ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES

[JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2018. gada 7. augustā (1)

Apvienotās lietas C‑325/18 PPU un C‑375/18 PPU

Hampshire County Council

pret

C. E.,

N. E.

(Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – Jurisdikcija un nolēmumu atzīšana un izpilde lietās par vecāku atbildību – Saistība ar Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem – Pieteikums par izpildes pasludināšanu – Pārsūdzība – Minētās pārsūdzības iesniegšanas termiņš – Pagarināmība – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Piemērojamība – Nolēmuma izpilde pirms lēmuma par minētā nolēmuma izpildāmības pasludināšanu izsniegšanas attiecīgajiem vecākiem – Pārsūdzības par izpildāmības pasludināšanu lietderīgās iedarbības saglabāšana – Rīkojums par aizsardzības pasākumiem

Satura rādītājs

I. Ievads

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Starptautiskās tiesības un Savienības tiesības

1. Hāgas konvencija

2. Regula Nr. 2201/2003

B. Īrijas tiesības

III. Tiesvedības priekšvēsture

IV. Tiesvedība Tiesā un prejudiciālie jautājumi

V. Vērtējums

A. Par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

B. Par pirmo prejudiciālo jautājumu lietā C325/18 PPU

1. Iespēja lūgt eksekvatūru nolēmumam, kas saistīts ar vecāku atbildību, saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003, neatkarīgi no Hāgas ceļa

2. Neiespējamība atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003 lūgt eksekvatūru tādam nolēmumam, ar ko pieprasa bērna atpakaļatdošanu un kam nav sakara ar nolēmumu, kurš saistīts ar vecāku atbildību

3. Starpsecinājumi

C. Par otro un trešo prejudiciālo jautājumu lietā C325/18 PPU un par prejudiciālo jautājumu lietā C375/18 PPU

1. Par termiņu (otrais un trešais prejudiciālais jautājums lietā C325/18 PPU)

a) Ievada apsvērumi

b) Par iespēju pagarināt termiņu, kas paredzēts Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktā

c) Par veicamo izsvēršanu, ja tiek pagarināts Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktā paredzētais pārsūdzības termiņš

1) Termiņa pārsniegšanas apjoms

2) Regulas Nr. 2201/2003 mērķi

3) Tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību aizskārums

4) Cēloņsakarība starp termiņa neievērošanu un iestādes rīcību

5) Lietas dalībnieku rīcība

d) Starpsecinājums

2. Par rīkojumu [par aizsardzības pasākumiem] (lieta C375/18 PPU)

a) Ievada apsvērumi

b) Par “antisuit injunctions” aizliegumu

c) Par rīkojuma par aizsardzības pasākumiem lietderību pamatlietas apstākļos

d) Starpsecinājums

VI. Secinājumi

I.      Ievads

1.        Regula (EK) Nr. 2201/2003, kura tiek saukta par “Briseles IIa regulu” (2), ir Savienības instruments, kas kļūst atbilstīgs it īpaši gadījumos, kuri attiecas uz nolēmuma, kas saistīts ar vecāku atbildību, atzīšanu un izpildi citā dalībvalstī. Attiecībā uz bērnu nelikumīgas aizvešanas, pārkāpjot aizgādības tiesības, gadījumiem šī regula iekļauj un papildina Hāgā 1980. gada 25. oktobrī noslēgtās Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk tekstā – “Hāgas konvencija”) normas.

2.        Šī lieta rada jautājumu par saistību starp šiem abiem instrumentiem gadījumā, kurā Anglijas ģimene, saskaroties ar draudiem, ka vietējā iestāde, kas atbildīga par bērnu aizsardzību, var izņemt bērnus [no ģimenes], devās uz Īriju ar divas vai trīs dienas vecu mazuli un diviem trīs un piecus gadus veciem bērniem.

3.        Tad vietējā iestāde – bez vecāku klātbūtnes –vispirms no Anglijas tiesas saņēma rīkojumu, ar kuru bērniem tika noteikta tiesas aizbildnība un pieprasīta viņu atgriešanās Anglijā, un pēc tam no Īrijas tiesas saņēma nolēmumu par eksekvatūru, pamatojoties uz Regulu Nr. 2201/2003. Visbeidzot, pat pirms šī nolēmuma par eksekvatūru izsniegšanas vecākiem Anglijas iestāde ar savu Īrijas kolēģu palīdzību veica izpildi, pārvedot bērnus uz Angliju, vecākiem par to nezinot. Pēc tam tie Īrijā ar divu dienu nokavēšanos attiecībā pret termiņu, kas paredzēts Regulā Nr. 2201/2003, iesniedza pārsūdzību par nolēmumu par eksekvatūru. Tikmēr Anglijas iestāde Anglijā uzsāka mazuļa adopcijas procesu.

4.        Šajos apstākļos iesniedzējtiesa vispirms jautā Tiesai, vai tas, ka Anglijas iestāde izmantoja Regulas Nr. 2201/2003 vispārīgos noteikumus par citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu izpildi, lai panāktu Anglijas nolēmuma eksekvatūru Īrijā, bija to īpašo procedūru apiešana, kuras attiecībā uz starptautiskās bērnu nolaupīšanas gadījumiem ir paredzētas Hāgas konvencijā, lasot to kopā ar Regulu Nr. 2201/2003.

5.        Turpinājumā iesniedzējtiesa jautā, vai termiņu, kas Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktā ir paredzēts pārsūdzības iesniegšanai par nolēmumu par eksekvatūru, var pagarināt, it īpaši gadījumā, kad nolēmums ir ticis izpildīts pirms lēmuma par izpildāmības pasludināšanu izsniegšanas personai, attiecībā uz kuru izpilde bija prasīta.

6.        Visbeidzot iesniedzējtiesa, kurā ir arī iesniegts pieteikums par pagaidu pasākumiem, kas vērsts uz to, lai attiecībā uz Anglijas iestādi tiktu izdots rīkojums par aizsardzības pasākumiem, ar ko šai iestādei aizliegtu turpināt mazuļa adopcijas procesu un uzsākt adopcijas procesu attiecībā uz abiem vecākajiem bērniem, lūdz Tiesai atbildi uz jautājumu, vai Savienības tiesības tai liedz izdot šādu rīkojumu attiecībā uz citas dalībvalsts publisku iestādi.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Starptautiskās tiesības un Savienības tiesības

1.      Hāgas konvencija

7.        Saskaņā ar Hāgas konvencijas 1. pantu tās mērķis it īpaši ir “nodrošināt bērnu, kuri nelikumīgi aizvesti uz vai aizturēti kādā no Līgumslēdzējām Pusēm, ātru atgriešanos”.

8.        Atbilstoši Hāgas konvencijas 3. pantam bērna aizvešana vai aizturēšana tiek uzskatīta par nelikumīgu, ja:

“a) saskaņā ar tās valsts likumdošanu, kurā bērns pastāvīgi dzīvoja tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas, tas ir personas, institūcijas vai kādas citas iestādes, vienas pašas vai kopīgi, tiesību uz aizbildnību pārkāpums;

[..]

Šī panta a) apakšpunktā minētās tiesības uz aizbildnību var tikt nodibinātas ar likumu, ar tiesas vai administratīvu lēmumu vai ar vienošanos, kurai saskaņā ar attiecīgās valsts likumdošanu ir juridisks spēks.”

9.        Saskaņā ar Hāgas konvencijas 12. panta pirmo daļu:

“Ja bērns ir ticis nelikumīgi aizvests vai aizturēts atbilstoši 3. pantā minētajiem noteikumiem un ja, uzsākot lietu tās Līgumslēdzējas Puses, kurā atrodas bērns, tiesā vai administratīvajā iestādē, ir pagājis mazāk nekā gads kopš nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas datuma, iestādei, kurai lieta ir piekritīga, jādod rīkojums par bērna atgriešanos nekavējoties.”

10.      Hāgas konvencijas 13. pantā ir noteikts:

“Neskatoties uz iepriekšējā panta noteikumiem, pieteikuma saņēmējas Līgumslēdzējas Puses tiesai vai administratīvajai iestādei nav pienākuma dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kas iebilst pret bērna atgriešanos, pierāda, ka:

[..]

b)      pastāv nopietns risks, ka viņa vai viņas atdošana sagādās bērnam fizisku vai psiholoģisku kaitējumu vai citādi radīs neciešamu situāciju.

Tiesa vai administratīvā iestāde var atteikties dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja tai kļūst zināms, ka bērns iebilst pret atgriešanos un ir sasniedzis attiecīgu vecumu un brieduma pakāpi, lai spētu atbildēt par saviem uzskatiem. [..]”

2.      Regula Nr. 2201/2003

11.      Regulas Nr. 2201/2003 1. pantā ir noteikts:

“1.      Šo regulu neatkarīgi no tiesas iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar:

[..]

b)      vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu, deleģēšanu, ierobežošanu vai izbeigšanu.

2.      Lietas, kas minētas 1. punkta b) apakšpunktā, var jo īpaši attiekties uz:

a)      uzraudzības tiesībām un saskarsmes tiesībām;

b)      aizbildnību, aizgādnību un līdzīgiem tiesiskiem režīmiem;

c)      tādu personu vai iestāžu iecelšanu un funkcijām, kuras ir atbildīgas par bērnu pašu vai viņa īpašumu, pārstāv bērnu vai palīdz viņam;

d)      bērna nodošanu audžuģimenē vai ievietošanu aprūpes iestādē;

[..]

3.      Šī regula neattiecas uz:

[..]

b)      lēmumiem par adopciju, adopcijas sagatavošanas pasākumiem vai adopcijas atcelšanu.

[..]”

12.      Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 2. pantu:

“4.      ar terminu “spriedums” saprot [..] dalībvalsts tiesas spriedumu, kas saistīts ar vecāku atbildību [..];

[..]

7.      ar terminu “vecāku atbildība” saprot visas tiesības un pienākumus attiecībā uz bērna personu vai bērna īpašumu, kuras piešķir fiziskai vai juridiskai personai ar spriedumu, likumu izpildi vai nolīgumu, kam ir juridisks spēks. Jēdziens ietver uzraudzības tiesības un saskarsmes tiesības;

[..]

9.      termins “uzraudzības tiesības” ietver tiesības un pienākumus, kas attiecas uz rūpēm par bērnu, un jo īpaši tiesības noteikt bērna dzīvesvietu;

[..]

11.      ar terminu “nelikumīga aizvešana vai aizturēšana” saprot bērna aizvešanu vai aizturēšanu, ja:

a)      ar to tiek pārkāptas uzraudzības tiesības, kas iegūtas ar spriedumu, likumu vai nolīgumu, kuram ir juridisks spēks saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas [..].”

13.      Regulas Nr. 2201/2003 II nodaļā “Piekritība” tostarp ir 11. pants “Bērna atpakaļatdošana”, kurā ir noteikts:

“1.      Ja persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības tiesības, piesakās kompetentajās iestādēs dalībvalstī ar nolūku saņemt spriedumu, pamatojoties uz 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvencijas par bērna starptautiskas nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (še turpmāk “1980. gada Hāgas Konvencija”), lai panāktu tā bērna atpakaļatdošanu, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, piemēro 2. līdz 8. punktu.

[..]

4.      Tiesa nevar atteikt bērna atpakaļatdošanu, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas Konvencijas 13.b pantu, ja ir noskaidrots, ka attiecīgi pasākumi ir veikti, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc tā atpakaļatdošanas.

[..]

6.      Ja tiesa izdod rīkojumu par neatdošanu atpakaļ saskaņā ar 1980. gada Hāgas Konvencijas 13. pantu, tiesai nekavējoties tieši vai ar centrālās iestādes starpniecību jānosūta tiesas rīkojuma par neatdošanu atpakaļ un saistīto dokumentu kopijas, jo īpaši tiesas sēžu stenogrammu kopijas piekritības tiesai vai centrālai iestādei dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, kā noteikts valsts tiesību aktos. Tiesa saņem visus minētos dokumentus viena mēneša laikā pēc dienas, kad izdots rīkojums par neatdošanu atpakaļ.

7.      Ja viena no pusēm ir iesniegusi prasību tiesās dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, tiesai vai centrālai iestādei, kas saņem 6. punktā minēto informāciju, jāpaziņo pusēm un jāaicina tās izdarīt iesniegumus tiesā saskaņā ar valsts tiesību aktiem trīs mēnešu laikā pēc paziņošanas dienas, lai tiesa var izskatīt jautājumu par bērna uzraudzību.

Neierobežojot šajā regulā ietvertos noteikumus par piekritību, tiesa slēdz lietu, ja attiecīgajā termiņā nav saņēmusi nekādus iesniegumus.

8.      Neatkarīgi no sprieduma par neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts, ievērojot 1980. gada Hāgas Konvencijas 13. pantu, visi turpmākie spriedumi, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu, un ko pasludina tiesa, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība, jāizpilda saskaņā ar III nodaļas 4. iedaļu, lai nodrošinātu bērna atpakaļatdošanu.”

14.      20. pantā, kas arī ietverts II nodaļā, ir noteikts:

“1.      Steidzamos gadījumos šīs regulas noteikumi neliedz dalībvalsts tiesām noteikt tādus pagaidu pasākumus, ieskaitot drošības pasākumus, attiecībā uz personām vai lietām minētajā dalībvalstī, kurus attiecīgajā dalībvalstī paredz likums, arī tad, ja saskaņā ar šo regulu lietas izskatīšana pēc būtības piekrīt citas dalībvalsts tiesai.

[..]”

15.      Regulas Nr. 2201/2003 III nodaļā ir ietvertas normas attiecībā uz “atzīšanu un izpildi”. Šajā saistībā 1. iedaļā (“Atzīšana”) tostarp ir 21. pants “Sprieduma atzīšana”, kura 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstī pasludināts spriedums pārējās dalībvalstīs atzīstams bez kādas īpašas procedūras.”

16.      Regulas Nr. 2201/2003 23. pantā ir noteikts “neatzīšanas pamats attiecībā uz spriedumiem, kas saistīti ar vecāku atbildību”, proti:

“Spriedumu, kas saistīts ar vecāku atbildību, neatzīst:

a)      ja šāda atzīšana, ņemot vērā bērna intereses, ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā tiek lūgta atzīšana;

b)      ja tas, izņemot steidzamus gadījumus, ir taisīts, nesniedzot bērnam iespēju tikt uzklausītam, pārkāpjot procesa pamatprincipus dalībvalstī, kurā lūgta atzīšana;

c)      gadījumos, kad tas taisīts aizmuguriski – ja prombūtnē esošajai personai dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments nav noteiktā kārtā uzrādīts pietiekami laicīgi, lai šī persona varētu sev nodrošināt aizstāvību, ja vien nav konstatējams, ka šī persona ir nepārprotami piekritusi spriedumam;

d)      pēc ikvienas personas lūguma, kas uzstāj, ka ar spriedumu tiek pārkāpta tās vecāku atbildība un tas taisīts, nedodot šai personai iespēju tikt uzklausītai;

[..].”

17.      Regulas Nr. 2201/2003 III nodaļas 2. iedaļas nosaukums ir “Pieteikums par izpildes pasludināšanu”, un tajā tostarp ir 28. pants (“Izpildāmie spriedumi”), kura 1. punktā ir noteikts:

“Spriedums, kas nosaka vecāku atbildības īstenošanu attiecībā uz bērnu, kas taisīts kādā dalībvalstī un ir izpildāms šajā dalībvalstī, un ir ticis nosūtīts, ir jāizpilda citā dalībvalstī, ja pēc kādas ieinteresētās puses pieteikuma tas izsludināts par tur izpildāmu.”

