PIRMĀS INSTANCES TIESAS CETURTĀS PALĀTAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA RĪKOJUMS
2005. gada 28. aprīlī (*)
Iestāšanās lietā – Pārstāvoša apvienība – Pirmās instances tiesas Reglamenta 116. panta 6. punkts – Pieteikums par iestāšanos lietā rakstveida procesā – Neparedzēti apstākļi vai nepārvarama vara – Ārkārtas apstākļi
Lieta T‑201/04
Microsoft Corp., Redmonda, Vašingtona (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv Ž. F. Bellī [J.‑F. Bellis], advokāts, un I. Foresters [I. Forrester], QC,
prasītāja,
ko atbalsta
Association for Competitive Technology, Inc., Vašingtona (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv L. Rūsmans [L. Ruessmann], advokāts,
DMDsecure.com BV, Amsterdama (Nīderlande), MPS Broadband AB, Stokholma (Zviedrija), Pace Micro Technology plc, Šiplija [Shipley], Rietumjorkšīra (Apvienotā Karaliste), Quantel Ltd, Ņūberija [Newbury], Berkšīra (Apvienotā Karaliste), Tandberg Television Ltd, Sauthemptona, Hempšīra (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv Ž. Buržuā [J. Bourgeois], advokāts,
Exor AB, Upsala (Zviedrija), ko pārstāv S. Martiness Lāge [S. Martínez Lage], H. Brokelmans [H. Brokelmann] un R. Aljendezalacars Korčo [R. Allendesalazar Corcho], advokāti,
Mamut ASA, Oslo (Norvēģija), un TeamSystem SpA, Pesaro (Itālija), ko pārstāv G. Berišs [G. Berrisch], advokāts,
The Computing Technology Industry Association, Inc., Oukbrūkterase [Oakbrook Terrace], Ilinoisa (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv G. van Gervens [G. van Gerven] un T. Franko [T. Franchoo], advokāti, un B. Kilpetriks [B. Kilpatrick], solicitor,
personas, kas iestājušās lietā,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv R. Veinraits [R. Wainwright], F. Kastiljo de la Tore [F. Castillo de la Torre], P. Helstrēms [P. Hellström] un A. Velans [A. Whelan], pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
AudioBanner.com, kas darbojas ar firmas nosaukumu VideoBanner, Losandželosa, Kalifornija (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv L. Alvizārs [L. Alvizar], advokāts,
Free Software Foundation Europe eV, Hamburga (Vācija), ko pārstāv C. Piana [C. Piana], advokāts,
RealNetworks, Inc., Sietla, Vašingtona (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv A. Vinklers [A. Winckler], M. Dolmens [M. Dolmans] un T. Grāfs [T. Graf], advokāti,
Software & Information Industry Association, Vašingtona, Kolumbijas apgabals (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv C. Simpsons [C. Simpson], solicitor,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību atcelt Komisijas 2004. gada 24. marta Lēmumu C(2004) 900 galīgā redakcija attiecībā uz EKL 82. pantā noteiktās procedūras piemērošanu (lieta COMP/C‑3/37.792 – Microsoft) vai samazināt prasītājai uzliktā naudas soda summu,
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESAS CETURTĀS PALĀTAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Priekšvēsture
1 MicrosoftCorp. (turpmāk tekstā – “Microsoft”) izstrādā un tirgo programmatūru. Tā ietver klientu personālo datoru (turpmāk tekstā – “PC”) operētājsistēmas ar nosaukumu Windows, serveru darba grupas operētājsistēmas ar nosaukumu Windows Server, un nepārtrauktas plūsmas nolasīšanu nodrošinošus multivides draiverus ar nosaukumu Windows Media Player.
2 1998. gada 10. decembrī Sun Microsystems,Inc. (turpmāk tekstā – “Sun Microsystems”), Palo Alto, Kalifornija (Amerikas Savienotās Valstis), iesniedza Komisijai sūdzību. Sūdzības priekšmets bija Microsoft atteikšanās atklāt Sun Microsystems informāciju, kas vajadzīga, lai nodrošinātu tās darba grupas serveru operētājsistēmas savstarpēju izmantojamību ar Windows. Komisija šajā sakarā uzsāka izmeklēšanu.
