ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA] SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 4. decembrī (1)
Lieta C‑621/18
Andy Wightman,
Ross Greer,
Alyn Smith,
David Martin,
Catherine Stihler,
Jolyon Maugham,
Joanna Cherry
pret
Secretary of State for Exiting the European Union,
piedaloties:
Chris Leslie,
Tom Brake
(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniedza Court of Session, Inner House, First Division(Scotland) (Skotijas Augstā tiesa, Apelācijas palāta, Pirmā nodaļa, Apvienotā Karaliste))
Prejudiciāls jautājums – Pieņemamība – LES 50. pants – Tiesības izstāties no Savienības – Paziņojums par nodomu izstāties – Apvienotās Karalistes izstāšanās (Brexit) – Paziņojuma par nodomu izstāties atsaucamība – Vienpusēja atsaukšana – Vienpusējas atsaukšanas nosacījumi – Saskaņota atsaukšana
1. 2017. gada 29. martā Lielbritānijas Apvienotā Karaliste un Ziemeļīrija (turpmāk tekstā – “Apvienotā Karaliste”) paziņoja Eiropadomei par savu nodomu izstāties no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas Kopienas (turpmāk tekstā – “paziņojums par nodomu izstāties”) (2).
2. Šis paziņojums pirmoreiz Eiropas Savienības vēsturē ir pavēris ceļu procedūrai saskaņā ar LES 50. pantu, kura 2. un 3. punktā ir paredzētas sarunas par “izstāšanās līgumu” un tā noslēgšana starp Savienību un dalībvalsti, kura izstājas. Šī līguma nenoslēgšanas gadījumā Līgumi attiecīgai valstij vairs nav saistoši divus gadus pēc paziņojuma par nodomu izstāties dienas, ja vien Eiropadome vienbalsīgi nenolemj šo laikposmu pagarināt.
3. Skotijas tiesa ir vērsusies ar lūgumu Savienības Tiesā, lai tā, būdama augstākā Savienības tiesību interpretēšanas instance, kliedētu šaubas par jautājumu, kas LES 50. pantā nav atrunāts. Faktiski ir jānoskaidro, vai dalībvalsts pēc paziņojuma par savu nodomu izstāties no Savienības var atsaukt (iespējams, vienpusēji) šo paziņojumu.
4. Kā es izklāstīšu turpmāk, neatkarīgi no ierosinātā jautājuma nozīmes doktrīnā un pro futuro tā praktiskās sekas, kā arī tā ietekme pamatlietā ir nenoliedzamas. Ja Tiesa piekrīt vienpusējai atsaukšanai, Apvienotā Karaliste varētu nosūtīt Eiropadomei par to paziņojumu, līdz ar to turpināt būt par Savienības dalībvalsti. Tā kā Apvienotās Karalistes parlamentam ir jāsniedz sava galīgā piekrišana gan tad, ja tiks panākta vienošanās par izstāšanos, gan šīs vienošanas neesamības gadījumā, daži Parlamenta locekļi uzskata, ka paziņojuma par nodomu izstāties atsaucamība pavērtu trešo ceļu, proti, palikt Savienības sastāvā neveiksmīga Brexit gadījumā. Iesniedzējtiesa šķietami piekrīt šai nostājai, argumentējot, ka [Eiropas] Savienības Tiesas atbilde ļautu Apvienotās Karalistes parlamenta deputātiem gūt skaidru priekšstatu par pieejamām iespējām, veicot savu balsojumu.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
5. Atbilstoši LES 50. pantam:
“1. Jebkura dalībvalsts var nolemt izstāties no Savienības saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām.
2. Dalībvalsts, kura nolemj izstāties, par savu nodomu paziņo Eiropadomei. Ievērojot Eiropadomes paustās nostādnes, Savienība risina sarunas un noslēdz līgumu ar šo valsti, nosakot tās izstāšanās kārtību un ņemot vērā tās turpmākās attiecības ar Savienību. Par šo līgumu veic sarunas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. panta 3. punktu. To noslēdz Padome ar kvalificētu balsu vairākumu, saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu.
3. Līgumi attiecīgai valstij vairs nav saistoši no dienas, kad stājas spēkā izstāšanās līgums, vai, ja tāds nav noslēgts, divus gadus pēc 2. punktā minētā paziņojuma, ja vien Eiropadome, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, vienprātīgi nenolemj šo laikposmu pagarināt.
4. Piemērojot 2. un 3. punktu, Eiropadomes vai Padomes loceklis no tās dalībvalsts, kura izstājas, nepiedalās nedz Eiropadomes vai Padomes pārrunās, nedz lēmumu pieņemšanā attiecībā uz šo valsti.
Kvalificēto vairākumu nosaka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 238. panta 3. punkta b) apakšpunktu.
5. Ja valsts, kura ir izstājusies no Savienības, lūdz atkārtotu pievienošanos, uz tās lūgumu attiecas 49. pantā minētā procedūra.”
B. Starptautiskās tiesības
6. Vīnes Konvencija par starptautisko līgumu tiesībām, pieņemta Vīnē 1969. gada 23. maijā (3) (turpmāk tekstā – “VKLT”) regulē līgumu noslēgšanu starp valstīm.
7. Saskaņā ar VKLT 54. pantu:
“Līguma darbības pārtraukšana vai dalībnieka izstāšanās no tā var notikt:
a) saskaņā ar dotā līguma noteikumiem; vai
b) jebkurā laikā ar visu dalībnieku piekrišanu pēc konsultēšanās ar citām līgumslēdzējām valstīm.”
8. VKLT 65. pantā (“Procedūra attiecībā uz līguma spēkā neesamību, tā darbības pārtraukšanu, izstāšanos no tā vai tā darbības apturēšanu”) ir noteikts:
“1. Dalībniekam, kurš saskaņā ar doto Konvenciju atsaucas uz tā piekrišanas trūkumu līguma saistošajam raksturam vai uz pamatu, lai apstrīdētu līguma spēkā esamību, pārtraucot tā darbību, izstājoties no tā vai apturot tā darbību, jāpaziņo par to citiem dalībniekiem. Paziņojumā jānorāda pasākumi, kurus paredzēts veikt attiecībā uz līgumu, kā arī to pamatojums.
2. Ja pēc noteikta perioda izbeigšanās, kas, izņemot īpaši steidzamus gadījumus, ir ne mazāks par trim mēnešiem no paziņojuma saņemšanas brīža, neviens no dalībniekiem nav izteicis iebildumus, tad dalībnieks, kas nosūtījis paziņojumu, ir tiesīgs saskaņā ar 67. pantā noteikto kārtību veikt paredzētos pasākumus.
3. Ja tomēr ir izteikts kāds iebildums no jebkura cita dalībnieka puses, tad dalībnieki cenšas sasniegt noregulējumu saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 33. pantu.
[..]”
9. VKLT 67. pantā ir paredzēts:
“1. Paziņojums atbilstoši 65. panta pirmajai daļai veicams rakstveidā.
2. Jebkurš lēmums, kura mērķis ir pasludināt līgumu par spēkā neesošu, pārtraukt tā darbību, izstāties no tā vai apturēt tā darbību saskaņā ar līguma noteikumiem vai 65. panta otro vai trešo daļu tiek izstrādāts kā instruments, kas nododams dalībniekiem. Ja attiecīgo instrumentu nav parakstījis valsts vadītājs, valdības vadītājs vai ārlietu ministrs, tad valsts pārstāvis, kas nodod instrumentu, var tikt aicināts uzrādīt pilnvaru.”
10. Atbilstoši VKLT 68. pantam (“65. un 67. pantā paredzēto paziņojumu un instrumentu atsaukšana”):
“Paziņojums vai instruments, kas paredzēts 65. un 67. pantā, var tikt atsaukts jebkurā brīdī pirms tā stāšanās spēkā.”
C. Apvienotās Karalistes tiesības. European Union (Withdrawal) Act 2018 (4)
11. Saskaņā ar 13. pantu:
“(1) Izstāšanās līgums var tikt ratificēts vienīgi, ja:
a) valdības ministrs ir iesniedzis katrā Parlamenta palātā:
i) paziņojumu, ka ir panākta politiskā vienošanās;
ii) sarunu ceļā panāktā izstāšanās līguma kopiju un
iii) turpmāko attiecību ietvara regulējuma kopiju;
b) pēc valdības ministra ierosinājuma House of Commons [Pārstāvju palāta] ar rezolūciju ir apstiprinājusi sarunu ceļā panākto izstāšanās līgumu un turpmāko attiecību ietvara regulējumu;
c) valdības ministrs ir iesniedzis ierosinājumu House of Lords [Lordu palātai] ņemt vērā sarunu ceļā panākto izstāšanās līgumu un turpmāko attiecību ietvara regulējumu, un
i) Lordu palāta ir apspriedusi šo ierosinājumu vai
ii) Lordu palāta nav pabeigusi debates par šo ierosinājumu pirms Lordu palātas piecu dienu sesijas beigām, skaitot no Lordu palātas sesijas pirmās dienas pēc dienas, kad Pārstāvju palātā ir pieņemta b) apakšpunktā minētā rezolūcija, un
d) Parlaments ir pieņēmis likumu, kas ietver izstāšanās līguma īstenošanas noteikumus.
(2) Cik vien iespējams, valdības ministram ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai Pārstāvju palāta apspriestu un nobalsotu jautājumā par 1. punkta b) apakšpunktā minēto ierosinājumu, pirms Eiropas Parlaments nolemj, vai tas piekrīt, lai izstāšanās līgums tiktu noslēgts Eiropas Savienības vārdā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 50. panta 2. punktu.
(3) Ja Pārstāvju palāta izlemj nepieņemt 1. punkta b) apakšpunktā minēto rezolūciju, ir piemērojami 4. punktā paredzētie noteikumi.
4. Divdesmit vienas dienas laikā no dienas, kad Pārstāvju palāta nolemj nepieņemt rezolūciju, valdības ministram ir jāsniedz paziņojums par to, kā Apvienotās Karalistes valdība piedāvā turpināt sarunas par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 50. panta 2. punktam.
[..]
(6) Valdības ministram ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai ministrs:
a) Pārstāvju palātas sesijas septiņu dienu laikā, skaitot no 4. punktā minētā paziņojuma datuma, iesniegtu neitrāli formulētu ierosinājumu, lai konstatētu, ka Pārstāvju palāta ir ņēmusi vērā minēto paziņojumu, un
b) Lordu palātas sesijas septiņu dienu laikā, skaitot no minētā paziņojuma datuma, iesniedz ierosinājumu Lordu palātai ņemt vērā minēto priekšlikumu.
(7) 8. punkta noteikumi ir piemērojami, ja līdz 2019. gada 21. janvāra diennakts beigām premjerministrs sniedz paziņojumu par to, ka principā sarunu ceļā atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 50. panta 2. punktam nav iespējams panākt vienošanos pēc būtības par:
a) Apvienotās Karalistes izstāšanās veidu no Eiropas Savienības un
b) Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību ietvara regulējumu pēc minētās izstāšanās.
(8) Valdības ministram četrpadsmit dienu laikā, skaitot no 7. punktā minētā paziņojuma datuma, ir:
a) jāsniedz paziņojums par to, kā Apvienotās Karalistes vadība piedāvā rīkoties tālāk, un
b) jāveic nepieciešamie pasākumi, lai ministrs:
i) Pārstāvju palātas sesijas septiņu dienu laikā, skaitot no a) punktā minētā paziņojuma datuma, iesniegtu neitrāli formulētu ierosinājumu, lai konstatētu, ka Pārstāvju palāta ir ņēmusi vērā a) punktā minēto paziņojumu;
ii) Lordu palātas sesijas septiņu dienu laikā, skaitot no a) punktā minētā paziņojuma datuma, iesniegtu ierosinājumu Lordu palātai ņemt vērā minēto a) punktā minēto paziņojumu.
[..]