18.      Regulas Nr. 2201/2003 31. pantā šajā saistībā ir paredzēts:

“1.      Tiesa, kurā iesniegts pieteikums [par izpildes pasludināšanu], sagatavo lēmumu nekavējoties. Šajā tiesvedības posmā personai, pret kuru lūgta izpilde, un bērnam nav tiesību ne uz kādiem iesniegumiem attiecībā uz pieteikumu.

2.      Pieteikumu var noraidīt tikai dēļ kāda no 22., 23. un 24. pantā noteiktajiem iemesliem.

3.      Nekādos apstākļos spriedums nav pārskatāms pēc būtības.”

19.      Regulas Nr. 2201/2003 33. pantā “Lēmuma pārsūdzēšana” ir noteikts:

“1.      Jebkura puse var pārsūdzēt lēmumu par izpildes pasludināšanas pieteikumu.

[..]

3.      Pārsūdzību izskata saskaņā ar procedūras noteikumiem strīdu gadījumos.

4.      Ja pārsūdzību iesniedz pieteikuma par izpildes pasludināšanu iesniedzējs, pusi, attiecībā uz kuru ir prasīta izpilde, izsauc uz apelācijas instanci. [..]

5.      Pārsūdzība par izpildes pasludināšanu ir jāiesniedz mēneša laikā pēc tam, kad sniegts paziņojums. Ja tās puses pastāvīgā dzīvesvieta, attiecībā uz kuru prasa izpildi, ir dalībvalstī, kurā netika pasludināta izpilde, pārsūdzības termiņš ir divi mēneši, un tas sākas dokumentu izsniegšanas dienā vai nu viņam pašam vai viņa dzīvesvietā. Termiņu nedrīkst pagarināt attāluma dēļ.”

20.      Regulas Nr. 2201/2003 35. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Tiesa, kurā pārsūdzība iesniegta saskaņā ar 33. vai 34. pantu, pēc tās puses pieteikuma, pret kuru tiek prasīta izpilde, aptur tiesvedību, ja spriedums ir pārsūdzēts parastajā kārtībā izcelsmes dalībvalstī vai ja vēl nav beidzies tā pārsūdzības termiņš. Otrajā gadījumā tiesa var noteikt termiņu pārsūdzības iesniegšanai.”

21.      Regulas Nr. 2201/2003 40. pantā ir definēta minētās regulas III nodaļas 4. iedaļas darbības joma, un tajā ir noteikts:

“1.      Šī iedaļa attiecas uz:

a)      saskarsmes tiesībām;

un

b)      bērna atpakaļatdošanu, kas noteikta spriedumā, kurš taisīts atbilstoši 11. panta 8. punktam.

2.      Šīs iedaļas noteikumi neliedz personai, kurai ir vecāku atbildība, prasīt sprieduma atzīšanu un izpildi atbilstīgi šīs nodaļas 1. un 2. iedaļas noteikumiem.”

22.      42. pantā, kas ietverts 4. iedaļā, ir paredzēts:

“1.      Bērna atpakaļatdošanu, kas minēta 40. panta 1. punkta b) apakšpunktā un ko paredz ar izpildāmo spriedumu, kurš taisīts kādā dalībvalstī, atzīst un realizē citā dalībvalstī bez nepieciešamības pēc izpildes pasludināšanas un bez iespējas pretoties sprieduma atzīšanai, ja spriedums ir apstiprināts izcelsmes dalībvalstī saskaņā ar 2. punktu.

Pat ja valsts tiesību akti neparedz tā sprieduma izpildi pēc likuma, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu, kura minēta 11. panta 8. punkta b) apakšpunktā, tiesa, kas pasludinājusi spriedumu, var pasludināt spriedumu par izpildāmu neatkarīgi no jebkādas pārsūdzības.

2.      Izcelsmes tiesas tiesnesis, kas pieņēmis 40. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto spriedumu, izsniedz 1. punktā minēto apliecību tikai tad, ja:

a)      bērnam tika sniegta iespēja tikt uzklausītam, ja vien uzklausīšana netika uzskatīta par lietderīgu [nepiemērotu], ņemot vērā viņa vai viņas vecumu vai brieduma pakāpi;

b)      visām pusēm tika sniegta iespēja tikt uzklausītām; un

c)      tiesa, pasludinot savu spriedumu, ir ņēmusi vērā iemeslus un pierādījumus, kādi ir par pamatu rīkojumam, kas izdots atbilstoši 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantam.

[..]”

B.      Īrijas tiesības

23.      Augstāko tiesu Reglamenta (Rules of the Superior Courts) 122. panta “Termiņi” 7. punktā ir noteikts:

“Tiesa ir tiesīga pagarināt vai saīsināt termiņus, kas paredzēti šajā reglamentā vai noteikti jebkurā rīkojumā, ar ko tiek pagarināts termiņš jebkādu darbību veikšanai vai procedūras uzsākšanai, atbilstoši nosacījumiem, kurus tiesa var noteikt, un šādu pagarināšanu var noteikt arī tad, ja pieteikums par to nav ticis iesniegts pirms noteiktā vai atļautā termiņa beigām.”

III. Tiesvedības priekšvēsture

24.      Šī lieta attiecas uz ģimeni, kurā ietilpst māte (3), pašlaik 24 gadus veca, kam ir trīs bērni, kuru vecums pašlaik ir seši gadi (4), četri gadi (5) un apmēram vienpadsmit mēneši (6), kā arī viņas laulātais (7), pašlaik 26 gadus vecs, kurš ir mazuļa tēvs un vecāko bērnu patēvs.

25.      No pamatlietas materiāliem izriet, ka laikā, kad māte un abi vecākie bērni dzīvoja Anglijā, viņi vairākus gadus atradās vietējās iestādes, kas atbildīga par bērnu aizsardzību, proti, Hampshire County Council (8) (Hempšīras grāfistes padome, Apvienotā Karaliste), uzraudzībā. Šajā saistībā HCC rūpes bija saistītas it īpaši ar higiēnas un veselībai atbilstošas vides trūkumu mājās, ar otrā bērna pieņemšanos svarā, ar vardarbību ģimenē, ko pret māti pieļāva otrā bērna tēvs, kamēr viņš dzīvoja kopā ar viņu, ar to, ka pie otrā bērna tēva atradās kanabisa augi, kā arī, kopumā ņemot, ar risku, ka bērni netiek aprūpēti.

26.      2015. un 2016. gadā māte piedalījās programmā, kas paredzēta no vardarbības ģimenē cietušajiem (9), šķīrās no otrā bērna tēva un veica nepieciešamos soļus, lai pasargātu pati sevi un savus bērnus. Turklāt sanitārie apstākļi mājās uzlabojās.

27.      Tomēr 2017. gada pirmajā pusgadā uz abiem vecākajiem bērniem atkal tika attiecināts HCC uzraudzības plāns galvenokārt nerūpēšanās par bērnu dzīves apstākļiem un mājokļa higiēnas apstākļu dēļ. Turklāt HCC radīja rūpes tas, ka māte kopš 2016. gada beigām bija uzsākusi attiecības ar tēvu, lai gan viņam un sievietei, ar kuru viņš iepriekš dzīvoja kopā, bija atņemta viņu bērnu aizgādība, jo vienam no šiem bērniem bija konstatēts zilums, kas nebija radies negadījuma rezultātā, un nevarēja izslēgt, ka vardarbības veicējs ir bijis tēvs, pat ja policija nebija varējusi to pierādīt. HCC arī pauda satraukumu par to, ka pirmais bērns bija pastāstījis, ka tēvs viņam iesitis pa dibenu, un nebija skaidrs, vai tas noticis spēļu cīņas laikā vai arī bijis nepieņemams sods.

28.      Nekad nepieminējusi abu vecāko bērnu adopcijas iespēju, HCC apsvēra dažādas viņu ievietošanas iespējas, tostarp audžuģimenē, pie vecāsmātes no mammas puses vai arī pie viņu attiecīgajiem tēviem. Šajā kontekstā HCC uzskatīja, ka bērni ir pārāk mazi, lai varētu ņemt vērā viņu viedokli. HCC arī minēja, ka māte bija norādījusi, ka tad, ja tiktu nolemts, ka bērni nevar palikt kopā ar viņu, viņa vēlētos, lai tie tiktu izmitināti pie viņas mātes, tas ir, bērnu vecāsmātes no mātes puses.

29.      No HCC ziņojumiem, kā arī no pirmā bērna skolas un otrā bērna bērnudārza sniegtajiem ziņojumiem turklāt izriet, ka abiem vecākajiem bērniem bija labas attiecības ar viņu vecomāti un ka viņu apstākļi bija uzlabojušies, kopš viņu vecāmāte atbalstīja viņu māti un no rītiem veda viņus uz skolu un bērnudārzu. Turklāt no pirmā bērna skolas un otrā bērna bērnudārza 2017. gada vasarā sniegtajiem ziņojumiem tostarp izriet, ka šie bērni bija sabiedriski un viņiem bija sirsnīgas attiecības ar māti. Visbeidzot šie ziņojumi apliecina, ka vecāki bija atsaucīgi un lūdza padomus sociālo dienestu kritizēto dzīves un higiēnas apstākļu uzlabošanai, kā rezultātā šie apstākļi tiešām uzlabojās.

30.      2017. gada 30. jūnijā Familiy CourtatPortsmouth (Portsmutas Ģimenes tiesa, Apvienotā Karaliste) par labu HCC izdeva rīkojumu par abu vecāko bērnu pagaidu nodošanu aprūpē (interim care order). Šis rīkojums nodeva aizgādības tiesības HCC, un tajā tostarp bija ietverts aizliegums izvest bērnus no Apvienotās Karalistes. Neraugoties uz HCC plāniem ievietot [bērnus aprūpes iestādē], bērni sākotnēji tika atstāti pie vecākiem. Tiesas sēdē šajā tiesvedībā persona, kas atbildīga par bērnu interešu pārstāvēšanu (10), izteicās, ka nepiekrīt HCC plānam ievietot bērnus [aprūpes iestādē].

31.      Saskaņā ar HCC apgalvoto 2017. gada augustā šī iestāde darīja vecākiem zināmu savu nodomu panākt tiesas nolēmumu par mazuļa aizgādību, tiklīdz tas būs dzimis. HCC turklāt brīdināja vecākus, ka tā liegs tēvam jebkādu neuzraudzītu saziņu ar mazuli.

32.      Mazulis piedzima slimnīcā 2017. gada septembra sākumā, un māte un mazulis atgriezās mājās dzemdību dienā vai nākamajā dienā (11).

33.      Nākamajā vai aiznākamajā dienā pēc mazuļa piedzimšanas (12)HCC sociālie darbinieki ieradās vecāku dzīvesvietā un tos informēja par izmaiņām HCC bērnu aprūpes plānā, kas bija – paņemt bērnus prom no vecākiem. Turklāt viens no sociālajiem darbiniekiem un vecāki parakstīja vienošanos, saskaņā ar kuru, gaidot tiesvedības rezultātu, tēvam vajadzēja atstāt ģimenes dzīvesvietu jau tajā pašā vakarā un vairs nesazināties ar bērniem, par to iepriekš neinformējot HCC.

34.      Tātad mātei, kurai tobrīd bija 23 gadi, vajadzēja palikt mājās vienai kopā ar vienu vai divas dienas veco mazuli, kā arī ar abiem vecākajiem, trīs un piecus gadus vecajiem bērniem, gaidot tiesvedības procedūras, kurām drīzumā bija jānotiek un kurās varēja nolemt, ka viņas bērni viņai tiks atņemti. Turklāt vēlāk paziņojumā, kas apliecināts ar zvērestu, māte apliecināja, ka tobrīd viņa atcerējusies sarunu, kura tai bijusi iepriekš ar HCC sociālo darbinieku un kurā šis darbinieks bija norādījis, ka abi vecākie bērni katrā ziņā esot pārāk veci, lai tiktu adoptēti, bet mazuli adoptēt būtu viegli.

35.      Šajos apstākļos 2017. gada 5. vai 6. septembrī (13), proti, divas vai trīs dienas pēc mazuļa piedzimšanas, vecāki ar prāmi devās uz Īriju kopā ar bērniem.

36.      Pēc ierašanās Īrijā vecāki noīrēja māju, lika mazuli pārbaudīt medicīnas māsai, pierakstīja bērnus pie pediatra un pierakstīja abus vecākos bērnus skolā. Turklāt ģimeni uzraudzīja Īrijas policija, kā arī Īrijas bērnu aizsardzības dienesti (Child and Family Agency (Bērnu un ģimenes aģentūra, Īrija), turpmāk tekstā – “CFA”), kas, vairākkārt apmeklējot ģimenes dzīvesvietu, nekonstatēja neko satraucošu.

37.      2017. gada 6. septembrī Portsmutas Ģimenes tiesa par labu HCC izdeva rīkojumu par mazuļa pagaidu nodošanu aprūpē (interim care order).

38.      2017. gada 8. septembrī HCC iesniedza High Court of Justice (England & Wales), Family Division, Family Court at Portsmouth (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Ģimenes tiesību nodaļa, Portsmutas Ģimenes tiesa, Apvienotā Karaliste, turpmāk tekstā – “Anglijas High Court”) pieteikumu par visu trīs bērnu nodošanu aizbildnībā. Šis pieteikums tika paziņots vecāku pārstāvjiem tajā pašā dienā. Tēva pārstāvis tad norādīja, ka viņam nav norādījumu attiecībā uz nodošanu aizbildnībā un ka viņš nelūgs juridisko palīdzību, lai rīkotos šajā procedūrā. Mātes pārstāvis apliecināja, ka vēlas lūgt mātes norādījumus, bet viņam neizdevās māti sazvanīt.

39.      Vēlāk tajā pašā dienā Anglijas High Court, neesot klāt vecāku pārstāvjiem, pieņēma rīkojumu, ar ko bērniem noteica tiesas aizbildnību un viņu atgriešanos Anglijā (turpmāk tekstā – “Anglijas High Court 2017. gada 8. septembra rīkojums”).

40.      Saskaņā ar HCC apgalvoto Anglijas High Court 2017. gada 8. septembra rīkojums tika paziņots vecākiem 2017. gada 11. septembrī.

41.      2017. gada 13. septembrī District Court of Gorey (Gorejas rajona tiesa, Īrija) par labu CFA pieņēma rīkojumus par visu trīs bērnu pagaidu nodošanu aprūpē (interim care orders), kuriem vajadzēja palikt spēkā līdz 2017. gada 26. septembrim. Bērni tika uz laiku ievietoti kādā audžuģimenē Īrijā.

42.      2017. gada 21. septembrī High Court (Augstā tiesa, Īrija) (turpmāk tekstā – “Īrijas High Court”) pieņēma rīkojumu par Anglijas High Court 2017. gada 8. septembra rīkojuma atzīšanu un izpildi (turpmāk tekstā – “Īrijas High Court 2017. gada 21. septembra izpildes rīkojums”).

43.      Tajā pašā dienā, kad tika pieņemts Īrijas High Court 2017. gada 21. septembra izpildes rīkojums, CFA dienesti izņēma bērnus no audžuģimenes, kurā viņi uz laiku bija ievietoti, un viņus nodeva HCC sociālajiem darbiniekiem Roslāres [Rosslare] (Īrija) prāmju ostā. Pēc tam bērni tika pārvesti uz Apvienoto Karalisti, kur abi vecākie bērni tika izmitināti pie otrā bērna tēva, savukārt mazulis ievietots audžuģimenē.

44.      Pēc bērnu aizbraukšanas vecāki tika informēti par šo aizbraukšanu ar Anglijas sociālā darbinieka telefona zvanu. Īrijas High Court 2017. gada 21. septembra izpildes rīkojums pēc tam tika izsniegts vecākiem 2017. gada 22. septembrī.