3 2000. gada februārī Komisija uzsāka otru izmeklēšanu saistībā ar Microsoft. Šīs otras izmeklēšanas priekšmets bija Windows Media Player piesaistīšana Windows.
4 Abas šīs izmeklēšanas vēlāk tika apvienotas lietā ar numuru COMP/C‑3/37.792.
5 2004. gada 24. martā Komisija pieņēma Lēmumu C(2004) 900 galīgā redakcija saistībā ar EKL 82. panta procedūras piemērošanu lietā COMP/C‑3/37.792 – Microsoft (turpmāk tekstā – “Lēmums”).
6 Lai izvērtētu Microsoft darbību, Komisija, pirmkārt, identificēja trīs attiecīgos tirgus. Šie tirgi ir klientu PC operētājsistēmu tirgus (Lēmuma 324.–342. apsvērums), darba grupas serveru operētājsistēmu tirgus (Lēmuma 343.–401. apsvērums) un nepārtrauktas plūsmas nolasīšanu nodrošinošu multivides draiveru tirgus (Lēmuma 402.–425. apsvērums).
7 Otrkārt, Komisija konstatēja, ka katrs no šiem tirgiem ir pasaules mēroga tirgus (Lēmuma 427. apsvērums).
8 Treškārt, Komisija uzskatīja, ka Microsoft ieņem dominējošu stāvokli divos no šiem tirgiem, proti, klientu PC operētājsistēmu tirgū (Lēmuma 429.–472. apsvērums) un darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū (Lēmuma 473.–541. apsvērums).
9 Ceturtkārt, Komisija konstatēja, ka ar Microsoft darbību abos šajos tirgos tika pārkāpts EKL 82. pants. Tā uzskatīja, ka Microsoft ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli, atteikdamās sniegt informāciju par savstarpēju izmantojamību un ļaut to izmantot ar saviem produktiem konkurējošu produktu izstrādei un izplatīšanai darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū laikposmā no 1998. gada oktobra līdz Lēmuma pasludināšanas dienai [Lēmuma 546.–791. apsvērums un 2. panta a) daļa]. Tā turklāt konstatēja, ka Microsoft ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli, laikā no 1999. gada maija līdz Lēmuma pasludināšanas dienai Windows iegādi pakārtojot nosacījumam par vienlaicīgu Windows Media Player iegādi [Lēmuma 792.–989. apsvērums un 2. panta b) daļa].
10 Piektkārt, Komisija uzlika Microsoft pienākumu izbeigt šos pārkāpumus, atturēties no identiskas vai līdzīgas darbības un noteiktos termiņos izpildīt labojošu pasākumu kopumu (Lēmuma 994.–1053. apsvērums un 4.–8. pants).
11 Sestkārt, Komisija Microsoft uzlika naudas sodu EUR 497 196 304 apmērā (Lēmuma 1054.–1080. apsvērums un 3. pants).
Process
12 Microsoft cēla šo prasību, 2004. gada 7. jūnijā iesniedzot prasības pieteikumu Pirmās instances tiesas kancelejā.
13 Pirmās instances tiesas kancelejā 2004. gada 17. decembrī iesniegtajā pieteikumā European Committee for Interoperable Systems (turpmāk tekstā – “ECIS”), Brisele (Beļģija), ko pārstāv advokāti D. Pēmens [D. Paemen] un N. Dodū [N. Dodoo], lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam tiesvedībā esošajā lietā.
14 Savus rakstiskos apsvērumus saistībā ar pieteikumu par iestāšanos lietā Komisija un Microsoft sniedza, Pirmās instances tiesas kancelejā iesniedzot pieteikumus, attiecīgi, 2005. gada 1. un 7. martā.
Par pieteikumu par iestāšanos lietā
Par pieteikuma par iestāšanos lietā pieņemamību
15 Microsoft uzskata, ka pieteikums par iestāšanos lietā esot nepieņemams tāpēc, ka tas neatbilstot Pirmās instances tiesas Reglamentā noteiktajām formas prasībām.
