TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2008. gada 3. aprīlī (*)
Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 89/665/EEK – Būvdarbu un piegāžu publiskā iepirkuma līgums – Pārsūdzības procedūra publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā
Lieta C‑444/06
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam,
ko 2006. gada 26. oktobrī cēla
Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv K. Lūiss [X. Lewis], pārstāvis, kam palīdz K. Fernandess Visjens [C. Fernandez Vicién] un I. Moreno‑Tapija Rivass [I. Moreno‑Tapia Rivas], abogados, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Spānijas Karalisti, ko pārstāv F. Diess Moreno [F. Díez Moreno], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], K. Šīmans [K. Schiemann], J. Makarčiks [J. Makarczyk] (referents) un P. Kūris,
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretārs R. Grass [R. Grass],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokātes secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, neparedzot obligātu termiņu, kurā līgumslēdzējai iestādei visiem pretendentiem jāpaziņo lēmums par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, un neparedzot obligātu gaidīšanas periodu no brīža, kad piešķirtas publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, līdz līguma noslēgšanas brīdim, un atļaujot atceltajam publiskā iepirkuma līgumam saglabāt juridisku iespaidu, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvā 89/665/EEK par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru [pārsūdzības procedūru] piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām (OV L 395, 33. lpp.), ar grozījumiem, kas paredzēti Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvā 92/50/EEK (OV L 209, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pārsūdzības direktīva”).
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesiskais regulējums
2 Pārsūdzības direktīvas 1. pants ir formulēts šādi:
“1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka [līgumslēdzēju iestāžu lēmumus saistībā ar] attiecībā uz līgumu piešķiršanas procedūrām, uz ko attiecas Direktīva 71/305/EEK, Direktīva 77/62/EEK un Direktīva 92/50/EEK, līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi un, jo īpaši, iespējami ātri izskatīt [pārskatīt] saskaņā ar nākamajos pantos un jo īpaši 2. panta 7. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, pamatojoties uz to, ka šādos lēmumos ir pārkāpti Kopienas tiesību akti valsts pasūtījuma [līgumu] jomā vai valstu noteikumi [normas], kas īsteno šos tiesību aktus.
[..]
3. Dalībvalstis nodrošina to, lai saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko dalībvalstis var pieņemt, izskatīšanas procedūras būtu pieejamas vismaz katrai tādai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt tiesības noslēgt konkrētu piegādes vai uzņēmuma līgumu valsts vajadzībām un kurai ir nodarīts kaitējums vai ir iespējams, ka tiks nodarīts kaitējums varbūtēja pārkāpuma dēļ. Konkrēti, dalībvalstis var prasīt, ka personai, kas cenšas panākt izskatīšanu, iepriekš jāpaziņo līgumslēdzējai iestādei par varbūtējo pārkāpumu un par savu nodomu censties panākt izskatīšanu.”
3 Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punktu:
“Dalībvalstis nodrošina to, lai tiesību aktos, kas pieņemti sakarā ar 1. pantā noteikto izskatīšanas procedūru, būtu paredzēts pilnvarojums:
a) tiklīdz rodas izdevība, panākot vienošanos, veikt pagaidu pasākumus, lai labotu varbūtējo pārkāpumu vai novērstu turpmāku kaitējumu attiecīgām interesēm, ieskaitot pasākumus, kas paredz pārtraukt valsts pasūtījuma piešķiršanas procedūru vai nodrošināt tās pārtraukšanu, vai pārtraukt jebkuras līgumslēdzējas iestādes lēmuma īstenošanu;
b) atcelt nelikumīgi pieņemtus lēmumus vai nodrošināt to atcelšanu, ieskaitot diskriminējošu tehnisku, ekonomisku vai finanšu norādījumu atcelšanu uzaicinājumā iesniegt piedāvājumu, līguma dokumentos vai jebkurā citā dokumentā, kas attiecas uz līguma piešķiršanas procedūru;
c) atlīdzināt zaudējumus personām, kam pārkāpuma dēļ nodarīts kaitējums.”
