ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK]
SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 28. martā (1)
Lieta C‑171/11
Fra.bo SpA
pret
Deutsche Vereinigung des Gas- und Wasserfaches eV (DVGW) – Technisch-Wissenschaftlicher Verein
(Oberlandesgericht Düsseldorf (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
LESD 34. pants – Preču brīva aprite – Preču brīvas aprites horizontāla iedarbība uz trešajām personām – Tehnisko standartu izstrādāšana, ko veic privāttiesiska apvienība – Šīs apvienības veikta ražojumu sertificēšana – Likumisks pieņēmums, ka sertificēti ražojumi atbilst prasībām, kas attiecas uz to lietošanu – Nesertificētu ražojumu tirdzniecības būtisks ierobežojums
I – Ievads
1. Šajā tiesvedībā Oberlandesgericht Düsseldorf [Federālās zemes Augstākā tiesa, Diseldorfa] vispirms vēlas saņemt paskaidrojumu par to, vai privāttiesiska apvienība, kas cita starpā izstrādā tehniskos standartus ražojumiem dzeramā ūdens apgādes jomā un, pamatojoties uz šiem tehniskajiem standartiem, ražojumus sertificē vai, attiecīgi, ļauj tos sertificēt, veicot šīs darbības, ir jāievēro preču brīva aprite, ja likumā tiek pieņemts, ka ražojumi, kuriem ir piešķirti šādi sertifikāti, atbilst prasībām, kas ir spēkā šo ražojumu lietošanai dzeramā ūdens apgādes jomā. Tādējādi iesniedzējtiesa apstrīdēto jautājumu īpaši sadala divās daļās: pamattiesību horizontālā iedarbība uz trešajām personām vispār un preču brīva aprite. Ja ir jānoliedz pamattiesību horizontālās iedarbības uz trešajām personām esamība tādā gadījumā, kāds ir pamattiesvedībā, iesniedzējtiesa pakārtoti gribētu uzzināt, vai uz aplūkojamās tehniski zinātniskās apvienības darbību attiecas LESD 101. pantā paredzētais aizliegto vienošanos aizliegums.
2. Turpinājumā es vispirms pievērsīšos jautājumam, vai uz pamattiesvedībā aplūkoto privāttiesiskas apvienības veiktu standartizēšanu un sertificēšanu varētu attiekties preču brīva aprite. Tā kā uz šo jautājumu par preču brīvas aprites horizontālo iedarbību uz trešajām personām tādā gadījumā, kāds ir pamattiesvedībā, manuprāt, ir jāatbild apstiprinoši, es otro, pakārtoti uzdoto jautājumu, neaplūkošu.
II – Valsts tiesiskais regulējums
3. Noteikumu par ūdensapgādes vispārīgajiem nosacījumiem (turpmāk tekstā – “AVBWasserV”) (2) 1. panta pirmā daļa ir izteikta šādi:
“Ja ūdensapgādes uzņēmumi pieslēgšanai publiskai ūdensapgādei un publiskai ūdensapgādei izmanto līgumu paraugus vai līgumu nosacījumus, kas ir formulēti lielam līgumu skaitam (vispārīgie apgādes nosacījumi), ir piemērojams 2.–34. punkts. Ja trešajā daļā un 35. punktā nav noteikts citādi, tie ir apgādes līguma daļa.”
4. Ar virsrakstu “Klientu iekārtas” AVBWasserV redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada 27. janvārim, 12. pantā bija noteikts:
“(1) Par pareizu ierīkošanu, paplašināšanu, izmaiņām un iekārtas uzturēšanu aiz mājas pieslēguma, izņemot ūdensapgādes uzņēmuma mērierīces, ir atbildīgs klients. Ja iekārta vai iekārtas daļas ir izīrētas trešajai personai vai citādi nodotas to lietošanā, tad tas ir atbildīgs kopā ar to [šo trešo personu].
(2) Iekārta var tikt ierīkota, paplašināta, izmainīta vai uzturēta tikai, ievērojot šo noteikumu prasības un citus likumu un administratīvos noteikumus, kā arī atbilstoši apstiprinātiem tehniskajiem standartiem. [..]
[..]
(4) Atļauts izmantot tikai tādus materiālus un ierīces, kas izstrādātas atbilstoši apstiprinātiem tehniskajiem standartiem. Atzītas testēšanas iestādes marķējums (piemēram, “DIN-DVGW”, “DVGW” vai “GS” marķējums) apliecina, ka šis nosacījums ir izpildīts.
[..]”
5. Ar 2010. gada 13. janvāra noteikumiem AVBWasserV 12. panta ceturtā daļa tika grozīta no 2010. gada 28. janvāra šādi:
“Atļauts izmantot tikai tādus materiālus un ierīces, kas izstrādātas atbilstoši apstiprinātiem tehniskajiem standartiem. Tiek pieņemts, ka pirmajā teikumā minētie nosacījumi ir ievēroti, ja ražojumam ir “CE” marķējums tieši attiecībā uz izmantošanu dzeramā ūdens jomā. Ja šāds “CE” marķējums nav paredzēts, tāds pats pieņēmums tiek izdarīts, ja ražojumam vai ierīcei ir akreditētas nozares sertifikācijas iestādes marķējums, it īpaši “DIN-DVGW” marķējums vai “DVGW” marķējums. Ražojumi un ierīces, kuras
1. ir likumīgi ražotas citā Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu dalībvalstī vai
2. ir likumīgi ražotas vai laistas apgrozībā citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Turcijā,
un kuras neatbilst trešajā teikumā minēto marķējumu tehniskajām specifikācijām, pamatojoties uz iepriekš minētajās valstīs veiktajām pārbaudēm un uzraudzību, tiek uzskatītas par līdzvērtīgām, ja tādējādi tiek nodrošināts pastāvīgs aizsardzības līmenis, kas ir līdzvērtīgs Vācijā prasītajam.”
III – Pamattiesvedība un prejudiciālie jautājumi
6. Prasītāja pamattiesvedībā ir Itālijā reģistrēta sabiedrība, kas ražo un pārdod vara savienotājelementus. Vara savienotājelementi ir savienojuma detaļas starp diviem cauruļvadu gabaliem, turklāt savienotājelementu galos ir elastīga materiāla izolācijas blīves.
