ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,
sniegti 2010. gada 18. maijā 1(1)
Lieta C‑585/08
Peter Pammer
pret
Reederei Karl Schlüter GmbH & Co KG
un
Lieta C‑144/09
Hotel Alpenhof GesmbH
pret
Oliver Heller
(Oberster Gerichtshof (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Regula Nr. 44/2001 – 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 15. panta 3. punkts – Jurisdikcija patērētāju līgumu jomā – Darbības “novirzīšana” uz patērētāja domicila dalībvalsti – Interneta vietnes pieejamība – Līgums, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu – Ceļojums ar kravas kuģi
Satura rādītājs
I – Ievads
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Regula Nr. 44/2001
B – Romas I regula
C – Direktīva 90/314
III – Faktiskie apstākļi, pamata lieta un prejudiciālie jautājumi
A – Lieta Pammer
B – Lieta Hotel Alpenhof
IV – Tiesvedība Tiesā
V – Lietas dalībnieku argumenti
A – Līgumi, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu (pirmais jautājums lietā Pammer)
B – Darbības “novirzīšana” uz patērētāja domicila dalībvalsti (otrais jautājums lietā Pammer; jautājums lietā Hotel Alpenhof)
C – Starpnieka nozīme (lieta Pammer)
VI – Ģenerāladvokātes vērtējums
A – Ievads
B – Līgums, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu (pirmais jautājums lietā Pammer)
C – Darbības “novirzīšana” uz patērētāja domicila dalībvalsti (otrais jautājums lietā Pammer; jautājums lietā Hotel Alpenhof)
1) Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas nosacījumi
a) Līguma noslēgšana
b) Līgums, ko noslēdz patērētājs un kas ietilpst pārdevēja komercdarbības vai profesionālās darbības jomā
c) Darbības veikšana patērētāja dalībvalstī vai darbības “novirzīšana” uz šo dalībvalsti
2) Darbības “novirzīšanas” jēdziena Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē interpretācija
a) Darbības “novirzīšanas” jēdziena Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē gramatiska, teleoloģiska, vēsturiska un sistēmiska interpretācija
b) Kritēriji, pēc kuriem var noteikt, vai pārdevējs novirza savu darbību Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē
c) Jautājums par to, vai ir pieļaujams skaidri izslēgt darbības “novirzīšanu” uz konkrētām dalībvalstīm
3) Secinājums
VII – Secinājumi
I – Ievads
1. Abas apskatāmās lietas ir par Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 44/2001”) interpretāciju. Galvenais šajās lietās izvirzītais jautājums ir par Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretāciju un, precīzāk, par to, kā būtu interpretējama koncepcija, ka persona, kas veic komerciālu vai profesionālu darbību, “novirza” (ausrichtet, dirige, directs) šo darbību uz patērētāja domicila dalībvalsti vai uz vairākām valstīm, tostarp uz šo dalībvalsti. Kā lietā Hotel Alpenhof, tā arī lietā Pammer iesniedzējtiesa it īpaši jautā, vai darbību var uzskatīt par “novirzītu” uz kādu dalībvalsti Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ja pārdevēja interneta vietne ir pieejama patērētāja domicila dalībvalstī. Turklāt lietā Pammer iesniedzējtiesa jautā, vai (tūrisma) ceļojums ar kravas kuģi ir uzskatāms par līgumu, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu, Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punkta izpratnē.
2. Abās šajās lietās Tiesa Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu noteikti interpretēs ne pirmo reizi (3), tomēr tai būs pirmoreiz jāskaidro komercdarbības vai profesionālās darbības “novirzīšanas” uz patērētāja domicila dalībvalsti jēdziens. Uz šī jēdziena interpretācijas problēmu jau kādu laiku tika norādīts doktrīnā (4), un dažu dalībvalstu tiesām jau ir bijusi iespēja to interpretēt (5). Tā interpretācijai ir īpaša nozīme gadījumā, kad darbība tiek “novirzīta” uz patērētāja domicila dalībvalsti internetā, jo tam ir specifiskas īpašības, kuras ir jāņem vērā, interpretējot Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Interneta specifika ir apstāklī, ka patērētāji parasti piekļūst pārdevēja interneta vietnei no jebkuras pasaules malas, un ļoti plaša darbības “novirzīšanas” jēdziena interpretācija radītu uzskatu, ka interneta vietnes izveidošana vien nozīmē, ka pārdevējs novirza savu darbību uz patērētāja domicila dalībvalsti. Tādējādi darbības “novirzīšanas” jēdziena interpretācijā ir jāapsver gan patērētāja, kam saskaņā ar Regulu Nr. 44/2001 ir piemērojami īpaši noteikumi par jurisdikciju, aizsardzība, gan sekas pārdevējam, kuram šie īpaši noteikumi par jurisdikciju piemērojami vienīgi gadījumā, ja tas apzināti bija nolēmis novirzīt savu darbību uz patērētāja dzīvesvietas dalībvalsti.
3. Ievadam gribētu uzsvērt, ka, attīstoties jaunajām komunikāciju sistēmām un jauniem līgumu noslēgšanas veidiem, rodas arī jauni tiesību jautājumi. Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ļoti labi atspoguļo atbildi uz šādu attīstību, jo atšķirībā no Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”) (6) 13. panta pirmās daļas 3. punktā tas tika grozīts, lai nodrošinātu labāku patērētāju aizsardzību saistībā ar jauniem komunikāciju līdzekļiem un ar elektroniskās komercijas attīstību. Ņemot vērā, ka ar Regulu Nr. 44/2001 patērētājam ir atļauts iesūdzēt tiesā un būt iesūdzētam sava domicila dalībvalstī arī gadījumā, kad līgums tika noslēgts internetā, šī tiesību norma tika pielāgota jaunu tehnoloģiju attīstībai; taču ar laiku ir parādījušies arī jauni interpretācijas jautājumi par pašu tiesību normu. Abās apskatāmajās lietās Tiesai ir jāatbild uz vienu no minētiem Regulas Nr. 44/2001 interpretācijas jautājumiem.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Regula Nr. 44/2001
4. Regulas Nr. 44/2001 2. pantā, kas ir iekļauts II nodaļas (“Jurisdikcija”) 1. iedaļā (“Vispārīgie noteikumi”), ir noteikts:
“1. Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.
[..]”
5. Regulas Nr. 44/2001 5. pantā, kas ir iekļauts II nodaļas (“Jurisdikcija”) 2. iedaļā (“Īpašā jurisdikcija”), ir noteikts:
“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:
1. a) lietās, kas attiecas uz līgumiem, attiecīgās saistības izpildes vietas tiesā;
[..].”
6. Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. pantā, kas ir iekļauti II nodaļas (“Jurisdikcija”) 4. iedaļā (“Jurisdikcija patērētāju līgumos”), ir noteikts:
“15. pants
1. Lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs mērķiem, kas var būt uzskatāmi par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neierobežojot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja:
a) līgums attiecas uz preču tirdzniecību ar nomaksu pa daļām vai
b) līgums attiecas uz aizdevumu, kas atmaksājams pa daļām, vai visa cita veida kredītu, kas izsniegts, lai finansētu preču tirdzniecību; vai
c) visos citos gadījumos līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai piekopj arodu [darbojas profesijā] patērētāja domicila valstī vai ar visiem līdzekļiem novirza šādas darbības uz attiecīgo dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, to skaitā uz attiecīgo dalībvalsti, un līgums ietilpst šādu darbību jomā.
[..]
3. Šī iedaļa neattiecas uz transporta [pārvadājuma] līgumiem, izņemot līgumus, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu.
16. pants
1. Patērētājs var ierosināt tiesvedību pret citu līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai patērētāja domicila vietas tiesās.
2. Cita līgumslēdzēja puse var ierosināt tiesvedību pret patērētāju tikai tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils.
[..]”
B – Romas I regula
7. Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulas (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (7) (turpmāk tekstā – “Romas I regula”), preambulas 24. apsvērums ir formulēts šādi:
“Konkrētāk attiecībā uz patērētāju līgumiem kolīziju normai būtu jāļauj samazināt strīdu izšķiršanas izmaksas attiecībā uz prasījumiem, kuriem parasti ir relatīvi neliela vērtība, un ņemt vērā tālpārdošanas metožu attīstību. Saskanība ar Regulu (EK) Nr. 44/2001 prasa, lai patērētāju aizsardzības noteikumu piemērošanas nosacījums būtu atsauce uz mērķtiecīgi vērstas [novirzītas] darbības jēdzienu un lai šo jēdzienu saskanīgi interpretētu Regulā (EK) Nr. 44/2001 un šajā regulā, paturot prātā, ka Padomes un Komisijas Kopīgajā deklarācijā par Regulas (EK) Nr. 44/2001 15. pantu teikts, ka “15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanai nepietiek ar to, ka uzņēmums mērķtiecīgi vērš savas darbības uz dalībvalsti, kas ir patērētāja mītnesvietas [domicila] valsts, vai uz vairākām dalībvalstīm, tostarp šo dalībvalsti; šo darbību ietvaros ir arī jābūt noslēgtam līgumam”. Minētajā deklarācijā arī teikts, ka “ar to vien, ka interneta vietne ir pieejama, nepietiek, lai 15. pants būtu piemērojams, tomēr faktors būs tas, ka šajā interneta vietnē ir aicinājums noslēgt distances līgumu un ka distances līgums patiešām jebkādiem līdzekļiem ir noslēgts. Šajā sakarā [interneta] vietnē izmantotā valoda vai valūta nav būtisks faktors”.”
C – Direktīva 90/314
8. Padomes 1990. gada 13. jūnija Direktīvas 90/314/EEK par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām (8) (turpmāk tekstā – “Direktīva 90/314”) 2. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
1) “komplekss pakalpojums” nozīmē iepriekš sagatavotu vismaz divu še turpmāk uzskaitītu pakalpojumu apvienojumu, kas pārdots vai piedāvāts tirdzniecībā par kopīgu cenu un attiecas uz laika posmu, kas garāks par divdesmit četrām stundām, vai kurš ietver izmitināšanu:
a) transports [pārvadājums],
b) izmitināšana,
c) citi tūrisma pakalpojumi, kas nav palīgpakalpojumi attiecībā uz transportu [pārvadājumu] vai izmitināšanu un aizņem proporcionāli ievērojamu daļu kompleksajā pakalpojumā.
