ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2004. gada 15. jūlijā (1)
Lieta C‑153/03
Caisse nationale des prestations familiales
pret
Ursula Weide, laulātā uzvārdā Schwarz
[Cour de cassation (Luksemburga) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]
Ģimenes pabalsti – Bērna kopšanas pabalsts – Tiesību uz pabalstu pārtraukšana nodarbinātības valstī – Tiesības uz tādu pašu pabalstu dzīvesvietas valstī
I – Ievads
1. Šīs lietas priekšmets ir negatīva tiesību kolīzija. Urzula Veide [Ursula Weide], laulātā uzvārdā Švarca [Schwarz] (2), strādāja Luksemburgā, bet ar ģimeni dzīvoja Vācijā. Lai audzinātu savus bērnus, viņa pārtrauca darba gaitas. Vācija atteicās viņai maksāt bērnu kopšanas pabalstu, bet Luksemburga viņai piešķīra tikai starpību starp Vācijas bērnu kopšanas pabalsta summu un augstāko Luksemburgas bērnu kopšanas pabalsta summu. Tādēļ rodas jautājums, kurai valstij ir pienākums garantēt bērnu kopšanas pabalsta izmaksu saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 1408/71 (3) un Regulu (EEK) Nr. 574/72 (4).
II – Faktiskie apstākļi un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu
2. Veide iesniedza Cour de cassation de Luxembourg [Luksemburgas Kasācijas tiesā] prasību, kurā viņa lūdz piešķirt Luksemburgas bērnu kopšanas pabalstu.
3. Prāva starp Veidi un atbildīgo Luksemburgas iestādi, Caisse nationale des prestations familiales [Nacionālā ģimenes pabalstu kase] (turpmāk tekstā – “CNPF”), ir par to, vai viņai pienākas Luksemburgas bērnu kopšanas pabalsts pilnā apmērā. CNPF viņai garantē tikai izmaksāt starpību starp Vācijas bērnu kopšanas pabalsta summu un augstāko Luksemburgas bērnu kopšanas pabalsta summu. Gan pirmā, gan otrā Luksemburgas tiesu instance atzina Veides prasību. Šīs tiesas uzskata, ka Veides prasība ir celta saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 13. un 73. pantu. Pēc to domām, saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 76. pantu CNPF nav tiesīga apturēt izmaksu summai, kas atbilst attiecīgā Vācijas pabalsta summai, jo Veide saskaņā ar divu Vācijas tiesu lēmumiem nevar pretendēt uz šo Vācijas pabalstu.
4. Trešā tiesas instance, Cour de cassation, apšaubīja šādu Regulas Nr. 1408/71 76. panta interpretāciju un tādēļ lūdza Tiesu atbildēt uz šādiem prejudiciāliem jautājumiem:
“1. Vai Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, 76. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas tikai uz gadījumu, kad migrējošam darba ņēmējam ir tiesības uz ģimenes pabalstu saskaņā ar nodarbinātības valsts tiesību aktiem un viņa ģimenes locekļu dzīvesvietas valsts tiesību aktiem?
2. Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai nodarbinātības valsts iestādes var apturēt tiesības uz ģimenes pabalstu, ja tās uzskata, ka ģimenes pabalsta piešķiršanas pieteikuma noraidīšana dzīvesvietas valstī nav saderīga ar Kopienu tiesībām?
3. Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša, vai iepriekš minētais 76. pants atļauj nodarbinātības valstij piemērot pabalstu pārklāšanās novēršanas principu gadījumā, kad migrējošā darba ņēmēja laulātais saņem vai tam ir tiesības saņemt tādu pašu ģimenes pabalstu atbilstoši viņa ģimenes locekļu dzīvesvietas valsts likumiem?”
5. Kasācijas tiesas iesniegtie lietas materiāli un lietā iesaistīto pušu argumenti pierāda, ka lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu vajag papildināt.
6. Lai noskaidrotu patiesos lietas apstākļus, ir jānorāda, ka Veide kopš 1993. gada strādā Luksemburgā, bet dzīvo Vācijā, kur strādā arī viņas vīrs. 1998. gada 11. maijā viņiem piedzima dēls. Pēc dzemdību atvaļinājuma un īsa bezmaksas atvaļinājuma Veide pārtrauca darba gaitas no 1998. gada 1. oktobra līdz 2000. gada 15. maijam, lai audzinātu savus bērnus. Šis bērnu aprūpes laiks saskaņā ar Luksemburgas Code des assurances sociales [Sociālās apdrošināšanas kodekss] 171. pantu, pašlaik 7. pantu, tika ieskaitīts darba stāžā vecuma pensijas aprēķināšanas nolūkā.
