ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES
[HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 19. decembrī (1)
Lieta C‑681/17
slewo // schlafen leben wohnen GmbH
pret
Sascha Ledowski
(Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju aizsardzība – Direktīva 2011/83/ES – 6. panta 1. punkta k) apakšpunkts un 16. panta e) punkts – Distances līgums – Atteikuma tiesības – Izņēmumi – Aizzīmogotas preces, kuras nav piemērotas atdošanai atpakaļ veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ – Matrača, kura aizsargpārklājums pēc piegādes ticis noņemts, iespējama iekļaušana – Nosacījumi preces atzīšanai par aizzīmogotu – Pienākuma informēt patērētāju par atteikuma tiesību zaudēšanu tvērums
I. Ievads
1. Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Direktīvas 2011/83/ES (2) 6. panta 1. punkta k) apakšpunktu un 16. panta e) punktu, kuri attiecas uz atteikuma tiesībām, kas patērētājam principā ir noslēdzot distances līgumu.
2. Šis lūgums ir ticis iesniegts strīdā par tāda patērētāja atteikuma tiesību izmantošanu, kurš interneta vietnē ir iegādājies matraci un vēlas šo preci atdot atpakaļ pēc tam, kad tam ticis noņemts aizsargpārklājums, kas uz šī matrača bija tā piegādes brīdī.
3. Tiesai tiek lūgts noteikt, vai Direktīvas 2011/83 16. panta e) punkts ir interpretējams tādējādi, ka šajā normā paredzētais izņēmums no atteikuma tiesībām, kas piemērojams “tādu aizzīmogotu preču piegādei, kuras nav piemērotas atdošanai atpakaļ veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ”, ietver arī preces, kuras – gluži kā matrači – lietošanas procesā var nonākt saskarsmē ar cilvēka ķermeni, taču joprojām var uzskatīt par laižamām tirdzniecībā no jauna pēc atbilstošas tīrīšanas. Es uzskatu, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši.
4. Gadījumā, ja Tiesa uz pirmo uzdoto jautājumu sniegtu apstiprinošu atbildi, tai pēc tam būtu jānosaka, kādos apstākļos šāda veida preču iesaiņojums ir uzskatāms par aizzīmogojumu, kura atvēršanas rezultātā tiek zaudētas atteikuma tiesības minētā 16. panta e) punkta izpratnē.
5. Turklāt tai būtu arī jālemj par kārtību, kādā tirgotājam jāsniedz informācija patērētājam par apstākļiem, kādos tas zaudē atteikuma tiesības, atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 1. punkta k) apakšpunktam.
II. Atbilstošās tiesību normas
6. Direktīvas 2011/83 34., 37., 47. un 49. apsvērumā ir noteikts:
“(34) Pirms patērētājam kļūst saistošs distances [..] līgums, [..] tirgotājam būtu jāsniedz patērētājam skaidra un vispusīga informācija [..].
[..]
(37) Distances pārdošanā patērētājs nevar preci apskatīt pirms līguma noslēgšanas, tādēļ viņam būtu jānodrošina atteikuma tiesības. Tā paša iemesla dēļ patērētājam vajadzētu būt tiesībām izmēģināt un pārbaudīt preces, kuras viņš ir nopircis, tik pilnīgi, cik nepieciešams, lai noskaidrotu šo preču veidu, īpašības un darbību. [..]
[..]
(47) Daži patērētāji izmanto atteikuma tiesības pēc tam, kad lietojuši preces ilgāk, nekā būtu nepieciešams, lai noskaidrotu šo preču veidu, īpašības un darbību. Šādā gadījumā patērētājam nebūtu jāzaudē atteikuma tiesības, bet būtu jāatbild par šo preču vērtības jebkādu mazināšanos. Lai noskaidrotu preču veidu, īpašības un darbību, patērētājam būtu jārīkojas ar precēm vai jāizmēģina preces tikai tā, kā viņam būtu atļauts to darīt veikalā. Piemēram, patērētājam būtu tikai jāuzlaiko apģērbs, bet viņš nedrīkstētu to valkāt. Tātad patērētājam atteikuma termiņa laikā būtu jāizmēģina un jālieto preces ar pienācīgu rūpību. Patērētāja pienākumiem atteikšanās gadījumā nebūtu jāattur patērētāju izmantot savas atteikuma tiesības.
[..]
(49) Distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem vajadzētu būt dažiem izņēmumiem attiecībā uz atteikuma tiesībām. Atteikuma tiesības varētu būt nepiemērotas, piemēram, dažām precēm vai pakalpojumiem. [..]”
7. Šīs direktīvas 6. panta “Informēšanas prasības distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem” 1. punkta k) apakšpunktā ir noteikts, ka “pirms patērētājs ir uzņēmies [..] distances līguma [..] saistības, tirgotājs skaidrā un saprotamā veidā patērētājam sniedz” virkni informācijas, tostarp, “ja atteikuma tiesības nav paredzētas saskaņā ar 16. pantu, informācij[u] par to, ka patērētājam nebūs atteikuma tiesību, vai, attiecīgā gadījumā, apstākļ[us], kādos patērētājs zaudē savas atteikuma tiesības”.