45.      2017. gada 26. septembrī vecāki Court of Appeal of England and Wales (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa)) iesniedza pārsūdzību par Anglijas High Court 2017. gada 8. septembra rīkojumu. 2017. gada 9. oktobrī šī tiesa viņiem liedza pārsūdzības atļauju.

46.      2017. gada 24. novembrī vecāku pārstāvji Īrijas High Court iesniedza pārsūdzību par Īrijas High Court 2017. gada 21. septembra izpildes rīkojumu, kas bija izsniegts vecākiem 2017. gada 22. septembrī. Tiesas sēdē šajā tiesvedībā vecāku pārstāvji norādīja, ka par 48 stundu nokavējumu, ar kādu tika iesniegta pārsūdzība, nav vainojami vecāki.

47.      2017. gada 21. decembrī Anglijas High Court pieņēma ievietošanas rīkojumu (placement order), ar kuru HCC tika dota atļauja noteikt mazuļa adoptētājus un nodot viņu tiem.

48.      2018. gada 18. janvārī Īrijas High Court noraidīja vecāku pārsūdzību par Īrijas High Court 2017. gada 21. septembra izpildes rīkojumu, uzskatot, ka tai nav jurisdikcijas pagarināt pārsūdzības termiņu.

49.      Vecāki pārsūdzēja šo noraidījumu iesniedzējtiesā Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija).

50.      Šajā tiesvedībā HCC informēja iesniedzējtiesu, ka saistībā ar budžeta ierobežojumiem tā neplāno piedalīties tiesvedībā. Turklāt tā iesniedzējtiesai norādīja, ka katrā ziņā tai nav nodoma atdot bērnus, lai kāds būtu rezultāts tiesvedībai, kas [iesniedzējtiesā] tiek izskatīta.

51.      2018. gada 17. maijā iesniedzējtiesa iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑325/18 PPU.

52.      2018. gada 23. maijā vecāki iesniedzējtiesā iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu nolūkā panākt, ka tā attiecībā uz HCC izdod rīkojumu par to, lai tā pārtrauktu mazuļa adopcijas procesu un neuzsāktu adopcijas procesu abiem vecākajiem bērniem.

53.      Lai arī HCC nepiedalījās arī šajā pēdējā tiesvedībā, tā iesniedza paziņojumu tiesas sēdes pagaidu noregulējuma tiesvedībā rītā, proti, 2018. gada 29. maijā. Šajā paziņojumā tā uzsvēra, ka tā ir piedāvājusi adopcijai vienīgi mazuli. Tā norādīja, ka, ņemot vērā abu pārējo bērnu vecumu, to, ka viņi ir izmitināti pie viena no vecākiem – proti, pie otrā bērna tēva –, kā arī to, ka starp viņiem pastāv ciešas radniecības attiecības, neesot nekāda iemesla uzsākt adopcijas procesu. Ja izmitināšana pie otrā bērna tēva tiktu pārtraukta, tad bērnu aprūpei tiktu plānota ilgtermiņa ievietošana audžuģimenē.

54.      2018. gada 7. jūnijā apelācijas tiesa iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑375/18 PPU.

IV.    Tiesvedība Tiesā un prejudiciālie jautājumi

55.      Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 17. maijā, Court of Appeal (Apelācijas tiesa) tās izskatāmajā apelācijas tiesvedībā nolēma lūgt piemērot steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus (lieta C‑325/18 PPU):

“1)      Ja tiek apgalvots, ka vecāki un/vai citi ģimenes locekļi ir nelikumīgi aizveduši bērnus no viņu pastāvīgās dzīvesvietas valsts, pārkāpjot tiesas rīkojumu, ko saņēmusi šīs valsts publiska iestāde, vai šī publiskā iestāde var iesniegt pieteikumu par tiesas rīkojuma, kurā norādīts, ka bērniem jāatgriežas minētajā valstī, izpildi citas dalībvalsts tiesās saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 III nodaļas noteikumiem, vai arī tas būtu uzskatāms par minētās regulas 11. panta un 1980. gada Hāgas konvencijas nelikumīgu apiešanu vai citādi uzskatāms par tiesību vai tiesību aktu ļaunprātīgu izmantošanu no attiecīgās iestādes puses?

2)      Vai lietā, kas attiecas uz Padomes Regulas (EK) 2201/2003 noteikumiem par izpildi, tiesai ir jurisdikcija pagarināt 33. panta 5. punktā paredzēto termiņu, ja nokavējums būtībā ir de minimis un citādi termiņa pagarinājums būtu piešķirts, atsaucoties uz valsts procesuālo tiesību aktiem?

3)      Neskarot otro jautājumu, ja kāda ārvalsts publiska iestāde aizved bērnus, kas ir strīda priekšmets, no kādas dalībvalsts jurisdikcijas saskaņā ar izpildes rīkojumu, kurš izdots ex parte atbilstoši [Regulas Nr. 2201/2003] 31. pantam, bet pirms šāda rīkojuma izsniegšanas vecākiem, tādējādi liedzot viņiem tiesības iesniegt pieteikumu par šāda rīkojuma izpildes apturēšanu, kamēr tiek izskatīta apelācijas sūdzība, vai šāda rīcība aizskar “vecāku” tiesību būtību, kas tiem ir saskaņā ar [Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECPAK)] 6. pantu vai [Eiropas Savienības pamattiesību] hartas [turpmāk tekstā – “Harta”] 47. pantu, tādā izpratnē, ka citādi būtu jāpiešķir termiņa (minētās regulas 33. panta 5. punkta nozīmē) pagarinājums?”

56.      Turklāt ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 7. jūnijā, Court of Appeal (Apelācijas tiesa,) pagaidu noregulējuma tiesvedībā, kas tikmēr tajā bija ierosināta, uzdeva Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu, vienlaikus arī lūdzot piemērot steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedību (lieta C‑375/18 PPU):

“Vai ar Savienības tiesībām, it īpaši ar Regulas Nr. 2201/2003 noteikumiem, ir saderīgi tas, ka vienas dalībvalsts tiesas izdod pret citas dalībvalsts publisku iestādi in personam vērstu rīkojumu par pagaidu noregulējumu (aizsardzības pasākumiem), kas liedz šai iestādei organizēt bērnu adopciju šīs citas dalībvalsts tiesās, ja in personam rīkojuma izdošana izriet no vajadzības aizsargāt pušu tiesības izpildes procedūrā saskaņā ar šīs 2003. gada regulas III nodaļu?”

57.      Pēc administratīvās sanāksmes 2018. gada 11. jūnijā Tiesas pirmā palāta nolēma apvienot šīs lietas un tās izskatīt steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā, kas minēta Tiesas Reglamenta 107. pantā.

58.      Tiesvedības Tiesā ietvaros vecāki, HCC, Eiropas Komisija, kā arī Īrijas un Apvienotās Karalistes valdības iesniedza apsvērumus un Apvienotās Karalistes valdība atbildēja uz Tiesas uzdotiem jautājumiem. Tie paši lietas dalībnieki, kā arī Čehijas un Polijas valdības piedalījās tiesas sēdē 2018. gada 13. jūlijā.

V.      Vērtējums

A.      Par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

59.      No pamatlietas hronoloģijas izriet, ka bērnu pārvešana uz Angliju notika pirms Īrijas High Court izpildes rīkojuma izsniegšanas vecākiem. Tie tātad varēja iesniegt pārsūdzību par minēto rīkojumu tikai pēc tā izpildes.

60.      Šajos apstākļos varētu rasties jautājums par pamatlietas turpinātu pastāvēšanu un līdz ar to par šo prejudiciālo jautājumu pieņemamību.

61.      No Regulas Nr. 2201/2003 sistēmas, protams, izriet, ka nolēmums par eksekvatūru pusei, attiecībā uz kuru izpilde tiek prasīta, parasti ir jāizsniedz pirms izpildes, lai ļautu šai pusei laikus iesniegt pārsūdzību nolūkā apturēt izpildi (14).

62.      Tomēr tas nevar nozīmēt pretējo, proti, ka tad, ja izpilde ir notikusi pirms nolēmuma par eksekvatūru izsniegšanas, pārsūdzībai par minēto nolēmumu ir atņemts tās priekšmets (15).

63.      Tiesa, šajā saistībā Komisija tiesas sēdē uzsvēra, ka Regulā Nr. 2201/2003 nav paredzēta īpaša procedūra, kas liktu Anglijas tiesām ņemt vērā nolēmuma par eksekvatūru iespējamu atcelšanu no apelācijas tiesas puses.

64.      Tomēr, kā to apstiprināja Apvienotās Karalistes valdība, šādā situācijā vecāki varētu celt pārsūdzību Anglijā un, pamatojoties uz comitas gentium (international comity), Anglijas tiesas neatstātu bez ievērības Īrijas tiesas nolēmumu, bet gan, gluži pretēji, piešķirtu tā pamatojumam sevišķi svarīgu nozīmi. Turklāt, kā norādīja arī Apvienotās Karalistes valdība un HCC pārstāvis, bērnu pārvešana uz Angliju nav nekas neatgriezenisks un ar nosacījumu, ka tiek ņemtas vērā viņu prioritārās intereses, viņus vajadzības gadījumā varētu atkal aizvest uz Īriju. Apvienotās Karalistes valdība un HCC pārstāvis turklāt norādīja, ka šāda došanās turp un atpakaļ ir ierasta prakse, piemēram, piemērojot Hāgas konvenciju starp Apvienoto Karalisti un Amerikas Savienotajām Valstīm.

65.      No tā izriet, ka pamatlietas turpināta pastāvēšana un līdz ar to lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība nevar raisīt šaubas.

B.      Par pirmo prejudiciālo jautājumu lietā C‑325/18 PPU

66.      Ar savu pirmo jautājumu lietā C‑325/18 PPU iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tad, ja tiek apgalvots, ka bērni ir tikuši nelikumīgi aizvesti, pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesas nolēmumu, ar ko pieprasa šo bērnu atgriešanos, var pasludināt par izpildāmu patvēruma dalībvalstī atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 III nodaļas vispārīgajiem noteikumiem vai arī tas ir uzskatāms par tās īpašās procedūras apiešanu, kas attiecībā uz bērnu aizvešanas gadījumiem paredzēta Hāgas konvencijā, to skatot kopā ar Regulas Nr. 2201/2003 11. pantu (turpmāk tekstā arī – “Hāgas ceļš”).

67.      Vecāki, kā arī iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka bērnu aizvešanas gadījumā no vienas dalībvalsts uz citu pastāv pakārtotības attiecības starp Hāgas ceļu un Regulā Nr. 2201/2003 paredzēto parasto atzīšanas un eksekvatūras procedūru nolēmumiem, kas saistīti ar vecāku atbildību.

68.      Regulas Nr. 2201/2003 11. pants, to lasot kopā ar Hāgas konvenciju, ļauj personai, kas apgalvo, ka bērns ir ticis nelikumīgi aizvests uz citu dalībvalsti, lūgt šīs dalībvalsts kompetento tiesu vai administratīvo iestādi izdot rīkojumu par bērna atgriešanos. Ja tās dalībvalsts tiesa, kurā atrodas bērns, saskaņā ar Hāgas konvencijas 13. pantu atsakās dot rīkojumu par šo atgriešanos (16), Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktā ir atļauts tiesai, kura ir kompetenta atbilstoši minētajai regulai, pieņemt nolēmumu, kurā pieprasīta [bērna] atpakaļatdošana un kurš pēc tam, neesot nepieciešamībai veikt eksekvatūras procedūru, ir tieši izpildāms patvēruma dalībvalstī, ja tas ir ticis pieņemts un apliecināts saskaņā ar paredzēto procedūru (17).

69.      Šajā gadījumā nav strīda par to, ka HCC neizmantoja šo ceļu un ka līdz ar to nebija nolēmuma, ar ko pieprasa bērnu atpakaļatdošanu, Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punkta izpratnē. Kā HCC apliecināja tiesas sēdē, tā neizvēlējās šo ceļu it īpaši tādēļ, ka tas ir pieejams tikai bērna nelikumīgas aizvešanas, pārkāpjot aizgādības tiesības, gadījumā (18). Tomēr brīdī, kad ģimene aizbrauca uz Īriju, HCC bija pārliecināta, ka tai ir aizgādības tiesības vienīgi attiecībā uz diviem vecākajiem bērniem. Līdz ar to nebija skaidrs, vai mazuļa aizvešana varētu tikt uzskatīta par nelikumīgu atbilstīgo normu izpratnē (19).

70.      Šī iemesla dēļ HCC tieši lūdza Anglijas High Court noteikt bērniem tiesas aizbildnību un pieprasīt viņu atgriešanos Anglijā, pirms tā saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 28. pantu iesniedza pieteikumu par Anglijas High Court rīkojuma izpildāmības pasludināšanu Īrijas High Court.

1.      Iespēja lūgt eksekvatūru nolēmumam, kas saistīts ar vecāku atbildību, saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003, neatkarīgi no Hāgas ceļa

71.      Regulā Nr. 2201/2003 ir paredzētas divas atsevišķas iespējas citu dalībvalstu tiesu izdotu nolēmumu izpildei – pirmkārt, vispārējais ceļš, lūdzot eksekvatūru atbilstoši III nodaļas 2. iedaļai (28. un nākamie panti), un, otrkārt, īpašais ceļš nolēmumiem, kuri ir tieši izpildāmi citā dalībvalstī, neesot nepieciešamībai pēc eksekvatūras, saskaņā ar III nodaļas 4. iedaļu (40. un nākamie panti). Šo pēdējo minēto iespēju var piemērot vienīgi Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktā paredzētajiem nolēmumiem (20), proti, nolēmumiem par atpakaļatdošanu, ko, piemērojot Hāgas ceļu, pieņēmusi kompetentā tiesa pēc tam, kad tās dalībvalsts tiesa, kurā atrodas bērns, ir pieņēmusi nolēmumu par neatdošanu atpakaļ.

72.      Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 40. panta 2. punktu III nodaļas 4. iedaļas normas (attiecībā uz tādu nolēmumu par atpakaļatdošanu izpildāmību, kas pieņemti atbilstoši Hāgas ceļam) neliedz personai, kurai ir vecāku atbildība, atsaukties uz nolēmuma, kas saistīts ar vecāku atbildību, atzīšanu un izpildi atbilstoši šīs nodaļas 1. un 2. iedaļas noteikumiem.

73.      Turklāt pamatlietas apstākļi rāda, ka var būt situācijas, kurās nolēmums, ar ko vecāku atbildību piešķir personai, kura palikusi kādā dalībvalstī, ir pieņemts tikai pēc bērna aizvešanas uz citu dalībvalsti, tā ka aizvešana nav nelikumīga Hāgas ceļa izpratnē. Nevar būt iedomājams, ka šādai personai šādā gadījumā nebūtu iespējams lūgt eksekvatūru nolēmumam, ar kuru tai ir piešķirta vecāku atbildība, patvēruma dalībvalstī atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003.

74.      Līdz ar to nešķiet, ka personai, kas vēlas panākt uz citu dalībvalsti aizvesta bērna atpakaļatdošanu, noteikti būtu jāmēģina panākt rīkojumu par šo atpakaļatdošanu, izmantojot Hāgas ceļu, lai pēc tam varētu saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 28. pantu iesniegt lūgumu par eksekvatūru citā dalībvalstī pieņemtam nolēmumam, kas saistīts ar vecāku atbildību (21).

75.      Vecāku un iesniedzējtiesas paustās šaubas par šādu interpretāciju nav pārliecinošas.

76.      Tādējādi, vispirms, nevar piekrist iesniedzējtiesas nostājai, saskaņā ar kuru Hāgas konvencijas 13. pants dodot vairāk iemeslu atteikt rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu, nekā Regulas Nr. 2201/2003 23. pants – iemeslus atteikt nolēmuma, kas saistīts ar vecāku atbildību, atzīšanu un izpildi. Šajās tiesību normās paredzētie atteikuma un neatzīšanas iemesli lielā mērā pārklājas.

