ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 30. aprīlī (1)
Lieta C‑128/18
Dumitru-Tudor Dorobantu,
piedaloties
Generalstaatsanwaltschaft Hamburg
(Hanseatisches Oberlandesgericht Hamburg (Hanzas Augstākā tiesa Hamburgā, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas apcietināšanas orderis – Pamatlēmums 2002/584/TI – 1. panta 3. punkts – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 4. pants – Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums – Izpildes tiesu iestāžu pienākums pārbaudīt apcietinājuma apstākļus izsniegšanas dalībvalstī – Pārbaudes apjoms – Kritēriji
I. Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts saistībā ar Vācijas tiesu iestādes veikto pārbaudi par Dumitru-Tudor Dorobantu nodošanas Rumānijas tiesu iestādei, kura, pamatojoties uz Pamatlēmumu 2002/584/TI (2), ir izdevusi Eiropas apcietināšanas orderi, pieļaujamību. Vispirms šis Eiropas apcietināšanas orderis tika izdots kriminālvajāšanas nolūkā, bet pēc tam, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu.
2. Līdzīgi kā 2016. gada 5. aprīļa spriedumā Aranyosi un Căldăraru (3) un 2018. gada 25. jūlija spriedumā Generalstaatsanwaltschaft (apcietinājuma apstākļi Ungārijā) (4) šis lūgums līdzdarbojas tādu garantiju noteikšanā, kas ir jāievieš, lai nodrošinātu saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi nodoto personu pamattiesību ievērošanu situācijā, kad izsniegšanas dalībvalsts brīvības atņemšanas iestāžu sistēmā pastāv sistēmiskas vai vispārējas nepilnības.
3. It īpaši šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa tiek aicināta precizēt pārbaudes intensitāti, kādā izpildes tiesu iestādei ir pienākums novērtēt faktisko necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, kam apcietinājuma apstākļu dēļ attiecīgā persona tiktu pakļauta izsniegšanas dalībvalstī, kā arī dažādus faktorus un kritērijus, kas tai ir jāņem vērā, lai veiktu šo novērtējumu.
II. Atbilstošie tiesību akti
A. Savienības tiesības
1. Eiropas Savienības Pamattiesību Harta
4. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (5) 4. pantā “Spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums” ir noteikts:
“Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem.”
5. Paskaidrojumos attiecībā uz Hartu (6) ir precizēts, ka “[Hartas] 4. pantā minētās tiesības ir tiesības, ko garantē [Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (7)] 3. pants, kas izteikts tādiem pašiem vārdiem [..]. Tāpēc saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu šim pantam ir tāda pati nozīme un piemērojums kā pēdējam minētajam pantam” (8).
2. Pamatlēmums 2002/584
6. Ar Pamatlēmumu 2002/584 izveidotais Eiropas apcietināšanas orderis tika paredzēts, lai tradicionālo izdošanas mehānismu, kas ietver izpildvaras nolēmumu, aizstātu ar tiesību aktu par sadarbību starp valstu tiesu iestādēm, kura pamatā ir tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas principi un dalībvalstu savstarpēja uzticēšanās (9).
7. Tādējādi ar šo pamatlēmumu tiek ieviesta jauna, vienkāršota un iedarbīgāka notiesāto vai par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aizdomās turēto personu nodošanas sistēma (10), ierobežojot neizpildes pamatus un nosakot nolēmumu par Eiropas apcietināšanas orderi pieņemšanas termiņus (11).
8. Pamatlēmuma 2002/584 12. un 13. apsvērums ir formulēti šādi:
“(12) Šajā pamatlēmumā ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti [LES] 6. pantā un atspoguļoti [..] Hartā, īpaši tās VI nodaļā [..].
(13) Nevienai personai nevar likt izbraukt vai to izraidīt uz valsti vai izdot valstij, ja pastāv nopietns risks, ka tā tur varētu būt pakļauta nāves sodam, spīdzināšanai vai citādai necilvēcīgai vai degradējošai attieksmei vai sodam.”
9. Šā pamatlēmuma 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” ir noteikts:
“1. Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.
2. Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.
3. Šis pamatlēmums [ne]groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”
B. Vācijas tiesību akti
10. Ar 78.–83.k pantu 1982. gada 23. decembra Gesetz über internationale Rechtshilfe in Strafsachen (Likums par starptautisko savstarpējo tiesisko palīdzību krimināllietās) (12), kas grozīts ar 2006. gada 20. jūlija Gesetz zur Umsetzung des Rahmenbeschlusses über den Europäischen Haftbefehl und die Übergabeverfahren zwischen den Mitgliedstaaten der Europäischen Union (Likums, ar ko transponē Pamatlēmumu par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp Eiropas Savienības dalībvalstīm) (13), Pamatlēmums 2002/584 tika transponēts Vācijas tiesībās.