7. Tālāk ir jāatzīmē, ka atbildīgās Vācijas iestādes un divas tiesu instances Veidei atteica piešķirt bērnu kopšanas pabalstu, lai gan viņa bija izpildījusi visas Vācijas tiesību prasības. Šie lēmumi balstījās uz pārliecību, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto kolīzijas normu Veidei var piemērot tikai Luksemburgas tiesību normas. Pat ja šajā gadījumā vienlaicīgi tiktu piemērotas arī Vācijas tiesību normas, tad tik un tā, pamatojoties uz pabalstu pārklāšanās novēršanas noteikumiem, bērnu kopšanas pabalsts saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 76. pantu un Regulas Nr. 574/72 10. pantu prioritāri ir jāizmaksā Luksemburgai.
III – Atbilstošās tiesību normas
8. Šajā lietā Regula Nr. 1408/71 un Regula Nr. 574/72 sākotnēji bija jāpiemēro Padomes 1998. gada 4. jūnija Regulas (EK) Nr. 1223/98(5) redakcijā. Vēlāk šīs abas regulas ir grozītas ar Padomes 1998. gada 29. jūnija Regulu (EK) Nr. 1606/98(6), Padomes 1999. gada 8. februāra Regulu (EK) Nr. 307/1999(7) un Padomes 1999. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 1399/1999(8). Tomēr ne šīm, ne arī vēlākām izmaiņām nav ietekme uz esošo lietu.
A – Par tiesībām saņemt Vācijas bērnu kopšanas pabalstu
9. Vācijā tiesības saņemt bērnu kopšanas pabalstu regulē likuma “Par bērna kopšanas pabalsta un atvaļinājuma piešķiršanu” 1. panta 1. punkts:
“Tiesības saņemt bērnu kopšanas pabalstu ir personai,
1. kuras dzīvesvieta vai patstāvīgā uzturēšanās vieta ir Vācija,
2. kura dzīvo kopā ar tās aprūpē esošu bērnu,
3. kura pati nodrošina šī bērna kopšanu un audzināšanu un
4. kura neveic profesionālo darbību vai nestrādā uz pilnu slodzi.”
10. Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētās kolīzijas normas attiecībā uz migrējošiem darba ņēmējiem, kas vienā dalībvalstī strādā, bet citā dalībvalstī dzīvo, nosaka sekojošo:
“1) Ievērojot 14.c un 14.f pantu, personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.
2) Ja 14. līdz 17. pants neparedz neko citu, tad spēkā ir sekojošais:
a) Persona, kas ir nodarbināta vienā dalībvalstī, ir pakļauta šīs valsts tiesību aktiem arī tad, ja tā dzīvo citā dalībvalstī [..];
[..].”
B – Par tiesībām saņemt Luksemburgas bērnu kopšanas pabalstu
11. Luksemburgas bērnu kopšanas pabalsts tiek piešķirts katrai personai, kuras juridiskā un faktiskā dzīvesvieta ir Luksemburga, kas savā ģimenē audzina vienu vai vairākus bērnus, par kuriem pabalsta pieprasītājam vai tā laulātajam tiek maksāts ģimenes pabalsts. Pabalsts tiek maksāts, sākot no pēcdzemdību atvaļinājuma pēdējā mēneša nākošā mēneša pirmās dienas, vai arī pēc tiesību uz maternitātes pabalstu beigšanās, un to beidz maksāt no tā mēneša pirmās dienas, kad bērns sasniedz divu gadu vecumu. Pabalsts ir konkrēta summa, kuras noteikšanā netiek ņemts vērā, cik bērnu mājās tiek audzināti.
12. Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 73. pantu uz pārrobežu darba ņēmējiem nevar attiecināt noteikumus, kas nosaka kā patstāvīgo dzīvesvietu Luksemburgu. Šis noteikums nosaka, ka:
“Darbiniekam vai pašnodarbinātai personai, uz kuru attiecas kādas dalībvalsts tiesību akti, [..] ir tiesības par tādiem viņa ģimenes locekļiem, kas dzīvo kādā citā dalībvalstī, uz ģimenes pabalstiem, ko paredz pirmās še minētās dalībvalsts tiesību akti, tā it kā viņi dzīvotu šajā valstī.”
C – Pabalstu pārklāšanās novēršanas noteikumi
13. Regulas Nr. 1408/71 76. pantā un Regulas Nr. 574/72 10. pantā minētajiem pabalstu pārklāšanās novēršanas noteikumiem ir jānovērš neattaisnota ģimenes pabalstu pārklāšanās.
