Language of document : ECLI:EU:C:2019:983

ĢENERĀLADVOKĀTA DŽOVANNI PITRUCELLAS

[GIOVANNI PITRUZZELLA] SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 19. novembrī (1)

Lieta C653/19 (PPU)

Kriminālprocess

pret

DK,

piedaloties

Spetsializirana prokuratura

(Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Direktīva (ES) 2016/343 – Nevainīguma prezumpcija – Pierādīšanas pienākums – Nolēmums par vainīgumu – Paturēšanas apcietinājumā pārbaude tiesā






1.        Dalībvalstu krimināltiesību sistēmas ļoti lielā mērā raksturo grūti pārvarama pretruna. Proti, tās vienlaikus uzskata par neaizskaramu nevainīguma prezumpcijas principu, kas patiesi ir Eiropas krimināltiesību identitātes pamats, bet plaši izmanto apcietinājumu (2). Jautājums, uz kuru Tiesai ir jāatbild saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir šāds: vai un cik lielā mērā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā (3), attiecībā uz apcietinājuma tiesisko regulējumu ir izdevies mazināt Eiropas Savienības krimināltiesību telpas nepilnīgumu un nelīdzsvarotību (4).

I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Direktīva 2016/343

2.        No Direktīvas 2016/343 16. apsvēruma izriet, ka “nevainīguma prezumpcija tiktu pārkāpta tad, ja publisku iestāžu publiskos paziņojumos vai tiesu nolēmumos, kas neattiecas uz vainas noteikšanu, par aizdomās turēto vai apsūdzēto izteiktos kā par vainīgu, tik ilgi, kamēr minētās personas vaina nav pierādīta saskaņā ar tiesību aktiem. [..] Tam nebūtu jāskar [..] procesuāla rakstura preliminārie nolēmumi, kurus pieņem tiesu vai citas kompetentās iestādes un kuru pamatā ir aizdomas vai apsūdzošu pierādījumu elementi, piemēram, nolēmumi par pirmstiesas apcietinājumu, ar noteikumu, ka aizdomās turētais vai apsūdzētais šajos nolēmumos nav minēts kā vainīgs. Pirms procesuāla rakstura prelimināro nolēmumu pieņemšanas kompetentā iestāde varētu vispirms pārliecināties par to, vai aizdomās turētā vai apsūdzētā apsūdzošo pierādījumu elementi ir konstatēti tādā apjomā, lai pamatotu attiecīgo nolēmumu, un nolēmumā varētu uz tiem atsaukties”.

3.        Direktīvas 2016/343 22. apsvērumā ir noteikts, ka “pierādīšanas pienākums, lai noteiktu aizdomās turētā un apsūdzētā vainu, gulstas uz apsūdzību, un jebkuras šaubas būtu jātulko par labu aizdomās turētajam vai apsūdzētajam. Nevainīguma prezumpcija tiktu pārkāpta gadījumā, ja pierādīšanas pienākums tiktu pārlikts no apsūdzības uz aizstāvību, neskarot tiesas jebkuras ex officio faktu noskaidrošanas pilnvaras un tiesu iestāžu neatkarību, kad tā izvērtē aizdomās turētā vai apsūdzētā vainu, kā arī fakta vai likuma prezumpciju izmantošanu par aizdomās turētā vai apsūdzētā kriminālatbildību. Šādi pieņēmumi būtu saprātīgi jāierobežo, ņemot vērā to, cik svarīgs ir attiecīgais jautājums un cik svarīgi ir saglabāt tiesības uz aizstāvību, kā arī izmantotajiem līdzekļiem vajadzētu būt saprātīgi atbilstīgiem izvirzītajam leģitīmajam mērķim. Šādiem pieņēmumiem vajadzētu būt atspēkojamiem, un jebkurā gadījumā tie būtu jāizmanto tikai tad, ja tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību”.

4.        Šīs direktīvas 1. pants ir formulēts šādi:

“Ar šo direktīvu paredz kopējus minimālos noteikumus, kas attiecas uz:

a)      konkrētiem nevainīguma prezumpcijas aspektiem kriminālprocesā;

b)      tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā.”

5.        Direktīvas 2016/343 2. pantā ir noteikts, ka tā “attiecas uz fiziskām personām, kuras ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā. To piemēro visos kriminālprocesa posmos – no brīža, kad persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai par iespējamu noziedzīgu nodarījumu, līdz brīdim, kad nolēmums, kurā tiek galīgi noteikts, vai aizdomās turētais vai apsūdzētais ir izdarījis attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, ir kļuvis nepārsūdzams”.

6.        Direktīvas 2016/343 6. pantā “Pierādīšanas pienākums” ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka pienākums pierādīt aizdomās turēto vai apsūdzēto vainu ir apsūdzībai. Tas neskar nedz tiesneša vai kompetentās iestādes pienākumu meklēt vainu apstiprinošus un attaisnojošus pierādījumus, nedz aizstāvības tiesības iesniegt pierādījumus saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām.

2.      Dalībvalstis nodrošina, ka visas šaubas par personas vainu tiek tulkotas par labu aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, tostarp gadījumos, kad tiesa izvērtē to, vai persona būtu jāattaisno.”

B.      Bulgārijas tiesības

7.        Nakazatelen protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss) 270. pants ir formulēts šādi:

“1)      Jautājums par piespiedu līdzekļa mīkstināšanu var tikt izvirzīts jebkurā brīdī procesa gaitā. Apstākļu maiņas gadījumā kompetentajā tiesā var tikt iesniegts jauns pieteikums saistībā ar piespiedu līdzekli.

2)      Tiesa, izdodot rīkojumu, lemj atklātā tiesas sēdē.”

II.    Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

8.        DK atradās vietā, kur notika apšaude, kuras laikā viena persona tika nogalināta un cita – smagi ievainota. Pēc apšaudes DK palika šajā vietā un padevās policijai. Šo faktu dēļ šī persona tika apsūdzēta par līdzdalību noziedzīgā grupā un slepkavību un 2016. gada 11. jūnijā viņam tika piemērots apcietinājums. Prokuratūra apgalvo, ka DK ir atbildīgs par upura nāvi. DK apgalvo, ka tas esot rīkojies likumīgas pašaizsardzības nolūkos.

9.        Kriminālprocess pret DK tika nodots iztiesāšanai 2017. gada 9. novembrī. 2018. gada 5. februārī DK iesniedza pirmo lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma, kas tika noraidīts. DK iesniedza vismaz vēl sešus šādus lūgumus. Tos visus noraidīja vai nu pirmās instances tiesa, vai nu otrās instances tiesa. Visi šie lūgumi tika pārbaudīti, ņemot vērā juridisko prasību, ka jāpastāv jauniem apstākļiem, lai varētu apstrīdēt apcietinājuma likumību.

10.      Iesniedzējtiesa norāda, ka prokuratūra nebija iesniegusi nekādu lūgumu paturēt personu apcietinājumā. Minētais apcietinājums turpinās, ciktāl aizstāvība nevar pierādīt, ka ir notikusi apstākļu maiņa Bulgārijas Kriminālprocesa kodeksa 270. panta izpratnē. Iesniedzējtiesa varēs izdot rīkojumu par atbrīvošanu tikai tad, kad aizstāvība būs varējusi pārliecinoši pierādīt, ka ir notikusi apstākļu maiņa. Iesniedzējtiesa uzskata, ka ar šī kodeksa 270. pantu pierādīšanas pienākums tiekot pārlikts no apsūdzības uz aizstāvību un tiekot prezumēta paturēšanas apcietinājumā likumība, kas esot jāatspēko aizstāvībai. Tā apšauba, ka šāda pieeja atbilst Direktīvas 2016/343 22. apsvērumam un 6. pantam. Iesniedzējtiesa atsaucas arī uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) 2019. gada 27. augusta spriedumu Magnitskiy u.c. pret Krieviju (5), saskaņā ar kuru ECT esot nospriedusi, ka prezumpcija par labu atbrīvošanai tiek atspēkota, kad valsts tiesību akti ļauj turpināt apcietinājumu, ja nav jaunu apstākļu, un ka tādējādi pierādīšanas pienākums tiekot pārlikts uz aizstāvību. Valsts tiesību akti tātad varētu būt pretrunā arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 5. panta 3. punktam.

