CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)
2010. gada 24. februārī
Lieta F‑89/08
P
pret
Eiropas Parlamentu
Civildienests – Pagaidu darbinieki – Eiropas Parlaments – Atlaišana – Uzticības zaudēšana
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu, ar kuru prasītāja lūdz, pirmkārt, atcelt Parlamenta 2008. gada 15. aprīļa lēmumu izbeigt tās pagaidu darbinieka līgumu, otrkārt, atjaunot viņu darbā ar atpakaļejošu datumu, treškārt, izmaksāt prasītājas algu, sākot no 2008. gada 15. jūlija, ceturtkārt, izmaksāt atlīdzību par morālo kaitējumu un kaitējumu karjerai, kas, kā apgalvo prasītāja, ir radies lēmuma par atlaišanu dēļ, un, piektkārt, piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus
Nolēmums Prasību noraidīt. Katrs lietas dalībnieks pats sedz savus tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pagaidu darbinieki, kuriem ir piemērojams Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punkts – Pagaidu darbinieks, kas norīkots darbā kādā no Parlamenta politiskajām grupām
(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punkts)
2. Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pagaidu darbinieki, kuriem ir piemērojams Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punkts – Pagaidu darbinieks, kas norīkots darbā kādā no Parlamenta politiskajām grupām
(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punkts)
3. Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Lēmums par atlaišanu – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms
(Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa un 90. panta 2. punkts; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punkts)
4. Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Jēdziens
5. Ierēdņi – Administrācijas pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses – Piemērošanas joma – Ierobežojumi
(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punkts)
6. Ierēdņi – Prasība – Priekšmets – Rīkojums administrācijai – Nepieņemamība
(EKL 233. pants; Civildienesta noteikumu 91. pants)
1. Tiesību uz aizstāvību ievērošana jebkurā procedūrā, kas sākta pret personu un kuras rezultāts var būt tai nelabvēlīgs akts, ir Kopienu tiesību pamatprincips, un tā ievērošana ir jānodrošina pat tad, ja tiesiskajā regulējumā nav skaidra noteikuma attiecībā uz šo procedūru. Saskaņā ar šo principu ieinteresētajai personai ir bijis jābūt iespējai pirms viņai adresētā lēmuma pieņemšanas pienācīgi paust savu viedokli par faktiem, kuri ir ņemti vērā, pamatojot minēto lēmumu.
Tomēr uz pamatu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu nevar pienācīgi atsaukties attiecībā uz lēmumu izbeigt norīkojumu darbā kādā no Parlamenta politiskajām grupām. Ņemot vērā politisko grupu veikto uzdevumu īpašo raksturu un tā kā šādā politiskā vidē ir jāuztur attiecības, kas ir balstītas uz savstarpēju uzticību starp grupu un tajā norīkotajiem ierēdņiem, šādā gadījumā nav noteikts pienākums uzklausīt ieinteresēto personu pirms lēmuma izbeigt darba pienākumus pieņemšanas.
Šis izņēmums ir piemērojams visos gadījumos, kad pastāv nepieciešamība uzturēt “attiecības, kas balstās uz uzticību”, proti, – tā kā savstarpēja uzticēšanās ir iepriekš minētās tiesību normas svarīgākais elements – attiecībā uz visiem pagaidu darbiniekiem, kuri ir pieņemti darbā atbilstoši Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punktam, ja šādu darbinieku līgums tiek izbeigts uzticības saiknes zuduma dēļ. Tādējādi ieinteresētā persona pirms lēmuma, ar kuru uzticības saiknes zuduma dēļ tiek izbeigts uz Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punkta pamata noslēgtais līgums, pieņemšanas nav iepriekš jāuzklausa.
(skat. 29.–33. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1970. gada 15. jūlijs, 44/69 Buchler/Komisija, Recueil, 733. lpp., 9. punkts; 1986. gada 10. jūlijs, 234/84 Beļģija/Komisija, Recueil, 2263. lpp., 27. punkts; 2000. gada 3. oktobris, C‑458/98 P Industrie des poudres sphériques/Padome, Recueil, I‑8147. lpp., 99. punkts; 2000. gada 5. oktobris, C‑288/96 Vācija/Komisija, Recueil, I‑8237. lpp., 99. punkts; 2004. gada 29. aprīlis, C‑111/02 P Parlaments/Reynolds, Recueil, I‑5475. lpp., 50.–60. punkts; 2006. gada 9. novembris, C‑344/05 P Komisija/De Bry, Krājums, I‑10915. lpp., 37. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1992. gada 28. janvāris, T‑45/90 Speybrouck/Parlaments, Recueil, II‑33. lpp., 94. punkts; 2006. gada 17. oktobris, T‑406/04 Bonnet/Tiesa, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑213. un II‑A‑2‑1097. lpp., 79. punkts.
2. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta Prezidija 2004. gada 3. maija lēmuma par pilnvaru nodošanu iecēlējinstitūcijai un institūcijai, kurai ir tiesības noslēgt darba līgumus, kas grozīts ar minētā prezidija 2004. gada 26. oktobra lēmumu, 4. panta noteikumiem attiecībā uz pie grupām nepiederošiem deputātiem Parlamenta ģenerālsekretārs īsteno institūcijas, kurai ir tiesības noslēgt darba līgumus, funkcijas attiecībā uz pagaidu darbiniekiem, kuriem ir piemērojams Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punkts un kuri ir pieņemti darbā, lai veiktu pienākumus pie minētajiem deputātiem. Pēc tam Parlamenta ģenerālsekretārs ir kompetents pieņemt lēmumu par pagaidu darbinieka, kas veic savus pienākumus pie deputātiem, kuri nepieder nevienai no grupām, atlaišanu. Tomēr politiskajām grupām ir rīcības brīvība izvēlēties līdzdarbiniekus, kurus tās vēlas pieņemt darbā pagaidu pienākumu veikšanai tajās, kā arī izbeigt darba tiesiskās attiecības ar tiem.
Attiecībā uz pie grupām nepiederošiem deputātiem, kas ir tādi Parlamenta locekļi, kuri nav varējuši izveidot politisku grupu, tehniskā darbinieka, kurš ir “pie grupām nepiederošu deputātu koordinators”, pienākums ir nodrošināt sakarus pie grupām nepiederošo deputātu un citu politisko grupu vai Parlamenta administratīvo dienestu starpā. Šis koordinators ir atbildīgs arī par kopējo līdzekļu pārvaldi, kas ir nodoti pie grupām nepiederošo deputātu rīcībā, un tam tādējādi ir jānodrošina Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības piemērošana attiecībā uz pagaidu darbiniekiem, kuri tiek norīkoti darbā pie iepriekš minētajiem deputātiem.
Attiecīgie pagaidu darbinieki parasti galvenokārt veic savus pienākumus pie viena Parlamenta locekļa, kas ir to tiešais administratīvais priekšnieks. Viņš tostarp paraksta viņu rīkojumus par komandējumiem. Tālāk, lai gan praksē, ikdienā nodrošinot pie grupām nepiederošo deputātu “grupas” administratīvo darbību, pagaidu darbinieks noteikti veic arī pienākumus, kas attiecas uz citiem pie grupām nepiederošiem deputātiem, tomēr viņa tiešais administratīvais priekšnieks paliek tā persona, ar kuru pagaidu darbinieku saista uzticēšanās saikne. Tādējādi, tiklīdz zūd uzticības saikne starp tiešo administratīvo priekšnieku un šādu darbinieku, pie grupām nepiederošo deputātu koordinators paziņo Parlamenta ģenerālsekretāram atlaišanas pieprasījumu un, pamatojoties uz šo pieprasījumu, Parlamenta ģenerālsekretārs pieņem lēmumu par atlaišanu. Tiktāl, ciktāl šis lēmums ir pamatots ar tiešā administratīvā priekšnieka uzticības zudumu pret darbinieku, šo lēmumu nevar atcelt, pamatojot to tikai ar to, ka uzticības zudums attiecas tikai uz vienu pie grupām nepiederošu deputātu.
(skat. 39.–43., 45. un 46. punktu)
Atsauce
Tiesa: Parlaments/Reynolds, minēts iepriekš, 50. punkts.
3. Nav tādu primāru iemeslu, kas ļautu uz pagaidu darbiniekiem neattiecināt aizsardzību pret nepamatotu atlaišanu, it īpaši tad, ja līgums ar viņiem ir noslēgts uz nenoteiktu laiku vai ja, lai gan līgums ir noslēgts uz noteiktu laiku, viņi tiek atlaisti pirms termiņa. Lai nodrošinātu šajā ziņā pietiekamu aizsardzību, ir svarīgi, pirmkārt, ļaut ieinteresētajām personām pārliecināties, vai viņu leģitīmās intereses ir bijušas ievērotas vai pārkāptas, un izvērtēt iespēju vērsties tiesā un, otrkārt, ļaut tiesai veikt pārbaudi, kas savukārt nozīmē atzīt kompetentās institūcijas pienākumu norādīt pamatojumu.
Ja lēmums par atlaišanu tiek pieņemts, pamatojoties uz uzticības zudumu, ieinteresētajai personai nav tādu procesuālo garantiju kā, piemēram, tiesības tikt uzklausītai administratīvā procesa laikā. Tātad pienākums norādīt pamatojumu un tā ievērošana no administrācijas puses, vismaz pēc ieinteresētajai personai nelabvēlīgā lēmuma pieņemšanas, ir vienīgā garantija, kas tai ļauj izmantot tās rīcībā esošos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai apstrīdētu minētā lēmuma tiesiskumu.
Tomēr uzticības saiknes zudums, proti, personīgas dabas attiecības, ne vienmēr balstās uz objektīviem elementiem. Tādējādi tikai uzticības saiknes zuduma konstatēšana vien var būt pietiekama, lai attaisnotu lēmuma par atlaišanu pieņemšanu. Līdz ar to, ja lēmums par atlaišanu ir pamatots vienīgi ar šādu konstatējumu, tad var pieprasīt tikai ierobežotu precizitāti par tādu faktisko apstākļu iekļaušanu lēmuma pamatojumā, kas attiecas uz šo uzticības saiknes zudumu vai ar ko tas tiek pamatots.
