CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS (pirmā palāta)

2009. gada 18. februārī

Lieta F‑70/07

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Tiesāšanās izdevumu noteikšana – Acīmredzama kompetences neesamība – Lietas nodošana, piemērojot Tiesas Statūtu pielikuma 8. panta 2. punktu – Acīmredzama nepieņemamība

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru L. Marcuccio būtībā lūdz piespriest Komisijai viņam atlīdzināt nodarīto kaitējumu, kas radies tādēļ, ka viņam tika atteikts atlīdzināt atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, kuri viņam, iespējams, radušies lietā T‑176/04 (2006. gada 6. marta rīkojums lietā Marcuccio/Komisija, Krājumā nav publicēts)

Nolēmums Lietu nodot Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesai, jo tā attiecas uz atbilstošo atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu noteikšanu lietā T‑176/04. Pārējā daļā prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu. Lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem atlikt, jo šī prasība attiecas uz atbilstošo atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu noteikšanu lietā T‑176/04. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats attiecībā uz pārējo prasības pieteikuma daļu.

Kopsavilkums

Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Tiesa, kurai ir piekritība

(Pirmās instances tiesas Reglamenta 92. panta 1. punkts)

Prasījumi par apstrīdētā lēmuma atcelšanu un lēmuma, ar kuru ir noraidīta sūdzība par šo apstrīdēto lēmumu, atcelšanu, kā arī prasījumi piespriest iestādei samaksāt ierēdnim naudas summu ar nokavējuma procentiem un procentu kapitalizāciju, kas patiesībā ir vērsti uz to, lai saņemtu no iestādes atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību, kuru Pirmās instances tiesa ir izbeigusi un kurā tika nospriests attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem, ir jāuzskata, ņemot vērā to priekšmetu, par pieteikumu noteikt tiesāšanās izdevumus. Tā kā atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 92. panta 1. punktam šāds pieteikums bija jāiesniedz šai tiesai, Civildienesta tiesai nav kompetences lemt par iepriekš minētajiem prasījumiem.

Šajā ziņā juridiski pareiza prasības prasījumu kvalifikācija, lai noteiktu, vai tiesa ir kompetenta tos izskatīt, ir atkarīga tikai no tiesas vērtējuma, nevis no lietas dalībnieku gribas.

(skat. 16. un 18. punktu)