EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2013. gada 11. jūlijā (*)

Civildienests – Psiholoģiska vardarbība – Vardarbības jēdziens – Lūgums sniegt palīdzību – Administratīvā izmeklēšana saistībā ar apgalvotajiem vardarbības faktiem – Lēmums izbeigt administratīvo izmeklēšanu bez izskatīšanas – Saprātīgs termiņš administratīvās izmeklēšanas pabeigšanai – Pienākums pamatot lēmumu izbeigt administratīvo izmeklēšanu – Apjoms

Lieta F‑46/11

par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kurš ir piemērojams EAKL saskaņā ar tā 106.a pantu,

Marie Tzirani, Eiropas Komisijas bijusī ierēdne ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko sākotnēji pārstāvēja É. Boigelot un S. Woog, vēlāk – É. Boigelot, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja V. Joris un P. Pecho, pārstāvji, kuriem palīdzēja B. Wägenbaur, advokāts, vēlāk – V. Joris, pārstāvis, kuram palīdzēja B. Wägenbaur, advokāts,

atbildētāja.

CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. I. Rofesa i Puhola [M. I. Rofes i Pujol], tiesneši I. Boruta [I. Boruta] un K. Brādlijs [K. Bradley] (referents),

sekretāre K. Lopesa Bankalari [X. Lopez Bancalari], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 6. septembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemts 2011. gada 14. aprīlī, prasītāja cēla šo prasību, lūdzot, pirmkārt, atcelt Eiropas Komisijas lēmumu, ar kuru tika atstāts bez izskatīšanas viņas lūgums sniegt palīdzību, un, otrkārt, piespriest Komisijai atlīdzināt viņas iespējami ciesto kaitējumu.

 Atbilstošās tiesību normas

2        Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā ir paredzēts:

“1.      Ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās.

2.      Šīs tiesības ietver:

[..]

c)     pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus.

[..]”

3        Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk – “Civildienesta noteikumi”) 1.d panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Piemērojot šos Civildienesta noteikumus, diskriminācija, jebkāda iemesla dēļ, piemēram, dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, reliģijas vai ticības, politisko vai citu uzskatu, piederības nacionālajai minoritātei, veiksmes, dzimšanas, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ ir aizliegta.

[..]”

4        Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkts ir formulēts šādi:

““Psiholoģiska uzmākšanās [vardarbība]” ir jebkāda nepiedienīga rīcība, kas notiek kādā laika posmā, tā atkārtojas un ir sistemātiska un ietver fizisku rīcību, mutisku vai rakstu valodu, žestus vai citu tīšu rīcību, un kas varētu radīt kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai, vai psiholoģiskai integritātei.”

5        Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu:

“Kopienas [Savienība] palīdz visiem ierēdņiem, jo sevišķi tiesvedībā pret jebkuru personu, kura izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, kuru ierēdnis darbinieks vai viņa ģimenes loceklis guvis sava amata vai pienākumu dēļ.

Šādos gadījumos Kopienas [Savienība] kopīgi un katra atsevišķi atlīdzina ierēdnim radušos zaudējumus tiktāl, ciktāl ierēdnis neradīja zaudējumus ne apzināti, ne arī aiz nopietnas nolaidības, un tas nav saņēmis atlīdzību no personas, kura nodarīja zaudējumus.”

6        Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā ir noteikts:

“Par jebkuru lēmumu, kas saistīts ar konkrētu personu un kas pieņemts saskaņā ar šiem Civildienesta noteikumiem, nekavējoties rakstveidā iepazīstina attiecīgo ierēdni. Jebkurā lēmumā, kas nelabvēlīgi ietekmē ierēdni, ir jānorāda iemesli, uz kuriem pamatojoties, tas pieņemts.”

7        Saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma par disciplinārlietām 2. panta 2. punktu:

“Iecēlējinstitūcija attiecīgo personu informē, kad izmeklēšana beidzas, un dara viņai zināmus izmeklēšanas ziņojuma secinājumus un pēc pieprasījuma un, ievērojot trešo pušu likumīgo interešu aizsardzību, visus dokumentus, kas tieši saistīti ar apsūdzībām, kas celtas pret viņu.”

 Tiesvedības pamatā esošie fakti

8        Prasītāja, kura darbu Komisijā uzsāka 1977. gadā, kopš 1991. gada 1. jūlija tika iecelta amatā IX Personāla un administrācijas ģenerāldirektorātā (turpmāk tekstā – “ĢD”), kas vēlāk kļuva par Cilvēkresursu un drošības ĢD (turpmāk tekstā – “Personāla ĢD”).

9        2003. gadā prasītāja kandidēja uz direktores amatu Personāla ĢD B direktorātā “Civildienesta noteikumi: politika, vadība un padomdošana” (turpmāk tekstā – “B direktorāts”), kā arī uz tā paša ĢD C direktorāta “Sociālā politika, Luksemburgas personāls, veselība, higiēna” (turpmāk tekstā – “C direktorāts”) direktores amatu. Abos gadījumos prasītāja tika iekļauta piemērotāko kandidātu sarakstā, tomēr administrācija izvēlējās citus kandidātus, attiecīgi A k‑gu B direktorāta vadīšanai un B k‑dzi C direktorāta vadīšanai.

10      Pēc prasītājas celtajām prasībām pret lēmumiem, ar kuriem A k‑gs un B k‑dze tika iecelti amatā, Pirmās instances tiesa šos lēmumus atcēla ar diviem 2006. gada 4. jūlija spriedumiem lietā T‑45/04 Tzirani/Komisija un lietā T‑88/04 Tzirani/Komisija. Pēc tam prasītāja Civildienesta tiesā cēla prasību par sprieduma lietā T‑45/04 izpildi, un šajā ziņā tika pieņemts Civildienesta tiesas 2008. gada 22. oktobra spriedums lietā F‑46/07, ar kuru Civildienesta tiesa atcēla jauno lēmumu par A k‑ga iecelšanu B direktorāta direktora amatā un piesprieda Komisijai izmaksāt prasītājai zaudējumu atlīdzību.

11      2003. gada 1. janvārī prasītāja tika iecelta nodaļas vadītājas amatā Atalgojuma un individuālo tiesību birojā (turpmāk tekstā – “PMO”). 2004. gada 1. oktobrī C k‑dze tika iecelta par PMO direktora vietas izpildītāju un no 2005. gada 16. februāra – par PMO direktori.

12      2005. gada 25. maija un 2006. gada 17. februāra vēstulēs, kas tika adresētas tās priekšniecei C k‑dzei, prasītāja norādīja vairākus pārmetumus, kas pēc viņas ieskata varētu tikt klasificēti kā psiholoģiska vardarbība.

13      2007. gada 5. decembrī prasītāja iesniedza lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam (turpmāk tekstā – “2007. gada 5. decembra lūgums” vai “lūgums sniegt palīdzību”). Viņa apgalvoja, ka ir cietusi no psiholoģiskas vardarbības, un lūdza Komisiju uzsākt administratīvo izmeklēšanu, lai pārbaudītu šos faktus, un veikt pasākumus, kas varētu atrisināt šo situāciju. Turklāt prasītāja izteica vēlmi, lai tās lūgumu sniegt palīdzību izskatītu kāda cita Komisijas struktūrvienība, nevis Personāla ĢD, kurā viņa strādāja.

14      Ar 2007. gada 18. decembra vēstuli Komisijas ģenerālsekretārs informēja prasītāju, ka viņas lūgumu sniegt palīdzību izskatīs Komisijas Izmeklēšanas un disciplīnas birojs (turpmāk tekstā – “IDOC”).

15      2008. gada 7. februārī prasītāja cieta negadījumā savā darba vietā, pēc kura viņai tika piešķirts ilgtermiņa slimības atvaļinājums. 2009. gada februārī prasītāja pensionējās, tā arī neatsākot pildīt savu amatu.

16      Ar 2008. gada 6. jūnija vēstuli prasītāja centās noskaidrot sava lūguma sniegt palīdzību virzību. Ar 2008. gada 9. jūnija dokumentu izmeklēšanai pilnvarotais darbinieks (turpmāk – “izmeklētājs”) informēja prasītāju par Komisijas ģenerālsekretāra lēmumu uzsākt administratīvo izmeklēšanu. Šajā pašā paziņojumā izmeklētājs norādīja, ka viņš veiks izmeklēšanu, saņemot tehnisku palīdzību no IDOC. Šajā ziņā izmeklētājs precizēja, ka Komisijas ģenerālsekretārs ir pieņēmis lēmumu šo izmeklēšanu uzdot veikt personai, kas nestrādā IDOC, lai izslēgtu jebkādu pastāvošu vai iespējamu interešu konfliktu. Visbeidzot izmeklētājs informēja prasītāju, ka “tuvāko dienu laikā” ar viņu sazināsies, lai norunātu tikšanos, kuras laikā viņai būs iespējams precizēt savus apgalvojumus.

17      Ar 2008. gada 7. novembra vēstuli izmeklētājs atvainojās prasītājai par kavēšanos uzsākt izmeklēšanu.

18      2008. gada 21. novembrī un pēc tam 2009. gada 5. martā prasītāja sūdzējās, ka nav saņēmusi nekādus jaunumus savas lietas sakarā, un lūdza izmeklētājam sniegt informāciju par lietas virzību. 2009. gada 6. martā izmeklētājs atvainojās par kavēšanos “uzsākt norunāto procedūru”.

19      2009. gada 9. martā izmeklētājs uzaicināja prasītāju liecināt administratīvās izmeklēšanas ietvaros, ko viņa izdarīja 2009. gada 19. martā.

20      2009. gada 30. jūnijā prasītāja no jauna rakstveidā lūdza izmeklētājam sniegt informāciju par savu lietu un lūdza otru tikšanos, lai viņam iesniegtu jaunu pierādījumu. Nākamajā dienā izmeklētājs nosūtīja prasītājai vēstuli, kurā viņš “personīgi uzņēmās atbildību par ilgo izmeklēšanas kavēšanos”, un atzina, ka “par spīti [viņa] centieniem” viņš nav “spējis tādā ātrumā, kā vēlējies, [..] paralēli” veikt konkrēto izmeklēšanu un citus viņam uzticētos aktuālos uzdevumus.

21      Prasītājas lūgtā tikšanās notika 2009. gada 29. septembrī.

22      2009. gada 8. novembrī prasītāja vērsās pie izmeklētāja, lūdzot piekļūt administratīvās izmeklēšanas ietvaros sniegto liecību protokoliem. Nesaņēmusi nekādu atbildi, viņa šo lūgumu atkārtoja 2009. gada 25. novembrī.

23      Ar 2009. gada 27. novembra vēstuli izmeklētājs noraidīja lūgumu piekļūt liecību protokoliem, atsaucoties uz administratīvās izmeklēšanas konfidencialitātes un personas datu aizsardzību.

24      Laika posmā no 2009. gada 1. līdz 4. decembrim un pēc tam 2010. gada 22. janvārī prasītāja kopā ar kādu IDOC darbinieku pārskatīja viņas lūgumam sniegt palīdzību pievienotos pielikumus.

25       2010. gada 14. februārī prasītāja nosūtīja izmeklētājam jaunu dokumentu.

26      2010. gada 19. februārī prasītāja iesniedza Eiropas ombudam sūdzību par izmeklēšanas ilgumu.

27      2010. gada 23. aprīlī izmeklētājs sastādīja izmeklēšanas gala ziņojumu un ierosināja Komisijas ģenerālsekretāram atstāt bez izskatīšanas pēc prasītājas lūguma sniegt palīdzību uzsākto izmeklēšanu.

28      No lietas materiāliem izriet, ka saistībā ar Komisijas iesniegtajiem apsvērumiem Eiropas ombudam 2010. gada 15. jūlijā prasītāja tika informēta par izmeklēšanas gala ziņojuma pieņemšanu un izmeklētāja secinājumiem.

29      2010. gada 10. augustā prasītāja saņēma Komisijas ģenerālsekretāra 2010. gada 7. jūnija lēmumu atstāt bez izskatīšanas lūgumu sniegt palīdzību (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums” vai “2010. gada 7. jūnija lēmums”). Apstrīdētajam lēmumam nebija pievienots izmeklēšanas gala ziņojums, ar kuru tas bija pamatots.

30      Ar 2010. gada 25. augusta vēstuli prasītājas pārstāvis pārmeta Komisijai to, ka 2010. gada 7. jūnija lēmums prasītājai ticis nosūtīts tikai divus mēnešus un trīs dienas pēc tā pieņemšanas, turklāt neierakstītā sūtījumā, nenosūtot kopiju pārstāvim, kā to savā lūgumā sniegt palīdzību tiešā veidā bija lūgusi prasītāja.

31      2010. gada 7. septembrī prasītāja atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu.

32      2010. gada 15. septembrī Komisija atbildēja prasītājas pārstāvim, ka 2010. gada 7. jūnija lēmums viņam netika nosūtīts “administratīvas kļūdas dēļ” un ka “prasības iesniegšanas” termiņa aprēķināšanai vērā ņemamais datums ir 2010. gada 10. augusts.

33      Pēc prasītājas pārstāvja izteiktā lūguma viņa 2010. gada 14. oktobra vēstulē Komisija apstiprināja, ka 2010. gada 15. septembra vēstulē lietotais jēdziens “prasība” ir “kļūda formulējumā”, ka sūdzība ir tikusi reģistrēta 2010. gada 7. septembrī un ka tieši šis datums “ir jāņem vērā, aprēķinot termiņu atbildei” uz sūdzību.

