ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 10. jūlijā (1)
Lieta C‑478/17
IQ
pret
JP
(Tribunalul Cluj (Klužas apgabaltiesa, Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija vecāku atbildības jomā – Lietas nodošana tiesai, kas atrodas labākā vietā tiesas spriešanai – Jēdziens “dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība [jurisdikcija] pēc būtības”
1. Šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2) 15. pantu, ir iesniegusi Tribunalul Cluj (Klužas apgabaltiesa, Rumānija) saistībā ar strīdu vecāku atbildības jomā starp prasītāju IQ, māti trim nepilngadīgiem bērniem, kuri kopš 2012. gada kopā ar viņu dzīvo Apvienotajā Karalistē, un atbildētāju JP, bērnu tēvu, kas ir ārvalsts pilsonis, kurš dzīvo Rumānijā.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
2. Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 12., 13. un 21. apsvērums ir formulēti šādi:
“(12) Šajā regulā noteiktais piekritības pamats lietās par vecāku atbildību ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, jo īpaši tuvuma kritēriju. Tas nozīmē, ka piekritība ir, pirmkārt, bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij, izņemot dažus gadījumus, kad pastāvīgā dzīvesvieta mainīta saskaņā ar vienošanos starp personām, kam ir vecāku atbildība.
(13) Bērna interesēs šī regula izņēmuma kārtā vai noteiktos apstākļos pieļauj to, ka tiesa, kurai ir piekritība, var nodot lietu citas dalībvalsts tiesai, ja šī tiesas atrašanās vieta ir labāka, lai izspriestu lietu. [..].
(21) Dalībvalstī taisītu spriedumu atzīšana un izpilde jābalsta uz savstarpējas uzticēšanās principu, un neatzīšanas iemesli jāsaglabā noteiktā minimuma līmenī.”
3. Regulas Nr. 2201/2003 1. pantā ir noteikts:
“1. Šo regulu neatkarīgi no tiesas iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar:
[..]
b) vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu, deleģēšanu, ierobežošanu vai izbeigšanu.”
4. Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 2. pantu:
“Šajā regulā:
1) termins “tiesa” attiecas uz visām tām iestādēm dalībvalstīs, kurām ir jurisdikcija lietās, uz ko, ievērojot 1. pantu, attiecas šīs regulas darbības joma;
[..].”
5. Regulas Nr. 2201/2003 8. panta “Vispārējā piekritība” 1. punktā ir paredzēts:
“Dalībvalsts tiesām ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība.”
6. Regulas Nr. 2201/2003 12. panta “Vienošanās par piekritību” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Dalībvalsts tiesām, kurām saskaņā ar 3. pantu ir piekritīgs pieteikums par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, ir piekritība visās lietās, kas attiecas uz vecāku atbildību, kura saistīta ar šo pieteikumu, ja:
a) vismaz vienam no laulātajiem ir vecāku atbildība par šo bērnu;
un
b) lietu piekritību tiesām ir skaidri vai citādi nepārprotami pieņēmuši laulātie un personas, kurām ir vecāku atbildība, kad tiesā ir iesniegta prasība, un ja tas ir bērna interesēs.
2. Šā panta 1. punktā noteiktā piekritība izbeidzas, tiklīdz:
a) spriedums, ar kuru apmierina vai noraida prasību par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, ir stājies likumīgā spēkā;
b) spriedums šajā lietā ir stājies likumīgā spēkā gadījumos, kad a) apakšpunktā minētajā brīdī vēl nav izšķirts jautājums par vecāku atbildību;
c) tiesvedība a) un b) apakšpunktā minētajos gadījumos izbeigta cita iemesla dēļ.
[..]”
7. Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 15. pantu “Lietas nodošana tiesai, kas atrodas labākā vietā tiesas spriešanai”:
“1. Izņēmuma kārtā dalībvalsts tiesas, kurām ir piekritība [jurisdikcija] pēc būtības, ja tās uzskata, ka citas tās dalībvalsts tiesa, ar kuru bērnam ir īpaša saikne, ir labākā atrašanās vietā tiesas spriešanai vai atsevišķas lietas daļas izskatīšanai, un ja tas ir bērna interesēs, var:
a) apturēt tiesvedību vai attiecīgo tās daļu un aicināt puses iesniegt prasību minētās citas dalībvalsts tiesā saskaņā ar 4. punktu; vai
b) lūgt citas dalībvalsts tiesu pieņemt piekritību [jurisdikciju] saskaņā ar 5. punktu.
2. Šā panta 1. punktu piemēro:
a) pēc pieteikuma saņemšanas no kādas puses; vai
b) pēc pašas tiesas ierosmes; vai
c) pēc pieteikuma saņemšanas no citas tās dalībvalsts tiesas, ar kuru bērnam ir īpaša saikne saskaņā ar 3. punktu.
Īstenoto lietas nodošanu pēc tiesas ierosmes vai pēc citas dalībvalsts tiesas pieteikuma saņemšanas jāpieņem vismaz vienai no pusēm.
3. Uzskata, ka bērnam ir 1. punktā minētā īpašā saikne ar dalībvalsti, ja šī dalībvalsts:
a) ir kļuvusi par bērna pastāvīgo dzīvesvietu pēc tam, kad 1. punktā minētajā tiesā iesniegta prasība; vai
b) ir bērna iepriekšējā pastāvīgā dzīvesvieta; vai
c) ir bērna pilsonības vieta; vai
d) ir tās personas pastāvīgā dzīvesvieta, kurai ir vecāku atbildība; vai
e) ir vieta, kurā atrodas bērna īpašums, un ja lieta ir saistīta ar bērna aizsardzības pasākumiem, kuri attiecas uz šī īpašuma pārvaldīšanu, saglabāšanu vai atsavināšanu.
4. Dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība [jurisdikcija] pēc būtības, nosaka termiņu, kurā minētās citas dalībvalsts tiesās jāiesniedz prasība saskaņā ar 1. punktu.
Ja šajā laikā attiecīgajās tiesās nav iesniegta prasība, tiesa, kurā iesniegta prasība, turpina īstenot piekritību [jurisdikciju] atbilstoši 8. līdz 14. pantam.