(10) 11. punkta noteikumi ir piemērojami, ja 2019. gada 21. janvāra diennakts beigās sarunās atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 50. panta 2. punktam principā nav panākta vienošanos pēc būtības par:
a) Apvienotās Karalistes izstāšanās noteikumiem no Eiropas Savienības, un
b) Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību ietvara regulējumu pēc minētās izstāšanās.
(11) Piecu dienu laikā, sākot no 2019. gada 21. janvāra diennakts beigām, valdības ministram ir:
a) jāsniedz paziņojums par to, kā Apvienotās Karalistes vadība piedāvā rīkoties tālāk, un
b) jāveic nepieciešamie pasākumi, lai ministrs:
i) Pārstāvju palātas sesijas piecu dienu laikā, skaitot no 2019. gada 21. janvāra diennakts beigām, iesniegtu neitrāli formulētu ierosinājumu, lai konstatētu, ka Pārstāvju palāta ir ņēmusi vērā a) apakšpunktā minēto paziņojumu, un
ii) Pārstāvju palātas sesijas piecu dienu laikā, skaitot no 2019. gada 21. janvāra diennakts beigām, iesniegtu neitrāli formulētu ierosinājumu Lordu palātai ņemt vērā a) apakšpunktā minēto paziņojumu.
[..].”
II. Fakti, tiesvedības norise un prejudiciālais jautājums
12. 2016. gada 23. jūnijā Apvienotās Karalistes pilsoņi referendumā nobalsoja (51,9 % pret 48,1 %) par labu tam, lai viņu valsts izstātos (“exit”) no Eiropas Savienības.
13. United Kingdom Supreme Court (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) 2017. gada 24. janvāra spriedumā Miller (5) nosprieda, ka Apvienotās Karalistes valdībai vispirms ir jāsaņem Parlamenta piekrišana, lai paziņotu Eiropadomei par nodomu izstāties no Savienības. Tomēr spriedumā nav spriests par šī paziņojuma atsaucamību, jo toreiz par šo jautājumu nebija strīda – šīs lietas dalībnieki bija vienisprātis, ka tā ir neatsaucama (6).
14. 2017. gada 13. martā Apvienotās Karalistes parlaments pieņēma European Union (Notification of Withdrawal) Act 2017 (7), ar ko atļāva premjerministram paziņot par Apvienotās Karalistes nodomu izstāties no Savienības, kā tas paredzēts LES 50. panta 2. punktā.
15. 2017. gada 29. martā Apvienotās Karalistes premjerministrs iesniedza Eiropadomei paziņojumu par nodomu izstāties no Savienības.
16. 2017. gada 29. aprīlī Eiropadome (50. pants) pieņēma norādījumus, kuros definēja LES 50. pantā paredzēto sarunu ietvaru un izklāstīja nostājas un vispārējos principus, kurus Eiropas Savienība ievēros šajās sarunās (8). Balstoties uz Komisijas 2017. gada 3. maija ieteikumu, Padome 2017. gada 22. maijā atbilstoši LES 50. pantam un LESD 218. panta 3. punktam pieņēma lēmumu, ar kuru atļāva Komisijai sākt sarunas ar Apvienoto Karalisti, lai noslēgtu līgumu par izstāšanos no Savienības un EAK (9).
17. 2018. gada 14. novembrī sarunas noslēdzās ar Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas Kopienas projektu (10). Savukārt 2018. gada 22. novembrī tika pieņemta Politiskā deklarācija, kurā izklāstīts Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību ietvars (11). 2018. gada 25. novembrī Eiropadome sniedza savu piekrišanu šim Līgumam un deklarācijai.
18. Līdz brīdim, kamēr sekmīgi nav pabeigta šī Līguma projekta ratificēšanas procedūra Apvienotajā Karalistē un Eiropas Savienībā, pastāv divas LES 50. panta 3. punktā paredzētās iespējas.
19. 2017. gada 19. decembrī daži Skotijas parlamenta, Apvienotās Karalistes parlamenta un Eiropas Parlamenta deputāti iesniedza Court of Session, Outer House (Skotijas Augstā tiesa, Pirmās instances palāta, Apvienotā Karaliste) pieteikumu par “judicial review” [pieteikumu par tiesas kontroli], lai noskaidrotu, vai paziņojums par nodomu izstāties vienpusēji var tikt atsaukts pirms LES 50. pantā minētā divu gadu termiņa iestāšanās, un tādējādi, ja šāda atsaukšana notiktu, Apvienotā Karaliste paliktu Eiropas Savienības sastāvā.
20. Attiecīgais pieteikums tika noraidīts ar Lord Ordinary (pirmā līmeņa instances tiesnesis) 2018. gada 6. februāra lēmumu (12), uzskatot, ka tas aizskar Apvienotās Karalistes parlamenta suverenitāti un ka tajā izvirzītais jautājums ir hipotētisks, jo nepastāv norādes, kas liecinātu par Apvienotās Karalistes valdības vai Parlamenta vēlmi atsaukt paziņojumu par nodomu izstāties.
21. Prasītāji iesniedza apelācijas sūdzību Court of Session, Inner House (Skotijas Augstā tiesa, Apelācijas palāta), kas ar 2018. gada 20. marta (13) lēmumu atļāva turpināt tiesvedību, nosūtot lietu atpakaļ pirmā līmeņa instancei izlemšanai pēc būtības.
22. Ar 2018. gada 8. jūnija (14) lēmumu Court of Session (Skotijas Augstā tiesa) Lord Ordinary (pirmā līmeņa instances tiesnesis) noraidīja pieteikumu par prejudiciālā jautājuma uzdošanu Eiropas Tiesai un noraidīja pieteikumu (15).
23. Prasītāji par šo lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Court of Session, Inner House, First Division (Skotijas Augstā tiesa, Apelācijas palāta, Pirmā nodaļa), kas pēc lietas izskatīšanas 2018. gada 21. septembrī (16) pieņēma rīkojumu, apmierinot pieteikumu par prejudiciālā nolēmuma uzdošanu atbilstoši LESD 267. pantam.
24. Būtībā iesniedzējtiesa:
– uzskata, ka jautājums par to, vai šis paziņojums likumīgi varētu vienpusēji tikt atsaukts tādējādi, ka Apvienotā Karaliste paliktu [Eiropas] Savienības sastāvā, nav ne priekšlaicīgs, ne akadēmisks,
– uzsver nenoteiktību šajā jautājumā un saprot, ka atbilde ļautu Apvienotās Karalistes deputātiem gūt skaidru priekšstatu par pieejamām iespējām, veicot savu balsojumu. Tiesa uzskata, ka neatkarīgi no Skotijas parlamenta un Eiropas Parlamenta deputātu varbūtējām interesēm, lai tā atrisinātu šo jautājumu, Apvienotās Karalistes parlamenta deputātiem šīs intereses tiešām ir.
25. Lai veiktu šo secinājumu, iesniedzējtiesa ir ņēmusi vērā karalisko piekrišanu, kas 2018. gada 26. jūnijā tika sniegta European Union (Withdrawal), Act 2018, kura 13. pantā ir detalizēti regulēts veids, kādā veidā tiek saņemts parlamentārais apstiprinājums sarunu iznākumam starp Apvienoto Karalisti un Eiropas Savienību saskaņā ar LES 50. pantu. Konkrēti, izstāšanās līgums var tikt ratificēts vienīgi tad, ja tas kopā ar Apvienotās Karalistes un Savienības turpmāko attiecību ietvara regulējumu ir apstiprināts ar House of Commons (Pārstāvju palātas) rezolūciju un ja abi, līgums un ietvara regulējums, ir tikuši apspriesti House of Lords (Lordu palāta). Gadījumā, ja šāds apstiprinājums netiek saņemts, valdībai ir jāpaskaidro savs priekšlikums attiecībā uz sarunām. Ja premjerministrs līdz 2019. gada 21. janvārim paziņo, ka principā nav iespējams panākt vienošanos, valdībai vēlreiz ir jāizklāsta savs priekšlikums šajā jautājumā. Šis priekšlikums ir jāizklāsta abās Parlamentu palātās.
26. European Union (Withdrawal) Act 2018 13. pantā ir paskaidrots, ka, ja Pārstāvju palāta noraida izstāšanās līgumu, Līgumi vairs nav saistoši Apvienotajai Karalistei no 2019. gada 29. marta, izņemot īpaši norādītos apstākļos. Tas pats notiek gadījumā, ja līdz šim datumam starp Apvienoto Karalisti un Eiropas Savienību nav noslēgts izstāšanās līgums.
27. Šajā kontekstā Court of Session, Inner House, First Division (Skotijas Augstā tiesa, Apelācijas palāta, Pirmā nodaļa) ir uzdevusi Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu (17):
“Ja dalībvalsts saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 50. pantu ir paziņojusi Eiropadomei par savu nodomu izstāties no Eiropas Savienības, vai Savienības tiesības atļauj paziņojumu iesniegušajai dalībvalstij vienpusēji atsaukt šo paziņojumu, un ja tas tā ir, kādi ir nosacījumi un kādas ir sekas dalībvalsts palikšanai Eiropas Savienībā?”
III. Par tiesvedības gaitu Eiropas Savienības Tiesā
28. Attiecīgais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika saņemts Tiesas kancelejā 2018. gada 3. oktobrī.
29. Iesniedzējtiesa iesniedza pieteikumu par to, lai lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu tiktu piemērota paātrinātā tiesvedība atbilstoši Tiesas Reglamenta 105. panta 1. punktam, norādot uz lietas steidzamību, jo apspriedēm un attiecīgajam balsojumam Parlamentā par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības ir jānotiek pietiekami savlaicīgi pirms 2019. gada 29. marta.
30. Tiesas priekšsēdētājs apmierināja šo pieteikumu, kā tas izriet no 2018. gada 19. oktobra rīkojuma, pamatojot paātrinātās tiesvedības piemērošanu ar nepieciešamību skaidrot LES 50. panta tvērumu, pirms valsts parlamenta locekļiem ir jālemj par izstāšanās līgumu, un ar šīs tiesību normas būtiskumu gan Apvienotajai Karalistei, gan Savienības konstitucionālajai kārtībai (18).
31. Šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā savus rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāji pamatlietā (Wightman u.c., kā arī Tom Brake un Chris Leslie), Apvienotās Karalistes valdība, Komisija un Padome. Visi iepriekš minētie lietas dalībnieki piedalījās Tiesas 2018. gada 27. novembra sēdē.
IV. Par prejudiciālā jautājuma pieņemamību
32. Apvienotās Karalistes valdība noliedz, ka prejudiciālais jautājums ir pieņemams. Komisija šajā ziņā pauž šaubas, tomēr neizvirza tās kā formālu nepieņemamības pamatojumu.
33. Īsumā Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka:
– jautājums nav pieņemams, ņemot vērā tā hipotētisko un teorētisko (akadēmisko) raksturu, jo nepastāv nekādas norādes, ka Apvienotās Karalistes parlaments vai valdība ir nolēmušas atsaukt paziņojumu par izstāšanos,
– atzīt šo prejudiciālo jautājumu par pieņemamu būtu pretrunā ar tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu, kas iedibināta Līgumos, kuros nav paredzēta iespēja Tiesai sniegt konsultatīvus atzinumus konstitucionāla rakstura jautājumos, kā, piemēram, jautājumā par dalībvalsts izstāšanos no [Eiropas] Savienības.
34. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šajā ziņā ir jānorāda, ka vienīgi valsts tiesa, kura izskata lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, lietas īpatnību gaismā var noteikt gan to, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai, gan to, cik atbilstoši ir Tiesai uzdotie jautājumi. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesai principā ir par tiem jālemj. No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas atbilstības pieņēmums.
35. Saskaņā ar šo pašu judikatūru Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu vienīgi tad, kad ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normas interpretācijai vai spēkā esamības izvērtējumam nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (19).
36. Uzskatu, ka šajā lietā nav īstenojies neviens no šiem absolūti nepieciešamiem nosacījumiem, lai noraidītu a limine prejudiciālā jautājuma uzdošanu.