11.      Iesniedzējtiesa turklāt norāda, ka valsts tiesību aktos nav paredzēta ne apcietinājuma maksimālā termiņa noteikšana, ne kāda periodiska kontrole ex officio.

12.      Šajos apstākļos Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) nolēma apturēt tiesvedību un ar lēmumu, kas Tiesas kancelejā tika iesniegts 2019. gada 4. septembrī un apstiprināts 2019. gada 27. septembrī, uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru kriminālprocesa tiesvedības posma ietvaros tiek noteikts nosacījums par apstākļu maiņas esamību, lai varētu tikt apmierināts aizstāvības lūgums par apsūdzētās personas apcietinājuma atcelšanu, atbilst Direktīvas 2016/343 6. pantam un 22. apsvērumam, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas [turpmāk tekstā – “Harta”] 6. un 47. pantam?”

III. Tiesvedība Tiesā

13.      Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts 2019. gada 4. septembrī. Šaubu dēļ, kas Tiesai bija par iesniedzējtiesā izskatāmās lietas stāvokli, Tiesa šai pēdējai nosūtīja lūgumu sniegt informāciju, uz kuru tā atbildēja 2019. gada 13. septembrī. 2019. gada 25. septembrī iesniedzējtiesa informēja Tiesu, ka otrās instances tiesa bija atcēlusi lēmumu par DK atbrīvošanu. 2019. gada 27. septembrī iesniedzējtiesa rīkoja ārkārtas tiesas sēdi, kuras laikā DK izteica jaunu lūgumu par atbrīvošanu. Šajos apstākļos Tiesa ar 2019. gada 1. oktobra lēmumu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu nolēma piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību saskaņā ar Tiesas Reglamenta 107. panta 1. punktu.

14.      Rakstveida apsvērumus iesniedza DK un Eiropas Komisija. Tikai Komisija tika uzklausīta tiesas sēdē, kas notika Tiesā 2019. gada 7. novembrī.

IV.    Analīze

A.      Ievada apsvērumi

15.      Iesniedzējtiesa Tiesai būtībā uzdod jautājumu par Direktīvas 2016/343 6. panta un attiecīgā gadījumā Hartas saderību ar valsts krimināltiesību aktiem, saskaņā ar kuriem nolēmumu par apcietinājumu kriminālprocesa tiesvedības posmā var atcelt vienīgi tad, ja pastāv “jauni apstākļi”. Prejudiciālā jautājuma interpretācija tomēr ir jāpapildina ar pārējo iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojumu, no kura nedaudz precīzāk izriet, ka minētais jautājums ir uzdots saistībā ar jautājumu par pierādīšanas pienākumu. Citiem vārdiem – vai tiesību akti, kas prasa, lai apsūdzētā persona, ja tā vēlas, lai tiktu atcelts tās apcietinājums, pierāda jaunu apstākļu esamību, ir saderīgi ar Direktīvas 2016/343 6. pantu?

16.      Tiesai uzdotā jautājuma vienkāršība neatklāj galvenos Eiropas krimināltiesību telpas izaicinājumus, ar kuriem tas liek saskarties.

17.      Proti, šis jautājums tiek uzdots īpašā kontekstā. Iesniedzējtiesa visai satraucošos vārdos apraksta valsts tiesību, kas piemērojamas apcietinājuma jomā, stāvokli. It īpaši, ka apcietinājuma nav ierobežots laikā, ja kriminālprocess ir nodots tiesai. Taisnība gan, Bulgārijas Kriminālprocesa kodeksa 270. pantā ir paredzēts, ka apsūdzētā persona jebkurā brīdī var lūgt atcelt apcietinājumu, bet šķiet, ka faktisku atbrīvošanu vai piespiedu līdzekļa mīkstināšanu praksē panākt ir īpaši grūti (6).

18.      Līdz ar to es nevaru atturēties paust bažas par šādu situāciju. Šīs bažas ir divējādas: vispirms mikro līmenī attiecībā uz DK personisko situāciju; turpinot makro līmenī attiecībā uz to, ko šī lieta atklāj par Eiropas krimināltiesību telpas situāciju.

19.      Pirmkārt, DK ir apsūdzēta persona, un apsūdzēta persona ir tāda, kuru vēl nevar uzskatīt par vainīgu un kura pat, iespējams, ir nevainīga. Vai mēs varam būt mierā ar domu, ka šīs personas apcietinājums ir neierobežots laikā? Vai tas nav nepareizs valodas lietojums, ja turpina runāt par pagaidu apcietinājumu? Tādējādi, lai arī, protams, man nav jāvērtē dalībvalstu izvēle attiecībā uz regulējumiem, kuros tiek plaši izmantots apcietinājums (7), man šķiet, ka jebkurā analīzē par šo tematiku ir jāpatur prātā, ka ir runa par iespējami nevainīgām personām, kuras apstākļos, kas visbiežāk ir bēdīgi, gaida, kad tiks izskatīta viņu krimināllieta.

20.      Otrkārt, manas bažas pamato gandrīz neesošā šīs jomas saskaņošana Eiropas līmenī, ko es centīšos pierādīt nedaudz vēlāk. Šajā lietā ir jākonstatē Savienības tiesību robežas. Tik svarīgā jautājumā kā jautājums par apcietinājuma ilgumu un apstākļiem, kādos nolēmumu par apcietinājumu var apstrīdēt tiesā, ir vienīgi skumji konstatēt Savienības tiesību vājo efektivitāti. Nevar visu attaisnot ar to, ka Savienībai nav kompetences rīkoties šajā jomā.

21.      Protams, krimināllietās to, ko negarantē Savienība, var garantēt ECT. Tādējādi varam uzlūkot šo lietu kā Tiesas iespēju veikt savu kompetenču sadalītājas (8) lomu. Ir acīmredzami, ka tas, kas netiek regulēts Savienības tiesībās, noteikti neatrodas ārpus pašām tiesībām. Es pie tā vēl atgriezīšos, bet ECT ir izstrādājusi svarīgus principus, kas regulē to valstu novērtējuma brīvību, kuras ir ECPAK puses, attiecībā uz nolēmumiem par apcietinājumu. Tomēr cik ilgu laiku DK vēl vajadzētu pavadīt apcietinājumā, lai iegūtu Strasbūras tiesas spriedumu? Un vai šī persona var tādu iegūt, ņemot vērā, ka tās pārstāvji, iespējams ekonomisku iemeslu dēļ, nepiedalījās tiesas sēdē Tiesā?

22.      Līdzās jautājumam par saistībām starp dažādām sistēmām ir steidzami nepieciešams, lai Savienības likumdevējs pievērstos jautājumam par vismaz minimālu saskaņošanu attiecībā uz apcietinājumu, jo galu galā apdraudēta ir Eiropas krimināltiesību telpa. Proti, tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās ir iespējama vien tad, ja nostiprinās dalībvalstu savstarpējā uzticēšanās, bet šī uzticēšanās nevarēs nostiprināties, ja dalībvalstis piemēros tik pretrunīgus standartus it īpaši apcietinājuma jomā, par kuru es atgādinu – tas ir izņēmums, kam ir jāpaliek cik vien iespējams ierobežotam, attiecībā uz tiesībām uz brīvību, kas ir mūsu tiesību civilizācijas stūrakmens.