8. Minētās direktīvas 9. panta “Atteikuma tiesības” 1. punktā ir noteikts, ka “izņemot, ja piemēro 16. pantā minētos izņēmumus, patērētājs 14 dienu laikā var atteikties no distances līguma [..], nesniedzot nekādu pamatojumu un sedzot tikai tās izmaksas, kas paredzētas 13. panta 2. punktā un 14. pantā”.
9. Atbilstoši minētās direktīvas 16. panta “Izņēmumi attiecībā uz atteikuma tiesībām” e) punktam “attiecībā uz distances līgumiem [..] 9. līdz 15. pantā izklāstītās atteikuma tiesības dalībvalstis nepiemēro [..] tādu aizzīmogotu preču piegādei, kuras nav piemērotas atdošanai atpakaļ veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ un kuras pēc piegādes ir atvērtas”.
III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
10. Prasītājs pamatlietā, slewo // schlafen leben wohnen GmbH (turpmāk tekstā – “slewo”) ir uzņēmums, kas tiešsaistē tirgo tostarp arī matračus.
11. 2014. gada 25. novembrī Sascha Ledowski personīgām vajadzībām pasūtīja slewo interneta vietnē matraci. Saņemtajā rēķinā ietvertie vispārīgie pārdošanas nosacījumi ietvēra “patērētājiem paredzētu informāciju par atteikumu”, kura bija formulēta šādi: “Mēs uzņemamies segt preces atgriešanas izmaksas. [..] Jūsu atteikuma tiesības izbeidzas priekšlaikus šādos gadījumos: attiecībā uz līgumiem par aizzīmogotu preču piegādi, kuras nav piemērotas atdošanai atpakaļ veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ, ja tās pēc piegādes ir atvērtas.” Kad matraci piegādāja, tam bija aizsargpārklājums, kuru S. Ledowski pēc tam noņēma.
12. Ar 2014. gada 9. decembra vēstuli S. Ledowski informēja slewo, ka viņš vēlas attiecīgo matraci atdot atpakaļ, un lūdza organizēt tā transportēšanu. Tā kā viņa lūgums netika apmierināts, viņš sedza ar šo transportu saistītās izmaksas.
13. S. Ledowski vērsās ar prasību tiesā, lai panāktu, ka slewo atlīdzina pirkuma maksu un transportēšanas izmaksas, proti, summu 1190,11 EUR apmērā, pieskaitot procentus, kā arī izdevumus par advokāta pakalpojumiem.
14. Šī prasība ar 2015. gada 26. novembra Amtsgericht Mainz (Maincas pirmās instances tiesa, Vācija) spriedumu tika apmierināta. Šis spriedums tika apstiprināts ar Landgericht Mainz (Maincas apgabaltiesa) 2016. gada 10. augusta spriedumu (3), norādot, ka matracis nav prece ar higiēnas raksturu (4) un ka patērētājam tādējādi ir atteikuma tiesības pat pēc aizsargpārklājuma noņemšanas.
15. Izskatīdama slewo iesniegto sūdzību, Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) uzskatīja, ka pamatlietas risinājums ir atkarīgs no Direktīvas 2011/83 6. panta 1. punkta k) apakšpunktā un 16. panta e) punktā ietverto normu interpretācijas. Ar 2017. gada 15. novembra lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 6. decembrī, šī tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2011/83 16. panta e) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pie tajā minētajām precēm, kuras nav piemērotas atdošanai atpakaļ veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ, pieder arī preces (kā, piemēram, matrači), kuras, ja tās izmanto tam paredzētā veidā, gan var nonākt kontaktā ar cilvēka ķermeni, tomēr uzņēmējam veicot atbilstīgus (tīrīšanas) pasākumus tās var atkal tikt laistas apritē?
2) Ja uz pirmo jautājumu sniegta apstiprinoša atbilde:
a) kādiem nosacījumiem ir jāatbilst preces iepakojumam, lai to varētu uzskatīt par aizzīmogošanu Direktīvas 2011/83 16. panta e) punkta izpratnē, un
b) vai informācija, kas uzņēmējam saskaņā ar Direktīvas 2011/83 6. panta 1. punkta k) apakšpunktu ir jāsniedz pirms tam, kad līgums ir kļuvis saistošs, ir jādara zināma tādā veidā, ka, konkrēti atsaucoties uz pārdošanas objektu (šajā gadījumā – matraci) un tam izmantoto aizzīmogošanu, patērētājs tiek informēts par to, ka zīmoga noņemšanas gadījumā viņš zaudē atteikuma tiesības?”
16. Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza slewo, S. Ledowski, Beļģijas un Itālijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai netika rīkota.
IV. Analīze
17. Vispirms jānorāda, ka otrais prejudiciāls jautājums, kuram ir divas daļas, ir uzdots tikai gadījumam, ja Tiesa uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildētu apstiprinoši. Tā kā, manuprāt, uz to ir jāatbild noliedzoši, es uzskatu, ka Tiesai par otro jautājumu nebūtu jālemj. Taču pilnības labad un ņemot vērā šajā jautājumā aplūkotās problemātikas vēl nebijušo raksturu, es sniegšu apsvērumus arī par to.