34      Ar 2010. gada 20. decembra lēmumu sūdzība tika noraidīta, par ko prasītājai tika paziņots 2011. gada 4. janvārī.

 Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība

35      Prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        izdot rīkojumu Komisijai iesniegt administratīvās izmeklēšanas lietas materiālus, it īpaši izmeklēšanas gala ziņojumu un ar to saistītos dokumentus, kā arī izmeklēšanas laikā sniegto liecību protokolus;

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājai radušos morālo kaitējumu EUR 10 000 apmērā, ar iespēju paaugstināt šo summu tiesvedības gaitā, kā arī atlīdzināt izdevumus, kas radušies sakarā ar pirmstiesas procedūru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

36      Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kopumā kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

37      Ar kancelejas 2012. gada 31. janvāra vēstuli Civildienesta tiesa lūdza Komisiju iesniegt izmeklēšanas gala ziņojumu, vienlaikus norādot, ka ir iespējams tai nosūtīt šā ziņojuma konfidenciālo versiju. Minēto ziņojumu Komisija iesniedza kancelejā 2012. gada 16. februārī, nelūdzot to atzīt par konfidenciālu.

38      2012. gada 27. marta vēstulē prasītāja norādīja Civildienesta tiesai, ka Komisijas iesniegtajam izmeklēšanas gala ziņojumam nav pievienoti ne pielikumi, kuros norādītas jau veiktās izmeklēšanas darbības, ne liecinieku vai skarto personu liecību protokoli, un lūdza Civildienesta tiesu lūgt Komisijai minētos dokumentus iesniegt. Ar 2012. gada 12. jūlija vēstuli kanceleja informēja lietas dalībniekus par to, ka Civildienesta tiesa ir nolēmusi neizskatīt šo lūgumu.

39      Civildienesta tiesas izteiktais priekšlikums lietas dalībniekiem atrisināt strīdu ar mierizlīgumu neguva atsaucību.

 Juridiskais pamatojums

A –  Par prasījumiem attiecībā uz rīkojumu Komisijai iesniegt administratīvās izmeklēšanas lietas materiālus

40      Prasītāja lūdz Civildienesta tiesu procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdot Komisijai iesniegt administratīvās izmeklēšanas lietas materiālus, it īpaši izmeklēšanas gala ziņojumu un ar to saistītos dokumentus, kā arī izmeklēšanas laikā sniegto liecību protokolus.

41      Civildienesta tiesa uzskata, ka sūdzības par psiholoģisku vardarbību ietvaros, izņemot īpašus gadījumus, ir jānodrošina savākto liecību konfidencialitāte, tajā skaitā pirmstiesas procedūrā, jo iespējamība, ka šī konfidencialitāte eventuāli tiek noņemta tiesvedības laikā, var kavēt tādas izmeklēšanas neitrālu un objektīvu norisi, kas gūst labumu no sadarbības, bet vienlaikus nerada uzrunātajiem personāla locekļiem liecinieka statusu (Civildienesta tiesas 2012. gada 12. decembra spriedums lietā F‑43/10 Cerafogli/ECB, 222. punkts, kas pārsūdzēts Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑114/13 P). Taču prasītāja nav iesniegusi pietiekamus pierādījumus tam, lai izskatāmajā lietā Civildienesta tiesa atkāptos no šā piesardzības apsvēruma.

42      Ņemot vērā iepriekš minēto un to, ka procedūras organizatorisko pasākumu ietvaros Komisija iesniedza izmeklēšanas gala ziņojumu bez pielikumiem, kas tika nodots prasītājai, Civildienesta tiesai katrā ziņā uzskatot, ka tā visu pietiekami noskaidrojusi no iesniegtajiem procesuālajiem rakstiem, lietas dalībnieku atbildēm uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem un tiesas sēdē uzdotajiem jautājumiem, iepriekš minētie prasījumi ir jānoraida, ciktāl tie attiecas uz izmeklēšanas gala ziņojuma pielikumiem.

B –  Par prasījumiem attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu

43      Savu prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumam prasītāja izvirza piecus pamatus, kuros attiecīgi norādīts uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un kļūdu tiesību piemērošanā, Civildienesta noteikumu 1.d panta pārkāpumu, pienākuma sniegt palīdzību pārkāpumu, pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses un labas pārvaldības principa pārkāpumu un, visbeidzot, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

1.     Par pirmo pamatu, kas balstās uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un kļūdu tiesību piemērošanā

a)     Lietas dalībnieku argumenti

44      Prasītāja uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo Komisijas ģenerālsekretārs, rīkojoties kā iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”), ir uzskatījis, ka viņas priekšniecībai un kolēģiem pārmestā rīcība nav uzskatāma par psiholoģisko vardarbību, un tāpēc noraidījis lūgumu sniegt palīdzību. Turklāt prasītāja uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktu, psiholoģiskās vardarbības esamībai nosakot priekšnoteikumu, ka jāizpilda tādi nosacījumi, kādi šajā tiesību normā nav paredzēti.

45      Proti, pēc prasītājas ieskata, ir izpildīti visi nosacījumi, lai konstatētu psiholoģisko vardarbību. Pirmkārt, viņa norāda, ka pārmestā rīcība esot bijusi tīša, noturīga un atkārtojusies. Otrkārt, viņa apgalvo, ka ir ievērojami pasliktinājies viņas veselības stāvoklis un kopš 2006. gada viņa ir cietusi no depresijas, kas saistīta ar piedzīvoto psiholoģisko vardarbību. Treškārt, viņa pārmet Komisijai, ka tās lēmumā par sūdzības noraidīšanu tā ir secinājusi, ka “pēc lūguma sniegt palīdzību uzsāktajā administratīvajā izmeklēšanā [..] nav izdevies pierādīt [..], ka pret [prasītāju] ir tikusi vērsta diskriminējoša un pazemojoša izturēšanās”, kaut gan šāds nosacījums neesot ietverts Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā ietvertajā psiholoģiskās vardarbības definīcijā, kura neprasa pierādīt, ka rīcība, kas kvalificējama kā vardarbība, ir diskriminējoša.

46      Attiecībā uz faktiem, kas norisinājās laika posmā no 1999. gada līdz 2004. gada 30. septembrim, tas ir, pirms C k‑dze kļuva par PMO direktori, prasītāja apgalvo, ka arvien vairāk ir cietusi no negatīvas attieksmes un nepamatotas kritikas gan no priekšniecības puses, gan no atsevišķiem kolēģiem, kuri viņu uzlūkoja par potenciālu konkurenti uz atbildīgiem amatiem, kaut gan viņas dienesta pienākumi un attieksme nebija mainījušies. Kā pierādījums šai negatīvajai attieksmei bija viņas novērtējuma pazeminājums, priekšlikums viņai pašai izteikt lūgumu doties priekšlaicīgā pensijā, nesamazinot pensijas garantijas (turpmāk tekstā – “priekšlikums vienoties par darba attiecību izbeigšanu”), ko viņa uzskatīja par pazemojošu, kā arī fakts, ka sistemātiski tika ignorēti vairāki viņas piedāvātie problemātisku lietu risinājumi. Pēc prasītājas ieskata, šī rīcība bija nevis vienkāršas nesaskaņas ar viņas priekšniecību, bet gan psiholoģiska vardarbība.

47      Par laika posmu no 2004. gada 1. oktobra, kad C k‑dze kļuva par PMO vadītāju, līdz 2007. gada 5. decembrim, kad prasītāja iesniedza savu lūgumu sniegt palīdzību, prasītāja pārmet savai direktorei C k‑dzei, ka pēdējā minētā sistemātiski un vairākkārt viņai nav ļāvusi piedalīties viņas kompetencei atbilstošās darba grupās un sanāksmēs, atteikusi viņai piekļuvi svarīgai informācijai, atteikusies piešķirt pietiekamus personāla resursus viņai doto uzdevumu izpildei un apšaubījusi viņas kompetenci, vairākas vēstules kā kopiju nosūtot vairākiem citiem ierēdņiem vai darbiniekiem.

48      Turklāt prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo tajā ir izslēgta psiholoģiskās vardarbības esamība tādēļ, ka “izmeklēšanā arī ir pierādīts, ka [C k‑dzei] pret viņu nebija ļaunprātīgu nolūku un ka [C k‑dzes] vadības stils uz [viņu] konkrēti neattiecās”.

49      Komisija vispirms lūdz Civildienesta tiesu noraidīt konkrēto pamatu kā nepieņemamu, piemērojot Reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunktu, tādēļ, ka prasītāja, savā prasības pieteikumā apgalvojot, ka bija izpildīti visi Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta nosacījumi, esot vien norādījusi uz prasības pieteikuma pielikumiem.

50      Attiecībā uz konkrēto pamatu pēc būtības Komisija uzskata, ka nav izpildīts neviens no nosacījumiem, kas ļautu konstatēt psiholoģisku vardarbību. Proti, pirmkārt, neviens no prasītājas norādītajiem faktiem nepierādot psiholoģiskas vardarbības esamību un, otrkārt, prasītāja neesot pierādījusi, ka ir aizskarta viņas fiziskā un psiholoģiskā integritāte.

b)     Civildienesta tiesas vērtējums

51      Vispirms Civildienesta tiesa konstatē, ka prasības pieteikumā kopsavilkuma veidā saskaņoti un saprotami ir izklāstīti faktiskie un juridiskie argumenti, kas izvirzīti konkrētā pamata pamatojumam, un precīzi norādīti pierādījumi, kas pamato šos argumentus, norādot atsauces uz dažādiem pielikumiem. No minētā izriet, ka prasības pieteikums daļā, kas attiecas uz šo pamatu, atbilst Reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunktam, tāpēc Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

52      Attiecībā uz lietu pēc būtības Civildienesta tiesa atgādina, ka Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā nekādā ziņā nav paredzēts, ka iespējamā ietekmētāja nelabvēlīgais nodoms ir obligāts apstāklis, lai rīcību varētu kvalificēt kā psiholoģisku vardarbību (Civildienesta tiesas 2008. gada 9. decembra sprieduma lietā F‑52/05 Q/Komisija, 133. punkts, kuru šajā daļā Eiropas Savienības Vispārējā tiesa neatcēla ar 2011. gada 12. jūlija spriedumu lietā T‑80/09 P Komisija/Q, un 2013. gada 26. februāra spriedums lietā F‑124/10 Labiri/EESK, 65. punkts).

53      Proti, Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā psiholoģiska vardarbība ir definēta kā “nepiedienīga rīcība”, kuras pierādīšanai ir nepieciešams, lai būtu izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmais nosacījums ir saistīts ar to, ka pastāv fiziska rīcība, mutiska vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība, kas “notiek kādā laika posmā, [,] atkārtojas un ir sistemātiska” un kas ir “tīša”. Otrais nosacījums, kuru no pirmā nošķir saiklis “un”, prasa, lai šī izturēšanās, valoda, rīcība, žesti “varētu radīt kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei” (iepriekš minētie spriedumi lietās Q/Komisija, 134. punkts, un Labiri/EESK, 66. punkts).

54      Tā kā īpašības vārds “tīša” ir saistīts ar pirmo, nevis ar otro nosacījumu, var izdarīt divus secinājumus. Pirmkārt, Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā paredzētajai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai ir jābūt veiktai ar nodomu, kas no šīs normas piemērošanas izslēdz rīcību, kura ir notikusi nejauši. Otrkārt, netiek prasīts, ka šai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai ir jābūt izdarītai ar nodomu radīt kaitējumu personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei. Citiem vārdiem, psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta nozīmē var pastāvēt, kaut arī ietekmētājam nav bijis nodoma diskreditēt cietušo vai apzināti pasliktināt viņa darba apstākļus. Pietiek vien ar to, ka šīs darbības, ja vien tās ir veiktas labprātīgi, objektīvi ir izraisījušas tādas sekas (iepriekš minētie spriedumi lietās Q/Komisija, 135. punkts, un Labiri/EESK, 67. punkts).

55      Jāpiebilst, ka pretējas Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta interpretācijas rezultātā šī norma zaudētu jebkādu lietderīgo iedarbību, jo būtu grūti pierādīt personas, kas īstenojusi psiholoģisku vardarbību, nelabvēlīgo nodomu. Proti, lai arī ir gadījumi, kad šāds nodoms dabiski izriet no attiecīgās personas rīcības, jāatzīst, ka tādi gadījumi ir retums un ka vairumā gadījumu iespējamais ietekmētājs atturas no jebkādas rīcības, kas varētu radīt aizdomas par viņa nodomu diskreditēt savu upuri vai pasliktināt viņa darba apstākļus (iepriekš minētie spriedumi lietās Q/Komisija, 136. punkts, un Labiri/EESK, 68. punkts).

56      Savā 2012. gada 16. maija spriedumā lietā F‑42/10 Skareby/Komisija Civildienesta tiesa precizēja, ka rīcības atzīšana par vardarbību ir pakļauta nosacījumam, ka uz rīcību attiecas pietiekami objektīva realitāte tādā nozīmē, ka objektīvs un saprātīgs novērotājs, kuram ir normāls jutīgums un kurš atrodas tādos pašos apstākļos, to uzskatītu par pārmērīgu un kritizējamu (iepriekš minētais spriedums lietā Skareby/Komisija, 65. punkts).

