TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2019. gada 8. maijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm sociālā nodrošinājuma jomā – Direktīva 79/7/EEK – 4. pants – Jebkādas diskriminācijas dzimuma dēļ aizliegums – Netieša diskriminācija – Nepilns darba laiks – Vecuma pensijas aprēķins
Lietā C‑161/18
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas autonomās kopienas Augstākā tiesa, Spānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2018. gada 17. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 27. februārī, tiesvedībā
Violeta Villar Láiz
pret
Instituto Nacional de la Seguridad Social (INSS),
Tesorería General de la Seguridad Social (TGSS),
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Prehala [A. Prechal] (referente), tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen], J. Malenovskis [J. Malenovský], K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] un L. S. Rosi [L. S. Rossi],
ģenerāladvokāts: H. Saugmandsgors Ēe [H. Saugmandsgaard Øe],
sekretāre: L. Karasko Marko [L. Carrasco Marco], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 10. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– V. Villar Láiz vārdā – R. M. Gil López, abogada,
– Instituto Nacional de la Seguridad Social (INSS) un Tesorería General de la Seguridad Social (TGSS) vārdā – A. Alvarez Moreno un G. Guadaño Segovia, letradas,
– Spānijas valdības vārdā – L. Aguilera Ruiz un V. Ester Casas, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – S. Pardo Quintillán un C. Valero, pārstāves,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. pantu un Padomes Direktīvas 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos (OV 1979, L 6, 24. lpp.) 4. pantu.
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Violeta Villar Láiz un Instituto Nacional de la Seguridad Social (INSS) (Valsts sociālā nodrošinājuma iestāde (INSS), Spānija) un Tesorería General de la Seguridad Social (TGSS) (Vispārējā sociālā nodrošinājuma kase (TGSS), Spānija) saistībā ar vecuma pensijas aprēķinu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 79/7
3 Direktīvas 79/7 1. pantā ir paredzēts:
“Šīs direktīvas mērķis ir sociālā nodrošinājuma jomā un citos sociālās aizsardzības posmos, kas paredzēti 3. pantā, pakāpeniski īstenot vienlīdzīgas attieksmes principu pret vīriešiem un sievietēm sociālā nodrošinājuma jautājumos, šeit turpmāk sauktu “vienlīdzīgas attieksmes princips”.”
4 Saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu:
“Šī direktīva attiecas uz:
a) tiesību aktos noteiktajām sistēmām, kas nodrošina aizsardzību šādos gadījumos:
[..]
– vecums,
[..].”
5 Minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nepastāv nekāda – ne tieša, ne netieša – diskriminācija dzimuma dēļ, jo īpaši atsaucoties uz civilo vai ģimenes stāvokli, konkrēti, attiecībā uz:
– sociālā nodrošinājuma sistēmu darbības apjomu un pieejas nosacījumiem,
– pienākumu veikt iemaksas un iemaksu aprēķināšanu,
– pabalstu aprēķināšanu, ietverot palielinājumus, kas maksājami attiecībā uz laulāto un par apgādājamiem, un nosacījumus, kas reglamentē termiņus, kuros ir tiesības uz pabalstiem, un to saglabāšanu.”
Direktīva 2006/54/EK
6 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV 2006, L 204, 23. lpp.), 30. apsvērums ir formulēts šādi:
“Noteikumu pieņemšanai attiecībā uz pierādīšanas pienākumu ir liela nozīme, lai nodrošinātu vienlīdzības principa efektīvu piemērošanu. Kā Tiesa ir paziņojusi, tādēļ būtu jāizstrādā noteikums, lai nodrošinātu, ka pierādīšanas pienākums pāriet pie atbildētāja, ja tas ir prima facie diskriminācijas gadījums, izņemot attiecībā uz procesiem, kuros apstākļu izmeklēšana ir tiesas vai citas kompetentas valsts iestādes kompetencē. Tomēr jāprecizē, ka to faktu izvērtēšana, pēc kuriem var uzskatīt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija, joprojām ir attiecīgās valsts iestādes kompetencē saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi. Turklāt dalībvalstu uzdevums ir jebkurā piemērotā procesa posmā ieviest noteikumus par pierādījumiem, kas ir labvēlīgāki prasītājiem.”
7 Šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
b) netieša diskriminācija: ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām, ja vien minētais noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav atbilstīgs un vajadzīgs līdzeklis šāda mērķa sasniegšanai;
[..].”
