ĢENERĀLADVOKĀTA M. POJAREŠA MADURU [M. POIARES MADURU] SECINĀJUMI,
sniegti 2006. gada 18. janvārī (1)
Lieta C‑459/03
Eiropas Kopienu Komisija
pret
Īriju
Strīds starp Īriju un Apvienoto Karalisti – Šķīrējtiesa, kas izveidota saskaņā ar 1982. gadā parakstītās Apvienoto Nāciju Jūras tiesību konvencijas VII pielikumu – Eiropas Kopienu Tiesas kompetence – EKL 292. pants – EAEK 193. pants – Pienākums sadarboties – EKL 10. pants – EAEK 192. pants
1. Sakarā ar šo tiesvedību par pienākumu neizpildi Tiesai pirmo reizi jāizskata iespējams EKL 292. panta un EAEK 193. panta pārkāpums. Komisija uzskata, ka Īrija ir pārkāpusi šos noteikumus, kā arī EKL 10. pantu un EAEK 192. pantu, iesniedzot izskatīšanai strīdu ar citu dalībvalsti (Apvienoto Karalisti) šķīrējtiesā, kas izveidota saskaņā ar Apvienoto Nāciju Jūras tiesību konvenciju (turpmāk tekstā – “Konvencija”).
2. Saskaņā ar EKL 292. pantu un tās redakcijai identisko EAEK 193. pantu, “risinot domstarpības, kas saistītas ar šā Līguma interpretāciju vai piemērošanu, dalībvalstis apņemas izmantot tikai tādas domstarpību izšķiršanas metodes, kādas paredz šis Līgums”. Lai noskaidrotu, vai šie noteikumi tika pārkāpti, Tiesai jānosaka, vai jautājumi, par kuriem Īrija iesniedza prasību šķīrējtiesā, ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā.
I – Fakti un pirmstiesas process
3. Šīs tiesvedības sākums meklējams strīdā starp Īriju un Apvienoto Karalisti par rūpnīcas MOX darbību Sellafīldā, Anglijas ziemeļaustrumos, Īrijas jūras krastā. Rūpnīca ir paredzēta, lai pārstrādātu plutoniju no izlietotās atomdegvielas, sajaucot plutonija dioksīdu ar noplicināto urāna dioksīdu un pārveidojot to par jauktu oksīdu degvielu (“mixed oxide fuel”, turpmāk tekstā – “MOX”), ko var izmantot kā enerģijas avotu atomelektrostacijās.
4. Apvienotā Karaliste apstiprināja British Nuclear Fuel plc (turpmāk tekstā – “BNFL”) rūpnīcas MOX būvniecību pēc tam, kad 1993. gadā BNFL publicēja pētījumu par ietekmi uz vidi. Rūpnīca tika pabeigta 1996. gadā. 2001. gada 3. oktobrī pēc piecu sabiedrisko aptauju veikšanas par rūpnīcas MOX ekonomiskā pamatojuma pamatotību Apvienotā Karaliste piešķīra BNFL atļauju darbināt rūpnīcu un ražot MOX.
5. 2001. gada 25. oktobrī Īrija, atsaucoties uz to, ka Apvienotā Karaliste ir pārkāpusi vairākas Konvencijas tiesību normas, šķīrējtiesā, kas izveidota saskaņā ar Konvencijas VII pielikumu, uzsāka procesu par rūpnīcu MOX pret Apvienoto Karalisti (2).
6. 2002. gada 20. jūnijā notika Komisijas dienestu un Īrijas tikšanās par domstarpībām par rūpnīcu MOX (3). 2003. gada 15. maijā Komisija nosūtīja Īrijai oficiālu brīdinājuma vēstuli, paužot nostāju, ka, uzsākot pret Apvienoto Karalisti tiesvedību saskaņā ar Konvenciju, Īrija nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar EKL 10. un 292. pantu un EAEK 192. un 193. pantu.
7. 2003. gada 15. jūlija vēstulē Īrija paskaidroja, ka tā nepiekrīt Komisijas nostājai. 2003. gada 19. augustā Komisija nosūtīja Īrijai argumentētu atzinumu par arbitrāžas tiesvedības uzsākšanu saistībā ar rūpnīcu MOX pret Apvienoto Karalisti saskaņā ar Konvenciju. 2003. gada 16. septembrī Īrija atbildēja, ka Komisijas viedoklis to joprojām nepārliecina. 2003. gada 15. oktobrī Komisija cēla prasību Tiesā.
II – Izvirzītie jautājumi
8. Tiesai tikai retos gadījumos ir ticis lūgts, lai tā izskatītu strīdu starp divām dalībvalstīm (4). Taču, pamatojoties uz EKL 220. pantu saistībā ar EKL 227. pantu un EAEK 136. pantu saistībā ar EAEK 142. pantu, Tiesas kompetencē ir tādi strīdi, kuri attiecas uz EKL vai EAEK līguma piemērošanu un interpretāciju (5).