7. Atbildētājs pamattiesvedībā ir Deutsche Vereinigung des Gas- und Wasserfaches e.V. (turpmāk tekstā – “DVGW”), saskaņā ar Vācijas tiesībām reģistrēta apvienība, kuras mērķis atbilstoši tās statūtiem ir gāzes un ūdens nozares atbalstīšana. DVGW gāzes un ūdens nozarē formālā procedūrā izstrādā tehniskos standartus ražojumiem. Uz prasītājas pamattiesvedībā ražoto savienotājelementu lietošanu dzeramā ūdens apgādes jomā attiecas DVGW izstrādāta DVGW darba veidlapa W534 kā tehniskais standarts.
8. Prasītāja pamattiesvedībā 1999. gada beigās iesniedza DVGW pieteikumu par tās vara savienotājelementu sertificēšanu ūdens nozarei. DVGW uzdeva tās atzītai materiālu testēšanas iestādei Darmštatē (turpmāk tekstā – “MPA Darmstadt”) veikt atbilstošas pārbaudes atbilstoši DVGW darba veidlapai W534. MPA Darmstadt nodeva apakšpasūtījumu Cerisie Laboratorio Itālijā, kuru nav atzinusi DVGW, bet ir atzinušas atbilstošās Itālijas iestādes. Līdz ar to 2000. gada novembrī atbildētāja izsniedza prasītājai pamattiesvedībā piecu gadu sertifikātu ūdens nozarē.
9. Pēc trešo personu iebildumiem DVGW ierosināja atkārtotas pārbaudes procedūru, testēšanas darbu veikšanu atkal uzticot MPA Darmstadt. Šīs pārbaudes ietvaros bija jāveic arī tā dēvētais ozona tests. 2005. gada jūnijā DVGW paziņoja prasītājai pamattiesvedībā, ka tās savienotājelementi nav izturējuši ozona testu, tomēr tā var trīs mēnešu laikā iesniegt pozitīvu pārbaudes ziņojumu. Prasītājas pamattiesvedībā, atbildot uz to, iesniegto Cerisie Laboratorio pārbaudes ziņojumu DVGW neatzina, jo tā nav atzinusi Cerisie Laboratorio kā testēšanas laboratoriju.
10. Tikmēr formālā procedūrā, kurā prasītāja pamattiesvedībā nepiedalījās, tika grozīta DVGW darba veidlapa W534. Lai nodrošinātu sertificējamo izstrādājumu ilgāku ekspluatācijas laiku, atbildētāja ieviesa tā saucamo 3000 stundu testu, kurā materiāls tiek turēts verdošā ūdenī 3000 stundas 110 grādu temperatūrā pēc Celsija. Saskaņā ar DVGW noteikumiem sertifikātu īpašniekiem trīs mēnešu laikā pēc darba veidlapas stāšanās spēkā ir jāpieprasa papildu sertifikāts, lai pierādītu grozīto prasību ievērošanu. Prasītāja pamattiesvedībā neiesniedza šādu pieteikumu. Pamattiesvedībā nav strīda par to, ka prasītāja pamattiesvedībā savienotājelementi neatbilst 3000 stundu testa prasībām.
11. 2005. gada jūnijā DVGW atsauca prasītājas pamattiesvedībā sertifikātu tās vara savienotājelementiem, pamatodama, ka tai nav iesniegts pozitīvs pārbaudes ziņojums par 3000 stundu testu. DVGW noraidīja pieteikumu par sertifikāta derīguma pagarināšanu, pamatodama, ka vairs neesot pagarināma sertifikāta.
12. Prasītāja pamattiesvedībā cēla prasību Landgericht Köln [Ķelnes apgabaltiesā] par sertifikāta tās vara savienotājelementiem atņemšanu un atteikumu to pagarināt, kas prasību noraidīja. Par šo noraidošo spriedumu prasītāja pamattiesvedībā iesniedza apelāciju iesniedzējtiesā.
13. Tā kā iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai, veicot tehnisko standartu izstrādi un sertificēšanu, DVGW ir jāievēro Savienības tiesību prasības un, ja ir, tad – kādas, tā Tiesai ir uzdevusi šādus jautājumus prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:
“1) Vai EKL 28. pants (tagad LESD 34. pants), vajadzības gadījumā apvienojumā ar EKL 86. panta 2. punktu (tagad LESD 106. panta 2. punkts), ir jāinterpretē tādējādi, ka privāttiesiskām juridiskām personām, kas ir dibinātas, lai noteiktā nozarē izstrādātu tehniskus standartus, kā arī sertificētu izstrādājumus, pamatojoties uz šiem tehniskajiem standartiem, šo tehnisko standartu izstrādāšanā un sertifikācijas procesā ir saistošas minētās tiesību normas, ja valsts likumdevējs ražojumus, kam ir piešķirti sertifikāti, skaidri atzīst par likumiem atbilstošiem, kā rezultātā praksē tādu ražojumu pārdošana, kam nav šādu sertifikātu, tiek vismaz būtiski apgrūtināta?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša:
Vai EKL 81. pants (tagad LESD 101. pants) ir jāinterpretē tādējādi, ka pirmajā jautājumā raksturotās privāttiesiskās juridiskās personas darbība, kas ir tehnisku standartu izstrāde un ražojumu sertificēšana, pamatojoties uz šiem tehniskajiem standartiem, ir “saimnieciska” darbība, ja juridisko personu pārvalda uzņēmums?
Ja atbilde uz iepriekšējo jautājuma daļu ir apstiprinoša:
Vai EKL 81. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmumu apvienības tehnisko standartu izstrāde un sertificēšana, pamatojoties uz šādiem standartiem, var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm, ja citā dalībvalstī likumīgi ražotu un tirgotu ražojumu importa dalībvalstī nevar pārdot vai var pārdot tikai ar būtiskām grūtībām tāpēc vien, ka tas neatbilst tehniskā standarta prasībām un, ņemot vērā tehniskā standarta pārliecinošo izplatību tirgū un valsts likumdevēja tiesību normu, kuru dēļ uzņēmumu apvienības sertifikāts apliecina likumisko prasību ievērošanu, pārdošana bez šāda veida sertifikāta nemaz nav iespējama, un ja tehniskais standarts, ja to tieši būtu izdevis valsts likumdevējs, nebūtu piemērojams tāpēc, ka tas būtu pretrunā preču brīvas aprites principiem?”