4 Pārsūdzības direktīvas 2. panta 6. punktā noteikts:
“Šā panta 1. punktā minēto pilnvaru īstenošanas ietekmi uz līgumu, kas noslēgts pēc lēmuma par tā piešķiršanu, nosaka valstu likumi.
Turklāt, izņemot gadījumus, kad lēmums ir jāatceļ pirms lēmuma par zaudējumu atlīdzināšanu, dalībvalsts var paredzēt, ka pēc līguma noslēgšanas, kas notiek pēc lēmuma par tā piešķiršanu, par izskatīšanu atbildīgā iestāde ir pilnvarota pieņemt lēmumu tikai par zaudējumu atlīdzināšanu jebkurai personai, kam pārkāpuma dēļ ir nodarīts kaitējums.”
Valsts tiesību akti
Likums par publiskajiem iepirkumiem
5 41. panta 1. punktā likumā par publiskajiem iepirkumiem (ley de Contratos de las Administraciones públicas), kas apstiprināts ar 2000. gada 16. jūnija Karaļa dekrētu 2/2000 (Real Decreto Legislativo 2/2000) (BOE Nr. 148, 21.06.2000., 21775. lpp.), ar grozījumiem, kas paredzēti 2003. gada 30. decembra likumā 62/2003 par fiskālajiem, administratīvajiem un sociālajiem pasākumiem (ley 62/2003, de medidas fiscales, administrativas y del orden social) (BOE Nr. 313, 31.12.2003., 46874. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums par publiskajiem iepirkumiem”), paredzēts, ka līgumslēdzējam piecpadsmit dienu laikā no brīža, kad paziņots par līguma piešķiršanu, ir jāpierāda, ka ir sagatavota garantija.
6 Saskaņā ar Likuma par publiskajiem iepirkumiem 53. pantu:
“Līgumi tiek noslēgti, kompetentajai līgumslēdzējai iestādei tos piešķirot, neatkarīgi no piešķiršanas procedūras vai formas, kas tiek izmantota.”
7 Šī likuma 54. pantā noteikts:
“1. Pārvaldes līgumi tiek noformēti ar pārvaldes dokumentu trīsdesmit dienu laikā no brīža, kad paziņots par līguma piešķiršanu [..].
2. Izņemot gadījumus, kas paredzēti šajā Likumā, obligāts priekšnoteikums līguma noformēšanai ir tas, ka uzņēmējs sagatavo šajā likumā paredzētās garantijas sabiedrības interešu aizsardzībai.
3. Ja tādu iemeslu dēļ, par kuriem atbildīgs līgumslēdzējs, līgums nav noformēts paredzētajā termiņā, iestāde, uzklausījusi ieinteresēto personu, un, ja līgumslēdzējs iebilst, pēc Valsts padomes vai līdzvērtīgas padomdevējas iestādes attiecīgajā autonomajā reģionā ziņojuma var izlemt līgumu lauzt. Šādā gadījumā tiek izmantota provizoriskā garantija un tiek kompensēti radušies zaudējumi.
Ja līgums nav noformēts tādu iemeslu dēļ, par kuriem vainojama iestāde, līgumslēdzējs saņem atlīdzinājumu par kaitējumu, kas tam radies kavējuma dēļ, neatkarīgi no tā, vai tas var prasīt publiskā līguma atcelšanu saskaņā ar 111. panta d) punktu.
4. Publisko līgumu nevar izpildīt līdz brīdim, kad tas ticis noformēts, izņemot gadījumus, kas paredzēti 71. un 72. pantā.”
8 Saskaņā ar Likuma par publiskajiem iepirkumiem 60.a pantu personas, kas ieinteresētas piedalīties uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, un katrā gadījumā pretendenti var lūgt noteikt pagaidu pasākumus, lai labotu piemērojamo tiesību pārkāpumu vai novērstu tālāku kaitējumu attiecīgajām interesēm, tostarp pasākumus, kas ļauj apturēt publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru.
9 Saskaņā ar Likuma par publiskajiem iepirkumiem 65. panta 1. punktu līguma vai publiskā iepirkuma līguma sagatavošanas dokumentu administratīva atzīšana par spēkā neesošiem, ja tā ir galīga, visos gadījumos nozīmē arī paša līguma spēkā neesamību, kurš tādējādi nonāk likvidācijas stadijā.