14. Regulas Nr. 1408/71 76. pants paredz:
“1. Ja vienā un tajā pašā laika posmā par vienu un to pašu ģimenes locekli sakarā ar darbu kādā profesijā tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā ģimenes locekļi dzīvo, ir paredzēti ģimenes pabalsti, tad tiesības uz ģimenes pabalstiem, kas maksājami saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, attiecīgā gadījumā saskaņā ar 73. vai 74. pantu, tiek apturētas līdz tādai summai, kas paredzēta pirmās dalībvalsts tiesību aktos.
2. Ja tajās dalībvalstīs, kurās dzīvo ģimenes locekļi, nav iesniegts pieteikums uz pabalstiem, tad otras dalībvalsts kompetentā institūcija var piemērot 1. punktu tā, it kā pabalsti būtu piešķirti pirmajā dalībvalstī.”
15. Regulas Nr. 574/72 10. pants paredz:
“a) Tiesības uz pabalstiem vai ģimenes piemaksām, kas pienākas saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, kuros tiesību iegūšana uz šiem pabalstiem vai piemaksām netiek pakļauta nosacījumam par apdrošināšanu, darbu vai pašnodarbinātību, tiek apturētas, ja tā paša laika posma laikā un par to pašu ģimenes locekli pienākas pabalsti vienīgi atbilstīgi citas dalībvalsts attiecīgajiem tiesību aktiem vai, piemērojot regulas 73., 74., 77. vai 78. pantu, līdz šo pabalstu summai.
b) Ja tomēr pirmajā še nosauktajā dalībvalstī tiek veikta profesionāla darbība:
i) tādu pabalstu gadījumā, kas – vai nu vienīgi saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, vai saskaņā ar regulas 73. vai 74. pantu – pienākas personai, kura ir tiesīga uz ģimenes pabalstiem, vai personai, kurai tos izmaksā, tad tiesības uz ģimenes pabalstiem, kas pienākas vai nu vienīgi saskaņā ar šīs otrās dalībvalsts tiesību aktiem, vai saskaņā ar šiem pantiem, tiek apturētas līdz tādai ģimenes pabalstu summai, kāda ir paredzēta tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā šis ģimenes loceklis dzīvo. To pabalstu izmaksas, ko veic dalībvalsts, kurā šis ģimenes loceklis dzīvo, sedz šī dalībvalsts;
[..].”
D – Domstarpību par Regulas Nr. 1408/71 piemērošanu izšķiršanas noteikumi
16. Regulas Nr. 574/72 114. pants par strīdus gadījumiem starp divām dalībvalstīm par to, kuras valsts tiesību akti jāpiemēro vai kurai institūcijai jānodrošina pabalsti, nosaka:
“Ja, rodoties strīdam starp divu vai vairāku dalībvalstu institūcijām vai kompetentajām iestādēm par to, kuras valsts tiesību akti būtu jāpiemēro darbiniekam saskaņā ar regulas II sadaļu vai kurai institūcijai būtu jānodrošina pabalsti, ieinteresētā persona, kura varētu pieprasīt pabalstu, ja nebūtu radies strīds, provizoriski saņem pabalstus, kas paredzēti tiesību aktos, kurus piemēro dzīvesvietas institūcija, vai, viņai nedzīvojot vienā no attiecīgajām dalībvalstīm, pabalstus, kas paredzēti tiesību aktos, kurus piemēro institūcija, kurai pirmajai iesniegts viņa pieprasījums.”
17. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 81. panta a) apakšpunktu dalībvalstis pie Komisijas izveidotajai Migrējošo darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma administratīvajai komisijai var iesniegt administratīvus un interpretācijas jautājumus, kas saistīti ar šo regulu, tai sekojošām regulām vai to ietvaros pieņemtām vienošanās. Šī iespēja nav saistīta ar attiecīgo iestāžu, institūciju un personu tiesībām izmantot procedūras un tiesu iestādes, kas paredzētas dalībvalstu tiesību aktos, šajā regulā vai EK līgumā.
IV – Juridiskais vērtējums
A – Par lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu pieņemamību un interpretāciju
18. Kasācijas tiesas norādes ir pietiekošas, lai lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu būtu pieņemams (9). Procesā iesaistīto pušu apsvērumi liecina, ka, pamatojoties uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tās ir varējušas paust savu viedokli šajā lietā (10). Šie apsvērumi un tiesas sēdes protokols satur pietiekami daudz norādes, lai saskaņā ar Statūtu 23. pantu ļautu potenciāli ieinteresētajām pusēm sēdēs izteikties par visiem svarīgajiem jautājumiem (11).