37. Pirmkārt, Tiesai ir jāpieņem, ka iesniedzējtiesa ir izdevusi rīkojumu par prejudiciālā jautājuma uzdošanu saskaņā ar spēkā esošām iekšējām procesuālajām, tiesu kompetenci un iekārtu reglamentējošām tiesību normām (20). Konkrēti, šobrīd nav jāapšauba, ka judicial review procesuālais mehānisms, kāds tiek piemērots Skotijā (21), leģitimē šajā lietā (līdzīgi kā citās lietās, kurās Tiesa jau sniegusi risinājumu) (22) gan prejudiciālā jautājuma uzdošanu, gan arī secīgu tiesas, kura to ir rosinājusi, iekšējo lēmumu (23).
38. Otrkārt, strīds ir reāli pastāvošs un tajā ir skaidra pretējo juridisko viedokļu, kurus aizstāv katra no pusēm lietā, sadursme. Patiešām, pastāv vēl neatrisināts procesuālais strīds, kurā ir izvirzīti pretēji argumenti un prasījumi:
– prasītāji lūdz iesniedzējtiesu atzīt, ka LES. 50. pants atļauj vienpusēju paziņojuma par nodomu izstāties atsaukšanu, lūdzot, lai tā iepriekš noskaidro Tiesas viedokli šajā jautājumā,
– Apvienotās Karalistes valdība iebilst pret šo prasījumu.
39. Treškārt, iesniedzējtiesas jautājums ir fundamentāls pamatlietas izšķiršanā. Varētu pat teikt, ka šis jautājums veido šī attiecīgā strīda priekšmetu. Tiesai ir pilnvaras galīgi un vienveidīgi interpretēt LES 50. pantu, un būs vajadzīga ievērojama interpretācijas piepūle, lai noteiktu, vai šis pants atļauj vai neatļauj vienpusēju paziņojuma par nodomu izstāties atsaukšanu. Bez Tiesas atbalsta iesniedzējtiesai būtu sarežģīti atrisināt šo strīdu, par kuru tai ir jālemj.
40. Ceturtkārt, izvirzītais jautājums nav tikai akadēmisks (24). Tiesai tiek lūgts taisīt spriedumu, lai interpretētu šo tiesību normu (LES 50. pants), kura faktiski būs jāpiemēro un kuras juridiskās sekas nākotnē nenovēršami tuvojas. Lūguma par prejudiciālā nolēmuma sniegšanu mērķis ir noskaidrot patieso šīs tiesību normas tvērumu kādā ļoti neskaidrā aspektā (25).
41. Tiesas atbildes praktiskā, nevis tikai teorētiskā nozīme ir acīmredzama, ņemot vērā milzīgās Brexit juridiskās, sociālās un politiskās atskaņas gan Apvienotajai Karalistei, gan Eiropas Savienībai, kā arī Lielbritānijas un citu valstu pilsoņu, kurus ietekmē izstāšanās, tiesībām. Uzsveru, ka nav runa tikai par doktrinālu jautājumu, kas pieejams vien dažiem Savienības tiesību speciālistiem – Tiesai uzdotajam jautājumam var būt reāla ietekme Apvienotajā Karalistē un pašā Eiropas Savienībā.
42. Piektkārt, es pievienojos lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu ietvertajam vērtējumu, uzskatot, ka jautājums nav priekšlaicīgs. Vēl jo vairāk, tāpat kā iesniedzējtiesai (26) man šķiet, ka ideāls moments, lai kliedētu šaubas par to, vai paziņojums par nodomu izstāties ir vai nav atsaucams, ir pirms, nevis pēc tam, kad Brexit jau ir noticis un kad Apvienotā Karaliste ir nenovēršami ieslīgusi tā sekās.
43. Sestkārt, attiecīgais jautājums nevar arī tikt kvalificēts kā paviršs vai nevajadzīgs, jo atbilde uz to ļautu Apvienotās Karalistes parlamenta deputātiem gūt priekšstatu par pieejamām iespējām pirms sava balsojuma veikšanas (27).
44. Saskaņā ar European Union (Withdrawal) Act 2018 13. pantu Apvienotās Karalistes parlamentam pirms 2019. gada 21. janvāra ir jāpiekrīt vai jānoraida izstāšanās līgums, kas attiecīgā gadījumā tiek panākts starp Apvienoto Karalisti un Savienību. un gadījumā, ja līgums netiek panākts, pēc tam ir jāsniedz paziņojums par to, kā Apvienotās Karalistes valdībai ir jārīkojas turpmāk. Šī līguma noraidīšanas vai tā neesamības gadījumā Apvienotā Karaliste pārstās būt Eiropas Savienības dalībvalsts no 2019. gada 29. marta, ja vien Eiropadome, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, vienbalsīgi nenolemj šo laikposmu pagarināt (LES 50. panta 3. punkts).
45. Tādējādi atbilde uz prejudiciālo jautājumu ļaus Apvienotās Karalistes parlamenta locekļiem uzzināt, vai pastāv vēl trešā, nevis tikai divas alternatīvas iespējas, kas ir pieejamas šobrīd (izstāšanās līguma apstiprināšana vai noraidīšana un paziņojums par Apvienotās Karalistes valdības rīcību šī līguma neesamības gadījumā). Šī trešā iespēja atļautu Parlamentam uzdot Lielbritānijas valdībai atsaukt paziņojumu par nodomu izstāties, līdz ar to Apvienotā Karaliste turpinātu būt Eiropas Savienības dibināšanas līgumu līgumslēdzēja puse un tās dalībvalsts (28).
46. Septītkārt, tas, ko cer sagaidīt no Tiesas, nav tikai konsultatīva rakstura atzinums, kā (ar zināmām atrunām) šķietami uzsver Komisija. Savos rakstveida apsvērumos tā piekrīt, ka Tiesas atbilde ir nepieciešama, lai iesniedzējtiesa varētu pieņemt tai lūgto “declarator” (29), bet tas būs tikai konsultatīvs un tam nebūs tūlītējas ietekmes uz lietas dalībniekiem.
47. Es nepiekrītu šim viedoklim, jo, kā es tikko norādīju, šim iesniedzējtiesas nolēmumam var būt juridiskas sekas, ciktāl ar to lietas dalībniekiem, kas ir Apvienotās Karalistes parlamenta locekļi, tiktu atļauts, pamatojoties uz Savienības tiesībām, virzīt ierosinājumu par labu vienpusējai paziņojuma par nodomu izstāties atsaukšanai.
48. Apvienotās Karalistes valdība arī apgalvo, ka Tiesai tiek lūgts sniegt konsultatīvu atzinumu par hipotētisku atsaukšanu, kuru pati šī valdība negrasās veikt. Valdība uzskata, ka dibināšanas līgumi nepieļauj prejudiciālā jautājuma uzdošanas procedūras izmantošanu šādā kontekstā, jo LES 50. pantā nav paredzēta iespēja lūgt Tiesai atzinumu atšķirībā no LESD 218. panta 11. punkta. Tā piebilst, ka šīs (iespējamās) atsaukšanas tiesiskums, tiklīdz atsaukšana tiks īstenota, esot apstrīdams, ceļot tiešo prasību saistībā ar pienākumu neizpildi vai par tiesību akta atcelšanu. Tiesas konsultatīvais atzinums tik politiski jūtīgā jautājumā kā Brexit, attiecīgās valdības ieskatā, nozīmētu iejaukšanos tādu vēl sarunu procesā esošu lēmumu pieņemšanā, kuri ir jāpieņem Apvienotās Karalistes likumdošanas varai un izpildvarai.
49. Es nepiekrītu šiem argumentiem. Kā jau norādīju, Tiesai nav jāsniedz konsultatīvs atzinums, bet gan jāsadarbojas ar iesniedzējtiesu, lai tā atrisinātu īstu strīdu starp divām pusēm ar skaidri definētām juridiskām nostājām, kam ir nepieciešama LESD 50. panta interpretācija. Šaubu gadījumā par to, vai šajā tiesību normā paredzētā procedūra paredz iespēju vienpusēji atsaukt paziņojumu par nodomu izstāties, iesniedzējtiesai ir jāpieņem deklaratīvs spriedums ar būtisku ietekmi, kas savukārt ir atkarīga no LES tiesību normas interpretācijas.
50. Šajā kontekstā LESD 267. pantā paredzētā prejudiciālā jautājuma uzdošanas procedūra ir ideāla, lai ex ante atrisinātu minētās šaubas, proti, negaidot atsaukšanas īstenošanu. Tas vien, ka tiktu atzīta šī atsaucamība, ja Tiesa to apstiprinātu, pati par sevi var radīt atbilstošas juridiskās sekas, jo tā paver iespēju attiecīgajiem parlamenta locekļiem uz to atsaukties, lai pieņemtu vienu vai otru nostāju.
51. Atbildot uz lūgumu sniegt prejudiciālu jautājumu, Tiesa nepildīs padomdevēja funkcijas, bet gan sniegs atbildi atbilstoši savai tiesvedības funkcijai (proti, interpretēt tiesības), lai, balstoties uz to, iesniedzējtiesa taisītu spriedumu ar efektīvu tiesisko iedarbību attiecībā uz deklaratīvo prasību, kuru tai ir iesnieguši prasītāji.
52. Šādi atrisinot prejudiciālu jautājumu, Tiesa nepārsniedz uzdevumu, kas tai uzticēts ar LES 19. pantu un LESD 267. pantu. Tās LES 50. panta interpretācija neietver iejaukšanos politiskajā sarunu procesā par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības. Gluži pretēji, šī interpretācija palīdz no Savienības tiesību skatpunkta izskaidrot šīs izstāšanās, kuras aktīvie dalībnieki ir Apvienotās Karalistes izpildvara un likumdošanas vara, juridisko ietvaru.
53. Turklāt Tiesa, tāpat kā citos dalībvalstīm īpaši jūtīgos gadījumos, nevar atkāpties no savu pienākumu pildīšanas, izvairoties sniegt atbildi uz pareizi (proti, atbilstoši LESD 267. pantam) formulētu jautājumu tikai tā iemesla dēļ, ka kāda no pusēm varētu interpretēt šo atbildi no politiska, nevis strikti juridiska skatpunkta.
54. Visbeidzot man ir jāatsaucas uz rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu minēto spriedumu American Express (30), lai arī vien tāpēc, lai izvairītos no iespējamās pretrunas starp manu pašreizējo nostāju un nostāju, kuru es aizstāvēju secinājumos tajā lietā (31). Atzinīgi vērtējot judicial review procesa elastīgumu, vienlaikus es paudu atturīgumu un kritizēju pārlieko Tiesas dāsnumu, atzīstot par pieņemamiem šī veida procesos radušos prejudiciālos jautājumus, “kad ir runa par Savienības normu spēkā esamības vērtējumu”.
55. Minētajā gadījumā es uzskatīju, ka nepastāv īsts strīds starp American Express un Apvienotās Karalistes iestādēm: abas pēc savstarpējas vienošanās bija vērsušās tiesā, lai tā uzdotu Tiesai jautājumus, kurus tās pašas bija sagatavojušas. Pušu pretēju nostāju neesamība atspoguļoja, ka tas bija nevis īsts strīds, bet drīzāk to starpā mākslīgi radīts procesuālais līdzeklis ar vienīgu mērķi – saņemt Tiesas nolēmumu.
56. Taču neviens no šiem elementiem nav saskatāms šajā strīdā, kā es to jau esmu norādījis savos iepriekšējos apsvērumos. Piebildīšu, ka jebkurā gadījumā Tiesa atzina, ka attiecīgais lēmums par prejudiciālā jautājuma uzdošanu ir pieņemams, tostarp manis tikko izklāstītajos apstākļos.
57. Visu šo iemeslu dēļ es sliecos uzskatīt šo prejudiciālo jautājumu par pieņemamu.
V. Prejudiciālā jautājuma izvērtējums
58. Vai dalībvalsts (šajā gadījumā Apvienotā Karaliste) var atsaukt paziņojumu par nodomu izstāties no Savienības, ja tas jau ir paziņots Eiropadomei?
