TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2018. gada 6. decembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Preču brīva aprite – Muitas nodokļi – Maksājumi ar līdzvērtīgu iedarbību – Maksājums par valstī ražotās un eksportam paredzētās elektroenerģijas transportēšanu – Šāda tiesiskā regulējuma saderība ar preču brīvas aprites principu
Lieta C‑305/17
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Okresný súd Bratislava II (Bratislavas II rajona tiesa, Slovākija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 28. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 26. maijā, tiesvedībā
FENS spol. s r. o.
pret
Slovenská republika – Úrad pre reguláciu sieťových odvetví.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: septītās palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], kas pilda ceturtās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe], K. Likurgs [C. Lycourgos], E. Juhāss [E. Juhász] (referents) un K. Vajda [C. Vajda],
ģenerāladvokāte: E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretārs: M. Aleksejevs [M. Aleksejev], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 19. aprīļa tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– FENS spol. s r. o. vārdā – A. Čižmáriková, advokátka,
– Slovākijas valdības vārdā – B. Ricziová, pārstāve,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un J. Langer, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Wasmeier un A. Tokár, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2018. gada 5. jūlijā tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 28. un 30. panta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp FENS spol. s r. o., Slovākijā reģistrētu sabiedrību ar ierobežotu atbildību, un Slovenská republika (Slovākijas Republika), ko pārstāv Úrad pre reguláciu sieťových odvetví (Enerģētikas pārvaldes iestāde, turpmāk tekstā –“ÚRSO”) par maksājumu par elektroenerģijas transportēšanas pakalpojumiem, ko ÚRSO bija pieprasījusi FENS priekštečiem.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 LESD 28. panta 1. punktā ir noteikts:
“Savienība ietver muitas savienību, kas aptver visu preču tirdzniecību un paredz dalībvalstīm aizliegt savstarpējus ievedmuitas un izvedmuitas nodokļus un visus maksājumus ar līdzvērtīgu iedarbību, kā arī ieviest kopējus muitas tarifus attiecībās ar trešām valstīm.”
4 Saskaņā ar LESD 30. pantu:
“Ievedmuitas un izvedmuitas nodokļi, kā arī citi maksājumi ar līdzīgu iedarbību dalībvalstu starpā ir aizliegti. Šis aizliegums attiecas arī uz fiskāliem muitas nodokļiem.”
5 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/54/EK (2003. gada 26. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 96/92/EK atcelšanu (OV 2003, L 176, 37. lpp., un labojums – OV 2004, L 16, 74. lpp.) ir ietverts 11. pants “Dispečervadība un līdzsvarošana”, kura 7. punktā ir paredzēts:
“Noteikumi, ko pārvades sistēmas operatori pieņem attiecībā uz elektroenerģijas sistēmas līdzsvarošanu, ir objektīvi, pārredzami un nediskriminējoši, tostarp noteikumi par maksas iekasēšanu no tīklu sistēmu lietotājiem elektroenerģijas nevienmērīgas piegādes gadījumā. Noteikumus un nosacījumus, tostarp normas un tarifus attiecībā uz šādiem pakalpojumiem, ko sniedz pārvades sistēmas operatori, nosaka nediskriminējošā un izmaksas atspoguļojošā veidā, ievērojot metodiku, kura ir saderīga ar 23. panta 2. punktu, kā arī publicē.”
6 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/89/EK (2006. gada 18. janvāris) par pasākumiem, lai nodrošinātu elektroapgādes drošumu un ieguldījumus infrastruktūrā (OV 2006, L 33, 22. lpp.) 1. pantā “Darbības joma” ir paredzēts:
“1. Ar šo direktīvu nosaka pasākumus, kuru mērķis ir garantēt elektroapgādes drošumu, lai nodrošinātu iekšējā elektroenerģijas tirgus pienācīgu darbību, kā arī nodrošinātu:
a) pienācīgu ražošanas jaudu līmeni;
b) pienācīgu līdzsvaru starp piegādi un pieprasījumu
un
c) atbilstīgu starpsavienojumu līmeni starp dalībvalstīm iekšējā tirgus attīstībai.