9. EKL 292. pants un EAEK 193. pants noteic, ka šī ir ekskluzīva kompetence. Kopā šīs tiesību normas Kopienu Tiesai rada tā saukto “kompetences monopolu” attiecībā uz dalībvalstu strīdiem par Kopienu tiesību piemērošanu un interpretāciju (6).
10. Tiesas ekskluzīvā kompetence dalībvalstu strīdos par Kopienu tiesībām ir līdzeklis, kā pasargāt Kopienas tiesiskās kārtības autonomiju (7). Tā kalpo, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis neuzņemas juridiskas saistības saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām, kas var būt pretrunā to saistībām, kas izriet no Kopienu tiesībām. Būtībā EKL 292. pants un EAEK 193. pants izsaka lojalitātes pienākumu Kopienas līgumu radītajai tiesiskajai sistēmai. Dalībvalstis ir vienojušās atrisināt savas domstarpības līgumos norādītajos veidos; tām jāatturas no strīdu, kas saistīti ar šiem līgumiem, izšķiršanas ar citām strīdu risināšanas metodēm (8).
11. Komisija apgalvo, ka Īrija ir pārkāpusi šo noteikumu, iesniedzot izšķiršanai savu strīdu ar Apvienoto Karalisti par rūpnīcu MOX šķīrējtiesai, kas izveidota saskaņā ar Konvenciju. Būtiskais jautājums, kas šai Tiesai jāizlemj, ir, vai strīds skar Kopienu tiesības. Tiesai jāpārbauda un jāsalīdzina, no vienas puses, savas kompetences apjoms un, no otras puses, šķīrējtiesā iesniegtā strīda priekšmets.
12. Šķīrējtiesā Īrija apgalvo, ka Apvienotā Karaliste ir pārkāpusi triju veidu pienākumus. Pirmkārt, pienākumu veikt pienācīgu novērtējumu iespējamai ietekmei, kādu rūpnīcai MOX piešķirtā atļauja var atstāt uz Īrijas jūras vidi. Šajā sakarā Īrija atsaucas uz Konvencijas 206. pantu. Otrkārt, pienākumu sadarboties ar Īriju kā ar daļēji slēgtās Īrijas jūras piekrastes valsti, lai veiktu nepieciešamo šīs jūras vides aizsardzībā. Šajā sakarā Īrija atsaucas uz Konvencijas 123. un 197. pantu. Treškārt, pienākumu veikt nepieciešamo, lai aizsargātu un saglabātu Īrijas jūras vidi. Šajā sakarā Īrija atsaucas uz Konvencijas 192., 193., 194., 207., 211., 213. un 217. pantu.
13. Īrijas un Komisijas nostāja attiecībā uz Tiesas kompetences apjomu rūpnīcas MOX strīdā ir diametrāli pretējas. Saskaņā ar Īrijas viedokli neviens no strīdus jautājumiem nav piekritīgs Tiesai. Komisija savukārt apgalvo, ka strīds pilnībā ir Tiesas kompetencē. Tomēr šīs tiesvedības mērķiem nav jānoskaidro, vai strīds par rūpnīcu MOX pilnībā atrodas Tiesas kompetencē. Pietiek pārliecināties par to, vai vismaz daļēji strīda priekšmetu regulē Kopienu tiesības. Ja tas tā ir, tad, manuprāt, ir noteikts EKL 292. panta vai EAEK 193. panta, kā tas varētu būt, pārkāpums.
14. Nemaz nerunāju par to, ka Tiesai piekritīgs ir viss strīds tikai tāpēc, ka daļēji strīdam piemērojamas Kopienu tiesības. Var būt, ka strīds lielākoties un, iespējams, pārsvarā atrodas ārpus Tiesas kompetences un ka tikai viens vai daži strīdus jautājumi ir tai piekritīgi. Tomēr šādos apstākļos EKL 292. pants – vai EAEK 193. pants – tik un tā izslēdz iespēju, ka viss strīds, ieskaitot Kopienu tiesībās ietilpstošos elementus, tiek nodots izšķiršanai ar citu metodi, kas nav norādīta Kopienas līgumos. Galu galā noteikumos, ar ko nodibina Tiesas kompetences monopolu, nav noteikta robežlīnija. Kad vien runa ir par Kopienu tiesībām, dalībvalstīm jāatrisina savas domstarpības Kopienas iekšienē (9).