57      Izskatāmajā lietā vispirms jāpārbauda, vai iecēlējinstitūcija, kas bija pilnvarota izskatīt sūdzību, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, lēmumā par sūdzības noraidīšanu izslēdzot psiholoģiskas vardarbības esamību, jo pret prasītāju neesot bijis diskriminējošas attieksmes. Šajā ziņā Civildienesta tiesa atgādina, ka saskaņā ar judikatūru, lai arī tiešā lēmumā, ar kuru ir noraidīta sūdzība, ir minēti būtiski precizējumi par iestādes sniegto pamatojumu sākotnējā lēmumā, konkrētai iestādes pamatojuma identificēšanai ir jāizriet no abiem šiem lēmumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Skareby/Komisija, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

58      Ņemot vērā šo precizējumu, no lēmuma, ar kuru sūdzība noraidīta, izriet, ka diskriminācijas esamību Komisija nav izmantojusi kā nosacījumu, no kura būtu atkarīga vardarbības atzīšana. Proti, atbildot uz dažādiem prasītājas iebildumiem, iecēlējinstitūcija, kas bija pilnvarota izskatīt sūdzību, vien norādījusi, ka no izmeklēšanas gala ziņojuma izriet, pirmkārt, ka C k‑dze nav vērsusi pret prasītāju pēdējās viņai pārmestās darbības, bet ka šāda rīcība atbilda viņas parastajam personāla vadības stilam un, otrkārt, ka tikai prasītāja šīs darbības uztvēra kā psiholoģisku vardarbību, un ka vienīgi tas, ka prasītāja nebija apmierināta ar šādu personāla vadības stilu, nav pietiekams pamats, lai to varētu kvalificēt kā psiholoģisku vardarbību.

59      Līdz ar to šis iebildums par kļūdu tiesību piemērošanā ir jānoraida kā nepamatots.

60      Turpinājumā jāpārbauda, vai, ņemot vērā iepriekš atgādinātos principus, Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nolemjot, ka prasītājas norādītās darbības nav uzskatāmas par psiholoģisku vardarbību. Šim nolūkam Civildienesta tiesa uzskata par nepieciešamu atsevišķi izvērtēt prasītājas norādītos iebildumus par laika posmu no 1999. gada līdz 2004. gada 30. septembrim (turpmāk tekstā – “pirmais posms”) un par laika posmu pēc 2004. gada 30. septembra (turpmāk tekstā – “otrais posms”).

 Par iebildumiem attiecībā uz pirmo posmu

61      Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka negatīvās runas, kas esot klīdušas apkārt par viņas nespēju pildīt vadošus pienākumus, esot varējušas izraisīt gan viņas zemāku vērtējumu 1999.–2002. gada personāla novērtējuma ziņojumos salīdzinājumā ar iepriekšējiem novērtējumiem, gan zemāku novērtējumu salīdzinājumā ar citu kolēģu novērtējumiem. Turklāt viņa sūdzas par faktu, ka vadības sanāksmju laikā esot tikušas izdalītas salīdzinošās tabulas ar nodaļu vadītājiem piešķirto vērtējumu. Pēc prasītājas ieskata, ņemot vērā to, ka šajās tabulās viņa bija atspoguļota kā vissliktāk strādājošā nodaļas vadītāja, šāda tabulu izdalīšana notika ar nolūku viņu atstumt un norobežot.

62      Attiecībā uz prasītājas novērtējuma ziņojumiem Civildienesta tiesa atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personāla novērtējuma ziņojumā sniegtās atzīmes un novērtējumi, pat ja tie ir negatīvi, paši par sevi nevar būt par norādēm uz to, ka ziņojums ticis sagatavots, lai īstenotu psiholoģisku vardarbību (Civildienesta tiesas 2008. gada 2. decembra spriedums lietā F‑15/07 K/Parlaments, 39. punkts).

63      Izskatāmajā lietā prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, lai pierādītu, ka viņas darba kvalitāte būtu tikusi novērtēta netaisnīgi, un turklāt no lietas materiāliem neizriet, ka viņa būtu iesniegusi sūdzības par strīdīgajiem personāla novērtējuma ziņojumiem. Turklāt vienkārši fakts, ka prasītājai esot bijis zemāks novērtējums nekā dažiem viņas kolēģiem, pat ja tas tā ir bijis, nevar tikt uzskatīts par norādi uz psiholoģisko vardarbību.

64      Turklāt, runājot par novērtējuma ziņojumu par laika posmu no 1999. gada 1. jūlija līdz 2001. gada 30. jūnijam, norādāms, ka šajā periodā ir bijis viens “izcils” novērtējums un deviņi “teicami” novērtējumi, un tādējādi novērtējums nav bijis zemāks kā iepriekšējā periodā, kurā bija deviņi “teicami” novērtējumi un viens novērtējums “normāli”, līdz ar to prasītājas arguments par viņas vērtējuma pazemināšanos nav balstīts uz faktiem. Attiecībā uz novērtējuma ziņojumu par laika posmu no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 31. decembrim – tas vien, ka prasītāja ieguva 13 punktus no 20 iespējamiem, pats par sevi neliecina par psiholoģisku vardarbību, ievērojot to, ka prasītājas saņemto punktu skaits nākamajos gados pastāvīgi pieauga. Tā prasītāja ieguva 14,5 punktus 2003. gadā, 16 punktus 2004. gadā un 16,5 punktus 2005. gadā un 2006. gadā.

65      Attiecībā uz to, ka vadības sapulcēs tika izplatīta informācija par nodaļu vadītāju saņemto vērtējumu, no lietas materiāliem izriet, ka savā 2005. gada 6. aprīļa vēstulē PMO nodaļas vadītājam, kuras kopija tika nosūtīta prasītājai, pati C k‑dze šādu informācijas izplatīšanu novērtēja kā “nevajadzīgu un neadekvātu”. Pat ja pieņem, ka tāda informācijas izplatīšana var radīt kaitējumu personas personībai, cieņai vai psiholoģiskai integritātei, prasītāja ir norādījusi tikai divas šādas epizodes, kas radās laika posmā no 1999. gada līdz 2007. gadam, un tādējādi nav pierādījusi, ka šāda rīcība būtu izpaudusies ilglaicīgi, vairākkārt vai sistemātiski.

66      Otrkārt, prasītāja par psiholoģisku vardarbību uzskata gan priekšlikumu vienoties par darba attiecību izbeigšanu, kuru pārrunu laikā par viņas 2003. gada novērtējuma ziņojumu viņai esot izteicis viņas ģenerāldirektors, gan priekšlikumu kļūt par B direktorāta jaunā direktora padomnieci, kas bija tas pats direktors, kura iecelšanu amatā viņa bija apstrīdējusi, vēršoties Savienības tiesās.

67      Civildienesta tiesa konstatē, ka izskatāmās lietas kontekstā šādi priekšlikumi nevar tikt uzskatīti par psiholoģiskas vardarbības faktiem.

68      Attiecībā uz priekšlikumu vienoties par darba attiecību izbeigšanu no izmeklēšanas gala ziņojuma izriet, ka konkrētais ģenerāldirektors ir norādījis, ka neatceras, ka viņš būtu izteicis prasītājai tādu priekšlikumu, bet, pat ja tas būtu noticis, viņš būtu vien norādījis, ka tā vienkārši ir prasītājas iespēja. Civildienesta tiesa atgādina, ka vienošanās par darba attiecību izbeigšanu ir mehānisms, kas darbojas uz brīvprātības pamata, un ka tādējādi eventuāls priekšlikums šajā ziņā nekādā gadījumā nevar būt saistošs personai, kurai tas izteikts. Turklāt, ja iecēlējinstitūcija būtu piekritusi prasītājas lūgumam izbeigt darba attiecības, viņai būtu bijusi iespēja priekšlaicīgi pensionēties, nesamazinot savas pensijas tiesības. Taču, pat pieņemot, ka tāds priekšlikums, kas prasītājai būtu devis nozīmīgu ekonomisko ieguvumu, patiešām tika izteikts, prasītāja nav pamatojusi, kāpēc šāds priekšlikums būtu bijis objektīvi “pazemojošs”.

69      Kas attiecas uz Personāla ĢD ģenerāldirektora priekšlikumu prasītājai kļūt par B direktorāta jaunā direktora A k‑ga padomnieci, ir, protams, tiesa, ka prasītāja bija pretendējusi uz šo pašu direktora amatu un ka viņa bija Savienības tiesās apstrīdējusi A k‑ga iecelšanu šajā amatā. Tomēr, tā kā prasītāja vairākas reizes bija paudusi savu vēlēšanos kļūt par direktori, zināms laika posms kā direktora padomniecei būtu varējis viņai dot atbilstošu profesionālo pieredzi, ko viņa būtu varējusi uzsvērt citās reizēs nākotnē. Tātad šāds priekšlikums varēja tikt izteikts gan dienesta, gan prasītājas interesēs un, tā kā prasītāja Civildienesta tiesai nav iesniegusi nekādus pierādījumus tam, ka šāds priekšlikums varēja radīt kaitējumu viņas personībai, cieņai vai psiholoģiskai integritātei, ir jākonstatē, ka šo priekšlikumu nevar uzskatīt par rīcību, kas veido psiholoģisku vardarbību.

70      Treškārt, prasītāja kā psiholoģiskās vardarbības piemērus norāda konkrētus konfliktus, kas viņai bijuši ar nodaļu vadītājiem un kolēģiem. It īpaši viņa apgalvo, ka ir saņēmusi nepieklājīgas un pazemojošas piezīmes no viena no Personāla ĢD ģenerāldirektora līdzstrādniekiem prezentācijas laikā par administratīvo reformu, kurā piedalījās viss šā ģenerāldirektorāta personāls. Turklāt viņa ir iesniegusi pasta saraksti ar citas PMO nodaļas vadītāju, kurš viņu apsūdzējis administratīvo problēmu risināšanā “uz šīs nodaļas rēķina”.

71      Civildienesta tiesa konstatē, ka no izmeklēšanas gala ziņojuma izriet, ka Personāla ĢD ģenerāldirektora līdzstrādnieka reakcija sekoja pēc sparīgas kritikas no prasītājas puses par viņu ģenerāldirektorāta personālam prezentēto reformu. Kas attiecas uz iepriekš minēto konfliktu ar citas PMO nodaļas vadītāju, prasītājas iesniegtajās vēstulēs ietvertie komentāri, kuri ir ļoti tālu no tā, lai tos kvalificētu kā psiholoģisko vardarbību, ir uzskatāmi par administratīva rakstura konflikta izpausmi starp diviem nodaļu vadītājiem, kuri atklāti kritizē viens otru savai priekšniecībai. Šajā ziņā Civildienesta tiesa atgādina, ka fakts, ka darbiniekam ir sarežģītas vai pat konfliktējošas attiecības ar kolēģiem vai priekšniecību, pats par sevi nenozīmē psiholoģisku vardarbību (Pirmās instances tiesas 2008. gada 16. aprīļa spriedums lietā T‑486/04 Michail/Komisija, 61. punkts; Civildienesta tiesas 2009. gada 10. novembra spriedums lietā F‑93/08 N/Parlaments, 93. punkts).

72      Ceturtkārt, prasītāja sūdzas par to, ka viņas kandidatūra direktoru amatiem tikusi noraidīta vairākas reizes un ka Personāla ĢD ģenerāldirektors viņu atklāti esot centies atrunāt iesniegt savu kandidatūru atbildīgiem amatiem.

73      Taču vienkārši fakts, ka prasītājas kandidatūra netika izvēlēta direktoru amatiem, nevar tikt uzskatīts par vardarbību.

74      Turklāt tas, ka prasītājas ģenerāldirektors izteicis šaubas par viņas spēju uzņemties direktores pienākumus, tomēr uzskatot viņu par labu nodaļas vadītāju, pats par sevi arī nav uzskatāms par psiholoģiskas vardarbības elementu. Turklāt no lietas materiāliem neizriet un prasītāja nav apgalvojusi, ka viņas ģenerāldirektors, izsakot šaubas par viņas spēju pildīt direktores pienākumus, būtu izteicis uzbrūkošus vai pazemojošus komentārus. Šajā ziņā izmeklēšanas gala ziņojumā ir atspoguļoti minētā ģenerāldirektora izteikumi, kurš norādījis, ka viņš neesot “brutāli pieprasījis [prasītājai] nekandidēt”, bet gan ir “meklējis veidu, kā (cik vien iespējams neitrāli) nodot vēstījumu, ka [viņš to neiedrošina] kandidēt, jo [viņš uzskata], ka viņai nav nepieciešamo vadības prasmju”. Civildienesta tiesa atgādina, ka pat negatīvi darbiniekam adresēti apsvērumi tomēr nav uzskatāmi par viņa personības, cieņas, fiziskās vai psiholoģiskās integritātes aizskārumu, ja vien tie tiek formulēti mērenā valodā un ja no lietas materiāliem neizriet, ka tie ir balstīti uz ļaunprātīgām apsūdzībām, un ja tiem nav nekāda sakara ar objektīviem faktiem (skat. Civildienesta tiesas 2010. gada 24. februāra spriedumu lietā F‑2/09 Menghi/ENISA, 110. punkts).

75      Piektkārt, par konkrētu pierādījumu prasītājas piedzīvotajai psiholoģiskajai vardarbībai viņa uzskata to, ka sistemātiski ir tikusi distancēta no viņas ģenerāldirektorāta darbībām.

76      Jo īpaši prasītāja paskaidro, ka Personāla ĢD jaunās personāla tabulas izdales laikā 2002. gada 15. oktobrī viņa esot bijusi vienīgā no nodaļu vadītājiem, kurai netika piemērots pārejas noteikums, kas izpaudās kā divu amata nosaukumu – “nodaļas vadītājs” un “nodaļas vadītāja vietas izpildītājs” – piešķiršana. Civildienesta tiesa secina, ka, ievērojot iestāžu plašo novērtējuma brīvību attiecībā uz to struktūrvienību organizāciju, fakts, ka prasītāja netika nozīmēta uzņemties pagaidu amatu uz diviem mēnešiem, nav uzskatāms par norādi uz vardarbību.