Spānijas tiesības
8 Ley General de la Seguridad Social (Vispārējais sociālā nodrošinājuma likums) konsolidētās redakcijas, kas apstiprināta ar 2015. gada 30. oktobra Real Decreto Legislativo 8/2015 (Karaļa Leģislatīvais dekrēts 8/2015, BOE Nr. 261, 2015. gada 31. oktobris, 103291. lpp., un labojums – BOE Nr. 36, 2016. gada 11. februāris, 10898. lpp.) (turpmāk tekstā – “LGSS”), 209. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Vecuma pensijas pamatsumma ir dalījums, ko iegūst, attiecīgās personas iemaksu pamatsummu 300 mēnešu laikā tieši pirms tiesību pamatā esošā fakta iestāšanās mēneša dalot ar 350 [..].”
9 LGSS astotajā pārejas noteikumā ir noteikts:
“[..] No 2016. gada 1. janvāra vecuma pensijas pamatsummu veido dalījums, ko iegūst, iemaksu pamatsummu 228 mēnešu laikā tieši pirms tiesību pamatā esošā fakta iestāšanās mēneša dalot ar 266 [..].”
10 Saskaņā ar LGSS 210. panta 1. punktu:
“Vecuma pensijas apmēru nosaka, piemērojot atbilstoši iepriekšējā pantā noteiktajā kārtībā aprēķinātajai pamatsummai šādas procentuālās daļas:
a) 50 % attiecībā uz pirmajiem 15 iemaksu gadiem;
b) sākot ar 16. gadu, katrs mēnesis, saistībā ar kuru veikta papildus iemaksa, ļauj piemērot procentuālo daļu, kas posmā no 1. līdz 248. mēnesim sasniedz 0,19 % un attiecībā uz katru mēnesi pēc 248. mēneša sasniedz 0,18 %, tomēr pamatsummai piemērojamā procentuālā daļa nepārsniedz 100 % [..]
[..].”
11 Attiecībā uz 2016. gadu saskaņā ar Vispārējā sociālā nodrošinājuma likuma devīto pārejas noteikumu, sākot no 16. gada katrs papildu mēnesis, saistībā ar kuru ir veikta iemaksa, ļauj piemērot 0,21 % laikposmā no 1. līdz 163. mēnesim, pēc tam 0,19 % attiecībā uz katru no nākamajiem 83 mēnešiem līdz brīdim, kad ir sasniegta maksimālā robežvērtība 100 %.
12 LGSS 245.–248. pantā ir ietvertas normas, kas ir piemērojamas nepilnu darba laiku nodarbinātiem darba ņēmējiem attiecībā uz finanšu pabalstu piešķiršanu no sociālā nodrošinājuma sistēmas.
13 LGSS 245. pantā “Sociāla aizsardzība” ir noteikts:
“1. Sociālā aizsardzība, kas izriet no nepilna darba laika darba līgumiem, pamatojas uz vienlīdzīgas attieksmes principu attiecībā uz pilna darba laika un nepilna darba laika darba ņēmējiem [..].
2. Šajā sadaļā izklāstītās normas ir piemērojamas darba ņēmējiem, ar kuriem ir noslēgts nepilna darba laika līgums, nepilna darba laika maiņu līgums un tā sauktais “fijo‑discontinuo” līgums atbilstoši Ley del Estatuto de los Trabajadores [(Likuma par darba ņēmēju statusu pārstrādātā redakcija)] 12. un 16. pantam, uz kuriem attiecas vispārējais regulējums, tostarp uz nepilna darba laika darba ņēmējiem vai atbilstoši fijo‑discontinuo līgumam nodarbinātiem darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas īpašais mājsaimniecībā nodarbināto personu regulējums.”
14 Saskaņā ar LGSS 246. pantu “Iemaksas”:
“1. Sociālā nodrošinājuma iemaksu un ar tām saistīto iemaksu bāze vienmēr tiek aprēķināta par katru mēnesi, un to veido faktiski saņemtais atalgojums par nostrādātajām stundām – gan parastajām, gan virsstundām.
2. Šādi noteiktā iemaksu bāze nevar būt mazāka par tiesiskajā regulējumā paredzētajām summām.
3. Sociālā nodrošinājuma iemaksas par virsstundām tiek veiktas, ņemot vērā tādu pašu bāzi un procentu likmes kā parasto darba stundu gadījumā.”
