidzot, pretēji CdT apgalvojumiem, uzaicinājums iesniegt piedāvājumu nevar tikt uztverts tā, ka tas nozīmē, ka CdT vairs nebūtu dzīvotspējīgs no 2019. gada 1. janvāra un ka “jebkura vienošanās, kas izņēmuma kārtā tiks noslēgta, tādējādi zaudētu tā būtības kodolu, ciktāl tulkošanas darbu tad veiktu EUIPO izraudzītie pretendenti”. Šajā ziņā ir jānorāda, ka tiesas sēdē CdT apstiprināja, ka, pateicoties 2018. gada vienošanās parakstīšanai, tā situācija “vairs nebija tik katastrofiska”. Tādējādi 2018. gada vienošanās noslēgšana un tās saturs padara par spēkā neesošiem CdT apgalvojumus.
73 Šādos apstākļos CdT nav pierādījis, ka to skar apgalvotais EUIPO lēmums vienpusēji izbeigt starp pusēm pastāvošās attiecības un publicēt uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu.
Par CdT lūguma aizliegt EUIPO parakstīt līgumus saistībā ar uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu pieņemamību
74 EUIPO apgalvo, ka CdT neizklāsta nevienu pamatu sava lūguma aizliegt tam parakstīt līgumus pamatošanai, kuri vēlāk varētu tikt noslēgti pēc lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu potenciāli izvēlētajam pretendentam, kas seko pēc paziņojuma par līguma, ieskaitot uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu, publicēšanas.
75 CdT apgalvo, ka tas patiešām ir izvirzījis pamatus prasības pieteikuma pamatojumam. Tas esot norādījis, ka lēmumi vienpusēji izbeigt attiecības, kas pastāv starp pusēm, un publicēt uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu, esot pieņemti, pārkāpjot Regulu Nr. 2965/94 un Regulu 2017/1001. Tādējādi visi turpmākie lēmumi, tostarp lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu un līgumu noslēgšana uz šī pamata, esot prettiesiski un neesot juridiski pamatoti. Arguments, ka Vispārējā tiesa, aizliedzot EUIPO parakstīt līgumus, kas izriet no uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu, uzliek pienākumu “nedarīt”, būtu neefektīvs. Tā esot vienīgi uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu atcelšanas loģika.
76 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu Savienības tiesas kompetencē ir vienīgi pārbaudīt apstrīdētā tiesību akta tiesiskumu un saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējā tiesa, īstenojot savas pilnvaras, nevar izdot rīkojumu Savienības iestādēm (spriedumi, 1999. gada 8. jūlijs, DSM/Komisija, C‑5/93 P, EU:C:1999:364, 36. punkts, un 2000. gada 24. februāris, ADT Projekt/Komisija, T‑145/98, EU:T:2000:54, 83. punkts). Apstrīdētā akta atcelšanas gadījumā attiecīgajai iestādei atbilstoši LESD 266. pantam ir jāveic pasākumi, lai izpildītu spriedumu par tiesību akta atcelšanu (spriedumi, 1998. gada 27. janvāris, Ladbroke Racing/Komisija, T‑67/94, EU:T:1998:7, 200. punkts, un 2008. gada 10. septembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑465/04, nav publicēts, EU:T:2008:324, 35. punkts). Šī pati judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama Savienības struktūrām.
77 Šajā lietā Vispārējā tiesa norāda, pirmkārt, kā tas ir secināts iepriekš 73. punktā, ka CdT nav pierādījis, ka tam ir radusies un pastāvoša interese, lai apstrīdētu EUIPO lēmumu publicēt paziņojumu par līgumu, kurā ir ietverts uzaicinājums iesniegt piedāvājumu. Otrkārt, jau ir ticis konstatēts, ka EUIPO nebija pienākuma piešķirt konkrētā līguma slēgšanas tiesības un ka līdz ar to nebija iepriekš zināms, ka tas noslēgs līgumu ar pretendentu vai arī ka būs zināms iespējamais piešķirto tulkojumu apjoms.