11. Saskaņā ar IRG, kas saskaņā ar IRG 78. panta 1. punkta formulējumu ir piemērojams Eiropas apcietināšanas orderim, 29. panta 1. punktu Oberlandesgericht (Federālās zemes Augstākā tiesa, Vācija) pēc Staatsanwaltschaft (Prokuratūra, Vācija) lūguma lemj par personas izdošanas pieļaujamību, ja apsūdzētais nepiekrīt vienkāršotai izdošanai. Nolēmums tiek pieņemts ar rīkojumu atbilstoši IRG 32. pantam.
12. IRG 73. pantā ir noteikts:
“Savstarpējā tiesiskā palīdzība, kā arī informācijas iesniegšana bez iepriekšēja pieprasījuma ir nelikumīga, ja ar tām tiek pārkāpti būtiski Vācijas tiesību sistēmas principi. Ja tiek veikts pieprasījums saskaņā ar astoto daļu [..], savstarpējā tiesiskā palīdzība ir nelikumīga, ja ar to tiek pārkāpti LES 6. pantā noteiktie principi.”
III. Pamatlietas faktiskie apstākļi un prejudiciālie jautājumi
13. D.‑T. Dorobantu ir Rumānijas pilsonis, kas dzīvo Hamburgā (Vācija).
14. Vācijas tiesu iestādes bija saņēmušas pieteikumu par attiecīgās personas nodošanu, pamatojoties uz pirmo Eiropas apcietināšanas orderi, ko 2016. gada 12. augustā bija izdevusi Judecătoria Medgidia (Medžidijas pirmās instances tiesa, Rumānija). Šis orderis bija izdots kriminālvajāšanas veikšanai par vairākiem faktiem saistībā ar mantiskiem un dokumentu viltošanas kriminālpārkāpumiem.
15. Minētā ordera izpildes ietvaros Hanseatisches Oberlandesgericht Hamburg (Hanzas Augstākā tiesa Hamburgā, Vācija) ņēma vērā konkrētus faktus, kas liecināja par sistemātiskām vai vispārējām nepilnībām apcietinājuma apstākļos Rumānijā. Piemērojot principus, ko Tiesa ir izklāstījusi spriedumā Aranyosi un Căldăraru, šī tiesa izskatīja Rumānijas iestāžu sniegto informāciju par apcietinājuma apstākļiem, kādos D.‑T. Dorobantu tiktu ievietots pēc viņa nodošanas. No šīs informācijas esot izrietējis, ka attiecīgā persona pirmstiesas apcietinājuma gadījumā tiktu turēta vai nu kopējā četrvietīgā kamerā (ar platību 12,30 m², 12,67 m² un 13,50 m²), vai kopējā desmitvietīgā kamerā (ar platību 36,25 m²). Savukārt brīvības atņemšanas soda izpildes gadījumā D.‑T. Dorobantu tiktu ieslodzīts uz 21 dienu ilgu laikposmu iestādē, kurā katram ieslodzītajam pieejamā platība būtu 3 m², un arī pēc tam attiecīgā persona, ja tā tiktu ievietota slēgta cietuma soda izciešanas režīma iestādē, tiktu turēta tādos pašos apstākļos. Tomēr, ja D.‑T. Dorobantu nāktos izciest sodu atklātā vai daļēji slēgtā cietuma režīmā, viņa rīcībā būtu personīgā telpa 2 m² platībā vienai personai (14).
16. Iesniedzējtiesa veica visaptverošu novērtējumu attiecībā uz minētajiem apcietinājuma apstākļiem, pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Ņemot vērā, ka Rumānijas sodu izpildes sistēmā ir veikti ievērojami uzlabojumi gan saistībā ar infrastruktūru, gan pārbaudes mehānismiem, tā secināja, ka attiecīgajai personai nepastāv faktisks necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks sprieduma Aranyosi un Căldăraru izpratnē.
17. Turklāt iesniedzējtiesa konstatēja, ka gadījumā, ja attiecīgās personas nodošana tiktu noraidīta, tās izdarītie pārkāpumi paliktu nesodīti, bet tas būtu pretrunā mērķim nodrošināt krimināltiesiskās sistēmas efektivitāti Savienībā.