Atsevišķu rēķinu izrakstīšana dažādām viena un tā paša kompleksā pakalpojuma daļām neatbrīvo organizatoru vai pārstāvi no šīs direktīvas uzliktajām saistībām;
[..].”
III – Faktiskie apstākļi, pamata lieta un prejudiciālie jautājumi
A – Lieta Pammer
9. Pamata lieta ir starp P. Pammeru [P. Pammer] (prasītājs) ar dzīvesvietu Austrijā un sabiedrību Reederei Karl Schlüter GmbH & Co KG (atbildētāja) ar juridisko adresi Vācijā par atlikušās naudas summas atmaksu, ko P. Pammers bija samaksājis par ceļojumu ar kravas kuģi, kurā nav devies.
10. P. Pammers sabiedrībā Reederei Karl Schlüter GmbH & Co KG bija rezervējis ceļojumu ar kravas kuģi divām personām no Triestes uz Tālajiem Austrumiem ar izbraukšanas laiku 2007. gada janvāra beigās par kopējo cenu EUR 8510. Ceļojums tika rezervēts caur aģentūru Internationale Frachtschiffreisen Pfeiffer GmbH ar juridisko adresi Vācijā, kas savā interneta vietnē pārdod šāda veida ceļojumus arī Austrijas tirgū.
11. Starpnieka sabiedrības interneta vietnē esošais kuģa un ceļojuma apraksts neatbilda realitātei. Rezervētās divvietīgās kajītes vietā viņiem tika iedalīta vienvietīga kajīte ar nedarbojošos ventilācijas iekārtu. Cita starpā uz kuģa – pretēji aprakstam interneta vietnē – nebija ne āra peldbaseina, ne sporta zāles, ne televizora, kas darbotos, ne arī iespējas uz klāja sēdēt vai atgulties. Turklāt iespēja izkāpt krastā bija ļoti ierobežota. Šo iemeslu dēļ P. Pammers atteicās braukt ar kravas kuģi. Saņemot no sabiedrības Reederei Karl Schlüter GmbH & Co KG tikai daļēju kompensāciju, par atlikušajiem EUR 5294 prasītājs iesniedza prasības pieteikumu Austrijas tiesā. Atbildētāja iebilda, ka tiesai, kas izskata lietu, nav starptautiskas un teritoriālas jurisdikcijas.
12. Pirmās instances tiesa apstiprināja savu starptautisko un teritoriālo jurisdikciju, nospriežot, ka tiesvedības priekšmets esot līgums, ko noslēdzis patērētājs, jeb līgums par “kompleksu ceļojumu” [ceļojuma paketi] un ka starpnieka sabiedrības Internationale Frachtschiffreisen Pfeiffer GmbH interneta vietnē esošā reklāma tika tieši vērsta arī uz atbildētāju Austrijā. Apelācijas instances tiesa pieņēma sabiedrības Reederei Karl Schlüter GmbH & Co KG apelācijas sūdzību un, nospriežot, ka tai nav jurisdikcijas, prasību noraidīja. Par apelācijas instances tiesas spriedumu P. Pammers iesniedza kasācijas sūdzību [Revision] Oberster Gerichtshof [Augstākajā tiesā] (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”).
13. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa izsaka šaubas, ka ceļojuma līgums definēts kā “komplekss pakalpojums”, un uzsver, ka izskatāmajā lietā nav skaidrs, kādā mērā šīs lietas faktiskie apstākļi ir pielīdzināmi kruīziem, kuri pēc dominējošās izpratnes ir “kompleksa ceļojuma” veids. Gadījumā, ja šajā lietā pastāv “kompleksa” ceļojuma līgums un jurisdikcija ir jānosaka atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktam, ir jānoskaidro, kādos apstākļos var uzskatīt, ka komerciāla vai profesionāla darbība ir novirzīta uz patērētāja domicila dalībvalsti. Šajā sakarā iesniedzējtiesa uzsver, ka iepriekšējās instances nav izdarījušas sīkākus secinājumus par to, kādā veidā ir ticis noslēgts līgums. Nav arī izdarīti nekādi secinājumi par atbildētājas un starpnieka sadarbības veidu un intensitāti.
14. Tādēļ ar 2008. gada 6. novembra rīkojumu iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai “ceļojums ar kravas kuģi” ir “komplekss” ceļojums Regulas Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 15. panta 3. punkta nozīmē?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai, lai varētu uzskatīt, ka darbības ir “novirzītas” uz kādu dalībvalsti Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, pietiek ar to, ka internetā ir pieejama starpnieka interneta mājaslapa?”
B – Lieta Hotel Alpenhof
15. Pamata lietā strīds ir starp Hotel Alpenhof GesmbH (prasītāja) ar juridisko adresi Austrijā un O. Helleru [O. Heller] (atbildētājs) ar dzīvesvietu Vācijā par EUR 5248,30 samaksu par viesnīcas pakalpojumu izmantošanu.
16. Atbildētājs par viesnīcas piedāvājumu uzzināja no pašas viesnīcas interneta vietnes, kas ir pieejama arī Vācijā. Atbildētāja pieteikums rezervēt istabas vairākām personām laika posmam no 2007. gada 29. decembra līdz 2008. gada 5. janvārim, prasītājas piedāvājums un atbildētāja piekrišana šim piedāvājumam tika sūtīti pa elektronisko pastu. Pusēm nav strīdu par to, ka prasītājas interneta vietnē bija norādīta tās elektroniskā pasta adrese. Šajā laika posmā atbildētājs bija izmantojis viesnīcas pakalpojumus un devies prom, par tiem nesamaksājot, pārskaitot vienīgi EUR 900 avansu. Tāpēc prasītāja uzsāka tiesvedību par atlikušās naudas summas samaksu.
17. Pamata lietā atbildētājs iebilda, ka tiesai, kas izskata lietu, nav starptautiskas un teritoriālas jurisdikcijas, uzskatot, ka, tā kā viņš ir patērētājs, pret viņu varot celt prasību tikai Vācijā. Pirmās un otrās instances tiesas atzina, ka lieta nav to jurisdikcijā, un prasību noraidīja. Tāpēc prasītāja iesniedza kasācijas [Revision] sūdzību iesniedzējtiesā.
18. Ar 2009. gada 26. marta rīkojumu iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai darbību var uzskatīt par “novirzītu” uz kādu dalībvalsti Regulas Nr. 44/2001 [..] 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ja internetā ir pieejama patērētāja līgumslēdzēja puses interneta vietne?”
IV – Tiesvedība Tiesā
19. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā Pammer Tiesas kancelejā ir reģistrēts 2008. gada 24. decembrī un lietā Hotel Alpenhof – 2009. gada 24. aprīlī. Abu lietu rakstveida procesa laikā apsvērumus iesniedza Austrijas, Čehijas un Luksemburgas valdības, kā arī Komisija. Tikai lietā Pammer apsvērumus iesniedza P. Pammers un Polijas un Itālijas valdības, tikai lietā Hotel Alpenhof apsvērumus iesniedza Hotel Alpenhof, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības. 2010. gada 16. martā rīkotajā tiesas sēdē P. Pammers, Hotel Alpenhof, O. Hellers, Austrijas, Čehijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija izteica mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Tiesas jautājumiem.
V – Lietas dalībnieku argumenti
A – Līgumi, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu (pirmais jautājums lietā Pammer)
20. P. Pammers, Austrijas, Čehijas, Itālijas, Luksemburgas un Polijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka līgums, kas iekļauj ne tikai vairāku dienu ilgu ceļošanu, bet arī izmitināšanu un citus pakalpojumus, iekļaujas jēdzienā “līgumi, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu” Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punkta izpratnē.
21. P. Pammers, Austrijas, Čehijas un Itālijas valdības, kā arī Komisija apgalvo, ka ar apzīmējumu “līgums, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu,” tiek domāti “kompleksa pakalpojuma” veida ceļojumi Direktīvas 90/314 2. panta 1. punkta izpratnē. Sava viedokļa pamatojumam viņi atsaucas uz Romas I regulu, kuras 6. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts līdzīgs noteikums, kurā ir iekļauta tieša atsauce uz Direktīvā 90/314 iekļauto definīciju. Arī Komisija Regulas Nr. 44/2001 (9) priekšlikuma pamatojumā komentēja 15. panta 3. punktu, vēršot uzmanību uz vajadzību raksturot “kompleksu” ceļojumu atbilstoši Direktīvai 90/314.
22. Turpretī Luksemburgas un Polijas valdības uzskata, ka šādai atsaucei uz Direktīvā 90/314 iekļauto definīciju nav nekāda pamata, jo likumdevējs Regulā Nr. 44/2001 būtu varējis tieši atsaukties uz šo direktīvu vai arī pārņemt tās terminoloģiju.
B – Darbības “novirzīšana” uz patērētāja domicila dalībvalsti (otrais jautājums lietā Pammer; jautājums lietā Hotel Alpenhof)
23. P. Pammers, O. Hellers, Austrijas, Čehijas, Itālijas un Polijas valdības, kā arī Komisija uzsver, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta mērķis ir efektīva patērētāja aizsardzība, un iesaka paplašināti interpretēt darbības “novirzīšanas” uz kādu dalībvalsti jēdzienu.
24. O. Hellers uzskata, ka jēdzienu “novirzīt” būtu jāinterpretē plaši, kas, pēc viņa domām, izriet jau no Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējuma, atbilstoši kuram pārdevējs var “novirzīt” savu darbību uz patērētāja domicila dalībvalsti “ar visiem līdzekļiem”. Neatkarīgi no tā, vai interneta vietne ir interaktīva vai pasīva, pārdevējs vietnē novirza savu darbību, kad prezentē savas preces un pakalpojumus, pārliecinošā veidā piedāvājot tos patērētājam. O. Hellers turklāt uzsver, ka plaša darbības “novirzīšanas” jēdziena interpretācija neietekmēs iekšējo tirgu negatīvi, bet gan stimulēs patērētājus izmantot pārrobežu tirdzniecību interneta vietnēs, jo viņi apzināsies, ka var ierosināt tiesvedību un būt iesūdzēti tiesā sava domicila dalībvalstī.