15. Komisija ir iesniegusi trīs iebildumus. Pirmkārt, tā apgalvo, ka Konvencijas tiesību normas, uz ko Īrija atsaukusies Šķīrējtiesā, ir Kopienu tiesību sastāvdaļa un attiecīgi Tiesai ir ekskluzīva kompetence atrisināt strīdu starp dalībvalstīm. Līdz ar to šķīrējtiesas procesa uzsākšana pret otru dalībvalsti par attiecīgajām Konvencijas tiesību normām ir EKL 292. panta pārkāpums. Otrkārt, Komisija uzskata, ka Īrija ir pārkāpusi EKL 292. pantu un EAEK 193. pantu, aicinot šķīrējtiesu piemērot atsevišķu Kopienas direktīvu tiesību normas. Treškārt, tā apgalvo, ka, uzsākot šādu procesu, Īrija ir pārkāpusi pienākumu sadarboties, kas izriet no EKL 10. panta un EAEK 192. panta.
16. Es izvērtēšu šos trīs iebildumus pēc kārtas.
III – Tiesas kompetence attiecībā uz Konvencijas tiesību normām
17. Konvencija ir jaukts līgums. Laikā, kad Īrija iesniedza šķīrējtiesā izšķiršanai strīdu ar Apvienoto Karalisti, Eiropas Kopiena un 14 tās dalībvalstis bija Konvencijas dalībnieces (10). Kopiena un dalībvalstis, kuras tajā laikā bija Konvencijas dalībnieces, saskaņā ar Konvenciju ir uzņēmušās pienākumus savas attiecīgās kompetences ietvaros (11). Piemēram, Kopiena uzņēmās pienākumus jūras zvejas resursu saglabāšanā un apsaimniekošanā, bet dalībvalstis uzņēmās pienākumus jūras robežu noteikšanas jomā (12).
18. Komisija uzskata, ka Konvencijas tiesību normas, uz kurām lietā pret Apvienoto Karalisti atsaucas Īrija, ietilpst Tiesas kompetencē, jo tās ir Kopienas kompetencē, kura šai Konvencijai pievienojās. Šajā sakarā Komisija uzsver, ka vides aizsardzība ir skaidri izteikts Kopienas mērķis, kas ir Kopienas ārējā kompetencē. Komisija turklāt norāda, ka Padomes Lēmums 98/392/EK (13), ar kuru Eiropas Kopiena apstiprināja Konvenciju, arī bija pamatots ar Līguma 130.s pantu (šobrīd pēc grozījumiem – EKL 175. pants).
19. Turpretim Īrija uzskata, ka nav notikusi dalībvalstu kompetences nodošana Kopienai tajās jomās, kurās Īrija vēlas tiesāties pret Apvienoto Karalisti. Īrija apgalvo, ka Kopiena ir Konvencijas dalībniece tikai tajās jomās, kas ekskluzīvi atrodas tās ārējā kompetencē. Tā kā pastāv Kopienas tiesību akti, kas saistīti ar attiecīgo jautājumu rūpnīcas MOX strīdā, šie tiesību akti nosaka minimālos standartus un Konvencijas tiesību normas uz tiem neattiecas. Saskaņā ar Īrijas uzskatu tas nozīmē, ka šīs tiesību normas nav kļuvušas par Kopienu tiesību sastāvdaļu un ka Tiesas kompetencē neietilpst Īrijas prasības izskatīšana pret Apvienoto Karalisti saskaņā ar Konvenciju.
20. Pirms šo argumentu izvērtēšanas man īsumā jāizklāsta attiecīgā judikatūra par Tiesas kompetences apjomu attiecībā uz jauktiem līgumiem.
21. Tiesa vairākkārtīgi ir atzinusi, ka tās kompetencē ietilpst arī jaukto līgumu normas (14). It īpaši spriedumā lietā Haegeman Tiesa atzina, ka attiecīgās tiesību normas bija Kopienu tiesību neatņemama sastāvdaļa (15). Tā rezultātā Tiesai ir kompetence sniegt prejudiciālus nolēmumus par to interpretāciju un taisīt spriedumu gadījumā, ja Kopienas dalībvalstis nepilda savus pienākumus, kas izriet no šīm tiesību normām (16). Tomēr no Tiesas judikatūras nevar secināt, ka visas jaukto līgumu tiesību normas automātiski ir Tiesas kompetencē. Tiesa ievēro smalkāku pieeju. Tā uzskata, ka “Kopienas, tās dalībvalstu un trešo valstu noslēgtajiem jauktajiem līgumiem ir tāds pats statuss Kopienu tiesību sistēmā kā Kopienas līgumiem, ciktāl šie noteikumi izriet no Kopienas kompetences (17).
22. Ciktāl Kopiena ir uzņēmusies pienākumus saskaņā ar jauktu līgumu, Kopienai saistošās tiesību normas ir Kopienu tiesību sastāvdaļa (18). Šādā veidā tās ir saistošas Kopienai un tās dalībvalstīm (19), un tās ietilpst Tiesas kompetencē (20). Nav šaubu, ka Kopiena ir uzņēmusies pienākumus saskaņā ar jaukta līguma noteikumu, kad šis noteikums attiecas uz jautājumiem, kas ietilpst Kopienas ekskluzīvajā kompetencē – tāpat kā tas bija Haegeman lietā ar tirdzniecības noteikumiem. Pretēji tam, kad noteikums attiecas tikai uz jautājumiem, kas ietilpst dalībvalstu ekskluzīvajā kompetencē, tad dalībvalstis, nevis Kopiena, ir uzņēmušās pienākumus (21).