15 LGSS 247. pantā attiecībā uz iemaksu periodu aprēķināšanu ir paredzēts:
“Lai apliecinātu iemaksu laikposmus, kas nepieciešami, lai rastos tiesības uz vecuma pensiju, pastāvīgas invaliditātes, nāves un pārdzīvojušā laulātā, pārejošas darba nespējas, maternitātes vai paternitātes pabalstu, tiek piemēroti šādi noteikumi:
a) tiek ņemti vērā dažādie laikposmi, kuros darba ņēmējs ir bijis nodarbināts saskaņā ar nepilna darba laika līgumu, neatkarīgi no darba laika ilguma, kas ir nostrādāts katrā no šiem laikposmiem.
Šim mērķim tiek piemērots samazinošs nepilna darba laika koeficients, ko nosaka atbilstoši nostrādātā nepilna darba laika procentuālajai daļai attiecībā uz salīdzināma pilna darba laika ņēmēja nostrādāto darba laiku un piemēro attiecībā uz nodarbinātības laikposmu atbilstoši nepilna darba laika līgumam, kā rezultātā tiek noteikts to dienu skaits, attiecībā uz kurām uzskatāms, ka faktiski ir veiktas iemaksas par katru laikposmu.
Ja nepieciešams, šāda aprēķina iznākumā noteikto dienu skaitam tiek pievienotas pilna darba laika iemaksu dienas, kā rezultātā iegūst kopējo iemaksu dienu skaitu, kas tiek ņemts vērā aprēķinā saistībā ar tiesībām uz [sociālā nodrošinājuma] pabalstiem.
b) Tiklīdz ir noteikts apliecināto iemaksu dienu skaits, tiek aprēķināts vispārējais samazinošais nepilnu darba laika koeficients, kas atbilst procentuālajai daļai, kura atspoguļo nostrādāto dienu skaitu, kas ir ņemtas vērā kā iemaksu dienas atbilstoši iepriekšējā a) punkta noteikumiem attiecībā uz kopējo nodarbinātības dienu skaitu visas darba ņēmēja profesionālās dzīves garumā. [..]
c) Minimālais iemaksu periods, kas nepilna darba laika darba ņēmējiem ir vajadzīgs katram [sociālā nodrošinājuma] finanšu pabalstam, attiecībā uz kuru ir noteikts šāds laikposms, tiek iegūts, vispirms vispārēji piemērojot attiecīgajam periodam b) punktā minēto samazinošo nepilna darba laika koeficientu.
Gadījumos, kuros tiesību iegūšanai uz atbilstošu finanšu pabalstu ir nepieciešams, lai daļa vai pilnībā viss paredzētais minimālais iemaksu laikposms iekļautos noteiktā periodā, vajadzīgā iemaksu laikposma noteikšanai tiek izmantots vispārējais samazinošais nepilna darba laika koeficients. Periods, kurā ir jāiekļaujas vajadzīgajam laikposmam, katrā ziņā ir attiecīgajam pabalstam vispārēji noteiktais periods.”
16 LGSS 248. pantā “Finanšu pabalstu apjoms” ir noteikts:
“1. Finanšu pabalstu pamatsummas noteikšanu regulē šādi noteikumi:
a) vecuma pensiju un pastāvīgas invaliditātes pabalstu pamatsumma tiek aprēķināta atbilstoši vispārējiem noteikumiem.
[..]
2. Lai aprēķinātu vecuma un vispārējas slimības izraisītas pastāvīgas invaliditātes pensiju, tiek ņemti vērā laikposmi, uz kuriem neattiecas prasības par iemaksu veikšanu, ievērojot darba līgumā noteiktajām stundām ikreiz piemērojamo minimālo iemaksu bāzi.
3. Lai noteiktu vecuma un slimības, kas nav arodslimība, izraisītas pastāvīgas invaliditātes pensijas apjomu, atbilstoši 247. panta 2. punkta a) apakšpunktam aprēķinātais iemaksu dienu skaits tiek palielināts par [..], piemērojot koeficientu 1,5, bet šādi iegūto dienu skaits nedrīkst pārsniegt nepilna darba laika periodu.
Procentuālo daļu, kas piemērojama aplūkojamajam pamatsummai, nosaka atbilstoši vispārējai skalai, uz kuru veikta atsauce 210. panta 1. punktā, izņemot šādu izņēmuma gadījumu:
[..].”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
17 No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka V. Villar Láiz ir lūgusi INSS vecuma pensijas izmaksu.
18 INSS viņai piešķīra vecuma pensiju no 2016. gada 1. oktobra, un tās apjoms tika aprēķināts, palielinot pamatsummas apjomu ar samazinošā koeficienta 53 % piemērošanu; šajā koeficientā ir ņemts vērā fakts, ka V. Villar Láiz būtisku savas profesionālās dzīves daļu ir strādājusi nepilna darba laika darbu.