77.      Tas tā vēl jo vairāk ir tiktāl, ciktāl Regulā Nr. 2201/2003 ir vājināti Hāgas konvencijā paredzētie atpakaļatdošanas atteikuma iemesli, ja tā tiek piemērota starp Savienības dalībvalstīm kopā ar minēto regulu. Pirmām kārtām, ar Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 4. punktu ir mīkstināts Hāgas konvencijas 13. panta b) punktā paredzētais atteikuma iemesls. Otrām kārtām, kā jau tika izklāstīts (22), tiesa, kam ir jurisdikcija izlemt lietu pēc būtības, var atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 11. pantam pieņemt nolēmumu, kas ir pārāks par patvēruma valsts tiesas pieņemtu nolēmumu par neatdošanu atpakaļ, lai arī tai saskaņā ar minētās regulas 42. panta 2. punkta c) apakšpunktu ir jāņem vērā iemesli, kuru dēļ tika pieņemts šis nolēmums par neatdošanu atpakaļ.

78.      Turpinot, no Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 7. punkta un 42. panta 2. punkta b) apakšpunkta gan izriet, ka nolēmumu par atpakaļatdošanu, kas pieņemts saskaņā ar minētās regulas 11. panta 8. punktu, nevar pieņemt, ja ieinteresētajām pusēm nav sniegta iespēja tikt uzklausītām. Tomēr no Regulas Nr. 2201/2003 31. panta 2. punkta, to lasot kopā ar 23. un 33. pantu, izriet, ka nolēmumu, kas saistīts ar vecāku atbildību, nevar arī pasludināt par izpildāmu citā dalībvalstī, ja personai, attiecībā uz kuru izpilde bija prasīta, nav sniegta iespēja tikt uzklausītai (23). Tādējādi no fakta, ka šīs pēdējās minētās tiesību normas šajā lietā netika ievērotas (24), nevar secināt, ka parastais ceļš nolēmuma, kas saistīts ar vecāku atbildību, eksekvatūrai, kā tas paredzēts Regulas Nr. 2201/2003 28. un nākamajos pantos, vispārīgi būtu tāds, kas mazāk aizsargā atbildētāja tiesības nekā ceļš, kas paredzēts minētās regulas 11., 40. un 42. pantā.

79.      Visbeidzot, nevar arī pamatoties uz faktu, ka dažās Regulas Nr. 2201/2003 valodu versijās (25) ir atšķirības 21. un 28. pantā formulējumos attiecībā uz lūguma par eksekvatūru priekšmetu. 21. pantā ir noteikts, ka “dalībvalstī pasludināts spriedums” (tas ir, saskaņā ar 2. panta 4. punktā sniegto definīciju jebkurš nolēmums, kas saistīts ar vecāku atbildību) ir atzīstams pārējās dalībvalstīs, savukārt 28. pantā – attiecīgajās valodu versijās – lūgums par eksekvatūru ir paredzēts tikai attiecībā uz “[kādā dalībvalstī taisītiem] spriedum[iem], kas nosaka vecāku atbildības īstenošanu (26)”. Tomēr šī atšķirība ne tikai nav sastopama visās Regulas Nr. 2201/2003 valodu versijās, bet tā arī atspoguļo vienīgi apstākli, ka galvenokārt nolēmumi par vecāku atbildības īstenošanu ir tie, kam nepieciešami izpildes pasākumi un tātad nolēmums par eksekvatūru. Nolēmumiem par vecāku atbildības iegūšanu, deleģēšanu vai izbeigšanu savukārt var pietikt tikai ar atzīšanu. Tas tomēr nenozīmē, ka attiecībā uz šādiem nolēmumiem lūgums par eksekvatūru ir izslēgts; vajadzības gadījumā arī uz tiem noteikti var attiekties piespiedu izpilde.

80.      Tādējādi it īpaši gadījumā, ja bērns tiek aizvests no savas pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts uz citu dalībvalsti, uz izcelsmes dalībvalsts tiesas nolēmumu, ar ko piešķir vecāku atbildību un aizgādības tiesības vecākam, kurš palicis šajā valstī, var tikt attiecināta piespiedu izpilde tādā izpratnē, ka tad, ja vecāks, kurš aizvedis bērnu, viņu “neatdod atpakaļ”, ir nepieciešama tiesību aizsardzības iestāžu palīdzība, lai bērnu atgūtu un aizvestu atpakaļ. Tas tā vēl jo vairāk ir tiktāl, ciktāl atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 9. punktam “uzraudzības tiesības” minētās regulas izpratnē ietver jo īpaši tiesības noteikt bērna dzīvesvietu (27).

81.      Šo interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 2201/2003 39. pantā minētās apliecības, kuras paraugs dots minētās regulas II pielikumā, saturs. Šāda apliecība, ko šajā lietā aizpildīja arī Anglijas High Court, saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 37. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir jāsagatavo pusei, kura lūdz nolēmuma, kas saistīts ar vecāku atbildību, eksekvatūru. Šīs veidlapas 11. punktā ir paredzēta tieši iespēja norādīt, vai “spriedums nosaka bērna atpakaļatdošanu”, kā arī vārdu un kontaktinformāciju personai, kurai bērns ir atdodams. Turklāt šajā 11. punktā ir skaidri norādīts, ka “šāda iespēja ir paredzēta 40. panta 2. punktā”.

82.      Tas apstiprina, ka likumdevējs ir paredzējis tādus nolēmumus, kuri saistīti ar vecāku atbildību, kuri ietver bērna atpakaļatdošanu uz citu dalībvalsti un kuru eksekvatūru var lūgt neatkarīgi no Hāgas ceļa izmantošanas, kas paredzēta minētās regulas 11., 40. un 42. pantā.

2.      Neiespējamība atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003 lūgt eksekvatūru tādam nolēmumam, ar ko pieprasa bērna atpakaļatdošanu un kam nav sakara ar nolēmumu, kurš saistīts ar vecāku atbildību

83.      Ir jānošķir nolēmumi, kas ietver vai pieprasa bērna atpakaļatdošanu uz izcelsmes dalībvalsti kā sekas nolēmumam, kurš saistīts ar vecāku atbildību, no vienas puses, un nolēmumi, kas pieprasa personas, attiecīgā gadījumā bērna, atgriešanos kādas dalībvalsts teritorijā neatkarīgi no nolēmuma, kurš saistīts ar vecāku atbildību, no otras puses. Abu veidu nolēmumi var ietvert bērna atgriešanos izcelsmes dalībvalstī, bet tikai pirmos var pasludināt par izpildāmiem dalībvalstī, kurā tiek prasīts atzīt vai izpildīt nolēmumu, atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 III nodaļas 2. iedaļai.

84.      Tādējādi, protams, nav izslēgts, ka dalībvalstu tiesas, pamatojoties uz savām valsts tiesību normām, var izdot rīkojumu par bērna atgriešanos to teritorijā, neatkarīgi no tā, vai ir pieņemts nolēmums, kas saistīts ar vecāku atbildību (28).

85.      Tomēr, ja tas nav nolēmums par atpakaļatdošanu, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktu (proti, nolēmums, kas pieņemts atbilstoši Hāgas ceļam), šāds rīkojums par atpakaļatdošanu neietilpst Regulas Nr. 2201/2003 materiālajā piemērošanas jomā.

86.      Proti, saskaņā ar šīs regulas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu to neatkarīgi no tiesas iestādes būtības piemēro civillietās (29), kas it īpaši saistītas ar vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu, deleģēšanu, ierobežošanu vai izbeigšanu. Šajā saistībā Tiesa gan ir norādījusi, ka šajā kontekstā jēdziens “civillietas” nav jāuztver ierobežojoši (30) un ka tas ietver it īpaši tādus bērnu aizsardzības valsts pasākumus kā bērna ievietošana aprūpes iestādē (31) vai slēgta tipa aprūpes iestādē (32).

87.      Tomēr šāds bērnu aizsardzības valsts pasākums vienmēr ir saistīts ar vecāku atbildības īstenošanu, un tātad tas ir jānošķir no pasākuma, ar ko nosaka personas, šajā gadījumā bērna, atgriešanos atbilstīgās tiesas teritorijā bez jebkāda nolēmuma, kurš saistīts ar vecāku atbildību. Šāda pasākuma priekšmets (33) ir attiecīgās dalībvalsts īstenotas valsts varas pilnvaras, kas pārsniedz Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas jomu (34).

88.      No iepriekšminētā izriet, ka, izņemot Regulas Nr. 2201/2003 11. pantā minētos gadījumus, tiesas nolēmums, ar ko pieprasa bērna atgriešanos atbilstīgās tiesas teritorijā neatkarīgi no nolēmuma, kurš saistīts ar vecāku atbildību, neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā. Līdz ar to šādu nolēmumu nevar pasludināt par izpildāmu atbilstoši minētās regulas III nodaļas 2. iedaļas noteikumiem.

3.      Starpsecinājumi

89.      Kā norādīja iesniedzējtiesa, Anglijas High Court 2017. gada 8. septembra rīkojuma rezolutīvā daļa ietver vairākus atsevišķus elementus, proti, it īpaši bērnu nodošanu tiesas aizbildnībā, rīkojumu par bērnu atgriešanos Anglijas tiesu teritorijā, atļauju bērnu aprūpi uzņemties Īrijas bērnu aizsardzības dienestiem laikā, kamēr tiek organizēta viņu atgriešanās, un bērnu aprūpes nodošanu HCC pēc šīs atgriešanās.

90.      Iesniedzējtiesai, pamatojoties uz šī rīkojuma formulējumu, kā arī ņemot vērā pārējos apstākļus, ir jānosaka, vai uz rīkojumu par atgriešanos, kas ietverts minētajā rīkojumā, varēja attiekties eksekvatūras procedūra, kas paredzēta Regulas Nr. 2201/2003 III nodaļas 2. iedaļā.

91.      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz pirmo jautājumu lietā C‑325/18 PPU ir jāatbild tā, ka tad, ja tiek apgalvots, ka bērni ir tikuši nelikumīgi aizvesti no savas pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts uz citu dalībvalsti, nolēmumu, ar kuru pieprasīta šo bērnu atpakaļatdošana un kuru izcelsmes dalībvalsts tiesa pieņēmusi ārpus Regulas Nr. 2201/2003 11. pantā paredzētās procedūras un neatkarīgi no nolēmuma, kurš saistīts ar vecāku atbildību, nevar izpildīt saskaņā ar minētās regulas III nodaļas noteikumiem. Tomēr šādos apstākļos tādu izcelsmes dalībvalsts tiesas pieņemtu ar vecāku atbildību saistītu nolēmumu, kurš ietver bērna atgriešanos šajā dalībvalstī, var izpildīt saskaņā ar minētajiem noteikumiem.

C.      Par otro un trešo prejudiciālo jautājumu lietā C‑325/18 PPU un par prejudiciālo jautājumu lietā C‑375/18 PPU

92.      Otrais un trešais jautājums lietā C‑325/18 PPU un jautājums lietā C‑375/18 PPU ir atbilstīgi tikai gadījumā, ja iesniedzējtiesā tiek izskatīta pārsūdzības tiesvedība par nolēmumu par eksekvatūru saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003. Pretējā gadījumā pamatlieta neietilptu Savienības tiesību piemērošanas jomā un Tiesas kompetencē nebūtu atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem (35).

93.      Līdz ar to atbildes uz otro un trešo jautājumu lietā C‑325/18 PPU un uz jautājumu lietā C‑375/18 PPU tiek sniegtas gadījumam, ja iesniedzējtiesa nonāktu pie secinājuma, ka Anglijas High Court 2017. gada 8. septembra rīkojumu varēja pasludināt par izpildāmu Īrijā ar Īrijas High Court 2017. gada 21. septembra izpildes rīkojumu saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003 un ka pārsūdzības tiesvedību, kas [iesniedzējtiesā] tiek izskatīta, tādējādi regulē minētās regulas normas.

1.      Par termiņu (otrais un trešais prejudiciālais jautājums lietā C‑325/18 PPU)

94.      Ar otro un trešo jautājumu lietā C‑325/18 PPU, kas ir jāskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja nolēmuma par eksekvatūru izpildīšana ir notikusi pirms minētā nolēmuma izsniegšanas, Savienības tiesības tai liedz pagarināt Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktā noteikto termiņu pārsūdzības iesniegšanai par nolēmumu par eksekvatūru.

a)      Ievada apsvērumi

95.      Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktu pārsūdzība par izpildāmības pasludināšanu ir jāiesniedz mēneša vai divu mēnešu laikā, ja tās puses pastāvīgā dzīvesvieta, attiecībā uz kuru prasa izpildi, ir citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā tika pasludināta izpilde.

96.      Šajā gadījumā nav strīda par to, ka pārsūdzības termiņš bija divi mēneši, sākot no Īrijas High Court 2017. gada 21. septembra izpildes rīkojuma izsniegšanas (36), ka minētais rīkojums tika izsniegts vecākiem 2017. gada 22. septembrī (37) un ka viņi par to iesniedza pārsūdzību 2017. gada 24. novembrī (38). Iesniedzējtiesa tātad pamatojas uz pieņēmumu, ka vecāku pārsūdzība tika iesniegta ar 48 stundu nokavējumu.

97.      Nav noliedzams, ka Tiesai nav jāapšauba šis iesniedzējtiesas pieņēmums un tam pamatā esošie faktu vērtējumi. Turklāt šķiet, ka neviena no pusēm neapšauba faktu, ka pārsūdzības termiņa sākšanās datums bija datums, kad Īrijas High Court 2017. gada 21. septembra izpildes rīkojums tika izsniegts vecākiem, proti, 2017. gada 22. septembris (39).

98.      Tomēr, kā norāda arī iesniedzējtiesa, valsts lietas materiāli ietver vecāku pārstāvja 2017. gada 27. septembra memorandum of appearance, kas sagatavots atbilstoši Rules of the Superior Courts (Augstāko tiesu Reglaments) 12. panta 9. punktam, kā arī tajā minētajai A pielikuma II daļas veidlapai Nr. 1. Šajā dokumentā vecāku pārstāvis norāda, ka ir saņēmis originating Summons, un lūdz atsūtīt statement of claim, kas, šķiet, attiecas uz pieteikumu par izpildāmības pasludināšanu, ko HCC iesniedza Īrijas High Court nolūkā panākt Anglijas High Court 2017. gada 8. septembra rīkojuma eksekvatūru.

99.      Iesniedzējtiesai šis apstāklis ir jāpārbauda un jānosaka, vai fakts, ja izrādītos, ka vecāki nebija saņēmuši HCC pieteikumu par izpildāmības pasludināšanu vai citu atbilstīgu dokumentu Īrijas High Court 2017. gada 21. septembra izpildes rīkojuma izsniegšanas brīdī, ietekmē pārsūdzības termiņa sākšanās brīdi.

100. Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru efektīva tādu pamattiesību aizsardzība, ko attiecīgajām personām piešķir Savienības tiesības, prasa, lai šīm pēdējām tiek sniegts pilnīgs pamatojums, tā ka tās var vislabākajā veidā aizstāvēt savas tiesības (40). Turklāt Tiesa ir norādījusi, ka tad, ja tiek pārsūdzēti Savienības iestāžu akti, pārsūdzības termiņš var sākties tikai ar brīdi, kad attiecīgā persona ir skaidri uzzinājusi aplūkojamā akta saturu un motīvus, lai varētu auglīgi īstenot savas tiesības celt prasību (41). Visbeidzot, ir lietderīgi atgādināt Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru pārsūdzības termiņš var sākties tikai ar brīdi, kad pārsūdzības iesniedzēji varēja faktiski iepazīties ar tiesas nolēmumu tā pilnīgā formā (42).