23.      Tomēr, lai arī kādas būtu manas bažas un nožēla par pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām, noslēdzot stingri juridisku analīzi, es varēšu vien konstatēt, ka DK situācijai nevar rast risinājumu Direktīvā 2016/343.

B.      Par prejudiciālo jautājumu

24.      Vai Direktīvas 2016/343 6. pantā ir noteikts dalībvalstīm pienākums paredzēt, ka pierādīšanas pienākums gulstas uz apsūdzību, ja aizstāvība prasa, lai tiktu atcelts apcietinājums, kas turpinās laikā, kad kriminālprocesā ir sākusies tiesas stadija? Lai atbildētu uz šo jautājumu, es centīšos pierādīt, pirmkārt, ka Direktīva 2016/343 nenosaka nevienu noteikumu attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem var apstrīdēt nolēmumu par paturēšanu apcietinājumā. Šis starpsecinājums, otrkārt, tiks pārbaudīts, ņemot vērā Tiesas judikatūru attiecībā uz Direktīvu 2016/343 un nolēmumiem par apcietinājumu. Treškārt, es pabeigšu analīzi ar ECT prasību atgādinājumu.

1.      Direktīvas 2016/343 gramatiskā, sistēmiskā, vēsturiskā un teleoloģiskā interpretācija

25.      Vispirms jānorāda, ka saikne starp pamatlietā aplūkoto situāciju un Direktīvas 2016/343 6. pantu nav acīmredzama.

26.      Protams, Direktīvā 2016/343 ir noteikts, ka to piemēro “fiziskām personām, kuras ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā” (9). Nav strīda par to, ka uz DK attiecas Direktīvas 2016/343 piemērojamība personām.

27.      Turklāt šo direktīvu piemēro “visos kriminālprocesa posmos”, proti, no brīža, kad persona tiek atzīta par aizdomās turēto par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, līdz brīdim, kad nolēmums, kurā tiek galīgi noteikts, vai šī persona ir izdarījusi attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, ir kļuvis nepārsūdzams (10). Laikposms, kurā apsūdzētā persona atrodas apcietinājumā, pilnībā iekļaujas šajā procedūrā, un tādējādi pamatlietā aplūkojamā situācija principā ietilpst Direktīvas 2016/343 piemērošanas jomā (11). Tomēr ir skaidrs, ka nav tā, ka katrs šīs direktīvas pants tiek noteikti piemērots visos kriminālprocesa posmos (12).

28.      Vai tomēr Direktīvas 2016/343 6. panta mērķis ir regulēt jautājumu par pierādīšanas pienākumu tiesvedībās, kurās tiecas apstrīdēt pirmstiesas apcietinājuma ilgumu? Es neesmu par to pārliecināts.

29.      Šajā ziņā jāatzīmē, ka šis pants ir iekļauts plašākā nodaļā, kas veltīta nevainīguma prezumpcijai. Tādējādi ar Direktīvu 2016/343 dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka aizdomās turētie un apsūdzētie tiek uzskatīti par nevainīgiem, kamēr nav pierādīta viņu vaina saskaņā ar tiesību aktiem (13). It īpaši publisko iestāžu publiskajos paziņojumos un tiesu nolēmumos par aizdomās turēto vai apsūdzēto nedrīkst izteikties kā par vainīgu, kamēr minētā aizdomās turētā vai apsūdzētā vaina nav pierādīta saskaņā ar tiesību aktiem (14). Tomēr tas “neskar apsūdzības darbības, kas tiek veiktas, lai pierādītu aizdomās turētā vai apsūdzētā vainu, vai procesuāla rakstura prelimināros nolēmumus, kurus pieņem tiesu vai citas kompetentās iestādes un kuru pamatā ir aizdomas vai apsūdzoši pierādījumi” (15). Par to, kādā veidā nevainīguma prezumpcija ir jāievēro publiskajos paziņojumos un procesuāla rakstura preliminārajos nolēmumos, Direktīvas 2016/343 4. panta tekstu var būt noderīgi lasīt kopā ar šīs direktīvas 16. apsvērumu, no kura izriet, ka nevar pārmest to, ka apsūdzībā attiecīgā persona tiek minēta kā iespējami vainīga. Nevainīguma prezumpciju ievēro, “[neskarot] arī procesuāla rakstura preliminār[os] nolēmum[us], [..], piemēram, nolēmum[us] par pirmstiesas apcietinājumu, ar noteikumu, ka aizdomās turētais vai apsūdzētais šajos nolēmumos nav minēts kā vainīgs. Pirms procesuāla rakstura prelimināro nolēmumu pieņemšanas kompetentā iestāde varētu vispirms pārliecināties par to, vai aizdomās turētā vai apsūdzētā apsūdzošo pierādījumu elementi ir konstatēti tādā apjomā, lai pamatotu attiecīgo nolēmumu, un nolēmumā varētu uz tiem atsaukties” (16). Lai arī šeit tātad ir atsauce uz nolēmumiem par apcietinājumu, tas tā ir vienīgi saistībā ar jautājumu par publisko iestāžu un tiesu paziņojumiem, kuros direktīva tātad aizliedz aizdomās turēto vai apsūdzēto minēt kā vainīgu.

30.      Attiecībā uz pašu pierādīšanas pienākumu Direktīvas 2016/343 6. panta 1. punktā – uz kuru tieši attiecas prejudiciālais jautājums – ir noteikts dalībvalstīm pienākums nodrošināt, ka pienākums pierādīt aizdomās turēto vai apsūdzēto vainu ir apsūdzībai. Tas “neskar nedz tiesneša vai kompetentās iestādes pienākumu meklēt vainu apstiprinošus un attaisnojošus pierādījumus, nedz aizstāvības tiesības iesniegt pierādījumus saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām” (17). Šaubas ir jātulko par labu aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, “tostarp gadījumos, kad tiesa izvērtē to, vai persona būtu jāattaisno” (18). Direktīvas 2016/343 22. apsvērumā ir izklāstīts likumdevēja nodoms. No tā izriet, ka ir runa par pierādīšanas pienākumu, lai noteiktu aizdomās turētā un apsūdzētā vainu, un ka šis pienākums gulstas uz apsūdzību. Šķiet, ka Savienības likumdevējs ir pieļāvis iespēju, ka var izmantot fakta vai likuma prezumpcijas par aizdomās turētā vai apsūdzētā kriminālatbildību, ja šīs prezumpcijas neapdraud nevainīguma prezumpcijas principu, ar nosacījumu, ka tās tiek “saprātīgi ierobežot[as], ņemot vērā to, cik svarīgs ir attiecīgais jautājums un cik svarīgi ir saglabāt tiesības uz aizstāvību, kā arī izmantotajiem līdzekļiem vajadzētu būt saprātīgi atbilstīgiem izvirzītajam leģitīmajam mērķim. Šādiem pieņēmumiem vajadzētu būt atspēkojamiem, un jebkurā gadījumā tie būtu jāizmanto tikai tad, ja tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību” (19).