18. Pamatojoties uz 2017. gada 3. un 19. janvāra rīkojumiem Hanseatisches Oberlandesgericht Hamburg (Hanzas Augstākā tiesa Hamburgā), Generalstaatsanwaltschaft Hamburg (Hamburgas Prokuratūra, Vācija) līdz ar to atļāva nodot D.‑T. Dorobantu Rumānijas iestādēm pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas, kurš tam bija piespriests par citiem pārkāpumiem, kas bija izdarīti Vācijā.
19. Tomēr šie rīkojumi ar Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa, Vācija) 2017. gada 19. decembra rīkojumu tika atcelti. Proti, tā nosprieda, ka, lai veiktu vērtējumu par attiecīgās personas nodošanas likumību, iepriekš ir jālūdz Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai tā lemtu par faktoriem, kas ir būtiski, izvērtējot apcietinājuma apstākļus izsniegšanas dalībvalstī.
20. Tādēļ ar 2018. gada 8. februāra lēmumu Hanseatisches Oberlandesgericht Hamburg (Hanzas Augstākā tiesa Hamburgā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Kādas minimālās prasības attiecībā uz apcietinājuma apstākļiem tiek prasītas Hartas 4. pantā Pamatlēmuma [2002/584] kontekstā?
a) Vai no Savienības tiesību viedokļa attiecībā uz apcietinājuma telpas platību pastāv “absolūta” minimālā robeža, kuras neievērošana vienmēr nozīmē Hartas 4. panta prasību pārkāpumu?
i) Vai, nosakot individuālo apcietinājuma telpas daļu, ir būtiski, vai tā ir vienvietīgā kamera vai kopējā kamera?
ii) Vai, aprēķinot apcietinājuma telpas platību, ir jāatskaita platība, ko aizņem mēbeles (gulta, skapis utt.)?
iii) Kādi konstruktīvie nosacījumi ir būtiski, izvērtējot jautājumu par Savienības tiesībām atbilstošiem apcietinājuma apstākļiem? Kāda nozīme ir attiecīgā gadījumā tieši (vai tikai netieši) no apcietinājuma kameras atveramai pieejai, piemēram, sanitārajām vai citām telpām, kā arī karstā un aukstā ūdens apgādei, apkurei, apgaismojumam utt.?
b) Cik liela nozīme vērtējumā ir dažādiem “soda izpildes režīmiem”, proti, dažādiem atvēršanas laikiem un dažādiem pārvietošanās brīvības līmeņiem ieslodzījuma vietās?
c) Vai – kā Senāts ir izdarījis savos lēmumos par nodošanas pieļaujamību – drīkst ņemt vērā arī juridiskus un organizatoriskus uzlabojumus izsniegšanas dalībvalstī (tiesībsarga sistēmas ieviešana, soda izpildes uzraudzības tiesu izveide utt.)?
2) Atbilstoši kādiem kritērijiem ir jāizvērtē apcietinājuma apstākļi no Savienības tiesību viedokļa? Kādā mērā šie kritēriji ietekmē “faktiskā riska” jēdziena interpretāciju Tiesas judikatūras lietās [Aranyosi un Căldăraru] izpratnē?
a) Vai šajā ziņā izpildes dalībvalsts tiesu iestādēm ir tiesības visaptveroši pārbaudīt apcietinājuma apstākļus izsniegšanas dalībvalstī, vai arī tām ir jāaprobežojas tikai ar “acīmredzamu nelikumību pārbaudi”?
b) Ja, atbildot uz pirmo prejudiciālo jautājumu, Tiesa secinās, ka attiecībā uz apcietinājuma apstākļiem pastāv “absolūtas” Savienības tiesību prasības, vai šo minimālo nosacījumu neievērošana būtu “neapšaubāms šķērslis” tādā izpratnē, ka tādējādi vienmēr uzreiz rastos “faktiskais risks”, kas neļauj nodot personu, vai arī izpildes dalībvalsts tomēr drīkst apsvērt nodošanu? Vai šajā saistībā drīkst ņemt vērā tādus aspektus kā Eiropas savstarpējās tiesiskās palīdzības sniegšanas saglabāšana, Eiropas krimināltiesiskās sistēmas darbība vai savstarpējas uzticēšanās un savstarpējās atzīšanas principi?”