25. Austrijas valdība uzskata, ka internetā pieejamai informācijai nav obligāti jāveido līguma noslēgšanas iemesls. Varētu izrādīties sarežģīti un pretēji patērētāju aizsardzībai pierādīt cēloņsakarības esamību. Nav nozīmes arī līguma noslēgšanas veidam (no attāluma vai personīgi). Pārdevējam ir jārēķinās ar iespēju tikt iesūdzētam tiesā visās dalībvalstīs, ja vien viņš skaidri nenorāda, ka nevēršas pie patērētājiem, kuri dzīvo noteiktās dalībvalstīs. Austrijas valdība – pretēji Padomes un Komisijas Kopīgajā deklarācijā norādītajam (10) – turklāt uzskata, ka konkrētai līguma noslēgšanai nav jābūt par izšķirošu nosacījumu jurisdikcijas noteikšanai Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, jo šajā pantā tā nav paredzēta un tas būtu arī pretēji šīs regulas mērķim.
26. Pēc Čehijas valdības uzskatiem, ar pārdevēja interneta vietnes pieejamību vien nepietiek, lai rastos jurisdikcija Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, un ir jābūt izpildītam arī nosacījumam par līguma iekļaušanos pārdevēja darbībā.
27. Itālijas valdība uzskata, ka ar pārdevēja interneta vietnes pieejamību vien nepietiek, lai atzītu, ka darbība ir “novirzīta” uz patērētāja domicila dalībvalsti; šī nosacījuma izpildei drīzāk ir vajadzīgs, lai patērētājs saņemtu piedāvājumu noslēgt līgumu un lai galu galā šis līgums tiktu noslēgts. Itālijas valdība uzskata, ka šajā izvērtējumā ir jāņem vērā labas ticības princips.
28. Pēc Polijas valdības uzskatiem, izvērtējot nosacījumu par darbības “novirzīšanu” uz patērētāja domicila dalībvalsti, valsts tiesai ir jāņem vērā vietnes saturs un jāizvērtē, vai pārdevēja vietne aicina patērētāju parakstīt līgumu, ļaujot to noslēgt internetā, vai nē. Pēc Polijas valdības uzskatiem, ar interneta vietnes esamību vien nepietiek, lai rastos darbības “novirzīšana” uz patērētāja domicila dalībvalsti. Interpretējot Regulas Nr. 44/2001 15. pantu, būtu lietderīgi – kā tas izriet no Tiesas sprieduma lietā Gabriel (11) par Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkta interpretāciju – pārbaudīt, vai līguma noslēgšana patērētāja domicila valstī notika pēc sludinājuma publikācijas presē vai reklāmas radio, televīzijā, kino, katalogos, vai tieši patērētājam vērstajā piedāvājumā.
29. Pēc Komisijas vērtējuma, tas vien, ka interneta vietne ir pieejama patērētāja domicila dalībvalstī, pati par sevi nav pietiekošs, lai varētu secināt, ka darbība tiek novirzīta uz patērētāja domicila dalībvalsti. Komisija turklāt uzskata, ka ar elektroniskā pasta adreses norādi interneta vietnē vien nepietiek, lai rastos darbības “novirzīšana” Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Ja šis pants būtu interpretējams tādā veidā, ka elektroniskā pasta adreses norāde būtu pietiekoša, lai rastos darbības “novirzīšana”, jurisdikciju attiecībā uz visām interneta vietnēm varētu noteikt pēc šī panta, jo elektroniskā pasta adreses norāde ir obligāta saskaņā ar Direktīvas par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem (12) 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Komisija turklāt uzskata, ka Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā (13), kurās ir nošķirta “aktīva” un “pasīva” pārdošana, nav saistošas, interpretējot jēdzienu darbības “novirzīšana” Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.
30. Komisija turklāt uzsver, ka, izlemjot jautājumu par pārdevēja darbības “novirzīšanu” uz patērētāja domicila dalībvalsti, valsts tiesai ir jāņem vērā visi konkrētas lietas apstākļi. Citu starpā svarīgi ir šādi apstākļi: i) uzņēmējdarbības raksturs un interneta vietnes publikācijas veidi (14), ii) norāde uz tālruņa numuru ar starptautisku sarunu kodu, iii) saite uz programmu, kas sniedz ceļa norādījumus, un iv) iespēja “meklēt/rezervēt”, kas ļauj pārbaudīt brīvu numuru esamību noteiktā laika periodā.
31. Pēc Hotel Alpenhof, Luksemburgas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdību uzskatiem, darbības “novirzīšanas” jēdziens nav interpretējams plaši.
32. Hotel Alpenhof uzskata, ka tās darbībā nevar saskatīt darbības “novirzīšanu” uz citu dalībvalsti Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, un precizē, ka tās vietne nav interaktīva un tātad rezervāciju tajā nevar veikt tieši. Tā uzstāj, ka ir jāņem vērā interneta īpašība, kas neļauj informācijai būt pieejamai tikai Austrijas teritorijā.
33. Luksemburgas valdība vērš uzmanību uz risku, kas varētu izrietēt no Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta plašas interpretācijas. Plaša interpretācija varētu novest pie tā, ka potenciālu strīdu esamība visās dalībvalstīs atturētu uzņēmumus no preču un pakalpojumu piedāvāšanas kopējā tirgū, šādi apgrūtinot pamatbrīvību ieviešanu. Ja šajos gadījumos uzņēmumiem būs skaidri jānorāda, ka to preces vai pakalpojumi nav paredzēti patērētājiem, kas dzīvo atsevišķās dalībvalstīs, tas izraisītu piedāvājuma teritoriālu diskrimināciju un kropļotu kopējo tirgu. Nepieciešamība skaidri norādīt, kādiem patērētājiem kādās dalībvalstīs ir paredzēts preču vai pakalpojumu piedāvājums, būtu pretrunā Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (15) 20. pantam, kurā ir aizliegta pakalpojumu saņēmēju diskriminācija pēc valstspiederības vai dzīvesvietas. Pēc Luksemburgas valdības uzskatiem, Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošana ir jāattiecina uz īpašiem gadījumiem, kuros uzņēmumi aktīvi, selektīvi un skaidri aicina kādu īpašu patērētāju vai patērētājus kopumā. [Uzņēmuma vietnes] atrašanās internetā, piedāvājuma pieejamība un iespēja interneta vietnē noslēgt pārrobežu darījumus kopējā tirgus ietvaros neveido šādu īpašu gadījumu.
34. Nīderlandes valdība uzsver, ka, interpretējot Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ir jāapsver gan patērētāja intereses, kurš vēlas, lai tiktu atzīta viņa domicila tiesas jurisdikcija, gan pārdevēja intereses, kurš nevēlas, lai tiktu atzīta minētās tiesas jurisdikcija, ja vien tas nav apzināti nolēmis novirzīt vai veikt savu darbību arī minētajā dalībvalstī. Pēc Nīderlandes valdības uzskatiem, lai darbību varētu definēt kā “novirzītu” uz patērētāja dalībvalsti, ir svarīgi šādi kritēriji: i) interaktīvas, nevis pasīvas interneta vietnes izveidošana, kurā ir norādīta pārdevēja elektroniskā pasta adrese, ii) patērētājam tiek nosūtīta elektroniskā vēstule ar informāciju par pārdevēja vietnes esamību, iii) no noteiktu dalībvalstu patērētājiem tiek iekasēta lielāka samaksa, piemēram, par pasta izdevumiem, iv) atsevišķās dalībvalstīs lietotās kvalitātes zīmes iegūšana, v) ceļa norāde no konkrētas dalībvalsts līdz vietai, kur pārdevējs veic savu darbību, un vi) tiek norādīts tālruņa numurs, pa kuru apkalpo ārvalstu patērētājus. Nīderlandes valdība uzskata, ka valsts tiesai katrā atsevišķā gadījumā ir jālemj, vai pārdevējs novirza savu darbību uz patērētāja domicila dalībvalsti.
35. Nīderlandes valdība uzskata, ka kādas valodas vai valūtas lietošana vai vairāku interneta vietņu izveidošana vairākos domēnos (piemēram, “.nl” vai “.co.uk”) nav svarīgi kritēriji.
36. Apvienotās Karalistes valdība norāda kritērijus, kuri, pēc tās uzskatiem, ir jāpiemēro, izvērtējot, vai pastāv darbības “novirzīšana” uz patērētāja domicila dalībvalsti, precīzāk: i) interneta vietņu izmantošana, lai publicētu reklāmas sludinājumus, kas vērsti uz citu dalībvalstu pilsoņiem vai citu dalībvalstu pilsoņu minēšana, piemēram, norādot preču vai pakalpojumu izmantotāju viedokļus, ii) maksājums kādai interneta meklēšanas mašīnai, lai konkrētu valstu pieslēgumiem tiktu parādīta uzņēmuma vietne, un iii) ar transeiropas portāliem tiek veikta interneta vietņu adresācija patērētājiem, kas atrodas citās dalībvalstīs; šajā gadījumā patērētājiem parasti ir jānorāda sava dzīvesvieta un atkarībā no tās tie tiek novirzīti attiecīgā interneta vietnē.
C – Starpnieka nozīme (lieta Pammer)
37. Ņemot vērā, ka P. Pammers ir rezervējis ceļojumu caur starpnieku, daži lietas dalībnieki izklāstīja apsvērumus arī par tā nostāju. Čehijas, Luksemburgas, Austrijas un Polijas valdības uzskata, ka nav nozīmes tam, vai interneta vietni pārvalda starpnieks vai pats pārdevējs. Komisija uzskata, ka līguma noslēgšana caur starpnieku neliedz piemērot Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ja starpnieks darbojās pārdevēja vārdā, kurš savukārt bija devis atļauju līguma slēgšanai ar patērētāju.