10 Saskaņā ar šī paša panta 3. punktu, ja līguma administratīva atzīšana par spēkā neesošu būtiski traucē publiskos pakalpojumus, var paredzēt līguma iespaida saglabāšanu ar tiem pašiem nosacījumiem līdz brīdim, kad veikti steidzamības pasākumi, lai novērstu visus kaitējumus.
11 No Likuma par publiskajiem iepirkumiem 93. panta 1. punkta izriet, ka pēc tam, kad līgumslēdzēja iestāde ir piešķīrusi publiskā iepirkuma līgumu, neatkarīgi no tā, kāda bijusi izmantotā procedūra, minētā piešķiršana ir paziņota uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus dalībniekiem un pēc līguma noformēšanas ir nodota kompetentajai iestādei, kas ir atbildīga par minētā likuma 118. pantā paredzētā publisko iepirkumu sabiedriskā reģistra uzturēšanu šī paša likuma 58. pantā paredzētajiem mērķiem.
12 Piemērojot minētā 93. panta 5. punktu, līgumslēdzējai iestādei visiem noraidītajiem pretendentiem vai piedāvājuma iesniedzējiem, kuri to pieprasa, piecpadsmit dienu laikā no pieprasījuma saņemšanas dienas ir jāpaziņo to kandidatūras vai piedāvājuma noraidīšanas iemesli, kā arī uzvarējušā līgumslēdzēja piedāvājuma raksturiezīmes, kam bijusi izšķiroša nozīme, tam piešķirot līgumu.
13 83. panta 4. punktā Likuma par publiskajiem iepirkumiem piemērošanas noteikumos (Reglamento general de la Ley de Contratos de las Administraciones Públicas), kas apstiprināti ar 2001. gada 12. oktobra Karalisko dekrētu 1098/2001 (Real Decreto 1098/2001) (BOE Nr. 257, 26.10.2001., 39252. lpp.), ir paredzēts, ka iesniegto piedāvājumu rezultātu novērtējums tiek paziņots, norādot uzvarējušo pretendentu, līdz ar noraidīšanas iemesliem.
Likums 30/1992
14 1992. gada 26. novembra Likuma Nr. 30/1992 par pārvaldes iestāžu juridisko režīmu un vispārīgo administratīvo procesu (ley 30/1992, de Regimen Jurídico de las Administraciones Públicas y del Procedimiento Administrativo común) (BOE Nr. 285, 27.11.1992., 40300. lpp.) ar grozījumiem, kas paredzēti 1999. gada 13. janvāra likumā (turpmāk tekstā – “likums par vispārīgo administratīvo procesu”), 58. pantā noteikts:
“1. Lēmumi un pārvaldes akti, kas iespaido ieinteresēto personu tiesības un intereses, tiek tām paziņoti sekojošajā pantā noteiktajā kārtībā.
2. Visi paziņojumi jāveic desmit dienu laikā no tiesību akta pieņemšanas dienas. Paziņojumā jāietver pilnīgs lēmuma teksts, un tajā jānorāda, vai tas ir administratīvi saistošs. Tajā jāprecizē pieejamās pārsūdzēšanas iespējas, iestāde, kur jāiesniedz pārsūdzības, kā arī termiņš, līdz kuram tās iesniedzamas, neiespaidojot apstākli, ka attiecīgā gadījumā ieinteresētā persona var izmantot visus pārējos tiesību aizsardzības līdzekļus, ko tā uzskatītu par nepieciešamu.”
15 Saskaņā ar minētā likuma 107. panta 1. punktu apstrīdēt var vienīgi tādus lēmumu un tā sagatavošanas aktus, kas tieši vai netieši izlemj lietas būtību, kura padara neiespējamu procesa turpināšanu vai aizstāvību vai izraisa neatgriezenisku kaitējumu likumīgām tiesībām vai interesēm.
16 Šī paša likuma 111. pantā paredzēti pagaidu pasākumi, ko var lūgt saistībā ar administratīvu aktu pārsūdzību, it īpaši apstrīdēto aktu apturēšanu.