A. Par preču, “kuras nav piemērotas atdošanai atpakaļ veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ”, jēdzienu Direktīvas 2011/83 16. panta e) punkta izpratnē (pirmais jautājums)
18. Pirms vispār sāku pirmā prejudiciālā jautājuma analīzi, izmantošu izdevību uzsvērt dažus būtiskus aspektus saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu kopumā.
19. Pirmām kārtām, jānorāda, ka šis lūgums attiecas uz patērētāju aizsardzības ļoti specifisko jomu kā juridiskā, tā arī praktiskā aspektā, proti, uz distances līgumiem, kuriem Direktīvā 2011/83 ir paredzēti īpaši noteikumi (5), kaut arī šie līgumi ir pakļauti arī tajā ietvertajiem vispārīgajiem noteikumiem.
20. Konkrētāk, tās 9. pantā ir noteikts, ka šādu līgumu ietvaros patērētājiem principā ir atteikuma tiesības (6), kas ietver tiesības saņemt pilnīgu summas atmaksu, izņemot preces ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus, un šīs tiesības ir pamatotas ar īpašajām grūtībām, ar kādām ikviens patērētājs saskaras, noslēdzot distances līgumu. Proti, kā norādīts šīs direktīvas 37. un 47. apsvērumā, patērētājiem nav iespējas interesējošo preci pārbaudīt pirms pasūtīšanas un saņemšanas, un šī iemesla dēļ tiek piešķirts laiks pārdomām un atteikumam pēc piegādātās preces pārbaudes, lai gan tirgotāji arī ir aizsargāti pret šo tiesību ļaunprātīgu izmantošanu (7). Atbilstoši šiem apsvērumiem patērētājiem ir iespēja izmēģināt un pārbaudīt preces, kuras tie ir nopirkuši, taču tikai tik pilnīgi, cik nepieciešams, lai noskaidrotu šo preču veidu, īpašības un darbību (8).
21. Katrā ziņā ļoti precīzi atteikuma tiesību izņēmumi ir ietverti minētās direktīvas 16. pantā, tostarp arī e) punktā, atbilstoši kuram ir izslēgta tādu “aizzīmogotu preču” piegāde, kuras “nav piemērotas atdošanai atpakaļ veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ” (9), ja tās “pēc piegādes ir atvērtas”. Šajā posmā es vēlētos norādīt, ka man šie jēdzieni nenoliedzami šķiet dažādi, bet tomēr nesaraujami saistīti un ka tie veido kumulatīvu nosacījumu minētās normas piemērošanai. Šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punkta k) apakšpunktā tirgotājam ir paredzēts pienākums sniegt patērētājam informāciju vēl pirms distances līguma noslēgšanas it īpaši attiecībā uz tās 16. panta e) punktā paredzēto izņēmumu no atteikuma tiesībām.
22. Otrām kārtām, es vēlētos atgādināt dažus Savienības tiesību interpretācijas principus, kuri ir attiecināmi uz visiem iesniedzējtiesas šajā lietā uzdotajiem jautājumiem.
23. Pirmkārt, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību normu, kurās nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām, interpretācijas gadījumā, kā tas ir saistībā ar šajā lietā apskatāmajām normām, ir jāņem vērā ne tikai to formulējums, bet arī konteksts un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķis (10).
24. Otrkārt, runājot konkrētāk par Savienības tiesību normām, kuru mērķis atbilstoši LESD 169. pantam ir veicināt iekšējā tirgus pareizu darbību, sasniedzot augstu patērētāju aizsardzības līmeni, kā tas ir ar šajā lietā aplūkojamajām normām (11), priekšroka ir jādod interpretācijai, kas pēc iespējas neļautu (12) apdraudēt šī mērķa sasniegšanu (13) un ņemt vērā nelabvēlīgāko pozīciju, kādā patērētājs atrodas attiecībās ar tirgotāju (14).
25. Visbeidzot – no Tiesas judikatūras izriet, ka Savienības tiesību normas, kurās noteiktas atkāpes, tostarp tās, ar kurām tiek ierobežotas aizsardzības nolūkā piešķirtas tiesības, nevar interpretēt, pārsniedzot attiecīgajā tiesību instrumentā precīzi norādītos gadījumus (15), taču nodrošinot, ka šāda šaura interpretācija neietekmē noteiktā ierobežojuma lietderīgo iedarbību un netiek ignorēts tā mērķis (16). Gluži kā iesniedzējtiesa, arī es uzskatu, ka šajā lūgumā aplūkojamās Direktīvas 2011/83 normas ir jāinterpretē šauri, jo tas veido izņēmumu no vispārīgā noteikuma, atbilstoši kuram patērētājiem, noslēdzot distances līgumus, principā ir jāvar izmantot atteikuma tiesības. Atzīmēšu, ka šī pieeja ir izmantota arī Komisijas tieslietu ģenerāldirektorāta publicētajās vadlīnijās attiecībā uz minēto direktīvu (17).
26. Tātad lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāizskata, ievērojot visus šos apsvērumus.
27. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2011/83 16. panta e) punktā ietvertais preču, “kuras nav piemērotas atdošanai atpakaļ veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ” jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, ka šī norma attiecas arī uz precēm (piemēram, matračiem), kuras, ja tās izmanto tam paredzētā veidā, gan var nonākt kontaktā ar cilvēka ķermeni, tomēr, tirgotājam veicot atbilstīgus (tīrīšanas) pasākumus, tās atkal ir piemērotas tirgošanai.