IV – Tiesvedība Tiesā
14. Tiesas kancelejā 2011. gada 30. marta lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika saņemts 2011. gada 11. aprīlī. Rakstveida procesā apsvērumus iesniedza prasītāja pamattiesvedībā, DVGW, Vācijas Federatīvā Republika, Nīderlandes Karaliste, Čehijas Republika, EBTA Uzraudzības iestāde, kā arī Eiropas Komisija. 2012. gada 15. februāra tiesas sēdē piedalījās prasītājas pamattiesvedībā, DVGW, Vācijas Republikas, EBTA Uzraudzības iestādes un Komisijas pārstāvji.
V – Lietas dalībnieku argumenti
15. Atbildot uz pirmo prejudiciālo jautājumu, prasītāja pamattiesvedībā, Vācijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Čehijas Republika, EBTA Uzraudzības iestāde, kā arī Komisija, līdz ar to apstiprina, ka DVGW ir saistoša preču brīva aprite tādā gadījumā, kāds ir pamattiesvedībā. Vācijas valdība tomēr uzsver, ka DVGW, pamatojot iespējamo preču brīvas aprites ierobežojumu, var atsaukties uz veselības aizsardzību LESD 36. panta izpratnē, turklāt tai ir jāpiešķir papildus rīcības brīvība. Arī DVGW šajā ziņā uzsver iespēju pamatot preču brīvas aprites ierobežojumus ar sabiedrības veselības pamatiem.
16. Priekšlikumus atbildei uz otro jautājumu ir izteikušas tikai prasītāja pamattiesvedībā, DVGW, kā arī Komisija. Prasītāja pamattiesvedībā un Komisija šajā ziņā nonāk pie secinājuma, ka ir izpildītas šajā prejudiciālajā jautājumā minētās aizliegtas vienošanās aizlieguma atbilstoši LESD 101. pantam faktiskās pazīmes.
VI – Tiesiskais vērtējums
A – Par pirmo prejudiciālo jautājumu
17. Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai valsts privāttiesiskai juridiskai personai, kas izstrādā tehniskos standartus ražojumiem ūdensapgādes jomā un, pamatojoties uz šiem standartiem, pārbauda preces un sertificē tās vai, attiecīgi, ļauj sertificēt, veicot šo darbību, ir jāievēro primārajās tiesībās paredzētās prasības preču brīvai apritei, un, ja ir jāievējo, tad – ar kādiem nosacījumiem, ja šīs juridiskās personas izdotie tehniskie standarti neietver tikai tīras profesionālās zināšanas, bet šo tehnisko normu ievērošanas gadījumā tiek pieņemts, ka pārbaudītie un sertificētie ražojumi atbilst likumam, līdz ar to ražojumus, kam nav piešķirts šāds pārbaudes sertifikāts, faktiski nav iespējams pārdot.
18. Lai labāk izprastu šo jautājumu, es vispirms aplūkošu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu aspektus, kas saistīti ar tehnisko standartizēšanu. Pēc tam es analizēšu Tiesas judikatūru par pamattiesību horizontālo iedarbību uz trešajām personām. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, noslēgumā es atbildēšu uz jautājumu par preču brīvas aprites piemērojamību DVGW tādā gadījumā, kāds ir pamattiesvedībā.
1) Tehniskās standartizēšanas aspekti
a) Savienības tiesību prasības saistībā ar saskaņotajiem un valstu tehniskajiem būvizstrādājumu standartiem
19. Visā Savienībā spēkā esošu ražojumu tehnisko standartu ieviešana, konsekventa to ievērošanas pārraudzība, kā arī ražojumu marķēšana, kas atbilst šiem ražojumu tehniskajiem standartiem, būtiski palīdz sasniegt augstu ražojumu drošību Eiropas Savienībā. Dažādu valsts tehnisko prasību ražojumiem aizstāšana ar visā Savienībā spēkā esošām tehniskām prasībām vienlaikus veicina preču brīvu apriti Eiropas Savienībā. Ņemot to vērā, tehnisko standartu saskaņošana ir svarīgs Savienības likumdevēja uzdevums. Tādēļ no 1980. gada vidus tehniskās saskaņošanas un standartizēšanas jomā tika ievērota jauna pieeja (New Approach). Šajā ziņā Savienības likumdevējs tā dēvētajās New-Approach direktīvās ir noteicis pamatprasības, kam ir jāatbilst ražojumiem, uz kuriem attiecas šīs direktīvas. Šo vispārējo prasību konkretizēšanu veic privātas standartizācijas organizācijas, kas Komisijas uzdevumā izstrādā tehniskas specifikācijas, ko noslēgumā Komisija var publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī kā saskaņotus standartus. Ražotāji var brīvprātīgi ievērot un piemērot saskaņotos standartus. Tomēr tiek pieņemts, ko var atspēkot, ka saskaņotajiem standartiem atbilstošie ražojumi atbilst arī attiecīgo direktīvu pamatprasībām (3).
20. Būvniecības ražojumu jomā tehnisko noteikumu un standartu saskaņošana notiek ar Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvu 89/106/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz būvizstrādājumiem (4). Šī direktīva atkāpjas no “jaunās pieejas” tiktāl, ciktāl tajā nav noteiktas tiešas prasības būvizstrādājumiem, bet gan I pielikumā noteiktas būtiskās prasības, kas ir piemērojamas būvēm (5). Šīs būtiskās prasības iedarbojas uz būvizstrādājumiem tādā veidā, ka tiem ir jāļauj, ka būves, kurās tie tiek iebūvēti, atbilst Direktīvas 89/106 I pielikumā noteiktajām būtiskajām prasībām.
21. Tiešas prasības būvizstrādājumiem ir noteiktas no Direktīvas 89/106 4. panta izrietošajās tehniskajās specifikācijās – un saskaņā ar tām galvenokārt saskaņotajos Eiropas standartos (6). Tas nozīmē savukārt, ka Direktīvas 89/106 normas, kuru piemērojamības nosacījums ir tehnisku specifikāciju esamība, attiecībā uz atsevišķiem būvizstrādājumiem parasti var tikt piemēroti tikai tad, ja un ciktāl attiecībā uz šiem izstrādājumiem pastāv saskaņots Eiropas standarts (7). Tas tostarp attiecas uz Direktīvas 89/106 6. panta 1. punktā noteikto kavēšanas aizliegumu (8).