59. Ņemot vērā, ka LES 50. pantā nav ietverta tieša atbilde uz šo šķietami tik vienkāršo jautājumu, tiek piedāvāti trīs risinājumi: a) nē, nekādā gadījumā; b) jā, bez nosacījumiem, vai c) jā, ar dažiem nosacījumiem. Argumentācija, lai pamatotu katru no šīm atbildēm, bez šaubām, ir sarežģīta, kā to pierāda dalībvalstīs (it īpaši Apvienotajā Karalistē) un tiesību doktrīnā notikušās diskusijas (32).
60. Attiecīgais strīds ir radis savu vietu prejudiciālajā tiesvedībā, kurā:
– prasītāji (Wightman u.c.) un personas, kuras atbalsta viņu prasījumus (Tom Brake un Chirs Leslie), apgalvo, ka vienpusēja atsaukšana ir iespējama, ievērojot konkrētus nosacījumus,
– turpretī Komisija un Padome iebilst pret vienpusēju atsaukšanu, bet uzskata, ka LES 50. pants atļauj atsaukšanu (kuru es raksturošu kā saskaņotu), ko vienbalsīgi apstiprinājusi Eiropadome.
61. Patiesībā šī diskusija atspoguļo polemiku, kas parādās jau to tiesību pirmsākumos, kādas mēs tās pazīstam šodien, attiecībā uz tādu vienpusēju gribas izteikumu ietekmi, kuri skar trešās personas, un to iespējamo vēlāko atsaukšanu. Romiešu tiesībās šajā ziņā līdzās konservatīvai nostājai (optione facta, ius eligendi consumitur) (33) pastāvēja citas, elastīgākas nostājas, saskaņā ar kurām bija atļauta šo paziņojumu atsaukšana vai noraidīšana (mutatio consilii), ja vien ar to netika nodarīts kaitējums trešajām personām.
62. Izvērtējot jautājumu pēc būtības, es piedāvāju šādu argumentācijas secību:
– pirmkārt, es analizēšu starptautisko publisko tiesību normas saistībā ar starptautisko līgumu līgumslēdzēju valstu izstāšanos, tostarp normas saistībā ar izstāšanās atsaukšanu. No šīs analīzes varēs secināt, vai attiecīgās normas ir piemērojamas konkrētajā gadījumā,
– otrkārt, es veikšu LES 50. panta kā lex specialis interpretāciju, lai noteiktu, vai saskaņā ar to nepastāv nekāds aizliegums vienpusējai paziņojuma par nodomu izstāties atsaukšanai. Gadījumā, ja tas tā ir, es analizēšu prasības, kuras dalībvalstīm būtu jāievēro, lai veiktu šo vienpusējo atsaukšanu,
– visbeidzot, es aplūkošu Komisijas un Padomes norādīto saskaņotas atsaukšanas iespēju.
A. Izstāšanās no starptautisko tiesību līgumiem
1. VKLT tiesību normas, paražu tiesību normas un valstu prakse attiecībā uz izstāšanās tiesībām
63. Tā kā starptautisko līgumu tiesiskā regulējuma pamatā ir VKLT 26. pantānostiprinātais pacta sunt servanda princips, valstis ir paudušas atturīgu nostāju, lai akceptētu starptautiskā līguma līgumslēdzējas valsts vienpusējas izstāšanās tiesības. Tādēļ VKLT 42. pantā ir paredzēts, ka “Līguma darbības pārtraukšana, tā denonsēšana vai dalībnieka izstāšanās var notikt tikai konkrētā līguma vai dotās Konvencijas noteikumu piemērošanas rezultātā”.
64. Izstāšanās iespēja no līguma ir tieši paredzēta VKLT:
– 54. pantā ir atļauta līgumslēdzējas valsts izstāšanās “saskaņā ar dotā līguma noteikumiem (34) vai jebkurā laikā ar visu dalībnieku piekrišanu pēc konsultēšanās ar citām līgumslēdzējām valstīm” (35).
– 56. pantā ir noteikts, ka līgums, kas neparedz noteikumus par tā darbības pārtraukšanu un kas neparedz denonsēšanu vai izstāšanos no tā, nevar tikt denonsēts vai no tā nevar izstāties, izņemot gadījumus, kad ir noteikts, ka dalībnieki vēlējās pieļaut denonsēšanas vai izstāšanās iespēju vai denonsēšanas vai izstāšanās tiesības var tikt izsecinātas no līguma rakstura (36).
65. Starptautiskā prakse attiecībā uz vienpusēju izstāšanos no daudzpusējiem līgumiem nav bijusi pārāk plaša, bet tomēr šādi gadījumi pastāv. Pēdējos gados šī prakse ir kļuvusi plašāka dažu valdību atturīgas attieksmes dēļ, iestājoties pret starptautiskiem līgumiem un dalību starptautiskajās organizācijās (37).
66. Tāpat ir bijuši izstāšanās gadījumi no attiecīgā līguma uz noteiktu laikposmu un vēlāka pievienošanās šim pašam līgumam. Viens no nozīmīgākajiem gadījumiem bija aukstā kara sākumā Eiropas komunistisko valstu izstāšanās no Pasaules Veselības organizācijas (PVO) un Apvienoto Nāciju Izglītības, Zinātnes un Kultūras Organizācijas (UNESCO). Tā kā abu starptautisko organizāciju dibināšanas līgumos nebija ietverta izstāšanās klauzula, Rietumu valstis uzskatīja, ka izstāšanās bija atkarīga no pārējo līgumslēdzēju valstu piekrišanas. Savas nostājas atbalstam komunistiskās valstis kā starptautisko tiesību pamatprincipu uzsvēra, ka valstis nevar būt spiestas turpināt būt līguma puses pret savu gribu (38).
67. Šo notikumu rezultātā tika grozīts UNESCO dibināšanas līgums, lai ietvertu tajā normu, kurā nostiprinātas vienpusējas izstāšanās tiesības (39). Šo klauzulu ir izmantojusi Apvienotā Karaliste (kas izstājās no UNESCO 1985. gadā 31. decembrī un no jauna pievienojās 1997. gada 1. jūlijā) un Savienotās Valstis (kas izstājās 1984. gada 31. decembrī un pievienojās 2003. gada 3. oktobrī). 2017. gadā Savienotās Valstis atkal izstājās no šīs starptautiskās organizācijas, un to pašu ir izdarījusi arī Izraēla (40).
68. Attiecībā uz paziņojumu par izstāšanos no starptautiskiem līgumiem atsaukšanu papildu dažiem vēsturiskiem gadījumiem (41) ir arī neseni gadījumi, kas varētu būt interesanti šajā lietā. Es konkrēti atsaukšos uz Panamas, Gambijas un Dienvidāfrikas Republikas gadījumiem (42).
69. 2009. gada 19. augustā Panamas valdība paziņoja (43) par tās izstāšanos no Centrālamerikas parlamenta un citu politisko institūciju dibināšanas līguma (turpmāk tekstā – “Parlacen”) (44), savas nostājas atbalstam atsaucoties uz VKLT 54. panta b) punktu. Pēc Parlacen locekļu noraidījuma Panamas valdība lūdza Nacionālajai asamblejai pieņemt 2011. gada 11. decembra Likumu 78, kurā bija atspoguļots šī paziņojuma formulējums un piedāvāts atcelt Panamas instrumentus minētā Līguma ratifikācijai. Tomēr Corte Suprema de Justicia de Panamá (Panamas Augstākā tiesa) atzina šo likumu par neatbilstošu Konstitūcijai, ciktāl ar to tiek pārkāpts Panamas Konstitūcijas 4. pants (“Panamas Republika ievēro starptautisko tiesību normas”), jo Parlacen Līgumā nebija iekļauta klauzula, kurā tieši paredzēta izstāšanās, un tā nebija iespējama arī saskaņā ar VKLT 54. un 56. pantu (45). Šī sprieduma rezultātā Panamas paziņojums par izstāšanos tika atsaukts un šī valsts turpināja dalību Parlacen (46).
70. Divi citi gadījumi attiecas uz Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) dibināšanas līgumu, proti, 1998. gada Romas Statūtiem (47):
– 2017. gada februārī Gambijas valdība pēc jauna prezidenta nākšanas pie varas atsauca paziņojumu par izstāšanos, kas bija veikta 2016. gada novembrī (48),
– Dienvidāfrikas Republikas valdība, kas 2016. gada oktobrī bija paziņojusi par savu izstāšanos no Romas Statūtiem (49), 2017. gada martā (50) paziņoja par šī paziņojuma atsaukšanu pēc tam, kad Dienvidāfrikas High Court [Augstā tiesa] bija to atcēlusi (51).
71. Ņemot vērā šo starptautisko praksi, rodas jautājums, vai iespēja atsaukt paziņojumus par izstāšanos ir ieguvusi starptautisko paražu tiesību normas raksturu. Citiem vārdiem sakot, vai VKLT 68. pants, saskaņā ar kuru VKLT 65. un 67. pantā paredzētais paziņojums vai instruments var tikt atsaukts jebkurā brīdī pirms tā stāšanās spēkā, ietver starptautisko paražu tiesību normu.
72. VKLT 65.–68. pants veido ceturto nodaļu, kas ietilpst VKLT piektajā sadaļā, kurā ir ietvertas procesuālās normas, kas piemērojamas līgumu spēkā neesamības, to darbības pārtraukšanas, izstāšanās no tiem un to darbības apturēšanas gadījumos:
– 65. pantā ir paredzēts, ka valstij, kas vēlas izstāties no līguma, ir jāpaziņo savs nodoms citām līgumslēdzējām valstīm, norādot pasākumus, kurus paredzēts veikt attiecībā uz līgumu, kā arī to pamatojumu. Šīm citām valstīm ir ne mazāk kā trīs mēnešu termiņš, lai izteiktu savus iebildumus pret šo izstāšanos;
– ja iebildumi nav izteikti, 67. pantā ir atļauts valstij, kas vēlas izstāties no līguma, rakstveidā sagatavot savu izstāšanās instrumentu un paziņot to pārējām līgumslēdzējam valstīm;
– atbilstoši 68. pantam “paziņojums vai instruments, kas paredzēts 65. un 67. pantā, var tikt atsaukts jebkurā brīdī pirms tā stāšanās spēkā”.
73. VKLT 68. pants, nevienai no valstīm nebalsojot pret to, tika pieņemts starpvaldību konferencē, kurā tika izstrādāta šī konvencija, pamatojoties uz Starptautisko tiesību komisijas, kurā arī nebija domstarpību, sagatavotajiem pantu projektiem (52).
74. Šis apstāklis var likt domāt, ka VKLT 68. pantā ir kodificēta paražu tiesību norma (53). Tomēr attiecīgo noteikumu, kurš šķiet saistīts ar 65. un 67. pantu, drīzāk var uzskatīt par procesuāla rakstura tiesību normu, kas atspoguļo pakāpenisku attīstību, nevis starptautiskas paražas kodifikāciju (54). Tā to ir vērtējusi Tiesa attiecībā uz VKLT 65. pantu spriedumā lietā Racke (55), un es uzskatu, ka to pašu vērtējumu var arī attiecināt uz VKLT 68. pantu (lai gan es atzīstu, ka šajā jautājumā pastāv atšķirīgi viedokļi) (56).
75. Šajā relatīvas nenoteiktības situācijā, kuru nedara skaidrāku nesenā valstu prakse attiecībā uz paziņojumu par izstāšanos no starptautiskajiem līgumiem atsaukšanu, man ir sarežģīti saprast, kā Tiesa varētu atzīt, ka VKLT 68. panta saturs, proti, noteikums, ka dalībvalsts var vienpusēji atsaukt paziņojumus par izstāšanos no Līguma līdz brīdim, kad tie stājas spēkā, ir spēkā esoša paražu tiesību norma.
76. Tomēr neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav starptautisko paražu tiesību norma, VKLT 68. pants var būt nozīmīgs iedvesmas avots tiesību normu interpretētājam, kā es to paskaidrošu turpmāk.