31.      Tādējādi, lai gan Direktīvas 2016/343 4. pantā ir skaidra atsauce uz procesuāla rakstura preliminārajiem nolēmumiem, piemēram, nolēmumiem par pirmstiesas apcietinājumu (20), ir jākonstatē, ka šīs direktīvas 6. pantā šādas atsauces nav. Tas pats attiecas uz minētās direktīvas 22. apsvērumu. Manuprāt, tas ir skaidrojams ar to, ka šajā vietā Savienības likumdevējs pievēršas citam kriminālprocesa posmam – vainas noteikšanai (21). Direktīvas 2016/343 4. panta vienīgais uzdevums attiecībā uz nolēmumiem par pirmstiesas apcietinājumu ir noteikt, ka tajos apsūdzētie netiek minēti kā vainīgi. Tā kā nolēmums par pirmstiesas apcietinājumu nav nolēmums par minēto personu vainīgumu, kā tas turklāt skaidri noteikts direktīvā (22), manuprāt, šāds nolēmums neietilpst Direktīvas 2016/343 6. panta piemērošanas jomā.

32.      Man nešķiet, ka šādu interpretāciju atspēko Direktīvas 2016/343 6. panta 2. punkta formulējums, kurā ir paredzēts, ka jebkuras šaubas ir jātulko par labu apsūdzētajam. Tā kā par apcietinājumu nolemj, pirms tiek lemts par vainīgumu, – proti, kriminālprocesa brīdī, kurā vēl nevar būt gūta nekāda pārliecība par vainīgumu un tātad noteikti vēl ir šaubas, – ja būtu jāuzskata, ka Direktīvas 2016/343 6. panta 2. punktu attiecina arī uz nolēmumiem par apcietinājumu, iespējas šo apcietinājumu piemērot, kā pamatoti norādīja Komisija, samazinātos kā šagrēnāda (23).

33.      Direktīvas 2016/343 6. panta šauru interpretāciju tajā izpratnē, ka tā mērķis nav regulēt jautājumu par pierādīšanas pienākuma sadali nolēmumu par apcietinājumu pieņemšanā, man šķiet, apstiprina arī šīs direktīvas vēsturiskā analīze. Priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par to, lai nostiprinātu nevainīguma prezumpcijas un tiesību piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā konkrētus aspektus kriminālprocesā (24), 16. punktā pamatojuma izklāstā attiecībā uz Komisiju ir norādīts, ka, ņemot vērā to, ka Savienība apcietinājuma jomā jau bija uzsākusi citas iniciatīvas, “tā [nebija] šīs direktīvas priekšmets”. Ar šo citu likumdošanas pasākumu joprojām ierobežoto apjomu (25) nevar pamatot tādu Direktīvas 2016/343 interpretāciju, kas pārsniedz ar šo direktīvu atļauto. Šajā ziņā es vēl norādu, ka Parlamenta priekšlikums iekļaut tiešu atsauci uz apcietinājumu vienīgi 4. panta tekstā netika pieņemts (26).

34.      Kā es iepriekš atgādināju, Direktīvas 2016/343 mērķis ir nostiprināt nevainīguma prezumpcijas konkrētus aspektus nolūkā stiprināt dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos to attiecīgajās krimināltiesību sistēmās un tiesas spriedumu un citu nolēmumu savstarpēju atzīšanu (27). Tomēr ar Direktīvu 2016/343 saskaņā ar tās juridisko pamatu (28) tika ieviesti minimālie noteikumi, kas attiecas vien uz konkrētiem nevainīguma prezumpcijas aspektiem kriminālprocesā (29).

35.      Līdz šim Tiesas judikatūrā ir tikusi īpaši uzsvērta šī minimālā saskaņošana, lai ierobežotu Regulas 2016/343 piemērojamību pirmstiesas apcietinājuma regulējumu valstu līmenī.

2.      Direktīva 2016/343 un nolēmumi par apcietinājumu Tiesas judikatūrā

36.      Pirmajā spriedumā Milev (30) Tiesai bija jālemj par to, vai ar Direktīvas 2016/343 3. un 6. pantu ir saderīgs Bulgārijas augstākās tiesas izdots atzinums, ar kuru valsts tiesām, kurām ir kompetence lemt par prasību, kas ir celta par lēmumu par apcietinājumu, ir paredzēta iespēja izlemt, vai kriminālprocesa tiesvedības posmā uz apsūdzētā paturēšanu apcietinājumā ir jāattiecina pārbaude tiesā, kura ir arī par to, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka apsūdzētais ir izdarījis viņam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu. Tā kā jautājums tika uzdots laikā, kad Direktīva 2016/343 bija stājusies spēkā, bet termiņš tās transponēšanai vēl nebija beidzies, Tiesa vispirms vienīgi atgādināja, kādi pienākumi dalībvalstīm ir saistoši šajā īpašajā periodā (31), un pēc tam konstatēja, ka, ņemot vērā to, ka aplūkojamajā atzinumā tiesām ir paredzēta brīvība piemērot ECPAK noteikumus, kā tos ir interpretējusi ECT, vai arī piemērot valsts kriminālprocesa noteikumus, ar minēto atzinumu pēc Direktīvas 2016/343 transponēšanas termiņa beigām nevar tikt būtiski apdraudēta Direktīvā 2016/343 paredzēto mērķu sasniegšana. Minētajā lietā Tiesas atbilde tātad bija koncentrēta uz jautājumu par pienākumu būtiski neapdraudēt Direktīvas 2016/343 rezultātu tās transponēšanas perioda laikā, un tā pamatā esošais, tomēr atšķirīgais jautājums (32) par augstākās tiesas un, plašāk raugoties, Bulgārijas tiesību aktu saderību ar Direktīvu 2016/343 netika vērtēts.

37.      Otrajā spriedumā Milev (33) Tiesai bija jānosaka, vai Direktīvas 2016/343 3., 4. un 10. pants, aplūkojot tos kopā ar šīs direktīvas 16. un 48. apsvērumu, kā arī Hartas 47. un 48. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, valsts tiesai izvērtējot, vai valsts tiesiskā regulējuma izpratnē pastāv pamatotas aizdomas, kuras ļauj domāt, ka persona ir izdarījusi [noziedzīgu] nodarījumu, un kuru esamība ir nosacījums šīs personas turēšanai apcietinājumā, šai tiesai ir vienīgi jākonstatē, ka pirmšķietami šī persona ir varējusi izdarīt šādu nodarījumu, vai arī šai tiesai ir jācenšas konstatēt, vai pastāv liela varbūtība, ka minētā persona ir izdarījusi šo nodarījumu. Iesniedzējtiesa Tiesai arī lūdza precizēt, vai minētās Savienības tiesību normas atļauj valsts tiesai, lemjot par lūgumu grozīt [pirmstiesas] apcietinājuma pasākumu, motivēt savu lēmumu, neveicot apsūdzošo un attaisnojošo pierādījumu elementu salīdzināšanu, vai arī šai tiesai ir jāveic detalizētāks šo elementu izvērtējums un jāsniedz skaidra atbilde uz apcietinājumā esošās personas izvirzītajiem argumentiem (34).