22. Saskaņotu vai Savienībā atzītu tehnisku specifikāciju atsevišķiem būvizstrādājumiem neesamība tomēr nerada dalībvalstīm neierobežotu rīcības brīvību attiecībā uz valsts tehnisko standartu ieviešanu attiecībā uz šo izstrādājumu laišanu apgrozībā. Drīzāk dalībvalsts tāda ražojuma, uz kuru neattiecas Savienības līmenī saskaņota vai atzīta tehniskā specifikācija, laišanai tirgū savā teritorijā var piemērot tikai tādas valsts normas, kas atbilst pienākumiem, kuri izriet no Līguma, it īpaši preču brīvas aprites principam, kas ietverts LESD 34. un 36. pantā (9).
b) Pamattiesvedībā aplūkotie saskaņotie un valsts tehniskie būvizstrādājumu standarti
23. Pamattiesvedībā prasītāja pamattiesvedībā apgalvoja, ka tās ražotajiem savienotājelementiem ir piemērojams saskaņotais Eiropas standarts EN 681‑1, kas attiecas uz elastīga materiāla izolācijas blīvēm, atbilstoši Direktīvas 89/106 pamatprasībām. Pamatojoties uz tās konstatētajiem faktiem, iesniedzējtiesa tomēr secināja, ka aplūkojamiem savienotājelementiem nav piemērojami Eiropas saskaņotie standarti.
24. Pamattiesvedībā nav strīda par to, ka aplūkojamo savienotājelementu izmantošanai dzeramā ūdens apgādes jomā valsts līmenī ir piemērojams DVGW izstrādāts tehniskais standarts, proti, tā dēvētā DVGW darba veidlapa W534.
25. Attiecībā uz to juridisko raksturu, DVGW darba veidlapām piemīt hibrīda struktūra. No vienas puses, ar šiem DVGW standartiem ir izteikti tehniski noteikumi, ko ir izstrādājusi privāttiesiska apvienība. No šī viedokļa raugoties, šīs DVGW darba veidlapas, šķiet, ir DVGW savākto profesionālo zināšanu gāzes un ūdenssaimniecības jomā izpausme. No otras puses, DVGW standartiem dzeramā ūdens apgādes jomā piemīt turklāt tiesiska iedarbība, kas nav nenozīmīga. Jo atbilstoši AVBWasserV 12. panta 4. punktam attiecībā uz ražojumiem klientu iekārtu, kas ir pieslēgtas publiskai ūdensapgādei, ierīkošanai, paplašināšanai, izmainīšanai un uzturēšanai, ir jāpieņem, ka tās atbilst atzītiem tehniskiem noteikumiem, ja tās ir sertificētas ar DVGW marķējumu. Turklāt AVBWasserV 12. panta 4. punktā – netieši (10) – ir noteikts pienākums klientiem attiecībā pret ūdensapgādes uzņēmumiem savām iekārtām izmantot tikai tos ražojumus un iekārtas, kas atbilst vispāratzītiem tehniskiem noteikumiem. Ņemot to vērā, AVBWasserV 12. panta 4. punktā ietvertais noteikums, pēc iesniedzējtiesas priekšstata, rada to, ka ūdensapgādes cauruļu un piederumu izplatīšana Vācijā faktiski nav iespējama bez atbilstošas DVGW sertifikācijas.
26. DVGW veic ražojumu sertificēšanu pēc pašas izstrādātajiem tehniskajiem standartiem, līdz 2007. gadam tā pati veica sertificēšanu, bet pēc tam to darīja ar tai pilnībā piederošas meitassabiedrības starpniecību. Sertifikāti ir derīgi vairākus gadus un var tikt atsaukti pirms to beigu termiņa, ja vairs netiek ievērots izpildāmais standarts. Šajā laikposmā var ierosināt arī atkārtotu pārbaudes procedūru, kuras dēļ iespējams atsaukt sertifikātu. Atbilstoši DVGW noteikumiem nepieciešamo izmeklēšanu atļauts veikt tikai tās apstiprinātajās testēšanas laboratorijās.
2) Judikatūra par pamattiesību horizontālo iedarbību uz trešajām personām
27. Ievērojot jau minēto DVGW darba veidlapas W534 hibrīda juridisko dabu, iesniedzējtiesa pirmajā jautājumā jautā, vai DVGW, neraugoties uz tās juridisko formu kā privāttiesiskai apvienībai, izstrādājot DVGW darba veidlapu W534, kā arī sertificējot dzeramā ūdens apgādes ražojumus, pamatojoties uz šo standartu, ir jāievēro primāro tiesību prasības attiecībā uz preču brīvu apriti. Līdz ar to iesniedzējtiesa uzdod jautājumu par preču brīvas aprites horizontālo iedarbību uz trešajām personām tādā gadījumā, kāds ir pamattiesvedībā.
28. Lai atbildētu uz šo jautājumu, man šķiet, ka vispirms ir jāatgādina Tiesas judikatūra par pamatbrīvību horizontālo iedarbību uz trešajām personām un to piemērošanu.
a) Par pamattiesību horizontālo iedarbību uz trešajām personām
29. Dalībvalstis ir pamatbrīvību pamatadresāti, tādējādi tikai dalībvalstu pasākumi var tikt tieši vērtēti pamatbrīvību aspektā (11). Katrā ziņā Tiesas judikatūrā ir tendence dalībvalstu pasākumu koncepciju saprast plaši, turklāt, lai uzskatītu [fiziskas] personas vai juridiskas personas darbību par tādu dalībvalsts pasākumu, uz kuru attiecas viena no pamatbrīvībām, nav vajadzīgs ne, lai šī [fiziskā] persona vai juridiskā persona formāli ietilptu valsts varā, ne arī tai ir jāpastāv publiski tiesiskā juridiskā formā. Tiesa pārbauda arī profesionālu organizāciju izdotu pasākumu saderību ar pamatbrīvībām, ja šīm organizācijām atbilstoši valsts tiesībām ir piešķirtas pilnvaras, kas līdzīgas suverēnām pilnvarām (12). Turklāt par dalībvalstu veiktiem publiskiem pasākumiem ir uzskatāmi arī privāttiesiski organizēto juridisko personu pasākumi, ko attiecīgā dalībvalsts kontrolē tieši vai netieši (13).