19. Kā jau daļēji CNPF, Luksemburgas valdība un Komisija norādīja, tad saskaņā ar pamata lietas faktiem, kas minēti lietas materiālos un lietas dalībnieku apsvērumos (12), vajag pārformulēt jautājumus. Vienlaicīgi ir jāņem vērā arī tas, ka Vācijas bērnu kopšanas pabalsta saņemšanai nav nepieciešams veikt profesionālo darbību. Tādēļ Komisija pamatoti uzsver, ka iespējama tiesību pārklāšanās saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 73. pantu citā dalībvalstī ir jāvērtē nevis pēc šīs regulas 76. panta, bet pēc Regulas Nr. 574/72 10. panta.
20. No tā izriet šie jautājumi:
1) Vai Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunkts iestājās pret to, ka pārrobežu darba ņēmējam ir tiesības saņemt ģimenes pabalstus gan valstī, kurā viņš strādā, gan arī tajā valstī, kurā šī persona dzīvo?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, tad kurai valstij saskaņā ar Regulas Nr. 574/72 10. pantu primāri ir jāgarantē ģimenes pabalstu saņemšana, ja pārrobežu darba ņēmēja laulātais dzīvesvietas valstī ir darba ņēmējs?
3) Vai valsts, kurā šī persona strādā, var atteikties maksāt ģimenes pabalsta pilnu summu gadījumā, ja dzīvesvietas valsts ir primāri atbildīga par pabalstu maksāšanu, bet atsakās to darīt?
B – Pa strīdīgajām tiesībām
21. Netiek apstrīdēts tas, ka gan Luksemburgas bērnu kopšanas pabalsts, gan Vācijas bērnu kopšanas pabalsts ir uzskatāms par ģimenes pabalstu Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta h) apakšpunkta nozīmē. Lietas dalībnieki ir vienojušies arī par to, ka saskaņā ar regulas 73. pantu Veide kā darba ņēmēja, kas ir pievienojusies Luksemburgas sociālās apdrošināšanas sistēmai Regulas Nr. 1408/71 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, var saņemt Luksemburgas bērnu kopšanas pabalstu, neskatoties uz to, ka viņa ar ģimeni dzīvo Vācijā.
22. Turpretī apstrīdams ir fakts, vai Regulas Nr. 1408/71 13. pants nedod tiesības vienlaicīgi saņemt Vācijas bērnu kopšanas pabalstu. Šīs kolīzijas normas mērķis ir novērst vairāku dalībvalstu tiesību normu vienlaicīgu piemērošanu, kā arī no tā izrietošo grūtību, ieskaitot tiesību pārklāšanos, novēršana (13). Gadījumā, ja, neņemot vērā kolīzijas normas, spēkā ir abas tiesību normas, iesaistītās puses vēlas arī izšķirt, kurai no abām valstīm ir primāri pienākumi izmaksāt pabalstus. Tas ir jāizlemj, pamatojoties uz pabalstu pārklāšanās novēršanas noteikumiem, šajā lietā – Regulas Nr. 574/72 10. pantu. Ja kolīzijas normas nesasniedz savu mērķi, tad pabalstu pārklāšanās novēršanas noteikumiem ir jānovērš migrējošo darba ņēmēju nepamatota iedzīvošanās (14), respektīvi, jānovērš, lai nepastāvētu vairākas iespējas saņemt viena veida pabalstus.
23. Spriedums lietā McMenamin (15) izskaidro abus šos strīdīgos punktus. Saskaņā ar to Regulas Nr. 1408/71 13. pants nav pretrunā ar pabalstu saņemšanu dzīvesvietas valstī. Arī Regulas Nr. 574/72 10. panta a) apakšpunkta i) daļa paredz, ka ģimenes dzīvesvietas valstij ir primāri pienākumi izmaksāt ģimenes pabalstus, ja kādā no vecāku nodarbinātības valstīm šīm personām ir tādas pašas tiesības un vismaz viens no vecākiem, kura aprūpē ir bērni, ir nodarbināts dzīvesvietas valstī. Precīzāk par šo:
1. Par Regulas Nr. 1408/71 13. panta kolīzijas normu
24. Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 13. panta 1. punktu personām, uz kurām attiecas šī regula, drīkst piemērot tikai vienas valsts tiesību normas. Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunkts paredz, ka persona, kas ir nodarbināta kādā dalībvalstī, ir pakļauta šīs dalībvalsts tiesību normām arī tādā gadījumā, ja tā dzīvo kādas citas dalībvalsts teritorijā.
