Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 4. septembrī NRW.Bank iesniedza par Vispārējās tiesas (astotā palāta paplašinātā sastāvā) 2019. gada 26. jūnija spriedumu lietā T-466/16 NRW.Bank/Vienotā noregulējuma valde

(Lieta C-662/19 P)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: NRW.Bank (pārstāvji: J. Seitz, J. Witte un D. Flore, advokāti)

Pārējie lietas dalībnieki: Vienotā noregulējuma valde, Eiropas Savienības Padome, Eiropas Komisija

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi ir šādi:

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 26. jūnija spriedumu lietā T-466/16 un atzīt par spēkā neesošu atbildētājas pirmajā instance un apelācijas instancē lēmumu par prasītājas gada iemaksas apmēru pārstrukturēšanas fondā attiecībā uz 2016. iemaksu gadu;

pakārtoti, atcelt pirmajā punktā minēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai;

piespriest atbildētājai apelācijas instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus:

Pirmkārt, pretēji Vispārējās tiesas viedoklim, neesot beidzies LESD 263. panta sestajā daļā minētais termiņš, kurā ceļama prasība atcelt tiesību aktu. Proti, atbildētājas lēmums par prasītājas gada iemaksu pārstrukturēšanas fondā apmēru attiecībā uz 2016. gadu esot balstīts uz diviem laika ziņā secīgiem atbildētājas lēmumiem – tā saukto “pirmo VNV lēmumu” un “otro VNV lēmumu”. Abi VNV lēmumi esot bijuši adresēti tikai valsts noregulējuma iestādei (turpmāk tekstā – “VNI”), un prasītājai tie neesot tikuši nedz tieši paziņoti, nedz darīti zināmi. Par šo VNV lēmumu pastāvēšanu (bet ne to saturu) prasītāja ir uzzinājusi tikai ar attiecīgajiem VNI lēmumiem par iemaksas noteikšanu – tā sauktajiem “pirmo VNI lēmumu” un “otro VNI lēmumu”.

Pretēji Vispārējās tiesas nostājai attiecīgais notikums, kas ņemams vērā, lai aprēķinātu termiņu, kurā ceļama prasība par tiesību akta atcelšanu, ir tikai otrā VNI lēmuma izsniegšana prasītājai. Tas tā ir tāpēc, ka otrais VNV lēmums esot aizstājis pirmo VNV lēmumu.

Taču – pat pieņemot, ka otrais VNV lēmums nebūtu pilnībā aizstājis pirmo VNV lēmumu, bet gan to tikai grozījis – atbilstoši judikatūrai tāpat esot jāņem vērā tikai otrā VNI lēmuma izsniegšanas brīdis.

Turklāt prasītāja uzskata, ka no tās – pretēji Vispārējās tiesas viedoklim –, ņemot vērā izskatāmās lietas īpatnības, nevarēja pamatoti tikt sagaidīts, lai tā pieprasītu pirmo VNV lēmumu un šādā veidā iepazītos ar tā saturu un pamatojumu. Šāds pienākums nepastāvot tādā gadījumā, ja – kā šajā lietā – ar apgalvoto pieprasīšanas pienākumu skartā persona un tā priekšmets neesot skaidri.

Visbeidzot, prasības celšanas termiņš ir jāuzskata par ievērotu jau tiesiskās paļāvības aizsardzības iemeslu dēļ, un jebkurā gadījumā atvainojamas maldības dēļ.

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pieņemdama, ka prasītāja attiecībā uz otro VNV lēmumu neesot izvirzījusi pamatus un argumentus. Ar šo konstatējumu tiekot pārkāptas no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrās daļas izrietošās prasītājas tiesības tikt uzklausītai. Vispārējā tiesa esot ignorējusi dažādas prasītājas paustās nostājas, pieļāvusi kļūdu, tās neņemdama vērā savā lēmumā, un tādējādi ir liegusi prasītājai tiesības uz taisnīgu tiesu.

____________