5. Minētās citas dalībvalsts tiesas, ja īpašu lietas apstākļu dēļ tas ir bērna interesēs, pieņem piekritību [jurisdikciju] sešu nedēļu laikā pēc prasības iesniegšanas, kas izdarīta saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu vai 1. punkta b) apakšpunktu. Šajā gadījumā tiesa, kurā prasība iesniegta pirmajā, atsakās no piekritības [jurisdikcijas]. Pretējā gadījumā tiesa, kurā iesniegta prasība pirmajā, turpina īstenot piekritību [jurisdikciju] atbilstoši 8. līdz 14. pantam.
6. Tiesas šā panta vajadzībām sadarbojas tieši vai ar tās centrālās iestādes starpniecību, kas izraudzīta, ievērojot 53. pantu.”
8. Šīs regulas 19. pantā “Lis pendens un saistītas prasības” ir paredzēts:
“[..]
2. Ja prasības, kas attiecas uz vecāku atbildību par vienu bērnu un kas balstītas uz tā paša pamata, starp tām pašām pusēm ir iesniegtas dažādu dalībvalstu tiesās, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, pēc savas iniciatīvas ir jāaptur tiesvedība, līdz tiek noteikta tās tiesas piekritība [jurisdikcija], kurā pirmajā iesniegta prasība.
3. Ja tiek noteikta tās tiesas piekritība [jurisdikcija], kurā pirmajā iesniegta prasība, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, jāatsakās no piekritības [jurisdikcijas] par labu pirmajai.
Tādā gadījumā persona, kura iesniegusi attiecīgo prasību otrajā tiesā, drīkst šo prasību iesniegt pirmajā tiesā.”
9. Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 23. panta “Neatzīšanas pamats attiecībā uz spriedumiem, kas saistīti ar vecāku atbildību” e) punktu:
“Spriedumu, kas saistīts ar vecāku atbildību, neatzīst:
[..]
e) ja tas ir pretrunā agrākam spriedumam par vecāku atbildību, kas taisīts dalībvalstī, kurā tiek lūgta atzīšana.
[..]”
B. Rumānijas tiesības
10. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Rumānijā Codul de procedură civilă român (Rumānijas Civilprocesa kodekss) 448. panta 1. punkta 1. apakšpunktā ir paredzēts, ka pirmās instances nolēmumi lietās par vecāku atbildību ir izpildāmi. Līdz ar to saskaņā ar Rumānijas procesuālo tiesību normām tiesu nolēmumu, kuri lietās par vecāku atbildību pieņemti pirmajā instancē, izpildi var apturēt tikai tad, ja ir apmierināta apelācijas sūdzība.
II. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
11. 2014. gada 26. novembrī prasītāja IQ, māte trim bērniem, kuri kopš 2012. gada kopā ar viņu dzīvo Apvienotajā Karalistē, Judecătoria Cluj‑Napoca (Klužas‑Napokas pirmās instances tiesa, Rumānija) iesniedza prasību šķirt laulību ar viņu triju bērnu tēvu, atbildētāju JP, ārvalsts pilsoni, kurš dzīvo Florešti [Floreşti], Rumānijā.
12. Savā prasībā prasītāja arī lūdza minēto tiesu viņai piešķirt vienpersonisku aizgādību par trim laulībā dzimušajiem nepilngadīgajiem bērniem, nosakot viņu dzīvesvietu pie prasītājas, un noteikt atbildētājam maksāt uzturlīdzekļus.
13. Atbildētājs iesniedza pretprasību, kurā viņš lūdza minēto tiesu pasludināt laulību par šķirtu uz abpusējas vienošanās pamata vai pakārtoti – abu laulāto vainas dēļ, noteikt, ka vecāki kopīgi īsteno aizgādību par trim laulībā dzimušajiem bērniem, kā arī izstrādāt kārtību personisko saikņu uzturēšanai ar bērniem.
14. 2015. gada 28. septembra tiesas sēdē Judecătoria Cluj‑Napoca (Klužas‑Napokas pirmās instances tiesa) pārbaudīja savu kompetenci un atzina savu jurisdikciju izskatīt lietu. Tā kā puses bija vienojušās šķirt laulību uz abpusējas vienošanās pamata, šī tiesa konstatēja, ka nosacījumi ir izpildīti, lai lemtu par šo prasījumu daļu. Līdz ar to tā šķīra laulību uz abpusējas vienošanās pamata un no prasījumiem, kuri ir saistīti ar pašu laulības šķiršanu, nodalīja papildu prasījumus, par kuriem tā turpināja savu pārbaudi, nosakot tiesas sēdes datumu pierādījumu iegūšanai.
15. Ar spriedumu civillietā Judecătoria Cluj‑Napoca (Klužas‑Napokas pirmās instances tiesa) daļēji apmierināja prasītājas prasību un atbildētāja pretprasību, noteica vecāku kopīgu aizgādību par trim laulībā dzimušajiem bērniem, bērnu dzīvesvietu prasītājas dzīvesvietā, noteica uzturlīdzekļu apmēru, kas atbildētājam jāmaksā bērniem, un izstrādāja kārtību tēva personisko saikņu uzturēšanai ar bērniem.
16. 2016. gada 7. septembrī bērnu tēvs un māte iesniedza apelācijas sūdzību par šo nolēmumu iesniedzējtiesā.
17. Šajā tiesā IQ lūdz piešķirt vienpersonisku aizgādību un noteikt ierobežojošāku kārtību tēva personisko saišu uzturēšanai ar bērniem. Savukārt JP lūdz, lai šī kārtība tiktu paplašināta.
18. 2016. gada 26. decembrī IQ vērsās High Court of Justice (England & Wales), Family Division, Family Court, Birmingham (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Ģimenes tiesību nodaļa, Ģimenes tiesa, Birmingema, Apvienotā Karaliste), lūdzot izdot ierobežojošu rīkojumu attiecībā uz bērnu tēvu. 2017. gada 3. janvārī viņa arī lūdza šo tiesu lemt par bērnu uzraudzību.