VI – Ģenerāladvokātes vērtējums
A – Ievads
38. Šajās divās lietās rodas divi tiesību jautājumi. Pirmkārt, lietā Pammer tiek jautāts, kā būtu interpretējams Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punktā minētais līgums, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu. Praksē patērētājs ir noslēdzis līgumu par ceļojumu ar kravas kuģi uz Tālajiem Austrumiem, kas iekļāva ne tikai ceļošanu, bet arī izmitināšanu, līdz ar to rodas jautājums, vai to var pielīdzināt līgumiem, kuri paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu.
39. Otrkārt, gan lietā Pammer, gan lietā Hotel Alpenhof tiek jautāts, kā būtu interpretējams darbības “novirzīšanas” uz patērētāja domicila dalībvalsti jēdziens Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Abās šajās lietās Tiesai pirmoreiz tiek lūgts interpretēt šo pantu, par kuru ir notikušas lielas diskusijas gan likumdošanas procesa laikā, gan vēlāk, uzņēmējdarbības praksē un juridiskajā literatūrā, it īpaši attiecībā uz darbības “novirzīšanas” jēdziena piemērojamības vērtējumu.
40. Šajos secinājumos vispirms apskatīšu jautājumu par Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punkta interpretāciju, kas tiek uzdots vienīgi lietā Pammer, vēlāk jautājumu par darbības “novirzīšanas” uz patērētāja domicila dalībvalsti jēdziena Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē interpretāciju.
B – Līgums, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu (pirmais jautājums lietā Pammer)
41. Ar pirmo prejudiciālo jautājumu lietā Pammer iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tāds līgums par ceļojuma organizēšanu ar kravas kuģi kā tas, kas ir aplūkojams pamata lietā, ir līgums, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punkta izpratnē. Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti svarīga patērētājiem, jo saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punktu tās noteikumus par jurisdikciju patērētāju līgumu jomā nepiemēro transporta līgumiem, izņemot līgumus, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu. Manuprāt, ņemot vērā gramatisku un teleoloģisku interpretāciju, uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.
42. Jau pamatojoties uz gramatisku Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punkta interpretāciju, var secināt, ka tāds līgums par ceļojuma organizēšanu ar kravas kuģi kā tas, kas ir aplūkojams pamata lietā, ir līgums, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punkta izpratnē. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka prasītājs rezervēja ceļojumu ar kravas kuģi no Triestes [Trieste] uz Tālajiem Austrumiem, kas iekļāva ne tikai ceļošanu, bet arī izmitināšanu, par šo pakalpojumu samaksājot kopīgu cenu.
43. Manuprāt, šādu secinājumu var izdarīt, arī pamatojoties uz teleoloģisku šī panta interpretāciju. Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punkta mērķis ir nepieļaut jurisdikcijas noteikšanu, pamatojoties uz noteikumiem par patērētāju līgumiem, gadījumā, ja līgumi galvenokārt attiecas uz transportu. Apskatāmajā lietā patērētājs tomēr nebija noslēdzis līgumu ar mērķi aizbraukt ar kravas kuģi uz Tālajiem Austrumiem un atgriezties, bet ar mērķi iegūt pieredzi – kā novērotājam jeb kā tūristam – par dzīvi uz kravas kuģa (ikdienas dzīvi, preču iekraušanu un izkraušanu) un apmeklēt vietas, kurās piestās kuģis. Turklāt ceļojuma organizētājs atbild ne tikai par transporta, bet arī par izmitināšanas kvalitāti.
44. Tāpēc uzskatu, ka uz pirmo prejudiciālo jautājumu lietā Pammer jāatbild, ka tāds līgums par ceļojuma organizēšanu ar kravas kuģi kā tas, kas ir aplūkojams pamata lietā, ir līgums, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punkta izpratnē.
45. Kaut arī uz šo jautājumu jau ir atbildēts, pamatojoties uz gramatisku un teleoloģisku interpretāciju, uzskatu, ka jāapskata dažu lietas dalībnieku izvirzītā tēze, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punktā paredzētais “līgums, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu”, ir interpretējams kā “komplekss pakalpojums” Direktīvas 90/314 (16) 2. panta 1. punkta izpratnē. Saskaņā ar Direktīvas 90/314 2. panta 1. punktu ar “kompleksu pakalpojumu” saprot iepriekš sagatavotu vismaz divu turpmāk uzskaitītu pakalpojumu apvienojumu, kas pārdots vai piedāvāts tirdzniecībā par kopīgu cenu un attiecas uz laika posmu, kurš garāks par 24 stundām, vai kas ietver izmitināšanu pa nakti: a) transports; b) izmitināšana; c) citi tūrisma pakalpojumi, kas nav palīgpakalpojumi attiecībā uz transportu vai izmitināšanu un aizņem proporcionāli ievērojamu daļu kompleksajā pakalpojumā. Lai atbildētu uz jautājumu par vienādu interpretāciju, ir jāsāk no Regulas Nr. 44/2001 sagatavošanas dokumentiem un no plašāka Savienības noteikumu, kuros ir pieminēts šis jēdziens, konteksta.
46. Interpretējot apzīmējumu “līgumi, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu,” vispirms ir jāņem vērā Regulas Nr. 44/2001 priekšlikuma pamatojums, kurā “līgumus, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu,” Komisija ir skaidri definējusi kā līgumus par “kompleksiem pakalpojumiem” ar atsauci uz Direktīvu 90/314 (17). Tātad Regulas Nr. 44/2001 priekšlikuma pamatojumā ir precizēts, ka apzīmējums “līgums, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu,” ir interpretējams atbilstoši jēdzienam “komplekss pakalpojums” Direktīvas 90/314 izpratnē.
47. Plašāka Savienības noteikumu konteksta ietvaros ir jāņem vērā analoģija ar Romas konvenciju par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (turpmāk tekstā – “Romas konvencija”) (18) vai ar Romas I regulu, kas aizstāja konvenciju. Romas konvencijas 5. panta 5. punktā faktiski bija paredzēts tāds pats izņēmums, kāds ir iekļauts Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punktā. Romas konvencijas 5. panta, kas regulēja jautājumu par konkrētiem patērētāju līgumiem piemērojamo likumu, 5. punktā bija paredzēts, ka šo īpašo tiesību normu piemēro līgumiem, kuri paredz ceļojuma un izmitināšanas apvienošanu par kopīgu cenu, kaut arī pārvadājuma līgumi, kas noslēgti saskaņā ar Romas konvencijas 5. panta 4. punkta a) apakšpunktu, tika izslēgti no šīs īpašās tiesību normas. Vienādas terminoloģijas lietošana Romas konvencijā un vēlāk Regulā Nr. 44/2001 bez šaubām norāda, ka likumdevēja nodoms bija apzīmējumu “līgumi, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu,” abos noteikumos interpretēt analoģiski (19).
48. Šī prasība pēc vienādas interpretācijas palika arī pēc Romas I regulas pieņemšanas. Tās 6. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka īpašus noteikumus patērētāju līgumu jomā nepiemēro pārvadājuma līgumiem, kas nav līgumi saistībā ar “kompleksiem” ceļojumiem, kā tie definēti Direktīvā 90/314. Romas I regulā tātad tika sperts solis uz priekšu attiecībā pret agrāk pieņemto Regulu Nr. 44/2001, kurā nav minēta Direktīva 90/314. Tomēr šajā sakarā jāizmanto divas interpretatīvas pieejas. Pirmkārt, jāuztur interpretācijas nepārtrauktība starp Romas konvenciju un Romas I regulu. Kaut arī Romas I regula tieši atsaucas uz Direktīvu 90/314, tās abas ir interpretējamas vienādi, jo Romas konvencijas parakstīšanas laikā Direktīva 90/314 vēl nebija pieņemta. Otrkārt, jāņem vērā prasība pēc vienādas Regulas Nr. 44/2001 un Romas I regulas interpretācijas. Apzīmējums “pārvadājuma līgumi, kas ietilpst patērētāju noslēgto līgumu jomā,” abos noteikumos jāinterpretē vienādi. Turklāt Romas I regulas preambulas 7. apsvērumā ir paredzēts, ka šīs regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saderīgiem ar Regulu Nr. 44/2001.
49. Līdz ar to uzskatu, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punktā paredzētais apzīmējums “līgumi, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu,” ir interpretējams atbilstoši jēdzienam “komplekss pakalpojums” Direktīvas 90/314 2. panta 1. punkta izpratnē (20).
50. Neatkarīgi no jautājuma par vienādu šo divu jēdzienu interpretāciju – kā jau tika norādīts šo secinājumu 44. punktā – atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu lietā Pammer ir tāda, ka tāds līgums par ceļojuma organizēšanu ar kravas kuģi kā tas, kas ir aplūkojams pamata lietā, ir līgums, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punkta izpratnē.
C – Darbības “novirzīšana” uz patērētāja domicila dalībvalsti (otrais jautājums lietā Pammer; jautājums lietā Hotel Alpenhof)
51. Otrajā prejudiciālajā jautājumā lietā Pammer un prejudiciālajā jautājumā lietā Hotel Alpenhof iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, lai novirzītu darbību Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, pietiek ar to, ka personas, kas veic komercdarbību vai profesionālu darbību un ar kuru patērētājs ir noslēdzis līgumu, interneta vietne ir pieejama internetā patērētāja domicila dalībvalstī. Ar to saistās jautājums, cik plaši ir interpretējams Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais jēdziens, saskaņā ar kuru pārdevējs novirza darbību uz patērētāja domicila dalībvalsti vai vairākām valstīm, tostarp uz attiecīgo dalībvalsti. Elektroniskās tirdzniecības ietvaros būs ļoti būtiski noskaidrot, pēc kādiem kritērijiem interneta vietnēm ir nosakāma robeža, kuru pārkāpjot pārdevējs novirza savu darbību uz patērētāja domicila dalībvalsti, un robeža, līdz kurai viņš savu darbību uz šo dalībvalsti nenovirza.
52. Pirms ķerties pie šo prejudiciālo jautājumu analīzes, izvērtēšu, kādiem nosacījumiem ir jābūt izpildītiem, lai varētu noteikt jurisdikciju atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktam.
1) Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas nosacījumi
53. Lai varētu piemērot Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ir jābūt izpildītiem četriem nosacījumiem.
a) Līguma noslēgšana
54. Pirmais nosacījums ir, ka starp patērētāju un pārdevēju ir ticis noslēgts līgums. Pirmkārt, tas izriet jau no Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta, ko piemēro “lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslē[dzis] [..] patērētājs” (21). Otrkārt, tas izriet arī no Tiesas sprieduma lietā Ilsinger (22), kurā Tiesa uzsvēra, ka Regulas Nr. 44/2001 15. pants ir piemērojams tikai tad, ja attiecīgā prasība tiesā attiecas uz līgumu, kas noslēgts starp patērētāju un pārdevēju (23). Nosacījums līguma noslēgšanai šī panta ietvaros ir, ka puses, pamatojoties uz piedāvājumu un tā pieņemšanu, nonāk pie vienošanās noslēgt līgumu (24). Turklāt, kā Tiesa to jau uzsvēra spriedumā lietā Ilsinger, šajā gadījumā nav jāpastāv līgumam ar abpusējiem pienākumiem (25).
55. Saistībā ar nosacījumu par līguma noslēgšanu jāanalizē arī jautājums, vai, lai varētu noteikt jurisdikciju atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktam, līgumam ir jābūt noslēgtam no attāluma. Kaut arī līguma noslēgšana no attāluma ar atsauci uz šī panta piemērošanas jomu ir minēta Padomes un Komisijas Kopīgajā deklarācijā (26), tāpat arī Romas I regulas preambulas 24. apsvērumā, kas apkopo šo Kopīgu deklarāciju (27), Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā šis nosacījums nav paredzēts. Uzskatu, ka šis nosacījums, īpaši tādās lietās kā šajā pamata lietā, rada dažas problēmas (28). Patērētājs var, piemēram, no attāluma tikai rezervēt viesnīcas vai tūrisma pakalpojumus un vēlāk pakalpojumu izmantošanas vietā noslēgt līgumu. Manuprāt, arī šajā gadījumā jurisdikcija ir nosakāma atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktam.
56. Tātad abās izskatāmajās lietās iesniedzējtiesai būs jālemj, vai ir izpildīts nosacījums par līguma noslēgšanu Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē (29).
b) Līgums, ko noslēdz patērētājs un kas ietilpst pārdevēja komercdarbības vai profesionālās darbības jomā
57. Otrais Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas nosacījums ir, ka līgums tiek noslēgts starp patērētāju un personu, kas veic komercdarbību vai profesionālo darbību (pārdevēju (30)). Arī attiecībā uz šo nosacījumu iesniedzējtiesai būs jālemj, vai ir izpildīti Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētie nosacījumi par faktiskajiem apstākļiem (31).
58. Trešais Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas nosacījums ir, ka līgums ietilpst pārdevēja komercdarbības vai profesionālās darbības jomā. Arī lēmums par šo nosacījumu ir jāpieņem valsts tiesai (32).
c) Darbības veikšana patērētāja dalībvalstī vai darbības “novirzīšana” uz šo dalībvalsti
59. Ceturtais Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas nosacījums ir, ka pārdevējs veic komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila dalībvalstī vai ar jebkādiem līdzekļiem novirza šo savu darbību uz minēto dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, tostarp uz šo dalībvalsti. Šī nosacījuma izpilde ir būtiskākais apskatāmajās lietās uzdotā prejudiciālā jautājuma punkts, un tam ir jāveic padziļināta analīze, ko izdarīšu vēlāk.
2) Darbības “novirzīšanas” jēdziena Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē interpretācija
60. Apskatāmo lietu analīzes būtiskākais punkts tātad ir pārbaudīt, vai pārdevējs novirza savu darbību uz patērētāja dzīvesvietas dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, tostarp uz šo dalībvalsti. Interpretējot darbības “novirzīšanas” jēdzienu, kas ir paredzēts Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā, jāņem vērā vairāki apstākļi Vispirms ar dažādām interpretācijas metodēm ir jānosaka, cik plaši ir interpretējams šis jēdziens, pēc tam ir jānoskaidro, kādi kritēriji ir būtiski, lai noskaidrotu, vai interneta vietnē pārdevējs novirza savu darbību uz patērētāja domicila dalībvalsti.
61. Analizējot, cik plaši ir interpretējams jēdziens darbības “novirzīšana”, kas ir paredzēts Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā, galvenokārt ir jāizvērtē divi jautājumi. Pirmkārt, ir jāizlemj jautājums, vai pietiek ar interneta vietnes pieejamību vien, lai novirzītu darbību Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Otrkārt, ir jāizvērtē, vai šī jēdziena interpretācijā ir jānošķir tā saucamās interaktīvās un pasīvās vietnes. Interaktīvajā interneta vietnē ir iespējams noslēgt līgumu tieši vietnē, pasīvās vietnēs tas nav iespējams (33).
a) Darbības “novirzīšanas” jēdziena Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē gramatiska, teleoloģiska, vēsturiska un sistēmiska interpretācija
62. Jēdziens darbības “novirzīšana” nav definēts Regulā Nr. 44/2001. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tādu jēdzienu nozīme un piemērošanas apmērs, kuriem Kopienu tiesībās nav sniegta nekāda definīcija, ir jānoskaidro saskaņā ar to ierasto nozīmi ikdienas valodā, ņemot vērā kontekstu, kurā tie lietoti, un tiesiskā regulējuma, kura daļu tie veido, sasniedzamos mērķus (34). Ņemot vērā šo pastāvīgo judikatūru un šīs lietas dalībnieku apsvērumus, manuprāt, interpretācija ir jāsāk ar četriem pamatelementiem: pirmkārt, gramatisku interpretāciju jeb darbības “novirzīšanas” jēdziena ierasto nozīmi; otrkārt, teleoloģisku interpretāciju; treškārt, vēsturisku interpretāciju un, ceturtkārt, šī jēdziena sistēmisku interpretāciju.
63. Pamatojoties uz gramatisku interpretāciju, var konstatēt, ka darbības “novirzīšanas” jēdziens uz kādu dalībvalsti vai uz vairākām dalībvalstīm nozīmē, ka pārdevējs aktīvi darbojas, lai šīs dalībvalsts vai šo dalībvalstu patērētāji noslēgtu ar viņu līgumus (35). Tātad pārdevējam ir jāveic darbība, kuras mērķis un kuras rezultāts ir piesaistīt klientus no citām dalībvalstīm (36). Atbilstoši interpretācijai, saskaņā ar kuru, lai darbība būtu “novirzīta” uz patērētāja domicila dalībvalsti, pietiek vien ar pieeju interneta vietnei šajā valstī, darbības “novirzīšanas” jēdziens faktiski zaudētu nozīmi. No darbības “novirzīšanas” jēdziena ierastās nozīmes tātad var secināt, ka ar vietnes pieejamību internetā vien nepietiek, lai rastos darbības “novirzīšana” uz patērētāja domicila dalībvalsti. Tajā pašā laikā no gramatiskās interpretācijas neizriet norādes, kas apstiprinātu tēzi, ka šī jēdziena interpretācijā būtu jānošķir interaktīvās un pasīvās interneta vietnes, jo šī panta noteikumos nav norādīti dažādi interneta vietņu veidi.
64. Darbības “novirzīšanas” jēdziena teleoloģiskās interpretācijas ietvaros, kā to pareizi ir uzsvērusi Nīderlandes valdība, ir jāapsver patērētāja, kurš iesaka sava domicila tiesas jurisdikciju, intereses un pārdevēja, kurš iestājas pret šīs tiesas jurisdikciju, intereses, ja vien viņš nav apzināti nolēmis novirzīt savu darbību jeb veikt šo darbību arī minētajā dalībvalstī. Tātad šī panta mērķis ir nodrošināt patērētājam īpašas tiesības jurisdikcijas jomā gadījumā, kad patērētāja noslēgtajam līgumam ir pietiekoša saikne ar šī paša patērētāja domicila dalībvalsti. Tajā pašā laikā, interpretējot šo pantu, pārdevējam ir jādod iespēja izvairīties no vajadzības celt prasību tiesā un tikt iesūdzētam patērētāja domicila dalībvalstī gadījumā, kad tā darbība netiek novirzīta uz patērētāja dalībvalsti un tātad nepastāv pietiekoša saikne ar šo valsti. Ja likumdevējs būtu vēlējies paredzēt, ka jurisdikcija atbilstoši īpašiem noteikumiem patērētāju līgumu jomā ir nosakāma tikai atkarībā no vietnes pieejamības internetā, par nosacījumu šo noteikumu piemērošanai tas būtu izvēlējies nevis darbības novirzīšanu, bet tikai interneta vietnes esamību (37). Tādējādi no teleoloģiskās interpretācijas var secināt, ka ar to vien, ka interneta vietne ir pieejama, nepietiek, lai rastos darbības “novirzīšana” Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.
65. Turklāt uzskatu, ka teleoloģiska interpretācija nepieļauj nošķiršanu, kas Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācijas ietvaros veikta attiecībā uz interaktīvajām un pasīvajām interneta vietnēm, pirmkārt, tāpēc, ka darbības “novirzīšanas” jēdzienam nav jābūt atkarīgam no tehniskā līdzekļa, ko izmanto līguma noslēgšanai (38), otrkārt, tāpēc, ka praksē ir grūti noteikt robežu starp interaktīvajām un pasīvajām interneta vietnēm (39).