30. Tiesas judikatūrā turklāt ir saskatāma tendence, pievienojoties šai dalībvalstu pasākumu plašajai izpratnei un ar to saistītajai pamattiesību aizskaršanas definīcijas saturiskajai paplašināšanai, pamatbrīvību piemērošanas jomu īpašos apstākļos netieši attiecināt uz privātpersonu rīcību arī tad, ja tās neīsteno pilnvaras, kas ir līdzīgas suverēnām pilnvarām.
31. Tas cita starpā izpaužas Tiesas judikatūrā, saskaņā ar kuru dalībvalstīm noteiktos apstākļos saskaņā ar Savienības tiesībām ir pienākums aizsargāt pamatbrīvību īstenošanu pret neatļautiem traucējumiem no privātpersonu puses. Pazīstamākie spriedumi šajā judikatūras virknē ir 1997. gada 9. decembra spriedums lietā Komisija/Francija (14) un 2003. gada 12. jūnija spriedums lietā Schmidberger (15). Šie spriedumi galu galā pierāda, ka privātpersonu rīcība noteiktos apstākļos var tikt vērtēta dalībvalstu pienākuma aizsargāt pamatbrīvību garantijas aspektā un tātad netieši – pamatbrīvību aspektā (16).
32. Papildus šai pamattiesību piemērošanas jomas netiešajai paplašināšanai, attiecinot to uz privātpersonu rīcību, Tiesa turklāt ir pieņēmusi pamatbrīvību netiešas piemērošanas uz noteikta veida kolektīviem noteikumiem, kurus ir pieņēmušas privātpersonas, esamību. Tā Tiesa judikatūrā, kas ir kļuvusi par pastāvīgo judikatūru, lemj, ka LESD 45., 49. un 56. pants attiecas ne tikai uz valsts iestāžu aktiem, bet arī pat uz cita veida noteikumiem, kas kolektīvi regulē darba attiecības, pastāvīgu darba un pakalpojumu sniegšanu (17).
33. Šī judikatūra cita starpā rada to, ka var pārbaudīt noteikumu, par ko ir vienojušās koplīguma puses un kas ir iekļauti koplīgumā, saderību ar minētajām pamatbrīvībām (18). Turklāt Tiesa principiālajā spriedumā lietā “Viking Line” konstatēja, ka arī atsevišķi kolektīvi pasākumi, ko arodbiedrība, kas nav veidota saskaņā ar publiskajām tiesībām, vai arodbiedrību apvienība, kas nav veidota saskaņā ar publiskajām tiesībām, veic pret uzņēmumu nolūkā panākt, lai šis uzņēmums noslēgtu koplīgumu, kas atbilstoši tā saturam uzņēmumu varētu atturēt no brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošanas, ietilpst primāro tiesību noteikumu par brīvību veikt uzņēmējdarbību piemērošanas jomā (19).
34. Šāda tieša pamattiesību piemērošana kolektīvu noteikumu, kas nav publisko tiesību rakstura, noteiktiem veidiem tādējādi izraisa to, ka juridiskajām personām, kas izstrādā šādus noteikumus, lai gan tām nav publisko tiesību rakstura, pieņemot noteikumus, ir jāievēro pamattiesības, ciktāl šī darbība attiecas uz pamattiesību ievērošanu. Tas vispārīgi tiek apzīmēts ar pamattiesību horizontālās iedarbības uz trešajām personām jēdzienu. Tā kā horizontālā iedarbība uz trešajām personām tomēr atbilstoši šai judikatūrai attiecas uz privātpersonām tikai saistībā ar pareizi definētu noteikumu pieņemšanu, runa ir par ierobežotu horizontālo iedarbību uz trešajām personām.
35. Darba ņēmēju brīvas pārvietošanās jomā Tiesa katrā ziņā ir veikusi svarīgu soli, lai pamatbrīvības padarītu saistošas privātpersonām arī gadījumos, kas neietilpst noteiktās koplīgumu izstrādāšanas grupās. Šajā spriedumā, proti, Tiesa vispārīgi nonāca pie secinājuma, ka LESD 45. pantā noteiktais diskriminācijas valstspiederības dēļ aizliegums ir piemērojams privātpersonām (20). Līdz šim šis spriedums tomēr skaidri ir apstiprināts tikai spriedumā lietā Raccanelli (21).
b) Privātpersonu izdarīti pamatbrīvību aizskārumi un to pamatojumi
36. Ciktāl kolektīvu noteikumu, kam nav publisko tiesību rakstura, noteikti veidi ietilpst pamatbrīvību piemērošanas jomā, katrs tajos ietvertais pasākums vai noteikums, kas arī tad, ja tas ir piemērojams bez diskriminācijas, ir piemērots, lai kavētu īstenot līgumos garantētās pamatbrīvības vai padarītu to īstenošanu mazāk pievilcīgu, ir jāuzskata par principā aizliegtu attiecīgās pamatbrīvības aizliegumu (22).
37. Lai attaisnotu šādu principā aizliegtu pamattiesību ierobežošanu privātpersonu izstrādātos kolektīvos noteikumos, pirmkārt, var atsaukties uz LESD skaidri paredzētajiem, “rakstītajiem” pamatiem un, otrkārt, uz “nerakstītajiem” primārajiem vispārējo interešu apsvērumiem judikatūras lietā Cassis-de-Dijon izpratnē. Rakstītajiem pamatiem, kā arī primāro vispārējo interešu apsvērumu jēdzienam kopīgs ir tas, ka tos var ņemt vērā tikai tad, ja attaisnotie ierobežojumi iztur samērīguma pārbaudi (23) un tātad šķiet piemēroti, vajadzīgi un atbilstoši, lai sasniegtu mērķus, kas līgumos vai Tiesas judikatūrā ir atzīti par attaisnojošiem iemesliem (24).