16 Reglamenta 115. pantā pieteikuma par iestāšanos lietā pieņemamība ir pakārtota tam, vai ievērotas prasības par tā iesniegšanas termiņu (1. punkts), tā saturu pēc būtības (2. punkta pirmā daļa) un prasītāja tiesisko pārstāvību (3. punkts).
17 Šajā gadījumā pieteikums par iestāšanos lietā šīm prasībām atbilst.
18 Turklāt Reglamenta 115. panta 2. punkta otrajā daļā pieteikuma par iestāšanos lietā pieņemamība pakārtota tam, vai tiek ievērotas minētā Reglamenta 43. un 44. pantā noteiktās formas prasības. Reglamenta 44. pantā, konkrēti, tā 5. punkta b) apakšpunktā, paredzēts, ka gadījumā, kad pieteikumu par iestāšanos iesniedz privāto tiesību juridiska persona, tā savam pieteikumam pievieno pierādījumu tam, ka advokātu ir pilnvarojusi persona, kas ir tiesīga to darīt.
19 Šajā gadījumā Microsoft būtībā uzskata, ka 2004. gada 16. decembra lēmumus par pieteikumu par iestāšanos lietā un tam paredzētu pilnvaru piešķiršanu D. Pēmenam un N. Dodū ECIS izpildkomiteja esot pieņēmusi nepareizi. Lai arī atzīdama, ka 2005. gada 12. janvārī šos lēmumus ir apstiprinājusi ECIS Ģenerālā asambleja, Microsoft apgalvo, ka šis apstiprinājums esot noticis tikai pēc tam, kad pieteikums par iestāšanos lietā tika iesniegts, un var būt nepareizs pats par sevi.
20 Nav izslēdzams, ka ECIS izpildkomitejas 2004. gada 16. decembrī pieņemto lēmumu spēkā esamība ir apšaubāma, un tādēļ nevar būt noteiktības jautājumā par to, ka pieteikuma par iestāšanos lietā iesniegšanas dienā, proti, 2004. gada 17. decembrī, D. Pēmenam un N. Dodū bija pilnvaras, ko pienācīgi piešķīris to darīt tiesīgs pārstāvis. Tomēr katrā ziņā ir jāatzīmē, ka ar 2005. gada 12. janvāra lēmumu “pienācīgi sasaukta” ECIS Ģenerālā asambleja paziņoja, ka šo lēmumu “bez iebildumiem pieņem” un “apstiprina, lai arī to darīt nav pienākuma nedz saskaņā ar ECIS statūtiem, nedz Beļģijas tiesībām”. Šis konstatējums liek secināt, ka pieteikums par iestāšanos lietā atbilst Reglamenta 44. panta 5. punkta b) apakšpunktā noteiktajām prasībām (skat. Tiesas 1989. gada 11. maija spriedumu apvienotajās lietās 193/87 un 194/87 Maurissen u.c./Revīzijas palāta, Recueil, 1045. lpp., 33. punkts).
21 Tādējādi ECIS ir tiesības iesniegt pieteikumu par iestāšanos lietā.
Par pieteikuma par iestāšanos lietā pamatotību
Pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzējas un lietas dalībnieku argumenti
22 ECIS apgalvo, ka tā atbilstot nosacījumiem, kam pakārtotas pārstāvošo apvienību tiesības iestāties lietā, un ka tādējādi tai esot jāļauj iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
23 Microsoft pret šo pieteikumu iebilst. Tā faktiski apšauba, ka ECIS būtu pārstāvošā apvienība, ka tā tādējādi atbilstu visām prasībām, kam pakārtotas pārstāvošajām apvienībām piekrītošās tiesības iestāties lietā, un tādējādi tai būtu atļaujams iestāties lietā.
24 Savukārt Komisija uzskata, ka ECIS var ļaut iestāties lietā.
Priekšsēdētāja vērtējums
25 Tiesas Statūtu 40. panta otrajā daļā, kas saskaņā ar minēto statūtu 53. panta pirmo daļu ir piemērojama Pirmās instances tiesas procesā, paredzēts, ka lietās, kas nav tiesvedībā starp dalībvalstīm, Kopienas iestādēm vai starp dalībvalstīm un Kopienas iestādēm, var iestāties jebkura persona, kas pierāda savu interesi lietas iznākumā.
