Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 27. martā Lietuvas Republika iesniedza par Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2020. gada 22. janvāra spriedumu lietā T-19/18 Lietuva/Komisija
(Lieta C-153/20 P)
Tiesvedības valoda – lietuviešu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Lietuvas Republika (pārstāvji: R. Dzikovič, K. Dieninis)
Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Komisija, Čehijas Republika
Prasījumi
atcelt Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2020. gada 22. janvāra spriedumu lietā T-19/18, Lietuva/Komisija, EU:T:2020:4, ar kuru tā noraidīja Lietuvas Republikas 2018. gada 19. janvāra prasību atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2017/2014 (2017. gada 8. novembris), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA);
nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā vai pašai lemt, pamatojoties uz apelācijas sūdzībā izklāstītajiem pamatiem, pasludinot galīgu spriedumu par Komisijas Īstenošanas lēmuma (ES) 2017/2014 (2017. gada 8. novembris), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), atcelšanu;
piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Lietuvas Republika lūdz Tiesu atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T-19/18 (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), balstoties uz šādiem pamatiem:
1) Regulas Nr. 65/2011 1 24. panta 1. punkta nepareiza interpretācija un pienākuma norādīt pamatojumu spriedumam neizpilde tādēļ, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 61.–80. punktā spriezdama par kritērijiem, kas piemēroti, lai noteiktu, vai prasītājiem ir mazo un vidējo uzņēmumu statuss, neesot skaidri un nepārprotami norādījusi iemeslus savam spriedumam;
2) LESD 256. panta 2. punkta un tiesiskās drošības principa pārkāpums tādēļ, ka pārsūdzētā sprieduma 81.–90. punktā Vispārējā tiesa par augsta riska projektu uzraudzības efektivitāti esot spriedusi pretēji Tiesas nospriestajam iepriekšējās līdzīgās lietās un esot kļūdaini novērtējusi pierādījumus, jo pārsūdzētā sprieduma 88.–92. punktā tā neesot pareizi konstatējusi faktus;
3) Regulas Nr. 65/2011 26. panta nepareiza interpretācija un pierādījumu sagrozīšana, jo, pārsūdzētā sprieduma 178.–188. punktā spriezdama par pārbaužu uz vietas kvalitātes kritērijiem, Vispārējā tiesa esot norādījusi pretrunīgus pamatus, tādējādi nepamatoti paplašinot Regulas Nr. 65/2011 26. pantu, un pārsūdzētā sprieduma 181. un 191. punktā tā esot nepareizi novērtējusi pierādījumus;
4) LESD 263. un 256. panta pārkāpums un kļūdains pierādījumu novērtējums tādēļ, ka pārsūdzētā sprieduma 195.–212. punktā Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi, vai Komisijas informācija par projekta izdevumu pārbaužu neatbilstību bija precīza, ticama un saskanīga, kas esot kļūda Komisijas lēmuma pārbaudē Tiesā.
____________
1 Komisijas Regula (EK) Nr. 65/2011 (2011. gada 7. decembris), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Regulu Nr. 1698/2005 attiecībā uz pārbaudes kārtību, kā arī savstarpējo atbilstību saistībā ar lauku attīstības atbalsta pasākumiem (OV 2011, L 25, 8. lpp.).