21. Ar 2018. gada 25. septembra rīkojumu Hanseatisches Oberlandesgericht Hamburg (Hanzas Augstākā tiesa Hamburgā) informēja Tiesu, ka D.‑T. Dorobantu tikmēr Judecătoria Medgidia (Medžidijas pirmās instances tiesa) ticis piespriests brīvības atņemšanas sods uz diviem gadiem un četriem mēnešiem par noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti Rumānijas teritorijā. Šis spriedums tika pasludināts aizmuguriski 2018. gada 14. jūnijā. Tad iesniedzējtiesa informēja Tiesu, ka Eiropas apcietināšanas orderis, kas bija izdots 2016. gada 12. augustā kriminālvajāšanas veikšanai, ir “aizstāts” ar jaunu Eiropas apcietināšanas orderi, kas ir izdots 2018. gada 1. augustā brīvības atņemšanas soda izpildes nolūkā. Tomēr šī iesniedzējtiesa norādīja, ka tā vēlas uzturēt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo uzdotie jautājumi ir tikpat aktuāli saistībā ar pamatlietu.
IV. Ievada apsvērumi
22. Pirms jautājumu, kurus iesniedzējtiesa ir uzdevusi Tiesai, izskatīšanas man šķiet lietderīgi izteikt divas ievada piezīmes.
23. Pirmā piezīme attiecas uz Eiropas apcietināšanas orderu “aizstāšanu”, uz kuru iesniedzējtiesa atsaucas savā 2018. gada 25. septembra rīkojumā. Otrā piezīme attiecas uz stāvokli Tiesas judikatūrā, kura, manuprāt, nosaka ietvaru, saskaņā ar ko ir jāatbild uz šiem prejudiciālajiem jautājumiem.
A. Eiropas apcietināšanas orderu “aizstāšana”
24. Kā jau norādīju, iesniedzējtiesa ar 2018. gada 25. septembra rīkojumu informēja Tiesu, ka Eiropas apcietināšanas orderis, ko izdevusi Judecătoria Medgidia (Medžidijas pirmās instances tiesa) attiecībā uz D.‑T. Dorobantu kriminālvajāšanas nolūkā, ir “aizstāts” pamatlietā ar jaunu Eiropas apcietināšanas orderi, ko izdevusi tā pati tiesa, taču šoreiz, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu.
25. Ja iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi joprojām ir aktuāli saistībā ar otrā Eiropas apcietināšanas ordera izpildi – kā visi lietas dalībnieki to apstiprināja tiesas sēdē –, ir nepieciešams, lai izpildes tiesu iestāde tomēr pēc iespējas drīz pieņemtu lēmumu par pirmā Eiropas apcietināšanas ordera spēkā neesamību un vēlreiz atsāktu procedūru otrā ordera izpildei. Tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu tiesiskās drošības principa, kā arī pieprasītajai personai ar Pamatlēmumu 2002/584 piešķirto tiesību un garantiju ievērošanu.
26. Proti, šā otrā Eiropas apcietināšanas ordera izpildi tā rakstura un juridisko un materiāltiesisko nosacījumu dēļ nav iespējams veikt ar vienkāršu aizstāšanu.
27. No Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 1. punkta izriet, ka “Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums”. Apgalvotā “aizstāšana” tādējādi nevar noslēpt faktu, ka otrā Eiropas apcietināšanas ordera, kas izdots brīvības atņemšanas soda izpildei, pamatā ir jauns valsts spriedums, un ka tas ir tiesas nolēmums, kas ir nošķirts no pirmā lēmuma, uz kura balstās pirmais Eiropas apcietināšanas orderis, un kam tādējādi ir jāatbilst konkrētiem juridiskiem un materiāltiesiskiem nosacījumiem. Līdz ar to ir pietiekami norādīt, ka šā otrā Eiropas apcietināšanas ordera izpilde var būt pamatā jaunam apcietinājuma laikposmam, kas netiks iekļauts pirmstiesas pagaidu apcietinājumā – kā tas bija saskaņā ar pirmo Eiropas apcietināšanas orderi –, bet soda izpildes sākumā šādi izciests apcietinājuma laikposms ir jāatskaita no izpildāmā soda (15).
28. Tātad otrā Eiropas apcietināšanas ordera īstenošana tiesu iestādei liek, pirmkārt, pieņemt lēmumu par pirmā Eiropas apcietināšanas ordera spēkā neesamību un, otrkārt, vēlreiz atsākt izpildes procedūru, tādējādi kontrolējot visu šā otrā mandāta izpildes nosacījumu spēkā esamību, kas, šķiet, pamatlietā izriet no iesniedzējtiesas nosūtītā 2018. gada 25. septembra rīkojuma.
