EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS

(otrā palāta)

2013. gada 16. maijā

Lieta F‑104/10

Mario Alberto de Pretis Cagnodo

Serena Trampuz de Pretis Cagnodo

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Sociālais nodrošinājums – Smaga slimība – Jēdziens – Hospitalizācija – Izdevumu segšana – Norēķinu biroja veikts tiešs maksājums – Izmitināšanas izmaksu ierobežojumu neesamība Vispārīgajos īstenošanas noteikumos – Pienākums iepriekš informēt apdrošināto pārmērīga rēķina gadījumā

Priekšmets:      Prasība, kura celta atbilstoši LESD 270. pantam, kas piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, ar kuru A de Pretis Cagnodo un viņa laulātā S. Trampuz de Pretis Cagnodo lūdz atcelt Ispras (Itālija) Vienotās veselības apdrošināšanas shēmas (turpmāk tekstā – “VVAS”) Norēķinu biroja (turpmāk tekstā – “Norēķinu birojs”) lēmumus, kuri izriet no 2009. gada 1. oktobra maksājumu detalizētā uzskaitījuma Nr. 10 un ar kuriem atteikta tādu izdevumu atlīdzināšana pilnā apmērā, kas saistīti ar prasītājas hospitalizāciju no 2009. gada 13. februāra līdz 25. martam, un ar kuriem prasītājam uzlikts pienākums samaksāt ar hospitalizāciju saistītās izmitināšanas izmaksas EUR 28 800 apmērā, kuras uzskatītas par pārmērīgām

Nolēmums:      Atcelt Ispras (Itālija) Norēķinu biroja lēmumu, kas izriet no 2009. gada 1. oktobra maksājumu detalizēta uzskaitījuma Nr. 10 un ar kuru M. A. de Pretis Cagnodo uzlikts pienākums samaksāt EUR 28 800 par S. Trampuz de Pretis Cagnodo izmitināšanas izmaksām, kuras uzskatītas par pārmērīgām. Pārējā daļā prasību noraidīt. Eiropas Komisija sedz visus savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina visus M. A. de Pretis Cagnodo un S. Trampuz de Pretis Cagnodo tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Tiesības celt prasību – Personas, kas ir minētas Civildienesta noteikumos – Jēdziens – Bijušā ierēdņa laulātais – Iekļaušana

(Civildienesta noteikumu 72. panta 1. punkta pirmā daļa un 90. pants)

2.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Skaidrs un precīzs izvirzīto pamatu izklāsts – Elastīga interpretācija

(Tiesas statūtu 19. panta ceturtā daļa un I pielikuma 7. panta 1. punkts; Civildienesta tiesas Reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunkts)

3.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Veselības apdrošināšana – Slimības, kas ir atzītas par “līdzvērtīgi smagām” salīdzinājumā ar slimībām, kuras tieši norādītas Civildienesta noteikumu 72. pantā – Komisijas noteikti kritēriji – Kumulatīvs raksturs

(Civildienesta noteikumu 72. pants)

4.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Veselības apdrošināšana – Smaga slimība – Atzīšanas atteikums – Pārbaude tiesā – Robežas – Regulāri sniegto medicīnisko atzinumu pārvērtēšana

(Civildienesta noteikumu 72. panta 1. punkts, 73. un 78. pants)

5.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Veselības apdrošināšana – Izdevumi, kas radušies saistībā ar slimību – Atlīdzināšana – Ar hospitalizāciju saistīto izdevumu segšana – Pienākums izdevumu segšanas pieteikumam pievienot atlīdzināmu izdevumu tāmi – Neesamība

(Noteikumu par apdrošināšanu slimības gadījumiem 52. pants)

6.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Veselības apdrošināšana – Izdevumi, kas radušies saistībā ar slimību – Atlīdzināšana – Iestāžu pienākumi – Labas pārvaldības principa un pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses ievērošana pārmērīga rēķina gadījumā – Piemērošanas joma

(Civildienesta noteikumu 72. pants; Noteikumu par apdrošināšanu slimības gadījumiem 43. un 52. pants; Padomes Regulas Nr. 1605/2002 27. pants).

1.      Iestāde nevar pamatoti apgalvot, ka bijušā ierēdņa laulātajai nav bijusi interese rīkoties, proti, pašai, pārzinot lietas situāciju, iesniegt apsvērumus par lēmumu atteikt viņas hospitalizācijas izdevumu atlīdzināšanu, vai pat iesniegt sūdzību saistībā ar minēto lēmumu. No Civildienesta noteikumu 72. panta 1. punkta pirmās daļas izriet, ka bijušā ierēdņa laulātā ir apdrošināta pret slimību risku. No tā izriet, ka minētā laulātā ir Civildienesta noteikumos minēta persona šī akta 90. panta izpratnē un var vērsties iecēlējinstitūcijā vai nu ar lūgumu attiecībā uz viņu pieņemt lēmumu, vai ar sūdzību par kādu aktu, kas ir viņai nelabvēlīgs.