2. Tā izveido sistēmu, saskaņā ar kuru dalībvalstis nosaka pārskatāmu, stabilu un nediskriminējošu politiku attiecībā uz elektroapgādes drošumu, kas ir savietojama ar konkurētspējīga iekšējā elektroenerģijas tirgus prasībām.”
7 Šīs direktīvas 5. pantā “Piegādes un pieprasījuma līdzsvara uzturēšana” ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai uzturētu līdzsvaru starp pieprasījumu pēc elektroenerģijas un ražošanas jaudu iespējām.
Dalībvalstis jo īpaši:
a) neskarot īpašos noteikumus mazām, izolētām sistēmām, veicina vairumtirdzniecības tirgus izveidi, kas regulē elektroenerģijas ražošanas un patēriņa cenas;
b) pieprasa, lai pārvades sistēmu operatori nodrošinātu atbilstīgu un pieejamu ražošanas jaudu rezervju līmeni balansēšanai un/vai veiktu līdzvērtīgus tirgus pasākumus.
2. Neskarot Līguma 87. un 88. pantu, dalībvalstis var veikt arī papildu pasākumus, tostarp, bet ne tikai:
a) izdot noteikumus, kas veicina jaunas ražošanas jaudas un jaunu ražošanas uzņēmumu ienākšanu tirgū;
b) novērst šķēršļus, kas kavē pārtraucamu līgumu izmantošanu;
c) novērst šķēršļus, kas kavē dažādu termiņu līgumu noslēgšanu gan ar elektroenerģijas ražotājiem, gan ar patērētājiem;
d) veicināt reāla laika pieprasījuma vadības tehnoloģiju, piemēram, jaunāko mērīšanas sistēmu, ieviešanu;
e) veicināt elektroenerģijas uzglabāšanas pasākumus;
f) piedāvājuma iesniegšanas procedūras vai jebkuru procedūru, kas pārredzamības un diskriminācijas trūkuma ziņā līdzinātos Direktīvas 2003/54/EK 7. panta 1. punktā minētajām.
3. Dalībvalstis publicē saskaņā ar šo pantu veiktos pasākumus un nodrošina pēc iespējas plašu to izplatīšanu.”
Slovākijas tiesības
8 Nariadenie vlády Slovenskej republiky č.317/2007 Z. z., ktorým sa ustanovujú pravidlá pre fungovanie trhu s elektrinou (Slovākijas Republikas valdības Noteikumi Nr. 317/2007 par elektroenerģijas tirgus darbības noteikumiem, redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktu norises laikā, turpmāk tekstā – “Elektroenerģijas noteikumi Nr. 317/2007”) 12. pantā “Tīkla pakalpojumu sniegšanas nosacījumi” ir paredzēts:
“1. Tīkla pakalpojumus sniedz pārvades sistēmas operators atbilstoši tehniskajiem nosacījumiem un elektroenerģijas sadales centra norādēm, izmantojot tā iegādātos papildpakalpojumus.
2. Ja elektroenerģijas galapatērētājs ir pieslēdzies pārvades sistēmai, tas maksā maksājumu par tīkla pakalpojumiem, kā arī maksājumu par sistēmas izmantošanu pārvades sistēmas apsaimniekotājam, pamatojoties uz transporta un piekļuves pārvades sistēmai līgumu.
3. Ja elektroenerģijas galapatērētājs nav pieslēdzies pārvades sistēmai, tas maksā maksājumu par tīkla pakalpojumiem un maksājumu par sistēmas izmantošanu ar sadales sistēmas, kam pieslēgta tā patēriņa vieta, apsaimniekotāja palīdzību, pamatojoties uz transporta un piekļuves pārvades sistēmai līgumu.
[..]
9. Maksājumu par tīkla pakalpojumiem elektroenerģijas eksportēšanas gadījumā maksā elektroenerģijas eksportētājs, ja vien tas nepierāda, ka eksportētā elektroenerģija ir tikusi importēta konkrētajā teritorijā.