2. VKLT noteikumu par izstāšanos no līgumiem piemērošana Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm
77. Vai VKLT tiesību normas par izstāšanos no starptautiskiem līgumiem ir piemērojamas attiecībā uz dalībvalsts izstāšanos no Eiropas Savienības? Kāda šajā gadījumā varētu būt VKLT mijiedarbība ar LES 50. panta noteikumiem?
78. LES ir starptautisks līgums, kas noslēgts starp valstīm, un tajā pašā laikā starptautiskas organizācijas (Eiropas Savienības) dibināšanas instruments. Tādējādi tas būtu VKLT subjekts saskaņā ar tā 5. pantu (57). Tomēr ir jāatgādina, ka Savienība nav VKLT līgumslēdzējas puse, tāpat arī dažas no tās dalībvalstīm (Francija, Rumānija). Līdz ar to VKLT noteikumi par izstāšanos no līguma un tās iespējamo atsaukšanu, it īpaši VKLT 68. pants, nav piemērojami Savienības tiesībās kā līgumiska rakstura starptautisko tiesību normas.
79. Tomēr starptautiskās paražu tiesības ir saistošas dalībvalstīm un Eiropas Savienībai un var būt tiesību un pienākumu avots Savienības tiesībās (58).
80. Pēc tam, kad esmu izklāstījis savus iebildumus attiecībā uz to, ka VKLT 68. pantā ietvertais noteikums par paziņojumu par izstāšanos no līgumiem atsaukšanu var tikt kvalificēts kā starptautiskā paražu tiesību norma, es nesaskatu iespēju to izmantot kā tiesisku pamatu, lai dalībvalsts varētu izstāties no Savienības, nepiemērojot LES 50. pantā paredzētās procedūras.
81. Patiešām, Eiropas Savienības dibināšanas līgumos ir ietverta tieša izstāšanās klauzula (LES 50. pants), kas ir uzskatāma par lex specialis attiecībā uz starptautisko tiesību šajā jomā normām (VKLT 54. pants, VKLT 56. pants un VKLT 64.–68. pants). Tāpēc dalībvalsts izstāšanās no Savienības dibināšanas līgumiem principā ir jāveic, ievērojot LES 50. panta noteikumus.
82. Tomēr nekas neliedz tiesību normu interpretētājam izmantot VKLT 54., 56., 65. un 67. pantu un it īpaši VKLT 68. pantu, lai izsecinātu dažas interpretācijas pamatnostādnes, kuras palīdzētu kliedēt šaubas par jautājumiem, kuri nav tieši paredzēti LES 50. pantā. Tas ir jautājums attiecībā uz paziņojumu par izstāšanos atsaukšanu, par ko LES 50. pantā nekas nav noteikts.
83. Šajā mijiedarbībā nav nekā neparasta. Tiesa ir izmantojusi VKLT normas par līgumu interpretāciju, it īpaši tās 31. un 32. pantu (59), lai skaidrotu Savienības dibināšanas līgumu noteikumu jēgu (60), Savienības noslēgto starptautisko līgumu ar trešajām valstīm noteikumu jēgu, sekundāro tiesību normu (61) un pat divpusējo līgumu starp dalībvalstīm normu jēgu, ja šis strīds tiek iesniegts Tiesai saskaņā ar vienošanos (LESD 273. pants) (62).
84. Šajā lietā ir jāinterpretē LES 50. pants, kas regulē izstāšanās tiesības. Šāda iespēja, tāpat kā pārskatīšana (LES 48. pants), pievienošanās (LES 49. pants) un ES dibināšanas līgumu ratifikācija (LES 54. pants) ir saistīta ar šo līgumu izcelsmi un ir tipisks starptautisko tiesību jautājums.
85. LES 50. pants, kura formulējumu ir iedvesmojis VKLT 65.–68. pants (63), ir, atkārtoju, lex specialis attiecībā uz starptautisko tiesību vispārējām normām par izstāšanos no līgumiem, bet ne pašpietiekams priekšraksts, kas izsmeļoši reglamentē visas un katru šī izstāšanās procesa detaļu (64). Tātad, lai aizpildītu robus LES līguma 50. pantā, nekas neliedz pievērst uzmanību VKLT 68. pantam, pat ja tas stricto sensu neatspoguļo starptautisko paražu tiesību normu.
B. Paziņojuma par nodomu izstāties vienpusējā atsaukšana atbilstoši LES 50. pantam
86. LES 50. panta procedūra, kas šajā līgumā ieviesta ar reformu, kura veikta ar Lisabonas līgumu, tiek uzsākta ar lēmumu par izstāšanos, kas dalībvalstij ir jāpieņem “saskaņā ar tās konstitucionālajām prasībām”.
87. Izstāšanās procesa secīgos posmus Tiesa kopsavilkuma veidā ir formulējusi šādi: “[procedūra sastāv,] pirmkārt, no paziņojuma Eiropadomei par nodomu izstāties, otrkārt, sarunām un tā nolīguma noslēgšanas, kurā noteikta izstāšanās kārtība, ņemot vērā nākotnes attiecības starp attiecīgo dalībvalsti un Savienību, un, treškārt, pati izstāšanās no Savienības šī līguma spēkā stāšanās dienā vai, ja tāds nav noslēgts, divu gadu laikā pēc paziņojuma Eiropadomei, izņemot, ja pēdējā minētā, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, vienbalsīgi nolemj pagarināt šo termiņu” (65).
88. Lai noteiktu, vai – ņemot vērā, ka par šo jautājumu šajā normā nekas nav teikts, – LES 50. pantā ir atļauta vai nav atļauta vienpusēja paziņojuma par nodomu izstāties atsaukšana, ir jāizmanto tās interpretācijas metodes, kuras parasti izmanto Tiesa (66), un pakārtoti tās, kuras ir paredzētas VKLT 31. un 32. pantā.
89. Vispirms ir jānorāda, ka, manuprāt, LES 50. pantā ir atļauts paziņojumu iesniegušajai dalībvalstij vienpusēji to atsaukt, kamēr nav noslēgts līgums par izstāšanos no Savienības.
1. LES 50. panta interpretācijas gramatiskā un kontekstuālā metode
90. Kopumā ir iespējams gan aizstāvēt to, ka ir atļauts viss, ko norma neaizliedz, gan arī to, ka likuma klusēšana nozīmē tiesību neesamību (67). Ņemot vērā, ka LES 50. pantā nav sniegta tieša atbilde uz iesniedzējtiesas jautājumu, gramatiskā metode faktiski nevar tikt piemērota, un šis pants ir jāanalizē tā kontekstā, proti, tā jēgas noskaidrošanā ņemot vērā tā ratio plašākā normatīvā sistēmā, kurā tas ietilpst.
91. LES 50. panta 1. punktā tiek regulēts procedūras pirmais posms, paredzot, ka “jebkura dalībvalsts var nolemt izstāties no Savienības saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām”. Tāpēc šis pirmais (valsts) posms attiecas vienīgi uz dalībvalsti, kura izstājas, jo Savienības dibināšanas līgumos ir atzītas izstāšanās tiesības katrai dalībvalstij, kas ir līgumslēdzēja puse.
92. Lēmums par izstāšanos, kas vienpusēji pieņemts, īstenojot dalībvalsts, kura izstājas, suverenitāti (68), saskaņā ar LES 50. pantu, ir pakļauts vienīgi nosacījumam par to, ka tas ir pieņemts saskaņā ar šīs valsts konstitucionālajām prasībām. Pienākums paziņot Eiropadomei par nodomu izstāties un divu gadu termiņš sarunām par līgumu, kurā tiks atspoguļota attiecīgā izstāšanās, ir vien formāla rakstura elementi, un tie neierobežo sākotnējā lēmuma par izstāšanos vienpusējo raksturu.
93. Kā jau es to esmu izklāstījis, izstāšanās tiesību formulējums LES 50. pantā ir guvis iedvesmu no starptautisko tiesību normām (it īpaši VKLT 54. un 56. panta). Man šķiet loģiski, ka tas tā ir, jo izstāšanās no starptautiskā līguma pēc definīcijas ir līgumslēdzējas valsts vienpusējs akts. Tāpat kā līgumslēgšanas vara (treaty making power), arī tiesības vairs nebūt saistītai ar līgumu (izstāšanās vai denonsēšana), kurā valsts ir līgumslēdzējas puse, ir šīs valsts suverenitātes izpausme. Ja valsts lēmums noslēgt līgumu ir vienpusējs akts, tad tāds ir arī lēmums izstāties no tā.
94. Izstāšanās lēmuma vienpusējais raksturs norāda par labu iespējai vienpusēji atsaukt paziņojumu par šo lēmumu līdz brīdim, kamēr nav iestājušās tā galīgās sekas. No šī skatpunkta raugoties, vienpusēja atsaukšana arī būtu uzskatāma par valsts, kura izstājas un izvēlas mainīt savu sākotnējo lēmumu, suverenitātes izpausmi.
95. Tādējādi pirmā posma vienpusējais raksturs, manuprāt, attiecas arī uz LES 50. panta procedūras otro posmu, proti, uz sarunu posmu, kas sākas ar paziņojumu Eiropadomei par nodomu izstāties un beidzas pēc diviem gadiem, ja vien Eiropadome vienprātīgi nenolemj šo termiņu pagarināt. Tomēr ir taisnība, ka šajā otrajā posmā vienpusējam raksturam tiek pretstatīta Savienības iestāžu rīcība, pie kā es pakavēšos vēlāk.
96. Es uzskatu, ka argumentiem, kurus es izklāstīšu turpmāk, par labu tam, ka izstāšanās paziņojumi ir atsaucami, ir lielāks spēks nekā argumentiem, kuri aizstāv pretēju viedokli (lai gan arī tiem, atzīstu, ir nozīme).
97. Pirmkārt, LES 50. pants dalībvalstij, kas izvēlas izstāties, nosaka ļoti nedaudzus materiālos un procesuālos pienākumus:
– tai ir jāpaziņo (ir jāsaprot, ka tas ir jādara rakstveidā, lai arī tas nav precizēts) Eiropadomei par savu nodomu, bet tai nav pienākums to pamatot vai norādīt iemeslus, kuru dēļ tā vēlas izstāties no Savienības;
– tai ir jāgaida divi gadi pēc paziņojuma, pēc kā valsts var atstāt Savienību bez jebkādiem nosacījumiem (69), jo līguma noslēgšana nav priekšnoteikums, lai tiktu īstenota izstāšanās (70).
98. Šīs sarunu posma iezīmes ir pirmā norāde, ka valsts, kas ir paziņojusi par savu nodomu izstāties, divu gadu laikā saglabā savu kontroli pār attiecīgajā paziņojumā pausto gribas izteikumu. Līdzīgi, kā tas darbojas citās tiesību jomās, ja nav tieši paredzēts aizliegums vai norma, kas paredz citādi, tas, kurš vienpusēji ir paudis otrai pusei adresētu gribas izteikumu, var to atsaukt līdz brīdim, kad tas, saņēmis adresāta piekrišanu, kas izpaužas kā akts vai līguma noslēgšana, rada tiesiskās sekas.
99. Otrkārt, LES 50. panta 2. punktā ir noteikts, ka “dalībvalsts, kas nolemj izstāties, dara zināmu savu nodomu Eiropadomei”, tādējādi aktivizējot procedūras otro posmu. Šajā normā ir runa par paziņojumu par “nodomu” izstāties, nevis par pašu izstāšanos, jo tā var notikt tikai pēc līguma noslēgšanas vai, ja tāds nav noslēgts, pēc divu gadu termiņa beigām.
100. Nodomi nav galīgi un var mainīties. Tas, kurš paziņo trešajai personai par savu nodomu, var radīt tai cerības, bet neuzņemas pienākumu saglabāt šo nodomu negrozītu. Lai radītu šo iedarbību, paziņojumā par šo nodomu būs jāietver tieša atsauce uz šo negrozāmo raksturu.