Atliek vien atzīt, it īpaši attiecībā uz pagaidu darbiniekiem, kas ir norīkoti darbā pie deputātiem, kuri nepieder pie Parlamenta grupām, ka lēmumā par atlaišanu, kas ir pamatots ar uzticības zudumu, ir jāsniedz pietiekami precizējumi par personu, ar kuru ir zudusi uzticības saikne. Attiecīgajam darbiniekam jāvar pārliecināties, vai lēmums attiecas uz viņa tiešo administratīvo priekšnieku, proti, pie grupām nepiederošo deputātu, ar kuru ir jāpastāv uzticības saiknei.
Nepietiekami pamatota lēmuma gadījumā pagaidu darbiniekam nav pašam jānoskaidro šī lēmuma pamatojums. Tādējādi, ja lēmums nav pietiekami pamatots, administrācija nevar atsaukties uz apstākli, ka šāds lēmuma pamatojums ir bijis pieejams attiecīgā darbinieka personīgajā lietā, lai panāktu, ka Tiesa tiesvedības stadijā noraida pamatu par šādu nepietiekamu pamatojumu. Tomēr, ja no pašas sūdzības teksta, ko darbinieks ir iesniedzis atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam, izriet, ka viņš ar lēmuma pamatojumu ir iepazinies, ieskatoties savā personīgajā lietā, pārmērīgi būtu atcelt šādu lēmumu tāda, tiesa, kritizējama, fakta dēļ, ka iestāde nav skaidri izklāstījusi pamatojumu šīs sūdzības noraidījumā.
(skat. 69.–74., 77. un 81.–83. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 2005. gada 8. decembris, T‑237/00 Reynolds/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑385. un II‑1731. lpp., 95. punkts; 2009. gada 8. septembris, T‑404/06 P EIF/Landgren, Krājums, II‑2841. lpp.
Civildienesta tiesa: 2006. gada 26. oktobris, F‑1/05 Landgren/EIF, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑123. un II‑A‑1‑459. lpp., 73. un 74. punkts.
4. Akts ir pieņemts, nepareizi izmantojot pilnvaras, tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīviem, atbilstošiem un saskaņotiem apstākļiem, šķiet, ka tas ir pieņemts tikai tāpēc vai vismaz galvenokārt tāpēc, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, ko paredzēts sasniegt, vai lai izvairītos no procedūras, kas īpaši paredzēta Līgumā.
(skat. 87. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1958. gada 21. jūnijs, 8/57 Groupement des hauts fourneaux et aciéries belges/Augstā iestāde, Recueil, 223. un 256. lpp.; 2005. gada 10. marts, C‑342/03 Spānija/Padome, Krājums, I‑1975. lpp., 64. punkts; 2006. gada 7. septembris, C‑310/04 Spānija/Padome, Krājums, I‑7285. lpp., 69. punkts.
5. Administrācijas pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses jēdziens atspoguļo līdzsvaru starp tiesībām un pienākumiem, kas ar Civildienesta noteikumiem ir izveidoti attiecībās starp valsts iestādi un tās darbiniekiem. Šis līdzsvars tostarp nozīmē, ka gadījumā, ja iestāde lemj par ierēdņa situāciju, tā ņem vērā visus apstākļus, kas var ietekmēt tās lēmumu, un tādējādi tā ņem vērā ne tikai dienesta intereses, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses. Tomēr savstarpēja uzticība ir būtisks elements to pagaidu darbinieku līgumos, kas minēti Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punktā. Līdz ar to, izņemot vienīgi ārkārtas apstākļus, iespējami administrācijas rīcības ierobežojumi, kas izriet no pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses, nevar uzticības saiknes zuduma gadījumā būt šķērslis pieņemt lēmumu par atlaišanu, kas pamatots ar šādu iemeslu.
(skat. 112. un 113. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1980. gada 28. maijs, 33/79 un 75/79 Kuhner/Komisija, Krājums, 1677. lpp., 22. punkts; 1994. gada 29. jūnijs, C‑298/93 P Klinke/Tiesa, Recueil, I‑3009. lpp., 38. punkts.
Pirmās instances tiesa: Speybrouck/Parlaments, minēts iepriekš, 94. punkts; Bonnet/Tiesa, minēts iepriekš, 47. punkts.
6. Attiecībā uz saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. pantu celtu prasību Civildienesta tiesa nevar izdot rīkojumus Savienības iestādēm. Pirmkārt, tai acīmredzami nav kompetences izdot rīkojumus minētajām iestādēm, un, otrkārt, tiesību akta atcelšanas gadījumā attiecīgajai iestādei ir pienākums veikt pasākumus, lai pildītu spriedumu.
(skat. 120. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 2002. gada 27. jūnijs, T‑373/00, T‑27/01, T‑56/01 un T‑69/01 Tralli/ECB, Recueil FP, I‑A‑97. un II‑453. lpp., 42. punkts un tajā minētā judikatūra.