19. Tajā pašā dienā šī tiesa pieņēma pagaidu pasākumu, ar kuru bērnu tēvam tika aizliegts viņus ņemt līdz brīdim, kad šajā lietā tiks pieņemts galīgais nolēmums. 2017. gada 2. februārī tā arī aicināja iesniedzējtiesu atteikties no lietas, jo bērnu dzīvesvieta ar vecāku piekrišanu atrodas Apvienotajā Karalistē.
20. Saskaņā ar rīkojumu, kuru pieņēmusi High Court of Justice (England & Wales), Family Division, Family Court, Birmingham (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Ģimenes tiesību nodaļa, Ģimenes tiesa, Birmingema), 2017. gada 6. jūlijā iesniedzējtiesai tika iesniegts pieteikums nodot lietu minētajai Lielbritānijas tiesai atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 15. pantam, ņemot vērā, ka vismaz kopš 2013. gada attiecīgo triju bērnu pastāvīgā dzīvesvieta ir bijusi Lielbritānijā, proti, tās teritoriālajā jurisdikcijā, nevis Rumānijā, un tas tā bijis visu tiesvedības laiku Rumānijas tiesās.
21. Iesniedzējtiesa norāda, ka šajā lietā tiesa, kurai ir lūgts nodot lietu, ir apelācijas instance un jau pastāv nolēmums, kas ir pasludināts pirmajā instancē.
22. Tā arī atgādina, ka nolēmums, kuru pirmajā instancē ir pieņēmusi Judecătoria Cluj‑Napoca (Klužas‑Napokas pirmās instances tiesa), saskaņā ar Rumānijas Civilprocesa kodeksa 448. panta 1. punkta 1. apakšpunktu ir izpildāms un tādējādi, ciktāl šis nolēmums nav atcelts, atbildētājs var prasīt tā izpildi.
23. Tomēr, ja iesniedzējtiesai būtu jānodod lieta Lielbritānijas tiesai, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 15. pantu, tai nebūtu iespējas pieņemt lēmumu apelācijas kārtībā, no kā izriet, ka pirmajā instancē pieņemtais nolēmums turpinātu pastāvēt.
24. Šādos apstākļos Tribunalul Cluj (Klužas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai jēdziens “dalībvalsts tiesas, kurām ir piekritība [jurisdikcija] pēc būtības”, kas ietverts [Regulas Nr. 2201/2003] 15. pantā, attiecas gan uz tiesām, kuras izskata lietu pirmajā instancē, gan arī uz apelācijas [instances] tiesām? Ir svarīgi noskaidrot, vai lieta var tikt nodota, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 15. pantu, tiesai, kas atrodas labākā vietā, ja kompetentā tiesa, kurai lūgts nodot lietu tiesai, kas atrodas labākā vietā, ir apelācijas [instances] tiesa, savukārt tiesa, kas atrodas labākā vietā – pirmās instances tiesa?
2) Gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai jebkurai kompetentai tiesai, kura nodod lietu tiesai, kas atrodas labākā vietā, būtu jāņem vērā pirmajā instancē pieņemtais nolēmums?”
III. Tiesvedība Tiesā
25. Rakstveida apsvērumus iesniedza tikai Rumānijas valdība un Eiropas Komisija, un neviens no pamatlietas dalībniekiem nav uzskatījis par vajadzīgu to darīt. Rīkot tiesas sēdi netika lūgts, un Tiesa to arī nerīkoja.
IV. Vērtējums
A. Par pirmo jautājumu
1. Lietas dalībnieku apsvērumu kopsavilkums
26. Rumānijas valdība norāda, ka Tiesa ir nospriedusi, ka, lai nodrošinātu prioritāro bērna interešu ņemšanu vērā, īstenojot jurisdikcijas noteikumus vecāku atbildības jomā, Eiropas Savienības likumdevējs, kā izriet no regulas preambulas 12. apsvēruma, ir izmantojis tuvuma kritēriju (3). Saskaņā ar šo kritēriju tiesas jurisdikciju vecāku atbildības jomā vispārējā gadījumā atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punktam nosaka bērna pastāvīgā dzīvesvieta brīdī, kad šajā tiesā ir celta prasība (4). Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 1. punkts, kurā galvenokārt ir paredzēts, ka tiesai, kurai saskaņā ar šīs pašas regulas 3. pantu ir jurisdikcija attiecībā uz pieteikumu par laulības šķiršanu, ir arī jurisdikcija visās lietās, kas attiecas uz vecāku atbildību, kura saistīta ar šo pieteikumu, esot izņēmums no jurisdikcijas noteikuma, kas paredzēts Regulas Nr. 2201/2003 8. pantā.
27. Vispirms attiecībā uz Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktu Rumānijas valdība konstatē, pirmkārt, ka jēdziens “dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība [jurisdikcija] pēc būtības” nav definēts minētajā regulā. Tādēļ šis jēdziens esot jāinterpretē, ņemot vērā kontekstu, kurā iekļaujas šis pants, un ar Regulu Nr. 2201/2003 sasniedzamos mērķus.
28. Turpinājumā Rumānijas valdība atgādina, ka jurisdikcijas noteikumi lietās saistībā ar vecāku atbildību ir ietverti Regulas Nr. 2201/2003 II nodaļas 2. iedaļā, kurā ietilpst 15. pants. Tādējādi Regulas Nr. 2201/2003 15. panta materiālā piemērošanas joma ir tāda pati kā visu jurisdikcijas noteikumu, kuri paredzēti Regulas Nr. 2201/2003 II nodaļas 2. iedaļā, materiālā piemērošanas joma (5). No tā izriet, ka “tiesa, kurai ir piekritība [jurisdikcija]” Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punkta izpratnē varētu būt jebkura no tiesām, kurām ir piekritība [jurisdikcija] lietās par vecāku atbildību un kuras ir paredzētas Regulas Nr. 2201/2003 8.–14. pantā. Līdz ar to Rumānijas valdība uzskata, ka ar Regulas Nr. 2201/2003 15. pantu tiesai, kura tajā ir minēta, ir uzticēts uzdevums lemt par lietu vecāku atbildības jomā saskaņā ar jurisdikciju, kura ir noteikta Regulā Nr. 2201/2003, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa izskata lietu pirmajā instancē vai apelācijas instancē.