77      Turklāt prasītāja sūdzas par to, ka 2002. gada novembrī viņa tikusi izslēgta no dalībnieku saraksta pētījumam par atvaļinājumiem un prombūtnēm, lai gan viņa bija galvenā šādā pētījumā ieinteresētā persona, un pēc tam 2004. gada martā viņa izslēgta no runātāju saraksta, kuriem bija paredzēts informēt Komisijas personālu par jaunajiem individuālo tiesību un ģimenes pabalstu piešķiršanas jomas reformas pielāgojumiem.

78      Civildienesta tiesa vispirms konstatē, ka savā prasības pieteikumā prasītāja sūdzas par to, ka pirmajā posmā viņa ir tikusi izslēgta tikai no divām sanāksmēm, tādējādi viņas apgalvojums, ka viņa no sava ģenerāldirektorāta aktivitātēm tikusi izslēgta “sistemātiski”, nav pamatots ar faktiem.

79      Turklāt, kas konkrēti attiecas uz dalību 2002. gada novembrī veiktajā pētījumā, no Personāla ĢD ģenerāldirektora asistenta 2002. gada 11. novembra vēstules prasītājai izriet, ka vispirms šis asistents bija paredzējis, ka šajā pētījumā jāpiedalās jaunās, par atvaļinājumiem un prombūtnēm atbildīgās nodaļas vadītāja vietas izpildītājam, un ka tikai pēc viņa atteikuma saņemšanas šajā pētījumā piedalīties tika uzaicināta prasītāja. Šajā ziņā konkrētais asistents rakstīja prasītājai, ka viņas “dalība [..] tiek laipni lūgta un ka, ja [viņa vēlas] piedalīties pilotgrupā, arī tajā [viņa] laipni aicināta piedalīties”. Šāds uzaicinājums piedalīties pilotgrupā skaidri pierāda, ka nepastāvēja nekāda vēlme izslēgt prasītāju no minētā pētījuma.

80      Attiecībā uz prasītājas izslēgšanu no runātāju saraksta, kuriem bija paredzēts uzdot informēt Komisijas personālu par jaunajiem individuālo tiesību un ģimenes pabalstu piešķiršanas jomas reformas pielāgojumiem, runātāju izvēle šādai prezentācijai ietilpst plašajā administrācijas rīcības brīvības jomā. Ņemot vērā prasītājas jau iepriekš izteikto ļoti stipro pretestību reformai, izvēle viņu neuzaicināt prezentēt šo reformu visam personālam nav nosodāma.

81      Sestkārt, prasītāja norāda, ka viņas priekšniecība netika ņēmusi vērā viņas idejas vai pienesumu atsevišķu administratīvo problēmu risināšanai. Prasītājas iebildumi galvenokārt attiecas uz trīs lietām, proti, Komisijas lēmumu decentralizēt atvaļinājumu un prombūtņu pārvaldību, pabalstu izglītībai un ģimenes pabalstu pārvaldību, kura bija būtiski atpalikusi sakarā ar vadītāja ilglaicīgo prombūtni, un lēmumu izveidot jaunas administratīvās struktūras, ko sauc par “Birojiem” – tostarp PMO. Prasītāja apgalvo, ka viņa vairākkārt brīdinājusi savu priekšniecību par grūtībām un riskiem, ko viņa saskatīja šajās trīs lietās, un ka viņa regulāri piedāvājusi risinājumus, kas tikuši sistemātiski ignorēti vai arī devuši iemeslu negatīviem vērtējumiem. Jo īpaši prasītāja vairākkārt sūdzas par pietiekamu personāla resursu trūkumu, lai izpildītu jaunos uzdevumus, kas galu galā tika uzdoti viņas nodaļai.

82      Civildienesta tiesa norāda, ka, ņemot vērā plašo novērtējuma brīvību, ko iestādes bauda savu struktūrvienību organizācijā, ne administratīvi lēmumi, pat ja tos ir grūti pieņemt, ne nevienprātība ar administrāciju jautājumos par struktūrvienību organizāciju pati par sevi nevar būt pierādījums psiholoģiskai vardarbībai. Šajā lietā konkrētais iebildums attiecas tieši uz administratīviem lēmumiem par dienestu organizāciju un personāla resursu izmaiņām dažādos dienestos. Tomēr tikai tas, ka administrācija nav sekojusi prasītājas priekšlikumiem un nav izpildījusi viņas lūgumus piešķirt papildu resursus, pats par sevi nepierāda ne uzklausīšanas trūkumus, ne vēl jo vairāk psiholoģisko vardarbību no viņas priekšniecības puses, bet gan drīzāk viedokļu atšķirības.

83      Ņemot vērā iepriekš sniegto analīzi, Civildienesta tiesa secina, ka prasītājas norādītie fakti, izvērtējot tos katru atsevišķi, nepierāda psiholoģiskas vardarbības esamību pirmajā posmā.

84      Turklāt, pat izvērtējot šos faktus kopumā, Civildienesta tiesa uzskata, ka, lai gan prasītāja tos var uztvert kā aizskarošus, tie neveido ļaunprātīgu rīcību, kas būtu bijusi ilglaicīga, atkārtojusies un sistemātiska un kas objektīvi varēja radīt kaitējumu ieinteresētās personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei.

85      Tādējādi prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, par pirmo laika posmu secinot, ka notikumi, par kuriem prasītāja sūdzas, ne katrs atsevišķi, ne visi kopā nav uzskatāmi par psiholoģisko vardarbību. Līdz ar to iebildumi attiecībā uz šo laika posmu ir jānoraida kā nepamatoti.

 Par iebildumiem attiecībā uz otro laika posmu

86      Vispirms Civildienesta tiesa konstatē, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz izmeklēšanas gala ziņojumu, kurā ir norādīts:

“[C k‑dzei] bija favorīti un viņa nespēja noslēpt to, kurām personām viņa dod priekšroku. Ar liecībām ir apstiprinājies, ka [C k‑dzei] piemita nosliece dalīt kolēģus tajos, kas viņai patīk, un tajos, kas viņai nepatīk.

[..]

Šķiet, ka [C k‑dzei] nebija ļaunprātīga nodoma kaitēt un ka viņai piemita šis “vecās skolas” stils, kura ietvaros augstākstāvošām amatpersonām ir teju vai aizbildnieciska attieksme pret saviem darbiniekiem, un ka viņa neapzinājās, ka viņas piezīmju adresāti varētu tikt aizskarti.

Izmeklēšanā noskaidrots arī tas, ka [C k‑dzes] attieksme izpaudās nevis pret kādu konkrētu kolēģi, bet gan pret visu to kolēģu kategoriju, kurus viņa dēvēja par “sliktajiem” un kuru vidū bija arī [prasītāja], bet viņa nebija vienīgā. Vairāki liecinieki norādījuši, ka vienu dienu persona varēja būt “labo” skaitā un [nākamajā] dienā atkal starp “sliktajiem” atkarībā no [C k‑dzes] garastāvokļa un citiem apstākļiem.”

87      Tādējādi no paša izmeklēšanas gala ziņojuma izriet, ka secinājums, ka C k‑dzes rīcība attiecībā pret prasītāju nebija uzskatāma par vardarbību, pirmām kārtām ir balstīts uz ļaunprātīga nodoma neesamību. Šis secinājums ir pārņemts apstrīdētajā lēmumā, atbilstoši kuram “izmeklēšanā ir arī pierādīts, ka [C k‑dzei] nebija ļaunprātīga nodoma attiecībā pret [prasītāju]”. Tomēr šādā izmeklētāja interpretācijā minētajā ziņojumā un iecēlējinstitūcijas interpretācijā apstrīdētajā lēmumā nav ņemts vērā tas, ka psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā izpratnē var būt arī tad, ja vardarbību īstenojošai personai nav bijis nolūka ar savu rīcību diskreditēt upuri vai mērķtiecīgi pasliktināt viņa darba apstākļus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Q/Komisija, 144. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Labiri/EESK, 68. punkts) un ja identiska rīcība ir tikusi vērsta pret vairākiem ierēdņiem.

88      Izmeklētāja konstatētajam, ka C k‑dze neapzinājās, ka “viņas piezīmju adresāti varētu tikt aizskarti”, varētu būt nozīme, lai atbildētu uz jautājumu par ļaunprātīga nodoma esamību, taču tas nekādā veidā nepierāda, ka viņas rīcība nevarēja būt psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta nozīmē. Katrā ziņā Civildienesta tiesa norāda, ka tāds secinājums neatbilst faktiem vismaz attiecībā uz prasītāju, kura savā 2005. gada 25. maija vēstulē C k‑dzei skaidri norādījusi, ka viņa uzskata, ka vairākas C k‑dzes darbības “aizskar par lietām atbildīgo personu cieņu un profesionālismu” un ir psiholoģiska vardarbība.

89      Arī no izmeklēšanas gala ziņojuma izriet, ka izmeklētājs ir secinājis, ka C k‑dzes rīcība nebija uzskatāma par psiholoģisku vardarbību, jo tā attiecās nevis konkrēti uz prasītāju, bet uz nenoteikta skaita citām personām. Taču šāds secinājums nav pamatots ar tiesību normām. Proti, šāds secinājums, neizslēdzot aprakstītās rīcības vardarbīgo raksturu, var vienīgi pastiprināt Civildienesta noteikumu 12.a panta pārkāpumu, kura pirmais punkts aizliedz ikvienam ierēdnim veikt “jebkāda veida psiholoģisku [..] uzmākšanos [vardarbību]”. Pēc izmeklētāja loģikas, lai persona, kura, iespējams, īsteno vardarbību, izvairītos no apsūdzībām par kādas personas pakļaušanu vardarbībai, šai personai nevis būtu jāizbeidz inkriminētās darbības, bet gan viņa varētu paplašināt savas darbības attiecībā uz plašāku personu loku, kas ir acīmredzami absurdi.

90      Līdz ar to jāsecina, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma tekstu tas ir balstīts uz tādu psiholoģiskas vardarbības jēdziena interpretāciju, kas neatbilst Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktam.

91      Katrā ziņā Civildienesta tiesa norāda, ka atsevišķu prasītājas norādīto faktu novērtējumā apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas acīmredzama kļūda vērtējumā.

92      Proti, attiecībā uz otro laika posmu prasītāja pārmet C k‑dzei vairākas darbības, it īpaši faktu, ka pēdējā izteikusi piezīmes vai pazemojošu kritiku sanāksmju laikā vai nosūtot vēstules vairākām personām, kā arī viņas sistemātisku izstumšanu.

93      Šajā ziņā no izmeklēšanas gala ziņojuma izriet, ka C k‑dzei piemita tendence “atļauties komentēt personāla privātos jautājumus, pievienojot trešās personas vai kolēģus kā papildu adresātus sarakstē, kontaktēties tieši ar ierindas darbiniekiem, apejot nodaļu vadītājus, vai būt labvēlīgākai pret vieniem kolēģiem nekā pret citiem”. Turklāt minētajā ziņojumā arī norādīts uz vairākām vēstulēm, kuras pierādot, ka C k‑dze “dažreiz pieņēma lēmumus, nekonsultējoties ar attiecīgās nodaļas vadītāju”. Turklāt no izmeklēšanas gala ziņojuma izriet, ka savas uzklausīšanas laikā C k‑dze pati norādīja, ka ir saņēmusi negatīvu kritiku no viņas pakļautībā esošo nodaļu vadītājiem par atbildēm, ko viņa sniedza ierēdņiem vai citiem darbiniekiem, kuri bija vērsušies pie PMO, iekļaujot konkrēto nodaļu vadītājus [sarakstes] papildu adresātu sarakstā, bet ka šī rīcība esot bijusi vienīgi viņas “rūpju izpausme par to, lai tiktu sniegts nevainojams un ātrs pakalpojums”.

94      Pirmkārt, Civildienesta tiesa norāda, ka dažas no iepriekš minētajām C k‑dzes darbībām bija patvaļīgas un atkārtojās un tās objektīvi varēja radīt sekas, tajā skaitā prasītājas diskreditāciju vai viņas darba apstākļu pasliktināšanos.

95      It īpaši prasītāja sūdzas par faktu, ka C k‑dze esot “tieši devusi instrukcijas viņas pakļautībā esošajam personālam, viņu par to nemaz neinformējot”. Taču šāda rīcība, ja vien tā nav pamatota ar īpašiem apstākļiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Skareby/Komisija, 80. punkts), var likt zaudēt personālam jebkādu uzticēšanos savam nodaļas vadītājam, un tādējādi to var kvalificēt kā psiholoģisku vardarbību. Šajā lietā Komisija nesniedz Civildienesta tiesai nekādus paskaidrojumus, kas pierādītu, ka apstrīdēto rīcību varēja pamatot īpaši apstākļi, un šajā ziņā savā izmeklēšanas gala ziņojumā izmeklētājs ir tikai atzinis, ka C k‑dzei piemita “ļoti tiešs un mikrolīmeņa veida” vadības stils. Šādos apstākļos Komisija, izslēdzot, ka C k‑dzei pārmestā rīcība varētu būt kvalificējama kā psiholoģiska vardarbība, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

96      Turklāt prasītāja uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā ar to, ka psiholoģiskās vardarbības sakarā tā nav atzinusi par vērā ņemamu faktu, ka viņa publiski vai citiem ierēdņiem adresētās vēstulēs saņēma tiešu kritiku par viņas kompetenci. Uz to Komisija atbild, ka saskaņā ar judikatūru sarakste, kuras saturs atbilst parastām hierarhiskajām attiecībām, kā, piemēram, paziņojumi, par kurām sūdzas prasītāja, neveido psiholoģisku vardarbību.