78 Visbeidzot un katrā ziņā, runājot par hipotētisku pārklāšanos ar 2018. gada vienošanos, kas varētu pastāvēt pēc iespējamas līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas pretendentam iepirkuma procedūras beigās, uz to neattiecas šī iebilde par nepieņemamību.
79 Līdz ar to CdT lūgums aizliegt EUIPO parakstīt līgumus saistībā ar uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu ir nepieņemams.
Par CdT lūgumu pieņemamību atzīt par prettiesisku uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu saistībā ar tulkošanas pakalpojumiem publicēšanu, kuru veic Savienības aģentūra vai jebkura cita vienība vai struktūra, kuras izveides regulā ir paredzēts, ka tulkošanas pakalpojumus sniedz CdT
80 EUIPO apgalvo, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Vispārējās tiesai, veicot tiesiskuma pārbaudi, pamatojoties uz LESD 263. pantu, nav kompetences pasludināt deklaratīvus spriedumus. Turklāt neesot tiesību aizsardzības līdzekļu, kas ļautu Savienības tiesai pasludināt spriedumu, lai “atzītu” paziņojuma par līgumu publicēšanu par nelikumīgu.
81 CdT norāda, ka tā nelūdz Vispārējo tiesu atzīt par prettiesisku visu paziņojuma par līgumu publicēšanu, bet vienīgi uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publicēšanu attiecībā uz tulkošanas pakalpojumiem Savienības aģentūru un struktūru gadījumā, kuru izveides regulā ir paredzēts, ka tulkošanas pakalpojumus nodrošina CdT.
82 Ir jākonstatē, ka šis CdT lūgums ir jāinterpretē vai nu kā tāds, kura mērķis ir panākt deklaratīvu spriedumu, vai arī kā tāds, kura mērķis ir panākt, lai Vispārējā tiesa izdotu rīkojumus EUIPO vai citām Savienības struktūrām, kas ir pretrunā iepriekš 76. punktā atgādinātajai judikatūrai.
83 Līdz ar to šis CdT lūgums ir jānoraida kā nepieņemams.
84 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, vairs nav jālemj par prasības prasījumiem atcelt lēmumu par 2016. gada vienošanās laušanu. Pārējā daļā prasība ir nepieņemama.
Par tiesāšanās izdevumiem
85 Atbilstīgi Reglamenta 135. panta 2. punktam Vispārējā tiesa lietas dalībniekam, pat ja nolēmums ir tam labvēlīgs, var piespriest pilnībā vai daļēji atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas, it īpaši, ja tā pretējai pusei ir radījusi izdevumus, kurus Vispārējā tiesa atzīst par nepamatotiem vai ļaunprātīgi radītiem.
86 Šajā lietā EUIPO nostāja sarunās ar CdT par to savstarpējo sadarbību tulkošanas pakalpojumu jomā ir radījusi CdT neskaidru situāciju, kas tam lika celt šo prasību, jo tas nebija pārliecināts par sadarbības ar EUIPO turpināšanu no 2019. gada 1. janvāra. Šādos apstākļos Vispārējā tiesa piespriež EUIPO segt savus, kā arī atlīdzināt pusi no CdT tiesāšanās izdevumiem, tostarp tos, kas radušies pagaidu noregulējuma tiesvedībā lietā T‑417/18 R.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) Izbeigt tiesvedību par prasījumiem, kas izklāstīti prasībā atcelt lēmumu par vienošanās, kas 2016. gada 13. decembrī noslēgta starp Eiropas Savienības iestāžu Tulkošanas centru (CdT) un Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), laušanu.
2) Pārējā daļā prasību noraidīt.
3) EUIPO sedz savus, kā arī atlīdzina pusi no CdT tiesāšanās izdevumiem, tostarp tos, kas radušies pagaidu noregulējuma tiesvedībā lietā T‑417/18 R.
Kanninen | Schwarcz | Iliopoulos |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 24. oktobrī.
[Paraksti]