26 Šāda interese ir pārstāvošai apvienībai, kuras mērķis ir savu biedru aizstāvība un kas lūdz iestāties lietā, kurā tiek izlemti tādi principiāli jautājumi, kas pēc sava rakstura skar šos biedrus. Šī iestāties lietā tiesību plašā interpretācija ir vērsta uz to, lai ļautu labāk novērtēt lietu apstākļus, vienlaikus novēršot tās liela skaita individuālas iestāšanās lietās, kas mazinātu procesa efektivitāti un pienācīgu norisi (Tiesas priekšsēdētāja 1997. gada 17. jūnija rīkojums apvienotajās lietās C‑151/97 P(I) un C‑157/97 P(I) National Power un PowerGen/British Coal un Komisija, Recueil, I‑3491. lpp., 66. punkts; 1998. gada 28. septembra rīkojums lietā C‑151/98 P Pharos/Komisija, Recueil, I‑5441. lpp., 6. punkts, un Pirmās instances tiesas ceturtās palātas priekšsēdētāja 2005. gada 9. marta rīkojums lietā T‑201/04 Microsoft/Komisija, Krājumā nav publicēts, 31. punkts).
27 Šajā gadījumā ECIS uzdodas par informācijas tehnoloģiju nozarē strādājošus uzņēmumus pārstāvošu apvienību. No tās biedru saraksta un 2005. gada 12. janvāra Ģenerālās asamblejas sanāksmes protokola izriet, ka, lai arī ECIS biedru skaits ir ierobežots, un ne visi no tiem darbojas informācijas tehnoloģiju nozarē, vairāki no tiem tajā veic ievērojamu darbību. Tādēļ ECIS var uzskatīt par pārstāvošu apvienību.
28 Turklāt ECIS norāda, ka tās mērķis ir it īpaši savu biedru nemateriālo un materiālo interešu veicināšana un aizstāvība. Tās statūtu 4. pantā ir apliecināts, ka tas atbilst patiesībai. Tādēļ par ECIS mērķi ir uzskatāma tās biedru aizstāvība.
29 Visbeidzot, vairāki lietā izvirzītie jautājumi varētu tikt uzskatīti par principiāliem jautājumiem, kas skar informācijas tehnoloģiju nozari, un tādēļ spriedums, ar kuru lieta izlemta pēc būtības, pēc sava rakstura skar ECIS nozarē strādājošos biedrus.
30 No iepriekš minētā izriet, ka ECIS ir apliecinājusi ieinteresētību lietas iznākumā.
31 Tādējādi ECIS būtu jāļauj iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
Par personas, kas iestājas lietā, procesuālajām tiesībām
Lietas dalībnieku argumenti
32 ECIS lūdz atļauju iestāties rakstveida procesā. Tā uzskata, ka noteikumi par iestāšanos lietā (Reglamenta 115. un 116. pants) ļauj tiesai apmierināt šo lūgumu. Katrā ziņā šādu risinājumu pamatotu neparedzētu apstākļu vai force majeure iestāšanās (Tiesas Statūtu 45. panta otrā daļa), vai vismaz ārkārtas apstākļi. Šajā ziņā tā atsaucas uz apstākli, ka Computer & Communications Industry Association (turpmāk tekstā – “CCIA”), kuras atsevišķi biedri ir arī ECIS biedri, 2004. gada 10. novembrī atsauca 2004. gada 23. jūnijā iesniegto pieteikumu par iestāšanos lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
33 Microsoft pret šo pieteikumu iebilst. Tā uzskata, ka Reglamenta 115. un 116. pantā tiesai ir aizliegts to atļaut. Tā piebilst, ka ECIS nepierādot nedz neparedzētu apstākļu, nedz force majeure pastāvēšanu, nedz tādu ārkārtas apstākļu pastāvēšanu, kas attaisnotu šo noteikumu neievērošanu.