66. No vēsturiskās interpretācijas izriet, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir aizstājis Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkta noteikumus, kurus piemēroja līgumiem, kuru priekšmets bija pakalpojumu vai preču piegāde, ja patērētāja domicila valstī līguma noslēgšana ir notikusi pēc tam īpaši adresēta uzaicinājuma vai reklāmas un ja patērētājs šajā valstī ir veicis līguma noslēgšanai nepieciešamās darbības. Salīdzinājumā ar Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punktu Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts tika grozīts, lai nodrošinātu labāku patērētāju aizsardzību, ņemot vērā jaunos sakaru līdzekļus un elektroniskās tirdzniecības attīstību (40). Salīdzinājumā ar minēto konvencijas pantu šis regulas pants ir plašāks, ņemot vērā, ka tajā ir atsauce ne tikai uz pakalpojumu sniegšanas vai kustamas mantas piegādes līgumiem, bet uz visiem līgumiem, šādi likvidējot nosacījumu, ka patērētājam ir jāveic līguma noslēgšanai nepieciešamās darbības dalībvalstī, kurā viņš dzīvo. Dažkārt ir grūti noteikt apstākļu norises vietu, it īpaši gadījumā, kad līgumi ir noslēgti internetā. Lai konstatētu saikni starp līgumu un patērētāja domicila valsti, tātad ir būtiski, lai pārdevējs darbotos patērētāja domicila valstī vai lai tas novirzītu uz šo valsti savu darbību. Šādi darbības “novirzīšanas” jēdziens, kas ir paredzēts Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā, bez tradicionālām pārdevēja darbības reklāmas patērētāja domicila dalībvalstī formām, kuras jau bija iekļautas Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punktā (41), iekļauj arī darbības “novirzīšanu” uz patērētāja dalībvalsti interneta vietnēs (42).
67. Kaut arī Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir ticis grozīts, lai tajā iekļautu līgumus, kas noslēgti elektroniskās tirdzniecības ietvaros, no vēsturiskās interpretācijas nevar viennozīmīgā veidā noprast darbības “novirzīšanas” jēdziena interneta vietnēs nozīmi un piemērošanas apmēru. Īstenībā Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumi bija pretrunīgi jau tās pieņemšanas brīdī un iestādes nav varējušās vienoties par piemērošanas apmēru, kāds būtu piešķirams darbības “novirzīšanas” jēdzienam. Turklāt uz šo jēdzienu negatīvi ir reaģējusi īpaši tirdzniecības nozare, it sevišķi baidoties, ka pārāk plaša darbības “novirzīšanas” jēdziena interpretācija varētu atturēt mazos un vidējos uzņēmumus no interneta izmantošanas savu darbību popularizēšanai vai reklāmai (43).
68. Sākotnējā regulas priekšlikuma (44) 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta teksts bija identisks pašlaik spēkā esošās regulas tekstam. Priekšlikuma pamatojumā Komisija bija precizējusi, ka darbības veikšanas vai tās novirzīšanas uz kādu dalībvalsti jēdziens tiek lietots, lai šo pantu varētu piemērot līgumiem, ko patērētāji noslēdz interaktīvā interneta vietnē, kas ir pieejama patērētāja domicila dalībvalstī (45). Pamatojumā turklāt tiek norādīts, ka ar to vien, ka patērētājs ir uzzinājis par pakalpojumu vai par iespēju iegādāties preci no pasīvas interneta vietnes, kas ir pieejama viņa domicila valstī, nepietiek, lai noteiktu jurisdikciju atbilstoši šim pantam (46). Tātad no regulas priekšlikuma pamatojuma var secināt, ka robeža starp interneta vietnēm, kuras iekļaujas darbības “novirzīšanas” jēdzienā, un tām, kuras tajā neiekļaujas, ir interneta vietnes interaktivitāte jeb apstāklis, ka līgumu var noslēgt tieši interneta vietnē.
69. Likumdošanas procesā Ekonomikas un sociālo lietu komiteja mēģināja saglabāt Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkta formulējumu, bet Eiropas Parlaments piedāvāja savu darbības “novirzīšanas” jēdziena definīciju, saskaņā ar kuru pārdevējam ar nodomu sava darbība būtiskā apmērā būtu jānovirza uz citu dalībvalsti (47), bet valsts tiesai, izvērtējot, vai pārdevējs šādā veidā ir novirzījis savu darbību, būtu jāņem vērā visi lietas apstākļi, to starpā visi pārdevēja mēģinājumi izvairīties no līgumu slēgšanas ar atsevišķās dalībvalstīs dzīvojošiem patērētājiem (48). Grozītajā regulas priekšlikumā Komisija šo definīciju nepieņēma (49).
70. Lielas nevienprātības un skaidrības trūkuma par Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretāciju dēļ pēc šīs regulas pieņemšanas Parlaments un Komisija izdeva kopīgu deklarāciju, kurā precizēja, ka ar to vien, ka interneta vietne ir pieejama, nepietiek, lai 15. pants būtu piemērojams, tāpēc šajā interneta vietnē ir jābūt aicinājumam noslēgt distances līgumu un distances līgumam patiešām jebkādiem līdzekļiem ir jābūt noslēgtam. Šajā sakarā [interneta] vietnē izmantotā valoda vai valūta nav būtisks faktors (50).
71. Arī no Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta vēsturiskās interpretācijas var secināt, ka ar to vien, ka interneta vietne ir pieejama patērētāja domicila dalībvalstī, nepietiek, lai rastos darbības “novirzīšana” uz šo dalībvalsti. Vēsturiskā interpretācija ir mazāk skaidra attiecībā uz interaktīvu un pasīvu interneta vietņu nošķiršanu.
72. Sistēmiskās interpretācijas ietvaros ir jāņem vērā, ka Regula Nr. 44/2001 ir interpretējama atbilstoši Romas I regulai (51). Romas I regulas preambulas septītajā apsvērumā ir paredzēts, ka “šīs regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saderīgiem ar [..] Regulu (EK) Nr. 44/2001”. Tādējādi, interpretējot Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto darbības “novirzīšanas” jēdzienu, Tiesai būs jāuzmanās, lai šis jēdziens netiktu interpretēts tādā veidā, kas izrādītos pretrunā Romas I regulas jēgai un mērķim.
73. Romas I regulas preambulas 24. apsvērumā ir paredzēts, ka, lai nodrošinātu saskanību ar Regulu Nr. 44/2001, vajadzētu, lai “patērētāju aizsardzības noteikumu piemērošanas nosacījums būtu atsauce uz mērķtiecīgi vērstas darbības jēdzienu” un lai šo jēdzienu saskanīgi interpretētu Regulā Nr. 44/2001 un Romas I regulā. Šajā apsvērumā tieši ir minēta Padomes un Komisijas Kopīgā deklarācija par Regulas Nr. 44/2001 15. pantu, kurā ir teikts, ka “15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanai nepietiek ar to, ka uzņēmums mērķtiecīgi vērš savas darbības uz dalībvalsti, kas ir patērētāja mītnesvietas [domicila] valsts, [..] šo darbību ietvaros ir arī jābūt noslēgtam līgumam”, un ka “ar to vien, ka interneta vietne ir pieejama, nepietiek, lai 15. pants būtu piemērojams, tomēr faktors būs tas, ka šajā interneta vietnē ir aicinājums noslēgt distances līgumu un ka distances līgums patiešām jebkādiem līdzekļiem ir noslēgts”, un ka “šajā sakarā [interneta] vietnē izmantotā valoda vai valūta nav būtisks faktors”. No šī apsvēruma skaidri izriet, ka ar to vien, ka interneta vietne ir pieejama, nepietiek, lai būtu piemērojams Regulas Nr. 44/2001 15. pants. Turklāt šajā apsvērumā nav nošķirtas interaktīvas un pasīvas interneta vietnes, tādējādi nevar secināt, ka pārdevējs novirza savu darbību uz patērētāja domicila dalībvalsti, izmantojot abus interneta vietņu veidus (52).
74. Manuprāt, no Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētā darbības “novirzīšanas” jēdziena gramatiskās, teleoloģiskās, vēsturiskās un sistēmiskās interpretācijas var izdarīt divus secinājumus. Pirmkārt, var nepārprotami secināt, ka ar to vien, ka interneta vietne ir pieejama patērētāja domicila dalībvalstī, nepietiek, lai varētu apgalvot, ka darbība ir “novirzīta” uz šo valsti šīs regulas izpratnē (53). Otrkārt, var secināt – izņemot vēsturisko interpretāciju – ka, izvērtējot, vai pastāv darbības “novirzīšana” šī panta izpratnē, apstāklim, ka interneta vietne ir interaktīva vai pasīva, nav jābūt noteicošam (54).
75. Tagad definēšu kritērijus, pēc kuriem var noteikt, kad savā interneta vietnē pārdevējs novirza savu darbību uz patērētāja domicila dalībvalsti.
b) Kritēriji, pēc kuriem var noteikt, vai pārdevējs novirza savu darbību Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē
76. Tātad darbības “novirzīšanas” jēdziens nav tik plašs, lai ietvertu vietnes pieejamību internetā vien, tomēr darbību var novirzīt gan interaktīvajās, gan pasīvajās interneta vietnēs. Robeža starp vietnēm, kurās pārdevējs novirza savu darbību uz patērētāja domicila dalībvalsti, un vietnēm, kurās pārdevējs savu darbību nenovirza, ir nosakāma katrā atsevišķā gadījumā pēc visu īpašo lietas apstākļu izvērtēšanas. Valsts tiesai ir jāizdara šis vērtējums katrā atsevišķā lietā (55), bet Tiesai tai ir skaidri jānorāda kritēriji, pamatojoties uz kuriem varēs izlemt, vai pārdevējs novirza savu darbību uz dalībvalsti, kurā dzīvo patērētājs, vai nē.
77. Manuprāt, lai izlemtu, vai pārdevējs novirza savu darbību uz patērētāja domicila dalībvalsti, ir būtiski vairāki kritēriji.
78. Vispirms ir jāvērtē interneta vietnes saturs līguma noslēgšanas brīdī. Ir jāizvērtē, vai no vietnes ir redzams, ka pārdevējs apzināti darbojas, lai slēgtu distances līgumus ar citu dalībvalstu patērētājiem, un vai tos aicina un iedrošina noslēgt distances līgumu. Šajā sakarā ir būtiska, piemēram, interneta vietnē sniegtā informācija: starptautiskā sarunu koda norāde pie sava tālruņa numura vai faksa numura vai ārvalstu patērētāju apkalpošanai vai informācijas sniegšanai paredzētā tālruņa numura norāde (56); ceļa norāde, lai no citām dalībvalstīm sasniegtu vietu, kur pārdevējs veic savu darbību (piemēram, ceļa norādījumi, starptautiskie dzelzsceļa savienojumi, tuvākās lidostas); iespēja pārbaudīt preču pieejamību vai pakalpojuma sniegšanas iespējamību (57); citas dalībvalsts patērētāja iespēja saņemt informatīvo biļetenu [newsletter] par pārdevēja piedāvātajām precēm vai pakalpojumiem. Interaktīvajās interneta vietnēs šajā sakarā ir svarīga, piemēram, arī iespēja, ka, ierakstot savu adresi līguma noslēgšanai, patērētājs izvēlas starp vairākām dalībvalstīm to dalībvalsti, kurā ir viņa domicils.