23. Jautājums kļūst sarežģītāks, kad jaukta līguma noteikums var tikt piemērots jautājumā, kas vienlaikus atrodas gan Kopienas, gan tās dalībvalstu kompetencē. Jāatceras, ka tādā jomā kā vides politika, kurā Līgums paredz konkurējošu kompetenci (22), gan Kopienai, gan dalībvalstīm ir atļauts uzņemties saistības attiecībās ar trešām valstīm. Tomēr, tiklīdz Kopiena ir uzņēmusies šādas saistības vai arī tiklīdz tā ir veikusi iekšējos pasākumus, dalībvalstīm ir aizliegts uzņemties pienākumus, kas varētu ietekmēt šādā veidā radītos kopējos noteikumus (23).
24. Gan Īrija, gan Zviedrijas valdība norāda, ka, parakstot Konvenciju, Eiropas Kopiena tikai īstenoja tās ekskluzīvo ārējo kompetenci jūras vides aizsardzības jomā. Īrija turklāt apgalvo, ka noteikumi, kas ir būtiski rūpnīcas MOX strīdā, neietilpst Kopienas ekskluzīvajā kompetencē, jo tie tikai nosaka minimālos standartus un attiecīgi nav tādi, kas varētu ietekmēt Kopienas kopējos noteikumus (24). Savas nostājas pamatojumam Īrija atsaucas uz kompetences deklarāciju, kuru Kopiena parakstīja laikā, kad tā parakstīja Konvenciju (25).
25. Ja Īrijai būtu taisnība, sakot, ka Kopiena tikai īstenoja savu ekskluzīvo ārējo kompetenci, tad Tiesai patiešām būtu uzmanīgi jāpārbauda šīs kompetences robežas – tādā pašā veidā, kā tā darīja Open Skies spriedumos (26) –, lai noteiktu, vai attiecīgie Konvencijas noteikumi ir nonākuši Tiesas kompetencē kā Kopienas tiesiskās kārtības neatņemama sastāvdaļa.
26. Tomēr, manuprāt, nav pareizs pieņēmums, ka, parakstot Konvenciju, Kopiena ir tikai rīkojusies savas ekskluzīvās kompetences ietvaros.
27. Eiropas Kopienas vārdā Konvencija tika apstiprināta ar Padomes Lēmumu 98/392. Kā Komisija pareizi norāda, lēmums cita starpā pamatots ar Līguma 130.s pantu (šobrīd pēc grozījumiem – EKL 175. pants). Tāpēc varētu šķist, ka Kopiena attiecībā uz Konvencijas noteikumiem par jūras vides aizsardzību, pievienojoties Konvencijai, īstenoja gan savu ekskluzīvo, gan neekskluzīvo ārējo kompetenci vides aizsardzības jomā.
28. Turklāt to apstiprina tas, ka laikā, kad notika pievienošanās Konvencijai, šajā jomā jau pastāvēja daudzi Kopienas pasākumi.
29. Šajā sakarā Komisija norāda, ka var saskatīt analoģiju ar divām iepriekšējām pienākumu neizpildes tiesvedībām saistībā ar jauktajiem līgumiem: lieta [C‑13/00] Komisija/Īrija (27) un lieta [C‑239/03] Komisija/Francija (28). Abās lietās Tiesa nosprieda, ka tai bija kompetence, norādot, ka attiecīgie līgumi “lielā mērā ietilpa Kopienas kompetencē” (29). Tomēr Komisijas izmantotais salīdzinājums mani pārliecina tikai daļēji. Manuprāt, var vilkt paralēles ar lietu Komisija/Francija, bet ne ar lietu Komisija/Īrija.
30. Savā spriedumā lietā C‑13/00 Komisija/Īrija Tiesa izskatīja jautājumu par to, vai tā bija kompetenta tiesvedībā par pienākumu neizpildi sakarā ar Īrijas nepievienošanos noteiktajā laika posmā Bernes Konvencijai par literāro un mākslas darbu aizsardzību (Parīzes akts). Tiesa uzskatīja, ka tā bija kompetenta, jo Bernes Konvencija attiecās uz jomu, kas “lielā mērā ietilpa Kopienas kompetencē” (30). Tomēr šī frāze jāsaprot attiecīgās lietas specifikas kontekstā par pienākuma pievienoties Bernes Konvencijai neizpildi (31). Kā norādīja ģenerāladvokāts Mišo [Mischo], tad, lai arī Bernes Konvencija pilnībā neietilpst Kopienas kompetencē, šī konvencija ir nedalāma un valsts nevar tai pievienoties daļēji. Tādēļ līdzīgi arī Kopienas tiesību pienākums pievienoties Bernes Konvencijai ir nedalāms (32).