38.      Vispirms atgādinājusi Direktīvas 2016/343 2., 3., 4. un 10. panta tekstu, Tiesa precizēja, ka šīs direktīvas mērķis, “kā tas izriet no tās [1. panta un] 9. apsvēruma, ir paredzēt kopējus minimālos noteikumus, kas ir piemērojami kriminālprocesā un attiecas uz konkrētiem nevainīguma prezumpcijas aspektiem” (35). Šo minimālo noteikumu mērķis ir stiprināt dalībvalstu savstarpēju uzticību to krimināltiesību sistēmām un tādējādi veicināt tiesu nolēmumu savstarpēju atzīšanu (36). Saistībā ar šajā spriedumā uzsvērto minimālo raksturu Tiesa lēma, ka Direktīva 2016/343 nevar tikt “interpretēta kā pilnīgs un izsmeļošs instruments, kura mērķis būtu noteikt visus nosacījumus, saskaņā ar kuriem ir jāpieņem lēmums par apcietinājuma piemērošanu” (37). Turpinot Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2016/343 3. pants un 4. panta 1. punkts “pieļauj [neliedz] tādu procesuāla rakstura prelimināro nolēmumu pieņemšanu, kāds ir tiesas iestādes pieņemts nolēmums par apcietinājuma piemērošanas pasākuma turpināšanu, kuri ir balstīti uz aizdomām vai apsūdzošu pierādījumu elementiem, ar nosacījumu, ka apcietinājumā esošā persona šajos nolēmumos nav minēta kā vainīga” (38). Turklāt Tiesa nosprieda, ka, “ciktāl iesniedzējtiesa [..] cenšas noskaidrot nosacījumus, saskaņā ar kuriem var tikt pieņemts nolēmums par apcietinājuma piemērošanu, un, konkrēti, vēlas noskaidrot, kādai ir jābūt tās pārliecības pakāpei attiecībā uz [noziedzīgā] nodarījuma izdarītāju, kādi ir dažādo pierādījumu elementu izvērtējuma noteikumi un kāda apjoma pamatojums tai ir jāsniedz, atbildot uz procesā šajā tiesā izvirzītajiem argumentiem, – šādi jautājumi nav regulēti šajā direktīvā, bet gan vienīgi valsts tiesībās” (39). Citiem vārdiem, izsakoties skaidrāk, Direktīvā 2016/343 “nav regulēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem var tikt pieņemti nolēmumi par apcietinājuma piemērošanu” (40).

39.      Vēl nesenāk Tiesa ir izdevusi rīkojumu, pamatojoties uz tās Reglamenta 99. pantu (41). Būtībā Tiesai tika jautāts, vai Direktīvas 2016/343 4. pants, lasot to kopā ar šīs pašas direktīvas 16. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības, kas izriet no nevainīguma prezumpcijas, prasa – ja tiesa pārbauda pamatotas aizdomas, kuras ļauj uzskatīt, ka apsūdzētā persona ir izdarījusi tai inkriminēto noziedzīgo nodarījumu, lai lemtu par lēmuma par apcietinājuma piemērošanu tiesiskumu, šī tiesa izsver apsūdzošos un attaisnojošos pierādījumu elementus, kas tai iesniegti, un pamato savu lēmumu, ne vien norādot apsūdzības elementus, bet arī lemjot par attiecīgās personas pārstāvja iebildumiem (42). Vispirms norādījusi, ka lieta, šķiet, iekļaujas “plašākā [(43)] jēdziena “pamatotas aizdomas” ECPAK 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē satvarā” (44), Tiesa, ņēmusi vērā prejudiciālā jautājuma risinājumam lietderīgo Direktīvas 2016/343 normu tekstu, vēlējās pastiprināt savus pierādījumus, atsaucoties arī uz šīs direktīvas 6. pantu, lai secinātu – “ja pēc vainu apstiprinošu un attaisnojošu pierādījumu pārbaudes valsts tiesa nonāk pie secinājuma, ka pastāv pamatotas aizdomas, kas ļauj uzskatīt, ka persona ir veikusi tai inkriminētās darbības, un šajā sakarā pieņem prelimināru nolēmumu, tas nav līdzvērtīgi kā minēt aizdomās turēto vai apsūdzēto personu kā vainīgu šajās darbībās Direktīvas 2016/343 4. panta izpratnē” (45). Vienlaikus Tiesa atgādināja precedentu Milev attiecībā uz Direktīvā 2016/343 ietvertā saskaņošanas mērķa minimālo raksturu un to, ka šī direktīva nevar tikt interpretēta kā “pilnīgs un izsmeļošs instruments”, kura mērķis būtu “noteikt lēmuma par pirmstiesas apcietinājumu pieņemšanas noteikumu kopumu, neatkarīgi no tā, vai runa ir par dažādu pierādījumu elementu pārbaudes veidiem vai par šāda lēmuma pamatojuma apmēru” (46). Tādējādi Tiesa nosprieda, ka “Direktīvas 2016/343 4. un 6. pants [..] – ja kompetentā tiesa pārbauda pamatotas aizdomas, kas ļauj uzskatīt, ka aizdomās turētais vai apsūdzētā persona ir izdarījusi inkriminēto noziedzīgo nodarījumu, lai lemtu par lēmuma par apcietinājuma piemērošanu tiesiskumu, – neliedz šai tiesai izsvērt apsūdzošos un attaisnojošos pierādījumu elementus, kas tai iesniegti, un pamatot savu lēmumu, ne vien norādot apsūdzošos elementus, bet arī lemjot par attiecīgās personas pārstāvja iebildumiem, ja vien šajā lēmumā apcietinājumā esošā persona nav minēta kā vainīga” (47). Taču no apgalvojuma, ka Direktīvas 2016/343 6. pants “neliedz”, var saprast, ka, turpinot Tiesas iepriekš lemto, šo pantu gluži vienkārši nepiemēro (48). Vienīgi šādi rīkojuma rezolutīvās daļas interpretācijai ir jēga (49).

3.      Nolēmumi par apcietinājumu ECT judikatūrā

40.      Ar Direktīvu 2016/343 ir noteikta Hartas 47. un 48. pantā nostiprinātās nevainīguma prezumpcijas un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu īstenošana, uz ko tā tieši atsaucas (50). Nevainīguma prezumpcija katrai personai nodrošina, ka tā netiek nedz atzīta par vainīgu, nedz pret to izturas kā pret vainīgu pārkāpumā, pirms tās vainu nav atzinusi tiesa (51). Direktīvā 2016/343 turklāt ir ietverta aizsardzības līmeņa nepazemināšanas klauzula, saskaņā ar kuru “neko [minētajā] direktīvā nevar interpretēt kā tādu, kas ierobežo vai atkāpjas no jebkurām tiesībām un procesuālajām garantijām, kas ir nodrošinātas saskaņā ar Hartu, [ECPAK [..]] vai jebkuras dalībvalsts tiesību aktiem, kuri nodrošina augstāku aizsardzības līmeni” (52).

41.      Hartas 47. un 48. pantā ir attiecīgi nostiprinātas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz taisnīgu tiesu, kā arī, kā minēju iepriekš, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību. It īpaši no paskaidrojuma par 48. pantu izriet, ka šis pants ir tāds pats kā ECPAK 6. panta 2. un 3. punkts un tam saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu ir tāda pati nozīme un apjoms kā ECPAK garantētajām tiesībām.

42.      Tomēr iesniedzējtiesas minētajā ECT judikatūrā ir spriests par aplūkojamās situācijas saderību nevis ar ECPAK 6. pantu, bet ar tās 5. panta 3. punktu (53).

43.      Spriedumā Magnitskiy u.c. pret Krieviju (54) ECT atgādināja turpmāk spēkā esošos principus, ko tā bija iepriekš noteikusi nolūkā novērtēt paturēšanas apcietinājumā konvencionalitāti.