Prāvas priekšvēsture un pirmstiesas procedūra
17 Ar 2001. gada 30. novembra vēstuli Komisija lūdza Spānijas Karalisti sniegt tai apsvērumus par Likuma par publiskajiem iepirkumiem atbilstību Pārsūdzības direktīvai, ievērojot Tiesas 1999. gada 28. oktobrī pasludināto spriedumu lietā C‑81/98 Alcatel Austria u.c. (Recueil, I‑7671. lpp.).
18 Tā kā Komisiju neapmierināja atbildes, ko Spānijas Karaliste sniedza 2002. gada 27. februāra vēstulē, Komisija 2002. gada 16. oktobrī tai nosūtīja brīdinājumu. Pēc tam, kad tā bija izvērtējusi apsvērumus, kas bija iesniegti, atbildot uz šo brīdinājumu, Komisija 2004. gada 7. jūlijā izdeva argumentētu atzinumu, ar kuru aicināja šo dalībvalsti veikt nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu argumentēto atzinumu divu mēnešu laikā no tā saņemšanas brīža.
19 Konstatējot, ka pēc šī termiņa iestāšanās attiecīgie tiesību akti nebija grozīti, Komisija nolēma celt šo prasību.
Par prasību
20 Komisija uzskata, ka Spānijas tiesību akti neatbilst Pārsūdzības direktīvas 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktam, un izvirza trīs iebildumus, no kuriem pirmie divi apskatāmi kopsakarā.
Par pirmo un otro iebildumu
21 Ar šiem iebildumiem Komisija apgalvo, ka attiecīgais valsts tiesību akts neatbilst Pārsūdzības direktīvai tiktāl, ciktāl noteiktu šī tiesību akta normu kombinācija liedz noraidītajiem pretendentiem efektīgi pārsūdzēt lēmumu, ar kuru piešķirtas publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, pirms līguma, kas ir tā rezultāts, noslēgšanas.
Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti
22 Saskaņā ar Komisijas viedokli pienākumu neizpilde ir notikusi, lai arī kāds nebūtu Spānijas tiesību aktos paredzētā jēdziena “līguma noformēšana” piemērošanas apjoms, proti, neatkarīgi no tā, vai tas uzskatāms par ekvivalentu pašai līguma noslēgšanai vai arī tā ir administratīva formalitāte, minētajai noslēgšanai tādējādi notiekot vienlaikus ar publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.
23 Attiecībā uz pirmo pieņēmumu, kad līguma noformēšana – t.i., saskaņā ar Komisijas viedokli – brīdis, kad līgums atbilst visām juridiskajām prasībām un kad var uzsākt tā īstenošanu, – sakrīt ar tā noslēgšanu Pārsūdzības direktīvas izpratnē, Komisija apgalvo, ka šīs direktīvas noteiktie pienākumi nav izpildīti tiktāl, ciktāl noraidītajiem pretendentiem nav nepieciešamās garantijas, lai apstrīdētu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību prettiesisku piešķiršanu pirms līguma, kas ir tās rezultāts, noformēšanas.
24 Saskaņā ar Komisijas viedokli, tā kā Spānijas tiesību aktos nav ietverts pienākums paziņot lēmumu par piešķiršanu visām ieinteresētajam personām vienlaikus un nepastāvot laika periodam, kura laikā līgumu noformēt nevar, tādējādi liedzot noraidītajiem pretendentiem saprātīgu laika periodu, kura ietvaros, pirms līguma noslēgšanas izmantot savus tiesību aizsardzības līdzekļus, šie tiesību akti neatbilst Pārsūdzības direktīvas prasībām.
25 Attiecībā uz otro pieņēmumu, ka līguma noslēgšana notiek vienlaikus ar publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu un līguma noformēšana ir tikai vienkārša administratīva formalitāte, Komisija uzskata, ka juridiskā problēma, kas identificēta saistībā ar pirmo pieņēmumu, faktiski ir pastiprināta tiktāl, ciktāl nav akta, ar kuru piešķir tiesības slēgt attiecīgo publiskā iepirkuma līgumu un kuru var apstrīdēt neatkarīgi no akta, ar kuru noslēdz līgumu par šo publisko iepirkumu.