79. Turpretī – kā to pareizi ir precizējusi Komisija – ar to vien, ka interneta vietnē ir norādīta elektroniskā pasta adrese, nepietiek, lai rastos darbības “novirzīšana” Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Faktiski elektroniskā pasta adreses norāde ir obligāta saskaņā ar direktīvas par elektronisko tirdzniecību 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Arī citu datu norāde, kas nodrošina ātru, tiešu un efektīvu sazināšanos ar pakalpojumu sniedzēju, pati par sevi neveido darbības “novirzīšanu” uz patērētāja domicila dalībvalsti, jo šie dati ir obligāti (58). Ja vienas vienīgās šīs norādes būtu pietiekošas, lai rastos darbības “novirzīšana”, tad faktiski visas interneta vietnes iekļautos šajā kategorijā, kas būtu pretrunā Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta mērķim.
80. Turklāt ir jāņem vērā iepriekš veiktā komercdarbība ar patērētājiem no citām dalībvalstīm. Ir jāpārbauda, vai pārdevējs iepriekš jau bija noslēdzis līgumus ar patērētājiem no citām dalībvalstīm (59). Šī kritērija ietvaros, protams, rodas jautājums, uz cik daudziem klientiem vai cik lielu klientu (patērētāju) procentuālu daļu noteiktās dalībvalstīs ir jābūt pārdevējam, lai rastos darbības “novirzīšana” uz ārvalstīm. Uzskatu, ka tas ir atkarīgs no lietas apstākļiem. Ja pārdevējs parasti slēdz distances līgumus ar kādas dalībvalsts patērētājiem, tad neapšaubāmi tas novirza savu darbību uz šo dalībvalsti. Atbilde uz šo jautājumu ir grūtāka, ja pārdevējs ir noslēdzis līgumu tikai ar vienu citas dalībvalsts patērētāju. Līguma noslēgšana tikai ar vienu citas dalībvalsts patērētāju pati par sevi un neatkarīgi no citiem kritērijiem principā nav pietiekoša, lai rastos darbības “novirzīšana” uz šo dalībvalsti (60). Ja Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts būtu interpretējams tā, ka darbības “novirzīšana” nozīmē tikai viena līguma noslēgšanu (61), jēdziens darbības “novirzīšana”, kas paredz aktīvu pārdevēja darbošanos, lai slēgtu līgumus ar citu dalībvalstu patērētājiem, zaudētu nozīmi. Tomēr, ja citi kritēriji apstiprina, ka darbība tiek “novirzīta” uz kādu dalībvalsti, var argumentēt, ka pārdevējs, zinot, ka slēdz līgumu ar citas dalībvalsts patērētāju, ir parādījis gatavību novirzīt savu darbību arī uz šī patērētāja domicila dalībvalsti.
81. Attiecībā uz vietnes valodu Padomes un Komisijas Kopīgajā deklarācijā par Regulas Nr. 44/2001 15. pantu (62), kas ir pārņemta Romas I regulas 24. apsvērumā, ir teikts, ka interneta vietnē izmantotā valoda nav būtisks faktors. Taču var argumentēt, ka dažos atsevišķos gadījumos valoda tomēr norāda uz darbības “novirzīšanu” uz kādu dalībvalsti vai uz vairākām dalībvalstīm. Pēc manām domām, valoda var būt derīgs kritērijs divos aspektos.
82. Pirmkārt, ja interneta vietnes valoda ir kāda valoda, kas nav īpaši izplatīta un ir tikai vienas dalībvalsts oficiālā valoda, tas var norādīt, ka pārdevējs novirza savu darbību tikai uz šo dalībvalsti (63). Šis kritērijs, protams, var būt problemātisks, jo rada jautājumu, vai šāda interneta vietne ir vērsta tikai uz tās dalībvalsts patērētājiem, kur šī valoda ir oficiālā valoda, vai arī uz personām, kuras runā šajā valodā, bet dzīvo citās dalībvalstīs (64). Tomēr uz šo argumentu var atbildēt ar gramatisku Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretāciju: saskaņā ar šo pantu pārdevējam ir jānovirza sava darbība uz kādu dalībvalsti, nevis uz kādu patērētāju grupu, kas runā kādā noteiktā valodā. Turpretī gadījumā, kad interneta vietnes valoda ir plaši izplatīta (65) vai kad tā ir vairāku dalībvalstu oficiālā valoda (66), nevar automātiski secināt, ka pārdevēja darbība tiek “novirzīta” arī uz citām dalībvalstīm, kuras nav pārdevēja dalībvalsts. Arī šajā gadījumā ir jālemj, pamatojoties uz visu rīcībā esošo informāciju.
83. Otrkārt, manuprāt, ir būtiski pārbaudīt, vai interneta vietne, kas ir izveidota vienā valodā, var tikt apskatīta citā valodā. Šis apstāklis ir būtisks, jo tas norāda, ka pārdevējs novirza savu darbību arī uz citām dalībvalstīm. Faktiski ar iespēju nomainīt valodu pārdevējs apzināti parāda savu nodomu noslēgt līgumus arī ar patērētājiem no citām dalībvalstīm (67).
84. Turklāt ir jāizvērtē, vai kādas valsts augstākā līmeņa domēnu (top‑level domain) lietošana var būt būtisks kritērijs (68). Atšķirībā no Nīderlandes valdības uzskatu, ka šis kritērijs var būt svarīgs, lai izlemtu, vai pārdevējs novirza savu darbību uz kādu dalībvalsti, bet šajā sakarā ir jāņem vērā divi apstākļi. Pirmkārt, kādas dalībvalsts interneta domēna lietošana ir skaidra norāde uz apstākli, ka pārdevējs novirza savu darbību uz dalībvalsti, kas atbilst šim domēnam. Ja pārdevējs – piemēram, Internationale Frachtschiffreisen Pfeiffer lietā Pammer – izveido interneta vietni domēnā “.de”, tas noteikti liecina, ka tas novirza savu darbību uz Vācijas tirgu. Otrkārt, kādas dalībvalsts interneta domēna lietošana neizslēdz iespēju, ka darbība tiek “novirzīta” uz citām dalībvalstīm. Ja, piemēram, pārdevējs izveido interneta vietni domēnā “.de” un citi kritēriji skaidri norāda, ka pārdevējs novirza savu darbību arī uz citām dalībvalstīm, ir jāsecina, ka tā darbība tiek veikta ne tikai Vācijā.
85. Kritērijs par kādas dalībvalsts interneta domēna lietošanu faktiski ir svarīgs galvenokārt gadījumā, kad pārdevējs, kas ir reģistrēts vienā dalībvalstī, izmanto tās dalībvalsts domēnu, kurā tas nav reģistrēts (69). Ja, piemēram, pārdevējs, kas ir reģistrēts Apvienotajā Karalistē, izveidotu interneta vietni domēnā “.es”, būtu skaidrs, ka tas novirza savu darbību (arī) uz Spānijas tirgu. Šajā sakarā ir jāņem vērā arī apstāklis, ka, lai reklamētu savu darbību, daži pārdevēji veido vairākas nacionālas interneta vietnes; bieži vien no jumta interneta vietnes patērētājs tiek nosūtīts uz interneta vietni ar domēnu viņa domicila valstī. Šajā gadījumā interneta vietnē ar vienas dalībvalsts domēnu pārdevējs parasti novirza savu darbību tikai uz domēna dalībvalsts tirgu; tomēr katrā konkrētā lietā ir jāizlemj, vai pārdevējs novirza savu darbību arī uz citām dalībvalstīm.
86. Analoģiski, valstij neitrālu domēna nosaukumu izmantošana (70) var norādīt uz apstākli, ka pārdevējs novirza savu darbību ne tikai uz sava domicila dalībvalsti, bet arī uz citām dalībvalstīm, arī, ja ar to nepietiek, lai varētu secināt, ka pārdevējs novirza savu darbību uz visām dalībvalstīm. Arī šajā gadījumā ir jāizvērtē interneta vietnes saturs un, pamatojoties uz visiem kritērijiem, jālemj, uz kādām dalībvalstīm pārdevējs novirza savu darbību.
87. Turklāt ir jāpārbauda, vai, definējot kādu darbību kā “novirzītu” – kā to iesaka Komisija –, ir jāņem vērā pārdevēja darbības veids. Komisija, piemēram, uzskata, ka amatniecības darbības gadījumā, ko parasti veic vietējā mērogā, nav darbības “novirzīšanas” uz citām dalībvalstīm. Uzskatu, ka šis arguments nevar būt pieņemams. Neatkarīgi no darbības veida pārdevējs var, piemēram, nolemt pārdot preces (71) vai sniegt pakalpojumus (72) arī citu dalībvalstu patērētājiem. Tādēļ darbības veidam, manuprāt, nav jābūt noteicošam.
88. Turklāt ir jāizvērtē, vai pārdevējs, izmantojot dažādas interneta piedāvātās tehniskās iespējas, ir centies informēt dažu dalībvalstu patērētājus par savu piedāvājumu un mudināt tos noslēgt līgumus. Šajā kontekstā iekļaujas, piemēram, tās komerciālās saites uz interneta vietnēm, kas dažās dalībvalstīs parādās, izmantojot meklēšanas mašīnas, vai logi, kuri dažās dalībvalstīs veras vaļā, kad tiek atvērtas interneta vietnes (pop‑up). Turklāt ir jāvērtē, vai pārdevējs bija sūtījis dažu dalībvalstu patērētājiem pa elektronisko pastu saites uz savu vietni, vai aicinājis tos noslēgt distances līgumu bez jebkāda šāda veida lūguma no patērētāju puses (73). Sūtot šādas elektroniskā pasta vēstules, manuprāt, nav nozīmes tam, vai pārdevējs bija zinājis, kāda ir patērētāja domicila dalībvalsts. Ja pārdevējs sūta nevēlamu elektronisko pastu, manuprāt, tam ir jāuzņemas risks būt iesūdzētam tiesā vai sākt tiesvedību pret patērētāju jebkurā dalībvalstī.