97      Civildienesta tiesa konstatē, ka, kaut arī pakļautībā esošas personas darba kritika ir pieļaujama, lai dienesta darbību nepadarītu praktiski neiespējamu, Komisijas norādītajā judikatūrā ir precizēts, ka parastām hierarhiskajām attiecībām atbilst sarakste, kas neietver nekādus apsūdzošus vai ļaunprātīgus formulējumus un kas tiek nosūtīta tikai konkrētajai personai vai kas kā kopija tiek nosūtīta citām personām tikai tad, ja to prasa dienesta intereses (Pirmās instances tiesas 2007. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑154/05 Lo Giudice/Komisija, 104. un 105. punkts). Taču Civildienesta tiesa konstatē, ka izmeklēšanas gala ziņojumā ir tikai norādīts, ka C k‑dzei piemita “vecās skolas” stils, kurā priekšniecībai “ir teju vai aizbildnieciska attieksme pret saviem darbiniekiem”, nenorādot dienesta interešu iemeslus, kas varētu eventuāli attaisnot vēstuļu kopiju nosūtīšanu vairākiem kolēģiem, tajā skaitā administratoriem, kas strādāja tiešā prasītājas pakļautībā, vai ierēdņiem, kas bija lūguši prasītājai struktūrvienībai sniegt informāciju, šīm ziņām ietverot atklātu viņas kritiku.

98      Ņemot vērā iepriekš minēto, apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, ciktāl attiecībā uz otro posmu tas ir balstīts uz izmeklēšanas gala ziņojumu, kurā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo tajā ir izslēgts, ka psiholoģisku vardarbību varēja veidot, pirmkārt, tas, ka direktors regulāri sniedz norādes personālam, par to nebrīdinot atbildīgo nodaļas vadītāju, nepastāvot sevišķiem apstākļiem, kas varētu attaisnot šādu rīcību, un, otrkārt, tas, ka augstākstāvoša amatpersona izsūta vēstules ar atklātu ierēdņa kritiku, šo vēstuļu kopijas nosūtot vairākiem kolēģiem, nepastāvot dienesta interesēm, kas attaisnotu šādu rīcību.

99      Tā kā apstrīdētais lēmums ir jāatceļ attiecībā uz otro laika posmu sakarā ar kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Civildienesta tiesa secina, ka nav jāizvērtē pārējie prasītājas iebildumi attiecībā uz otro posmu.

2.     Par otro pamatu, kas balstās uz Civildienesta noteikumu 1.d panta pārkāpums

a)     Lietas dalībnieku argumenti

100    Prasītāja uzskata, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts Civildienesta noteikumu 1.d pants, jo viņa esot diskriminēta viņas vecuma dēļ. Šajā ziņā viņa uzskata, ka pret viņu vērstās psiholoģiskās vardarbības sākums esot sakritis ar datumu, no kura viņai varēja sākt piemērot priekšlaicīgas pensionēšanas procedūru.

101    Atbildētāja lūdz šo pamatu noraidīt.

b)     Civildienesta tiesas vērtējums

102    Civildienesta tiesa konstatē, ka prasītāja ir aprobežojusies ar vienkāršiem pieņēmumiem, nenorādot nekādus faktus, ar kuriem varētu pierādīt, ka viņa būtu diskriminēta viņas vecuma dēļ.

103    Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

3.     Par trešo pamatu, kas balstās uz pienākuma sniegt palīdzību pārkāpumu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

104    Prasītāja uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tādēļ, ka Komisija ir pārkāpusi savu pienākumu sniegt palīdzību.

105    It īpaši prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nekavējoties nav veikusi ārkārtas pasākumus ne pēc neformālajām procedūrām, ko viņa esot izpildījusi laika posmā no 2001. gada līdz 2006. gada janvārim, ne pēc viņas 2007. gada 5. decembra pieprasījuma, kurā papildus izmeklēšanas uzsākšanai viņa arī lūdza Komisijai “[viņu] aizsargāt gan ar iekšējiem norādījumiem [..], gan atlīdzinot [radušos] izdevumus”.

106    Uz to Komisija atbild, ka prasītājas veiktās izpildītās neformālās darbības neesot pierādījums par psiholoģiskās vardarbības elementiem, kas izskaidrojot ārkārtas pasākumu neveikšanu pēc lūguma sniegt palīdzību iesniegšanas. Turklāt Komisija norāda to, ka no 2008. gada februāra prasītāja atradās ilglaicīgā slimības atvaļinājumā un ka viņa tā arī neatsāka pildīt savus pienākumus pirms došanās pensijā 2009. gada februārī.

b)     Civildienesta tiesas vērtējums

107    Civildienesta tiesa atgādina, ka Civildienesta noteikumu 24. pants, kas nosaka iestādēm pienākumu sniegt palīdzību saviem ierēdņiem, atrodas II nodaļā par “ierēdņa tiesībām un pienākumiem”. Tādējādi katrā situācijā, kurā ir izpildīti vajadzīgie faktiskie nosacījumi, šis pienākums sniegt palīdzību atbilst attiecīgā ierēdņa Civildienesta noteikumos paredzētajām tiesībām (iepriekš 52. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Q, 83. punkts).

108    Saskaņā ar pienākumu sniegt palīdzību, kas paredzēts Civildienesta noteikumu [24. pantā], tad, ja notiek ar dienesta kārtību un vienmērīgu dienesta gaitu nesaderīgs starpgadījums, administrācijai ir jāiejaucas tik aktīvi, cik nepieciešams, un jāreaģē ātri un uzmanīgi atbilstoši konkrētā gadījuma apstākļiem, lai noskaidrotu faktus un attiecīgi, pilnībā pārzinot lietu, izdarītu atbilstošus secinājumus. Šajā ziņā pietiek ar to, ka ierēdnis, kas lūdz savu iestādi aizsargāt viņu, sniedz sākotnējus pierādījumus par to darbību patiesumu, kuras saskaņā ar ierēdņa apgalvojumiem tikušas vērstas pret viņu. Pastāvot tādiem apstākļiem, attiecīgajai iestādei ir pienākums veikt atbilstošus pasākumus, tostarp veicot administratīvo izmeklēšanu, lai konstatētu sūdzības pamatā esošos faktus (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Q, 84. punkts), un attiecīgā gadījumā veikt pagaidu pārcelšanas pasākumus, lai preventīvi aizsargātu potenciāli cietušā ierēdņa veselību un drošību no kādas no šajā tiesību normā minētajām darbībām (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Q, 92. punkts).

109    Tomēr pamats, kurā norādīts uz pienākuma sniegt palīdzību pārkāpumu, jo neesot veikti piesardzības pasākumi, nevar tikt lietderīgi norādīts, kā to dara prasītāja, pamatojot prasījumus par tāda lēmuma atcelšanu kā apstrīdētais lēmums, ar kuru nolemts izbeigt izmeklēšanu par vardarbības faktiem, kuros darbinieks sevi uzskata par cietušo.

110    Proti, pat pieņemot, ka prasītāja varētu pierādīt, ka Komisija, neveicot tādus pasākumus ar ātrumu, kādu prasīja situācija, nav izpildījusi savu pienākumu sniegt palīdzību, tāds Civildienesta noteikumu 24. panta pārkāpums nekādā veidā neietekmētu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu (par sekām, kas rodas no lēmuma par ierēdņa atstādināšanu eventuāla prettiesiskuma attiecībā pret minētajam ierēdnim piemēroto disciplināro sankciju, skat. Civildienesta tiesas 2012. gada 17. jūlija spriedumu lietā F‑54/11 BG/Ombuds, 83. punkts, kas pārsūdzēts Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑406/12 P; šajā ziņā skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Cerafogli/ECB, 210. punkts), un vēl jo vairāk tādēļ, ka prasītāja nelūdza Komisijai veikt aizsardzības pasākumus to pierādījumu saglabāšanai, kas pamatoja viņas lūgumu sniegt palīdzību.

111    Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā neefektīvs.

4.     Par ceturto pamatu, kas balstās uz pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses un labas pārvaldības principa pārkāpumu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

112    Šo pamatu prasītāja ir formulējusi divos iebildumos attiecīgi par izmeklēšanas nesamērīgo ilgumu un tās norisi.

113    Ar pirmo iebildumu prasītāja uzskata, ka kopējais izmeklēšanas ilgums – 32 mēneši – nav saprātīgs un ka fakts, ka izmeklētājam bija uzdoti arī citi uzdevumi, kas viņu esot kavējuši pievērsties izmeklēšanai, neatspēko šo secinājumu, jo Komisijai esot bijis jānodrošina laba ar viņas sūdzības izskatīšanu saistīto darbību organizācija.

114    Ar otro iebildumu prasītāja pauž nožēlu, ka izmeklēšanas ietvaros Komisija ir uzklausījusi “[tikai] 10 personas”, lai gan savam lūgumam sniegt palīdzību viņa pievienojusi sarakstu ar 52 lieciniekiem. Turklāt viņa vērš uzmanību uz to, ka izmeklētājs nav izpildījis viņas lūgumu konsultēties ar Komisijas medicīnisko dienestu un iepazīties ar Komisijas mediācijas dienesta lietām saistībā ar sūdzību esamību par C k‑dzes iespējami prettiesisko rīcību attiecībā pret citiem ierēdņiem. Visbeidzot viņa uzskata, ka izmeklēšana tikusi uzticēta personām bez jebkādas specifiskas pieredzes psiholoģiskās vardarbības jomā. Noslēgumā prasītāja uzskata, ka izmeklēšanas vispārējā norise pierādot to, cik mazu ievērību Komisija ir pievērsusi viņas lūguma izskatīšanai.

115    Komisija lūdz šo pamatu noraidīt.

b)     Civildienesta tiesas vērtējums

116    Attiecībā uz pirmo iebildumu Civildienesta tiesa vispirms atgādina, ka pienākums ievērot saprātīgu termiņu administratīvajā procesā ir Savienības tiesību vispārējs princips, kura ievērošana jānodrošina tiesai un kurš turklāt ir pārņemts kā tiesību uz labu pārvaldību sastāvdaļa Hartas 41. panta 1. punktā (Pirmās instances tiesas 2006. gada 11. aprīļa spriedums lietā T‑394/03 Angeletti/Komisija, 162. punkts; Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2012. gada 6. decembra spriedums lietā T‑390/10 P Füller‑Tomlinson/Parlaments, 115. punkts; Civildienesta tiesas 2011. gada 11. maija spriedums lietā F‑53/09 J/Komisija, 113. punkts).

117    Turklāt gadījumos, kad iestādēm nākas saskarties ar tik nopietnu jautājumu kā psiholoģiska vardarbība, tām ir pienākums ātri un rūpīgi atbildēt ierēdnim, kurš iesniedz lūgumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam. Turklāt pati Komisija sava 2006. gada 26. aprīļa lēmuma attiecībā uz politiku jautājumā par personas cieņas aizsardzību un cīņu pret psiholoģisku vardarbību un seksuālu uzmākšanos Komisijā 6.1. punktā uzskata, ka “ikviens personas lūgums sniegt palīdzību, kas liecina par psiholoģiskas vardarbības situācijas esamību, [ir] jāizskata pēc iespējas ātrāk” (turpmāk tekstā – “2006. gada 26. aprīļa lēmums”).

118    Šajā lietā savu lūgumu sniegt palīdzību prasītāja iesniedza 2007. gada 5. decembrī un lēmums par lietas izbeigšanu viņai tika paziņots 2010. gada 10. augustā, tas ir, vairāk kā divus gadus un astoņus mēnešus vēlāk.

119    Tomēr, pat ja no pirmā acu uzmetiena procedūras kopējais ilgums var šķist neparasti garš, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apstāklis, ka, pārkāpjot pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses, iecēlējinstitūcija uz lūgumu sniegt palīdzību – kas iesniegts atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam – nav atbildējusi pieprasītā ātrumā, pats par sevi nevar ietekmēt lēmuma izbeigt izmeklēšanu par vardarbību, kas uzsākta uz minētā lūguma pamata, tiesiskumu. Faktiski, ja šāds lēmums būtu jāatceļ tikai tādēļ, ka tas ir novēlots, jaunais lēmums, kas to aizvietotu, nekādi nevarētu būt mazāk novēlots par sākotnējo (Civildienesta tiesas 2009. gada 18. maija spriedums apvienotajās lietās F‑138/06 un F‑37/08 Meister/ITSB, 76. punkts).

120    Tādējādi pirmais iebildums ir neefektīvs un līdz ar to jānoraida.

121    Attiecībā uz otro iebildumu par izmeklēšanas norisi par pamatotu nevar tikt atzīts arguments par izmeklētāja pieredzes trūkumu. Faktiski vispirms jākonstatē, ka pati prasītāja lūdza Komisijas ģenerālsekretāram izmeklēšanu uzticēt ar Personāla ĢD nesaistītam izmeklētājam. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka visas izmeklēšanas gaitā izmeklētājam bija tehniskas sadarbības iespēja ar IDOC un it īpaši iespēja saņemt pieredzējuša IDOC darbinieka palīdzību. Visbeidzot, ņemot vērā plašo novērtējuma brīvību, kas iestādēm ir to personu izvēlē, kurām tās uztic izmeklēšanu par vardarbības faktiem, prasītāja nevar lietderīgi apstrīdēt Komisijas izvēli, balstoties uz iespējamu izmeklētāja un viņam palīdzējušā IDOC darbinieka pieredzes trūkumu.

122    Attiecībā uz argumentu par izmeklēšanas ierobežoto apjomu jākonstatē, ka no izmeklēšanas gala ziņojuma izriet, ka izmeklētājs apgalvo, ka ir veicis izmeklēšanas darbības un ievācis informāciju no Komisijas mediatora un no Komisijas medicīniskā dienesta.

123    Kas attiecas uz liecinieku skaitu un izvēli, izmeklētājs patiešām izlēma uzklausīt tikai 12 personas, neieskaitot prasītāju, un dažas no tām vienlaikus bija personas, kuras prasītāja bija apsūdzējusi vai nu vardarbībā, vai nereaģēšanā uz vardarbību, par kuras upuri viņa sevi uzskatīja.