26 Tā kā nav tiesību aizsardzības līdzekļu pret tiesību aktu, ar kuru piešķir publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, stadijā pirms līguma noslēgšanas, kad iespējamo piemērojamo tiesību pārkāpumu vēl var izlabot un kad pretendents, kas ir iecerējis iesniegt sūdzību, vēl var cerēt kļūt par līgumslēdzēju, Spānijas tiesību akti nenodrošina pilnīgu juridisko aizsardzību pirms līguma noslēgšanas pretēji Pārsūdzības direktīvas 2. panta 1. punkta prasībām.
27 Ievadam, Spānijas Karaliste precizē piemērošanas apjomu, kas piešķirams attiecīgi tiesību aktam, ar kuru piešķir publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, un līguma, kas ir tā rezultāts, noformēšanai.
28 Šī dalībvalsts norāda, ka publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas akts pats par sevi izraisa līguma noslēgšanu par šo publisko iepirkumu, kas tiek uzskatīts par pastāvošu no šī akta pieņemšanas brīža. Minētais akts ir pakļauts formālajam paziņošanas pienākumam, kas nepieciešams, lai līgumam būtu sekas attiecībā uz ieinteresētajām personām.
29 Tā precizē, ka līguma noformēšanai – vienkāršai administratīvai formalitātei – ir tikai sekundārs raksturs attiecībā pret aktu, ar kuru tiek piešķirtas tiesības slēgt līgumu. Šī noformēšana tomēr ir obligāts nosacījums attiecīgā publiskā iepirkuma izpildīšanai.
30 Saskaņā ar Spānijas Karalistes viedokli Likuma par publiskajiem iepirkumiem atbilstība Pārsūdzības direktīvai ir vērtējama, ievērojot sūdzības, ko var iesniegt, no vienas puses, pirms publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas akta un, no otras puses, pret šo pašu piešķiršanas aktu. Tas vēl jo vairāk izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Alcatel Austria u.c., kas nošķir stadiju pirms līguma noslēgšanas, proti, fāzi pirms publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas, kam piemērojams minētās direktīvas 2. panta 1. punkts, un stadiju pēc minētās noslēgšanas, proti, fāzi, kas seko aktam par piešķiršanu, kurai piemērojama šīs pašas direktīvas 2. panta 6. punkta otrā daļa.
31 Spānijas tiesības atbilstot šai nošķiršanai. Pirmkārt, kas attiecas uz pasākumiem pirms tiesību slēgt publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas, Spānijas Karaliste norāda, ka ir iespējami noteikti tiesību aizsardzības līdzekļi. Otrkārt, kas attiecas uz pašu piešķiršanu, tā precizē, ka administratīvais lēmums, no kura tā izriet, ir paziņots visiem uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus dalībniekiem desmit dienu laikā pēc tā pieņemšanas un ka par šo lēmumu kā par visiem administratīviem aktiem var iesniegt sūdzību saskaņā ar likumu par vispārējo administratīvo procesu. Turklāt šī dalībvalsts piebilst, ka pagaidu pasākuma veidā var tiesību aktu apturēt.
32 Visbeidzot, Spānijas Karaliste apgalvo, ka tiesību akta un tādējādi līguma galīgā noslēgšana neizslēdz iespēju celt prasību par paša šī tiesību akta atcelšanu.
Tiesas vērtējums
33 Ievadam ir jānorāda, ka šī prasība ir jāizvērtē, ņemot vērā Spānijas Karalistes sniegtos juridiskos paskaidrojumus, kurus Komisija nav apstrīdējusi. Šie paskaidrojumi būtībā balstās uz valsts tiesu interpretāciju sekām, kas ir attiecīgi aktam, ar kuru piešķir tiesības slēgt līgumu, un līguma noformēšanai, jo šie juridiskie jēdzieni ietilpst valsts tiesību piemērošanas jomā.