25. Tādēļ Vācijas valdība secināja, ka uz Veidi attiecas tikai Luksemburgas tiesību normas. Tā uzskata, ka kolīzijas normu sistēma izslēdz, ka uz kādu personu tiek attiecinātas vairāku dalībvalstu tiesību normas. Tādēļ šajā lietā nevarēja rasties nekāda to tiesību pārklāšanās, kuru dēļ vajadzētu piemērot Regulas pabalstu pārklāšanās novēršanas noteikumus, proti – Regulas Nr. 574/72 10. pantu.
26. Turpretī citi lietas dalībnieki uzskata, ka, neņemot vērā Regulas Nr. 1408/71 13. panta kolīzijas normas piemērošanu, šajā lietā ir iespējams piemērot gan Vācijas, gan Luksemburgas tiesību normas tādā pakāpē, ka ir iespējams piemērot arī pabalstu pārklāšanās novēršanas noteikumus. Austrijas valdība uzskata, ka no Regulas Nr. 1408/71 13. panta ģimenes pabalstu sfērā ir pieļauta atkāpe par labu neierobežotas personu brīvas pārvietošanās principiem. Savukārt, pēc Komisijas uzskatiem, pamata lietā ir jāņem vērā divu nodarbinātības valstu tiesību normas, jo viens no laulātajiem strādā Vācijā, bet otrs Luksemburgā. Tādēļ princips, ka uz katru darba ņēmēju attiecas tikai vienas dalībvalsts tiesību normas, šeit netiek apstrīdēts.
27. Spriedums lietā McMenamin apstiprina šo otro viedokli. Tajā lietā bija jānoskaidro, kurai valstij ir jāmaksā ģimenes pabalsts, ja māte, kurai ir tiesības saņemt pabalstus dzīvesvietas valstī, vienlaicīgi kā pārrobežu darba ņēmēja ir tiesīga pieprasīt pabalstus arī nodarbinātības valstī un viņas laulātais ģimenes dzīvesvietas valstī strādā algotu darbu. Tiesa šajā lietā secināja, ka Regulas Nr. 1408/71 13. panta 1. punkta pamatprincips, ka uz darba ņēmēju attiecas tikai nodarbinātības valsts tiesību normas, neizslēdz, ka uz atsevišķiem pabalstiem attiecas šīs regulas īpaši noteikumi. Tādēļ McMenamin lieta bija jāizvērtē saskaņā ar pabalstu pārklāšanās novēršanas noteikumiem (16).
28. Vācijas valdība atbilstoši iebilst, ka pabalstu pārklāšanās novēršanas principus var piemērot tikai gadījumā, ja šādas pabalstu saņemšanas tiesības rodas vienas ģimenes dažādiem locekļiem. Šāda situācija it īpaši ir iespējama bērnu pabalstu gadījumos, kad tiesības saņemt pabalstus ir nevis vienam ģimenes loceklim, bet gan abiem, jo katrs no viņiem strādā citā dalībvalstī. Loģiski, ka Vācijas valdība tiesas sēdē aizstāvēja viedokli, ka iepriekš minētais spriedums lietā McMenamin pamatojās uz situāciju, kad abiem vecākiem bija tiesības uz pabalstiem dažādās dalībvalstīs. Tomēr šajā gadījumā tiesības uz pabalstu radās tikai vienai personai, t.i., mātei.
29. Galvenais apstāklis ir tas, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu tiesības neiestājas pret to, ka valsts tiesības paredz labvēlīgākas normas nekā Kopienu tiesības, ja šīs normas ir saderīgas ar Kopienu tiesībām (17). It īpaši neviena no Regulas Nr. 1408/71 normām nevar kādam liegt tiesības, kuras tas ir ieguvis, pamatojoties uz kādas dalībvalsts tiesību normām, neatkarīgi no Kopienu tiesību piemērošanas (18). Tādēļ Regulas Nr. 1408/71 13. panta 1. punkts paredz vienas tiesību sistēmas piemērošanu tikai attiecībā uz tādiem pabalstiem, kuru saņemšanas priekšnoteikums ir darba ņēmēja statuss. Šādiem pabalstiem ir piemērojamas tikai un vienīgi nodarbinātības valsts tiesību normas. Turpretī Regulas Nr. 1408/71 13. panta 1. punkts nesatur aizliedzošas normas attiecībā uz pabalstiem, ko dalībvalstis piešķir personām, kas dzīvo tās teritorijā, un kuru priekšnoteikums nav darba ņēmēja statuss (19).