44.      Proti, lai gan apcietinājums var būt pieļaujams ECPAK 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto iemeslu dēļ, šī panta trešajā punktā ir noteikts “zināms skaits procesuālu garantiju” un it īpaši paredzēts, ka “[pirmstiesas] apcietinājuma ilgumam ir jābūt saprātīgam: tas nevar būt neierobežots” (55). Tas, ka turpina pastāvēt pamatoti iemesli aizdomām, ka aizturētā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, ir sine qua non nosacījums apcietinājuma turpināšanas likumībai (56), tomēr pēc kāda “noteikta laika” ar to nepietiek. ECT tad ir jānosaka, pirmkārt, vai pārējie tiesu iestāžu pieņemtie pamatojumi joprojām leģitimizē brīvības atņemšanu un, otrkārt, ja šie pamatojumi izrādās atbilstīgi un pietiekami, vai valsts iestādes ir nodrošinājušas īpašu rūpību tiesvedības turpināšanā (57). Iestādēm ir pārliecinoši jāpierāda, ka katrs apcietinājuma posms, lai cik īss tas būtu, ir bijis pamatots (58). Lemjot par to, vai persona ir jāatbrīvo vai jāpatur apcietinājumā, tām ir jāpārbauda, vai nav citu līdzekļu, kas nodrošina personas ierašanos tiesā (59). ECT ir nospriedusi, ka šāds pamatojums pastāv bēgšanas riska, spiediena izdarīšanas uz lieciniekiem, pierādījumu viltošanas, slepenas vienošanās un sabiedriskās kārtības atkārtotu traucējumu iespējamības gadījumos vai arī gadījumos, kad ir nepieciešams aizsargāt personu, kurai kā drošības līdzeklis piemērota brīvības atņemšana (60). Tāpat ECT nosprieda, ka “prezumpcija vienmēr ir par labu atbrīvošanai. [..] Līdz apsūdzētās personas notiesāšanai tā ir jāuzskata par nevainīgu, un [ECPAK 5. panta 3. punkta] mērķis galvenokārt ir provizoriska atbrīvošana, tiklīdz paturēšana apcietinājumā vairs nav saprātīga. [..] Apsūdzētā paturēšanas apcietinājumā likumība ir jāvērtē katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā lietas īpatnības. Ieslodzījuma turpināšana konkrētā gadījumā ir pamatota vienīgi tad, ja konkrētas norādes liecina par faktisku sabiedrisko interesi, kas, neraugoties uz nevainīguma prezumpciju, prevalē pār individuālās brīvības ievērošanas noteikumu” (61). Šim nolūkam tiesu iestādēm, “pienācīgi ņemot vērā nevainīguma prezumpcijas principu, ir jāpārbauda visi apstākļi, kas var apliecināt vai noraidīt minēto sabiedrisko interešu prasību, pamatojot atkāpi no [ECPAK] 5. pantā noteiktā noteikuma. Tas tā ir, galvenokārt ņemot vērā minētajos lēmumos noteikto pamatojumu un balstoties uz pierādītiem faktiem, kurus ieinteresētā persona ir norādījusi savos pamatos un attiecībā uz kuriem Tiesai ir jānosaka, ir vai nav pārkāpts [ECPAK] 5. panta 3. punkts” (62).

45.      Arī spriedumā Magnitskiy u.c. pret Krieviju (63) ECT ņēma vērā it īpaši to, ka valsts iestādes prezumpciju par labu atbrīvošanai bija apvērsušas, nosakot, ka, neesot jauniem apstākļiem, apcietinājums ir jāsaglabā. Tā atgādināja, ka ECPAK 5. pantā ir nostiprināts tiesību uz brīvību apdraudējumu izņēmuma raksturs; šie apdraudējumi ir pieļaujami vienīgi konkrēti uzskaitītos un stingri noteiktos gadījumos (64). Tomēr no ECT judikatūras izriet, ka pierādīšanas pienākuma pārlikšana no apsūdzības uz aizstāvību, protams, pelna ECT kritiku, tomēr tā nav pastāvīgs, pietiekams un automātisks pamats, lai secinātu, ka ir pārkāpts ECPAK 5. panta 3. punkts, ņemot vērā to, ka šādu pārkāpumu vienmēr konstatē, noslēdzot katra atsevišķā gadījuma visu apstākļu analīzi in concreto (65).

46.      Apgalvojumi par pierādījumu jautājumu ECT judikatūrā ir daudz precīzāki, kad runa ir par situācijas pārbaudi, ņemot vērā ECPAK 6. panta 2. punktu (66); turklāt ECT ir nospriedusi, ka krimināltiesību jomā pierādījumu iegūšanas jautājums ir jāskata, ņemot vērā šo tiesību normu (67).

47.      No ECT judikatūras attiecībā uz ECPAK 5. panta 3. punktu turpretī izriet, ka minētā tiesa, pārsniedzot pierādīšanas pienākuma definīciju a priori tādu tiesvedību jomā, kuru mērķis ir apstrīdēt nolēmumus par pirmstiesas apcietinājumu, centīsies noskaidrot, vai iestāde, kas ir atbildīga par šādu nolēmumu kontroli, ir pārbaudījusi visus par un pret argumentus attiecībā uz tādu sabiedrības interešu esamību, kuras var pamatot ECPAK 5. pantā noteiktā noteikuma – proti, brīvības – pārkāpumu, un šī pārbaude ir jāatspoguļo minētās iestādes nolēmumā (68). ECT arī nav izslēgusi prezumpcijas izmantošanu attiecībā uz likumā paredzēto nosacījumu paturēšanai apcietinājumā izpildi, tomēr ar nosacījumu, ka iestādes ir pārliecinoši pierādījušas tādu konkrētu faktu esamību, kuru dēļ šai prezumpcijai ir pārsvars pār ECPAK 5. pantā paredzēto noteikumu, un tas var būt pietiekams pamatojums tam, lai brīvības atņemšanas turpināšanu atzītu par leģitīmu (69).

4.      Analīzes secinājumi

48.      Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka ar Direktīvu 2016/343 nebija paredzēts īstenot tiesības uz brīvību, kā tās nostiprinātas Hartas 6. pantā un ECPAK 5. pantā, bet vienīgi saskaņot konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus (70). Direktīvas 2016/343 6. pants tādējādi attiecas uz jautājumu par pierādīšanas pienākumu nolūkā noteikt apsūdzētās personas vainu. Tā kā jautājums par pierādīšanas pienākuma noteikšanu nolūkā apstrīdēt nolēmumu par paturēšanu pirmstiesas apcietinājumā ir atšķirīgs jautājums, ar Direktīvas 2016/343 6. pantu tas netiek regulēts.

V.      Secinājumi

49.      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā, 6. pantu netiek regulēts jautājums par pierādīšanas pienākumu attiecībā uz nolēmumiem par paturēšanu apcietinājumā.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      Skat. salīdzinošu pētījumu, van Kalmthout, A.M., Knapen, M.M. un Morgenstern, C. (red.), Pretrial Detention in the European Union, Wolf Legal Publishers, 2009, 994. lpp.


3      OV 2016, L 65, 1. lpp.


4      Atkārtojot izteikumu, ko Eiropas Parlaments izmantojis savas 2014. gada 27. februāra Rezolūcijas ar ieteikumiem Komisijai par Eiropas apcietināšanas ordera pārskatīšanu (P7_TA(2014)0174) 5. punktā.


5      CE:ECHR:2019:0827JUD003263109.


6      Tomēr, kā Komisija norādīja tiesas sēdē, vienīgi Bulgārijas Kriminālprocesa kodeksa 270. panta tekstā nav noteiktas ne apsūdzības un aizstāvības attiecīgās lomas, ne prasīto pierādījumu apjoms, ne tas, kādi apstākļi var tikt uzskatīti par “jauniem” šīs tiesību normas izpratnē, un tas, manuprāt, atstāj zināmu novērtējuma brīvību valsts tiesai, kad tai ir jāpiemēro šī tiesību norma, ja vien citi valsts tiesību elementi, kas nav tikuši izvirzīti šajā lietā, to neliedz.


7      Un tas tā vēl jo vairāk ir tādēļ, ka man nav grūti atzīt, ka šo izvēli acīmredzot nosaka arī apsvērumi, kas saistīti ar sabiedrības drošības un drošuma aizsardzību.