(skat. 51. un 56. punktu)

2.      Saskaņā ar Civildienesta tiesas Reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets, kā arī izvirzītie faktiskie un tiesību pamati un argumenti. Šiem elementiem ir jābūt pietiekami skaidriem un precīziem, lai atbildētājs varētu sagatavot aizstāvību, bet Civildienesta tiesa varētu lemt par prasību, attiecīgajā gadījumā neizmantojot citu informāciju.

Ciktāl prasības pieteikuma paraugu, kas atrodas Curia, Eiropas Savienības Tiesas interneta vietnē, daļā, kas rezervēta Civildienesta tiesai, sadaļā “noderīga informācija”, lietas dalībniekiem lietot nav obligāti, Civildienesta tiesai, pārbaudot, vai ir izpildīti Reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunktā minētie nosacījumi un ciktāl var noteikt izvirzītos pamatus un faktiskos un tiesiskos argumentus, šī norma ir jāinterpretē pietiekami elastīgi, lai ievērotu tiesības, ko prasītājiem piešķir Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta ceturtā daļa, ko piemēro arī tiesvedībai Civildienesta tiesā saskaņā ar šo pašu Statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktu, brīvi izvēlēties savu advokātu neatkarīgi no tā, kādā dalībvalstī šis advokāts ir pilnvarots strādāt šajā profesijā.

(skat. 57. un 59. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2010. gada 1. decembris, F‑89/09 Gagalis/Padome, 36. un 37. punkts.

3.      Runājot par smagas slimības atzīšanu, Komisijas pieņemto Vispārīgo īstenošanas noteikumu attiecībā uz medicīnisko izdevumu atlīdzināšanu III sadaļas 5. nodaļas 1. punktā noteiktie kritēriji, proti, nelabvēlīga izdzīvošanas prognoze, hroniska attīstība, nepieciešamība veikt smagus diagnosticējošus un/vai terapeitiskus pasākumus un smagas invaliditāte esamība vai tās risks ir kumulatīvi kritēriji. Līdz ar to tas, ka nav izpildīts kaut tikai viens no šiem kritērijiem, attaisno tāda lēmuma pieņemšanu, ar kuru tiek liegts atzīt smagas slimības esamību.

Šie kritēriji nešķiet acīmredzami nepiemēroti vai kļūdaini saistībā ar sasniedzamo mērķi, proti, noteikt slimības, kas ir “vienlīdz smagas”, salīdzinot ar Civildienesta noteikumu 72. pantā tieši norādītājām slimībām. Civildienesta noteikumu 72. pantā tieši minētās četras slimības noteiktos gadījumos var būt ar sevišķi smagām fiziskām vai psihiskām sekām, tām piemīt ilgstošs vai hronisks raksturs un to ārstēšana prasa smagas terapeitiskas procedūras, līdz ar to ir nepieciešama iepriekšēja skaidri noteikta diagnoze, kas savukārt nozīmē, ka ir jāveic specifiskas analīzes vai izmeklēšana. Šīs slimības tāpat var radīt to skartajām personām smagas invaliditātes risku. Turklāt no paša Civildienesta noteikumu 72. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka pat gadījumi, kas atbilst vienai no četrām šajā pantā tieši norādītajām slimībām, tikai tad, ja tie ir īpaši smagi, var tikt kvalificēti kā smaga slimība un tādējādi var ļaut attiecīgajai personai izmantot labvēlīgāku režīmu, ko piemēro gadījumos, kad šāda slimība tiek atzīta.

(skat. 75.–78. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2011. gada 28. septembris, F‑23/10 Allen/Komisija, 49.–51. punkts.

4.      Attiecībā uz lēmumu atteikt atzīt bijušā ierēdņa laulātās slimības smago raksturu Civildienesta tiesai ir jāpārbauda, vai iecēlējinstitūcija ir pareizi izvērtējusi faktus un precīzi piemērojusi attiecīgos tiesību aktus. Līdz ar to Civildienesta tiesai, īstenojot medicīnas jomā ierobežoto pārbaudi tiesā, jāpārbauda, vai iecēlējinstitūcija, atteikdamās kā smagu kvalificēt slimību, kas izraisīja prasītājas hospitalizāciju, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, no tai paziņotajiem medicīniskajiem slēdzieniem, par kuriem Civildienesta tiesa nevar spriest, izņemot gadījumus, kad administrācija ir sagrozījusi to būtību, secinot, ka šie kritēriji nav kumulatīvi izpildīti.

Šajā ziņā, salīdzinot ar tīri medicīniskas dabas vērtējumiem, kurus ir sniegusi medicīniska komisija vai pat invaliditātes komisija, proti, komisijas, kuru darbības noteikumi nodrošina līdzsvara garantijas starp pusēm un objektivitāti, vienpusīgie iestādēs strādājošo ārstu atzinumi nenodrošina tādu pašu garantiju līmeni attiecībā uz līdzsvaru starp pusēm.