38. Vismazāk noskaidrots ir jautājums, vai pamatbrīvību ierobežojumu kolektīvos noteikumos attaisnojumam papildus rakstītajiem pamatiem un primārajiem vispārējo interešu apsvērumiem var minēt arī citus attaisnojošus principus. Šajā aspektā Tiesas judikatūrā ir saskatāmas divas tendences. Lielākajā daļā spriedumu Tiesa pamatbrīvību ierobežojuma noteikta veida kolektīvos noteikumos, kam nav publisko tiesību rakstura, attaisnojumam prasa pierādīt rakstīta attaisnojuma vai, attiecīgi, atzītu primāru vispārējo interešu apsvēruma esamību (25), bet citos spriedumos tā nav izslēgusi šādu ierobežojumu attaisnojumu ar īpašiem privāto interešu pamatiem (26).
39. Vēl tālāk Tiesa gāja spriedumā lietā Angonese, kurā tur veiktā darba ņēmēju pārvietošanās brīvības piemērošanas jomas paplašināšana uz privātpersonām tika daļēji kompensēta ar attaisnojuma pamatu paplašināšanu. Saskaņā ar šo spriedumu privātpersonas var ierobežot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, proti, tad, ja šis ierobežojums ir pamatots ar faktiskiem apsvērumiem, kas nav atkarīgi no attiecīgās personas valstspiederības un ir samērīgi pamatotajam mērķim (27). Līdz šim tomēr nav noskaidrots, ciktāl uz “faktiskiem apsvērumiem” var atsaukties arī, lai attaisnotu pamatbrīvību ierobežojumus ar noteikta veida kolektīviem noteikumiem, kam nav publisko tiesību rakstura.
3) Par DVGW pienākumu tādā gadījumā, kāds ir pamattiesvedībā, ievērot preču brīvu apriti
40. Ievērojot šo judikatūras par pamatbrīvību horizontālo iedarbību uz trešajām personām analīzi, uz iesniedzējtiesas pirmo prejudiciālo jautājumu, vai tādā gadījumā, kāds ir pamattiesvedībā, DVGW, izstrādājot tehniskos standartus un sertificējot ražojumus, pamatojoties uz šiem standartiem, ir jāievēro preču brīva aprite, līdz ar to ir jāatbild apstiprinoši.
41. Lai atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, vispirms ir jāuzsver, ka valsts likumdevējs AVBWasserV 12. panta ceturtajā daļā ietvertajā regulējumā ir devis iespēju DVGW izstrādāt tehniskos noteikumus ar likuma spēku par ražojumu dzeramā ūdens iekārtu aiz mājas pieslēguma ierīkošanai, paplašināšanai, izmainīšanai un uzturēšanai atbilstību. Attiecībā uz pamattiesvedībā aplūkotajiem savienotājelementiem, DVGW šo iespēju ir izmantojusi, izstrādājot DVGW darba veidlapu W534, un līdz ar to ieguvusi de facto kompetenci noteikt, kādi savienotājelementi var tikt piedāvāti cauruļu un piederumu dzeramā ūdens apgādes tirgū Vācijā. Pēc iesniedzējtiesas priekšstata, AVBWasserV 12. panta ceturtajā daļā iekļautā prezumpcija saistībā ar DVGW vai, attiecīgi, tai pilnībā piederošas meitassabiedrības veiktu sertificēšanu, pamatojoties uz DVGW darba veidlapu W534, rada to, ka cauruļu un piederumu dzeramā ūdens apgādes tirdzniecība Vācijā faktiski nav iespējama bez DVGW sertifikāta (28).
42. Ņemot vērā šo DVGW un tai pilnībā piederošas meitassabiedrības de facto kompetenci, veicot standartizēšanu un sertificēšanu, noteikt, kuri ražojumi dzeramā ūdens iekārtu aiz mājas pieslēguma ierīkošanai, paplašināšanai, izmainīšanai un uzturēšanai var tikt ar panākumiem piedāvāti Vācijas tirgū un tātad – kļūt tirgusspējīgi, šī DVGW un tai pilnībā piederošas meitassabiedrības veiktā standartizēšana un sertificēšana nevar tikt izslēgta no preču brīvas aprites darbības jomas.
43. Lai pamatotu šo preču brīvas aprites horizontālo iedarbību uz trešajām personām, var per analogiam pārnest Tiesas izstrādāto argumentāciju par LESD 45., 49. un 56. panta piemērojamību cita veida noteikumiem, kam ir kolektīvi jāregulē darba attiecības, pastāvīgs darbs un pakalpojumu sniegšana.
44. Vispirms ir jānorāda, ka Tiesa saistībā ar savu judikatūras virkni par darba ņēmēju pārvietošanās brīvības, brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežoto horizontālo iedarbību uz trešajām personām vēl nav skaidri izteikusies par jautājumu, vai arī preču brīvu apriti un kapitāla brīvu apriti var piemērot kolektīviem noteikumiem, kam nav publisko tiesību rakstura. Manuprāt, uz šo jautājumu tomēr ir jāatbild apstiprinoši. Proti, darba ņēmēju pārvietošanās brīvības, brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērojamību kolektīviem noteikumiem, kam nav publisko tiesību rakstura, kas attiecas uz darba attiecībām, pastāvīgu darbu vai pakalpojumu sniegšanu, Tiesa būtībā pamato, atsaucoties uz šo kolektīvo noteikumu sekām. Raugoties no šī aspekta, būtu grūti saprast, ka iespēja tieši piemērot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību attiecībā uz kolektīviem noteikumiem, kam nav publisko tiesību rakstura, noteiktos apstākļos tiek apstiprināta, bet šāda tieša piemērojamība preču un kapitāla brīvas aprites jomā savukārt tiek kategoriski noliegta (29).
45. Ņemot to vērā, nav būtisku iebildumu pret argumentācijas, kas judikatūrā ir izstrādāta par darba ņēmēju pārvietošanās brīvības, brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežoto horizontālo iedarbību uz trešajām personām, attiecināšanu uz tādu gadījumu, kāds ir šis, kurā tiek aplūkota preču brīvas aprites piemērojamība privāto tiesību apvienībai ar de facto kompetenci pieņemt noteikumus.