29. Visbeidzot Rumānijas valdība uzskata, ka ar jēdzienu “[..] tiesa, kurai ir piekritība [jurisdikcija] pēc būtības” Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktā ir veikta atsauce ne tikai uz to, ka runa ir par piemērotu tiesu atbilstoši tās jurisdikcijai pēc būtības, bet arī uz to, ka attiecīgā tiesa ir atzinusi savu jurisdikciju.
30. Saistībā ar brīdi, kurā tiesa, kam ir jurisdikcija pēc būtības, var nodot lietu tiesai, kas atrodas labākā vietā, Rumānijas valdība norāda, ka Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktā nav noteikts laika ierobežojums.
31. Šajā ziņā tā norāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 2. punktu vienošanās par jurisdikciju, kas paredzēta šīs pašas regulas 12. panta 1. punktā, tostarp izbeidzas, tiklīdz nolēmums par vecāku atbildību ir stājies likumīgā spēkā vai tiklīdz tiesvedība ir tikusi izbeigta cita iemesla dēļ. Pamatlietā tiesa, kurā pirmajā iesniegta prasība, varot nodot lietu tiesai, kas atrodas labākā vietā, saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 15. pantu, līdz ir izbeigta tiesas, kurā pirmajā iesniegta prasība, vienošanās ceļā panāktā jurisdikcija. Rumānijas valdība uzskata, ka, nododot lietu tiesai, kurai ir jurisdikcija, katrā atsevišķā gadījumā ir jāizvērtē, vai tostarp ir ievēroti nosacījumi, kuri ir paredzēti šīs regulas 15. pantā (6).
32. Tādējādi tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, tiesai, kurai ir jurisdikcija, proti, pirmajai tiesai, kurā iesniegta prasība, būtu jāpārbauda, vai ar lietas nodošanu tiesai, kas ir labākā atrašanās vietā tiesas spriešanai, ir izpildīti Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi un, it īpaši, vai tiesa, kurai tā paredz nodot lietu, atrodas labākā vietā, lai lietā par vecāku atbildību pieņemtu nolēmumu, kas labāk atbilst prioritārajām bērna interesēm.
33. Rumānijas valdība ierosina uz pirmo jautājumu atbildēt tādējādi, ka Regulas Nr. 2201/2003 normas vispār, it īpaši 15. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi tiek aplūkoti pamatlietā, tie dalībvalsts tiesai, kurai ir jurisdikcija pēc būtības Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 1. punkta izpratnē, ļauj nodot lietu citas dalībvalsts tiesai, par kuru tā uzskata, ka šī tiesa atrodas labākā vietā, līdz saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 2. punktu tiek izbeigta tās jurisdikcija.
34. Turklāt tiesai, kurai ir jurisdikcija pēc būtības, katrā gadījumā atsevišķi būtu jāanalizē un jānosaka, vai ar lietas, kas atrodas apelācijas stadijā, nodošanu ir izpildīti Regulas Nr. 2201/2003 15. pantā paredzēties nosacījumi, un it īpaši ir jāizvērtē, vai tiesa, kurai tā paredz nodot lietu, atrodas labākā vietā, lai lemtu par jautājumu saistībā ar vecāku atbildību, un vai lietas nodošana atbilst prioritārajām bērna interesēm.
35. Komisija uzskata, ka ar Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktu tiekot atļauta jurisdikcijas nodošana tikai “citas tās dalībvalsts tiesai, ar kuru bērnam ir īpaša saikne”. Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 3. punktā esot ietverts izsmeļošs to kritēriju saraksts, kuri definē jēdzienu “dalībvalsts, ar kuru bērnam ir īpaša saikne”. Šajā ziņā bērna pašreizējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts šajā sarakstā neesot norādīta, lai gan to tiesu jurisdikcija, kuras atrodas bērna pastāvīgās dzīvesvietas valstī, esot jurisdikcijas vecāku atbildības jomā pamats.
36. Tomēr Komisija uzskata, ka Regulas Nr. 2201/2003 15. panta piemērošanu nevarot izslēgt gadījumā, kad jurisdikcija ir divām tiesām. Tādējādi šīs tiesību normas ratio legis būtu pretrunā tas, ka tiek izslēgts, ka tā tiek piemērota tās dalībvalsts tiesai, ar kuru bērnam ir visciešākā saikne.
37. Attiecībā uz saikni starp Regulas Nr. 2201/2003 15. un 19. pantu, kaut gan šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir noteikts tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, apturēt tiesvedību, ja ir noteikta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā iesniegta prasība, ar šo nosacījumu nebūtu jāizslēdz iespēja tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, formulēt pieteikumu atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 2. punkta c) apakšpunktam.
38. Saistībā ar izteicienu “dalībvalsts tiesas, kurām ir piekritība [jurisdikcija] pēc būtības”, kas ir paredzēts Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktā, Komisija norāda, ka ar šo izteicienu nekādi netiek norādīts uz to, ka šī iespēja būtu attiecināma tikai uz pirmās instances tiesām.
39. Komisija uzskata, ka ar Regulas Nr. 2201/2003 15. panta ratio legis tiesai tiek piešķirta novērtējuma brīvība, vajadzības gadījumā tai ļaujot pieņemt lēmumu par jurisdikcijas nodošanu, tomēr ar nosacījumu, ka tā notiek “prioritārās bērna interesēs”.
2. Vērtējums
a) Ievads
40. Savā ļoti īsajā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, kurā ir ietverts tikai 21 punkts, Tribunalul Cluj (Klužas apgabaltiesa) (ar pirmo jautājumu) būtībā vaicā, kā interpretēt jēdzienu “dalībvalsts tiesas, kurām ir piekritība [jurisdikcija] pēc būtības”, kas ir minēts Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktā, un vai saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktu var tikt veikta lietas nodošana tiesai, kura atrodas labākā vietā, lai izspriestu pamatlietu, kaut gan tiesa, kas veic nodošanu, ir apelācijas instances tiesa un tiesa, kas atrodas labākā vietā, ir pirmās instances tiesa.