8      Izmantoju profesora Žorža Vedela [Georges Vedel] izteikumu.


9      Direktīvas 2016/343 2. pants.


10      Skat. Direktīvas 2016/343 2. pantu.


11      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 19. septembris, Milev (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732, 40. punkts).


12      Skat. it īpaši Direktīvas 2016/343 8. un 9. pantu, kuros attiecīgi ir nostiprinātas tiesības piedalīties lietas izskatīšanā tiesas sēdē un tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna.


13      Skat. Direktīvas 2016/343 3. pantu.


14      Skat. Direktīvas 2016/343 4. panta 1. punktu.


15      Direktīvas 2016/343 4. panta 1. punkts. Mans izcēlums.


16      Direktīvas 2016/343 16. apsvērums. Mans izcēlums.


17      Direktīvas 2016/343 6. panta 1. punkts.


18      Direktīvas 2016/343 6. panta 2. punkts.


19      Direktīvas 2016/343 22. apsvērums. Šī apsvēruma ļoti izvērstais teksts kontrastē ar kodolīgāko Direktīvas 2016/343 6. panta formulējumu, kurā nekādi nav minētas preambulā paredzētās prezumpcijas.


20      Kā norādīts Direktīvas 2016/343 16. apsvērumā.


21      36. un 37. apsvēruma formulējums, šķiet, apstiprina, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis – “nolēmums par aizdomās turētā vai apsūdzētā vainīgumu vai nevainīgumu” principā ir nolēmums, kas pieņemts pēc lietas izskatīšanas.


22      Tādējādi Direktīvas 2016/343 4. panta piemērošanas joma, protams, skaidri atšķiras no šīs direktīvas 6. panta piemērošanas jomas. Direktīvas 2016/343 4. pantu piemēro publisko iestāžu publiskiem paziņojumiem, kā arī tiesu nolēmumiem, ar kuriem netiek noteikts vainīgums, bet tostarp procesuāla rakstura prelimināriem nolēmumiem, starp kuriem ir arī nolēmumi par apcietinājumu. Turpretī minētās direktīvas 6. pantu piemēro tikai nolēmumiem, ar kuriem, manuprāt, pēc būtības lemj par vainīgumu. Lai gūtu citu piemēru šim nošķīrumam, skat. 2019. gada 5. septembra spriedumu AH u.c. (Nevainīguma prezumpcija) (C‑377/18, EU:C:2019:670, 34. un 35. punkts).


23      Tādā gadījumā runa būtu galvenokārt par nepārprotamu smagu vai mazāk smagu noziegumu vai neapstrīdams atzīšanās gadījumiem, ja šādi gadījumi pastāvētu. Taču ECPAK ir tikai “pamatotas aizdomas, ka persona ir pārkāpusi likumu”, nevis pārliecība, kas ir minēta kā viens no nosacījumiem, lai tiktu īstenots tiesību uz brīvību un drošību izņēmums; skat. ECPAK 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu.


24      COM(2013) 821 final.


25      Tādējādi, cik man zināms, nekāda konkrēta reakcija nesekoja 2011. gada 14. jūnija Zaļajai grāmatai “Savstarpējās uzticēšanās stiprināšana Eiropas tiesiskuma telpā – Zaļā grāmata par ES tiesību aktu krimināltiesību jomā piemērošanu saistībā ar brīvības atņemšanu” (COM(2011) 327, galīgā redakcija). Priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā (COM(2013) 821 final), pamatojuma izklāsta 16. punktā Komisija atsaucās arī uz Padomes Pamatlēmumu 2009/829/TI (2009. gada 23. oktobris), ar ko attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm savstarpējas atzīšanas principu piemēro lēmumiem par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam (OV 2009, L 294, 20. lpp.). Kā ļauj saprast šī pamatlēmuma virsraksts, tā mērķis ir veicināt pirmstiesas apcietinājumam alternatīvu pasākumu savstarpēju atzīšanu: ar to tātad netiecas regulēt pašu pirmstiesas apcietinājumu. Tajā turklāt ir atzīts, ka [personas] tiesības uz to, ka kriminālprocesa gaitā tai kā alternatīvu apcietinājumam piemēro ar brīvības atņemšanu nesaistītu pasākumu, ir “jautājum[s, ko] reglamentē tās dalībvalsts tiesību akti un procedūras, kurā notiek kriminālprocess” (Pamatlēmuma 2009/829 2. panta 2. punkts).


26      Skat. 41. grozījumu ziņojumam par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par to, lai nostiprinātu nevainīguma prezumpcijas un tiesību piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā konkrētus aspektus kriminālprocesā (dok. A8‑0133/2015).


27      Skat. Direktīvas 2016/343 2. un 4. apsvērumu.


28      Proti, LESD 82. pantu, kura otrajā punktā ir noteikta minimālo noteikumu pieņemšana, kad tas ir nepieciešams, “lai veicinātu tiesas spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kam ir pārrobežu aspekts”. Šādos minimālajos noteikumos turklāt ir jāņem vērā dalībvalstu tiesību tradīciju un tiesību sistēmu atšķirības un netiek skarta iespēja uzturēt vai noteikt augstāku aizsardzības līmeni.


29      Skat. Direktīvas 2016/343 4. un 9. apsvērumu un 1. pantu.


30      Spriedums, 2016. gada 27. oktobris (C‑439/16 PPU, EU:C:2016:818).


31      Skat. spriedumu, 2016. gada 27. oktobris, Milev (C‑439/16 PPU, EU:C:2016:818, 29.–32. punkts).


32      Saskaņā ar formulējumu, kas minēts 35. punktā ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumos lietā Milev (C‑439/16 PPU, EU:C:2016:760).


33      Spriedums, 2018. gada 19. septembris (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732).


34      Skat. spriedumu, 2018. gada 19. septembris, Milev (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732, 38. punkts).


35      Spriedums, 2018. gada 19. septembris, Milev (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732, 45. punkts).


36      Spriedums, 2018. gada 19. septembris, Milev (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732, 46. punkts).


37      Spriedums, 2018. gada 19. septembris, Milev (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732, 47. punkts).


38      Spriedums, 2018. gada 19. septembris, Milev (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732, 49. punkts).


39      Spriedums, 2018. gada 19. septembris, Milev (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732, 48. punkts). Mans izcēlums.


40      Spriedums, 2018. gada 19. septembris, Milev (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732, 49. punkts).


41      Rīkojums, 2019. gada 12. februāris, RH (C‑8/19 PPU, EU:C:2019:110).


42      Rīkojums, 2019. gada 12. februāris, RH (C‑8/19 PPU, EU:C:2019:110, 49. punkts).


43      Salīdzinājumā ar spriedumu, 2018. gada 19. septembris, Milev (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732).


44      Rīkojums, 2019. gada 12. februāris, RH (C‑8/19 PPU, EU:C:2019:110, 52. punkts).


45      Rīkojums, 2019. gada 12. februāris, RH (C‑8/19 PPU, EU:C:2019:110, 57. punkts).


46      Rīkojums, 2019. gada 12. februāris, RH (C‑8/19 PPU, EU:C:2019:110, 59. punkts).


47      Rīkojums, 2019. gada 12. februāris, RH (C‑8/19 PPU, EU:C:2019:110, 60. punkts). Mans izcēlums.


48      Tas, ka Tiesa ir pieņēmusi šo rīkojumu, balstoties uz tās Reglamenta 99. pantu, un ir atgādinājusi savu spriedumu Milev (2018. gada 19. septembris (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732)), kurā tika uzdots līdzīgs jautājums, liecina par labu šādai minētā rīkojuma teksta interpretācijai.