10. Maksājums par sistēmas izmantošanu elektroenerģijas eksportēšanas gadījuma par elektroenerģiju netiek iekasēts.”
9 Saskaņā ar Zákon č. 251/2012 Z. z. o energetike a o zmene a doplnení niektorých zákonov (Likums Nr. 251/2012 par enerģētiku un par dažu likumu grozījumiem un papildinājumiem) 2. panta a) punkta 2. apakšpunktu konkrētā teritorija ir Slovākijas Republikas teritorija, kurā pārvades sistēmas apsaimniekotājam vai sadales sistēmas apsaimniekotājam ir jānodrošina elektroenerģijas pārvade vai sadale, vai teritorija, kurā pārvades sistēmas apsaimniekotājam vai sadales sistēmas apsaimniekotājam ir jānodrošina gāzes transportēšana vai sadale.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
10 FENS ir Korlea Invest a.s. (turpmāk tekstā – “Korlea”), sabiedrības, kura tika atzīta par bankrotējušu tiesvedībā, kurā tika uzdots šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, tiesību pārņēmēja.
11 Korlea saņēma atļauju darboties Slovākijas elektroenerģijas tirgū kā piegādātāja. Tās darbībā ietilpa elektroenerģijas iegāde, tirdzniecība un eksports. Šādā kontekstā Korlea noslēdza ar Slovenské elektrárne a.s., sabiedrību, kas darbojas elektroenerģijas ražošanas nozarē, pamatlīgumu par elektroenerģijas tirdzniecību un iegādi, kas stājās spēkā 2006. gada 15. augustā, kā arī atsevišķus elektroenerģijas piegādes līgumus. 2008. gada 16. janvārī Korlea noslēdza ar Slovenská elektrizačná prenosová sústava a.s. (turpmāk tekstā – “SEPS”), Slovākijas uzņēmumu, kura pārziņā ir valsts elektroenerģijas transportēšanas tīkls, elektroenerģijas transportēšanas līgumu, saskaņā ar kuru pēdējā minētā sabiedrība apņēmās nodrošināt Korlea labā elektroenerģijas transportēšanu, izmantojot starpsavienojumus, kā arī transporta pakalpojumu pārvaldi un sniegšanu. Transportēšanas līgumā bija paredzēts, ka Korlea veic maksājumu par tīkla pakalpojumu sniegšanu saistībā elektroenerģijas eksportēšanu, ko aprēķina, pamatojoties uz Elektroenerģijas noteikumu Nr. 317/2007 12. panta 9. punktu, ja vien tā nepierāda, ka eksportētā elektroenerģija vispirms tika importēta Slovākijā.
12 Korlea samaksāja šo maksājumu, kura summa bija 6 815 853,415 EUR, SEPS par laikposmu no 2008. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim. Maksājuma apmērs tika aprēķināts, pamatojoties uz ÚRSO 2007. gada 4. decembra lēmumu.
13 Ar 2008. gada 13. oktobra vēstuli Korlea lūdza SEPS izbeigt minētā maksājuma iekasēšanu un atmaksāt tai summas, ko tā šajā ziņā jau bija samaksājusi. Ar 2008. gada 30. oktobra vēstuli SEPS šo lūgumu noraidīja.
14 2010. gadā Korlea cēla Okresný súd Bratislava II (Bratislavas II rajona tiesa, Slovākija) prasību par zaudējumu atlīdzību, kas bija vērsta pret ÚRSO, it īpaši apgalvojot, ka aplūkotais maksājums esot ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību. ÚRSO apgalvoja, ka šis maksājums neietekmējot tirdzniecību starp dalībvalstīm, bet ka tā mērķis esot nodrošināt Slovākijas Republikas enerģētikas tīkla apgādes drošību, uzticamību un stabilitāti, it īpaši laikposmā pirms 2009. gada, kurā tīkla stabilitāti traucēja divu JaslovskesBohunices [Jaslovské Bohunice] (Slovākija) atomelektrostacijas vienību darbības izbeigšana. ÚRSO arī norādīja, ka līdz to Slovākijas tirgus atkal kļuva stabils, proti, no 2009. gada 1. aprīļa tā vairs nepiemēroja minēto maksājumu.
15 Minētā tiesa ar 2011. gada 4. februāra spriedumu noraidīja šo prasību. Korlea iesniedza apelācijas sūdzību par šo nolēmumu Krajský súdBratislava (Bratislavas apgabaltiesa, Slovākija), kura ar 2012. gada 15. augusta rīkojumu atcēla šo spriedumu un nodeva lietu atpakaļ pirmās instances tiesai.