28. Šajā ziņā, šķiet, saduras divas versijas. Atbilstoši pirmajai, kurai sliecas piekrist slewo un Beļģijas valdība, patērētājam šajā jautājumā minētajos apstākļos nebūtu atzīstamas atteikuma tiesības. Savukārt, atbilstoši otrajai versijai, kurai piekrīt iesniedzējtiesa, S. Ledowski, Itālijas valdība un Komisija, patērētājs šādā gadījumā nedrīkst zaudēt iespēju izmantot savas atteikuma tiesības. Es turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ piekrītu otrajai.
29. Vispirms jānorāda – lai gan Tiesai iesniegtajos apsvērumos šajā ziņā ir paustas šaubas, manuprāt, jau sākumā ir jākliedē nesaskaņas saistībā ar to, vai matrači patiešām ir preces, kuras, “ja tās izmanto tam paredzētā veidā, gan var nonākt kontaktā ar cilvēka ķermeni”, kā norādīts uzdotajā jautājumā. Šāda kvalifikācija nav apšaubāma saistībā ar apģērba uzlaikošanu, kas ir prece, kas ilustratīvi minēta šīs direktīvas 47. apsvērumā. Lai arī parastos tā izmantošanas apstākļos matracis ir apklāts vismaz ar vienu palagu, tomēr nevar izslēgt, ka patērētājs īsu brīdi matraci izmēģina, kad tas ir izņemts no iesaiņojuma, kurā tas ticis piegādāts, uz tā noguļoties bez palaga apakšā. Turklāt, tā kā iesniedzējtiesa ir balstījusies uz šo pieņēmumu, manuprāt, Tiesai tas nav jāapšauba, ņemot vērā, ka runa ir par faktisko apstākļu novērtējumu (18).
30. Turpinot, no prejudiciālā jautājuma formulējuma izriet, ka papildus īpašajam matraču gadījumam, kas aplūkots pamatlietā, Tiesai tiek lūgts lemt arī par to, vai patērētājam atteikuma tiesības ir liegtas arī gadījumā, ja precei, kas var nonākt tiešā saskarē ar ķermeni (19), pēc piegādes ir ticis noņemts aizzīmogojums un tādējādi var pieņemt, ka tā ir tikusi lietota, tostarp tad, ja tās pārdevējs veic atbilstošus tīrīšanas pasākumus, lai to varētu atkal pārdot, nekaitējot veselībai vai higiēnai (20).
31. Iesniedzējtiesa atsaucas uz nostāju, kura apstiprinošas atbildes nozīmē ir pausta daļā Vācijas tiesību doktrīnas (21), norādot, ka frāze “nav piemērotas atdošanai atpakaļ” varētu nozīmēt, ka noteicošais elements ir pats preces stāvoklis pēc tam, kad patērētājs tam ir noņēmis aizzīmogojumu, bet nevis tas, vai tirgotājs pēc tam, izmantojot tīrīšanas pasākumus, var atjaunot tādu preces stāvokli, lai to varētu atkal pārdot. Šajā pašā nozīmē Beļģijas valdība norāda, ka iespēja Direktīvas 2011/83 16. panta e) punktā norādītās preces tīrīt vai ne ir kritērijs, kas šajā normā nav minēts, un ka tā ir jāinterpretē šauri, jo tā ietver izņēmumu.
32. Es katrā ziņā uzskatu, ka tad, ja nav precīzu norāžu Direktīvas 2011/83 tekstā vai ar to saistītajos sagatavošanas darbos (22), šī norma ir jāinterpretē šauri, bet atbilstoši likumdevēja noteiktajam mērķim (23), kurš ir augstā līmenī aizsargāt patērētājus, kas ir noslēguši distances līgumus, kuri tiem principā ļauj izmēģināt preci, kas nopirkta, to neapskatot, un to atdot atpakaļ, ja prece pēc izmēģināšanas neapmierina. Tādēļ, manuprāt, priekšroka būtu dodama interpretācijai, ar ko tiek ierobežota atteikuma tiesību izņēmumu piemērošanas joma, proti, tāda, atbilstoši kurai patērētājam ir jāvar atdot atpakaļ preci, kuru pēc tīrīšanas, kas pārdevējam nav pārlieku apgrūtinoša, to var atkal pārdot (24), bet ne pretējai interpretācijai, kura ierobežo patērētāja atteikuma iespējas.
33. Tādēļ es piekrītu iesniedzējtiesas nostājai, ka atteikuma tiesības atbilstoši minētā 16. panta e) punktam var liegt izmantot tikai tad, ja pēc aizzīmogojuma noņemšanas prece patiesu veselības aizsardzības vai higiēnas apstākļu dēļ vairs nav tirgojamā stāvoklī, jo pašas preces veida dēļ tirgotājs nevar veikt pasākumus tās atkārtotai laišanai tirgū, neskarot vienu vai otru no šīm pamatvērtībām (25).
34. Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, minētā tiesa, manuprāt, pārdomāti uzskata, ka pircēja atpakaļ atdots matracis pēc aizzīmogojuma noņemšanas, kas tādējādi ir iespējami lietots, nekādā ziņā nav pilnībā zaudējis iespēju to kā preci laist apritē, kā par to liecina arī viesnīcu gultu izmantošana, kā arī it īpaši lietotu matraču tirgus un iespēja iztīrīt lietotus matračus. Šajā ziņā man šķiet, ka matracis ir pielīdzināms apģērbam, kura atdošanu atpakaļ tirgotājam likumdevējs ir skaidri paredzējis (26) pat pēc iespējamās uzmērīšanas, kas ietver tiešu saskari ar ķermeni, jo ir iespējams pieņemt, ka šādu preci var izmazgāt nolūkā laist tirgū, tomēr nekaitējot veselībai vai higiēnai.
35. Precizēšu, ka gadījumā, ja prece jebkādā veidā būtu pārmērīgi izmantota, patērētājam to izmēģinot, patērētāja atbildības iestāšanās iespēja, kas norādīta šīs pašas direktīvas 47. apsvērumā un paredzēta tās 14. panta 2. punktā, ļautu kompensēt attiecīgās preces “vērtības samazināšanos” (27). Pēdējā minētā norma, kurā patērētājam paredzētas atteikuma tiesības un tiesības atdot preci atpakaļ, pat ja viņš to ir sabojājis – paredzot viņam pienākumu attiecīgā gadījumā par to atlīdzināt tirgotājam – manuprāt, apstiprina versiju, atbilstoši kurai 16. panta e) punktā ir paredzēti tikai tie gadījumi, kādos ir pilnībā neiespējami preci laist atkal apgrozībā, nesaskaroties ar patiesu risku veselībai vai higiēnai.
36. Piebildīšu, ka teleoloģiskā un sistēmiskā interpretācija, kurām es dodu priekšroku, nevar ietekmēt minētajā 16. panta e) punktā ietvertā izņēmuma lietderīgo iedarbību (28), jo preces, kuru aizzīmogojums ir noņemts un kuru parasta izmēģināšana varētu neizbēgami apdraudēt veselību vai higiēnu, atbilstoši šīs normas mērķim no atkārtotas pārdošanas ir izslēgtas.
37. Manuprāt, iepriekš izklāstīto analīzi nevar sagraut fakts, kā norāda iesniedzējtiesa, ka iepriekš minētajās vadlīnijās (29) matrači ir minēti kā viens no tādu preču piemēriem, kuras nevar atdot atpakaļ veselības vai higiēnas apsvērumu dēļ (30) minētā 16. panta e) punkta izpratnē, un tādējādi attiecībā uz tiem ir izslēdzamas atteikuma tiesības, ja tiem pēc piegādes ir noņemts aizzīmogojums. Proti, es vēlētos norādīt, ka šī piezīme nav nekādi motivēta, kas ļautu pieņemt šādas pieejas pamatotību. Vēl jo vairāk, lai arī šajās vadlīnijās varētu būt paskaidrojumi par minētās direktīvas saturu, tām tomēr nav saistoša rakstura attiecībā uz tās interpretāciju, kā turklāt skaidri norādīts to preambulā (31). Visbeidzot es vēlētos atzīmēt, ka arī Komisija pati šajā jautājumā ir izvēlējusies pretēju nostāju.
38. Līdz ar to es uzskatu, ka Direktīvas 2011/83 16. panta e) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā normā ietvertajā jēdzienā “preces, kuras nav piemērotas atdošanai atpakaļ veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ”, neietilpst preces (piemēram, matrači), kuras, ja tās izmanto tam paredzētajā veidā, gan var nonākt kontaktā ar cilvēka ķermeni, tomēr, uzņēmējam veicot atbilstīgus pasākumus, tostarp tīrīšanu, tās var atkal tirgot.
B. Par “aizzīmogotu” preču jēdzienu Direktīvas 2011/83 16. panta e) punkta izpratnē (otrā jautājuma a) daļa)
39. Tā kā otrais jautājums, īpaši tā pirmā daļa, ir uzdots tikai gadījumā, ja Tiesa uz pirmo prejudiciālo jautājumu sniegtu apstiprinošu atbildi, kam, manuprāt, tā nebūtu jābūt, mani apsvērumi par šo daļu ir vienīgi pakārtota rakstura.
40. Ar otrā prejudiciālā jautājuma a) daļu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kādām īpašībām ir jāatbilst iesaiņojumam, lai to varētu uzskatīt par “aizzīmogojumu” Direktīvas 2011/83 16. panta e) punkta izpratnē, ja attiecīgā prece ietilptu preču kategorijā, kuras “nav piemērotas atdošanai atpakaļ veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ”, kas ir šajā normā paredzētā izņēmuma no atteikuma tiesībām pamatā (32). Kā izriet no lēmuma pamatojuma, šī tiesa konkrētāk interesējas par to, vai šāda veida preces ir jāiesaiņo tā, ka “noņemtu aizzīmogojumu vairs nevar atjaunot, bet no lietas apstākļiem (piemēram, uzraksta “zīmogs”) turklāt vēl arī skaidri jāizriet, ka tas nav tikai transporta iepakojums, bet gan aizzīmogojums veselības vai higiēnas apsvērumu dēļ”.