19 Iesniedzējtiesa paskaidro, ka minētā pamatsumma izriet no vidējās iemaksu pamatsummas, kas aprēķināta saskaņā ar faktiski saņemto atalgojumu par nostrādātajām stundām, uz kurām balstoties daudzus gadus pirms vecuma pensijas ir veiktas iemaksas.
20 V. Villar Láiz lūdza, lai viņas vecuma pensijas apjoma aprēķinā tiktu piemērots koeficients 80,04 %, tādējādi ņemot vērā viņas nepilna darba laika darba laikposmus tāda pašā veidā kā pilna laika darba laikposmus.
21 Tā kā šīs lūgums tika noraidīts, V. Villar Láiz iesniedza pieteikumu Juzgado de lo Social n° 4 de Valladolid (Vajadolidas Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 4, Spānija). Viņa norādīja, ka valsts tiesiskajā regulējumā iedibinātā atšķirīgā attieksme ir pamats netiešai diskriminācijai dzimuma dēļ, jo lielākā daļa nepilna darba laika darba ņēmēju ir sievietes.
22 Juzgado de lo Social n° 4 de Valladolid (Vajadolidas Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 4) ar 2017. gada 30. jūnija spriedumu noraidīja pieteikumu, motivējot ar to, ka atšķirīgā attieksme pret nepilna darba laika darba ņēmējiem vecuma pensiju aprēķināšanā neveido diskrimināciju, jo piemērojamā formula ir paredzēta, lai aprēķinu pielāgotu veiktajām iemaksām atbilstoši pro rata temporis principam.
23 V. Villar Láiz par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
24 Minētā tiesa paskaidroja, ka vecuma pensijas aprēķināšanas sistēma ir tikusi ieviesta pēc Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija) 2013. gada 14. marta sprieduma Nr. 61/2013. Ar šo spriedumu Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa), ņemot vērā Tiesas 2012. gada 22. novembra spriedumu Elbal Moreno (C‑385/11, EU:C:2012:746), ir atzinusi par neatbilstošu Konstitūcijai agrāko ar likumu noteikto sistēmu, saskaņā ar kuru tiesību uz vecuma pensiju iegūšanai nepilna darba laika darba laikposmi tika ņemti vērā proporcionāli pilna darba laika ilgumam, tomēr piemērojot reizināšanas koeficientu 1,5. Atbilstoši šai sistēmai, ja šādi aprēķinātais nostrādātais laiks nepārsniedza 15 gadus, darba ņēmējam nebija tiesību uz vecuma pensiju. Saskaņā ar veikto reformu likumdevējs grozīja tiesību uz vecuma pensiju sistēmu, vienlaikus pensijas apjoma aprēķināšanai ieviešot samazinošo koeficientu tiem darba ņēmējiem, kuri ir strādājuši nepilna darba laika darbu.
25 Vispārēji pensijas apmērs atbilst pamatsummai, kas ir balstīta uz pirmspensijas gados veikto iemaksu vidējo pamatsummu, kura palielināta, piemērojot procentuālo daļu, kas noteikta atkarībā no iemaksu gadu skaita.
26 Attiecībā uz konkrēti nepilna darba laika darba ņēmējiem šīs procentuālās daļas aprēķināšanas noteikumi ir paredzēti LGSS 247. pantā. No minētā panta izrietot, ka nepilna darba laika darba laikposmi tiek ņemti vērā nevis pilnā apjomā, bet proporcionāli nepilna laika darba apjomam, piemērojot samazinošo koeficientu, kas atbilst procentuālajai daļai, ko veido nepilna darba laika darba ņēmēja darbalaika attiecība pret salīdzināma pilna darba laika darba ņēmēja darbalaiku.
27 Visbeidzot atbilstoši LGSS 248. panta 3. punktam to iemaksu dienu skaits, kas noteikts, balstoties uz šo aprēķinu, tiek palielināts, piemērojot koeficientu 1,5, taču no tā izrietošais dienu skaits nevar pārsniegt to dienu skaitu, saistībā ar kurām faktiski ir veiktas iemaksas.