34 Tādējādi argumenti, ko Komisija izvirzījusi, pamatojot pirmo un otro iebildumu, ir jāvērtē, ņemot vērā konstatējumu, ka attiecīgās dalībvalsts tiesībās, pirmkārt, publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas akts pats par sevi nes līdzi līguma, ar kuru tā ir saistīta, izveidošanos un attiecīgi pats nosaka pušu tiesības un pienākumus, un, otrkārt, šī līguma noformēšana ir formalitāte, kas kā prasība tiek izvirzīta vienīgi publiskā iepirkuma izpildei, un nevar ne grozīt līgumu, ne izraisīt jaunas sekas.
35 No direktīvas pirmā un otrā apsvēruma izriet, ka tā paredz nostiprināt pasākumus, kas pastāv kā valsts, tā arī Kopienas līmenī, lai nodrošinātu efektīvu piemērošanu Kopienas direktīvām tiesību slēgt publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas jomā, it īpaši stadijā, kad pārkāpumus vēl ir iespējams novērst.
36 Šajā sakarā Pārsūdzības direktīvas 1. panta 1. punktā prasīts, lai dalībvalstis ievieš pārsūdzības procedūras, kas ir efektīvas un tik ātras, cik vien iespējams, pret lēmumiem, ko pieņēmušas līgumslēdzējas iestādes, kuras pārkāpušas Kopienas tiesības publisko iepirkumu jomā vai valsts tiesību normas, ar kurām šīs tiesības transponētas.
37 No Tiesas judikatūras izriet, ka direktīvas 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta un 2. panta 6. punkta otrās daļas normas kopsakarā ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka līgumslēdzējas iestādes lēmumu pirms līguma noslēgšanas, ar kuru tā izvēlas piedāvājuma iesniedzēju piedāvājumu iesniegšanas procedūrā, ar kuru tā slēgs līgumu, visos gadījumos ir iespējams pārsūdzēt procedūrā, ar kuru ļauj prasītajam panākt šī lēmuma atcelšanu, ja izpildīti attiecīgie kritēriji, neatkarīgi no iespējas saņemt zaudējumu un nokavējumu procentu atlīdzību pēc tam, kad ticis noslēgts līgums (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Alcatel Austria u.c., 43. punkts).
38 Turklāt pilnīga tiesiskā aizsardzība, kas attiecīgi ir jānodrošina pirms līguma noslēgšanas saskaņā ar Pārsūdzības direktīvas 2. panta 1. punktu, it īpaši paredz pienākumu informēt pretendentus par lēmumu par piešķiršanu pirms līguma noslēgšanas, lai tiem būtu faktiska iespēja iesniegt pārsūdzību.
39 Šī pati aizsardzība prasa, lai noraidītajam pretendentam tiktu paredzēta iespēja pienācīgā laikā izvērtēt jautājumu par piešķiršanas lēmuma likumību. Ņemot vērā prasību nodrošināt direktīvas lietderīgu iedarbību, no tā izriet, ka no brīža, kad noraidītajiem pretendentiem paziņots piešķiršanas lēmums, līdz līguma noslēgšanai ir jāpaiet saprātīgam laika periodam, lai tiem ļautu iesniegt lūgumu noteikt pagaidu pasākumus līdz līguma noslēgšanai.
40 Izskatāmajā lietā ir jānorāda, ka, pirmkārt, nav apstrīdēts, ka Spānijas tiesību akti ļauj pārskatīt līgumslēdzēju iestāžu aktus pirms tiesību slēgt publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas. Turklāt saskaņā ar Likuma par vispārējo administratīvo procesu 107. panta 1. punktu ieinteresētajām personām ir iespēja pārsūdzēt procesuālos aktus, ja tie tieši vai netieši izlemj lietas būtību, padara neiespējamu procesa turpināšanu vai aizstāvību vai izraisa neatgriezenisku kaitējumu likumīgām tiesībām vai interesēm. Saistībā ar šīm pārsūdzībām var noteikt pagaidu pasākumus, tostarp apstrīdēto aktu apturēšanu.