30. Līdz ar to Regulas Nr. 1408/71 13. panta kolīzijas normas neizslēdz, ka pārrobežu darba ņēmējs savā dzīvesvietas valstī saņem tādus ģimenes pabalstus, kuru priekšnoteikums nav darba ņēmēja statuss.
2. Par Regulas Nr. 574/72 10. panta pabalstu pārklāšanās novēršanas noteikumiem
31. Regulas Nr. 574/72 10. pants uzskaita noteiktas tiesību uz ģimenes pabalstiem pārklāšanās formas. Šajā lietā tāds ir gadījums, kad ir maksājami pabalsti, kas, no vienas puses, pamatojas uz dalībvalstu tiesību normām, saskaņā ar kurām tiesības uz pabalstiem nav atkarīgas no apdrošināšanas nosacījumiem, nodarbinātības vai pašnodarbinātā statusa – šajā gadījumā tas ir Vācijas bērnu kopšanas pabalsts –, un, no otras puses, kas pamatojas uz Regulas Nr. 1408/71 73. pantu, šajā gadījumā tas ir Luksemburgas bērnu kopšanas pabalsts.
32. Regulas Nr. 574/72 10. panta a) apakšpunkts šādā situācijā parasti paredz, ka prasības pret nodarbinātības valsti saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 73. pantu ir primāras attiecībā uz prasībām pret dzīvesvietas valsti. Tādēļ tiesības uz pabalstu dzīvesvietā valstī tiek apturētas tādas summas apmērā, cik liels ir pabalsts nodarbinātības valstī.
33. Saskaņā ar Regulas Nr. 574/72 10. panta b) apakšpunkta i) daļu tiesības saņemt pabalstus dzīvesvietas valstī ir primāras, ja persona, kurai ir tiesības saņemt ģimenes pabalstus vai kurai tiek maksāti šādi pabalsti, šajā valstī arī strādā. Šādā gadījumā prasības pret nodarbinātības valsti tiek apturētas prasību pret dzīvesvietas valsti apjomā.
34. Ja tiktu piemērota gramatiskā interpretācijas metode, tad būtu jāpiemēro Regulas Nr. 574/72 10. panta a) apakšpunkts, jo Veide, t.i., persona, kurai ir tiesības uz ģimenes pabalstiem un kurai šādi pabalsti ir jāizmaksā, savā dzīvesvietas valstī – Vācijā – nestrādā.
35. Diemžēl šāds iznākums ir pretrunā pabalstu pārklāšanās novēršanas noteikumu pamatprincipam, saskaņā ar kuru prioritāri pienākumi izmaksāt pabalstus ir ģimenes dzīvesvietas valstij, ja šajā valstī arī tiek strādāts. Šajā gadījumā ģimenes saites ar dzīvesvietas valsti ir daudz spēcīgākas nekā ar nodarbinātības valsti (20). Šim viedoklim arī atbilst Tiesas interpretācija spriedumā lietā McMenamin. Šajā lietā Tiesa izmantoja Regulas Nr. 574/72 10. panta b) apakšpunkta i) daļu, lai gan dzīvesvietas valstī strādāja nevis pārrobežu darba ņēmēja, kurai ir tiesības saņemt pabalstus, bet gan tās laulātais.
36. Tiesa spriedumā lietā McMenamin balstās uz likumdevēja motīviem ieviešot formulējumu “persona, kurai ir tiesības uz ģimenes pabalstiem vai persona, kurai tiek maksāti šādi pabalsti”. Tas notika, lai attiecībā uz iepriekšējo formulējumu, kas attiecas tikai uz laulātajiem, paplašinātu to personu loku, kuras skar šī norma. Tā iemesls bija gadījumi, kad personu, kurām saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 73. pantu pienākas tiesības uz pabalstiem, šķirtie laulātie strādāja dzīvesvietas valstī (21). Tomēr grozījuma mērķis nebija ieviest ierobežojumus attiecībā uz personām, kurām ir tiesības saņemt pabalstus (22), šie ierobežojumi radītu nepiemērotus rezultātus (23) un radītu pretrunas starp Regulas Nr. 1408/71 76. pantu un Regulas Nr. 574/72 10. pantu (24).
37. Rezultātā Tiesa attīstīja pamatprincipu, ka tiesības uz nodarbinātības valsts maksājamiem pabalstiem saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 73. pantu tiek pārtrauktas, ja persona, kuras aprūpē ir bērni, bērnu dzīvesvietas valstī veic profesionālo darbību (25).