28 Šīs pašās tiesas ieskatā, no tā izriet, ka attiecībā uz nepilna darba laika darba laikposmiem Spānijas tiesībās visbiežāk ir paredzētas nelabvēlīgas sekas nepilna laika darba ņēmējiem salīdzinājumā ar pilna laika darba ņēmējiem un ka tikai dažos gadījumos, kas ir neliela daļa, sekas ir neitrālas tad, kad ar nepilna darba laiku saistītais samazinošais koeficients ir lielāks vai vienāds ar divām trešdaļām no pilna darba laika.
29 No tā izriet, ka pensijas aprēķināšanas sistēma esot divkārši nelabvēlīga nepilna darba laika gadījumā. Proti, papildus tam, ka nepilna darba laika darba ņēmēja alga un līdz ar to piemērojamā pamatsumma ir mazākas nekā pilna darba laika darba ņēmējiem, šī sistēma proporcionāli nepilna darba laika apjomam samazinot iemaksu laikposmus, kas ņemami vērā, lai noteiktu pamatsummai piemērojamo procentuālo daļu.
30 Iesniedzējtiesa paskaidro, ka valsts vecuma pensijas aprēķināšanas sistēmas nelabvēlīgais raksturs nepilna darba laika darba ņēmēju gadījumā galvenokārt skar sievietes, jo saskaņā ar Instituto Nacional de Estadística (Valsts Statistikas institūts, Spānija) 2017. gada pirmajā ceturksnī 75 % no nepilna darba laika darba ņēmējiem bija sievietes.
31 Šādos apstākļos iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietā aplūkojamās attiecīgās tiesību normas rada netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ pretēji Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktam un Hartas 21. pantam. Proti, nešķietot, ka attiecīgās valsts tiesību normas atbilst leģitīmam sociālās politikas mērķim, vai vismaz tās neesot samērīgas ar šo mērķi.
32 Iesniedzējtiesa uzskata, ka ir neiespējami interpretēt LGSS veidā, kas atbilst Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktam. Šajā ziņā tā arī precizē, ka saskaņā ar Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) judikatūru Spānijas tiesa varot nepiemērot tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais vienīgi tad, ja tā ir lūgusi Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu vai lūgusi Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) izvērtēt [attiecīgās tiesību normas] atbilstību Konstitūcijai.
33 Šādos apstākļos Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Saskaņā ar Spānijas tiesībām, lai aprēķinātu vecuma pensiju, pamatsummai, ko nosaka, pamatojoties uz pēdējos nodarbinātības gados saņemto atalgojumu, ir jāpiemēro procentuālā daļa atkarībā no to gadu skaita, attiecībā uz kuriem tika veiktas iemaksas visas darba dzīves laikā. Vai ir jāuzskata, ka tāda valsts tiesību norma kā [LGSS] 247. panta a) punkts un 248. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru tiek samazināts gadu skaits, ko var ņemt vērā, lai piemērotu procentuālo daļu attiecībā uz nepilna darba laika laikposmiem, ir pretrunā Direktīvas [79/7] 4. panta 1. punktam? Vai ar Direktīvas [79/7] 4. panta 1. punktu ir noteikta prasība, ka to gadu skaits, attiecībā uz kuriem ir veiktas iemaksas un kuri tiek ņemti vērā, lai noteiktu procentuālo daļu, kas ir piemērojama vecuma pensijas aprēķinā, ir jānosaka tādā pašā veidā gan pilna darba laika, gan nepilna darba laika darba ņēmējiem?
2) Vai tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā ir arī pretrunā [Hartas] 21. pantam, tādējādi valsts tiesai ir jānodrošina minētās hartas pilns iedarbīgums un nav jāpiemēro attiecīgā valsts tiesību norma, nelūdzot vai negaidot, kad to atcels likumdevējs vai tā tiks atcelta, izmantojot jebkādu citu konstitucionālu iespēju?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
34 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 79/7 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru uz iemaksām balstītas vecuma pensijas summa nepilna darba laika darba ņēmējam tiek aprēķināta, pamatsummu, kas noteikta, balstoties uz faktiski saņemto atalgojumu un faktiski veiktajām iemaksām, reizinot ar procentuālo daļu, kas ir saistīta ar iemaksu laikposmu, šim laikposmam tiek piemērots samazinošais koeficients, ko veido attiecība starp faktiski nostrādātā nepilna darba laika ilgumu un salīdzināma pilna laika darba ņēmēja nostrādātā darba laika ilgumu un tas tiek palielināts, piemērojot koeficientu 1,5.