41 Otrkārt, līguma piešķiršanas akts tiek paziņots visiem pretendentiem atbilstoši Likuma par vispārīgo administratīvo procesu 58. panta 1. un 2. punktam un Likuma par publiskajiem iepirkumiem 93. panta 1. punktam. Šis paziņojums ir jāizdara saskaņā ar vispārīgajām tiesību normām, kas attiecas uz administratīvajiem aktiem, proti – desmit dienu laikā no brīža, kad pieņemts šis līguma piešķiršanas akts un precizējot pārsūdzības iespējas.
42 Tomēr tiktāl, ciktāl akts, ar kuru piešķir tiesības slēgt līgumu, de jure izraisa līguma noslēgšanu, no tā izriet, ka līgumslēdzējas iestādes lēmums, ar kuru tā no pretendentiem izvēlas līgumslēdzēju, nevar būt pakļauts īpašai pārsūdzībai pirms šī līguma noslēgšanas.
43 Treškārt, ir svarīgi uzsvērt, ka līguma noformēšana var sakrist ar tiesību slēgt attiecīgo publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanu vai sekot tai pēc ļoti īsa brīža. Kā to turklāt atzinusi Spānijas Karaliste, faktiski šī noformēšana nav pakļauta nekādam minimālajam termiņam un var notikt no brīža, kad līgumslēdzējs pierāda galīgās garantijas sagatavošanu, jo tiesību akti vienīgi prasa, lai šī izveidošana notiktu vēlākais piecpadsmit dienu laikā no brīža, kad paziņots par tiesību slēgt līgumu piešķiršanu. Tādējādi līguma izpilde var sākties, pirms šī piešķiršana bijusi priekšmets visiem paziņojumiem, kas izvirzīti kā prasība.
44 Līdz ar to noteiktos gadījumos nepastāv efektīva iespēja pārsūdzēt aktu, ar kuru piešķir tiesības slēgt līgumu, pirms pašas līguma izpildes, lai gan direktīvas mērķis ir nodrošināt, ka līgumslēdzēju iestāžu prettiesiskos lēmumus var efektīvi un arī cik vien ātri iespējams pārsūdzēt (šajā sakarā skat. 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑470/99 Universale‑Bau u.c., Recueil, I‑11617. lpp., 74. punkts).
45 Ceturtkārt, iespēja, ka ir tiesības celt prasību par līguma atcelšanu, pēc sava rakstura nav tāda, kas kompensē neiespējamību apstrīdēt aktu, ar kuru piešķir tiesības slēgt publiskā iepirkuma līgumu, pašu par sevi, pirms līgums ticis noslēgts.
46 Līdz ar to šie tiesību akti neļauj noraidītajiem pretendentiem pārsūdzēt lēmumu, ar kuru piešķir publisku līgumu, pirms līguma, kas no tā izriet, noslēgšanas, atbilstoši Pārsūdzības direktīvas prasībām.
47 Tāpēc pirmie divi iebildumi ir pamatoti.
Par trešo iebildumu
Lietas dalībnieku argumenti
48 Saskaņā ar Komisijas viedokli Pārsūdzības direktīvas pārkāpums izriet no izņēmuma, ar ko mēģina aizsargāt sabiedriskos pakalpojumus, kas paredzēts Likuma par publiskajiem iepirkumiem 65. panta 3. punktā, kur noteikts – ja administratīva atzīšana par spēkā neesošu būtiski traucē publiskos pakalpojumus, var paredzēt līguma iespaida saglabāšanu ar tiem pašiem nosacījumiem līdz brīdim, kad veikti steidzamības pasākumi, lai novērstu visus kaitējumus.
49 Komisija uzskata, ka šīs normas līgumslēdzējai iestādei piešķir pārāk plašu rīcības brīvību attiecībā uz tāda administratīvā lēmuma izpildi, ar kuru atceļ tiesību slēgt publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanu un attiecīgi līgumu, kas no tās izriet.