16 Šādos apstākļos Okresný súd Bratislava II (Bratislavas II rajona tiesa, Slovākija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai LESD 30. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz tādu valsts tiesību normu kā [Elektroenerģijas noteikumu Nr. 317/2007] 12. panta 9. punkts, ar ko tiek ieviests īpašs maksājums par elektroenerģijas eksportu no Slovākijas Republikas teritorijas neatkarīgi no tā, vai elektroenerģija tiek eksportēta no Slovākijas Republikas teritorijas uz Eiropas Savienības dalībvalstīm vai uz trešajām valstīm, gadījumā, ja elektroenerģijas eksportētājs nepierāda, ka eksportētā elektroenerģija tika importēta Slovākijas Republikas teritorijā, proti, maksājums, ko piemēro vienīgi elektroenerģijai, kas ir ražota Slovākijas Republikas teritorijā un no turienes eksportēta?
2) Vai arī tāds maksājums kā tas, kurš ir ieviests ar [Elektroenerģijas noteikumu Nr. 317/2007] 12. panta 9. punktu, proti, maksājums, kuru piemēro vienīgi elektroenerģijai, kas ir ražota Slovākijas Republikā un eksportēta no Slovākijas Republikas teritorijas, neņemot vērā to, vai tas ir eksports uz trešajām valstīm vai eksports uz Eiropas Savienības dalībvalstīm, ir maksājums ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību LESD 28. panta 1. punkta izpratnē?
3) Vai tāda valsts tiesību norma kā [Elektroenerģijas noteikumu Nr. 317/2007] 12. panta 9. punkts atbilst brīvas preču aprites principam, kas ir paredzēts LESD 28. pantā?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
17 Ar jautājumiem, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 28. un 30. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts tāds maksājums kā pamatlietā, kas skar elektroenerģiju, kura eksportēta uz citu dalībvalsti vai trešo valsti, vienīgi tad, ja elektroenerģija ir saražota valsts teritorijā.
18 Saskaņā ar Elektroenerģijas noteikumu Nr. 317/2007 12. panta 9. punktu maksājums par sistēmas pakalpojumiem elektroenerģijas eksportēšanas gadījumā ir jāveic elektroenerģijas eksportētājam, ja vien tas nepierāda, ka eksportēta elektroenerģija tika importēta Slovākijas teritorijā. No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem arī izriet, ka šāds maksājums tika uzlikts tikai uz laiku un ka kopš 2009. gada 1. aprīļa tas vairs nav piemērojams.
Par LESD 28. un 30. panta piemērojamību
19 Nīderlandes un Slovākijas valdība apgalvo, ka pamatlietā aplūkoto situāciju regulē atvasinātās tiesības. Nīderlandes valdība atsaucas uz dažām Direktīvas 2003/54 tiesību normām, un Slovākijas valdība – uz dažām Direktīvas 2005/89 tiesību normām.
20 Pēc Nīderlandes valdības domām, maksājums pamatlietā ietilpst Direktīvas 2003/54 11. panta 7. punkta piemērošanas jomā, kurā ir pieļauts, ka sistēmas apsaimniekotāji var noteikt maksu, kas iekasējama no elektroenerģijas pārvades sistēmas lietotājiem nevienmērīgas piegādes gadījumā. Līdz ar to minētā maksājuma saderība ar Savienības tiesībām būtu jāizvērtē, ņemot vērā šo direktīvu, nevis primārās tiesības.
21 Slovākijas valdība savukārt norāda, ka Direktīvas 2005/89 5. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai uzturētu līdzsvaru starp pieprasījumu pēc elektroenerģijas un ražošanas jaudu iespējām. Pagaidu maksājuma pamatlietā ieviešana, kas iekasējams no valsts elektroenerģijas eksportētājiem, precīzi atbilst šajā pantā minētajiem mērķiem.