124    Tomēr jānorāda, ka iestādei, kurai uzticēta administratīvās izmeklēšanas veikšana un kurai tajā ierosinātās lietas jāizmeklē samērīgi, ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz izmeklēšanas veikšanu, it īpaši attiecībā uz liecinieku sniegtās sadarbības kvalitātes un lietderības izvērtēšanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Skareby/Komisija, 38. punkts).

125    Taču Civildienesta tiesa uzskata, ka izmeklētāja rīcībā bija pietiekami lietas materiāli, lai varētu noskaidrot, vai fakti, par kuriem sūdzējās prasītāja, bija vai nebija psiholoģiska vardarbība. It īpaši attiecībā uz otro laika posmu izmeklētājs bija labi identificējis faktus, kas varēja pierādīt psiholoģiskas vardarbības esamību, lai gan viņš secināja, ka konkrētajā gadījumā nekāda vardarbība netika pierādīta.

126    Ņemot vērā šos apstākļus, izmeklētājam nevar pārmest, ka viņš, nolemjot uzklausīt mazāku skaitu liecinieku, nekā piedāvājusi prasītāja, būtu pārkāpis savu pienākumu ņemt vērā ierēdņa intereses vai, vēl jo vairāk, labas pārvaldības principu.

127    Tādējādi šī pamata otrais iebildums ir jānoraida kā nepamatots un līdz ar to ir jānoraida arī viss ceturtais pamats kopumā.

5.     Par piekto pamatu, kas balstās uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

128    Prasītāja norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu Komisija izslēdz psiholoģiskas vardarbības esamību, balstoties uz izmeklēšanas gala ziņojumu, kā arī uz izmeklēšanas laikā savāktajām liecībām. Tomēr, lai gan ir viņas tieši izteiktie lūgumi šajā ziņā, viņai neesot ticis nosūtīts ne izmeklēšanas gala ziņojums, ne liecinieku uzklausīšanas protokoli.

129    Tādējādi viņa uzskata, ka viņai nav bijusi iespēja izvērtēt apstrīdētā lēmuma pamatotību un viņa esot bijusi spiesta iesniegt izskatāmo prasību, lai pamatojumu noskaidrotu.

130    Komisija uz to atbild, pirmkārt, ka apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots un, otrkārt, ka Civildienesta noteikumu 25. pantā nav paredzēts pienākums darīt zināmu ne administratīvās izmeklēšanas gala ziņojumu, ne izmeklēšanas ietvaros notikušo uzklausīšanu protokolus. Tiesas sēdē Komisija apstiprināja, ka tas, vai pamatojums uzskatāms par izsmeļošu, nevar tikt novērtēts abstrakti un ka tas ir jādara, ievērojot konkrētā gadījuma īpašās iezīmes. Šajā ziņā izmeklēšanas specifiskums esot bijis tajā, ka tā norisinājās ar ļoti ciešu prasītājas iesaisti, kurai esot piešķirts “privileģēta liecinieka” statuss un kurai esot bijusi aktīva loma visā procedūras gaitā. Turklāt, pēc Komisijas ieskata, tā esot bijusi iespēja papildināt lēmumā par sūdzības noraidīšanu pamatojumu, ko tā turklāt arī esot izdarījusi.

b)     Civildienesta tiesas vērtējums

 Ievada piezīmes

131    Četrus pirmos pamatus Civildienesta tiesa ir analizējusi, ņemot vērā paša apstrīdētā lēmuma tekstu, lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība, un izmeklēšanas gala ziņojumu, ko iesniedza Komisija un kas prasītājai tika nosūtīts vienīgi pēc tam, kad Civildienesta tiesa izlēma veikt procesa organizatoriskos pasākumus. Savā piektajā pamatā prasītāja sūdzas par pamatojuma neesamību pašā apstrīdētajā lēmumā. Tātad Civildienesta tiesa vispirms izvērtēs, vai apstrīdētais lēmums bija pietiekami pamatots, un pēc tam – negatīvas atbildes gadījumā –, vai apstrīdētā lēmuma pamatojumu varēja papildināt lēmuma par sūdzības noraidīšanu stadijā vai tiesvedības laikā.

 Par izmeklēšanas ziņojuma nepaziņošanu prasītājai pirms prasības celšanas

132    Civildienesta tiesa norāda, ka saistībā ar lēmumu, ar kuru tiek izbeigta, neveicot turpmākas darbības, administratīvās izmeklēšanas procedūra, kas uzsākta pēc lūguma sniegt palīdzību, kurš iesniegts atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam, Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā nav noteikts tiešs pienākums nosūtīt sūdzības iesniedzējam ne administratīvās izmeklēšanas gala ziņojumu, ne tās ietvaros notikušo uzklausīšanu protokolus.

133    Taču, vienmēr ievērojot gan to personu interešu aizsardzību, kuras iesaistītas konkrētajā lietā, gan to, kuras liecinājušas izmeklēšanā, neviena Civildienesta noteikumu norma arī neaizliedz nosūtīt izmeklēšanas gala ziņojumu trešajai personai, kurai varētu būt leģitīma interese ar to iepazīties, kā tas ir tādas personas gadījumā, kura ir iesniegusi lūgumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu. Turklāt no judikatūras izriet, ka iestādes dažreiz izvēlas šādu risinājumu, nosūtot sūdzību iesniedzējiem izmeklēšanas gala ziņojumu, vai nu pirms prasības iesniegšanas to pievienojot galīgajam par sūdzību pieņemtajam lēmumam (iepriekš minētie spriedumi lietā Lo Giudice/Komisija, 163. punkts, un lietā Cerafogli/ECB, 108. punkts), vai arī, kā tas ir noticis izskatāmajā lietā, izpildot Civildienesta tiesas nolemtu procesa organizatorisku pasākumu.

134    Katrā ziņā Civildienesta tiesa atgādina, ka šī pamata priekšmets ir apstrīdētā lēmuma atbilstība Civildienesta noteikumu 25. panta otrās daļas prasībām. Tādējādi šā pamata ietvaros Civildienesta tiesai nav jārisina jautājums par to, vai Komisijai attiecīgā gadījumā, iespējams, ir pienākums nosūtīt prasītājai izmeklēšanas gala ziņojumu un uzklausīšanas protokolus. Faktiski ir pilnīgi iespējams, ka lēmums izbeigt izmeklēšanu par vardarbības faktiem var būt pietiekami pamatots arī bez norādēm uz citiem papildu pierādījumiem.

135    No tā izriet, ka iebildums par izmeklēšanas gala ziņojuma un tam pievienoto uzklausīšanas protokolu nenosūtīšanu ir jānoraida kā neefektīvs.

 Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu

136    Attiecībā uz pienākumu pamatot nelabvēlīgus lēmumus Civildienesta tiesa atgādina, ka viena no Savienības tiesību sistēmā ietvertajām garantijām administratīvajās procedūrās tostarp ir labas pārvaldības princips, kas nostiprināts Hartas 41. pantā (skat. Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2012. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑387/09 Applied Microengineering/Komisija, 76. punkts) un kas it īpaši paredz “administrācijas pienākumu pamatot savus lēmumus”.

137    Turklāt pienākums pamatot nelabvēlīgus lēmumus ir būtisks Savienības tiesību princips, no kura var atkāpties vienīgi primāru apsvērumu gadījumā (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 29. septembra spriedumu lietā T‑218/02 Napoli Buzzanca/Komisija, 57. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2009. gada 8. septembra spriedumu lietā T‑404/06 P ETF/Landgren, 148. punkts un tajā minētā judikatūra).

138    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā pieprasītajam pamatojumam skaidri un nepārprotami jāparāda akta autora argumentācija (šajā ziņā skat. Tiesas 2004. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑210/03 Swedish Match, 63. punkts).

139    Pienākuma pamatot ikvienu nelabvēlīgu lēmumu, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā un kas ir LESD 296. pantā nostiprinātā vispārējā pienākuma konkretizācija tieši tiesiskajās attiecībās starp iestādēm un to darbiniekiem, mērķis ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi par to, vai lēmums ir attiecīgi pamatots vai arī tajā ir trūkumi, kuri ļauj apstrīdēt tā tiesiskumu, un ļaut Savienības tiesām īstenot kontroli pār apstrīdētā lēmuma tiesiskumu (iepriekš minētais spriedums lietā Lo Giudice/Komisija, 160. punkts).

140    Turklāt judikatūrā par Civildienesta noteikumu 25. panta otro daļu ir precizēts, ka pienākuma pamatot nelabvēlīgus lēmumus apjoms ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī konkrētos apstākļus, kas veido šī lēmuma kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē konkrēto jomu (iepriekš minētie spriedumi lietā Lo Giudice/Komisija, 163. punkts, un lietā Skareby/Komisija, 74. punkts), un ka pamatojums ieinteresētajai personai principā ir jāpaziņo vienlaicīgi ar tai nelabvēlīgo lēmumu (Tiesas 1981. gada 26. novembra spriedums lietā 195/80 Michel/Parlaments, 22. punkts).

141    Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā noteiktā pienākuma šaura interpretācija vēl jo vairāk ir vajadzīga gadījumā, kad nelabvēlīgais lēmums, kā tas ir šajā gadījumā, ir iecēlējinstitūcijas lēmums izbeigt izmeklēšanu, kas tikusi uzsākta pēc lūguma sniegt palīdzību saistībā ar apgalvojumiem par psiholoģisko vardarbību.

142    Faktiski atšķirībā no vairuma ierēdnim iespējami nelabvēlīgajiem administratīvajiem aktiem lēmums par lūgumu sniegt palīdzību tiek pieņemts īpašā faktoloģiskā kontekstā. Pirmkārt, tāds konteksts var būt pastāvējis jau vairākus mēnešus vai pat, kā tas ir šajā lietā, vairākus gadus. Turklāt, kā Civildienesta tiesa norādījusi iepriekš minētā sprieduma lietā Skareby/Komisija 32. punktā “psiholoģiskas vardarbības fakt[iem] [..] var būt ārkārtīgi iznīcinošas sekas uz cietušā veselības stāvokli”. Tālāk vardarbības situācija, ja tā tiek pierādīta, galvenokārt ietekmē nevis ierēdņa finansiālās intereses vai karjeru, kas ir gadījumi, kurus iestāde var ātri labot, pieņemot tiesību aktu vai ieinteresētajai personai samaksājot kādu naudas summu, bet gan aizskar upura personību, cieņu un fizisko vai psiholoģisko integritāti, un šādu kaitējumu pilnībā nevar labot ar finansiālu kompensāciju. Visbeidzot neatkarīgi no tā, vai apgalvojumi par vardarbību ir vai nav pamatoti, sūdzības iesniedzējs tos par tādiem uzskata, un, ievērojot pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses, iestādei cik vien iespējams pilnīgi jāpamato savs lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, lai sūdzības iesniedzējam nebūtu vēl jāgaida atbilde uz sūdzību, lai viņš uzzinātu tās pamatojumu, atbildi, ko iestāde pat varētu izvēlēties nesniegt.

143    Civildienesta tiesa uzskata, ka nepieciešamība aptveroši pamatot apstrīdēto lēmumu vēl jo vairāk bija svarīga šī gadījuma apstākļos, kad, kā tiesas sēdē norādīja prasītāja, pilnvarotais dienests izmeklēšanu veikšanai vardarbības jomā tika uzskatīts par “Komisijas advokātu numur viens”. Šajā ziņā, atbildot uz Civildienesta tiesas uzdoto jautājumu tiesas sēdē, Komisija norādīja, ka četru gadu laikā, kamēr IDOC personāla loceklis, kas palīdzēja izmeklētājam konkrētajā lietā, strādāja IDOC, šis dienests nekad nebija konstatējis psiholoģiskas vardarbības esamību, kaut gan šajā ziņā katru gadu tika uzsāktas 5 līdz 10 izmeklēšanas.

144    Ņemot vērā šos principus un minētos apstākļus, Civildienesta tiesai jāizvērtē, vai apstrīdētā lēmuma pamatojums atbilst Civildienesta noteikumu 25. panta otrās daļas prasībām.

145    Ļoti īsā ievadā apstrīdētajā lēmumā norādīts, kas izriet arī no izmeklēšanas gala ziņojuma, ka prasītājai “ir bijusi iespēja visā izmeklēšanas laikā piedalīties tās norisē” un ka viņa “pārskatāmā veidā tikusi informēta par tās virzību”. Tālāk apstrīdētajā lēmumā atsevišķi analizēts pirmais un otrais posms.

146    Kas attiecas uz pirmo posmu, apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka izmeklēšanas gala ziņojums liecina par “virkni nesaskaņu” specifiskos jautājumos starp prasītāju, no vienas puses, un viņas priekšniecību un daļu viņas kolēģu, no otras puses. Tomēr no apstrīdētā lēmuma izriet, ka šīs nesaskaņas, kas “skāra vienīgi darba aspektus”, vienmēr tikušas izskatītas vadības sanāksmēs vai ar formāliem dokumentiem. Turklāt saskaņā ar apstrīdēto lēmumu “izmeklēšana [..] ir ļāvusi atklāt nevis naidu”, bet gan drīzāk “zināmas [prasītājas] senāko kolēģu simpātijas” pret viņu, un nav pierādījusies arī baumu esamība par viņas kompetences trūkumu vai vadības iemaņu nepilnībām. Tālāk apstrīdētajā lēmumā konstatēts, ka prasītājai piešķirtie vērtējumi par laika posmu no 1999. gada 1. jūlija līdz 2001. gada 30. jūnijam un no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 31. decembrim ir tikuši veikti, pilnībā ievērojot procedūras, un tajos nav novērojama pazemināšanās salīdzinājumā ar iepriekšējiem periodiem. Pēc tam apstrīdētajā lēmumā atgādināts, ka nedz negatīvs vērtējums, nedz arī “grūti pieņemami vadības lēmumi” paši par sevi nav uzskatāmi par vardarbību.