31. No otras puses, lieta C‑239/03 Komisija/Francija neattiecās uz pienākumu pievienoties starptautiskajam līgumam. Tā attiecās uz prasībām par pienākumu neizpildi, kas celtas pret Franciju par to, ka tā nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar atsevišķām Konvencijas par Vidusjūras aizsardzību pret piesārņojumu un Protokola pie šīs konvencijas tiesību normām. Tiesa nosprieda, ka, “tā kā celtās prasības par pienākumu neizpildi priekšmets var attiekties tikai uz tādu pienākumu neizpildi, kas izriet no Kopienu tiesībām, [..] ir jāpārliecinās, vai uz Franciju attiecošies pienākumi, kas ir prasības priekšmets, ir Kopienu tiesību piemērošanas jomā” (33). Tiesa, norādot, ka Konvencijas un Protokola priekšmets “ļoti lielā mērā” sakrīt ar dažādu Kopienu tiesību aktu priekšmetu, secināja, ka “Kopienas interesēs ir, lai gan Kopiena, gan tās dalībvalstis ievērotu saistības, kuras ir tikušas uzņemtas [saskaņā ar Konvenciju un Protokolu]” (34). Tiesa attiecīgi nosprieda, ka tā bija kompetenta, neraugoties uz to, ka tiesvedība par pienākumu neizpildi attiecās uz saldūdens un nogulu ieplūdi jūras vidē − jautājumu, kas vēl neietilpa iekšējos Kopienas tiesību aktos (35).
32. Līdzīgi kā šajā lietā, arī lietā Komisija/Francija attiecās uz starptautisko līgumu, kuru kopīgi noslēdza Kopiena un tās dalībvalstis. Turklāt lietā Komisija/Francija atbildētāja dalībvalsts arī uzskatīja, ka Tiesai nebija kompetences attiecībā uz apskatāmajiem pienākumiem, jo tie neietilpa Kopienas ārējā kompetencē. Tiesa noraidīja šo prasību. Tā interpretēja savas kompetences robežas, ņemot vērā ieinteresētību aizsargāt esošo Kopienu tiesiskā regulējuma integritāti.
33. Tiesas apsvērumu sprieduma 27. punktā par to, ka aplūkojamie nosacījumi attiecas uz “jomu, kas lielā mērā ietilpst Kopienas kompetencē” (36), var viegli pārprast kā tādu, kas liek domāt, ka Tiesa taisīja spriedumu tiesvedībā par pienākumu neizpildi attiecībā uz pienākumiem, kas radušies ārpus Kopienu tiesību ietvariem. Protams, tā nevar būt (37). Es izprotu šo spriedumu tādējādi, ka attiecībā uz saldūdens un nogulu ieplūdēm jūras vidē Tiesa uzskatīja, ka Kopiena, noslēdzot šo līgumu, ir īstenojusi tās neekskluzīvo kompetenci. Citiem vārdiem sakot, starptautiska līguma noslēgšana pati par sevi var būt veids, kādā īstenot Kopienas neekskluzīvo kompetenci, neatkarīgi no iepriekšējās Kopienas iekšējo tiesību aktu pieņemšanas. Šajā gadījumā tas nozīmē, ka, noslēdzot līgumu, Kopiena tiktāl, ciktāl tā pamatojās uz ārējās kompetences tiesisko pamatu, īstenoja savu kompetenci kā ekskluzīvajā, tā neekskluzīvajā jomā (38). Tādējādi šajās jomās Kopiena uzņēmās starptautiskus pienākumus, kas attiecīgi ir Tiesas kompetencē kā pienākumi, kas izriet no Kopienu tiesībām (39).
34. Pretēji Īrijas apgalvojumiem Deklarācija “attiecībā uz Eiropas Ekonomikas kopienas kompetenci Konvencijas regulētajos jautājumos” nenoved pie atšķirīga secinājuma.
35. Sadaļā ar nosaukumu “Jomas, kurās Kopiena dala kompetenci ar dalībvalstīm” Deklarācija nosaka:
“Attiecībā uz noteikumiem par jūras transportu, kuģošanas drošību un jūras piesārņojuma novēršanu [..] Kopienai ir ekskluzīva kompetence tikai tiktāl, ciktāl konvencijas vai juridisko aktu, kas pieņemti tās ieviešanai, noteikumi ietekmē Kopienas pieņemtos kopējos noteikumus. Ja pastāv Kopienu normas, bet tās netiek ietekmētas, it īpaši, ja Kopienu noteikumi nosaka tikai minimālās normas, dalībvalstīm ir kompetence, neskarot Kopienas kompetenci, rīkoties šajā jomā. Pārējos gadījumos kompetence ir dalībvalstīm.