101. Vienīgi tad, ja iesniedzējtiesa, pamatojoties uz šo vērtējumu, nonāk pie secinājuma, ka vecāku pārsūdzība tika iesniegta ārpus termiņa, ir jāatbild uz jautājumu, vai Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktā noteikto termiņu var pagarināt gadījumā, kad nolēmums par eksekvatūru ir izpildīts pirms minētā nolēmuma izsniegšanas atbildētājam.

b)      Par iespēju pagarināt termiņu, kas paredzēts Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktā

102. Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktu pārsūdzība par izpildāmības pasludināšanu ir jāiesniedz mēneša vai divu mēnešu laikā, ja tās puses pastāvīgā dzīvesvieta, attiecībā uz kuru prasa izpildi, ir citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā tika pasludināta izpildāmība. Termiņu nedrīkst pagarināt attāluma dēļ.

103. Ciktāl Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punkta formulējumā ir noteikts tikai tas, ka termiņu pārsūdzības iesniegšanai nevar pagarināt attāluma dēļ (43), nav izslēgts, ka šo termiņu var pagarināt citu iemeslu, nevis attāluma dēļ (44).

104. Tādējādi, kā pamatoti norāda vecāki, šādu gramatisku interpretāciju apstiprina tas, ka Regulā Nr. 2201/2003 turklāt ir ietvertas ļoti skaidras normas par iespējamiem izņēmumiem, aizliegumiem vai ierobežojumiem attiecīgo tiesu pilnvarās (45). Līdz ar to tas, ka expressisverbis aizliegta ir vienīgi termiņa pagarināšana attāluma dēļ, ir norāde, ka Savienības likumdevējs nav vēlējies izslēgt 33. panta 5. punktā noteiktā termiņa pagarināšanu citu iemeslu dēļ.

105. No konteksta izrietoša Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktā paredzētā pārsūdzības termiņa interpretācija neved pie cita rezultāta. Tādējādi no 33. panta struktūras izriet, ka šīs tiesību normas 5. punktā paredzētā termiņa pārsūdzības iesniegšanai mērķis ir nekavēt tādu citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu izpildi, kuru izpildāmība ir pasludināta saskaņā ar 31. pantu. Šis mērķis izriet no fakta, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktu pārsūdzības termiņu piemēro tikai attiecībā uz atbildētāja pārsūdzību, tātad gadījumā, kad ir pieņemts nolēmums par eksekvatūru. Turpretī saskaņā ar 33. panta 4. punktu nav termiņa attiecībā uz izpildes prasītāja iesniegtu pārsūdzību, ja tas apstrīd to, ka tiesa, kas izskata lietu, ir noraidījusi viņa prasības pieteikumu, kurš iesniegts saskaņā ar 28. pantu, lai panāktu nolēmumu par citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma eksekvatūru.

106. No tā izriet, ka termiņa pagarināšana nav izslēgta, it īpaši tad, ja nepastāv risks, ka tā nepamatoti kavētu tāda nolēmuma izpildi, kura eksekvatūra ir pasludināta.

107. Tāds ir gadījums šajā lietā, kurā nolēmums, kura eksekvatūra tika lūgta, jau tika izpildīts pirms pārsūdzības iesniegšanas un tādējādi pārsūdzības termiņa pagarināšana vairs nerada risku, ka tiks aizkavēta izpilde. Ir pat iespējams apgalvot, ka šādā gadījumā atbildētāja pārsūdzībai atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktam, kā arī izpildes prasītāja pārsūdzībai, kas paredzēta šīs normas 4. punktā, vajadzētu būt iesniedzamai bez termiņa ierobežojuma. Neejot tik tālu, pietiek konstatēt, ka šādā gadījumā termiņu katrā ziņā nedrīkst piemērot šauri.

108. No tā izriet, ka Regula Nr. 2201/2003 neizslēdz to, ka kompetentā tiesa pagarina minētās regulas 33. panta 5. punktā paredzēto termiņu pārsūdzības iesniegšanai (46). Saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu katras dalībvalsts iekšējai tiesību sistēmai ir jānosaka šādas pagarināšanas procesuālā kārtība.

c)      Par veicamo izsvēršanu, ja tiek pagarināts Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktā paredzētais pārsūdzības termiņš

109. Pat ja Regula Nr. 2201/2003 neizslēdz tās 33. panta 5. punktā paredzētā termiņa pagarināšanu vai atkārtotu sākšanu (47), šī termiņa piemērošana ir princips, attiecībā uz kuru izņēmumi var būt vienīgi pienācīgi pamatotos gadījumos.

110. Turklāt valsts tiesas pilnvaras pagarināt vai atkārtoti sākt šo termiņu tādos gadījumos regulē līdzvērtības un efektivitātes principi (48).

111. Pirmkārt, prasība ievērot līdzvērtības principu, kas nozīmē, ka procesuālie noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras personām ir noteiktas Savienības tiesībās, nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām valsts rakstura situācijām (49), šķiet, šajā lietā nerada grūtības. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Īrijas tiesiskais regulējums piešķir tiesai jurisdikciju pagarināt termiņus pārsūdzības iesniegšanai pienācīgi pamatotos gadījumos, kad ir piemērojamas valsts tiesības (50).

112. Otrkārt, saskaņā ar efektivitātes principu valsts procesuālajiem noteikumiem jābūt tādiem, kuri nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu (51).

113. Šai sakarā šajā lietā Regula Nr. 2201/2003 un it īpaši tās III nodaļas 2. iedaļa līdzsvaro izpildes prasītāja tiesības ātri iegūt labvēlīgu rezultātu un atbildētāja tiesības valstī, kurā tiek prasīta atzīšana vai izpilde, efektīvi pretoties citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma izpildei (52). Turklāt visu Regulas Nr. 2201/2003 normu pamatā galvenokārt ir un tās ietekmē mērķis pēc iespējas labāk nodrošināt bērna prioritāro interešu ņemšanu vērā un nodrošināt Hartas 24. pantā noteikto bērna pamattiesību ievērošanu (53).

114. No tā izriet, ka tad, ja valsts tiesa, kā šajā gadījumā iesniedzējtiesa, piemēro savas valsts tiesiskā regulējuma procesuālos noteikumus, lemjot par Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktā paredzētā termiņa pagarināšanu, šai tiesai ir jānodrošina, lai tiktu saglabāta iepriekšējā punktā minēto tiesību efektivitāte un mērķi. Šīs prasības dēļ konkrētā gadījumā termiņš var būt jāpagarina, tāpat kā šādai pagarināšanai var būt nepieciešams noteikt laika robežas. Veicot šim nolūkam nepieciešamo izsvēršanu, attiecīgajai tiesai ir jāņem vērā regulas vispārējā sistēma, kā arī visi konkrētā gadījuma konteksta elementi.

115. Šajā lietā iesniedzējtiesai šajā saistībā būs jāņem vērā it īpaši šādi elementi.

1)      Termiņa pārsniegšanas apjoms

116. Regulas Nr. 2201/2003 nolūks ir ne vien ļaut ātru to nolēmumu īstenošanu, kuru eksekvatūra ir lūgta, bet arī garantēt tiesisko noteiktību šādu nolēmumu atzīšanas un izpildes laikā. Tiesiskajai noteiktībai var kaitēt tas, ja tiek atļauts jau izpildīta nolēmuma likumību apstrīdēt bez kāda laika ierobežojuma. Tas tā vēl jo vairāk ir tiktāl, ciktāl nolēmuma par eksekvatūru atcelšana var novest pie izpildes radītās faktiskās situācijas sasteigtas maiņas, tas ir, tādā gadījumā kā šajā lietā – pie bērnu atgriešanās dalībvalstī, kurā tiek prasīta atzīšana vai izpilde (54). Valsts tiesai tādējādi ir jāņem vērā laikposms, kas pagājis pēc sākotnēji paredzētā termiņa. Šajā lietā 48 stundu nokavējums, ar kādu tika iesniegta vecāku pārsūdzība, ir de minimis, tādējādi šīs pārsūdzības pieņemšana nerada būtiskas atšķirības salīdzinājumā ar Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktā noteikto sākotnējo termiņu.

2)      Regulas Nr. 2201/2003 mērķi

117. Regulas Nr. 2201/2003 mērķis ir ne tikai atvieglot citās dalībvalstīs pieņemtu ar vecāku atbildību saistītu nolēmumu atzīšanu un izpildi, bet arī nepieļaut, ka šādus nolēmumus pasludina par izpildāmiem, ja to liedz minētās regulas 23. pantā paredzētais neatzīšanas pamats. Ņemot vērā Regulas Nr. 2201/2003 lietderīgo iedarbību, to lasot kopā ar Hartu, tādas faktiskās situācijas saglabāšanās, kas radusies no tā, ka ticis pasludināts par izpildāmu un izpildīts nolēmums, uz kuru acīmredzami attiecas neatzīšanas pamats, atbildētājam neesot iespējai to nepieļaut, tādējādi šķiet problemātiskāka nekā pārsūdzības, kas iesniegta ar 48 stundu nokavējumu attiecībā pret sākotnēji paredzēto termiņu, pieņemšana. Tas tā vēl jo vairāk ir tiktāl, ciktāl prettiesiski izpildīta nolēmuma radītais kaitējums Regulas Nr. 2201/2003 normu efektivitātei saglabājas tik ilgi, kamēr saglabājas faktiskā situācija, kas radusies minētās izpildes rezultātā (55).

3)      Tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību aizskārums

118. Atšķirībā no nolēmumiem civillietās un komerclietās, uz kuriem attiecas Regula Nr. 1215/2012 (t.s. Briseles Ia regula) (56), kā arī nolēmumiem attiecībā uz saskarsmes tiesībām un bērna atpakaļatdošanu, kas minēti Regulas Nr. 2201/2003 40. pantā (57), Savienības likumdevējs nav skaidri paudis izvēli atbrīvot nolēmumus, kuri saistīti ar vecāku atbildību, Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē no eksekvatūras procedūras. Kā tiesas sēdē pārliecinoši uzsvēra Polijas valdība, Briseles Ia regula un Briseles IIa regula šajā saistībā nav identiskas, jo otrās pamatā ir mērķis aizsargāt bērna prioritārās intereses. To nozīmīguma un aplūkojamo bērnu un vecāku tiesību svarīguma dēļ nolēmumus, kas saistīti ar vecāku atbildību, neizpilda automātiski bez valsts, kurā prasīta atzīšana vai izpilde, veiktas pārbaudes. Regulas Nr. 2201/2003 III nodaļas 2. iedaļā paredzētās eksekvatūras procedūras izmantošana tādējādi ir nepieciešamais priekšnoteikums jebkura citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma, kas saistīts ar vecāku atbildību, izpildei (58).

119. Šī procedūra ir paredzēta tā, ka tajā obligāti ir divi posmi. Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 31. panta 1. punktu tiesa, kurā iesniegts pieteikums par izpildāmības pasludināšanu, vispirms sagatavo nolēmumu nekavējoties, un ne personai, pret kuru lūgta izpilde, ne bērnam nav tiesību šajā procedūras stadijā iesniegt apsvērumus. Tomēr pēc tam, pirms pašas šādi iegūta nolēmuma par eksekvatūru izpildes, personai, pret kuru lūgta izpilde, ir jābūt iespējai iesniegt pārsūdzību, lai tā varētu izvirzīt tostarp kādu no šīs regulas 23. pantā paredzētā neatzīšanas pamata iemesliem (59) un savlaicīgi iebilst pret izpildi.

120. Atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktam jebkāds pamattiesību izmantošanas ierobežojums ir pamatots tikai tad, ja tas respektē attiecīgo tiesību būtību un ja tas ir nepieciešams un patiešām atbilst vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

121. Šajā saistībā Tiesa ir lēmusi, ka vienīgi izņēmuma apstākļos, kam raksturīga absolūta steidzamība, tad, ja to noteikti prasa bērna prioritārās intereses un ja pagaidu pasākumi, kas pieņemti atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 20. pantam, nav pietiekami, atbilstoši minētajai regulai pieņemts nolēmums par eksekvatūru izņēmuma kārtā, atkāpjoties no vispārīgā noteikuma, var kļūt izpildāms tūlīt pēc tā pieņemšanas un tikt izpildīts pirms pārsūdzības tiesvedības beigām. Tiesa ir atzinusi, ka šādi apstākļi pastāvēja gadījumā, kurā runa bija par tāda nolēmuma izpildi, ar kuru tika noteikta bērna piespiedu ievietošana citā dalībvalstī esošā slēgta tipa iestādē, ņemot vērā, ka bērns jau bija bēdzis un veicis vairākus pašnāvības mēģinājumus un ka vienīgi bērns pats (nevis viņa vecāki) iebilda pret minēto ievietošanu iestādē (60).

122. No pamatlietas faktiem skaidri izriet, ka šajā lietā šādi izņēmuma apstākļi nekādi nepastāvēja. Brīdī, kad CFA un HCC sociālie darbinieki izpildīja Īrijas High Court 2017. gada 21. septembra izpildes rīkojumu, pārvedot bērnus uz Angliju, vecākiem par to nezinot, bērni Īrijā atradās drošībā audžuģimenē. Tātad nebija ne riska, ka vecāki ar bērniem no jauna varētu bēgt, ne riska, ka būtu kaitējums bērnu labklājībai, kas būtu prasījis izpildes rīkojuma tūlītēju īstenošanu.

123. Turklāt nav skaidrs, kāpēc bija tik liela steidzamība pārvest bērnus uz Angliju, ka to vajadzēja darīt pat pirms izpildes rīkojuma izsniegšanas vecākiem, lai gan HCC bija ļāvusi paiet apmēram divām nedēļām no Anglijas High Court 2017. gada 8. septembra rīkojuma saņemšanas līdz sava pieteikuma par minētā rīkojuma izpildāmības pasludināšanu iesniegšanai 2017. gada 21. septembrī.

124. Visbeidzot, šajā lietā nolēmuma par eksekvatūru izpilde nekavējoties, proti, bērnu nogādāšana atpakaļ Anglijā, radīja neatgriezenisku kaitējumu vismaz īslaicīgas bērnu un vecāku atšķiršanas dēļ. Tiesa ir atzinusi, ka attiecībā uz maziem bērniem bioloģisko laiku nevar mērīt saskaņā ar parastajiem kritērijiem, ņemot vērā šādu bērnu intelektuālo un psiholoģisko struktūru un tās attīstības ātrumu (61). Kā Tiesa ir norādījusi, šajos apstākļos atšķiršana draud neatgriezeniski pasliktināt konkrēto bērnu attiecības ar viņu vecākiem un nodarīt neatgriezenisku psiholoģisku kaitējumu (62). No tā izriet, ka šajā lietā no vecāku procesuālo tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību efektivitātes bija atkarīga arī viņu materiālo tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kas nostiprinātas Hartas 7. pantā, aizsardzības efektivitāte.

125. Šajos apstākļos nav nepieciešams izteikties par jautājumu, vai šādi radītais ierobežojums vecāku tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā tās paredzētas Hartas 47. pantā, aizskāra šo tiesību būtību tās 52. panta 1. punkta izpratnē. Pietiek konstatēt, ka Īrijas un Anglijas iestāžu rīcība bija vecāku pamattiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību īpaši nopietns aizskārums, kas nekādi nebija nepieciešams, lai aizsargātu bērnu drošību un viņu prioritārās intereses, un tādējādi nebija pamatota.