50 Tā tāpat uzskata, ka attiecīgā norma nozīmīgā skaitā gadījumu var padarīt neefektīvas noraidīto pretendentu pārsūdzības, kas izraisa līgumslēdzēju iestāžu prettiesisko lēmumu atcelšanu, kas ir pretrunā ar dalībvalstu pienākumu nodrošināt, lai saskaņā ar Pārsūdzības direktīvas 1. pantā paredzēto pārsūdzības procedūru atļautu atcelt šādu iestāžu pieņemtus prettiesiskus lēmumus vai panāktu to atcelšanu. Tādējādi tiktu apdraudēta šīs direktīvas efektivitāte tiktāl, ciktāl šādu lēmumu spēkā neesamības atzīšana vai to atcelšana tiktu padarīta neefektīva.
51 Spānijas Karaliste savukārt norāda, ka kritizētās normas paredz vienīgi izņēmuma gadījuma turpināšanu līgumiem, kuri atzīti par spēkā neesošiem, sabiedrības interešu iemeslu dēļ, īstenojot kontroli tiesās.
52 Šī dalībvalsts uzskata, ka Komisija nav pierādījusi, ka šādi atceltu līgumu turpināšana būtu parasts gadījums no attiecīgo tiesību aktu piemērošanas viedokļa.
Tiesas vērtējums
53 Izskatāmajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka tāda līguma iespaida saglabāšana, kurš administratīvi atzīts par spēkā neesošu, kā to paredz kritizētie valsts tiesību akti, var notikt vienīgi, ja tiek būtiski traucēti publiskie pakalpojumi.
54 Līdz ar to, kā tas izriet no Likuma par publiskajiem iepirkumiem 65. panta 3. punkta formulējuma, ir paredzēts, ka šāda saglabāšana notiks vienīgi izņēmuma gadījumā un gaidot steidzamības pasākumu noteikšanu. Turklāt, kā to norāda Spānijas Karaliste, šī saglabāšana notiek, īstenojot kontroli tiesās.
55 Tādējādi, šķiet, ka minētās normas mērķis ir nevis radīt šķērsli konkrēta līguma atzīšanai par spēkā neesošu, bet gan – gadījumā, kad tiek apdraudētas publiskās intereses, novērst pārmērīgas un potenciāli kaitīgas sekas, ko varētu izraisīt tūlītēja šādas atzīšanas izpilde, gaidot steidzamības pasākumu pieņemšanu ar mērķi nodrošināt publisko pakalpojumu turpinātību.
56 Šajos apstākļos Komisija nav pierādījusi, ka kritizētie tiesību akti neatbilst Pārsūdzības direktīvas prasībām.
57 Līdz ar to trešais iebildums ir noraidāms kā nepamatots.
58 Ievērojot iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka, neparedzot obligātu termiņu, kurā līgumslēdzējai iestādei jāpaziņo lēmums par līguma piešķiršanu visiem pretendentiem un neparedzot obligātu gaidīšanas periodu laikā no tiesību slēgt publiskā iepirkuma līguma piešķiršanas brīža līdz līguma noslēgšanas brīdim, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Pārsūdzības direktīvas 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts.
Par tiesāšanās izdevumiem
59 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar tā paša Reglamenta 69. panta 3. punktu, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums daļēji ir labvēlīgs un daļēji nav labvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
60 Šajā prāvā ir jāņem vērā, ka Komisijas celtā prasība sakarā ar pienākumu neizpildi ir apmierināma tikai daļēji.
61 Tādējādi Spānijas Karalistei ir jāpiespriež atlīdzināt divas trešdaļas no visiem tiesāšanās izdevumiem. Komisijai ir jāpiespriež atlīdzināt vienu trešdaļu no visiem tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) neparedzot obligātu termiņu, kurā līgumslēdzējai iestādei jāpaziņo lēmums par līguma piešķiršanu visiem pretendentiem, un neparedzot obligātu gaidīšanas periodu laikā no tiesību slēgt publiskā iepirkuma līguma piešķiršanas brīža līdz līguma noslēgšanas brīdim, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvā 89/665/EEK par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām, ar grozījumiem, kas paredzēti Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvā 92/50/EEK;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Spānijas Karaliste atlīdzina divas trešdaļas no visiem tiesāšanās izdevumiem. Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina vienu trešdaļu no visiem tiesāšanās izdevumiem.
[Paraksti]