147    Visbeidzot apstrīdētajā lēmumā secināts, ka “[..], ņemot vērā [prasītājas] iesniegto dokumentāciju, izmeklēšanas laikā savāktās liecības un pēc tam veikto analīzi, neizriet, ka [prasītājas norādīto] personu rīcība ne atsevišķi, ne kopā ņemot neatbilst [..] Civildienesta noteikumu 12.a pantā noteiktajiem kritērijiem [..] kā “sistemātiskas vardarbības” izpausme”.

148    Ņemot vērā šo argumentāciju, Civildienesta tiesa uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā sintezēti, bet adekvāti ir izvērtēti visi prasītājas iebildumi attiecībā uz konkrēto posmu un ka viņai sniegta pietiekama norāde, lai viņa varētu novērtēt šā lēmuma pamatotību un lai Civildienesta tiesa varētu īstenot savu kontroli pār to.

149    Līdz ar to jākonstatē, ka attiecībā uz pirmo posmu apstrīdētā lēmuma pamatojums atbilst Civildienesta noteikumu 25. panta otrās daļas prasībām, kā tās tiek interpretētas judikatūrā, tādējādi attiecībā uz šo posmu šis pamats jāatzīst par nepamatotu.

150    Turpretim attiecībā uz otro posmu apstrīdētajā lēmumā ir tikai norādīts, ka “izmeklēšanā ir noskaidrots, ka [C k‑dzei] piemita īpašs vadības stils, kas dažiem kolēģiem dažreiz nepatika un kas reizēm varēja tikt uztverts kā aizskarošs vai aizvainojošs, un ka šajā ziņā [prasītājai] bija iespēja paust kritiku, un ka par atsevišķiem vadības lēmumiem starp [prasītāju] un [viņas] direktori pastāvēja domstarpības; [..] tomēr izmeklēšanā arī ir pierādīts, ka [C k–dzei] pret [prasītāju] nebija ļaunprātīgu nolūku un ka [C k‑dzes] vadības stils uz [viņu] konkrēti neattiecās”. No tā apstrīdētajā lēmumā tiek secināts, ka “no izmeklēšanas neizriet, ka [C k‑dzes] rīcība būtu varējusi objektīvi aizskart [prasītājas] cieņu, personību un integritāti; [..] no lietas materiāliem, liecībām un no izmeklēšanas ietvaros neatkarīgi un padziļināti veiktās analīzes neizriet, ka [attiecībā pret prasītāju] būtu tikusi vērsta viena [kolēģa] vai [kolēģu] grupas ļaunprātīga rīcība, kas aizskārusi [viņas] personību, cieņu vai fizisko vai psiholoģisko integritāti”.

151    Šajā ziņā Civildienesta tiesa konstatē, ka apstrīdētajā lēmumā nav izskatīts neviens no prasītājas lūgumā [sniegt palīdzību] norādītajiem iebildumiem, bet ka par šā lēmuma faktoloģiskais pamatojums ir norāde uz izmeklēšanas gala ziņojumu, kas prasītājai tika nosūtīts vien pēc tam, kad Civildienesta tiesa nolēma par procesa organizatoriska pasākuma veikšanu šīs lietas ietvaros.

152    Kaut gan ir tiesa, ka judikatūra pieļauj pamatojumu ar atsauci uz tādu ziņojumu vai atzinumu, kas pats ir gan pamatots, gan darīts zināms (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Lo Giudice/Komisija, 163. un 164. punkts, un lietā Cerafogli/ECB, 108. punkts un tajā minētā judikatūra), tomēr šādam ziņojumam vai atzinumam ir jābūt faktiski paziņotam ieinteresētajai personai kopā ar nelabvēlīgo lēmumu, kas šajā lietā netika izdarīts.

153    Tādējādi prasītājai, pamatojoties vienīgi uz apstrīdēto lēmumu, nebija iespējams apstrīdēt ne izmeklētāja norādītos faktiskos apstākļus, ne viņa no šiem apstākļiem izdarītos secinājumus, līdz ar to attiecībā uz faktoloģisko argumentāciju apstrīdētā lēmuma pamatojums neatbilst Civildienesta noteikumu 25. panta otrās daļas prasībām.

154    Tātad jākonstatē, ka attiecībā uz otro posmu apstrīdētais lēmums prasītājai sniedz vien pamatojuma sākumu, kas pats par sevi neatbrīvo iecēlējinstitūciju no tai Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā noteiktā pienākuma.

155    Tomēr Civildienesta tiesa atgādina, ka judikatūrā ir atzīts, ka atsevišķos strīdos starp iestādēm un to darbiniekiem ir pieļaujama Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu mīkstināšana.

156    Līdz ar to ir jāpārbauda, vai, kā to savā iebildumu rakstā un tiesas sēdē apgalvojusi Komisija, šādi judikatūras principi ir jāpiemēro arī šajā gadījumā.

–       Par iespējamību papildināt apstrīdētā lēmuma pamatojumu brīdī, kad pieņem lēmumu par sūdzības noraidīšanu

157    Pēc Komisijas ieskata, lēmumā par sūdzības noraidīšanu prasītājai ir sniegts detalizēts pamatojums, kas ir ļāvis viņai novērtēt iespēju iesniegt prasību par apstrīdēto lēmumu un Civildienesta tiesai izvērtēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

158    Civildienesta tiesa atgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā noteikto jāpamato ir pats nelabvēlīgais lēmums, nevis vēlāks administratīvais akts.

159    Protams, ir tiesa, ka saskaņā ar judikatūru iecēlējinstitūcijai ir pienākums norādīt pamatojumu vismaz tajā posmā, kad tiek noraidīta sūdzība, un ka jo īpaši administrācija var izlabot eventuālu pamatojuma trūkumu nelabvēlīgā lēmumā, atbildes uz sūdzību stadijā sniedzot adekvātu pamatojumu, šim pēdējām pamatojumam sakrītot ar tā lēmuma pamatojumu, par kuru sūdzība iesniegta (Pirmās instances tiesas 1998. gada 19. marta spriedums lietā T‑74/96 Tzoanos/Komisija, 268. punkts, un 2009. gada 1. aprīļa spriedums lietā T‑385/04 Valero Jordana/Komisija, 118. punkts; Civildienesta tiesas 2011. gada 26. maija spriedums lietā F‑40/10 Lebedef/Komisija, 38. punkts). Turklāt atbilstoši judikatūrai administrācija nelabvēlīgā lēmuma sākotnējā pamatojuma nepietiekamību var izlabot ar papildu precizējumiem, kuri tiek sniegti pat tiesvedības laikā, ja pirms prasības celšanas ieinteresētajai personai jau ir bijusi informācija, kas var tikt uzskatīta par pamatojuma sākumu (iepriekš minētais spriedums lietā Skareby/Komisija, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

160    Tomēr šāda Civildienesta noteikumu 25. panta otrās daļas interpretācija judikatūrā sākumā attīstījās saistībā ar strīdiem par lēmumiem nepaaugstināt amatā, kuros Savienības tiesas nolēma, ka iecēlējinstitūcijai nav jāpamato lēmumi par paaugstināšanu amatā tiem kandidātiem, kas nav tikuši paaugstināti un kam šāds pamatojums varētu kaitēt (Tiesas 1969. gada 6. maija spriedums lietā 21/68 Huybrechts/Komisija, 19. punkts; 1972. gada 13. jūlija spriedums lietā 90/71 Bernardi/Parlaments, 15. punkts, un 1974. gada 30. oktobra spriedums lietā 188/73 Grassi/Padome, 11.–17. punkts).

161    Vēlāk šī judikatūra tika attiecināta arī uz lēmumiem par kandidatūras noraidīšanu vai izslēgšanu no konkursa (skat., piemēram, Pirmās instances tiesas 1992. gada 12. februāra spriedumu lietā T‑52/90 Vogler/Parlaments, 36. punkts, un 1993. gada 30. novembra spriedumu lietā T‑78/92 Perakis/Parlaments, 50.–52. punkts) un pēc tam arī uz atsevišķiem citu kategoriju strīdiem, kā, piemēram, strīdiem par ikgadējā atvaļinājuma izmantošanu (iepriekš minētais spriedums lietā Lebedef/Komisija).

162    Šādi interpretācijas noteikumi konkrētos apstākļos ļauj panākt taisnīgu līdzsvaru starp Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā noteikto pienākumu norādīt pamatojumu nelabvēlīgiem lēmumiem un citām leģitīmām prasībām, piemēram, labu pārvaldību vai trešo personu tiesību aizsardzību.

163    Tomēr Civildienesta tiesa konstatē, ka, tā kā Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir nostiprinātas tiesības saņemt administratīvo lēmumu pamatojumu kā vispārējs Savienības tiesību princips, ikviens izņēmums no Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā paredzētā, proti, ka pamatojums vai nu jāietver pašā nelabvēlīgajā lēmumā, vai arī tas jāpaziņo vienlaicīgi ar šo lēmumu, ir jāinterpretē šauri, un šādam izņēmumam jārod objektīvs attaisnojums apstākļos, kuros nelabvēlīgais lēmums pieņemts.

164    Turklāt īpašajā izmeklēšanas kontekstā, kas uzsākta pēc lūguma sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam un ar ko tiek noskaidrots faktu patiesums par vardarbības esamību, par kuras upuri sevi uzskata darbinieks, ir jāņem vērā ikvienas iestādes pienākums, reaģējot uz tik nopietnu situāciju, atbildēt šādu lūgumu iesniegušajam ierēdnim ar attiecīgā gadījuma apstākļos vajadzīgo ātrumu un rūpību (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lo Giudice/Komisija, 136. punkts).

165    Tātad šādā kontekstā Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir jāinterpretē šauri, un šīs normas prasībām neatbilst tāds lēmums, kurā ir norādīts tikai pamatojuma sākums. Pretēja risinājuma gadījumā ierēdnim, kurš atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam iesniedzis lūgumu sniegt palīdzību saistībā ar psiholoģiskās vardarbības faktiem, būtu pienākums iesniegt sūdzību, lai atbilstoši Civildienesta noteikumu 25. panta otrās daļas prasībām piekļūtu lēmuma par administratīvās izmeklēšanas izbeigšanu pamatojumam. Taču, kā to tiesas sēdē atzina Komisija, sūdzības mērķis ir nevis noskaidrot nelabvēlīga lēmuma pamatojumu, bet gan apstrīdēt pamatotību. Atļaut administrācijai nepaziņot sava lēmuma par lūgumu sniegt palīdzību pamatojumu acīmredzot neatbilst ne iestāžu pienākumam rīkoties ar attiecīgā gadījuma apstākļos vajadzīgo ātrumu un rūpību, ne pienākumam psiholoģiskās vardarbības gadījumos izskatīt lūgumus sniegt palīdzību “pienācīgos termiņos”, kuru pati Komisija sev ir noteikusi savā 2006. gada 26. aprīļa lēmumā.

166    No tā izriet, ka tāda lēmuma gadījumā, ar kuru tiek izbeigta izmeklēšana, kas uzsākta pēc lūguma sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam saistībā ar psiholoģiskas vardarbības faktiem, iestādes, nepārkāpjot savu pienākumu norādīt pamatojumu, kas tām ir noteikts Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā, nevar sniegt ieinteresētajai personai pilnīgu pamatojumu pirmo reizi tikai lēmumā par sūdzības noraidīšanu.

167    Tomēr tāds risinājums nedrīkstētu ne liegt iestādēm iespēju lēmumā par sūdzības noraidīšanu sniegt precizējumus administrācijas norādītajam pamatojumam, ne Civildienesta tiesai ņemt vērā šos precizējumus, izvērtējot pamatu, ar kuru tiek apstrīdēts lēmuma tiesiskums (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Skareby/Komisija, 53. punkts).

–       Par to apstākļu ņemšanu vērā, kuros apstrīdētais lēmums pieņemts

168    Komisija apgalvo, ka prasītājai ir bijusi aktīva loma izmeklēšanas norisē, ka viņai bija iespēja tajā sniegt savu ieguldījumu, iesniedzot dokumentus un apsvērumus, un ka viņa saņēmusi informāciju par izmeklēšanas norisi.

169    Šajā ziņā, lai nolemtu, vai ir tikusi izpildīta Civildienesta noteikumos paredzētā prasība norādīt pamatojumu, ir jāņem vērā ne vien dokumenti, ar kuriem lēmums paziņots, bet arī apstākļi, kādos tas ticis pieņemts un darīts zināms ieinteresētajai personai (Civildienesta tiesas 2010. gada 30. novembra spriedums lietā F‑97/09 Taillard/Parlaments, 33. punkts). Šajā lietā, pirmkārt, ir jāņem vērā prasītājas piedalīšanās izmeklēšanā un, otrkārt, jāpārbauda, vai apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī prasītājas rīcībā jau bija informācija, ar kuru šis lēmums ir pamatots (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑130/96 Aquilino/Padome, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

170    Taču no paša apstrīdētā lēmuma teksta izriet, ka šis lēmums ir pamatots ar izmeklēšanas gala ziņojumu, kas prasītājai tika nosūtīts tikai tiesvedības laikā. Turklāt, apstrīdētajā lēmumā iztrūkstot jebkādai norādei par pretējo, prasītāja nevarēja zināt ne to, kādā mērā izmeklētājs ir ņēmis vērā informāciju, ko viņa bija iesniegusi visā izmeklēšanas laikā, ne to, vai apstrīdētais lēmums faktiski atspoguļo izmeklēšanas rezultātus. No minētā izriet, ka sākotnējo apstrīdētā lēmuma pamatojuma trūkumu Komisija nevarēja attaisnot ar apgalvojumu, ka šis lēmums ir pamatots ar informāciju, kas prasītājai bija zināma.