4)      Cēloņsakarība starp termiņa neievērošanu un iestādes rīcību

126. Tiesa, šajā lietā nav skaidri pierādīts, ka pastāv tieša cēloņsakarība starp vecāku tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību nepamatoto aizskārumu, no vienas puses, un faktu, ka vecāki, iesniedzot savu pārsūdzību par nolēmumu par eksekvatūru, neievēroja Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktā paredzēto termiņu, no otras puses. Vecāku pārstāvji turklāt ir norādījuši, ka par šo nokavējumu ir atbildīgi viņi, nevis vecāki (63).

127. Tomēr, kā pamatoti norādījusi iesniedzējtiesa, nevar izslēgt, ka HCC rīcība un pamatlietas apstākļi kopumā bija tādi, kas varēja vecākiem radīt bezcerības izjūtu, kura tiem lika domāt, ka ir veltīgi Īrijā iesniegt pārsūdzību par nolēmumu par eksekvatūru, ja jau tas tika izpildīts pat pirms tā izsniegšanas viņiem. Šajos apstākļos nevar izslēgt, ka šāda bezcerība veido netiešu cēloņsakarību ar nokavējumu, iesniedzot pārsūdzību.

128. Tādējādi, ņemot vērā pamatlietas faktus, pirmkārt, nav neiespējami, ka pastāv cēloņsakarība starp veidu, kādā HCC skatīja aplūkojamās ģimenes lietu, no vienas puses, un šīs ģimenes bēgšanu uz Īriju, no otras puses (64).

129. Otrkārt, Anglijas High Court 2017. gada 8. septembra rīkojums, ar ko bērniem noteica tiesas aizbildnību un pieprasīja viņu atgriešanos, tika pieņemts bez vecāku klātbūtnes apstākļos, kuros, kā to apliecinājuši vairāki tiesas sēdes dalībnieki, bija vismaz šaubas par to, ka vecākiem bija faktiska iespēja tikt uzklausītiem (65).

130. Treškārt, šo rīkojumu pēc tam pasludināja par izpildāmu Īrijā un nepamatoti (66) nekavējoties izpildīja tā, ka vecākiem nebija iespējas to nepieļaut, lai gan acīmredzami viņi varēja minēt noteiktus Regulas Nr. 2201/2003 23. pantā paredzētā neatzīšanas pamatus (67), tostarp to, ka HCC dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, viņiem nebija laikus izsniegts, un to, ka Anglijas High Court nolēmums tika pieņemts, viņiem neesot iespējai tikt uzklausītiem.

131. Ceturtkārt, ir pilnīgi loģiski, ka pēc viņu bērnu aizvešanas atpakaļ uz Angliju vecāki vispirms centās apstrīdēt Anglijas High Court 2017. gada 8. septembra rīkojumu Anglijā.

132. Piektkārt, atļauja iesniegt apelāciju par minēto rīkojumu viņiem Court of Appeal of England and Wales (Anglijas un Velsas Apelācijas tiesa) tika atteikta ar vairāk nekā lakonisku pamatojumu, kurā, šķiet, nebija ņemts vērā Anglijas High Court 2017. gada 8. septembra rīkojuma acīmredzami problemātiskais raksturs, ņemot vērā vecāku tiesības tikt uzklausītiem (68).

133. Šie apstākļi, kopumā ņemot, var būt tādi, kas ir sarežģījuši un galu galā aizkavējuši vecāku pārsūdzības iesniegšanu Īrijā (69), pat ja iesniedzējtiesa norāda, ka viņu nodomu iesniegt pārsūdzību noteiktajā termiņā var secināt no dažādiem faktiskajiem elementiem. Kā tiesas sēdē pamatoti norādīja vecāku pārstāvis, šajā kontekstā ir svarīgi paturēt prātā, ka vecāki ir sociāli un ekonomiski neaizsargātas personas, kurām, bez šaubām, bija mazāk līdzekļu savas aizstāvības organizēšanai nekā iestādei, ar kuru tie tiesājās.

5)      Lietas dalībnieku rīcība

134. Pamatlietas materiālos nav neviena elementa, kas varētu likt domāt, ka vecāku novēlotā pārsūdzības iesniegšana attiecībā pret sākotnēji paredzēto termiņu atspoguļotu nodomu novilcināt laiku, nevēlēšanos sadarboties vai mēģinājumu apiet paredzētos termiņus, atšķirībā no tā, kā, šķiet, bija noticis lietā Hoffmann (70). No šīs lietas faktiem turpretī izriet, ka vecāki rīkojās labticīgi un darīja visu iespējamo, lai iesniegtu savu pārsūdzību noteiktajā termiņā.

135. Savukārt jau tika norādīts, ka HCC un tās Īrijas kolēģi šajā lietā nerīkojās ar vajadzīgo rūpību (71). It īpaši nolēmuma par eksekvatūru steidzīgā izpilde nebija pamatota (72). Šo iestāžu rīcība nav attaisnojama vēl jo vairāk tāpēc, ka ir runa par administratīvām iestādēm, kuras – atšķirībā no vecāka, kura bērns ir nolaupīts “parastā” pārrobežu nolaupīšanas situācijā, – nav personiski ieinteresētas, lai bērni atgrieztos, bet tām vajadzētu rīkoties tikai ar mērķi pēc iespējas labāk aizsargāt šo pēdējo prioritārās intereses. Tomēr CFA un HCC rīcība šajā lietā neatbilda šim mērķim.

d)      Starpsecinājums

136. No iepriekšminētā izriet, ka uz otro un trešo jautājumu lietā C‑325/18 PPU ir jāatbild tā, ka lietā, kas attiecas uz Regulas Nr. 2201/2003 noteikumiem par izpildi, tiesai, kas izskata lietu, atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam ir jurisdikcija pagarināt minētās regulas 33. panta 5. punktā paredzēto pārsūdzības termiņu. Attiecīgajai tiesai, pamatojoties uz visiem esošajiem apstākļiem un ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus, ir jāizvērtē, vai šāds pagarinājums ir piešķirams. Veicot šo izvērtējumu, šī tiesa tostarp var ņemt vērā, ka nolēmuma par eksekvatūru izpilde pirms tā izsniegšanas atbildētājam bija šī atbildētāja Hartas 47. pantā nostiprināto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību nepamatots aizskārums.

2.      Par rīkojumu [par aizsardzības pasākumiem] (lieta C‑375/18 PPU)

137. Kā iepriekš tika norādīts (73), pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas lietā C‑325/18 PPU vecāki iesniedzējtiesā iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu nolūkā panākt, ka iesniedzējtiesa attiecībā uz HCC izdod rīkojumu par to, lai tā līdz pamatlietas iznākumam pārtrauktu mazuļa adopcijas procesu un neuzsāktu adopcijas procesu abiem vecākajiem bērniem.

138. Šajos apstākļos iesniedzējtiesa ar savu jautājumu lietā C‑375/18 PPU jautā Tiesai, vai Savienības tiesības un it īpaši Regula Nr. 2201/2003 tai liedz izdot rīkojumu par aizsardzības pasākumiem pret citas dalībvalsts publisku iestādi, lai aizliegtu šai iestādei uzsākt procesu bērnu adopcijai šīs citas dalībvalsts tiesās, lai gan šāds rīkojums izriet no vajadzības aizsargāt pušu tiesības pārsūdzības tiesvedībā, kas ierosināta saskaņā ar minētās regulas 33. panta 5. punktu.

a)      Ievada apsvērumi

139. Savā jautājumā iesniedzējtiesa īpaši uzsver to, ka adresāts rīkojumam, kuru tai lūdz izdot, būtu citas dalībvalsts publiska iestāde.

140. Šajā saistībā ir svarīgi norādīt, ka nav gan izslēgts, ka šāda rīkojuma izdošana pret ārvalsts publisku iestādi noteiktos apstākļos var radīt specifiskus jautājumus konstitucionālo tiesību vai starptautisko publisko tiesību jomā.

141. Tomēr, kā iesniedzējtiesa pamatoti norāda, šajā lietā nav runa par iejaukšanos Apvienotās Karalistes iekšējā tiesiskajā, izpildvaras un administratīvajā suverenitātē, jo rīkojums, ko tai lūdz izdot, būtu adresēts HCC kā lietas dalībniecei pārsūdzības tiesvedībā minētajā tiesā. Eksekvatūras procedūru Īrijā ierosināja pati HCC, un pašreizējā tiesvedība iesniedzējtiesā ir tikai tās turpinājums. Tāpēc ir apšaubāms, ka HCC tagad var izvairīties no iesniedzējtiesā izskatāmās tiesvedības ietekmes. Doma, ka valsts, kas iestājas tiesvedībā citas valsts tiesā, attiecībā uz šādi uzsākto tiesvedību pakļaujas šīs valsts tiesai un tādējādi nevar atsaukties uz savu imunitāti pret tiesvedību, turklāt ir atrodama arī Eiropas Konvencijā par valstu imunitāti (74).

142. Katrā ziņā Tiesai nav jānosaka, vai šajā lietā fakts, ka HCC ir citas dalībvalsts publiska iestāde, varētu traucēt iesniedzējtiesai tai adresēt rīkojumu par aizsardzības pasākumiem tiesvedībā, kuru [iesniedzējtiesa] izskata. Iesniedzējtiesas jautājums ir vērsts tikai uz to, lai noskaidrotu, vai Savienības tiesības un it īpaši Regula Nr. 2201/2003 neliedz izdot šādu rīkojumu.

b)      Par “antisuit injunctions” aizliegumu

143. Ciktāl iesniedzējtiesa vadās no principa, ka atbilstīgais adopcijas process Apvienotajā Karalistē ir tiesas process vai vismaz prasa tiesas nolēmumu pieņemšanu, tā jautā, vai rīkojums, ar ko pieprasītu HCC neturpināt vai neuzsākt šādu procesu, nozīmētu aizliegt HCC vērsties Anglijas kompetentajās tiesās un tādējādi līdzinātos sava veida anti-suit injunction, kas aizliegts Tiesas spriedumos Turner (75) un Allianz un Generali Assicurazioni Generali (76).

144. Iesākumā ir jānorāda, ka no vēstules, kuru HCC 2018. gada 27. martā nosūtīja iesniedzējtiesai, izriet, ka nolēmums par ievietošanu (placement order), kas ļauj HCC meklēt mazulim potenciālus adoptētājus un uz laiku nodot viņu tiem, jau bija pieņemts 2017. gada 21. decembrī (77). Turklāt HCC norāda, ka šiem potenciālajiem adoptētājiem nākotnē būs jāiesniedz pieteikums, lai iegūtu nolēmumu par adopciju (adoption order) attiecībā uz mazuli. Tādējādi nav pilnīgi skaidrs, vai iesniedzējtiesas rīkojums HCC neturpināt mazuļa adopcijas procesu tiešām nozīmētu aizliegumu HCC vērsties Anglijas tiesā. Turklāt tiesas sēdē šajā tiesvedībā HCC atkārtoti pauda, ka tā nebija plānojusi uzsākt adopcijas procesu abiem vecākajiem bērniem.

145. Šajos apstākļos iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai rīkojums, ko vecāki tai lūdz izdot, patiešām ietver “anti-suit elementu” tādā izpratnē, ka tas liegtu HCC vērsties Anglijas tiesā. Ja tas tā nav, nav skaidrs, kādā ziņā šāda rīkojuma izdošana varētu būt problemātiska attiecībā pret Tiesas judikatūru par anti-suit injunctions.

146. Katrā ziņā ir jākonstatē, ka, pat pieņemot, ka iesniedzējtiesas izdotam rīkojumam par aizsardzības pasākumiem sekas būtu tādas, ka tas uz laiku, līdz pamatlietas iznākumam, liegtu HCC vērsties Anglijas tiesā, lai panāktu mazuļa vai abu vecāko bērnu adopciju, šādu rīkojumu tomēr neaizliegtu ne Regula Nr. 2201/2003, ne citas Savienības tiesību normas.

147. Pirmkārt, rīkojums, ko vecāki lūdz iesniedzējtiesai izdot attiecībā uz HCC, nav anti-suit injunction, bet freezing jeb Mareeva injunction. Šāda rīkojuma mērķis nav neļaut lietas dalībniekam, attiecībā pret kuru tas izdots, vērsties citā tiesā, bet gan tā mērķis ir neļaut šim lietas dalībniekam līdz strīda atrisinājumam radīt neatgriezenisku notikušu faktu, kas attiecīgās tiesvedības iznākumā pieņemtajam nolēmumam atņemtu jebkādu lietderīgo iedarbību. Tātad ir runa par to, ka laikā, kamēr strīds tiek izskatīts, tiek saglabāts faktiskais status quo (78).

148. Otrkārt, pat pieņemot, ka šāds freezing injunction pamatlietas apstākļos ietvertu kādu “anti-suit elementu” tādā izpratnē, ka tas liegtu HCC vērsties Anglijas tiesā, tas neietilptu judikatūras par anti-suit injunctions aizliegumu piemērošanas jomā.

149. Šajā saistībā Tiesa lietās Turner un Allianz un Generali Assicurazioni Generali lēma, ka anti-suit injunction, tas ir – konkrētajā gadījumā – rīkojums, kura mērķis ir aizliegt personai uzsākt vai turpināt tiesvedību citā dalībvalstī, nav saderīgs ar Briseles konvenciju un Regulu Nr. 44/2001 (t.s. “Briseles I regula”), jo šāds rīkojums neatbilst principam, saskaņā ar kuru katra tiesa pati saskaņā ar piemērojamām normām nosaka, vai tā ir kompetenta iztiesāt prāvu, kas ir tās izskatīšanā (79). Šāda iejaukšanās citas dalībvalsts tiesas kompetencē turklāt nav saderīga ar savstarpējās uzticēšanās principu, kas ir pamatā tiesām saistošas kompetences sistēmas izveidei, kas jāievēro visām tiesām, kuras ietilpst šo tiesību instrumentu piemērošanas jomā (80).

150. Tomēr argumentāciju, kas ir pamatā šim anti-suit injunctions aizliegumam, nevar attiecināt uz šīs lietas apstākļiem.

151. Tādējādi lietās, kurās Tiesa konstatēja anti-suit injunctions nesaderību ar tiesību instrumentiem, kas izriet no Briseles-Lugāno sistēmas, šo rīkojumu mērķis bija neļaut kādam vienas dalībvalsts tiesā izskatāmas lietas dalībniekam citas dalībvalsts tiesā uzsākt vai turpināt tiesvedību pret šīs pašas lietas otro dalībnieku par to pašu priekšmetu (81). Tādos apstākļos anti-suit injunction, ko izdod pirmā tiesa, tiešām nozīmē Briseles-Lugāno sistēmas instrumentu paredzēto noteikumu par kompetenci apiešanu, kā arī iejaukšanos otrās tiesas kompetencē pašai piemērot šos noteikumus.

152. Kā tiesas sēdē norādīja arī Apvienotās Karalistes valdība, šajā lietā situācija ir pilnīgi atšķirīga.

153. Proti, nebūtu runa par to, ka HCC tiktu liegts vērsties citas dalībvalsts tiesā attiecībā uz to pašu priekšmetu kā iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā, jo tiesas procesam par adopciju, kas uzsākts vai vēlāk turpināts Anglijā, ir pilnīgi atsevišķs priekšmets. Tātad nav iespējams ne lis pendens, ne konflikts par tiesu kompetenci starp abām attiecīgajām tiesām.

154. Tas tā vēl jo vairāk ir tiktāl, ciktāl Regula Nr. 2201/2003 regulē dalībvalstu tiesu konfliktus par kompetenci tikai attiecībā uz nolēmumiem, kas ietilpst tās piemērošanas jomā. Nolēmumi par adopciju un adopcijas sagatavošanas pasākumiem neietilpst Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas jomā, tādējādi pamatlietā nav iespējams šāds konflikts minētās regulas izpratnē (82).