22 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka, ja kāda joma Savienības līmenī ir tikusi pilnībā saskaņota, visi ar to saistītie valsts pasākumi ir jāizvērtē, ievērojot šī saskaņošanas pasākuma noteikumus, nevis primāro tiesību noteikumus (spriedums, 2014. gada 1. jūlijs, Ålands Vindkraft, C‑573/12, EU:C:2014:2037, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Tādējādi šajā gadījumā ir jānosaka, vai ar Direktīvas 2003/54 11. panta 7. punktu un/vai Direktīvas 2005/89 5. pantu ir veikta tāda pilnīga saskaņošana, kas izslēdz pārbaudi par tāda tiesiskā regulējuma kā pamatlietā saderīgumu ar LESD 28. un 30. pantu.
24 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīva 2003/54, kas bija piemērojama pamatlietas apstākļu rašanās laikā, bija viens no posmiem iekšējā elektroenerģijas tirgus izveidē visā Savienībā. Lai arī tā ir veicinājusi šāda tirgus izveidi, tā nekādā ziņā nav pabeigusi elektroenerģijas iekšējā tirgus izveidi. Tas, ka Direktīva 2003/54 tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/72/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (OV 2009, L 211, 55. lpp.), apstiprina šo secinājumu.
25 It īpaši attiecībā uz Direktīvas 2003/54 11. panta 7. punktu no šīs tiesību normas paša formulējuma izriet, ka noteikumiem par maksas iekasēšanu no elektroenerģijas tīklu sistēmu lietotājiem elektroenerģijas nevienmērīgas piegādes gadījumā ir jābūt objektīviem, pārredzamiem un nediskriminējošiem. Tātad šajā tiesību normā ir noteikts vienīgi ietvars, kādā pārvades sistēmas operatori nosaka šo maksu, kuras uzlikšana turklāt nav pilnībā saskaņota. Tādējādi, lai noteiktu, vai valsts pasākumi pamatlietā ir saderīgi ar Savienības tiesībām, ir jāņem vērā LESD 28. un 30. pants.
26 Attiecībā uz Direktīvu 2005/89 tās mērķis, kā tas izriet no tās 1. panta 2. punkta, ir izveidot sistēmu, saskaņā ar kuru dalībvalstis nosaka pārskatāmu, stabilu un nediskriminējošu politiku attiecībā uz elektroapgādes drošumu, kas ir savietojama ar konkurētspējīga iekšējā elektroenerģijas tirgus prasībām. Šīs direktīvas 5. pantā, uz kuru atsaucas Slovākijas valdība, ir minēta “atbilstīgu pasākumu” pieņemšana no dalībvalstu puses. No šīm tiesību normām izriet, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība šajā kontekstā un ka minētajā direktīvā veiktā saskaņošana nav pilnīga.
27 No tā izriet, ka ar Direktīvas 2003/54 11. panta 7. punktu un Direktīvas 2005/89 5. pantu nav veikta pilnīga saskaņošana jomā, ko tie regulē.
28 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāinterpretē LESD 28. un 30. pants.
Par maksājuma ar muitas nodevai līdzvērtīgu iedarbību esamību
29 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ikviens maksājums, kaut vai minimāls, kas nav muitas nodoklis tiešajā šī vārda nozīmē, tiek uzskatīts par maksājumu ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību, ja tas tiek piemērots vienpusēji un tas – neatkarīgi no tā nosaukuma un tā noteikšanas metodes – tiek uzlikts precēm tāpēc, ka tās šķērso robežu. Savukārt uz maksājumiem, kas noteikti ar vispārēju iekšējo nodokļu sistēmu un sistemātiski un atkarībā no tiem pašiem objektīvajiem kritērijiem aptver preču kategorijas neatkarīgi no to izcelsmes vai galamērķa, attiecas LESD 110. pants, kurā ir aizliegti diskriminējoši iekšējie nodokļi (spriedums, 2018. gada 14. jūnijs, Lubrizol France, C‑39/17, EU:C:2018:438, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Šādā kontekstā ir jāatgādina, ka, pirmkārt, LESD noteikumi par maksājumiem ar līdzvērtīgu iedarbību un par diskriminējošiem iekšējiem nodokļiem nav piemērojami kumulatīvi, tādējādi pasākums, uz kuru attiecas LESD 110. pants, Līguma sistēmā nevar tikt kvalificēts kā “maksājums ar līdzvērtīgu iedarbību” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 2. oktobris, Orgacom, C‑254/13, EU:C:2014:2251, 20. punkts un tajā minētā judikatūra), un, otrkārt, LESD 110. pants attiecas ne tikai uz importēto preci, bet arī uz eksportēto preci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 22. maijs, Freskot, C‑355/00, EU:C:2003:298, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Par “maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību” netiek uzskatīts arī tāds maksājums, kuru, ievērojot atsevišķus nosacījumus, iekasē saistībā ar kontrolēm, ko veic, lai nodrošinātu Savienības tiesībās noteikto pienākumu izpildi, vai arī maksājums, kas ir atlīdzība par pakalpojumu, kurš ir faktiski sniegts uzņēmējam, kam šī nodeva ir jāmaksā samērīgi minētajam pakalpojumam (spriedums, 2018. gada 14. jūnijs, Lubrizol France, C‑39/17, EU:C:2018:438, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Tādējādi ir jānoskaidro, vai maksājums pamatlietā atbilst jēdziena “maksājums ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību” definīcijai atbilstoši šī sprieduma 29.–31. punktā minētajām atziņām.