101. Ir taisnība, ka šis arguments, kas vairāk koncentrēts uz tekstu, nav tik pārliecinošs, kā šķiet pirmajā brīdī, jo LES 50. panta 2. punktā arī ir izmantots vārds lēmums (“dalībvalsts, kura nolemj izstāties, par savu nodomu paziņo [..]”), tāpat kā tas ir izmantots 1. punktā (“jebkura dalībvalsts var nolemt”). Tomēr 2. punktā varēja būt izmantots formulējums “par šo lēmumu paziņo” (vai cits analoģisks formulējums), nevis “par savu nodomu paziņo”. Šajā pēdējā formulējumā ir jāatrod kāda nozīme, kas, protams, nav nejaušības rezultāts.
102. Tāpēc var uzskatīt, ka LES 50. panta 2. punktā vārds “nodoms” un darbības vārda tagadnes forma (“nolemj”, nevis “ir nolēmusi”) ļauj valstij procedūras laikā “atkāpties” un faktiski neīstenot savu sākotnējo nodomu par izstāšanos, vienmēr saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām (71).
103. Treškārt, pastāv savstarpēja saistība starp procedūras pirmo un otro posmu, kas arī izceļ to, kā vienpusējā rakstura dominance sākotnējā posmā ietekmē nākamo posmu. Sarunas var uzsākt tikai pēc paziņojuma par nodomu izstāties, tādējādi ir absolūti nepieciešams, lai dalībvalsts rīkotos saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām.
104. Tomēr lēmumu par izstāšanos var atcelt, ja tas, kuram ir attiecīgās pilnvaras (parasti tā ir katras valsts augstākā tiesa), paziņo, ka tas nav ticis pieņemts saskaņā ar tās konstitucionālajām prasībām. Šajā kontekstā es uzskatu par gandrīz neapstrīdamu, ka valstij, kas ir paziņojusi par savu nodomu, ir arī jāpaziņo, ka tā vienpusēji atsauc šo paziņojumu, jo tās sākotnējam lēmumam trūka nepieciešamā priekšnoteikuma.
105. Kaut arī situācija nav tieši tāda pati kā iepriekšējā punktā aprakstītā, ja darbības, kas tikusi īstenota, piemērojot dalībvalsts konstitucionālās normas (piemēram, referendums, nozīmīgs balsojums Parlamentā, vispārējās vēlēšanas, kurās pārsvaru guvusi opozīcija, kā arī citos gadījumos), rezultātā šīs valsts sākotnējais lēmums tiek apvērsts un secīgi zūd tiesiski konstitucionālais pamats, uz kuru tas bija balstīts, es arī uzskatu par loģisku, ka saskaņā ar LES 50. panta 1. punktu šī valsts var un tai ir jāpaziņo Eiropadomei par šīm izmaiņām.
106. Abos gadījumos pirmais procedūras posms zaudē savu pamatu vai nu tāpēc, ka sākotnējais lēmums tika pieņemts neatbilstoši, vai arī tāpēc, ka iekšējo konstitucionālo mehānismu piemērošana ir mazinājusi tā ietekmi vai atcēlusi tā iedarbību (72). Loģiski, ka jābūt skartam arī procedūras otrajam posmam, jo ir zudis priekšnosacījums, uz kuru tas ir balstīts. Tā kā vairs nepastāv konstitucionālais pamats, lai veiktu izstāšanos, valstij ir jāinformē Eiropadome, ka tā ir atsaukusi savu iepriekšējo paziņojumu par nodomu izstāties (73).
107. Iepriekš aprakstītā starptautiskā prakse (74) apstiprina šo secinājumu. Manis norādītie gadījumi nepārprotami norāda uz faktu, ka paziņojums par izstāšanos no starptautiskā līguma ir atsaucams, kad kļuvis acīmredzams valsts konstitucionālo tiesību normu pārkāpums vai kad notiek politiskas pārmaiņas, kuras izraisa valsts, kura izstājas, gribas maiņu un tā izvēlas palikt saistīta ar šo līgumu.
108. Šie piemēri seko ar VKLT 68. pantu iezīmētajam virzienam, kas, kā jau redzējām, atzīst paziņojumu par izstāšanos atsaukšanu līdz brīdim, kad izstāšanās stājas spēkā. Neatkarīgi no tā, vai šis pants ir starptautisko paražu tiesību normas izpausme, ir skaidrs, ka VKLT ir iedvesmojis LES 50. pantu, un es neredzu iemeslu, lai to pašu noteikumu pēc analoģijas nepiemērotu izstāšanas procedūras no Savienības kontekstā.
109. Uzstāt uz sarunu turpināšanu par izstāšanās līgumu no Savienības dibināšanas līgumiem ar dalībvalsti, kurai vairs nav vēlmes izstāties, pēc tam, kad tā ir iedarbinājusi savus konstitucionālos mehānismus, lai mainītu sākotnējo lēmumu, man turklāt šķiet loģikai pretējs rezultāts, kura nedrīkstētu rast, sistēmiski interpretējot LES 50. pantu.
110. No cita skatpunkta raugoties, ja šie mehānismi ietver valsts parlamenta lēmumu, kas tādējādi palīdz noteikt iezīmes, kuras piemīt pašas valsts “nacionālajai identitātei, kas raksturīga [tās] politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām”, saistot šo identitāti ar tās piederību Savienībai, LES 4. panta pamatā esošajiem pamatprincipiem būtu jāatbalsta šā jaunā lēmuma akceptēšana, tādējādi izrādot “respektu”, uz kuru veikta atsauce šī panta 2. punktā.
111. Ceturtkārt, es piekrītu Wightman u.c. apsvērumiem tādā ziņā, ka noliegt paziņojuma par nodomu izstāties atsaucamību, ja dalībvalsts ir mainījusi savu gribu saskaņā ar tās konstitucionālajām normām un vēlas palikt Savienībā, de facto izraisītu tās piespiedu izstāšanos no šīs starptautiskās organizācijas.
112. Faktiski to varētu pielīdzināt netiešai izraidīšana no Savienības, taču nekas LES 50. pantā neļauj izsecināt, ka izstāšanās procedūra varētu kļūt par kādas dalībvalsts izraidīšanas līdzekli. Turklāt Konventa par Eiropas nākotni ietvaros netika akceptēts grozījums, ar kuru ierosināja dalībvalstu tiesības uz brīvprātīgu izstāšanos papildināt ar tiesībām izraidīt no Savienības tās dalībvalstis, kuras pastāvīgi pārkāpj Savienības vērtības (75).
113. Piektkārt, paziņojuma par nodomu izstāties atsaucamība nevar tikt noraidīta, pamatojoties uz to, ka dalībvalstij, kas vēlas palikt Savienībā, ir iespēja (LES 50. panta 5. punkts) lūgt atkārtotu pievienošanos Savienībai atbilstoši LES 49. panta procedūrai.
114. Manuprāt, LES 50. pantā nav nekā, kas ļauj to saprast kā vienvirziena procedūru bez iespējas atgriezties (“one way street with no exits”), atbilstoši kurai vienīgais, ko dalībvalsts varētu darīt pēc paziņojuma par savu nodomu izstāties un vēlākas sava lēmuma pārskatīšanas, būtu gaidīt divus gadus, lai izstātos no Savienības un tad nekavējoties lūgtu atkārtotu pievienošanos (76). Man arī šķiet pretēji LES 50. panta sistēmai risināt sarunas par nākotnē paredzamo pievienošanos procedūras otrajā posmā, kas ir ierobežota ar divu gadu laikposmu, ja dalībvalsts griba ir mainījusies un tā nevēlas izstāties no Eiropas Savienības. LES 50. panta sistēmiska interpretācija nevar radīt tik neloģiskas (pat neiederīgas) situācijas kā šīs tikai tāpēc vien, ka tiek uzskatīts, ka nav iespējama vienpusēja paziņojuma par nodomu izstāties atsaukšana.
115. Sestkārt, sarunu posms, kas sākas ar paziņojumu par nodomu izstāties, nekādā veidā nemaina paziņojošās valsts kā Savienības dalībvalsts statusu. Kā to ir apstiprinājusi Tiesa spriedumā lietā RO, norādot, ka šāda paziņojuma “sekas nav Savienības tiesību piemērošanas pārtraukšana dalībvalstī, kura paziņoja par savu nodomu izstāties no Savienības, un ka līdz ar to šīs tiesības [..] pilnībā paliek spēkā šajā valstī, līdz tā faktiski izstājas no Savienības (77).
116. Tāpēc dalībvalsts, kas ir iedarbinājusi LES 50. pantu, lai izstātos no Savienības, var to dezaktivizēt, ja tās griba mainās atbilstoši tās konstitucionālajām normām, jo LES 50. panta 1. punkts, kas pašreiz interpretēts sensu contrario, turpina būt tai piemērojams. Ar paziņojumu par nodomu izstāties tiek uzsākts divu gadu sarunu laikposms, taču tas neatņem paziņojošajai valstij tās dalībvalsts statusu ar visām tam piemītošajām tiesībām, izņemot ierobežojumu tās dalībai Eiropadomes un Padomes pārrunās un lēmumu pieņemšanā attiecībā uz tās izstāšanos (LES 50. panta 4. punkts).
117. Uzskatu, ka argumenti, kurus es tikko izklāstīju, veicot šo LES 50. panta analīzi, ir spēcīgāki par tiem, kuri, aizstāvot pretēju viedokli, ir izklāstīti Komisijas un Padomes rakstveida apsvērumos, kā arī tiesību doktrīnas nozarē (78).
118. Ja es pareizi esmu sapratis Komisijas un Padomes argumentāciju, kas principā sakrīt, abas iestādes interpretē LES 50. pantu veidā, kas piešķir radikāli atšķirīgas īpašības izstāšanas procedūras sākuma posmam, starpposmam un beigu posmam.
119. Pēc to domām, sākotnējais posms ir pilnīgi vienpusējs un to pilnībā kontrolē dalībvalsts. Turpretim starpposms (sarunām) esot divpusējs vai daudzpusējs tādējādi, ka noteicošās ir Savienības iestāžu pilnvaras. No brīža, kad tiek iedarbināts otrais posms, paziņojošā dalībvalsts zaudē kontroli pār procedūru, kā rezultātā tā nevarot vienpusēji atsaukt paziņojumu par izstāšanos. Šāda atsaukšana esot iespējama tikai ar vienbalsīgi pieņemto Eiropadomes lēmumu.
120. Es nepiekrītu šai interpretācijai.
121. Patiešām, iestādes aktīvi piedalās otrajā izstāšanās sarunu procesa posmā:
– Eiropadome saņem paziņojumu par nodomu izstāties, ko tai nosūtījusi dalībvalsts, kura izstājas;
– Savienības iestādes ir pilnvarotas risināt sarunas ar dalībvalsti, kura izstājas, par izstāšanās līgumu, ņemot vērā tās turpmāko attiecību ar Savienību ietvaru;
– procedūra ietver sarunas saskaņā ar LESD 218. panta 3. punktu un (varbūtēju) līguma noslēgšanu, ko Savienības vārdā noslēdz Padome, rīkojoties ar kvalificētu balsu vairākumu, pēc tam, kad ir saņemta Eiropas Parlamenta piekrišana. Par iespēju pagarināt divu gadu sarunu laikposmu lemj Eiropadome kopā ar dalībvalsti, kura izstājas.
122. Tomēr šīs Savienības iestāžu pilnvaras, kuras padara izstāšanās procedūru par daudzpusēju, pilnībā neizslēdz to, ka šajā otrajā posmā tā ir vienpusēja, jo, no vienas puses, tā kā priekšnoteikums, uz kuru ir balstīts šis posms, ir lēmuma (rectius, nodoms) paziņošana par izstāšanos, kas ir dalībvalsts ziņā, tā spēkā neesamība vai vienpusēja atsaukšana liedz nākamo posmu iestāšanos. No otras puses, šai valstij nav pienākums panākt vienošanos, lai izstātos no Savienības, un tai pietiktu vienkārši ļaut beigties obligātajam divu gadu sarunu laikposmam, lai pabeigtu tās izstāšanos, kas šajā procesa posmā arī pastiprina tā vienpusējo raksturu.