34 Savukārt Komisija uzskata, ka gadījumā, ja tādai personai, kas iestājas lietā, kā ECIS var ļaut iestāties rakstveida procesā, tas jāļauj vienīgi ārkārtas apstākļos, par kādiem šajā gadījumā varētu uzskatīt CCIA atteikšanos no prasības.
Priekšsēdētāja vērtējums
35 Reglamenta 115. panta 1. punktā noteikts, ka pieteikums par iestāšanos lietā ir jāiesniedz sešu nedēļu laikā pēc paziņojuma par lietas ierosināšanu publicēšanas “Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī” vai, ja tas nav izdarīts, pirms lēmuma sākt mutvārdu procesu.
36 Reglamenta 116. panta 2. punktā noteikts, ka, gadījumā, ja iepriekš minētajā sešu nedēļu termiņā iesniegts pieteikums par iestāšanos lietā ir apmierināts, persona, kas iestājas lietā, saņem visu lietas dalībniekiem izsniegto procesuālo dokumentu kopijas.
37 Reglamenta 116. panta 4. punktā noteikts, ka minētā Reglamenta 116. panta 2. punktā noteiktajos gadījumos priekšsēdētājs nosaka termiņu, kurā persona, kas iestājas lietā, var iesniegt iestāšanās rakstu ar saviem prasījumiem pilnīgi vai daļēji atbalstīt vai pilnīgi vai daļēji noraidīt kādas puses prasījumu, izvirzītos pamatus un argumentus, kā arī attiecīgā gadījumā – ziņas par piedāvātajiem pierādījumiem.
38 Reglamenta 116. panta 6. punktā noteikts, ka, gadījumā, ja pieteikums par iestāšanos lietā ir iesniegts pēc minētā sešu nedēļu termiņa, persona, kas iestājas lietā, pamatojoties uz tai nosūtīto ziņojumu tiesas sēdē, var iesniegt savus apsvērumus mutvārdu procesā.
39 No kopēja šo noteikumu lasījuma redzams, ka personas, kas iestājas lietā, procesuālās tiesības atšķiras atkarībā no apstākļa, vai tā ir iesniegusi savu pieteikumu par iestāšanos lietā sešu nedēļu laikā pēc paziņojuma par lietas ierosināšanu publicēšanas “Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī” vai pēc šī termiņa beigām, bet pirms lēmuma pieņemšanas par mutvārdu procesa uzsākšanu.
40 Ja persona, kas iestājas lietā, ir iesniegusi pieteikumu līdz minētā termiņa beigām, tai ir tiesības piedalīties gan rakstveida procesā, gan mutvārdu procesā. Šajā statusā tai jāsaņem procesuālo dokumentu kopijas, un tā var iesniegt iestāšanās rakstu ar saviem prasījumiem pilnīgi vai daļēji atbalstīt kāda lietas dalībnieka prasījumus, izvirzītos pamatus un argumentus, un, attiecīgā gadījumā, ziņas par piedāvātajiem pierādījumiem.
41 Turpretim, ja persona, kas iestājas lietā, savu pieteikumu ir iesniegusi pēc šā termiņa beigām, tai ir tiesības piedalīties vienīgi mutvārdu procesā, ja tā ir iesniegusi savu pieteikumu Pirmās instances tiesā pirms attiecīgā procesa uzsākšanas. Šajā statusā tā saņem tiesas sēdes ziņojuma kopiju un drīkst, balstoties uz to, šā mutvārdu procesa gaitā iesniegt savus apsvērumus.
42 Tā kā šie noteikumi ir imperatīvi (Pirmās instances tiesas 2002. gada 30. maija rīkojums lietā T‑52/00 Coe Clerici Logistics/Komisija, Recueil, II‑2553. lpp., 24. un 31. punkts), atkāpes to piemērošanā nedrīkst izdarīt nedz lietas dalībnieki, nedz pat tiesa.