41. Vispirms ir jāatgādina, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja pievērsties Regulas Nr. 2201/2003 15. pantā paredzēto tiesību normu interpretācijai, bet tā vēl nav lēmusi par šī panta 1. punktā paredzētā jēdziena “dalībvalsts tiesas, kurām ir piekritība [jurisdikcija] pēc būtības” interpretāciju.
42. Tādējādi 2016. gada 27. oktobra spriedumā D. (C‑428/15, EU:C:2016:819), kuru turpinājumā citēšu vairākkārt šajos secinājumos un kurš galvenokārt attiecas uz Regulas Nr. 2201/2003 15. panta interpretāciju, valsts tiesa jautāja ne vien par šīs tiesību normas piemērošanas jomu un nosacījumiem, bet arī par jēdzienu “tiesa, kas atrodas labākā vietā” un atbilstošajiem kritērijiem, lai noteiktu, kura ir šī tiesa, kā arī par jēdzienu “[prioritārās] bērna intereses” (7). Tiesa ir nospriedusi, ka prasība, ka nodošanai ir jāatbilst prioritārajām bērna interesēm, nozīmē, ka tiesa, kurai ir jurisdikcija, ņemot vērā konkrētus lietas apstākļus, it īpaši pārliecinās, ka tās paredzētā nodošana citas dalībvalsts tiesai nerada negatīvas ietekmes uz attiecīgā bērna situāciju risku (8).
43. Kā norāda Komisija, šķiet, ka izskatāmajai lietai ir raksturīga situācija, kurā jurisdikcija, kas paredzēta Regulā Nr. 2201/2003, principā ir divām tiesām.
44. Šajā ziņā, ņemot vērā, ka kopš 2012. gada bērnu pastāvīgā dzīvesvieta, šķiet, ir Apvienotajā Karalistē un tas tā ir bez pārtraukuma visu lietas izskatīšanas laiku, Rumānijas tiesu jurisdikcija (kurās pirmajās iesniegta prasība) lietā par vecāku atbildību var tikt noteikta vienīgi, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 1. punktu (9) saistībā ar 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu (“atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta”), kā tātad jurisdikcijas laulības šķiršanas lietā papildu jurisdikcija. Šī tiesību norma ir izņēmums no jurisdikcijas noteikuma, kas paredzēts Regulas Nr. 2201/2003 8. pantā (10).
45. Pat ja laulības šķiršanu ir pasludinājusi Rumānijas tiesa, papildu jurisdikcija vecāku atbildības jomā joprojām tiek reglamentēta ar Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 2. punkta b) apakšpunktu, līdz nolēmums šajā jautājumā ir stājies likumīgā spēkā, kas izskatāmajā lietā vēl nav noticis.
46. Tā kā triju bērnu pastāvīgā dzīvesvieta ir Apvienotajā Karalistē, kurā viņi kopā ar savu māti dzīvo kopš 2012. gada, Lielbritānijas tiesām (kurās prasība iesniegta kā otrajās) ir jurisdikcija jautājumos par vecāku atbildību saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 8. pantu (11).
47. Līdz ar to uzskatu, ka ir jānoskaidro, vai Regulas Nr. 2201/2003 15. pants par jurisdikcijas nodošanu ir piemērojams: vai nu gadījumā, kad jurisdikcija saskaņā ar minēto regulu ir divu dalībvalstu tiesām, vai arī tas ļauj nodot jurisdikciju tikai valsts tiesām, kurām citādi nebūtu jurisdikcijas saskaņā ar šo regulu.
48. Šajā pēdējā gadījumā atbilde ir vienkārša – Regulas Nr. 2201/2003 15. pants nebūtu piemērojams izskatāmajā lietā. Proti, tad rastos vienkāršs jautājums par lis pendens, kas ir jāregulē, piemērojot Regulas Nr. 2201/2003 19. pantu (12).
1) Vai Regulas Nr. 2201/2003 15. pants ir piemērojams, ja divu dalībvalstu tiesām ir jurisdikcija pēc būtības saskaņā ar šo regulu?
49. Regulā Nr. 2201/2003, proti, tās 15. pantā, ir ietverts jauns noteikums, kas izņēmuma kārtā ļauj tiesai, kurā iesniegta lieta un kurai ir jurisdikcija pēc būtības, nodot to citas dalībvalsts tiesai, ja šī pēdējā minētā atrodas labākā vietā, lai to izskatītu. Šī tiesa to var darīt attiecībā uz lietu pilnībā vai atsevišķu tās daļu (13).
50. Proti, “vecāku atbildības jomā viens no svarīgākajiem jauninājumiem, kas nostiprināts Regulā [Nr. 2201/2003]– atdarinot [1996. gada 19. oktobra Hāgas Konvenciju par piekritību, piemērojamām tiesībām, atzīšanu, izpildi un sadarbību sakarā ar vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem (turpmāk tekstā – “1996. gada Hāgas konvencija par bērnu aizsardzību”)] –, ir tas, ka ir ieviests dialoga mehānisms starp Eiropas tiesām, pamatojoties uz savas jurisdikcijas izvērtēšanu saskaņā ar piemērotības apsvērumiem. Pamatojoties uz forum non conveniens doktrīnu, [Regulas Nr. 2201/2003] 15. pants [– vērā ņemama tiesību norma (14), kas tomēr bieži vien tiek uzskatīta par diezgan sarežģītu, –] atļauj “nodot” lietu tiesai, kas atrodas labākā vietā, lai lemtu par šo lietu (sal. ar 1996. gada Hāgas konvencijas 8. un 9. pantu [..], kuros mehānisms ir sadalīts [jurisdikcijas] nodošanā[– forum non conveniens] vai atbildības uzņemšanā par jurisdikciju [forum conveniens] [..])” (15).