123. Divu gadu termiņš (kas ir maksimālais termiņš, ja vien netiek pagarināts) sarunu risināšanai par izstāšanās nosacījumiem parasti ir ietverts citos starptautiskajos līgumos iekļautajās klauzulās (79). Šāda laikposma esamība neļauj izsecināt neiespējamību vienpusēji atsaukt paziņojumu par nodomu izstāties. Turklāt šis laikposms ir ne vien izstāšanās sagatavošanai, bet arī kā “cooling off period”, lai dalībvalsts, kura izstājas, vajadzības gadījumā varētu vēlreiz apsvērt savu sākotnējo nodomu un mainīt savu nostāju (80).
124. Arī tas, ka Eiropadomei ir pilnvaras pagarināt iepriekš minēto termiņu, nenozīmē, ka šis pagarinājums ir ārpus paziņojošās valsts kontroles un nenovēršami liek tai izstāties no Eiropas Savienības, pat ja tā ir mainījusi savu viedokli. Divu gadu termiņa pagarinājumu atbilstoši LES 50. panta 3. punktam ar vienbalsīgu lēmumu nosaka Eiropadome, tomēr “vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti”. Citiem vārdiem sakot, Eiropadome nevar uzspiest pagarinājumu dalībvalstij, kurai ir gan spēja perioda beigās faktiski īstenot savu izstāšanos no Eiropas Savienības, gan arī iespēja atsaukt paziņojumu pirms izstāšanās līguma noslēgšanas.
125. Padome kā argumentu pret vienpusēju atsaucamību norāda, ka paziņojums par nodomu izstāties sāk radīt noteiktas tiesiskās sekas, sākot no procedūras otrā posma sākuma un tā gaitā (81). Tomēr es uzskatu, ka tiesību akti, kurus Savienība ir pieņēmusi sarunu posmā, faktiski nav paziņojuma par izstāšanos sekas, bet sarunām raksturīgie pasākumi (tātad Apvienotās Karalistes nepiedalīšanās Eiropadomes un Padomes pārrunās par sarunu procesu vai pamatnostādnēm šā procesa vadīšanai) vai vienošanās, kas pieņemtas, ņemot vērā nākotnē paredzamo izstāšanos (dažu aģentūru galveno mītņu pārcelšana, lai garantētu to darba nepārtrauktību) (82).
126. Šie Savienības akti, kuriem lielākoties ir formāls raksturs, es atkārtoju, ir saistīti ar sarunu procesu (83), un to esamība nav pamats, lai izslēgtu iespēju atsaukt paziņojumu par nodomu izstāties. Saistītos aktus, kā, piemēram, aktus, kas attiecas uz Savienības aģentūru pārvietošanu, šī atsaukšana tieši neskartu un varētu vienīgi radīt strīdus par iespējamām ekonomiskām izmaksām šajā ziņā.
127. Patiešām, formāla rakstura aktu, kas saistīti ar sarunām par Apvienotās Karalistes izstāšanos, un ar tiem saistīto tiesību aktu sagatavošana un piemērošana, kā arī vienīgi Brexit sarunām domātas sarunu grupas izveidošana ir radījusi Savienībai ekonomiskās izmaksas. Padome apgalvo, ka Savienībai būšot jāsedz šīs izmaksas vienpusējas atsaukšanas gadījumā, kas, pēc tās domām, ir arguments pret šādu iespējamību.
128. Es nedomāju, ka šis arguments ir pārliecinošs. Problēmai saistībā ar to, kas uzņemas izmaksas (kā “papildus nodarīto kaitējumu”), nav viena risinājuma, kuru, šķiet, aizstāv Padome. Sarunas par jebkura starptautiska līguma noslēgšanu vai izstāšanos no tā rada līgumslēdzēju dalībvalstīm izmaksas, kuras tām ir jāuzņemas, un šim noteikumam nevajadzētu tikt mainītam ar paziņojuma par izstāšanos vienpusēju atsaukšanu. Galu galā neuzskatu, ka būtu kļūdījies, apgalvojot, ka dalībvalsts izstāšanās rezultātā radušās ekonomiskās izmaksas (attiecībā uz Savienību un tās pilsoņiem) būtiski pārsniegtu (minimālās) izmaksas, kas rodas atsaukšanas gadījumā.
2. LES 50. panta teleoloģiskā interpretācija
129. LES 1. panta otrajā daļā ir noteikts, ka “šis Līgums ir jauna pakāpe, veidojot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību [..]”.
130. Kā jau es to esmu norādījis, saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu Savienībai ir pienākums respektēt dalībvalstu nacionālo identitāti, “kas ir raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām struktūrām”. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) trešajā apsvērumā ir atgādināts, ka Savienībai savā darbībā ir jārespektē dalībvalstu nacionālā identitāte.
131. LES 50. panta 1. punkts īstenībā ir nozīmīgs piemērs tam, kā tiek respektētas valstu nacionālās identitātes, atzīstot to tiesības izstāties no Savienības saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām. Tāpat kā dalībvalsts kādā konkrētā brīdī var uzskatīt, ka tās nacionālā identitāte nav savienojama ar piederību Savienībai, tai nekas neliedz sasaistīt šo pašu identitāti (kas nav jāsaprot kā nemainīgs, iekapsulējies jēdziens) ar integrāciju Savienībā.
132. Iepriekš esmu paskaidrojis, kā valstu konstitucionālās identitātes respektēšanas princips pastiprina sistēmisku ES līguma 50. panta interpretāciju, kuru es piedāvāju. Tas pats rezultāts tiek sasniegts arī no teleoloģiskā viedokļa. Uzskatu, ka LES 50. panta interpretācija par labu nodoma par izstāšanos atsaucamībai ir vairāk saskaņota ar šajā principā ietverto ieceri, jo tā ļauj ņemt vērā dalībvalsts suverēnās gribas izmaiņu, kas pieņemta saskaņā ar tās konstitucionālajām prasībām (84), lai apturētu izstāšanas procesu no Savienības, ko šī valsts ir izlēmusi pārtraukt.
133. Mērķis sasniegt “arvien ciešāku Eiropas tautu savienību” arī norāda uz LES 50. panta interpretāciju, kura sliecas par labu iespējai atsaukt paziņojumu par nodomu izstāties. Šis mērķis veicina Savienības tiesību normu interpretāciju tādā veidā, kas tiecas stiprināt Eiropas Savienību, nevis to sagraut. Neradīt šķēršļus tādas dalībvalsts turpinātai dalībai Savienībā, kura izvēlas to atstāt, bet pēc tam maina savu nostāju saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām un vēlas turpināt būt par dalībvalsti, man šķiet īpaši piemērots interpretācijas kritērijs.
134. Turpretī dalībvalsts izstāšanās vienmēr ir integrācijas mērķa nesasniegšana. Klātesot līdzīga svara argumentiem par labu vienai vai otrai nostājai, favor societatis doktrīna ir tikusi aplūkota kā būtisks spriešanās elements, lai rastu risinājumu, kas būtu visatbilstošākais jebkuras apvienības, kurā ir radītas ļoti stipras saiknes, pastāvēšanai, nevis (daļējai) dezintegrācijai.
135. Šī interpretācija turklāt ir labvēlīgāka, lai aizsargātu Savienības pilsoņu iegūtās tiesības, kuras nenovēršami ierobežos dalībvalsts izstāšanās. Paziņojuma par izstāšanos atsaukšana, apturot paziņojošās dalībvalsts izstāšanos no Savienības, garantē, ka šīs valsts un citu dalībvalstu pilsoņi turpina baudīt LESD un Hartā nostiprinātās pilsonības tiesības.
136. Turpretim paziņojuma neatsaucamība, kad dalībvalsts ir nolēmusi “mainīt kursu”, izraisītu šīs valsts piespiedu izstāšanos ar izrietošu šo pilsonības tiesību samazināšanu vai izzušanu attiecīgās valsts pilsoņiem, kuri ir Savienības rezidenti, un pārējo dalībvalstu pilsoņiem, kas dzīvo valstī, kura izstājas.
137. Īsi sakot, manis ierosinātā LES 50. panta interpretācija (paziņojuma par nodomu izstāties vienpusēja atsaucamība) ir tāda, kas vislabāk saskaņo dalībvalstu konstitucionālās identitātes respektēšanu ar mērķi attīstīt integrācijas procesu (85), turklāt veicinot arī Savienības pilsoņu tiesību aizsardzību.
3. LES 50. panta vēsturiskā interpretācija
138. LES 50. panta priekštecis ir neratificētā Līguma par Konstitūciju Eiropai I‑60. pants, kura sagatavošanas darbi (86) tika veikti Konventa par Eiropas nākotni ietvaros.
139. Uzskatu, ka šie sagatavošanās darbi apstiprina izstāšanās tiesību vienpusējo raksturu un atbalsta manis ierosināto LES 50. panta interpretāciju. Patiešām, komentāri par Konventa projekta Praesidium 46. pantu (87) apliecina vienpusējā rakstura dominanci izstāšanās procedūrā, tostarp sarunu posmā, norādot, ka vienošanās panākšanai (parasti tā saukta de divorcio) nevajadzētu būt kā izstāšanās nosacījumam, jo tas izsmeltu brīvprātīgās izstāšanās jēdziena saturu.
140. Turklāt Konventam par Eiropas nākotni tika piedāvāti vairāki grozījumi, kuru mērķis bija pakārtot izstāšanās lēmumu būtiskiem nosacījumiem vai padarīt to atkarīgu no līguma noslēgšanas starp valsti, kura izstājas, un Savienību (88). Visi šie grozījumi tika noraidīti, un tas uzsver vienpusējā rakstura nozīmi LES 50. panta procedūrā.
141. Iepriekšējā LES 50. panta gramatiskā, kontekstuālā, mērķa un, visbeidzot, vēsturiskā analīze liek man secināt, ka tas ļauj dalībvalstij vienpusēji atsaukt paziņojumu par nodomu izstāties līdz izstāšanās līguma noslēgšanai.
4. Nosacījumi un ierobežojumi, kas piemērojami paziņojuma par izstāšanos vienpusējai atsaukšanai
142. Ja tiek akceptēts, ka paziņojums par nodomu izstāties vienpusēji var tikt atsaukts LES 50. panta kontekstā, vēl ir jānosaka, vai atsaukšana ir pakārtota noteiktiem nosacījumiem un ierobežojumiem, kā tas, manuprāt, ir.
143. Pirmais nosacījums attiecas uz formu. Tāpat kā paziņojums par nodomu izstāties, tā arī šī paziņojuma atsaukšana ir jāveic ar formālu dalībvalsts aktu, kas adresēts Eiropadomei (LES 50. panta 2. punkts). Atsaukšana, tāpat kā paziņojums par izstāšanos, ir formāls akts, kas attiecas uz līguma darbības laiku, un starp abiem ir jābūt procesuālam paralēlismam (89).
144. Otrais nosacījums ir iekšējo konstitucionālo tiesību normu ievērošana. Dalībvalsts konstitucionālo tiesību prasības, kuras piemērojamas attiecībā uz izstāšanas lēmuma pieņemšanu, kas pēc tam tiek paziņots Eiropadomei (LES 50. panta 1. punkts), būtu jāievēro arī, ja dalībvalsts izvēlas atsaukt šo paziņojumu.
145. Lai gan tas drīzāk ir jautājums, kas jārisina katrai valstij, ja tās iekšējās konstitucionālās normas prasa, piemēram, parlamenta apstiprinājumu kā priekšnoteikumu paziņojumam par nodomu izstāties no Eiropas Savienības (kā tas ir Apvienotās Karalistes gadījumā saskaņā ar spriedumu lietā Miller) (90), man šķiet loģiski, ka šī paziņojuma atsaukšanai arī ir nepieciešams šis parlamenta apstiprinājums. Tas attur dalībvalsti no neīsta, pārprotama un neskaidra atsaukšanas paziņojuma (91), no kura nevar skaidri secināt dalībvalsts nostāju.