Pielikumā ir atbilstošo Kopienas aktu saraksts. No šiem tekstiem izrietošās kompetences apjoms ir jānovērtē, salīdzinot ar katra teksta precīziem noteikumiem un it īpaši apjomu, kādā šie noteikumi nosaka kopējās normas.”
36. Manuprāt, šāda redakcija mēģina atspoguļot Kopienu Tiesas judikatūru, it īpaši lietu 22/70 Komisija/Padome (AETR) un 1993. gada 19. marta atzinumu 2/91. Gala iznākumā iegūtais teksts var būt neskaidrs un neveikls, tomēr tas neļauj uzskatīt, ka Kopiena tikai īstenoja tās ekskluzīvo ārējo kompetenci jūras vides aizsardzības jomā.
37. Tādējādi Komisijai ir pamats uzskatīt, ka Īrija ir atsaukusies uz Konvencijas normām, kas kļuvušas par Kopienu tiesību sastāvdaļu un tādēļ ietilpst Tiesas kompetencē.
38. Īrija uzskata, ka, ja uzstāj uz Tiesas kompetences ekskluzivitāti Konvencijas regulētajās jomās, tad Īrija nevarētu izmantot pienācīgus tiesību aizsardzības līdzekļus saskaņā ar Konvenciju.
39. Es nepiekrītu. Jau atkal jāatsaucas uz EKL 227. pantā noteikto procedūru un iespēju lūgt pagaidu pasākumus saskaņā ar EKL 243. pantu. Papildus tam vērts norādīt, ka Konvencijas 282. pants skaidri atļauj izmantot citādas strīdu risināšanas formas nekā tās, kas noteiktas Konvencijā (40). Turklāt, pat saskaroties ar patiesām grūtībām, dalībvalstīm nav atļauts rīkoties ārpus Kopienas konteksta tikai tādēļ, ka tās uzskata, ka šāda rīcība būtu piemērotāka (41).
40. Kā papildu argumentu Īrija norāda, ka tad, ja Konvencija ir tikusi iekļauta Kopienu tiesībās, tad tas pats notiktu ar Konvencijas noteikumiem par strīdu atrisināšanu. Konvencijā paredzētās strīdu atrisināšanas metodes attiecīgi kļūtu par atrisināšanas metodēm, kādas paredz “šis līgums” EKL 292. panta izpratnē.
41. Es nepiekrītu viedoklim, ka Konvencijas strīdu risināšanas režīms ir ticis iekļauts un tādējādi mainījis Kopienas pašas tiesu sistēmu. EKL 292. pants neļauj ar starptautisku līgumu Tiesas ekskluzīvo kompetencei nodot citai tiesai (42). Tādēļ nav iespējams, ka pievienošanās Konvencijai rezultātā Tiesas kompetence izšķirt Kopienas dalībvalstu strīdus par Kopienu tiesību interpretāciju vai piemērošanu būtu nodota citai jurisdikcijai, kas izveidota saskaņā ar Konvenciju.
42. Šo iemeslu dēļ es ierosinu, lai Tiesa noteic, ka, iesniedzot saskaņā ar Konvencijas VII pielikumu izveidotajā šķīrējtiesā izšķiršanai strīdu ar Apvienoto Karalisti par rūpnīcu MOX, Īrija nav ievērojusi savus pienākumus, kas izriet no EKL 292. panta.
43. Tā kā EAEK nav Konvencijas dalībniece, tad iepriekšējā argumentācija neder, lai izdarītu tos pašus secinājumus attiecībā uz EAEK 193. pantu. Lai izvērtētu sūdzību par to, ka Īrija nav ievērojusi savus pienākumus saskaņā ar EAEK 193. pantu, jāaplūko Komisijas iesniegtais otrais pamats.
IV – Īrijas atsaukšanās uz Kopienu tiesībām šķīrējtiesā
44. Kā uzskata Komisija, Īrija ir rīkojusies pretrunā tās pienākumiem, kas izriet no EKL 292. panta un EAEK 193. panta, lūdzot Kopienai nepiederošai šķīrējtiesai interpretēt un piemērot Kopienu tiesību aktus. Apvienotā Karaliste piekrīt šim viedoklim. Komisija un Apvienotā Karaliste norāda, ka savos apsvērumos šķīrējtiesai Īrija piemin direktīvas 85/337/EEK (43), 90/313/EEK (44), 80/836/Euratom (45), 92/3/Euratom (46) un 96/29/Euratom (47), kā arī OSPAR Konvencijas noteikumus (48).