155. Līdz ar to principi, kas izriet no judikatūras par anti-suit injunctions, šajā lietā nevar liegt iesniedzējtiesai attiecībā uz HCC izdot rīkojumu par aizsardzības pasākumiem, ar ko pieprasa, lai tā neturpinātu vai neuzsāktu adopcijas procesu Anglijā.

c)      Par rīkojuma par aizsardzības pasākumiem lietderību pamatlietas apstākļos

156. Šīs lietas apstākļos Regulas Nr. 2201/2003 vispārējā sistēma un tās pamatā esošais savstarpējās uzticēšanās princips arī neliedz iesniedzējtiesai attiecībā pret HCC izdot rīkojumu par aizsardzības pasākumiem.

157. Regulas Nr. 2201/2003 20. pantā pagaidu pasākumi gan ir paredzēti tikai gadījumos, kad dalībvalsts tiesai ir steidzami jāveic šādi pasākumi attiecībā uz personām vai lietām šajā dalībvalstī. Tomēr šī kompetence ir skaidri paredzēta tikai tāpēc, ka ir jābūt iespējai to izmantot apstākļos, kuros tā veido atkāpi no citas dalībvalsts tiesas kompetences lemt pēc būtības (83).

158. Līdz ar to apstāklis, ka ir skaidri paredzēti tikai šādi pagaidu pasākumi, nekādi neietekmē faktu, ka dalībvalstis kompetences jomās, ko tām nosaka Regula Nr. 2201/2003, var noteikt pagaidu pasākumus, lai nodrošinātu tajās izskatāmo lietu efektivitāti.

159. Šādi pasākumi it īpaši var izrādīties nepieciešami tādā gadījumā kā šajā lietā, kurā viens lietas dalībnieks, šajā gadījumā HCC, nekādi negarantē attiecīgajai tiesai, ka izpildīs spriedumu, kas tiks pieņemts lietā, kura tiek izskatīta minētajā tiesā atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003.

160. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa pamatoti norāda, ka nav noliedzams, ka parastos apstākļos nevajadzētu būt nepieciešamībai izdot rīkojumu par aizsardzības pasākumiem attiecībā uz citas dalībvalsts publisku iestādi, kas ir šādas tiesvedības dalībniece, jo šai iestādei būtu jāpiedalās šajā tiesvedībā un jāpiekrīt izpildīt nolēmumu, kas tiks pieņemts.

161. Tomēr, kā izriet no pamatlietas apstākļiem, šajā lietā HCC ir piedalījusies tikai Īrijas High Court izskatītajā pārsūdzības tiesvedībā par Īrijas High Court 2017. gada 21. septembra izpildes rīkojumu – tiesvedībā, kura noslēdzās 2018. gada 18. janvārī. Turpretī HCC nolēma vairs nepiedalīties apelācijas tiesvedībā, ko vecāki ierosināja iesniedzējtiesā un kas vērsta pret Īrijas High Court 2018. gada 18. janvāra rīkojumu. Turklāt HCC darīja zināmu iesniedzējtiesai, ka tai katrā ziņā nav nodoma atdot atpakaļ bērnus un ka attiecībā uz mazuli ir uzsākts adopcijas process. HCC šajā saistībā apgalvoja, ka Anglijas tiesas esot kompetentas skatīt lietu pēc būtības un ka bērni nekad neesot ietilpuši Īrijas tiesu kompetencē. Šis viedoklis, neskarot jautājumu par kompetenci skatīt šo lietu pēc būtības, tomēr izriet no Regulas Nr. 2201/2003 kļūdainas interpretācijas. Proti, kā tostarp tiesas sēdē apstiprināja Komisija, šajā regulā ir skaidri paredzēta dalībvalsts, kurā tiek prasīta atzīšana vai izpilde, tiesu kompetence izskatīt pārsūdzības par nolēmumiem par eksekvatūru.

162. HCC tādējādi vispirms atsaucās uz Regulu Nr. 2201/2003 savā labā, lai panāktu Anglijas High Court 2017. gada 8. septembra rīkojuma eksekvatūru, un šim nolūkam ierosināja eksekvatūras procedūru atbilstoši minētās regulas 28. pantam. Pēc tam tā, sadarbojoties ar saviem Īrijas kolēģiem, apgāja šajā regulā noteiktos procesuālos pienākumus, izpildot nolēmumu par eksekvatūru pirms minētā nolēmuma izsniegšanas vecākiem. Visbeidzot, tā neuzskatīja, ka tai būtu pienākums līdz galam piedalīties pārsūdzības tiesvedībā, kas ierosināta attiecībā uz nolēmumu par eksekvatūru, un negrasās ievērot nolēmumu, ko kompetentā tiesa pieņems šīs tiesvedības beigās.

163. Šajos apstākļos HCC nav sniegusi nepieciešamās garantijas, lai tiktu izmantoti savstarpējas atzīšanas un uzticēšanās principi, kas turklāt ir pamats tam, lai darbotos ar Regulu Nr. 2201/2003 ieviestie mehānismi. Kā nesen ir atgādinājusi Tiesa, savstarpējās uzticēšanās un palīdzības sistēma nozīmē, ka valsts iestādēm, kas tajā piedalās, ir jārada apstākļi, kuros to kolēģi no pārējām dalībvalstīm varēs derīgi un saskaņā ar Savienības tiesību pamatprincipiem sniegt savu palīdzību (84).

d)      Starpsecinājums

164. Uz prejudiciālo jautājumu lietā C‑375/18 PPU ir jāatbild tā, ka Savienības tiesības, it īpaši Regulas Nr. 2201/2003 noteikumi, neliedz dalībvalsts tiesai attiecībā uz citas dalībvalsts publisku iestādi, kas ir lietas dalībniece tiesvedībā minētajā tiesā, izdot rīkojumu par aizsardzības pasākumiem, ar kuru šai iestādei tiek aizliegts uzsākt vai turpināt bērnu adopcijas procesu šīs citas dalībvalsts tiesās.

VI.    Secinājumi

165. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija) jautājumiem lietā C‑325/18 PPU atbildēt šādi:

1)      Tad, ja tiek apgalvots, ka bērni ir tikuši nelikumīgi aizvesti no savas pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts uz citu dalībvalsti, nolēmumu, ar ko pieprasīta šo bērnu atpakaļatdošana un ko izcelsmes dalībvalsts tiesa pieņēmusi ārpus Regulas Nr. 2201/2003 11. pantā paredzētās procedūras un neatkarīgi no nolēmuma, kurš saistīts ar vecāku atbildību, nevar izpildīt saskaņā ar minētās regulas III nodaļas noteikumiem. Tomēr šādos apstākļos tādu izcelsmes dalībvalsts tiesas pieņemtu ar vecāku atbildību saistītu nolēmumu, kurš ietver bērna atgriešanos šajā dalībvalstī, var izpildīt saskaņā ar minētajiem noteikumiem.

2)      Lietā, kas attiecas uz Regulas Nr. 2201/2003 noteikumiem par izpildi, tiesai, kas izskata lietu, atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam ir jurisdikcija pagarināt minētās regulas 33. panta 5. punktā paredzēto pārsūdzības termiņu. Attiecīgajai tiesai, pamatojoties uz visiem esošajiem apstākļiem un ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus, ir jāizvērtē, vai šāds pagarinājums ir piešķirams. Veicot šo izvērtējumu, šī tiesa tostarp var ņemt vērā, ka nolēmuma par eksekvatūru izpilde pirms tā izsniegšanas atbildētājam bija šī atbildētāja Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprināto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību nepamatots aizskārums.

166. Turklāt es iesaku Tiesai uz Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija) jautājumu, kas uzdots lietā C‑375/18 PPU, atbildēt šādi:

Savienības tiesības, it īpaši Regulas Nr. 2201/2003 noteikumi, neliedz dalībvalsts tiesai attiecībā uz citas dalībvalsts publisku iestādi, kas ir lietas dalībniece tiesvedībā minētajā tiesā, izdot rīkojumu par aizsardzības pasākumiem, ar kuru šai iestādei tiek aizliegts uzsākt vai turpināt bērnu adopcijas procesu šīs citas dalībvalsts tiesās.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu [nolēmumu] atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV 2003, L 338, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2116/2004 (2004. gada 2. decembris) (OV 2004, L 367, 1. lpp.).

3      Turpmāk tekstā – “māte”.

4      Turpmāk tekstā – “pirmais bērns”.

5      Turpmāk tekstā – “otrais bērns”, kā arī – kopā ar pirmo bērnu – “abi vecākie bērni”.

6      Turpmāk tekstā – “mazulis”.

7      Turpmāk tekstā – “tēvs”, kā arī – kopā ar māti – “vecāki”.

8      Turpmāk tekstā – “HCC”.

9      Freedom Programme, skat. http://www.freedomprogramme.co.uk/.

10      Cafcass Guardian, kas ir atbildīgs par vietējās iestādes plāna izskatīšanu un kam ir jānodrošina, lai nolēmumi tiktu pieņemti attiecīgo bērnu interesēs; skat. https://www.cafcass.gov.uk/grown-ups/parents-and-carers/care-proceedings/cafcass-role-care-proceedings/.

11      Nav pilnīgi skaidrs, vai atgriešanās mājās notika mazuļa piedzimšanas dienā vai nākamajā dienā.

12      Nav pilnīgi skaidrs, vai šis apmeklējums notika nākamajā vai aiznākamajā dienā pēc mazuļa piedzimšanas.

13      Nav pilnīgi skaidrs, vai vecāki ieradās Īrijā 2017. gada 5. vai 6. septembrī.

14      Skat. šo secinājumu 118. un nākamos punktus.

15      Šajā nozīmē skat. manu viedokli lietā Health Service Executive (C‑92/12 PPU, EU:C:2012:177, 56. un 57. punkts).

16      Šāda nolēmuma par neatdošanu atpakaļ pieņemšana ir priekšnoteikums, lai piemērotu Regulas Nr. 2201/2003 III nodaļas 4. iedaļas īpašo izpildes procedūru; skat. spriedumu, 2008. gada 11. jūlijs, Rinau (C‑195/08 PPU, EU:C:2008:406, 74. punkts).

17      Skat. Regulas Nr. 2201/2003 17., 18. un 23. apsvērumu. Lai gūtu paskaidrojumus šajā saistībā, skat. arī spriedumus, 2008. gada 11. jūlijs, Rinau (C‑195/08 PPU, EU:C:2008:406, 61. un nākamie punkti), un 2012. gada 26. aprīlis, Health Service Executive (C‑92/12 PPU, EU:C:2012:255, 116. un nākamie punkti). Skat. arī manu viedokli lietā Health Service Executive (C‑92/12 PPU, EU:C:2012:177, 58., 72. un nākamie punkti).

18      Skat. Hāgas konvencijas 1. panta a) punktu, 3. un 12. pantu un Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 11. punkta a) apakšpunktu un 11. panta 1. punktu (šo secinājumu 7., 8., 9., 12. un 13. punkts).

19      Aizbraukšanas brīdī uz Īriju rīkojumi par pagaidu nodošanu aprūpē par labu HCC bija pieņemti attiecībā uz diviem vecākajiem bērniem (skat. šo secinājumu 30. punktu); turpretī, kā norādīja HCC pārstāvis tiesas sēdē, nav iespējams noteikt, vai rīkojums par mazuļa pagaidu nodošanu aprūpē tika saņemts pirms vai pēc aizbraukšanas (skat. šo secinājumu 35. un 37. punktu).

20      Kā arī dažiem nolēmumiem par saskarsmes tiesībām, kas neattiecas uz šīs lietas kontekstu.

21      Lietās, kuras ir pamatā 2010. gada 22. decembra spriedumam Mercredi (C‑497/10 PPU, EU:C:2010:829, 62. un nākamie punkti) un 2014. gada 9. oktobra spriedumam C (C‑376/14 PPU, EU:C:2014:2268, 62. un nākamie punkti), lietas dalībnieki turklāt izmantoja abas procedūras vienlaikus, un Tiesa šo rīcību nekritizēja.

22      Skat. šo secinājumu 68. punktu.

23      Skat. šo secinājumu 118. un nākamos punktus.

24      Skat. šo secinājumu 121. un nākamos punktus.

25      Ir runa it īpaši par angļu (“[a] judgment on the exercise of parental responsibility in respect of a child given in a Member State”), franču (“[l]es décisions rendues dans un État membre sur l’exercice de la responsabilité parentale à l’égard d’un enfant”), spāņu (“[l]as resoluciones dictadas en un Estado miembro sobre el ejercicio de la responsabilidad parental con respecto a un menor”), itāļu (“[l]e decisioni relative all’esercizio della responsabilità genitoriale su un minore”), portugāļu (“[a]s decisões proferidas num Estado-Membro sobre o exercício da responsabilidade parental relativa a uma criança”) un holandiešu (“[b]eslissingen betreffende de uitoefening van de ouderlijke verantwoordelijkheid voor een kind”) valodas versijām. Savukārt citās Regulas Nr. 2201/2003 28. panta valodu versijās šādas atšķirības nav; skat. it īpaši vācu (“[d]ie in einem Mitgliedstaat ergangenen Entscheidungen über die elterliche Verantwortung für ein Kind”), dāņu (“[e]n i en medlemsstat truffet retsafgørelse om forældreansvar over for et barn”), čehu (“[v]ýkon rozhodnutí o výkonu rodičovské zodpovědnosti ve vztahu k dítěti vydaných v členském státě”) un igauņu (“[l]apse suhtes vanemlikku vastutust käsitlevat kohtuotsust, mis on tehtud liikmesriigis ja on selles liikmesriigis täitmisele pööratav ning kätte antud”) valodas versijas.

26      Izcēlums mans.

27      Attiecībā uz šo punktu skat. ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] viedokli lietā Rinau (C‑195/08 PPU, EU:C:2008:377, 52. un nākamie punkti).

28      Hāgas konvencijas 18., 29. un 34. pantā ir precizēts, ka tā to pieļauj.

29      Izcēlums mans.

30      Skat. spriedumus, 2007. gada 27. novembris, C (C‑435/06, EU:C:2007:714, 46. un nākamie punkti), un 2015. gada 21. oktobris, Gogova (C‑215/15, EU:C:2015:710, 26. punkts). Skat. arī manus secinājumus lietā C (C‑435/06, EU:C:2007:543, 33. un nākamie punkti) un manu viedokli lietā Health Service Executive (C‑92/12 PPU, EU:C:2012:177, 10. un nākamie punkti).

31      Skat. spriedumus, 2007. gada 27. novembris, C (C‑435/06, EU:C:2007:714, 24. un nākamie punkti), un 2009. gada 2. aprīlis, A (C‑523/07, EU:C:2009:225, 21. un nākamie punkti).

32      Skat. spriedumu, 2012. gada 26. aprīlis, Health Service Executive (C‑92/12 PPU, EU:C:2012:255, 56. un nākamie punkti).

33      Kā Tiesa ir paskaidrojusi, lai noteiktu, vai prasība ietilpst Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas jomā, ir jāraugās uz tās priekšmetu – spriedums, 2015. gada 21. oktobris, Gogova (C‑215/15, EU:C:2015:710, 28. punkts); attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.), kas grozīta ar Komisijas deleģēto Regulu (ES) 2015/281 (2014. gada 26. novembris) (OV 2015, L 54, 1. lpp.) (t.s. Briseles Ia regula) skat. arī ex multis spriedumu, 2017. gada 9. marts, Pula Parking (C‑551/15, EU:C:2017:193, 34. punkts).

34      Par šo jautājumu skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] viedokli lietā Gogova (C‑215/15, EU:C:2015:725, 39. un nākamie punkti).