89. Ir svarīgi arī, vai pārdevējs, kam ir interneta vietne, novirza savu darbību uz patērētāja domicila dalībvalsti ar citiem reklāmas līdzekļiem: vai, piemēram, viņš ir reģistrējis savu vietni interneta vietņu reģistrā vai bija reklamējis savu darbību presē, radio, televīzijā vai citos līdzekļos. Šajā gadījumā, bez šaubām, runa ir nevis par darbības “novirzīšanu” interneta vietnē, bet gan par darbības “novirzīšanu” ar citiem līdzekļiem, tomēr – kā jau esmu teikusi (74) – arī šajā gadījumā ir piemērojams Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts.
90. Nobeigumā vēlos precizēt, ka šie kritēriji nav izsmeļoši un ka, izvērtējot, vai pārdevējs novirza savu darbību uz patērētāja domicila dalībvalsti vai nē, vienmēr jāņem vērā visi kritēriji, nevis tikai daži no tiem.
c) Jautājums par to, vai ir pieļaujams skaidri izslēgt darbības “novirzīšanu” uz konkrētām dalībvalstīm
91. Visbeidzot, īsumā ir jāanalizē arī jautājums, vai pārdevējs savā interneta vietnē var skaidri norādīt savu nodomu nenovirzīt savu darbību uz konkrētām dalībvalstīm vai novirzīt to tikai uz konkrētām dalībvalstīm (tā saucamais disclaimer) (75). Šis jautājums nav tieši uzdots šajās lietās, jo pārdevēju interneta vietnēs šāds paziņojums netika norādīts. Tāpēc turpmāk es mēģināšu norādīt tikai dažus iespējamos variantus šī diezgan sarežģītā jautājuma izpētei.
92. Pirmkārt, ja pārdevējs var netiešā veidā izslēgt (vai apstiprināt) savas darbības “novirzīšanu” uz dažām dalībvalstīm, ar noteikumu, ka tas konkrētā veidā sakārto savas vietnes saturu, neredzu iemeslu, kādēļ nevarētu atļaut pārdevējam arī tiešā veidā izslēgt (vai apstiprināt) savas darbības novirzīšanu uz konkrētām dalībvalstīm. Šajā sakarā ir svarīgi, lai pārdevējs arī faktiski darbotos atbilstoši tam, ko tas norāda savā interneta vietnē. Ja interneta vietnē pārdevējs paziņo, ka nenovirza savu darbību uz konkrētām dalībvalstīm, un, neraugoties uz to, vēlāk slēdz līgumus ar šo valstu patērētājiem, viņš nevar atsaukties uz skaidru paziņojumu nenovirzīt savu darbību uz šīm dalībvalstīm.
93. Otrkārt, man šķiet pārāk ierobežojoša tēze, ka pārdevējiem ir jābūt iespējai tiešā veidā izslēgt darbības “novirzīšanu” uz konkrētām dalībvalstīm it sevišķi tādēļ, lai tie nevarētu tikt iesūdzēti tiesā šajās dalībvalstīs, jo iespējamība būt tur iesūdzētiem tiesā atturētu tos no elektroniskās tirdzniecības.
94. Pirmkārt, ir jāņem vērā, ka šobrīd Savienības tiesībās jau ir pieņemti vairāki tiesību akti, kas atvieglo pārrobežu strīdu izšķiršanu un pārrobežu spriedumu izpildi, piemēram, Regula (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām (76), Regula (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru (77), Regula (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem (78); arī Regulā Nr. 44/2001 ir iekļauti noteikumi par spriedumu atzīšanu un izpildi (79). Šo regulu mērķis ir vienkāršot un paātrināt pārrobežu strīdu izšķiršanu un samazināt tās izmaksas (80), proti, nodrošināt brīvu maksājuma rīkojumu, spriedumu, izlīgumu un publisku aktu apriti (81). Tādējādi uzskatu par pārspīlētām bailes, ka mazie un vidējie uzņēmumi tikai iespējas tikt iesūdzētiem tiesā citās dalībvalstīs dēļ atteiksies no elektroniskās tirdzniecības un ka tikai šī iemesla dēļ tiem ir jāļauj skaidri izslēgt savas darbības novirzīšanu (82).
95. Otrkārt, ir jāņem vērā, ka iemesli, kuru dēļ pārdevējs var vēlēties izslēgt savas darbības novirzīšanu uz citām dalībvalstīm, var būt ļoti dažādi, tie var būt tādi, kas pamato iespēju nepieļaut savas darbības novirzīšanu uz citām dalībvalstīm. Pārdevējs varētu nevēlēties novirzīt savu darbību uz citām dalībvalstīm tāpēc, ka savā dalībvalstī tam ir stabili un uzticami klienti un tas nevēlas paplašināt savu darbību. Tas varētu vēlēties ierobežot pakalpojumu sniegšanu tikai ar savu dalībvalsti, jo izmaksas par pārvadājumiem uz citām dalībvalstīm ir pārāk augstas un šis variants tam vienkārši nebūtu izdevīgs no ekonomiskā viedokļa. Pārdevējam, piemēram, var būt skaidrs komerciālais skatījums tādā ziņā, ka tas vēlas palielināt savu konkurētspēju kādā konkrētā reģionā – piemēram, Beniluksa valstīs – un līdz ar to tas domā veikt komercdarbību tikai ar šo valstu patērētājiem. Vai lēmums par darbības novirzīšanas ierobežošanu nav patstāvīgs paša pārdevēja lēmums uzņēmējdarbības ietvaros, kas viņam ir atzīstams, protams, ar nosacījumu, ka šis lēmums atbilst konkurences aizsardzības noteikumiem? Vai pārdevējam patiešām var likt potenciāli strādāt arī ar citu dalībvalstu patērētājiem, liedzot tam iespēju savā interneta vietnē tiešā veidā norādīt, uz kurām dalībvalstīm tas novirza savu darbību?
96. Treškārt, ar noteiktu piesardzību ir apskatāms Luksemburgas valdības arguments, ka tieša norāde interneta vietnē par darbības “novirzīšanas” uz konkrētām dalībvalstīm izslēgšanu ir pretrunā Pakalpojumu direktīvas 20. pantam, kurā ir aizliegta pakalpojumu saņēmēja diskriminācija pēc tā valstspiederības vai dzīvesvietas.
97. No vienas puses – ārpus jautājuma, ciktāl ir piemērojama Pakalpojumu direktīva (83) –, ir jāņem vērā apstāklis, ka šī direktīva tāpat kā tās 20. pants ir adresēta dalībvalstīm, tāpēc var tikai pārbaudīt, vai šis pants ir saderīgs ar valsts tiesību normām, kas atļauj interneta vietnē skaidri norādīt darbības “novirzīšanas” uz konkrētām dalībvalstīm izslēgšanu.
98. No otras puses, ir jāpatur prātā, ka Pakalpojumu direktīvas 20. panta 2. punktā ir atstāta iespēja paredzēt atšķirīgus pakalpojumu piekļuves nosacījumus, kas saistīti ar pakalpojumu saņēmēja valstspiederību vai dzīvesvietu, ja šādas atšķirības tieši attaisno objektīvi kritēriji. Pakalpojumu direktīvas 20. pantā tātad ir atļauta nevienlīdzīga attieksme, kas ir saistīta ar pakalpojumu saņēmēja valstspiederību vai dzīvesvietu, ja šāda nevienlīdzība ir objektīvi pamatota, kas jānosaka katrā gadījumā atsevišķi (84).
99. Tādējādi uzskatu, ka pārdevējiem principā ir jābūt iespējai skaidri norādīt, uz kurām valstīm tie novirza vai nenovirza savu darbību (85), un ka katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā visus lietas apstākļus, ir jāpārbauda, vai šāda norāde (ne)atbilst citām Savienības tiesību normām.
3) Secinājums
100. Pamatojoties uz šo secinājumu 51.–99. punktā norādīto, uzskatu, ka atbilde uz otro prejudiciālo jautājumu lietā Pammer un uz prejudiciālo jautājumu lietā Hotel Alpenhof ir, ka, lai darbība tiktu “novirzīta” Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, nepietiek ar to, ka personas, kas veic komercdarbību vai profesionālu darbību, interneta vietne ir pieejama internetā patērētāja domicila dalībvalstī. Valsts tiesai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, jālemj, vai persona, kas veic komercdarbību vai profesionālu darbību, novirza savu darbību uz patērētāja domicila dalībvalsti. Šie vērtējumam svarīgie faktori ir galvenokārt interneta vietnes saturs, darbība, ko līdz tam brīdim ir veikusi persona, kas veic komercdarbību vai profesionālu darbību, izmantotais interneta domēna veids un interneta reklāmas vai citas reklāmas iespēju lietošana.
VII – Secinājumi
101. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Oberster Gerichtshof iesniegtajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) tāds līgums par ceļojuma organizēšanu ar kravas kuģi kā tas, kas ir aplūkojams pamata lietā, ir līgums, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 15. panta 3. punkta izpratnē;
2) lai darbība tiktu “novirzīta” Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, nepietiek ar to, ka personas, kas veic komercdarbību vai profesionālu darbību, interneta vietne ir pieejama internetā patērētāja dzīvesvietas dalībvalstī. Valsts tiesai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, ir jāvērtē, vai persona, kas veic komercdarbību vai profesionālu darbību, novirza savu darbību uz patērētāja domicila dalībvalsti vai nē. Šim vērtējumam svarīgie faktori ir galvenokārt interneta vietnes saturs, darbība, ko līdz tam brīdim ir veikusi persona, kas veic komercdarbību vai profesionālu darbību, izmantotais interneta domēna veids un interneta reklāmas vai citas reklāmas iespēju lietošana.