35 Šīs direktīvas 4. panta 1. punkts aizliedz jebkādu – gan tiešu, ne netiešu – diskrimināciju dzimuma dēļ, tostarp attiecībā uz pabalstu aprēķināšanu sociālā nodrošinājuma jomā.
36 Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais neietver tiešu diskrimināciju dzimuma dēļ tāpēc, ka tas vienādi attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm – darba ņēmējiem.
37 Attiecībā uz jautājumu par to, vai tāds regulējums ietver netiešu diskrimināciju, ir jāatgādina, ka šis jēdziens Direktīvas 79/7 kontekstā ir jāsaprot tāpat kā Direktīvas 2006/54 kontekstā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 26. jūnijs, MB (Dzimuma maiņa un vecuma pensija), C‑451/16, EU:C:2018:492, 34. punkts). No Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka netieša diskriminācija dzimuma dēļ ir tad, ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse izraisa viena dzimuma personām īpaši nelabvēlīgu situāciju salīdzinājumā ar otra dzimuma personām, ja vien minētais noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav atbilstīgs un vajadzīgs līdzeklis šāda mērķa sasniegšanai.
38 Šādas īpaši nelabvēlīgas situācijas esamība tostarp var tikt konstatēta, ja ir pierādīts, ka tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais negatīvi skar daudz vairāk viena dzimuma personas salīdzinājumā ar cita dzimuma personām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 14. aprīlis, Cachaldora Fernández, C‑527/13, EU:C:2015:215, 28. punkts un tajā minētā judikatūra). Valsts tiesai ir jāizvērtē, vai tas tā ir pamatlietā.
39 Gadījumā, ja, tāpat kā izskatāmajā lietā, valsts tiesai ir pieejami statistikas dati, Tiesa jau ir nospriedusi, ka vislabākā salīdzināšanas metode ir salīdzināt attiecīgo darba ņēmēju samēru, kurus vīriešu, darba ņēmēju, vidū skar un kurus neskar konkrētā tiesību norma, no vienas puses, un tādu pašu samēru sieviešu, darba ņēmēju, vidū. Nepietiek ar to, ka tiek aplūkots skarto personu skaits, ņemot vērā, ka šis skaits ir atkarīgs no aktīvo darba ņēmēju skaita visā dalībvalstī, kā arī no darba ņēmēju vīriešu un darba ņēmēju sieviešu sadalījuma minētajā dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 9. februāris, Seymour‑Smith un Perez, C‑167/97, EU:C:1999:60, 59. punkts).
40 Šajā ziņā valsts tiesai ir jāizvērtē, kādā apjomā tai iesniegtie statistikas dati, kas raksturo darba ņēmēju situāciju, ir pamatoti un vai tie var tikt ņemti vērā, proti, vai tie neatspoguļo gluži vienkārši nejaušu un īslaicīgu parādību un vai tie kopumā šķiet būtiski (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 9. februāris, Seymour‑Smith un Perez, C‑167/97, EU:C:1999:60, 62. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
41 Izskatāmajā lietā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā aplūkojamās tiesību normas visbiežāk rada nelabvēlīgas sekas nepilna darba laika darba ņēmējiem nekā pilna darba laika darba ņēmējiem. Tikai ierobežota skaita gadījumos šīm tiesību normām nav tādu seku, pateicoties pasākuma mīkstinošajam raksturam, kas attiecībā uz nepilna darba laika darba ņēmējiem paredz palielināt [aprēķinā] izmantojamo iemaksu dienu skaitu, piemērojot koeficientu 1,5.
42 Turklāt statistikas dati, kurus iesniedzējtiesa ir minējusi savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, norāda, ka 2017. gada pirmajā ceturksnī Spānijā bija 15 906 700 darba ņēmēji, no kuriem 8 332 000 bija vīrieši un 7 574 600 sievietes. Šajā pašā laikposmā nepilna darba laika darba ņēmēju skaits bija 2 460 200 (15,47 % no darba ņēmējiem), tostarp 613 700 vīrieši (7,37 % no darba ņēmējiem vīriešiem) un 1 846 500 sievietes (24,38 % no darba ņēmējiem sievietēm). No šiem datiem izriet, ka minētajā laikposmā aptuveni 75 % no nepilna darba laika darba ņēmējiem bija sievietes.