41. Es uzskatu, ka uzdotais jautājums un tam norādītais pamatojums izvirza divas dažādas problemātikas, kā to atspoguļo arī Tiesai sniegtie apsvērumi (33). Pirmkārt, iesniedzējtiesa vaicā, kādām fiziskām īpašībām ir jāpiemīt iesaiņojumam, lai to varētu atzīt par “aizzīmogojumu” Direktīvas 2011/83 16. panta e) punkta izpratnē un, otrkārt, vai uz šī iesaiņojuma, iespējams, ir nepieciešams izvietot uzskatāmu zīmi, kas vērstu patērētāja uzmanību uz to, ka tas ir šāds aizzīmogojums.
42. Pirmām kārtām, runājot par iesaiņojuma, uz ko varētu attiekties šāda kvalifikācija, fiziskajām īpašībām, jākonstatē, ka minētās direktīvas 16. panta e) punktā izmantotais jēdziens “aizzīmogots” šajā direktīvā nav definēts (34). Manuprāt, arī no tās sagatavošanas darbiem nav iespējams gūt paskaidrojumus, kas tad ar šo jēdzienu būtu jāsaprot (35).
43. Iepriekš minētajās vadlīnijās ir norādīts uz “reāliem ar veselības aizsardzību vai higiēnu saistītiem apsvērumiem, kuru dēļ jāizmanto aizzīmogojums, piemēram, aizsargiepakojums vai plēve” (36). Šī formulējuma sākumā, manuprāt, pamatoti ir izslēgts, ka tirgotāji var brīvi rīkoties ar atteikuma tiesību izņēmumiem, uzliekot ar preces raksturu minēto iemeslu dēļ nepamatotus aizzīmogojumus (37), atgādinot, ka atkāpēm no šīm patērētājam principā piekrītošajām tiesībām ir jābūt absolūta izņēmuma rakstura (38). Savukārt šajā dokumentā nav atbildes uz jautājumu, kādām materiālajām īpašībām ir jāatbilst minētajam iesaiņojumam vai plēvei, lai varētu uzskatīt, ka minētā 16. panta e) punkta prasības ir izpildītas.
44. Šajā ziņā es uzskatu, kā to būtībā piedāvā arī slewo (39), Beļģijas valdība (40) un Komisija, ka būtu jāvadās vienīgi pēc mērķa, kura nolūkā ir notikusi “aizzīmogošana” minētā e) punkta nozīmē. Šīs normas mērķis, manuprāt, ir no atteikuma tiesībām izslēgt visas preces, kuras ir jāaizzīmogo patiesu veselības aizsardzības un higiēnas iemeslu dēļ, proti, lai novērstu to, ka patērētājs šādas preces atgriež tirgotājam, jo tās pēc aizsargiesaiņojuma noņemšanas tūlīt neatgriezeniski zaudē savu vērtību higiēnas vai veselības garantijas izpratnē un tādēļ tās atkārtoti pārdot vairs nevar (41).
45. Līdz ar to, manuprāt, lai aizsargpārklājumu varētu uzskatīt par “aizzīmogojumu” šīs normas izpratnē, ir nepieciešams, lai ar to uzticamā veidā varētu garantēt tajā ietvertās preces tīrību. Šis kritērijs nozīmē, ka minētajam iesaiņojumam ir jābūt pietiekami izturīgam, lai preci aizsargātu, un ka to var atvērt tikai, to acīmredzami sabojājot, lai tādējādi būtu skaidrs, ka pircējs minēto preci ir izmēģinājis. Kā ilustratīvu piemēru var minēt plastmasas plēvīti vai metāla vāciņu, kuri ir piekausēti, tādējādi pēc atvēršanas būtu neiespējami atjaunot to sākotnējo stāvokli, un tāpēc tie varētu atbilst šīm prasībām.
46. Savukārt man šķiet, ka būtu pārmērīgi prasīt, kā to, šķiet, izvirzījusi Itālijas valdība, ka, lai iesaiņojums atbilstu šai kvalifikācijai, tam jābūt tādam, kas nodrošina “izstrādājuma aseptiskums, kā tas ir sterilu ierīču gadījumā” (42). Proti, Direktīvas 2011/83 16. panta e) punktā, protams, ir atsauce uz “veselības aizsardzības apsvērumiem”, taču tajā ir minēti arī vienkārši “higiēnas” iemesli, kuri, manuprāt, nav pamats tirgotājam veikt tik apjomīgus saimnieciskus ieguldījumus, kādus prasītu pienākums visas preces, kam būtu piemērojama šī norma, iesaiņot aseptiskā vai sterilā iesaiņojumā.
47. Otrām kārtām, attiecībā uz iesniedzējtiesas norādīto iespējamo īpašo marķējumu, kurš būtu jāizvieto uz iesaiņojuma, kas varētu būt “aizzīmogojums” minētā 16. panta e) punkta izpratnē (43), es sliecos piekrist slewo un Komisijas nostājai, ka, lai piemērotu minēto normu, nekas neliecina, ka būtu jāizpilda šāds vizuāls kritērijs, papildus iepriekš aprakstītajiem fiziskajiem kritērijiem, kuriem, manuprāt, būtu jāatbilst šiem iesaiņojumiem.