33 Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka maksājums pamatlietā ir dalībvalsts vienpusēji noteikts maksājums. Tā kā mērķim, kādēļ šāds maksājums tika noteikts, nav nozīmes, nav svarīgi, ka tā ir maksa par dažiem tīkla pakalpojumiem saistībā ar elektroenerģijas pārvadi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 21. septembris, Michaïlidis, C‑441/98 un C‑442/98, EU:C:2000:479, 14. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
34 Otrkārt, ir jānorāda, ka elektroenerģija ir prece Savienības tiesību izpratnē un ka maksājums, kas tiek iekasēts nevis par pašu preci, bet par darbību, kura jāveic saistībā ar preci, kā pamatlietā, uz tīkla pakalpojumiem var attiekties noteikumi par brīvu preču apriti. Gadījumā, ja nodeva tiek aprēķināta atbilstoši pārvadīto kilovatstundu skaitam, nevis elektroenerģijas pārvades attālumam vai jebkādam citam kritērijam, kas ir tieši saistīts ar pārvadi, tas ietekmē pašu preci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 17. jūlijs, Essent Netwerk Noord u.c., C‑206/06, EU:C:2008:413, 43. un 44. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
35 Tā kā pamatlietā attiecīgais maksājums tika aprēķināts atbilstoši pārvadīto kilovatstundu skaitam, ir jāuzskata, ka tas ir cieši saistīts ar preci.
36 Treškārt, ir jāpārliecinās, vai šis maksājums šīm precēm tiek uzlikts tādēļ, ka tiek šķērsota robeža, vai arī, tieši pretēji, tas izriet no vispārējas iekšējas nodokļu sistēmas, un sistemātiski un atkarībā no tiem pašiem objektīvajiem kritērijiem aptver preču kategorijas neatkarīgi no to izcelsmes vai galamērķa.
37 Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka maksājuma ar līdzvērtīgu iedarbību pamatiezīme, kas to atšķir no vispārēja iekšējā nodokļa, ir tāda, ka pirmais minētais attiecas tikai uz produktu, kas šķērso robežu, kamēr otrais attiecas kā uz importētajiem un eksportētajiem, tā arī uz valsts iekšzemes produktiem (spriedums, 2014. gada 2. oktobris, Orgacom, C‑254/13, EU:C:2014:2251, 28. punkts).
38 Šajā gadījumā no uzdoto prejudiciālo jautājumu formulējuma izriet, ka maksājums pamatlietā skar vienīgi Slovākijā ražoto un pēc tam eksportēto elektroenerģiju. No tā izriet, ka tas tiek iekasēts tādēļ, ka elektroenerģija šķērso robežu.
39 Tomēr Slovākijas valdība norāda, ka Elektroenerģijas noteikumos Nr. 317/2007 ir paredzēts identisks maksājums, kas skar elektroenerģiju, ko Slovākijā patērē patērētājs vai gala klients, lai kāda arī būtu elektroenerģijas izcelsme. Šī iemesla dēļ pret Slovākijā ražoto un pēc tam eksportēto elektroenerģiju faktiski ir tāda pati attieksme ka pret elektroenerģiju, kas ražota Slovākijā un patērēta šajā valstī.