45. Īrija uzskata, ka tā nav lūgusi šķīrējtiesu piemērot Kopienu tiesības, bet tikai atsaucās uz direktīvām kā palīglīdzekli, lai interpretētu Konvencijas pienākumus. Tā atzīmē, ka 2003. gada 16. septembra vēstulē Komisijai tā svinīgi apņēmās, ka tā turpinās atsaukties uz Kopienu tiesību aktiem, vienīgi lai palīdzētu interpretēt Konvenciju, un ka tā nelūgs Konvencijas šķīrējtiesu izmeklēt, vai Apvienotā Karaliste ir pārkāpusi kādu Kopienu tiesību noteikumu vai aktu. Īrija uzsver, ka tā nav rīkojusies pretēji saviem pienākumiem, kas izriet no EKL 292. panta vai EAEK 193. panta, jo tā nav iesniegusi sūdzību, ka Apvienotā Karaliste ir pārkāpusi kādu pienākumu, kas izriet no Kopienu tiesībām.
46. Manuprāt, šo argumentu nevar atbalstīt.
47. No Īrijas apsvērumiem šķīrējtiesai izriet, ka atsauces uz Kopienas tiesību aktiem tika izdarītas, ņemot vērā Konvencijas 293. panta 1. punktu. Saskaņā ar šo normu šķīrējtiesa “piemēro šo Konvenciju, kā arī citas starptautisko tiesību normas, kas nav pretrunā ar šo Konvenciju”.
48. 2001. gada 25. oktobrī iesniegtā pieteikuma par lietas ierosināšanu 3. punktā Īrija norāda, ka “šķīrējtiesai arī tiks lūgts ņemt vērā, kur nepieciešams, citu starptautisko aktu normas, ieskaitot starptautiskās konvencijas un Eiropas Kopienu tiesības”. Pieteikuma par lietas ierosināšanu 34. punktā Īrija atsaucas uz Konvencijas 293. panta 1. punktu un norāda, ka “Konvencijas normas ir veidotas tā, ka tās atsaucas uz citām starptautiskām normām, kas ir saistošas Apvienotajai Karalistei, ieskaitot 1992. gada OSPAR Konvenciju par Ziemeļaustrumatlantijas jūras vides aizsardzību, Direktīvu 85/337/EEK un Direktīvas 80/836/Euratom un 96/239/Euratom”.
49. Turklāt procesuālajā rakstā, ko Īrija iesniedza Konvencijas šķīrējtiesā, Īrija norāda, ka “starptautisko tiesību normas, kuras VII pielikuma šķīrējtiesai jāpiemēro [..], atrodamas gan attiecīgajās Konvencijas normās, gan “citās starptautisko tiesību normās, kas nav nesaderīgas” ar Konvenciju” (49). Turklāt Īrija norāda, ka “abējādi – interpretējot vispārējās Konvencijas normas plašākā starptautisko tiesību izpratnē un liekot piemērot citas starptautiskās normas, standartus un praksi – Konvencija uzņemas integrējošu funkciju, saliekot kopā konvencionālās un paražu normas un reģionālās un globālās normas” (50).
50. Procesuālā raksta 6.19. punktā Īrija norāda, ka atsauce uz attiecīgajām Kopienas normām ir izdarīta nevis tādēļ, lai lūgtu šķīrējtiesu tās piemērot per se, bet gan “tādēļ, ka tās parāda, kā Konvencijas vispārīgās saistības ir interpretējamas un piemērojamas”. Tomēr viscaur tās turpmākajos apsvērumos šķīrējtiesai Īrija vairākkārtīgi atsaucas uz Kopienas normām saistībā ar Konvencijas 293. panta 1. punktu. Piemēram, procesuālā raksta daļā par pienākumu veikt pienācīgu vides ietekmes novērtējumu nodaļā “Tiesisko saistību avoti” Īrija citu tiesību aktu starpā atsaucas uz Direktīvu 85/337 un norāda, ka “šie tiesību akti ir nozīmīgi kā rokasgrāmata Konvencijas 206. panta uzlikto saistību interpretācijai un kā [citu starptautisko tiesību normu] aktu piemēri, kas šai šķīrējtiesai jāpiemēro izskatāmajā lietā saskaņā ar Konvencijas 293. panta 1. punktu” (51). Savā atbildē Īrija norāda, ka “prasībās par jūras vidi, kurās ietverti atsevišķu starptautisko normu un standartu, ko noteikusi kompetenta starptautiskā organizācija vai diplomātiskā konference, pārkāpumi”, šķīrējtiesai “jāņem vērā un jāpiemēro šīs starptautiskās normas un standarti” (52).
51. Atbilstīgi šiem apsvērumiem es nesaskatu, ka Īrija nebūtu norādījusi, ka Apvienotā Karaliste ir pārkāpusi saistības saskaņā ar Kopienu tiesībām (53). Katrā ziņā Īrija lūdz šķīrējtiesai atzīt, ka Apvienotā Karaliste ir pārkāpusi saistības, kas izriet no Konvencijas, kuras saskaņā ar to, kā Īrija interpretē Konvenciju, saskan ar saistībām, kas izriet no Kopienu tiesībām. Šajā sakarā Īrija aicina šķīrējtiesu sniegt Apvienotās Karalistes saistību interpretāciju saskaņā ar EKL un EAEK normām (54).