43 Spānijas valdība tomēr norāda, ka no visām INSS 2014.–2017. gadā izskatītajām vecuma pensiju lietām, kurās ir bijis labvēlīgs iznākums un kurās darba un iemaksu laikposmi attiecībā uz nepilna darba laika darbu ir tikuši ņemti vērā, ievērojot kopējo nepilna darba laika rādītāju, aptuveni 60 % attiecās uz sievietēm un 40 % uz vīriešiem.
44 Paturot to prātā, ir jāuzsver, ka attiecībā uz to darba ņēmēju grupu, kurus īpaši skar pamatlietā aplūkotās valsts tiesību normas, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka attiecībā uz 65 % nepilna darba laika darba ņēmējiem, proti, tiem, kuri vidēji ir strādājuši mazāk nekā divas trešdaļas no pilna darba laika darba ņēmēju parastā darba laika ilguma, pamatsummai piemērojamais samazinošais koeficients ir mazāks nekā koeficients, kas ir piemērojams pilna darba laika darba ņēmēju pamatsummai. No tā izriet, ka minētā samazinošā koeficienta piemērošanas dēļ nepilna darba laika darba ņēmēju situācija ir nelabvēlīgāka.
45 Tādējādi, kā tas jau ir norādīts šī sprieduma 40. punktā, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šie dati ir pamatoti, atspoguļojoši un būtiski. Šajā ziņā it īpaši ir jāatgādina, ka šī sprieduma 39. punktā izklāstītais salīdzinājums izskatāmajā lietā ir jāattiecina uz nepilna darba laika darba ņēmēju grupu kā tādu darba ņēmēju grupu, kuru patiešām skar pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums.
46 Turklāt, kā tas arī izriet no Direktīvas 2006/54 30. apsvēruma, to faktu izvērtēšana, kuri ļauj uzskatīt, ka ir notikusi netieša diskriminācija, ir valsts iestādes kompetencē saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi, kas konkrēti var paredzēt, ka netieša diskriminācija var tikt konstatēta, izmantojot visus [pierādīšanas] līdzekļus, ne tikai statistikas datus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 19. aprīlis, Meister, C‑415/10, EU:C:2012:217, 43. punkts).
47 Gadījumā, ja iesniedzējtiesa, balstoties uz iesniegtajiem statistikas datiem un attiecīgā gadījumā citiem atbilstošiem elementiem, izdarītu secinājumu, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ir īpaši nelabvēlīgs sievietēm salīdzinājumā ar vīriešiem, šāds regulējums būtu pretrunā Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktam, ja vien tas nav attaisnots ar objektīviem iemesliem, kuriem nav nekāda sakara ar diskrimināciju dzimuma dēļ.
48 Tas tā būtu gadījumā, ja izvēlētie līdzekļi atbilst leģitīmam dalībvalsts, kuras tiesību akti tiek aplūkoti, sociālās politikas mērķim un tie ir piemēroti un nepieciešami izvirzītā mērķa sasniegšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, Elbal Moreno, C‑385/11, EU:C:2012:746, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Šajā ziņā INSS un Spānijas valdība norāda, ka proporcionāla vecuma pensijas samazināšana nepilna darba laika gadījumā ir vispārēja sociālās politikas mērķa, ko īsteno valsts likumdevējs, izpausme, jo uz iemaksām balstītā sociālā nodrošinājuma sistēmā šī korekcija ir būtiska. Proti, šāda korekcija esot jāveic, ņemot vērā ieguldījuma sniegšanas principu un nepilna darba laika un pilna darba laika darba ņēmēju vienlīdzības principu, un tā ir objektīvi attaisnota ar faktu, ka nepilna darba laika gadījumā pensija ir atlīdzība par mazākā apjomā veiktu darbu un ieguldījumu sistēmā.
50 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tas apstāklis vien, ka vecuma pensijas summas tiek pielāgotas pro rata temporis, lai ņemtu vērā nepilna darba laika darba ņēmēju samazinātā darba laika ilgumu salīdzinājumā ar to, kāds ir pilna darba laika darba ņēmējiem, nevar tikt uzskatīts par pretrunā esošu Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2015. gada 17. novembris, Plaza Bravo, C‑137/15, EU:C:2015:771, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Tomēr Tiesa arī ir nospriedusi, ka pasākums, kura rezultātā darba ņēmēja vecuma pensija tiek samazināta par lielāku proporciju nekā tad, kad tiek ņemti vērā viņa nepilna darba laika darbības laikposmi, nevar tikt uzskatīts par objektīvi attaisnotu ar faktu, ka pensija šajā gadījumā ir atlīdzība par mazāka apjoma darba veikšanu (spriedums, 2003. gada 23. oktobris, Schönheit un Becker, C‑4/02 un C‑5/02, EU:C:2003:583, 93. punkts).