51. Ar 1996. gada Hāgas konvencijas 8. pantu ir atļauts, ka pieprasījums tiek iesniegts katru reizi, kad iestāde, kurai ir jurisdikcija, uzskata, ka cita līgumslēdzējas valsts iestāde “varētu labāk” izvērtēt prioritārās bērna intereses. Saskaņā ar 1996. gada Hāgas konvencijas 8. panta 2. punkta d) apakšpunktu ciešas saites ar bērnu esamība veido kritērija par to, ka iestāde pati “varētu labāk” izvērtēt bērna intereses, novērtējuma elementu, bet ar to netiek radīts pienākums.
52. Pat ja Regulas Nr. 2201/2003 mehānisma un 1996. gada Hāgas konvencijas mehānisma modus operandi nav identiski, es nesaskatu nevienu principiālu iemeslu tam, ka Regulas Nr. 2201/2003 15. pants nevarētu tikt izmantots “konkurējošas” jurisdikcijas gadījumā, proti, tad, ja jurisdikcija saskaņā ar minēto regulu ir divām (dažādu dalībvalstu) tiesām.
53. Proti, es uzskatu, ka a fortiori šādai jurisdikcijas nodošanai jābūt atļautai ar Regulas Nr. 2201/2003 15. pantu, jo tiesai, kurai tiek piedāvāts nodot lietu, ex hypothesi ir jābūt ciešai saiknei ar bērnu.
54. Proti, Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punkts ļauj veikt konkrētas lietas nodošanu tās dalībvalsts tiesai, kas nav dalībvalsts, kurā atrodas tiesa, kurai ir jurisdikcija vispārējā gadījumā, tikai tad, ja, kā izriet no šīs regulas preambulas 13. apsvēruma, pirmkārt, šāda nodošana atbilst stingriem un specifiskiem nosacījumiem (16) un, otrkārt, tā tiek veikta izņēmuma gadījumā (17).
55. Kā Tiesa vispirms ir nospriedusi 2016. gada 27. oktobra spriedumā D. (C‑428/15, EU:C:2016:819, 50. punkts), saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktu lietas vecāku atbildības jomā nodošana, ko veic dalībvalsts tiesa, var tikt veikta tikai tādas citas dalībvalsts tiesai, ar kuru attiecīgajam bērnam ir “īpaša saikne”.
56. Turpinot – saskaņā ar 2016. gada 27. oktobra spriedumu D. (C‑428/15, EU:C:2016:819, 51. punkts), lai konkrētā lietā noteiktu šādas saiknes esamību, ir jāatsaucas uz Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 3. punkta a)–e) apakšpunktā izsmeļoši uzskaitītajiem apstākļiem. No tā izriet, ka jau no paša sākuma ir izslēgti lietu nodošanas gadījumi, kuros šie apstākļi nepastāv.
57. Tomēr saskaņā ar šī paša sprieduma 53. punktu divi pirmie apstākļi attiecas uz dzīvesvietu, kas attiecīgajam bērnam citā dalībvalstī ir bijusi vai nu pirms, vai nu ir tikusi iedibināta pēc prasības celšanas tiesā, kurai ir jurisdikcija vispārējā gadījumā, un atbilstoši tā 52. punktam visi šie apstākļi liecina par tuvumu starp lietā iesaistītu bērnu un dalībvalsti, kas nav dalībvalsts, kurā atrodas tiesa, kam ir jurisdikcija izskatīt lietu atbilstoši šīs Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punktam.
58. Tādējādi ir skaidrs, ka bērna pašreizējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts nav norādīta starp valstīm, kuras ir uzskaitītas šajā tiesību normā, lai gan to tiesu jurisdikcija, kuras atrodas bērna pastāvīgās dzīvesvietas valstī, veido jurisdikcijas vecāku atbildības jomā pamatu. Šķiet, ka šis fakts norāda uz to, ka Regulas Nr. 2201/2003 15. pants attiecas vienīgi uz jurisdikcijas piešķiršanu, nododot lietu dalībvalsts tiesām, kurām saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003 vēl nav bijusi jurisdikcija, lai izspriestu lietu.
59. Tomēr es uzskatu, ka tas nekādi neizslēdz iespēju, ka šīs regulas 15. pants varētu tikt piemērots gadījumā, kad jurisdikcija ir divām tiesām, a fortiori tad, ja tās vienojas, ka viena no tām atrodas labākā vietā nekā otra, lai izskatītu lietu.
60. Proti, es uzskatu (tāpat kā Komisija), ka atbilstoši veselajam saprātam “pašreizējā pastāvīgā dzīvesvieta” dalībvalstī, kas veido jurisdikcijas vecāku atbildības jomā pamatu, noteikti nozīmē ciešāku saikni nekā agrākā dzīvesvieta (kā to atzīst pati Rumānijas tiesa). Regulas Nr. 2201/2003 15. pants – kuram būtu jānodrošina zināma elastība izņēmuma gadījumos, lai labāk aizsargātu prioritārās bērna intereses, – liecina par labu tādai frāzes “īpaša saikne ar dalībvalsti” interpretācijai, kura ietver bērna pašreizējo pastāvīgo dzīvesvietu (šajā lietā kopš 2012. gada) dalībvalstī, kas nozīmē šīs tiesību normas piemērošanu gadījumos, kuros tiesai, kas atrodas labākā vietā, jau ir jurisdikcija saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003.
61. Šis apgalvojums arī ir atbalstīts doktrīnā.
62. Pirmkārt, “[Article 15 is about] a court having jurisdiction as to the substance of the matter pursuant to Articles 8–14 of the Regulation [transferringjurisdiction to a Member State] not necessarily also having jurisdiction pursuant to Article 8 et seq. of the Regulation” (18).
63. Otrkārt, “[a]nother and far more important principle laid down in Article 15(1) is that this transfer can be for the benefit of any Member State’s court. The provision states that this transfer should concern a court “with which the child has a particular connection”, and the exact nature of these connections is listed in paragraph (3). However, Article 15(1) does not require that the designated court would otherwise have jurisdiction over the subject matter. Therefore, the transfer mechanism is […] [one] allowing a competent court to transfer a case to any Member State court, provided that the particular connection is identified. This analysis implies that Article 15 is not only a court cooperation provision, but contains also a jurisdictional rule. The effect of this rule is to give jurisdiction to any Member State court, providing there is a particular connection between the court and the child” (19), kā tas, šķiet, ir šajā lietā.