52. Ņemot vērā iepriekš minēto, jāatzīst, ka Īrija nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 292. pantu un EAEK 193. pantu, iesniedzot izšķiršanai strīdu par EKL un EAEK interpretāciju un piemērošanu šķīrējtiesai, kas izveidota saskaņā ar Konvencijas VII pielikumu.
V – Pienākums sadarboties
53. Komisija apgalvo, ka līdzās saistību, kas izriet no EKL 292. panta un EAEK 193. panta, pārkāpumiem Īrija ir pārkāpusi EKL 10. panta 2. daļu un EAEK 192. panta 2. daļu. Abas normas noteic, ka dalībvalstis “atturas no visiem pasākumiem, kas varētu traucēt šā Līguma mērķu sasniegšanu”. Komisija izvirza divus argumentus.
54. Pirmkārt, Komisija norāda sakarā ar jauktiem līgumiem, ka dalībvalstīm ir pienākums sadarboties EKL 10. panta 2. daļas izpratnē. Kā uzskata Komisija, Īrija ir rīkojusies pretēji šim pienākumam, uzsākot strīda risināšanas procesu saskaņā ar noteikumiem, kas ir Kopienas kompetencē; šāda rīcība var radīt neskaidrības trešām valstīm par Kopienas kā līgumslēdzējas puses ārējo pārstāvību un iekšējo saskaņotību, un tas ievērojami traucē Kopienas ārējās rīcības efektivitātei un saskaņotībai.
55. Es neuzskatu, ka Tiesai būtu jāizskata šis jautājums. Komisijas sūdzības mērķis būtībā ir tāds pats, kā no EKL 292. panta izrietošās sūdzības mērķis. Manuprāt, EKL 292. pants īpašā veidā pauž vispārējo lojalitātes principu, kas nostiprināts EKL 10. panta 2. daļā (55). Tādēļ pietiek ar novērtējumu saskaņā ar EKL 292. pantu.
56. Komisija izvirza arī otru argumentu par to, ka Īrija ir pārkāpusi sadarbības pienākumu. Tā norāda, ka saskaņā ar EKL 10. pantu un EAEK 192. pantu Īrijai pirms strīda izšķiršanas uzsākšanas saskaņā ar Konvenciju bija jāinformē un jākonsultējas ar kompetentām Kopienas iestādēm.
57. Šajā jautājumā es piekrītu Komisijai. EKL 10. pants un EAEK 192. pants uzliek abpusēju patiesas sadarbības pienākumu Kopienas iestādēm un tās dalībvalstīm (56). Šis pienākums ir it īpaši nozīmīgs ārējo attiecību jomā (57) un ir piemērojams a fortiori, ja Kopiena un dalībvalstis ir kopīgi uzņēmušās saistības attiecībās ar trešām valstīm (58).
58. Atsevišķos gadījumos sadarbības pienākums var būt saistīts ar dalībvalstu pienākumu konsultēties ar Komisiju, lai izvairītos no Kopienu tiesību pārkāpšanas vai Kopienas politiku kavēšanas riska (59). Manuprāt, šīs lietas apstākļos Īrijai bija šāds pienākums. Īrija nolēma tiesāties pret citu dalībvalsti saskaņā ar starptautisku līgumu, kuras dalībniece ir Eiropas Kopiena, un par jautājumu, kas, iespējams, atrodas Tiesas ekskluzīvajā kompetencē. Kā Komisija pareizi norāda, konsultācijas būtu bijušas noderīgas, lai noskaidrotu, ciktāl strīds attiecas uz Kopienu tiesībām. Turklāt tas būtu devis iespēju apmainīties ar viedokļiem par to, vai tiesvedību par pienākumu neizpildi var uzsākt pret dalībvalsti, kas it kā pārkāpusi starptautisko līgumu. Tomēr Īrija nemēģināja uzzināt Komisijas viedokli līdz brīdim, kad tā uzsāka strīda izšķiršanas procesu.
59. Pamatojoties uz to, es uzskatu, ka Īrija nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 10. pantu un EAEK 192. pantu.
VI – Par tiesāšanās izdevumiem
60. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, es ierosinu, ka Īrijai kā dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam.
VII – Secinājumi
61. Es ierosinu, ka Tiesa:
– noteic, ka, uzsākot strīdu noregulēšanas procedūru pret Apvienoto Karalisti saistībā ar rūpnīcu MOX, kas izvietota Sellafīldā, Īrija nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 292. pantu un EAEK 193. pantu;
– noteic, ka, uzsākot šīs procedūras bez iepriekšējas konsultēšanās ar Komisiju, Īrija nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 10. pantu un EAEK 192. pantu;
– uzliek Īrijai pienākumu atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.