52 Izskatāmajā lietā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ietver divus elementus, kuri var samazināt nepilna darba laika darba ņēmēju vecuma pensijas apjomu. Pirmkārt, vecuma pensijas pamatsumma tiek noteikta atkarībā no iemaksu bāzēm, ko veido faktiski saņemtais atalgojums atbilstoši nostrādātajām stundām. No tā izriet, ka minētā pamatsumma nepilna darba laika darba ņēmējam ir mazāka nekā pamatsumma salīdzināmam pilna darba laika darba ņēmējam. Otrkārt, lai gan minētā pamatsumma tiek reizināta ar procentuālo daļu atbilstoši iemaksu dienu skaitam, pašam šim dienu skaitam tiek piemērots samazinošais koeficients, kas atbilst attiecībai starp nepilna darba laika darba ņēmēja faktiski nostrādāto darba laiku un salīdzināma pilna darba laika darba ņēmēja nostrādāto darba laiku.
53 Protams, šo otro elementu mīkstina fakts, ka atbilstoši LGSS 248. panta 3. punktam iemaksu dienu skaits, kas noteikts pēc samazinošā koeficienta piemērošanas, tiek palielināts, piemērojot koeficientu 1,5.
54 Tomēr ir jāuzsver, ka pirmais elements, proti, fakts, ka nepilna darba laika darba ņēmējam pamatsumma kā atlīdzība par mazāka apjoma darba veikšanu ir mazāka nekā pamatsumma salīdzināmam pilna darba laika darba ņēmējam, jau ir tāds, kas ļauj sasniegt īstenojamo mērķi, kurš tostarp ietver uz iemaksām balstītas sociālā nodrošinājuma sistēmas saglabāšanu.
55 Attiecīgi, papildus piemērojot samazinošo koeficientu attiecībā uz nepilna darba laika darbu, tiek pārsniegts minētā mērķa sasniegšanai nepieciešamais un tādu darba ņēmēju grupai, kuri ir strādājuši samazinātu nepilnu darba laiku, proti, mazāk nekā 2/3 no salīdzināma pilna darba laika, vecuma pensijas pamatsumma tiek samazināta par apjomu, kas ir lielāks nekā apjoms, kas izrietētu, ja viņu darba laikam vienkārši tiktu piemērots pro rata temporis.
56 Šādos apstākļos uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 79/7 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru uz iemaksām balstītas vecuma pensijas summa nepilna darba laika darba ņēmējam tiek aprēķināta, pamatsummu, kas noteikta, balstoties uz faktiski saņemto atalgojumu un faktiski veiktajām iemaksām, reizinot ar procentuālo daļu, kas ir saistīta ar iemaksu laikposma ilgumu, šim laikposmam tiek piemērots samazinošais koeficients, ko veido attiecība starp faktiski nostrādāto nepilna darba laika ilgumu un darba laiku, ko nostrādājis salīdzināms pilna darba laika darba ņēmējs, un tas tiek palielināts, piemērojot koeficientu 1,5, ciktāl minētais tiesiskais regulējums ir īpaši nelabvēlīgs darba ņēmējam sievietēm salīdzinājumā ar darba ņēmējiem vīriešiem.
Par otro jautājumu
57 Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro jautājumu nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
58 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Padomes Direktīvas 79/7 (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru uz iemaksām balstītas vecuma pensijas summa nepilna darba laika darba ņēmējam tiek aprēķināta, pamatsummu, kas noteikta, balstoties uz faktiski saņemto atalgojumu un faktiski veiktajām iemaksām, reizinot ar procentuālo daļu, kas ir saistīta ar iemaksu laikposma ilgumu, šim laikposmam tiek piemērots samazinošais koeficients, ko veido attiecība starp faktiski nostrādāto nepilna darba laika ilgumu un darba laiku, ko nostrādājis salīdzināms pilna darba laika darba ņēmējs, un tas tiek palielināts, piemērojot koeficientu 1,5, ciktāl minētais tiesiskais regulējums ir īpaši nelabvēlīgs darba ņēmējam sievietēm salīdzinājumā ar darba ņēmējiem vīriešiem.
[Paraksti]