146. Attiecībā uz nepieciešamību pamatot paziņojuma par izstāšanos atsaukšanu – ja LES 50. pantā tas nav prasīts, paziņojot sākotnējo nodomu, tas nav nepieciešams, lai to atsauktu. Tomēr būtu saprātīgi, ja valsts izskaidrotu pārējām Savienības dalībvalstīm iemeslus, kāpēc tā ir mainījusi nostāju, jo, rīkojoties pretēji savām iepriekšējām darbībām, ir nepieciešams paskaidrojums.
147. No LES 50. panta 3. punkta ir izsecināms ierobežojums laikā paziņojumu par izstāšanos atsaukšanai – tas būs iespējams tikai divu gadu laikā pēc sarunām, kuras sākas ar paziņojumu Eiropadomei par nodomu izstāties. Loģiski, ka tiklīdz ir noslēgts izstāšanās līgums, kas nozīmē abu pušu piekrišanu, paziņojuma atsaukšana kļūst neiespējama, jo tas jau ir stājies spēkā.
148. Vēl viens ierobežojums vienpusējas atsaukšanas tiesību īstenošanai ir labas ticības un lojālas sadarbības princips (LES 4. panta 3. punkts) (92).
149. Komisija un Padome ir tieši uzsvērušas, ka vienpusējas atcelšanas atzīšana varētu izraisīt LES 50. panta procedūras ļaunprātīgu izmantošanu. To ieskatā, atsaucamība ļautu dalībvalstij risināt sarunas par izstāšanās līgumu no priekšrocību pozīcijas attiecībā uz Savienības iestādēm un pārējām dalībvalstīm, jo tā varētu atsaukt savu paziņojumu un pārtraukt sarunas, ja tās tai nav labvēlīgas.
150. Turklāt, pēc Komisijas un Padomes domām, dalībvalsts varētu no jauna iesniegt savu paziņojumu par nodomu izstāties, tādējādi uzsākot jaunu divu gadu sarunu termiņu. Padome uzskata, ka dalībvalsts šādā veidā varētu pagarināt sarunu posmu, apejot LES 50. panta 3. punktu, kurš piešķir Eiropadomei pilnvaras ar vienbalsīgu lēmumu pagarināt šo laikposmu. Pēc Komisijas domām, taktiskas atsaukšanas iespēja būtu pretrunā LES 50. panta procedūras loģikai.
151. Šie argumenti (it īpaši otrais) faktiski ir vissvarīgākie, lai atbalstītu vienpusējas atsaukšanas neiespējamību. Tomēr es nedomāju, ka tie ir izšķiroši šajā jautājumā.
152. Pirmkārt, iespēja ļaunprātīgi vai nepienācīgi izmantot tiesības vispārīgi nav iemesls, lai noliegtu šo tiesību esību. Ļaunprātīga izmantošana drīzāk ir jāaptur, izmantojot atbilstošus juridiskos instrumentus.
153. Otrkārt, pretlīdzeklis nepienācīgai atsaukšanas tiesību izmantošanai ir Tiesas nostiprinātais vispārējais ļaunprātīgas rīcības aizlieguma princips, saskaņā ar kuru ieinteresētās personas nevar atsaukties uz Savienības tiesībām krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā un Savienības tiesiskā regulējuma piemērošana nav paplašināma tiktāl, lai iekļautu uzņēmēju ļaunprātīgu rīcību (93). Šis vispārējais princips varētu tikt piemērots LES 50. panta kontekstā, ja dalībvalsts uzsāk ļaunprātīgu praksi, izmantojot secīgus paziņojumus un atsaukumus, lai uzlabotu tās izstāšanās apstākļus no Savienības.
154. Attiecībā uz taktiskajiem atcelšanas gadījumiem, par kuriem runā Komisija un Padome, ir divi iemesli, kuri liek man nepiešķirt tiem tādu nozīmi, kādu tiem piešķir šīs iestādes.
155. Pirmais ir tas, ka neviens elements prejudiciālajā jautājumā, kas šobrīd ir vienīgais, uz kuru Tiesai ir jāatbild, nevedina domāt par nepareizu izmantošanu (pilnvaru nepareizas izmantošanas izpratnē kā publisko tiesību iestāžu pieņemta tiesību akta spēkā neesamības iemeslu, uz kuru veikta atsauce LESD 263. pantā). Turklāt varbūtēja ļaunprātīga izmantošana varētu notikt vien tad, ja tiek iesniegts otrais paziņojums par nodomu izstāties, nevis pirmā paziņojuma vienpusējas atsaukšanas gadījumā.
156. Otrs iemesls ir tas, ka man šķiet ārkārtīgi sarežģīti, ka praksē varētu pieaugt taktisko atsaukšanu skaits, deformējot šo iespēju, kam, bez šaubām, ir nopietnas sekas. Atsaukšana ir lēmums, kas dalībvalstij, kura izstājas, ir jāpieņem saskaņā ar tās konstitucionālajām normām. Tā kā runa ir par iepriekšējā konstitucionālā lēmuma virzienmaiņu, šai izmaiņai būtu nepieciešama valdības vairākuma maiņa, referenduma sasaukšana, valsts augstākās tiesas nolēmums, ar kuru atceļ lēmumu par izstāšanos, vai kāda cita darbība, kuras īstenošana praksē būs sarežģīta, un tam būs nepieciešamas ilgstošas un sarežģītas juridiskās procedūras. Tādējādi pienākums veikt atsaukšanu saskaņā ar dalībvalsts konstitucionālajām normām ir preventīvs līdzeklis, lai novērstu LES 50. pantā paredzētās izstāšanās procedūras ļaunprātīgu izmantošanu, izmantojot šos taktiskos atsaukumus.
C. Paziņojuma par izstāšanos saskaņota atsaukšana atbilstoši LES 50. pantam
157. Iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt LES 50. pantu vienīgi, lai noteiktu, vai tas atļauj vienpusēji atsaukt paziņojumu par nodomu izstāties. Tātad tā nelūdz sniegt skaidrojumu par saskaņotas atsaukšanas saderīgumu ar šo pantu (94).
158. Tomēr Komisija un Padome, vispirms savos rakstveida apsvērumos noliedzot, ka LES 50. pants atļauj vienpusēju atsaukšanu, ir norādījušas uz iespēju, ka šis pants atļauj šādu atsaukšanu ar vienprātīgu Eiropadomes lēmumu.
159. Ja Tiesa akceptē vienpusējās atsaukšanas iespēju, nebūs jāsniedz atbilde uz Komisijas un Padomes argumentiem. Tomēr pilnīguma labad es tos analizēšu.
160. Komisija uzskata, ka, ja dalībvalsts vēlas atsaukt savu paziņojumu par nodomu izstāties un palikt Savienībā, būtu jāatrod veids, kā apmierināt tās vēlmi, jo vienpusēja atsaukšana nav pieņemama.
161. Tā kā LES 50. pantā nav norādīti nekādi risinājumi šajā ziņā, Komisija un Padome ierosina uzskatīt, ka atsaukšana ir iespējama ar vienbalsīgi pieņemtu Eiropadomes lēmumu. Tā kā LES 50. panta 3. un 4. punkts piešķir Eiropadomei pilnvaras vienbalsīgi pieņemt lēmumu, nepiedaloties tā pieņemšanā valstij, kura izstājas, par sarunu posma pagarināšanu, Eiropadomei esot arī vienbalsīgi jāapstiprina paziņojuma par nodomu izstāties atsaukšana.
162. Komisija piebilst, ka šādu pilnvaru atzīšana Eiropadomei ir vajadzīga, jo visu dalībvalstu piekrišana saskaņā ar to konstitucionālajām normām nebūtu iespējama, ņemot vērā nepieciešamību ātri sniegt atbildi par atsaukšanas atzīšanu. Ja izstāšanās ir notikusi un valsts atkal vēlas pievienoties Savienībai, LES 50. panta 5. punkts atstāj tās atkārtoto pievienošanos dalībvalstu ziņā, piemērojot pievienošanās procedūru atbilstoši LES 49. pantam.
163. Saprotu, ka LES 50. pantā ir atļauta atsaukšanu pēc savstarpējas vienošanās starp valsti, kura izstājas un kura maina savu nostāju, un Savienības iestādēm, ar kurām tā veic sarunas par izstāšanos. Ja tiek akceptēta plašāka iespēja (vienpusēja atsaukšana), tad ir jāakceptē arī šaurāka iespēja (saskaņotā atsaukšana). Turklāt šī saskaņotā atsaukšana ir saderīga ar principu, no kura ir guvis iedvesmu VKLT 54. panta b) punkts, saskaņā ar kuru līguma darbības pārtraukšana vai dalībnieka izstāšanās no tā var notikt “jebkurā laikā ar visu dalībnieku piekrišanu pēc konsultēšanās ar citām līgumslēdzējām valstīm”.
164. Tādējādi šī saskaņotā atsaukšanas iespēja nekaitētu paziņojuma par nodomu izstāties vienpusējas atsaukšanas iespējai, kura dalībvalstij, kas izstājas, vienmēr saglabājas saskaņā ar LES 50. pantu.
165. Tomēr tas, ko es neuzskatu par saderīgu ar LES 50. pantu, ir paziņojumu par nodomu izstāties saskaņotā atsaukšanas iespēja tikai ar vienbalsīgu Eiropadomes lēmumu (LES 50. pants), kā to šķiet piedāvā Komisija un Padome, izslēdzot vienpusējās atsaukšanas iespēju.
166. Atsaukšana ar Eiropadomes vienbalsīgu lēmumu, lai tā būtu saskaņota, ir jālūdz dalībvalstij, kura izstājas, tādējādi, ja pēdējā minētā nepiekrīt, Eiropadome nevarētu tai uzspiest atsaukšanu pat ne ar vienbalsīgu lēmumu.
167. LES 50. panta 3. punkts neatļauj pagarināt sarunu otro posmu, “ja vien Eiropadome, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, vienbalsīgi nenolemj šo laikposmu pagarināt”. Pēc analoģijas uzskatu, ka dalībvalsts, kura izstājas, pieteikums būtu nepieciešams kā absolūts nosacījums, lai Eiropadome vienbalsīgi pieņemtu tās paziņojuma atsaukšanu.
168. Šī garantija nodrošina lēmuma par izstāšanos atsaukšanas vienpusējo raksturu. Ja paziņojuma par nodomu izstāties atsaukšana būtu atkarīga tikai no balsojuma Eiropadomē, LES 50. panta formulējuma ietvaros un ar vienbalsīgu lēmumu, tiesības izstāties (un otrādi – palikt) Savienībā vairs nebūtu pakļautas dalībvalsts kontrolei, tās suverenitātei un tās konstitucionālajām prasībām un pilnībā būtu Eiropadomes rokās.
169. Akceptēt, ka Eiropadomei, lemjot vienbalsīgi, būtu galīgais vārds attiecībā uz paziņojuma par nodomu izstāties atsaukšanu, nozīmētu palielināt risku, ka dalībvalsts izstāsies no Savienību pret savu gribu. Pietiktu, ka viena no pārējām 27 dalībvalstīm bloķētu vienbalsīgu Eiropadomes lēmumu (LES 50. panta ietvaros), lai tiktu negatīvi ietekmēta tās valsts griba, kura ir paziņojusi par savu vēlēšanos turpināt būt Savienībā. Minētā valsts izstātos (tiktu izraidīta) no Savienības divu gadu laikā pēc paziņojuma par nodomu izstāties, pretēji savai gribai turpināt būt par šīs starptautiskās organizācijas dalībnieci.
VI. Secinājumi
170. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai atbildēt uz Court of Session, Inner House (Skotijas Augstā tiesa, Apelācijas palāta) jautājumu šādi:
Ja dalībvalsts ir paziņojusi Eiropadomei par savu nodomu izstāties no Eiropas Savienības, Līguma par Eiropas Savienību 50. pantā ir atļauta vienpusēja šī paziņojuma atsaukšana līdz brīdim, kad ir noslēgts izstāšanās līgums, ar nosacījumu, ka par atsaukšanu ir ticis lemts saskaņā ar šīs dalībvalsts konstitucionālajām prasībām, ka par to tiek oficiāli paziņots Eiropadomei un ka tā nav veikta ļaunprātīgi.