46. Kā pirmais galvenais arguments, lai pamatotu LESD 45., 49. un 56. panta horizontālo iedarbību uz trešajām personām salīdzinājumā ar noteikta veida kolektīvo noteikumu, kam nav publisko tiesību rakstura, horizontālo iedarbību uz trešajām personām, Tiesa pastāvīgajā judikatūrā norāda, ka šķēršļu brīvai apritei un pakalpojumu sniegšanas brīvībai starp dalībvalstīm novēršana būtu apdraudēta, ja valsts radītu ierobežojumu likvidēšanu varētu neitralizēt ar šķēršļiem, ko ievieš apvienības un juridiskās personas, uz kurām neattiecas publiskās tiesības, juridiskas autonomijas ietvaros (30).
47. Šīs tiesvedības ietvaros šo apsvērumu, kas izriet no Savienības tiesību effet utile, var attiecināt uz DVGW un tai pilnībā piederošas meitassabiedrības veikto standartizēšanu un sertificēšanu. Proti, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, DVGW, izstrādājot standartus un sertificējot ražojumus dzeramā ūdens apgādes iekārtu ierīkošanai, paplašināšanai, izmaiņām un uzturēšanai aiz mājas pieslēguma, var de facto noteikt, kuriem ražojumiem būs pieeja Vācijas tirgum. Līdz ar to DVGW un tai pilnībā piederošajai meitassabiedrībai noteikti ir iespējams, īstenojot šo de facto kompetenci, ieviest jaunus ierobežojumus preču brīvai apritei Eiropas Savienībā.
48. Kā otru galveno argumentu, lai pamatotu LESD 45. panta horizontālo iedarbību uz trešajām personām, attiecībā uz kolektīvajiem noteikumiem, kas regulē darba attiecības, Tiesa pastāvīgajā judikatūrā uzsver, ka darba nosacījumi dažādās dalībvalstīs tiek regulēti daļēji likumos vai noteikumos un daļēji darba koplīgumos un citos privātpersonu noslēgtos vai, attiecīgi, veiktos pasākumos, līdz ar to pastāv draudi, ka LESD 45. pantā paredzētais aizliegums veikt iestāžu pasākumus var tikt piemērots dažādi (31).
49. Arī šo apsvērumu var attiecināt uz DVGW un tai pilnībā piederošo meitassabiedrību veikto standartizēšanu un sertificēšanu dzeramā ūdens apgādes jomā tādā gadījumā, kāds ir pamattiesvedībā. Kā es jau minēju, apstāklis, ka uz šeit aplūkotajiem savienotājelementiem dzeramā ūdens apgādes jomā neattiecas saskaņotie Eiropas standarti, nenozīmē, ka dalībvalstīm ir neierobežota rīcības brīvība izstrādāt valsts tehniskos standartus attiecībā uz šādiem savienotājelementiem. Drīzāk tām ir pienākums saistībā ar valsts tehniskajiem standartiem ievērot no preču brīvas aprites izrietošos pienākumus (32). Ja dalībvalstis varētu neievērot šo pienākumu ievērot pamatbrīvības, izstrādājot un piemērojot tehniskos standartus, tādā veidā, ka kompetence de facto tiktu nodota privātām apvienībām, tas izraisītu Savienības tiesību neviendabīgu piemērošanu. Proti, dalībvalstīs, kurās standartizēšanas un sertificēšanas kompetence kā publisks uzdevums ir saglabāta iestādēm, šī kompetence būtu jāīsteno, ievērojot pamatbrīvības. Dalībvalstīs, kurās šis uzdevums – de facto – tiktu nodots privāttiesiskai apvienībai, pamatbrīvībām šajā aspektā turpretim nebūtu iedarbības.
50. Ņemot vērā šos apsvērumus, es secinu, ka uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 34. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka privāttiesiskām juridiskām personām, kas ir dibinātas, lai izstrādātu tehniskus standartus noteiktā teritorijā, kā arī sertificētu ražojumus, pamatojoties uz šiem tehniskajiem standartiem, veicot šo standartizēšanu un sertificēšanu, ir saistošs LESD 34. pants, ja valsts likumdevējs ražojumus, kam tiek piešķirts šīs privāttiesiskās juridiskās personas sertifikāts, skaidri uzskata par atbilstošiem likumam un līdz ar to praksē ražojumu, kam nav piešķirts šāds sertifikāts, tirdzniecība faktiski nav iespējama.
4) Apsvērumi par tiesiskajām sekām, kādas DVGW rodas no preču brīvas aprites saistošā spēka
51. Lai gan iesniedzējtiesa tieši nav lūgusi paskaidrot tiesiskās sekas, kas tādā gadījumā, kāds ir pamattiesvedībā, izriet no DVGW un tai pilnībā piederošās meitassabiedrības pienākuma ievērot preču brīvu apriti, izstrādājot DVGW darba veidlapu W534 un sertificējot ražojumus, pamatojoties uz šiem standartiem, es īsumā analizēšu dažus svarīgus jautājumus, kas varētu rasties, ievērojot iesniedzējtiesas paskaidrojumus saistībā ar pamattiesvedības tālāku norisi.
a) Par DVGW pienākumu, izstrādājot standartus, ievērot preču brīvu apriti
52. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka DVGW pēc sertifikāta izdošanas ūdens nozarē prasītājas pamattiesvedībā savienotājelementiem ir grozījusi DVGW darba veidlapu W534 un ieviesusi tā dēvēto 3000 stundu testu. Tā kā prasītāja pamattiesvedībā nav iesniegusi pozitīvu pārbaudes ziņojumu par 3000 stundu testu attiecībā uz saviem savienotājelementiem, 2005. gada jūnijā sertifikāts ir atsaukts (33).
53. Kā var nepārprotami pierādīt ar prasītājas pamattiesvedībā savienotājelementu piemēru, 3000 stundu testa ieviešana DVGW darba veidlapā var kavēt preču brīvas aprites īstenošanu attiecībā uz ražojumiem, uz ko attiecas šie tehniskie standarti. Tā kā prasītājas pamattiesvedībā savienotājelementi neizpildīja šo testu – vai attiecīgi, netika iesniegts atbilstošs pierādījums –, tika atsaukts sertifikāts savienotājelementiem, tādējādi – Itālijā reģistrētā – prasītāja pamattiesvedībā šos savienotājelementus faktiski de facto nevarēja tirgot Vācijas tirgū.