64. Tādējādi “Article 15(1) can therefore be analysed in connection with Article 12(3) of the Regulation, which also provides for a very open jurisdictional rule. The difference lies [in] the fact that Article 12(3) relies on party autonomy, whereas Article 15(1) relies on judicial cooperation. The bases of jurisdiction are therefore very different, but the main effect of both provisions is very similar: giving jurisdiction to a court that is not designated by any of the connecting factors of the Regulation” (20).
65. No visa iepriekš minētā izriet, ka Regulas Nr. 2201/2003 15. pants ir piemērojams šajā lietā.
2) Jēdziens “dalībvalsts tiesas, kurām ir piekritība [jurisdikcija] pēc būtības”
66. Norādīšu, ka šis jēdziens nav definēts Regulā Nr. 2201/2003.
67. Šajos apstākļos šis jēdziens ir jāinterpretē, ņemot vērā kontekstu, kurā iekļaujas Regulas Nr. 2201/2003 15. pants, un ar minēto regulu sasniedzamos mērķus (21).
68. Tādējādi uzskatu (tāpat kā Rumānijas valdība), ka jēdziens “[..] tiesas, kurām ir piekritība [jurisdikcija] pēc būtības” ir jāinterpretē saistībā ar jēdzienu “tiesa”. Atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 1. punktam termins “tiesa” ietver visas dalībvalstu iestādes, kam ir jurisdikcija lietās, uz kurām, ievērojot Regulas Nr. 2201/2003 1. pantu, attiecas šīs regulas piemērošanas joma (22).
69. Saskaņā ar 2016. gada 27. oktobra spriedumu D. (C‑428/15, EU:C:2016:819, 61. punkts) Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai varētu uzskatīt, ka citas dalībvalsts, ar kuru bērnam ir īpaša saikne, tiesa atrodas labākā vietā tiesas spriešanai, dalībvalsts tiesai, kurai ir jurisdikcija, ir jāpārliecinās, ka lietas nodošana šādai tiesai var sniegt faktisku un konkrētu pievienotu vērtību šīs lietas izskatīšanā, it īpaši ņemot vērā minētajā citā dalībvalstī piemērojamās procesuālās normas, un, lai varētu uzskatīt, ka šāda nodošana atbilst prioritārajām bērna interesēm, dalībvalsts tiesai, kurai ir jurisdikcija, konkrēti ir jāpārliecinās, ka minētā nodošana nerada negatīvas ietekmes uz attiecīgā bērna situāciju risku.
70. Ir pietiekami konstatēt, ka nekas izmantotajos formulējumos (“dalībvalsts tiesas, kurām ir piekritība [jurisdikcija] pēc būtības”) nenorāda uz to, ka iespēja nodot jurisdikciju saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktu būtu attiecināma tikai uz pirmās instances tiesām.
71. Tā kā izcelsmes tiesai ir plaša novērtējuma brīvība, tai ļaujot pieņemt lēmumu nodot vai nenodot jurisdikciju (kas turklāt ir loģiski, jo atbilst forum non conveniens teorijai, kas ir Regulas Nr. 2201/2003 15. pantā paredzētās nodošanas procedūras pamatā), es uzskatu (tāpat kā Komisija), ka nepastāv neviens iemesls paredzēt šo novērtējuma brīvību tikai pirmās instances tiesai. Un tas tā ir a fortiori tad, ja jurisdikcijas nodošanas iespēja tiešām var rasties vienīgi, lietu izskatot augstākas instances tiesai.
72. Proti, šajā lietā tiesvedība Rumānijas tiesās norisinājās apelācijas instances tiesā, kad ir ticis saņemts nodošanas pieteikums, ko izdevusi Lielbritānijas tiesa, kurā vērsās māte aptuveni divus gadus pēc tam, kad viņa bija iesniegusi prasību Rumānijas tiesā. Visa procesa laikā bērni dzīvoja Lielbritānijā. Ja tiesvedības norise tiktu turpināta Rumānijā, tajā būtu jāuzklausa bērni un varētu izrādīties, ka ir nepieciešams Lielbritānijas eksperta atzinums, lai pareizi varētu izvērtēt nolēmumu, kas būs jāpieņem vecāku atbildības jomā (uzraudzība un saskarsmes tiesības). Tas varētu palielināt izmaksas un tiesvedības ilgumu, lai gan bērna interesēs vienmēr ir tas, lai nolēmumi šajā jautājumā tiktu pieņemti cik drīz vien iespējams.
73. Tādējādi izteiciens “dalībvalsts tiesas, kurām ir piekritība [jurisdikcija] pēc būtības”, kurš norādīts Regulas Nr. 2201/2003 15. pantā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz apelācijas instances tiesām, kuras pēc pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas var nodot lietu citas dalībvalsts tiesai, kas atrodas labākā vietā, ja vien ir izpildīti nosacījumi, kas noteikti Regulas Nr. 2201/2003 15. pantā.
B. Par otro jautājumu
1. Lietas dalībnieku apsvērumu kopsavilkums
74. Rumānijas valdība norāda, ka Regula Nr. 2201/2003 ir balstīta uz sadarbības un savstarpējas uzticības starp tiesām principiem, proti, principiem, kas izraisa savstarpēju tiesu nolēmumu, kuri pasludināti dalībvalstīs, atzīšanu un izpildi (23). Pēc Tiesas domām, šo savstarpējās uzticēšanās principu raksturo tas, ka tā dalībvalsts tiesa, kurā ir iesniegta prasība lietā par vecāku atbildību, pārbauda savu jurisdikciju saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 8.–14. pantu (24). Kā precizēts Regulas Nr. 2201/2003 24. pantā, citu dalībvalstu tiesas nedrīkst pārbaudīt pirmās tiesas sniegto vērtējumu par savu jurisdikciju (25).