171    Prasītājai piedāvātā iespēja sniegt ieguldījumu pareizā izmeklēšanas norisē šķiet atbilstoša labas pārvaldības principa ievērošanai. Tomēr tāda piedalīšanās pati par sevi nepierāda, ka prasītāja tādējādi būtu bijusi informēta par iemesliem, kas lika Komisijai noraidīt viņas lūgumu sniegt palīdzību. Faktiski, pat pieņemot, ka izmeklēšanas laikā prasītāja ir saņēmusi atbilstošo informāciju, ko Komisija nav pierādījusi, prasītāja varēja uzskatīt, ka pamatojums, uz kuru balstīts apstrīdētais lēmums, ir padarījis šo informāciju par neizmantojamu.

172    Attiecībā uz prasītājai sniegto informāciju par izmeklēšanas norisi Komisija nav pierādījusi, ka bez atvainošanās par kavēšanos pabeigt dažādas izmeklēšanas darbības tāda informācija būtu attiekusies uz iemesliem, uz kuru pamata tā vēlāk noraidīja prasītājas lūgumu sniegt palīdzību.

173    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā nav sniegts pietiekams pamatojums attiecībā uz iemesliem, kuru dēļ Komisija ir pieņēmusi lēmumu atstāt bez izskatīšanas prasītājas lūgumu sniegt palīdzību saistībā ar otro posmu, un apstrīdētais lēmums jāatceļ, ciktāl tas attiecas uz šo posmu.

C –  Par prasījumiem par morālā kaitējuma atlīdzību

1.     Lietas dalībnieku argumenti

174    Prasītāja lūdz atlīdzināt materiālos zaudējumus un morālo kaitējumu, kas viņai radušies sakarā ar ciesto psiholoģisko vardarbību un Komisijas prettiesiskajām darbībām, noraidot viņas lūgumu sniegt palīdzību.

175    Attiecībā uz ciesto materiālo kaitējumu prasītājas izvirzītie prasījumi par [morālā kaitējuma] atlīdzību pēc būtības iedalāmi trīs daļās.

176    Pirmkārt, ieinteresētā persona norāda, ka piedzīvotā psiholoģiskā vardarbība ir sagrāvusi viņas karjeru un reputāciju, jo tās rezultātā esot cietusi viņas fiziskā un garīgā veselība. Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka viņai kaitējumu izraisījis Civildienesta noteikumu 24. panta pārkāpums, it īpaši tas, ka pēc tam, kad viņa iesniedza savu lūgumu sniegt palīdzību, netika noteikti pagaidu pasākumi, tostarp pasākumi pārcelšanai citā darba vietā. Treškārt, viņa lūdz atlīdzināt kaitējumu, ko viņa esot cietusi tādēļ, ka Komisija nav ievērojusi labas pārvaldības principu un pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses, un sakarā ar nesaprātīgo termiņu, kādā Komisija izskatījusi viņas lietu.

177    Pēc prasītājas uzskata, ciestais kaitējums būtu jāatlīdzina daļēji, Komisijai nosakot pienākumu segt izdevumus un viņas pārstāvju honorārus gan pirmstiesas procedūras, gan tiesvedības laikā.

178    Attiecībā uz morālā kaitējuma atlīdzināšanu prasītāja uzskata, ka šāds kaitējums izriet no Komisijas pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses pārkāpuma viņas lūguma sniegt palīdzību izskatīšanā, un viņa šo kaitējumu novērtē EUR 10 000 apmērā.

179    Uz to Komisija atbild, ka, tā kā psiholoģiska vardarbība nav tikusi pierādīta, prasītāja neesot cietusi nekādus materiālos zaudējumus vai morālo kaitējumu un tātad nav pamata apmierināt prasību par kaitējuma atlīdzību. Tā piebilst, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbildētājai katrā ziņā nav jāsedz tie prasītājas izdevumi, kas pēdējai radušies pirmstiesas procedūras laikā.

2.     Civildienesta tiesas vērtējums

180    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka strīdos par attiecībām starp iestādēm un to ierēdņiem tiesības uz atlīdzību tiek atzītas, ja ir izpildīti trīs kumulatīvi nosacījumi, proti, iestādēm pārmestā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi faktiski pastāv un pastāv cēloņsakarība starp rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Q, 42. punkts un tajā minētā judikatūra). Fakts, ka viens no šiem trīs nosacījumiem nav izpildīts, ir pietiekams pamats noraidīt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu (skat. Civildienesta tiesas 2011. gada 16. marta rīkojumu F‑21/10 Marcuccio/Komisija, 22. un 23. punkts un tajos minētā judikatūra).

181    Attiecībā uz trešo nosacījumu, no kura atkarīga iestāžu atbildība, zaudējumiem, par kuriem tiek prasīta atlīdzība, ir jābūt īstiem un konkrētiem, kas jāpierāda prasītājam (Civildienesta tiesas 2012. gada 13. jūnija spriedums lietā F‑63/10 BL/Komisija, 98. punkts).

182    Taču savos procesuālajos rakstos prasītāja nav norādījusi ne uz vienu lietas materiālu, kas varētu attaisnot apgalvotā materiālā kaitējuma esamību vai apmēru, kuru viņa, starp citu, nenosauc skaitļos, un vien aprobežojas ar apgalvojumu, ka šis kaitējums daļēji tiktu atlīdzināts, Komisijai nosakot pienākumu segt izdevumus un viņas pārstāvju honorārus gan pirmstiesas procedūras, gan tiesvedības laikā. Turklāt prasības pieteikumā nav ietverti nekādi piedāvātie pierādījumi šajā ziņā. Taču saskaņā ar Reglamenta 35. panta 1. punkta e) [f)] apakšpunktu prasības pieteikumā ir jāietver ziņas par piedāvātajiem pierādījumiem, kas nepieciešami, lai pierādītu kaitējuma esamību un apmēru.

183    Iztrūkstot minētajiem pierādījumiem, jāsecina, ka prasītāja nav sniegusi attaisnojumu apgalvoto materiālā kaitējuma apmēram. Tātad prasītājas prasījumi par materiālo zaudējumu atlīdzību ir jānoraida, un Civildienesta tiesai nav jāvērtē, vai ir izpildīti pārējie nosacījumi.

184    Attiecībā uz morālo kaitējumu prasītāja uzskata, ka tas izriet no izmeklēšanas nesaprātīgā ilguma, kā arī no Komisijas rūpības trūkuma lietas izskatīšanā.

185    Civildienesta tiesa atgādina, ka savu lūgumu sniegt palīdzību prasītāja iesniedza 2007. gada 5. decembrī un ka apstrīdētais lēmums viņai tika darīts zināms 2010. gada 10. augustā, proti, vairāk nekā divus gadus un astoņus mēnešus vēlāk. Ņemot vērā izskatāmās lietas apstākļus un pat ievērojot lūguma sniegt palīdzību apjomīgumu un faktu, ka prasītāja vairākkārt lūdza papildus izmeklēšanu, šāds termiņš principā nevar tikt uzskatīts par saprātīgu.

186    Tātad ir jāpārbauda, vai dažādie Komisijas izvirzītie argumenti izmeklēšanas procedūras ilguma attaisnošanai var atspēkot šo secinājumu.

187    No lietas materiāliem izriet, ka no lūguma sniegt palīdzību iesniegšanas līdz lēmumam uzsākt administratīvo izmeklēšanu un tās veikšanai pilnvarot ar Personāla ĢD nesaistītu izmeklētāju, kas tika pieņemts 2008. gada 9. jūnijā, pagāja 6 mēneši. Tādējādi runa ir par termiņu, kas ir par diviem mēnešiem garāks, nekā Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā noteiktais termiņš lēmuma par sūdzības noraidīšanu pieņemšanai.

188    Tomēr judikatūrā par lūgumiem sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam jau ir precizēts, ka objektīvi iemesli, kas tostarp var būt saistīti ar izmeklēšanas organizēšanas vajadzībām, var attaisnot garākus termiņus minētās izmeklēšanas uzsākšanai (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Q, 105. punkts). Šajā lietā, ņemot vērā pamatoto lēmumu uzticēt izmeklēšanu personai, kas neietilpst Personāla ĢD sastāvā, un lūguma sniegt palīdzību apjomu, ko veido aptuveni tūkstotis lappušu, šī Komisijas kavēšanās nav uzskatāma par nesamērīgu.

189    Turpretim attiecībā uz laika posmu no 2008. gada 9. jūnija līdz 2009. gada 9. martam, kad izmeklētājs uzaicināja prasītāju liecināt administratīvās izmeklēšanas ietvaros, Komisija atzīst, ka “neviena formāla izmeklēšanas darbība netika veikta”, par ko izmeklētājs vairākkārt atvainojās prasītājai. Šo kavēšanos Komisija attaisno ar darba apjomu, kāds izmeklētājam bija jāveic sakarā ar viņa neseno paaugstināšanu direktora amatā. Tomēr šis apsvērums nevar attaisnot to, ka iepriekš minēto deviņu mēnešu laikā izmeklēšana vispār nepavirzījās uz priekšu. Ja izmeklētājs nebija spējīgs pildīt savus uzdevumus izmeklēšanā, Komisijai bija pienākums nozīmēt citu izmeklētāju vai jebkurā gadījumā organizēt darbības tā, lai prasītājas lūguma izskatīšana neaizkavētos uz tik ilgu laiku.

190    Attiecībā uz laika posmu no 2009. gada 9. marta līdz 2010. gada 23. aprīlim, kad izmeklētājs iesniedza savu ziņojumu Komisijas ģenerālsekretāram, procedūras ilgumu Komisija attaisno ar izmeklēšanas sarežģītību un “ievērojamo skaitu” uzklausāmo personu, kuru vidū esot bijuši arī vairāki bijušie ierēdņi, kas bija izbraukuši no Beļģijas. Šajā ziņā, lai arī no izmeklēšanas gala ziņojuma izriet, ka Komisija uzklausīja tikai 12 personas, no kurām tikai 3 bija pensionējušās, nešķiet, ka šā posma ilgums, ņemot vērā izmeklēšanas vispārējo sarežģītību, būtu bijis nesamērīgs.

191    Visbeidzot 2010. gada 7. jūnijā Komisijas ģenerālsekretārs pieņēma apstrīdēto lēmumu. Taču, kā savā 2010. gada 15. septembra vēstulē prasītājas pārstāvim norādījusi pati Komisija, “administratīva rakstura kļūdas dēļ” apstrīdētais lēmums prasītājai tika nosūtīts tikai 2010. gada 10. augustā.

192    No minētā izriet, ka no kopējā izmeklēšanas procedūras ilguma – 32 mēnešiem – ne mazāk kā 11 mēnešus, proti, laika posmā no 2008. gada 9. jūnija līdz 2009. gada 9. martam un no 2010. gada 7. jūnija līdz 2010. gada 10. augustam, netika veiktas nekādas lietderīgas darbības, un Komisija nav spējusi norādīt pamatotus iemeslus šādam trūkumam. Proti, vienkārša norāde uz izmeklētāja darba noslodzi vai administratīva rakstura kļūdu nevar pamatot izmeklēšanas ilgumu.

193    Tātad izmeklēšanas procedūras termiņu nevar uzskatīt par saprātīgu, bet Komisijas rīcību – par atbilstošu tās rūpības pienākumam.

194    Šādos apstākļos prasītājas ciesto morālo kaitējumu apstrīdētā lēmuma atcelšana pilnībā nevar atlīdzināt. Tā kā apstrīdētais lēmums ir jāatceļ daļēji, prasītāja atkal būs tādā situācijā, kurā viņai ir jāgaida galīgais lēmums procedūrā, kas pēc viņas 2007. gada 5. decembra lūguma tika uzsākta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu. Šāds gaidīšanas un nenoteiktības stāvokļa pagarinājums, kura iemesls ir apstrīdētā lēmuma prettiesiskums, ir uzskatāms par morālo kaitējumu.

195    Ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus, Civildienesta tiesa uzskata, ka prasība atlīdzināt morālo kaitējumu, kas saistīts ar procedūras pārmērīgo ilgumu un pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses neievērošanu, ir pamatota, un piespriež Komisijai atlīdzināt prasītājai morālo kaitējumu ex aequo et bono apmērā – EUR 6000.

 Par tiesāšanās izdevumiem

196    Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 1. punktu, ievērojot citus šā reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šā paša panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat to vispār atbrīvo no šā pienākuma.

197    No šajā spriedumā sniegtā pamatojuma izriet, ka Komisija ir lietas dalībniece, kurai spriedums būtībā ir nelabvēlīgs. Turklāt prasītāja savos prasījumos ir skaidri lūgusi, lai Komisijai piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā lietas apstākļi neattaisno Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, līdz ar to ir jāpiespriež Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Eiropas Komisijas 2010. gada 7. jūnija lēmumu, ciktāl ar to atstāts bez izskatīšanas M. Tzirani lūgums sniegt palīdzību par iespējami ciestajiem psiholoģiskās vardarbības faktiem laikā no 2004. gada 1. oktobra;

2)      Eiropas Komisijai samaksā M. Tzirani EUR 6000;

3)      pārējā daļā prasību noraidīt;

4)      Eiropas Komisija sedz pati savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina M. Tzirani tiesāšanās izdevumus.

Rofes i Pujol Boruta Bradley

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 11. jūlijā.

Sekretāre        Priekšsēdētāja

W. Hakenberg        M. I. Rofes i Pujol

* Tiesvedības valoda – franču.