48. Proti, nedz no šī e) punkta teksta, nedz to ietverošo normu teksta, nedz arī pat no Direktīvas 2011/83 sagatavošanas darbiem (44) neizriet, ka tās autori būtu vēlējušies tirgotājam noteikt pienākumu sniegt šādu informāciju par atteikuma tiesībām pēc līguma noslēgšanas (45). Ja Savienības likumdevējs būtu uzskatījis par vajadzīgu, ka patērētājs tiek informēts piegādes laikā ar norādēm uz pārdotās preces, tas neapšaubāmi to būtu izdarījis, kā tas ir darīts citos patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktos (46).
49. Līdz ar to gadījumā, ja Tiesa lemtu par otrā prejudiciālā jautājuma a) daļu, manuprāt, būtu jāatbild, ka “aizzīmogotas” preces Direktīvas 2011/83 16. panta e) punkta izpratnē ir preces, kas ir iesaiņojumā, kura jebkāda atvēršana ir neatgriezeniska un no tā pilnīgi droši ir secināms, ka pircējs ir varējis preci izmēģināt, taču uz šī iesaiņojuma nav jāizvieto speciāla norāde, kas skaidri informē, ka tas ir aizzīmogojums, kura noņemšana ietekmēs patērētāja atteikuma tiesības. Manuprāt, šī konkrētā informācija drīzāk būtu jāietver minētās direktīvas 6. panta 1. punktā paredzētajā informācijā pirms līguma noslēgšanas, kuru es aplūkošu turpinājumā.
C. Par pienākumu informēt patērētāju par apstākļiem, kādos tas zaudē atteikuma tiesības, ņemot vērā Direktīvas 2011/83 6. panta 1. punkta k) apakšpunktu (otrā jautājuma b) daļa)
50. Atgādinot, ka otrais prejudiciālais jautājums, tostarp tā otrā daļa, ir uzdots tikai gadījumam, ja Tiesa uz pirmo prejudiciālo jautājumu sniegtu apstiprinošu atbildi, kas nav manis piedāvātais variants, es par šo daļu izteikšos tikai pakārtoti.
51. Šī jautājuma pamatā ir pieņēmums, ka distances procedūrā pārdotā prece tik tiešām ir aizzīmogota un to nevar atdot atpakaļ tirgotājam veselības aizsardzības un higiēnas apsvērumu dēļ Direktīvas 2011/83 16. panta e) punkta izpratnē, un tātad uz to neattiecas atteikuma tiesības, kuras patērētājam principā ir.
52. Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai šādā situācijā tirgotājam saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punkta k) apakšpunktu pirms līguma noslēgšanas konkrētā veidā ir jāvērš patērētāja uzmanība uz to, ka viņš zaudēs savas atteikuma tiesības, ja preces aizzīmogojumu noņems, konkrēti norādot uz pārdoto preci un to, ka tā ir aizzīmogota, vai arī pietiek informēt vispārīgā veidā, vispārīgajos pārdošanas nosacījumos citējot tikai minētās direktīvas tekstu (47).
53. Šīs pēdējās pieejas atbalstam slewo norāda, ka pašreizējā stāvoklī minētā 6. panta tekstā ir paredzēts vienīgi informēt patērētāju “pirms” pasūtījuma noformēšanas, un tādējādi tirgotājs Direktīvas 2011/83 prasības ir izpildījis, pirms līguma noslēgšanas sniedzot vispārīgu informāciju par atteikuma tiesībām, kurai pievienoti iespējamie izņēmuma pamati, kādus paredzējis likumdevējs. Tas piebilst, ka konkrētu precizējumu par šīm tiesībām norādīšana paralēli katrai tiešsaistē pārdotajai precei nebūtu saderīga ar patērētāju tiesību aizsardzību (48) un ka būtu pietiekami specifisko informāciju sniegt pēc līguma noslēgšanas. S. Ledowski par šo tēmu savu nostāju nav paudis, atsaucoties uz noraidošo atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu. Beļģijas un Itālijas valdības, kā arī Komisija pakārtoti piedāvā minētās direktīvas 6. panta 1. punkta k) apakšpunktu interpretēt tādējādi, ka tirgotājam ir pienākums skaidri brīdināt patērētāju par to, ka viņš zaudēs atteikuma tiesības, ja attiecīgās preces aizzīmogojums tiks noņemts. Es piekrītu pēdējo minēto viedoklim turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.
54. Vispirms es vēlos uzvērt, ka Direktīvas 2011/83 6. panta tekstā ir virkne konkrētu norāžu par informēšanas pienākumu, kas tajā tiek izvirzīts tirgotājam, kurš iecerējis noslēgt distances līgumus ar patērētāju (49).
55. Runājot par brīdi, kad ir jāsniedz visa 6. pantā (50) paredzētā informācija, no tā 1. punkta pirmā teikuma izriet, ka tā vispusīgi ir jāsniedz, “pirms patērētājs ir uzņēmies līguma saistības” (51), un papildu informācija, ko var sniegt vēlākā posmā, tostarp preci piegādājot (52), tiešā veidā neietekmē to, vai tirgotājs šo pienākumu ir izpildījis vai ne. Turpinājumā – attiecībā uz “formu”(53), kādā šai informācijai būtu jābūt, – šajā pašā punktā ir norādīts, ka tai ir jābūt “skaidrā un labi saprotamā veidā”, tātad viennozīmīgai un, manuprāt, tādai, lai Eiropas vidusmēra patērētājs, kas ir pietiekami uzmanīgs un informēts (54), varētu pieņemt lēmumu uzņemties saistības, pilnībā to apzinoties (55).