40 Tomēr, pieņemot, ka abas elektroenerģijas kategorijas ir pakļautas vienam un tam pašam režīmam, vēl ir arī jānorāda, ka, lai nodokļu maksājums ietilptu vispārējā “iekšējo nodokļu” sistēmā LESD 110. panta izpratnē, tam uz iekšzemes un identisko eksportēto produktu ir jāattiecina viens un tas pats nodoklis vienā un tajā pašā tirdzniecības stadijā, un arī nodokļa iekasējamības gadījumam ir jābūt identiskam (spriedums, 2014. gada 2. oktobris, Orgacom, C‑254/13, EU:C:2014:2251, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Lai arī saskaņā ar Slovākijas valdības norādēm attiecīgo maksājumu par Slovākijā patērēto elektroenerģiju veic tieši gala patērētājs, ir skaidrs, ka par eksportēto elektroenerģiju šo maksājumu ir pienākums veikt eksportētājam. Tādējādi maksājums pamatlietā skar Slovākijā ražoto elektroenerģiju tādēļ, ka tā tiek patērēta šajā valstī, vai arī gadījumā, ja tā tiek eksportēta, lai to gala rezultātā patērētu citā dalībvalstī tādēļ, ka tā tiek eksportēta. Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka šis maksājums neattiecas uz eksportēto elektroenerģiju un to, kas patērēta šajā dalībvalstī, vienā un tajā pašā tirdzniecības stadijā.
42 Ceturtkārt, ir jānorāda, ka no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka pamatlietā aplūkotais maksājums tiktu iekasēts saistībā ar pārbaudēm, ko veic, lai nodrošinātu Savienības tiesībās noteikto pienākumu izpildi, vai arī ka šis maksājums būtu samērīga atlīdzība par uzņēmējam faktiski sniegtu pakalpojumu.
43 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī Tiesa ir atzinusi, ka maksājums, kas ir atlīdzība par pakalpojumu, kurš ir faktiski sniegts uzņēmējam un kura apmērs ir samērīgs ar minēto pakalpojumu, nav maksājums ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību (spriedums, 2004. gada 9. septembris, Carbonati Apuani, C‑72/03, EU:C:2004:506, 31. punkts), tomēr, kā arī to atgādinājusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 66. punktā, lai maksājums neietilptu LESD 28. panta darbības jomā, sniegtajam pakalpojumam ir jāparedz īpašs labums konkrētajam eksportētājam, jo labums sabiedrības interesēm ir pārāk vispārējs un grūti novērtējams, lai tiktu uzskatīts par atlīdzību, kura izriet no kompensācijas par īpašu un konkrētu labumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1969. gada 1. jūlijs, Komisija/Itālija, 24/68, EU:C:1969:29, 16. punkts, un 1988. gada 27. septembris, Komisija/Vācija, 18/87, EU:C:1988:453, 7. punkts).
44 Slovākijas valdība, vienlaikus savos rakstveida apsvērumos norādot, ka šis maksājums tika iekasēts par tīkla pakalpojumiem, kas faktiski tika sniegti eksportētājiem, nekādi nav pamatojusi šo savas argumentācijas daļu ar papildu elementiem, kas varētu pierādīt, ka strīdīgais maksājums ir atlīdzība par šādu īpašu un konkrētu priekšrocību.
45 Turklāt arī no citiem lietas materiāliem neizriet, ka maksājums, kas uzlikts, lai uzturētu līdzsvaru starp pieprasījumu pēc elektroenerģijas un ražošanas jaudu iespējām, varētu būt atlīdzība, kura izriet no maksas par pakalpojumu, ar ko tiek piešķirts īpašs un konkrēts labums.
46 Šādos apstākļos tāds maksājums kā pamatlietā, kas skar elektroenerģiju, kura eksportēta gan uz citu dalībvalsti, kas nav Slovākijas Republika, gan uz trešo valsti, ir ar nodoklim līdzvērtīgu iedarbību LESD 28. panta izpratnē.
47 Šis konstatējums attiecas gan uz elektroenerģiju, kas eksportēta uz citu dalībvalsti, gan uz to, kas eksportēta uz trešo valsti.