38. Šis pamatprincips vēl joprojām ir spēkā un atbilst arī uz jaunāko judikatūru (26) balstītajam CNPF, Luksemburgas un Austrijas valdības, kā arī Komisijas viedoklim, ka ir jāpiemēro pabalstu pārklāšanās novēršanas noteikumi, attiecinot tos nevis tikai vienīgi uz personu, kurai ir tiesības saņemt pabalstus, bet gan uz visu ģimeni.
39. Ir jānorāda, ka Regulas Nr. 574/72 10. pantā ir veikti grozījumi attiecībā uz tās normas redakciju, kas tika interpretēta lietā McMenamin (27), taču šīs izmaiņas nemainītu lietas iznākumu. It īpaši to apstiprina fakts, ka Tiesa šīs izmaiņas ņēma vērā minētajā spriedumā lietā McMenamin, nemainot atbildi uz jautājumu (28). Arī dažas ar Regulu (EK) Nr. 118/97 (29) veiktās nelielās valodas stilistikas izmaiņas nedod pamatu šīs interpretācijas apšaubīšanai.
40. Kopumā ir jāsecina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 574/72 10. panta pabalstu pārklāšanās novēršanas noteikumiem prioritārs pienākums garantēt ģimenes pabalstus ir dzīvesvietas valstij, ja pārrobežu darba ņēmēja, kuram personīgi pienākas tiesības uz pabalstiem, laulātais ir darba ņēmējs šajā valstī.
C – Par dzīvesvietas valsts prettiesiska atteikuma piešķirt pabalstu sekām
41. Uz iepriekšējo pārdomu pamata ir balstīts Vācijas prioritārais pienākums nodrošināt apstrīdētos ģimenes pabalstus. Kā to uzsvēra Austrijas valdība un Komisija, tad neatkarīgi no šī atzinuma Vācijas attiecīgajām iestādēm saskaņā ar Regulas Nr. 574/72 114. pantu bija pienākums vismaz pagaidām izmaksāt šo pabalstu. CNPF un Austrijas valdība no tā secina, ka atbildīgās Luksemburgas iestādes var atteikties piešķirt pabalstu Vācijas pabalsta apmērā. Turpretī Komisija noraida vienpusēju atteikšanos piešķirt sociālo pabalstu.
42. No Regulas Nr. 574/72 10. panta redakcijas varētu secināt, ka dalībvalstij, kurai nav primāras tiesības pabalstu piešķiršanā, nav pienākuma nodrošināt ģimenes pabalstu izmaksāšanu. Šāds secinājums tomēr ir pretrunā Tiesas sniegtajai pabalstu pārklāšanās novēršanas noteikumu interpretācijai. Saskaņā ar iepriekšējo judikatūru dalībvalstij, kurai nav primārās tiesības, nebija jānodrošina pabalstu piešķiršana tikai tādos gadījumos, ja dalībvalstī ar primārajām tiesībām uz pabalstu ir izpildītas visas materiālās un tiesiskās darbības, ieskaitot pieteikšanos uz iespējamo pabalstu (30). Iesaistītās personas, neiesniedzot pieteikumu par pabalstu saņemšanu primāro tiesību valstī, praktiski varēja izvēlēties, kurā dalībvalstī tās vēlas saņemt pabalstu. Regulas Nr. 1408/71 76. panta 2. punkts ierobežo judikatūru tādā gadījumā, ja persona, kas ir tiesīga saņemt pabalstu, neiesniedz pieteikumu par pabalstu saņemšanu valstī, kurai ir primāri pienākumi to nodrošināt. Šajā gadījumā otras dalībvalsts atbildīgā iestāde var piemērot Regulas Nr. 1408/71 76. panta 1. punktu tā, it kā pirmā dalībvalsts būtu piešķīrusi pabalstu.
43. Attiecībā uz šo Tiesa secināja, ka Regulas Nr. 1408/71 76. pantu nevar uztvert kā imperatīvu prioritātes normu, jo tas ierobežotu atvieglojumus, kas pienākas migrējošam darba ņēmējam saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 73. pantu. Tomēr 76. panta mērķis nav šādu atvieglojumu ierobežošana, bet gan tam ir jānovērš patiesa piemaksu pārklāšanās (31).
44. Šie apsvērumi ir atbilstoši jāpiemēro Regulas Nr. 574/72 10. panta ietvaros. Pēc Tiesas uzskatiem, no darba ņēmēju brīvas pārvietošanās pamatprincipa un EKL 42. panta mērķa izriet, ka noteikums, kuram vajadzētu novērst ģimenes pabalstu pārklāšanos, ir spēkā tikai tiktāl, ciktāl tas nepamatoti neizslēdz personas, kurai saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību normām pienākas pabalsti, tiesības uz šiem pabalstiem (32).
