Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 25. martā iesniedza Supreme Court (Īrija) – G.D./The Commissioner of the Garda Síochána, Minister for Communications, Energy and Natural Ressources, Attorney General

(Lieta C-140/20)

Tiesvedības valoda – angļu

Iesniedzējtiesa

Supreme Court (Īrija)

Pamatlietas puses

Prasītājs/atbildētājs apelācijas tiesvedībā: G.D.

Atbildētāji/apelācijas sūdzības iesniedzēji: The Commissioner of the Garda Síochána, Minister for Communications, Energy and Natural Ressources, Attorney General

Prejudiciālie jautājumi

Vai vispārējs/universāls datu saglabāšanas režīms – pat ja uz to attiecas stingri ierobežojumi saglabāšanas un piekļuves ziņā – pats par sevi ir pretrunā Direktīvas 2002/58/EK ¹ 15. panta normām, kas ir interpretētas Hartas gaismā?

Vai, izvērtējot vai ir jāatzīst par nesaderīgu valsts pasākums, kurš ir ieviests, piemērojot Direktīvu 2006/24/EK ² , un kurā ir paredzēts vispārējs datu saglabāšanas režīms (uz ko attiecas nepieciešamās stingrās kontroles attiecībā uz saglabāšanu un/vai piekļuvi), un it īpaši izvērtējot šāda režīma samērīgumu, valsts tiesai ir atļauts ņemt vērā to, ka pakalpojumu sniedzēji datus var likumīgi uzglabāt paši saviem komerciāliem mērķiem un to saglabāšana var tikt pieprasīta valsts drošības apsvērumu dēļ, kuri ir izslēgti no Direktīvas 2002/58/EK normām?

Kādi kritēriji, izvērtējot valsts pasākuma attiecībā uz piekļuvi saglabātiem datiem saderību ar Savienības tiesībām un it īpaši Hartā paredzētajām tiesībām, ir jāpiemēro valsts tiesai, kad tā apsver, vai šādā piekļuves režīmā ir nodrošināta vajadzīgā neatkarīgā iepriekšējā pārbaude, kā Tiesa ir noteikusi savā judikatūrā? Vai šajā kontekstā valsts tiesa, veicot šādu vērtējumu, var ņemt vērā ex post tiesas vai neatkarīgas pārbaudes esamību?

Katrā ziņā, vai valsts tiesai ir jāatzīst valsts pasākuma nesaderība ar Direktīvas 2002/58/EK 15. panta normām, ja valsts pasākumā ir paredzēta vispārēja datu saglabāšanas sistēma smagu noziegumu apkarošanas nolūkos un ja valsts tiesa, pamatojoties uz visiem pieejamajiem pierādījumiem, ir secinājusi, ka šāda saglabāšana ir vienlaikus būtiska un absolūti nepieciešama, lai sasniegtu smagu noziegumu apkarošanas mērķi?

Ja valsts tiesai ir pienākums secināt, ka valsts pasākums nav saderīgs ar Direktīvas 2002/58/EK 15. panta normām, kas ir interpretētas Hartas gaismā, vai tai ir atļauts ierobežot šāda deklaratīva nolēmuma iedarbību laikā, ja tai ir pārliecība, ka to nedarot, tiktu “izraisīts haoss un kaitējums vispārējām interesēm” (saskaņā ar pieeju, kas ir izmantota, piemēram, lietā R (National Council for Civil Liberties) pret Secretary of State for Home Department and Secretary of State for Foreign Affairs (2018) EWHC 975, 46. punkts)?

Vai valsts tiesai, kurai ir lūgts atzīt valsts tiesiskā regulējuma nesaderību ar Direktīvas 2002/58/EK 15. pantu un/vai atstāt šo tiesisko regulējumu nepiemērotu, un/vai atzīt, ka ar šī tiesiskā regulējuma piemērošanu ir pārkāptas indivīda tiesības – vai nu procedūrā, kas uzsākta, lai veicinātu debates par pierādījumu pieļaujamību kriminālprocesā, vai citādi, – var būt ļauts atteikties pieņemt šādu nolēmumu attiecībā uz datiem, kuri ir saglabāti atbilstoši valsts tiesību normai, kas ir pieņemta, izpildot LESD 288. pantā ietverto pienākumu precīzi ieviest valsts tiesībās direktīvas normas, vai arī attiecināt šādu deklaratīvu nolēmumu tikai uz laikposmu pēc tam, kad Tiesa 2014. gada 8. aprīlī atzina par spēkā neesošu Direktīvu 2006/24/EK?

____________

¹ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (OV 2002, L 201, 37. lpp.).

² Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/24/EK (2006. gada 15. marts) par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58/EK (OV 2006, L 105, 54. lpp.).