75. Turklāt tiesību normu par atteikšanos no jurisdikcijas mērķis esot novērst to, ka paralēli notiek tiesvedības dažādu dalībvalstu tiesās un ka tajās tiek pieņemti pretrunīgi tiesu nolēmumi.
76. Rumānijas valdība piedāvā uz otro jautājumu atbildēt tādējādi, ka Regulas Nr. 2201/2003 normas vispār, it īpaši tās 15. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā, ja saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. punktu tiesa, kurai ir jurisdikcija, nolemj nodot lietu tiesai, kas atrodas labākā vietā, un šī pēdējā minētā tiesa saskaņā ar šīs regulas 15. panta 5. punkta pirmo teikumu piekrīt pārņemt šo lietu, tiesa, kurā pirmajā iesniegta prasība, saskaņā ar šīs pašas regulas 15. panta 5. punkta otro teikumu atsakās no savas jurisdikcijas.
77. Komisija būtībā apgalvo, ka jurisdikcijas nodošanas citas dalībvalsts tiesai gadījumā pirmajā instancē pieņemtais nolēmums radīs sekas, kuras paredzētas valsts tiesībās, kamēr tas nebūs grozīts vai aizstāts attiecībā uz nākotni ar jaunu nolēmumu, ko pieņēmusi jebkura cita tiesa, kas īsteno jurisdikciju saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003.
2. Vērtējums
78. Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa – gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, – jautā Tiesai par to, kā rīkoties saistībā ar nolēmumu, kuru pirmajā instancē pieņēmušas Rumānijas tiesas, ja lieta būtu tikusi nodota tiesai, kas atrodas labākā vietā, lai izspriestu pamatlietu.
79. Saskaņā ar Rumānijas Civilprocesa kodeksa 448. panta 1. punkta 1. apakšpunktu pirmās instances nolēmumi lietās par vecāku atbildību ir izpildāmi.
80. Kā norāda Komisija attiecībā uz nolēmumu, kuru pieņēmušas Rumānijas pirmās instances tiesas pirms iespējamās jurisdikcijas nodošanas, ko veikusi apelācijas instances tiesa, kura šajā gadījumā ir iesniedzējtiesa, ja Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 13. apsvērumā ir minēta “lietas” nodošana, Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 1. un 5. punktā tiek norādīts tikai uz tiesas “piekritības [jurisdikcijas]” nodošanu vai īstenošanu.
81. Atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 5. punktam tiesa, kurā pirmajā iesniegta prasība, vai nu atsakās no savas jurisdikcijas, ja citas dalībvalsts tiesa ir atzinusi savu jurisdikciju, un tādējādi izbeidz tajā notiekošo tiesvedību, vai arī, pretējā gadījumā, turpina to īstenot.
82. Citiem vārdiem, kamēr pieteikums par jurisdikcijas nodošanu tiek izskatīts, tiesa, kurā šajā lietā vērsušies pirmajā instancē, joprojām izskata lietu. Līdz ar to gadījumā, ja šajā laikposmā tā secina, ka attiecībā uz bērnu pastāv nenovēršams risks, tai ir jāīsteno sava jurisdikcija atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003, lai veiktu visus pasākumus, kuri ir vajadzīgi bērna aizsardzībai. Šie pasākumi ir juridiski atzīti atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003 (21. pants ar nosaukumu “Sprieduma atzīšana”) un paliek spēkā, līdz citas dalībvalsts tiesa, kas ir piekritusi īstenot savu jurisdikciju, nolemj tos atcelt vai grozīt.
83. Tāpat pirmās instances nolēmuma stāvoklis ir regulējams atbilstoši dalībvalsts, kas ir nodevusi jurisdikciju, valsts tiesībām.
84. Uzskatu (tāpat kā Komisija), ka, tiklīdz tiesa, kas iesniegusi pieteikumu, būs atteikusies no savas jurisdikcijas un tiks uzsāktas jaunas tiesvedības, dalībvalsts, kurā tiek lūgta atzīšana, tiesa, kam jurisdikcija ir tikusi nodota, varēs to īstenot.
85. Norādīšu, ka Regulas Nr. 2201/2003 21. un nākamie panti attiecas uz nolēmumu atzīšanu un izpildi un ka tās 23. panta e) punktā konkrēti ir paredzēts, ka nolēmumu, kas saistīts ar vecāku atbildību, neatzīst, ja tas ir pretrunā agrākam nolēmumam, kas šajā jautājumā pieņemts dalībvalstī, kurā lūgta atzīšana.
86. No tā izriet, ka nolēmums, kuru pirmajā instancē pieņēmusi Rumānijas tiesa, radīs sekas, kas paredzētas valsts tiesību aktos, kamēr tas nebūs grozīts vai aizstāts attiecībā uz nākotni ar jaunu nolēmumu, kuru ir pieņēmusi jebkura cita tiesa, kas īsteno savu jurisdikciju saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003.
V. Secinājumi
87. Šo iemeslu dēļ iesaku Tiesai uz Tribunalul Cluj (Klužas apgabaltiesa, Rumānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Jēdziens “dalībvalsts tiesas, kurām ir piekritība [jurisdikcija] pēc būtības”, kas ietverts Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 15. pantā, attiecas arī uz apelācijas instances tiesām, kuras pēc pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas var nodot lietu citas dalībvalsts tiesai, kas atrodas labākā vietā, ja vien ir izpildīti nosacījumi, kuri noteikti Regulas Nr. 2201/2003 15. pantā.
2) Apelācijas instances tiesa, kas ir nodevusi jurisdikciju citas dalībvalsts tiesai, atsakās no savas jurisdikcijas atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 15. panta 5. punktam, ar ko tiek izbeigta tajā notiekošā tiesvedība atbilstoši valsts procesuālajām tiesībām. Nolēmums, kas attiecīgajā tiesvedībā pieņemts pirmajā instancē, radīs sekas, kuras paredzētas šīs pašas valsts tiesībās, kamēr tas nebūs grozīts vai aizstāts attiecībā uz nākotni ar jaunu nolēmumu, kuru ir pieņēmusi jebkura cita tiesa, kas īsteno jurisdikciju saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003.