35      Nešķiet, ka šajā lietā valsts tiesiskajā regulējumā būtu atsauce uz Regulas Nr. 2201/2003 saturu, lai identificētu tiesību normas, kas piemērojamas situācijā, kuru regulē tikai attiecīgās dalībvalsts iekšējais tiesiskais regulējums; šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2016. gada 12. maijs, Sahyouni (C‑281/15, EU:C:2016:343, 24. un nākamie punkti un tajos minētā judikatūra).

36      Īrijas High Court 2017. gada 21. septembra izpildes rīkojumā ir skaidri precizēts, ka pārsūdzības termiņš ir divi mēneši, sākot no minētā rīkojuma izsniegšanas.

37      Skat. šo secinājumu 44. punktu.

38      Skat. šo secinājumu 46. punktu.

39      Sajukums nevis attiecībā uz termiņa sākšanās datumu, bet uz pārsūdzības iesniegšanas datumu, kas radies HCC rakstveida un mutiskajos apsvērumos, tika noskaidrots tiesas sēdē – HCC bija kļūdaini norādījusi, ka notice of motion jau bija iesniegta 2017. gada 19. novembrī, kas būtu noticis pārsūdzības termiņā, kurš atbilst diviem mēnešiem, laikā, ja tas bija sācies 2017. gada 22. septembrī; tomēr vecāki tiesas sēdē apliecināja, ka šis norādījums bija nepatiess un ka viņu pārsūdzība tika iesniegta tikai 2017. gada 24. novembrī.

40      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 1987. gada 15. oktobris, Heylens u.c. (222/86, EU:C:1987:442, 15. punkts).

41      Skat. it īpaši spriedumus, 1980. gada 5. marts, Könecke Fleischwarenfabrik/Komisija (76/79, EU:C:1980:68, 7. punkts); 1988. gada 6. jūlijs, Dillinger Hüttenwerke/Komisija (236/86, EU:C:1988:367, 13. un 14. punkts); 1990. gada 6. decembris, Wirtschaftsvereinigung Eisen- und Stahlindustrie/Komisija (C‑180/88, EU:C:1990:441, 22. punkts); 1998. gada 19. februāris, Komisija/Padome (C‑309/95, EU:C:1998:66, 18. un nākamie punkti), kā arī 2007. gada 23. oktobris, Parlaments/Komisija (C‑403/05, EU:C:2007:624, 29. un nākamie punkti).

42      Šajā saistībā skat. ECT, 2017. gada 26. janvāris, Ivanova un Ivashova pret Krieviju (CE:ECHR:2017:0126JUD000079714, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

43      Regulas formulējums franču valodas versijā (“ce délai ne comporte pas de prorogation à raison de la distance”) nav nepārprotams, bet no citām valodu versijām izriet, ka tas nozīmē, ka termiņu nevar pagarināt attāluma dēļ (skat. angļu valodas versiju: “No extension of time may be granted on account of distance”; vācu valodas versiju: “Eine Verlängerung dieser Frist wegen weiter Entfernung ist ausgeschlossen”; spāņu valodas versiju: “Dicho plazo no admitirá prórroga en razón de la distancia”; itāļu valodas versiju: “Detto termine non è prorogabile per ragioni inerenti alla distanza”; portugāļu valodas versiju: “Este prazo não é susceptível de prorrogação em razão da distância” un holandiešu valodas versiju: “De termijn kan niet op grond van de afstand worden verlengd”).

44      Šo nostāju aizstāv arī cienījami autori starptautisko privāttiesību jomā; skat., piem., Schlosser, P. F., EU-Zivilprozessrecht, 2. izd., Beck, Minhene, 2003, 276. lpp., Nr. 9; Oberhammer, P., “Art. 43”, Kommentar zur Zivilprozessordnung, 10. sēj., 22. izd., Mohr Siebeck, Tībingene, 2011, 686. lpp., Nr. 11 (abi attiecas uz Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 012, 1. lpp.) (t.s. Briseles I regula) 43. pantu, kas atbilst Regulas Nr. 2201/2003 33. pantam); Mankowski, P., “Art 33”, Brussels IIbis Regulation, Sellier, Minhene, 2012, 312. lpp., Nr. 38; Paraschas, K., “VO (EG) 2201/2003 Art. 33”, Internationaler Rechtsverkehr in Zivil- und Handelssachen, 54. izd., Beck, Minhene, 2018, Nr. 8. Turklāt šķiet, ka 1995. gada 11. augusta spriedumā SISRO (C‑432/93, EU:C:1995:262, 15. punkts) Tiesa ir netieši pieļāvusi iespēju saskaņā ar valsts procesuālajiem noteikumiem atzīt par pieņemamu pārsūdzību, kas iesniegta pēc divu mēnešu termiņa, kurš paredzēts 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”) 36. panta otrajā daļā, kas atbilst Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktam.

45      Skat., piem., Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 3. punktu: “Šī regula neattiecas uz [..]”; 11. panta 4. un 5. punktu: “Tiesa nevar”; 22. un 23. pantu: “Spriedumu [..] neatzīst”; 24. pantu: “Izcelsmes dalībvalsts tiesas piekritību nedrīkst apstrīdēt”; 25. pantu: “Sprieduma atzīšanu nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka [..] dalībvalsts tiesību akti [..] nepieļauj”; 26. pantu un 31. panta 3. punktu: “Nekādos apstākļos spriedums nav pārskatāms pēc būtības”; 31. panta 1. punktu: “[..] personai [..] un bērnam nav tiesību ne uz kādiem iesniegumiem attiecībā uz pieteikumu”, kā arī 34. pantu: “Apelācijas tiesas spriedumu var apstrīdēt tikai saskaņā ar tiesas procesiem [..]”.

46      Lai izteiktos izsmeļoši, ir jānorāda, ka Tiesas 1988. gada 4. februāra spriedumi lietās Hoffmann (145/86, EU:C:1988:61) un Verdoliva (C‑3/05, EU:C:2006:113), kurus min iesniedzējtiesa un uz kuriem norāda HCC, neatceļ šo interpretāciju. Tādējādi Tiesa nenoliedzami šajos spriedumos minēja tā termiņa stingro raksturu, kas noteikts Briseles konvencijas 36. pantā, kurš atbilst Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktam. Tomēr spriedumā Hoffmann Tiesa tikai norādīja, ka aplūkojamā tiesību norma ir jāinterpretē tādā izpratnē, ka persona, kura nav iesniegusi pārsūdzību par tajā paredzēto eksekvatūru, izpildes stadijā vairs nevar izvirzīt derīgu iemeslu, ko tā būtu varējusi minēt pārsūdzībā par eksekvatūru (spriedums, 1988. gada 4. februāris, Hoffmann, 145/86, EU:C:1988:61, 34. punkts). Tāpat spriedumā Verdoliva Tiesa tikai lēma, ka tas vien, ka persona, pret kuru celta izpildīšanas prasība, uzzina par nolēmumu, nevar aizstāt izsniegšanas prasību, kas noteikta minētajā normā, lai sāktos tajā paredzētais pārsūdzības termiņš (spriedums, 2006. gada 16. februāris, Verdoliva, C‑3/05, EU:C:2006:113, 38. punkts).

47      Vācijas tiesībās runa nebūtu par termiņa pagarināšanu, bet par tā atkārtotu sākšanu.

48      Skat. manus secinājumus lietā Puškár (C‑73/16, EU:C:2017:253, 46. un 47. punkts).

49      Skat. it īpaši spriedumus, 1976. gada 16. decembris, Rewe-Zentralfinanz un Rewe-Zentral (33/76, EU:C:1976:188, 5. punkts); 2004. gada 7. janvāris, Wells (C‑201/02, EU:C:2004:12, 67. punkts), un 2016. gada 21. decembris, TDC (C‑327/15, EU:C:2016:974, 90. punkts).

50      Šajā saistībā skat. šo secinājumu 23. punktā minēto Īrijas tiesiskā regulējuma normu.

51      Skat. šo secinājumu 49. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

52      Attiecībā uz Briseles konvencijas 36. pantu, kas atbilda Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktam, skat. spriedumu, 2006. gada 16. februāris, Verdoliva (C‑3/05, EU:C:2006:113, 26. un nākamie punkti), kā arī manus secinājumus lietā Verdoliva (C‑3/05, EU:C:2005:722, 38. un nākamie punkti un tajos minētā judikatūra); tāpat attiecībā uz Regulu Nr. 2201/2003 skat. spriedumu, 2008. gada 11. jūlijs, Rinau (C‑195/08 PPU, EU:C:2008:406, 101. punkts).

53      Skat. it īpaši Regulas Nr. 2201/2003 33. apsvērumu.

54      Skat. šo secinājumu 64. punktu.

55      Šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 10. aprīlis, Komisija/Vācija (C‑20/01 un C‑28/01, EU:C:2003:220, 36. punkts).

56      Skat. Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (t.s. Briseles Ia regula) 39. pantu.

57      Skat. šo secinājumu 66. un 71. punktu.

58      Skat. spriedumu, 2012. gada 26. aprīlis, Health Service Executive (C‑92/12 PPU, EU:C:2012:255, 118. punkts), kā arī manu viedokli lietā Health Service Executive (C‑92/12 PPU, EU:C:2012:177, 71. un nākamie punkti).

59      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 11. jūlijs, Rinau (C‑195/08 PPU, EU:C:2008:406, 101. punkts). Šajā kontekstā attiecībā uz Briseles konvencijas 36. pantu, kas atbilda Regulas Nr. 2201/2003 33. panta 5. punktam, skat. arī manus secinājumus lietā Verdoliva (C‑3/05, EU:C:2005:722, 41. un 42. punkts): “[..] Konvencijas 36. pants procesuāli papildina [Konvencijas] 27. un 28. pantā uzskaitītos materiālos atteikuma iemeslus.” Turklāt no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras arī izriet, ka atbildētājam saistībā ar tāda nolēmuma izpildi, kurš pieņemts citā Savienības dalībvalstī un uz kuru attiecas savstarpējas atzīšanas mehānisms, ir jāvar atsaukties uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantētu tiesību acīmredzamu nepietiekamu aizsardzību. Tikai tad, ja nav šādas nepietiekamas aizsardzības, var tikt piemērots pieņēmums, ka Savienības tiesības līdzvērtīgi aizsargā Konvencijā garantētās tiesības, un dalībvalstu tiesas var pilnīgi īstenot šādu savstarpējas atzīšanas mehānismu; skat. ECT, 2016. gada 23. maijs, Avotiņš pret Latviju (CE:ECHR:2016:0523JUD001750207, 116. punkts).

60      Skat. spriedumu, 2012. gada 26. aprīlis, Health Service Executive (C‑92/12 PPU, EU:C:2012:255, 121. un nākamie punkti).

61      Spriedums, 2008. gada 11. jūlijs, Rinau (C‑195/08 PPU, EU:C:2008:406, 81. punkts).

62      Ex multis skat. spriedumus, 2010. gada 1. jūlijs, Povse (C‑211/10 PPU, EU:C:2010:400, 35. un 36. punkts); 2010. gada 5. oktobris, McB. (C‑400/10 PPU, EU:C:2010:582, 28. punkts), un 2010. gada 22. decembris, Aguirre Zarraga (C‑491/10 PPU, EU:C:2010:828, 39. un 40. punkts).

63      Skat. šo secinājumu 46. punktu.

64      Skat. it īpaši šo secinājumu 33. un nākamos punktus.

65      Skat. šo secinājumu 38. un 39. punktu.

66      Skat. šo secinājumu 125. punktu.

67      Skat. šo secinājumu 16. punktu.

68      Skat. šo secinājumu 45. punktu. Šis nolēmums ir formulēts šādi: “Šajā tiesā iesniegtajos dokumentos ietvertajās prasītāju sūdzības nav nekā. Viņiem bija iespēja piedalīties 8. septembra tiesas sēdē, bet viņi neieradās. Šobrīd izvirzītajiem argumentiem par tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, tiesībām ceļot un aizbildnības izmantošanu nav satura, it īpaši tādēļ, ka bērni atkal ir šīs tiesas jurisdikcijā.”

69      Šajā sakarā Tiesa saistībā ar pārsūdzību par Savienības iestāžu aktiem ir atzinusi, ka uz nokavējumu, iesniedzot pārsūdzību, var attiecināt attaisnojamas kļūdas jēdzienu, ja attiecīgā iestāde ir rīkojusies tā, ka šī rīcība pati par sevi vai noteicošā mērā varēja radīt labticīga tiesību izmantotāja apjukumu (spriedums, 2003. gada 15. maijs, Pitsiorlas/Padome un ECB, C‑193/01 P, EU:C:2003:281, 24. punkts). Šajā kontekstā skat. arī ECT, 2001. gada 6 decembris, Tsironis pret Grieķiju (CE:ECHR:2001:1206JUD004458498, 27. un nākamie punkti).

70      Skat. šo secinājumu 46. zemsvītras piezīmi.

71      Skat. it īpaši šo secinājumu 122. un nākamos, kā arī 128. un nākamos punktus.

72      Skat. šo secinājumu 122. un nākamos punktus.

73      Skat. šo secinājumu 51. un 52. punktu.

74      Eiropas Padome, Eiropas Līgumu sērija, Nr. 74.

75      Spriedums, 2004. gada 27. aprīlis, Turner (C‑159/02, EU:C:2004:228).

76      Spriedums, 2009. gada 10. februāris, Allianz un Generali Assicurazioni Generali (C‑185/07, EU:C:2009:69).

77      Skat. šo secinājumu 47. punktu.

78      Finanšu jomā šāds freezing injunction ir rīkojums par aktīvu iesaldēšanu, kas ir pagaidu aizsardzības pasākums, kura mērķis ir novērst, ka puse, pret kuru ir vērsta izpilde, pārdod tai piederošos aktīvus, kaitējot kreditoram (skat. manus secinājumus lietā Meroni, C‑559/14, EU:C:2016:120, 2. punkts). Tiesa nekonstatēja trūkumus šādam rīkojumam pat tad, ja persona, kuras tiesības tas varētu skart, nav tikusi uzklausīta, ja vien šai personai ir iespējams aizstāvēt savas tiesības tiesā, kura izdevusi minēto rīkojumu (skat. spriedumu, 2016. gada 25. maijs, Meroni, C‑559/14, EU:C:2016:349, 54. punkts).

79      Spriedumi, 2004. gada 27. aprīlis, Turner (C‑159/02, EU:C:2004:228, 25. punkts); 2009. gada 10. februāris, Allianz un Generali Assicurazioni Generali (C‑185/07, EU:C:2009:69, 29. punkts), un 2015. gada 13. maijs, Gazprom (C‑536/13, EU:C:2015:316, 33. punkts).

80      Spriedumi, 2004. gada 27. aprīlis, Turner (C‑159/02, EU:C:2004:228, 24. punkts); 2009. gada 10. februāris, Allianz un Generali Assicurazioni Generali (C‑185/07, EU:C:2009:69, 30. punkts), un 2015. gada 13. maijs, Gazprom (C‑536/13, EU:C:2015:316, 34. punkts).

81      Spriedumi, 2004. gada 27. aprīlis, Turner (C‑159/02, EU:C:2004:228, 9. un nākamie punkti), un 2009. gada 10. februāris, Allianz un Generali Assicurazioni Generali (C‑185/07, EU:C:2009:69, 11. un nākamie punkti).

82      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 13. maijs, Gazprom (C‑536/13, EU:C:2015:316, 36. punkts).

83      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 23. decembris, Detiček (C‑403/09 PPU, EU:C:2009:810, 38. punkts).

84      Skat. spriedumu, 2018. gada 26. aprīlis, Donnellan (C‑34/17, EU:C:2018:282, 61. punkts).