Līdz ar to Civildienesta tiesai, lemjot par smagas slimības atzīšanas atteikumu, ir jāīsteno padziļinātāka kontrole nekā tad, kad tā pārbauda uz Civildienesta noteikumu 73. vai 78. panta pamata pieņemtos lēmumus, saistībā ar kuriem ir saņemts medicīniskās komisijas vai invaliditātes komisijas slēdziens. Tomēr ir skaidrs, ka tiesnesim nav vajadzīgo zināšanu medicīnas jomā, lai apstiprinātu vai atspēkotu medicīnisku slēdzienu vai pat izspriestu, kurš no vairākiem pretrunīgiem medicīniskiem slēdzieniem ir pareizāks.

Tomēr, pat ja tiesas pārbaude neietver tīri medicīniskus vērtējumus, kas ir saistīti ar slimības smagumu, gadījumos, kad prasītājs apstrīd viņa situācijas izvērtējumu no administrācijas puses, kritizējot iestādes ārsta atzinumu, uz kuru tā balstās, tiesai ir jāpārliecinās, ka iestādes ārsts ir konkrēti un detalizēti pārbaudījis situāciju, par kuru no viņa ir ticis lūgts atzinums. Jānorāda, ka šajā ziņā administrācijai ir jāpierāda, ka ārsts ir veicis šādu pārbaudi.

(skat. 79.–81., 84., 85. un 87. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1988. gada 19. janvāris, 2/87 Biedermann/Revīzijas palāta, 8. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1993. gada 16. marts, T‑33/89 un T‑74/89 Blackman/Parlaments, 44. punkts; 2002. gada 7. novembris, T‑199/01 G/Komisija, 59. punkts; 2004. gada 12. maijs, T‑191/01 Hecq/Komisija, 63. punkts.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 18. septembris, F‑10/07 Botos/Komisija, 41. punkts; Allen/Komisija, minēts iepriekš, 68.–71. un 76. punkts.

5.      Saistībā ar lūgumu segt hospitalizācijas izdevumus atbilstoši Vispārīgajiem īstenošanas noteikumiem, ko Komisija ir pieņēmusi, piemērojot Vispārējo noteikumu par ierēdņu apdrošināšanu slimības gadījumiem 52. pantu, ieinteresētai personai nevar pārmest, ka viņa nav iesniegusi rakstveida dokumentu, kam būtu pierādījuma spēks, attiecībā uz paredzamajām izmitināšanas izmaksām. Pat ja apdrošinātajiem ir vēlams nodrošināties ar šādu dokumentu, nedz Vispārējos noteikumos, nedz Vispārīgajos īstenošanas noteikumos nav nekādu normu, kas liktu viņiem sagādāt pienācīgi noformētu tāmi un iesniegt to Norēķinu birojā kopā ar lūgumu segt izdevumus.

(skat. 108. punktu)

6.      Saskaņā ar labas pārvaldības principu Komisijai un attiecīgi arī Vienotās veselības apdrošināšanas shēmas (VVAS) norēķinu birojiem, kuru izveide ir viens no tās pārvaldības uzdevumiem un kuru kontroli attiecībā uz pareizas finanšu vadības principu ievērošanu veic centrālais birojs, ir jābūt modriem, lai nepieļautu VVAS līdzekļu izmantošanu tādu hospitalizācijas rēķinu apmaksai, par kuriem uzreiz rodas pārliecība, ka tie ir pārmērīgi, salīdzinot ar vidējām izmaksām par tāda paša veida pakalpojumiem izdevumu rašanās valstī. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam, 27. pantu, ko pēc analoģijas piemēro arī VVAS pārvaldībai saskaņā ar Vispārējo noteikumu par ierēdņu apdrošināšanu slimības gadījumiem 43. pantu, Komisijai ir jārīkojas ar ieņēmumiem un izdevumiem saskaņā ar pareizas finanšu vadības principu, tas ir, ievērojot saimnieciskuma, lietderības un efektivitātes principus.

Tāpat, hospitalizācijas izdevumu segšanai Komisijai, no otras puses, ir jāievēro rūpības pienākums pret Savienības iestāžu personālu, kas ir VVAS labumguvējs. Šis rūpības pienākums liek Komisijai un attiecīgi arī VVAS norēķinu birojiem gadījumos, kad tie saņem rēķinu ar ļoti augstu summu, kurā uzskaitīti un aprakstīti medicīniskie pakalpojumi, bet izmitināšana vienkārši aprēķināta, norādot noteiktu summu par dienu, nenorādot nekādas citas ziņas par palātas veidu vai papildu pakalpojumiem, kas varētu attaisnot tik lielu summu, nevis tūlīt apmaksāt šādu rēķinu – pat ja ir panākta vienošanās par izdevumu segšanu –, bet gan iegūt rakstiskus paskaidrojumus no rēķina sūtītājas slimnīcas iestādes un informēt arī apdrošināto, kuram Norēķinu birojs galu galā vairākumā gadījumu uzliks pienākumu segt vismaz daļu no aprēķinātajiem hospitalizācijas izdevumiem un eventuāli – segt visas par pārmērīgām uzskatītās izmaksas.

(skat. 111.–114. punktu)