Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2018. gada 20. decembrī Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs iesniedza par Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2018. gada 15. oktobra spriedumu lietā T-7/17 John Mills/EUIPO

(Lieta C-809/18 P)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvji: A. Lukošiūtė)

Pārējās lietas dalībnieces: John Mills Ltd, Jerome Alexander Consulting Corp.

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:

atcelt apstrīdēto lēmumu;

piespriest John Mills Ltd atlīdzināt Biroja tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Regulas Nr. 207/2009 1 8. panta 3. punkta pārkāpums

Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 207/2009 8. panta 3. punktu, ierobežojot tā tvērumu ar apzīmējumu “identiskuma” jēdzienu un piešķirot tam Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta a) apakšpunktam piemītošo nozīmi.

Vispārējā tiesa, dodot priekšroku apstrīdamai gramatiskajai interpretācijai, pietiekami neesot ņēmusi vērā Regulas Nr. 207/2009 8. panta 3. punkta mērķi, proti, novērst to, ka preču zīmes īpašnieka pārstāvis neatbilstoši izmanto preču zīmi, jo pārstāvis varētu izmantot zināšanas un pieredzi, kas gūtas viņa darījuma attiecību laikā ar īpašnieku un tādējādi netaisni gūt labumu no paša preču zīmes īpašnieka ieguldītajiem centieniem un investīcijām. Savukārt Eiropas Savienības judikatūrā, interpretējot Eiropas Savienības preču zīmes tiesības, konsekventi tiekot izmantota teleoloģiskā interpretācija.

Arī gramatiskā interpretācija neļaujot nonākt pie secinājuma, ka Regulas Nr. 207/2009 8. panta 3. punkts attiecas vienīgi uz identiskām preču zīmēm. Tādējādi esot pietiekami, ja apzīmējumu sakritība attiecas uz elementiem, kuros galvenokārt izpaužas agrākās preču zīmes atšķirtspēja. Balstoties uz minēto, pareiza pārbaude, vērtējot konfliktējošās preču zīmes atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 8. panta 3. punktam, ietver to, vai Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumā ir atveidoti būtiskie agrākās preču zīmes elementi tādējādi, ka ir acīmredzams, ka pieteikuma iesniedzējs piesavinās likumīgā īpašnieka tiesības uz viņa preču zīmi. Faktiski nelojāls pārstāvis varētu nepieļaut ne vien to, ka īstais agrākās preču zīmes īpašnieks secīgi reģistrē preču zīmi Eiropas Savienībā, bet patiešām to, ka īpašnieks jebkādi to izmanto Eiropas Savienībā.

Tiesas Statūtu 36. panta pārkāpums

Spriedumā, par kuru iesniegta apelācijas sūdzība, esot pieļauta pretrunīga argumentācija, ciktāl, no vienas puses ir akceptēts, ka apzīmējumi ir identiski tad, kad ar vienu no tiem, to nekādi negrozot vai nepapildinot, tiek attēlots otrs un, no otras puses, ka tie ir identiski arī tad, kad grozījumi ir veikti, nemainot atšķirtspēju (skat. pārsūdzētā sprieduma 38.–40. punktu). Šāda argumentācija esot pretrunīga, jo viens un tas pats “identiskuma” jēdziens tiek piemērots atšķirīgās tiesiskajās un faktiskajās situācijās un tas kļūdaini tiek piepildīts ar diviem dažādiem saturiem.

Vispārējā tiesa neesot sniegusi nekādu pamatojumu, kāpēc, balstoties uz tās izmantoto testu apstrīdētā sprieduma 39. punktā, konfliktējošās preču zīmes neietilpst Regulas Nr. 207/2009 8. panta 3. punkta tvērumā.

____________

1 Padomes Regula (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Kopienas preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.).