45. Šajā lietā Veide Vācijā iesniedza visus nepieciešamos pabalstu pieteikumus un pat – pārsniedzot Regulas Nr. 1408/71 76. panta 2. punktā paredzētos pienākumus – vērsās divās tiesas instancēs.
46. Turklāt ir jāņem arī vērā, ka Veide Vācijā, iespējams, vairs nevar izmantot savas tiesības uz pabalstiem, jo par šo lietu ir stājies spēkā Vācijas tiesas lēmums. Bet vēl pilnībā nav izslēgts, ka šī tiesas sprieduma res judicata spēks varētu tikt atcelts saskaņā ar spriedumu lietā Kühne un Heitz (33) vai arī varētu iesniegt tiesā prasību par zaudējumu piedziņu neiegūto pabalstu apmērā (ieskaitot tiesas izdevumus) saskaņā ar spriedumu lietā Köbler (34). Bet saskaņā ar esošo informāciju vēl nav pilnīgi droši, ka kāds no šiem abiem ceļiem būs par pamatu šajā lietā Kopienu tiesībām atbilstošam lēmumam.
47. Tādēļ pabalstu pārklāšanās novēršanas noteikumu mērķis tiktu pārsniegts, atļaujot Luksemburgas atbildīgajām iestādēm attiecībā uz Veidi neņemt vērā Vācijas iestāžu lēmumus un ņemt vērā Vācijas pabalstus, kas praktiski netiek maksāti.
48. Līdz ar to Luksemburgai nebūtu uzliekams galīgais pienākums izmaksāt pabalstus, kas saskaņā ar pabalstu pārklāšanās novēršanas noteikumiem ir jāmaksā Vācijai. Šajā lietā Komisija pamatoti atgādina, ka dalībvalstīm savstarpējos konfliktus nevajadzētu risināt uz migrējošā darba ņēmēja rēķina, bet gan saskaņā ar EKL 10. pantu un Regulas Nr. 1408/71 84. pantu tām ir pienākums sadarboties. To pasvītro arī Regulas Nr. 574/72 114. pants, kas paredz sociālo pabalstu pagaidu izmaksas kārtību līdz starpvalstu domstarpību atrisināšanai.
49. Starpvalstu domstarpību risinājumi neaprobežojas tikai ar divpusējiem kontaktiem, kurus – saskaņā ar Luksemburgas valdības un CNPF teikto – Luksemburgas iestādes meklēja veltīgi. Komisija norāda, ka tās saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 81. panta a) apakšpunktu varēja vērsties Administratīvajā komisijā. Papildus ir jānorāda arī uz iespējamo Līguma pārkāpuma procedūru saskaņā ar EKL 227. pantu, lai galīgi atrisinātu šo problēmu (35). Iespējamā pabalsta pārmaksāšana tiktu segta saskaņā ar Kopienas uzticības principu vai arī vismaz Līguma pārkāpuma procedūras ietvaros saskaņā ar Līguma 228. panta 1. punktu.
50. Noslēgumā ir jāsecina, ka nodarbinātības valsts nevar atteikties maksāt ģimenes pabalstus pilnā apmērā gadījumā, ja primārs pienākums šo pabalstu maksāšanai ir dzīvesvietas valstij, bet tā atsakās tos maksāt.
V – Secinājumi
51. Pamatojoties uz iepriekš minēto, es iesaku Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu atbildēt šādi:
1. Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, 13. panta kolīzijas normas neizslēdz iespēju pārrobežu darba ņēmējam savā dzīvesvietas valstī saņemt tādus ģimenes pabalstus, kuru saņemšanas priekšnoteikums nav darba ņēmēja statuss.
2. Saskaņā ar Padomes 1972. gada 21. marta Regulas (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 1408/71, 10. panta pabalstu pārklāšanās novēršanas noteikumiem primāras tiesības nodrošināt ģimenes pabalstus ir dzīvesvietas valstij gadījumā, ja pārrobežu darba ņēmēja, kuram ir tiesības uz šādiem pabalstiem, laulātais šajā valstī ir darba ņēmējs.
3. Nodarbinātības valsts nevar atteikties maksāt ģimenes pabalstus pilnā apmērā gadījumā, ja primārs pienākums šo pabalstu maksāšanai ir dzīvesvietas valstij, bet tā atsakās tos maksāt.