56. Turklāt attiecībā uz iepriekš sniedzamās informācijas priekšmetu, par ko konkrēti ir runa šajā lietā, minētā 1. punkta k) apakšpunktā, kas attiecas uz situācijām, kad “atteikuma tiesības nav paredzētas[(56)] saskaņā ar [minētās direktīvas] 16. pantu[(57)]”, ir skaidra prasība, ka patērētājam ir jāsaņem “informācija par to, ka [viņam] nebūs atteikuma tiesību, vai, attiecīgā gadījumā, [jānorāda] apstākļi, kādos [viņš] zaudē savas atteikuma tiesības” (58). Savukārt šajā normā nav precizēts informācijas saturs, kas tirgotājam šādā gadījumā ir jāsniedz patērētajam, lai to varētu uzskatīt par pietiekami skaidru (59).
57. Līdz ar to, ņemot vērā regulējuma, kurā iekļaujas Direktīvas 2011/83 6. panta 1. punkta k) apakšpunkts, mērķus, es uzskatu, ka tas būtu jāinterpretē tādējādi, ka šīs normas prasības nav izpildītas, ja tirgotājs vispārīgajos nosacījumos tikai citē minētās direktīvas 16. panta e) punkta tekstu, kā tas bija pamatlietā (60). Tirgotājam, kurš ir plāno distances tirdzniecības ietvaros tirgot preces, kuras ietilpst minētā 16. panta e) punktā paredzētajā kategorijā, manuprāt, kā to norāda arī iesniedzējtiesa, būtu pienākums nekavējoties, skaidri un konkrēti brīdināt patērētāju par to, ka viņš zaudēs savas atteikuma tiesības, ja tas veiks konkrētas darbības, kā rezultātā šīs tiesības zūd, proti, ja tas noņems attiecīgās preces aizzīmogojumu, un šī prece ir skaidri jānorāda, konkrēti minot arī to, ka tā ir aizzīmogota (61).
58. Manuprāt, šī interpretācija ir vienīgā, ar ko, pirmkārt, var nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, kurš paredzēts Direktīvā 2011/83 un kura viens no virzieniem ir ietverts minētā 6. panta 1. punkta k) apakšpunktā, otrkārt, nodrošināt šajā normā prasītās informācijas (62) efektīvu lietderību, kā arī, pāri visam, izvairīties no tā, ka tirgotāji pārāk vienkārši tiktu atbrīvoti no pienākumiem saistībā ar atteikuma tiesībām, kuras atbilstoši šai direktīvai ir princips un kurām tādām ir arī jāpaliek.
59. Šajā ziņā es vēlētos norādīt, ka līdzīgā kontekstā Tiesa jau ir atzinusi, ka Savienības tiesībās paredzētais aizsardzības režīms, kas ietver tirgotāja pienākumu sniegt patērētājam visu nepieciešamo informāciju par viņa tiesībām, tostarp atteikuma tiesībām, nozīmē, ka patērētājam kā vājākajai pusei ir jāiepazīstas ar savām tiesībām, par to skaidri rakstiski tiekot informētam (63). Piebildīšu, ka Tiesa ir uzsvērusi, ka patērētāju informēšanas pienākumam ir centrāla loma šajā jomā pieņemtā regulējuma vispārējā sistēmā (64), jo tas ir būtiska patērētājiem piešķirto atteikuma tiesību efektīvas īstenošanas garantija un līdz ar to arī likumdevēja iecerētās patērētāju aizsardzības efektivitātes garantija (65). Manuprāt, šādi formulēti apsvērumi par Direktīvām 85/577 un 97/7 ir attiecināmi arī uz šo lietu, ņemot vērā, ka ar Direktīvu 2011/83 minētās direktīvas tika atceltas un aizstātas (66).
60. Līdz ar to gadījumā, ja Tiesa lemtu par otrā prejudiciālā jautājuma b) daļu, manuprāt, Direktīvas 2011/83 6. panta 1. punkta k) apakšpunkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja prece ir aizzīmogota, šīs direktīvas 16. panta e) punkta apstākļos tirgotājam pirms distances līguma noslēgšanas ir pienākums skaidri informēt patērētāju par faktu, ka viņš zaudēs savas atteikuma tiesības, ja viņš noņems piegādātajai precei aizzīmogojumu, konkrēti norādot šo preci un arī norādot, ka tā ir aizzīmogota.
V. Secinājumi
61. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK, 16. panta e) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā normā ietvertajā jēdzienā “preces, kuras nav piemērotas atdošanai atpakaļ veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ”, neietilpst preces (piemēram, matrači), kuras, ja tās izmanto tam paredzētā veidā, gan var nonākt saskarē ar cilvēka ķermeni, tomēr, uzņēmējam veicot atbilstīgus pasākumus, tostarp tīrīšanu, tās var atkal tirgot.