Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 20. septembrī Sony Corporation, Sony Electronics, Inc iesniedza par Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2019. gada 12. jūlija spriedumu lietā T-762/15 Sony un Sony Electronics/Komisija

(Lieta C-697/19 P)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Sony Corporation, Sony Electronics, Inc (turpmāk tekstā – “Sony” vai “apelācijas sūdzības iesniedzējas”) (pārstāvji: N. Levy, advokāts, R. Snelders, advokāts, E.M. Kelly, Solicitor)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

apmierināt prasījumus pirmajā instancē;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas radušies pirmajā instancē.

Pakārtoti, ja tiesvedības stadija neļauj Tiesai pieņemt nolēmumu, apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz Tiesu:

nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā;

atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu pirmajā un apelācijas instancē.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza četrus pamatus.

Pirmais pamats: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, aizstājot lēmuma (Komisijas lēmums lietā AT.39639 – optiskie diskdziņi C(2015) 7135 final) pamatojumu ar savu pamatojumu.

Lēmums tika balstīts uz secinājumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir piedalījušās “vairākos atsevišķos pārkāpumos”, kurus varētu raksturot arī kā vienotu un turpinātu pārkāpumu. Vispārējā tiesa atzina, ka visi lēmumā apgalvotie individuālās saziņas gadījumi nebija pierādīti.

Nepierādītie saziņas gadījumi nevarot būt LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums. Tomēr Vispārējā tiesa atstāja spēkā lēmumu, kurā bija konstatēts vienots un turpināts pārkāpums, pamatojoties uz nepierādītiem saziņas gadījumiem, kas veidoja vispārēju “pierādījumu kopumu”, uz ko Komisija varēja pamatoties. Aizstājot lēmuma pamatojumu ar savu pamatojumu, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

Otrais pamats: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, apstiprinot secinājumu par dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā apgalvotajā laikposmā, balstoties uz daudz mazāku saziņas gadījumu skaitu, nekā lēmumā bija identificēti.

Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka Sony dalība apgalvotajā pārkāpumā no 2004. gada 23. augusta līdz 2006. gada 15. septembrim bija turpināta, neraugoties uz to, ka tā bija atzinusi, ka pastāvēja aptuveni astoņus mēnešus ilgs laikposms, kurā Komisija nebija pierādījusi pret konkurenci vērstas saziņas darbības, kurās būtu iesaistīta Sony.

Vispārējās tiesas pamatojums esot pretrunīgs, jo tā atzina, ka neviens saziņas gadījumus, kurā būtu iesaistīta Sony, nebija pierādīts vairāk nekā sešu mēnešu laikposmā, vienlaicīgi atzīstot, ka šī saziņa notika reizi “divos vai trijos mēnešos”.

Trešais pamats: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka vienots un turpināts pārkāpums noteikti sastāv no virknes atsevišķiem pārkāpumiem.

Vispārējā tiesa neesot secinājusi, ka Komisija bija pārkāpusi Sony tiesības uz aizstāvību, neraugoties uz konstatējumu lēmumā – lai arī tas iepriekš netika minēts paziņojumā par iebildumiem – ka apgalvotā rīcība bija uzskatāma ne tikai par vienotu un turpinātu pārkāpumu, bet arī par vairākiem atsevišķiem pārkāpumiem.

Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka Komisija bija pienācīgi pamatojusi savu secinājumu, ka Sony bija izdarījusi vairākus atsevišķus pārkāpumus.

Ceturtais pamats: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus un neesot norādījusi pamatojumu, atstājot spēkā Sony uzlikto naudas sodu, balstoties uz tiem pašiem ieņēmumiem, kuri tika ņemti vērā, lai noteiktu Lite-On atsevišķi uzlikto naudas sodu.

Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai noteikto principu, ka pārdošanas apjoma vērtībā “parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums”, gan “katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars”, kā arī pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus.

Vispārējā tiesa neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā neatbildēja uz argumentu, ka šī dubultā aprēķināšana esot vairojusi pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu.

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidot apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, ka Komisija nebija pamatojusi atkāpšanos no savas pastāvīgās prakses.

____________