54. Raugoties no šī viedokļa, 3000 stundu testa ieviešana DVGW darba veidlapā W534 ir jāuzskata par preču brīvas aprites ierobežojumu, ko izdarīja DVGW. Pēc iesniedzējtiesas uzskata – nav saskatāms šī ierobežojuma attaisnojums atbilstoši vienam no LESD 36. pantā nosauktajiem “rakstītajiem” pamatiem jo vairāk tādēļ, ka 3000 stundu tests nav vajadzīgs dzeramā ūdens patērētāju veselības aizsardzībai, bet gan drīzāk, lai pagarinātu cauruļu ekspluatācijas ilgumu (34).
55. Turpretim nav skaidrs, vai šo ierobežojumu varētu pamatot ar judikatūrā atzītu nerakstītu vispārējo interešu pamatu, kura samērīgums arī būtu jāpārbauda. Kā nediskriminējošu ierobežojumu to principā vienkārši varētu attaisnot ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem. Ja DVGW varētu pierādīt nerakstīta attaisnojuma esamību, kas izturētu samērīguma pārbaudi, 3000 stundu testa ieviešana DVGW darba veidlapā W534 būtu jāuzskata par atļautu preču aprites brīvības ierobežojumu.
56. Ja DVGW nevarētu pierādīt kāda no judikatūrā nosauktā nerakstītā attaisnojuma esamību, tā varētu mēģināt, uzsverot savu privāttiesisko raksturu, izvirzīt attaisnojumu īpašu privātu interešu dēļ (35). Norādot uz spriedumu lietā Angonese, DVGW, iespējams, varēja iesniegt arī “faktiskus apsvērumus”, lai pamatotu aplūkoto ierobežojumu (36). Turklāt DVGW, norādot uz privāttiesisku juridisko formu, varēja atsaukties uz Pamattiesību hartā garantētajām pamattiesībām (37), piemēram, uz Pamattiesību hartas 16. pantā garantēto brīvību veikt uzņēmējdarbību, un mēģināt pierādīt kolīzijas starp preču brīvu apriti un vienu vai vairākām pamattiesībām, kas, atsaucoties uz samērīguma principu, būtu jāpiesauc taisnīgai kompensācijai, esamību (38).
57. Tā kā, lai attaisnotu preču brīvas aprites ierobežošanu, ieviešot 3000 stundu testu DVGW darba veidlapā W534, DVGW pamattiesvedībā pārliecinošā veidā bija jāparāda privāto interešu īpaši iemesli, “faktiski apsvērumi” vai pamattiesībās aizsargāta pozīcija, iesniedzējtiesai būtu jāvēršas Tiesā ar jaunu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un būtībā jālūdz izziņa par to, vai šie DVGW izteiktie argumenti tādā gadījumā, kāds ir pamattiesvedībā, varēja tikt izvirzīti un, ja varēja, tad – ar kādiem nosacījumiem. Proti, ņemot vērā pašreizējo judikatūras stāvokli par ierobežotu horizontālo iedarbību uz trešajām personām, kā arī par attiecību starp pamatbrīvībām un pamattiesībām, manuprāt, atbilde uz šiem jautājumiem vēl nepārprotami neizriet no Tiesas judikatūras.
b) Par DVGW pienākumu, veicot sertificēšanu, ievērot preču brīvu apriti
58. Tālāk no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka DVGW ir atteikusies, veicot jau izsniegtu sertifikātu vēlāku pārbaudi saistībā ar aplūkotajiem savienotājelementiem, ņemt vērā prasītājas pamattiesvedībā iesniegtu Itālijas Cerisie Laboratorio pārbaudes ziņojumu, jo pēdējo DVGW nav atzinusi par testēšanas laboratoriju. Iesniedzējtiesa vienlaikus norāda, ka Cerisie Laboratorio ir atzinušas atbilstošās Itālijas iestādes (39).
59. Šāds DVGW absolūts atteikums ņemt vērā Itālijas Cerisie Laboratorio pārbaudes ziņojumu tādā gadījumā, kāds ir pamattiesvedībā, man šķiet piemērots, lai kavētu preču brīvas aprites īstenošanu attiecībā uz aplūkotajiem savienotājelementiem vai, attiecīgi, tās īstenošanu padarītu mazāk interesantu, līdz ar to tas ir jāuzskata par principiāli aizliegtu preču brīvas aprites ierobežojumu (40).
60. Par šī ierobežojuma attaisnojuma tēmu ir norādīts manos iepriekšējos paskaidrojumos 54. un nākamajos punktos, turklāt katrā ziņā papildus ir jāņem vērā šī DVGW atteikuma diskriminējošā tendence. Diskriminējošajai tendencei nozīme būtu it īpaši tad, ja DVGW savu attaisnošanas mēģinājumu balstītu uz primāriem vispārējo interešu apsvērumiem. Jo līdz šim Tiesa nav skaidri nolēmusi, vai preču brīvas aprites diskriminējošus ierobežojumus var attaisnot ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem un, ja var, tad – ar kādiem nosacījumiem (41). Ja šis jautājums tālākajā pamattiesvedības gaitā rastos in concreto, iesniedzējtiesai šajā ziņā Tiesā būtu jāiesniedz jauns lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un arī tieši par to jālūdz izziņa.
B – Par otro prejudiciālo jautājumu
61. Tā kā otrais prejudiciālais jautājums ir uzdots tikai tam gadījumam, ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir noliedzoša, ievērojot manu piedāvāto atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, nav jāanalizē otrais prejudiciālais jautājums.
VII – Secinājumi
62. Pamatojoties uz izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
privāttiesiskām juridiskām personām, kas ir dibinātas, lai izstrādātu tehniskos standartus noteiktā jomā, kā arī sertificētu ražojumus, pamatojoties uz šiem tehniskajiem standartiem, veicot šo standartizēšanu un sertificēšanu, ir saistošs LESD 34. pants, ja valsts likumdevējs ražojumus, kam ir piešķirts šīs privāttiesiskās juridiskās personas sertifikāts, skaidri uzskata par atbilstošiem likumiem un līdz ar to praksē ražojumu, kam nav piešķirts šāds sertifikāts, tirdzniecība faktiski nav iespējama.