48 Ciktāl šāds maksājums skar eksportu uz citām dalībvalstīm, tas ietilpst LESD 28. un 30. panta piemērošanas jomā, un ciktāl tas attiecas uz eksportu uz trešajām valstīm, tas ietilpst LESD 28. panta piemērošanas jomā.
49 Attiecībā konkrētāk uz eksportu uz trešajām valstīm ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 3. panta 1. punkta a) un e) apakšpunkta formulējumu Savienībai ir ekskluzīva kompetence muitas savienības un kopējās tirdzniecības politikas jomā un ka saskaņā ar LESD 207. panta 1. punktu kopējās tirdzniecības politikas pamatā jābūt vienādiem principiem, jo īpaši attiecībā uz pārmaiņām tarifu likmēs, kā arī uz tarifu un tirdzniecības nolīgumu slēgšanu saistībā ar preču un pakalpojumu tirdzniecību.
50 Kopējās tirdzniecības politikas viendabīgums tiktu būtiski iedragāts, ja dalībvalstīm tiktu atļauts vienpusēji uzlikt maksājumus ar muitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību eksportam uz trešajām valstīm.
51 No tā izriet, kā arī to norādījusi Eiropas Komisija, ka dalībvalstīm nav kompetences vienpusēji ieviest maksājumus ar muitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību eksportam uz trešajām valstīm (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1995. gada 26. oktobris, Siesse, C‑36/94, EU:C:1995:351, 17. punkts).
Par šī maksājuma attiecībā uz eksportu iespējamo pamatojumu
52 Nīderlandes valdība apgalvo, ka mērķis ir garantēt elektroapgādes drošumu, kā Tiesa to jau atzinusi 2013. gada 22. oktobra spriedumā Essent u.c. (no C‑105/12 līdz C‑107/12, EU:C:2013:677, 59. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), ir primārs vispārējo interešu apsvērums.
53 Šajā ziņā judikatūrā ir nostiprināts tas, ka LESD 28. pantā noteiktajam aizliegumam ir vispārējs un absolūts raksturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 21. septembris, Michaïlidis, C‑441/98 un C‑442/98, EU:C:2000:479, 14. punkts un tajā minētā judikatūra). LESD nepieļauj nekādas atkāpes, un Tiesa ir lēmusi, ka no piemērojamo primāro tiesību normu skaidrības, noteiktības un neierobežotās darbības jomas izriet, ka muitas nodokļu aizliegums ir pamatnoteikums un ka jebkādām izmaiņām tādējādi ir jābūt skaidri atrunātām. Tā arī norādīja, ka jēdziens “maksājums ar muitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību” ir muitas nodokļu aizlieguma vispārējā noteikuma nepieciešams papildinājums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1962. gada 14. decembris, Komisija/Luksemburga un Beļģija, 2/62 un 3/62, EU:C:1962:45, 827. punkts).
54 Tiesa ir arī atzinusi, ka LESD 36. pantā ietvertās atkāpes no LESD 34. un 35. panta nav piemērojamas pēc analoģijas muitas nodokļu un maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1968. gada 10. decembris, Komisija/Itālija, 7/68, EU:C:1968:51, 628. punkts).
55 Šie secinājumi ir piemērojami gan maksājuma ar muitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību attiecībā uz eksportu uz citām dalībvalstīm aizliegumam, gan šādu maksājumu attiecībā uz importu uz trešajām valstīm aizliegumam.
56 No tā izriet, ka, tā kā maksājums pamatlietā ir kvalificējams par maksājumu ar muitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību, tas nav pamatojams.
57 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka LESD 28. un 30. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts tāds maksājums kā pamatlietā, kas skar elektroenerģiju, kura eksportēta uz citu dalībvalsti vai trešo valsti, vienīgi tad, ja elektroenerģija ir saražota valsts teritorijā.
Par tiesāšanās izdevumiem
58 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
LESD 28. un 30. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts tāds maksājums kā pamatlietā, kas skar elektroenerģiju, kura eksportēta uz citu dalībvalsti vai trešo valsti, vienīgi tad, ja elektroenerģija ir saražota valsts teritorijā.
[Paraksti]