43 Šajā gadījumā paziņojums par lietas ierosināšanu tika publicēts 2004. gada 10. jūlijā (OV C 179, 18. lpp.). ECIS pieteikums par iestāšanos lietā Pirmās instances tiesā tika iesniegts 2004. gada 17. decembrī. Tādējādi ir skaidri redzams, ka tas ir iesniegts pēc Reglamenta 115. panta 1. punktā noteiktā sešu nedēļu termiņa izbeigšanās, tam pieskaitot minētā Reglamenta 102. panta 2. punktā noteikto desmit dienu termiņu, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu.
44 Tādējādi ECIS var prasīt piemērot vienīgi Reglamenta 116. panta 6. punktā noteiktās procesuālās tiesības.
45 Taču ECIS uzskata, ka CCIA atteikšanās no prasības esot neparedzēti apstākļi vai force majeure.
46 Tiesas Statūtu 45. panta otrajā daļā noteikts, ka termiņam beidzoties, attiecīgā persona nezaudē šīs tiesības, ja pierāda, ka pastāvējuši neparedzēti apstākļi vai force majeure.
47 Noteikumi par procesuālajiem termiņiem ir stingri piemērojami, ievērojot tiesiskās drošības prasības un vajadzību novērst jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu attieksmi iztiesāšanā (Tiesas 1984. gada 12. jūlija spriedums lietā 209/83 Ferriera Valsabbia/Komisija, Recueil, 3089. lpp., 14. punkts, un Tiesas 2005. gada 18. janvāra rīkojums lietā C‑325/03 P Zuazaga Meabe/ITSB, Krājums, I‑403. lpp., 16. punkts).
48 Tiesas Statūtu 45. panta otrā daļa, kurā paredzēta atkāpe no šī principa un kas tādējādi ir jāinterpretē šauri, attiecas uz imperatīva rakstura procesuālajiem termiņiem, kuriem beidzoties, tiek zaudētas fiziskai vai juridiskai personai līdz tam piekrītošās tiesības celt prasību (Tiesas 1967. gada 2. marta spriedums apvienotajās lietās 25/65 un 26/65 Simet u.c./Augstā iestāde, Recueil, 33., 43. lpp.) vai iesniegt pieteikumu par iestāšanos lietā (Pirmās instances tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 1994. gada 22. marta rīkojums apvienotajās lietās T‑244/93 un T‑486/93 TWD Textilwerke Deggendorf/Komisija, Recueil, II‑2265. lpp., 18.–20. punkts).
49 Ciktāl Tiesas Statūtu 45. panta otrā daļa ir vienlīdz attiecināma arī uz Reglamenta 115. panta 1. punktā noteikto sešu nedēļu termiņu, kuram beidzoties, netiek zaudētas tiesības iesniegt pieteikumu par iestāšanos lietā, bet gan, kā tas noticis šajā gadījumā, tiek ierobežotas personas, kas iestājas lietā, procesuālās tiesības, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai ārkārtējos apstākļos, neparedzētos apstākļos vai force majeure gadījumā šis pants ļauj izdarīt atkāpi no noteikumiem, kas attiecas uz procesuālajiem termiņiem (spriedums iepriekš minētajā lietā Ferriera Valsabbia/Komisija, 14. punkts, un rīkojums iepriekš minētajā lietā Zuazaga Meabe/ITSB, 16. punkts).
50 Neparedzētu apstākļu un force majeure jēdzieni ietver gan objektīvu elementu, kas saistīts ar neparasta un no ieinteresētās personas gribas neatkarīga notikuma iestāšanos, gan subjektīvu elementu, kas saistīts ar ieinteresētās personas pienākumu nodrošināties pret šā notikuma sekām, veicot pienācīgus pasākumus, un, it īpaši, sekojot procesa gaitai un rīkojoties ar pienācīgo rūpību (Tiesas 1994. gada 15. decembra spriedums lietā C‑195/91 P Bayer/Komisija, Recueil, I‑5619. lpp., 32. punkts, un rīkojums iepriekš minētajā lietā Zuazaga Meabe/ITSB, 25. punkts).
51 Šajā gadījumā CCIA atteikšanās no prasības, iespējams, varētu būt no ECIS gribas neatkarīgs notikums, lai arī, kā to atzīst pēdējā, abām šīm pārstāvošajām apvienībām ir kopīgi biedri.