49      Pirmajā skatījumā var šķist dīvaini, ka interpretācija, kas sniegta par Direktīvas 2016/343 4. pantu – kas attiecas tikai uz tiesu nolēmumiem, ar kuriem netiek noteikts personas vainīgums, – tiek papildināta ar atsauci uz šīs pašas direktīvas 6. pantu, kas attiecas uz nolēmumiem, ar kuriem tiecas pierādīt aizdomās turēto vai apsūdzēto vainu.


50      Skat. Direktīvas 2016/343 1. apsvērumu.


51      Skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Rubach (C‑344/08, EU:C:2009:482, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).


52      Direktīvas 2016/343 13. pants.


53      Saskaņā ar kuru “jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta [1. punkta c) apakšpunktu], ir nekavējoties nododama tiesnesim vai citai amatpersonai, kura saskaņā ar likumu ir pilnvarota veikt tiesu varas funkcijas, un ir tiesājama saprātīgās laika robežās vai iztiesāšanas laikā atbrīvojama. Atbrīvošana var būt nosacīta, piemērojot līdzekļus, kas nodrošina personas ierašanos tiesā”. ECPAK 5. pants atbilst Hartas 6. pantam (skat. paskaidrojumus par Hartas 6. pantu. Par Tiesas vērtējumu attiecībā uz jautājumiem par pirmstiesas apcietinājumu, ņemot vērā Hartas 6. pantu, skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Lanigan (C‑237/15 PPU, EU:C:2015:474, 54. un nākamie punkti)).


54      ECT spriedums, 2019. gada 27. augusts (CE:ECHR:2019:0827JUD003263109).


55      ECT spriedums, 2016. gada 5. jūlijs, Buzadji pret Moldovas Republiku (CE:ECHR:2016:0705JUD002375507, 86. punkts). Tomēr ECT nav noteikusi apcietinājuma maksimālo ilgumu: skat. Pedro Agramunta [Pedro Agramunt] Komisijai sagatavoto ziņojumu par juridiskajiem un cilvēktiesību jautājumiem Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā “Pirmstiesas apcietinājuma ļaunprātīga izmantošana [ECPAK] dalībvalstīs” (2015. gada 7. septembra dok. 13863, 22. punkts). Skat. arī ECT 2006. gada 3. oktobra spriedumu McKay pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:2006:1003JUD000054303, 45. punkts), kurā ECT apcietinājuma ilguma robežas neesamību pamato ar to, ka, veicot tās pārbaudi, ir svarīgi ņemt vērā katras attiecīgās lietas īpatnības.


56      Skat. it īpaši ECT spriedumu, 2016. gada 17. marts, Rasul Jafarov pret Azerbaidžānu (CE:ECHR:2016:0317JUD006998114, 119. punkts un tajā minētā judikatūra).


57      Skat. ECT spriedumu, 2016. gada 5. jūlijs, Buzadji pret Moldovas Republiku (CE:ECHR:2016:0705JUD002375507, 87. punkts).


58      Skat. ECT spriedumu, 2016. gada 5. jūlijs, Buzadji pret Moldovas Republiku (CE:ECHR:2016:0705JUD002375507, 87. punkts).


59      Skat. ECT spriedumu, 2016. gada 5. jūlijs, Buzadji pret Moldovas Republiku (CE:ECHR:2016:0705JUD002375507, 87. punkts).


60      Skat. ECT spriedumu, 2016. gada 5. jūlijs, Buzadji pret Moldovas Republiku (CE:ECHR:2016:0705JUD002375507, 88. punkts).


61      ECT spriedums, 2016. gada 5. jūlijs, Buzadji pret Moldovas Republiku (CE:ECHR:2016:0705JUD002375507, 89. un 90. punkts).


62      ECT spriedums, 2016. gada 5. jūlijs, Buzadji pret Moldovas Republiku (CE:ECHR:2016:0705JUD002375507, 91. punkts).


63      ECT spriedums, 2019. gada 27. augusts (CE:ECHR:2019:0827JUD003263109).


64      ECT spriedums, 2019. gada 27. augusts, Magnitskiy u.c. pret Krieviju (CE:ECHR:2019:0827JUD003263109, 222. punkts).


65      Skat. it īpaši ECT spriedumu, 2016. gada 24. marts, Zherebin pret Krieviju (CE:ECHR:2016:0324JUD005144509, 51., 60. un 62. punkts).


66      Tādējādi ECT nemeklēja izlīgumu, apgalvojot, ka “nevainīguma prezumpcija tiek pārkāpta, ja pierādīšanas pienākumu pārliek no apsūdzības uz aizstāvību” (ECT spriedums, 2009. gada 31. marts, Natunen pret Somiju, (CE:ECHR:2009:0331JUD002102204, 53. punkts)), un tas atšķiras no domas, saskaņā ar kuru tikai šāda pārlikšana pati par sevi nav ECPAK 5. panta 3. punkta pārkāpums.


67      Skat. ECT spriedumu, 1988. gada 6. decembris, Barberà, Messegué un Jabardo pret Spāniju (CE:ECHR:1988:1206JUD001059083, 76. punkts).


68      Skat. ECT spriedumu, 2001. gada 26. jūlijs, Ilijkov pret Bulgāriju (CE:ECHR:2001:0726JUD003397796, 86. un 87. punkts), un ECT spriedumu, 2014. gada 19. marts, Pastukhov un Yelagin pret Krieviju (CE:ECHR:2013:1219JUD005529907, 40. punkts). 2009. gada 10. marta spriedumā Bykov pret Krieviju (CE:ECHR:2009:0310JUD000437802, 64. un 65. punkts) ECT, vispirms atgādinājusi savu principiālo nostāju attiecībā uz pierādīšanas pienākuma pārlikšanu nolūkā pierādīt atbrīvošanas nepieciešamību, konstatēja ECPAK 5. panta 3. punkta pārkāpumu sakarā ar to, ka bija noraidīti desmit lūgumi par atbrīvošanu no apcietinājuma attiecībā uz to pašu aizdomās turēto un katrā no desmit lūgumiem bija vienīgi uzskaitīti likumiskie pamati paturēšanai apcietinājumā, nepamatojot tos ar atbilstīgiem un pietiekamiem iemesliem un neņemot vērā situācijas izmaiņas (skat. minētā sprieduma 64. un 65. punktu).


69      Attiecībā uz prezumpciju, kas atzīta par saderīgu ar ECPAK 5. panta 3. punktu, skat. ECT spriedumu, 1998. gada 24. augusts, Contrada pret Itāliju (CE:ECHR:1998:0824JUD002714395, 58. punkts); attiecībā uz pretēju gadījumu skat. ECT spriedumu, 2001. gada 26. jūlijs, Ilijkov pret Bulgāriju (CE:ECHR:2001:0726JUD003397796, 84. un nākamie punkti). Šajā pēdējā spriedumā ECT uzsvēra nolēmuma pamatojuma nepilnīgo raksturu (skat. it īpaši minētā sprieduma 86. punktu).


70      Ietekmes novērtējuma kopsavilkumā ir uzsvērts fakts, ka Direktīvas 2016/343 vispārējais mērķis ir nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu un ka nav iespējama taisnīga tiesa, ja netiek ievērota nevainīguma prezumpcija (skat. 1. punktu ietekmes novērtējuma kopsavilkumā, pavaddokumentā dokumentam “Priekšlikums pasākumiem, lai nostiprinātu nevainīguma prezumpcijas un tiesību piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā konkrētus aspektus kriminālprocesā”, SWD(2013) 479 final, 2013. gada 27. novembris). Tātad ir jāsecina, ka jautājums par tiesībām uz brīvību ar Direktīvu 2016/343 netiek regulēts.