52 Tomēr tas nav neparasts notikums. Jebkurai personai, kas iestājas lietā, patiešām vienmēr ir tiesības atteikties no prasības gluži tāpat, kā jebkuram prasītājam vienmēr ir tiesības atteikties no savas prasības saskaņā ar Reglamenta 99. pantu. Tādējādi atteikšanās no prasības pati par sevi nav neparasta. Turklāt neviens no ECIS šajā gadījumā piesauktajiem faktiskajiem apstākļiem CCIA atteikšanos no prasības neļauj atzīt par neparastu. It īpaši, kad tāda persona, kā CCIA ieinteresētās trešās personas statusā piedalās administratīvā procesā, kas vērsts uz to, lai pārliecinātu Komisiju par konkurences noteikumu pārkāpumu, Komisija šajā sakarā pieņem lēmumu, pārkāpuma izdarītājs lūdz šo lēmumu atcelt, un attiecīgā persona iestājas lietā savas ieinteresētības apliecināšanai, par neparastu nav atzīstams tas, ja tā visbeidzot nolemj mainīt savu stratēģiju, savas domstarpības ar prasītāju atrisinot ārpustiesas ceļā un, ja tā to atzīst par vajadzīgu, vienojoties par finansiālu atlīdzību.
53 Visbeidzot, ECIS nedz uzskatāmi parāda, nedz arī nopietni cenšas uzskatāmi parādīt, ka tā būtu izpildījusi sev piekrītošo pienākumu nodrošināties pret šā notikuma sekām, veicot pienācīgus pasākumus.
54 Tādējādi ECIS nav pierādījusi nedz neparedzētu apstākļu, nedz force majeure esamību.
55 Visbeidzot, ECIS apgalvo, ka CCIA atteikšanās no prasības esot ārkārtas apstāklis.
56 Pat pieņemot, ka zināmi ārkārtas apstākļi ļautu personai, kas iestājas lietā un savu pieteikumu par iestāšanos lietā ir iesniegusi pēc Reglamenta 115. panta 1. punktā noteiktā sešu nedēļu termiņa beigām, īstenot citas procesuālās tiesības, kas nav paredzētas minētā Reglamenta 116. panta 6. punktā, jāatgādina, ka ECIS norādītie faktiskie apstākļi neļauj CCIA atteikšanos no prasības uzskatīt nedz par neparastu, nedz ārkārtas apstākli.
57 No iepriekš izklāstītā izriet, ka ECIS piekrīt Reglamenta 116. panta 6. punktā paredzētās tiesības.
58 Tā kā ECIS iesniegtais pieteikums par iestāšanos rakstveida procesā ir jāinterpretē nevis kā tiesību pieprasīšana, bet gan kā paziņojums par gatavību reaģēt uz organizatorisku tiesvedības pasākumu, kurā Pirmās instances tiesa vēlētos to uzaicināt sniegt rakstveida paskaidrojumus saskaņā ar Reglamenta 64. panta 3. punkta b) apakšpunktu, jāatzīmē, ka jautājumu par šāda pasākuma nepieciešamību pienācīgā brīdī pienākas izlemt Pirmās instances tiesas ceturtajai palātai.
Par tiesāšanās izdevumiem
59 Reglamenta 87. panta 1. punktā paredzēts, ka lēmumu par tiesāšanās izdevumiem ietver galīgajā spriedumā vai rīkojumā par tiesvedības izbeigšanu.
60 Tādējādi šajā tiesvedības stadijā lēmuma par izdevumiem pieņemšana ir atliekama.
Ar šādu pamatojumu
CETURTĀS PALĀTAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod rīkojumu:
1) European Committee for Interoperable Systems atļautiestāties lietā T‑201/04 Komisijas prasījumu atbalstam;
2) European Committee for Interoperable Systems var sniegt savus apsvērumus mutvārdu procesā, balstoties uz tās rīcībā nododamo tiesas sēdes ziņojumu;
3) atlikt lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem.
Luksemburgā 2005. gada 28. aprīlī.