B. Judikatūra “Aranyosi un Căldăraru”
29. Otrā piezīme attiecas uz noteikumiem un principiem, ko Tiesa izklāstīja spriedumā Aranyosi un Căldăraru un pēc tam pārņēma spriedumā Generalstaatsanwaltschaft. Šī judikatūra nosaka ietvaru, kurā būtu jāanalizē šie prejudiciālie jautājumi un uz tiem jāatbild.
30. Spriedumā Aranyosi un Căldăraru Tiesa pirmoreiz atzina, ka savstarpējās uzticēšanās un savstarpējās atzīšanas principi starp dalībvalstīm var tikt ierobežoti, pieprasot, lai izpildes tiesu iestāde veiktu apcietinājuma apstākļu pārbaudi izsniegšanas dalībvalstī gadījumā, ja attiecīgās dalībvalsts brīvības atņemšanas iestāžu sistēmas nepilnību dēļ attiecīgā persona, iespējams, tiks pakļauta faktiskam necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam, kas ir pretrunā Hartas 4. pantam.
31. Šajā spriedumā Tiesa izklāstīja ietvaru, saskaņā ar ko šāda pārbaude ir jāveic, nosakot tās juridisko pamatu, mērķi, veidu, kā arī raksturu un ietekmi.
32. Šīs pārbaudes pamatā ir Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkts, 5. pants un 6. panta 1. punkts, un tās mērķis ir nodrošināt atbilstību Hartas 4. pantam, kurā, kā Tiesa atgādināja, ir nostiprināta “viena no Savienības un tās dalībvalstu pamatvērtībām” (16), un tai “ir absolūts raksturs” (17).
33. Minēto pārbaudi īsteno tikai tad, ja izpildes tiesu iestāde konstatē, ka, pamatojoties uz tās rīcībā esošu objektīvu, ticamu, precīzu un pienācīgi aktualizētu informāciju, izsniegšanas dalībvalsts brīvības atņemšanas iestāžu sistēmā pastāv nepilnības, kuras ir vai nu sistēmiskas un vispārīgas, vai skar noteiktas personu grupas vai arī atsevišķas ieslodzījuma iestādes (18).
34. Šādos apstākļos izpildes tiesu iestādei ir “konkrēti un precīzi” jānovērtē, vai pastāv nopietns un pārbaudīts pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona tai paredzēto apcietinājuma apstākļu dēļ tiks pakļauta faktiskam necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam Hartas 4. panta izpratnē (19).
35. Pēc tam, kad tikušas konstatētas izsniegšanas dalībvalsts brīvības atņemšanas iestāžu sistēmas vispārējas nepilnības, ir jāveic tā riska individuāls un detalizēts novērtējums, kam attiecīgā persona tiks pakļauta.
36. Šai pārbaudei varētu būt liela ietekme uz Eiropas apcietināšanas ordera izpildi. Tiesa apstiprināja, ka tās rezultātā izpildes tiesu iestāde var atlikt vai pat izbeigt attiecīgās personas nodošanas procedūru (20).
37. Pēc sprieduma Aranyosi un Căldăraru pasludināšanas Hanseatisches Oberlandesgericht in Bremen (Hanzas Augstākā tiesa Brēmenē, Vācija) iesniedza Tiesā divus jaunus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu. Attiecībā uz pirmo lūgumu, kas tika iesniegts 2016. gada 12. septembrī saistībā ar divu attiecībā uz Pál Aranyosi izdotu Eiropas apcietināšanas orderu izpildes procedūru, tika pieņemts rīkojums par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, jo attiecībā uz minēto personu izdotie Eiropas apcietināšanas orderi tika atsaukti pirms Tiesas sprieduma pasludināšanas (21).
38. Otrs lūgums, kas tika iesniegts 2018. gada 27. martā saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, kas izdots attiecībā uz ML, ļāva Tiesai spriedumā Generalstaatsanwaltschaft precizēt to principu tvērumu un apjomu, kurus tā bija izklāstījusi spriedumā Aranyosi un Căldăraru (22), it īpaši saistībā ar necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riska individuālu un detalizētu novērtējumu.
39. Tādējādi Tiesa spriedumā Generalstaatsanwaltschaft nosprieda, ka Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkts, 5. pants un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, “ja izpildes tiesu iestādes rīcībā ir elementi, kas apliecina, ka izsniegšanas dalībvalsts ieslodzījuma vietās ir sistēmiskas un vispārējas apcietinājuma apstākļu nepilnības, [..]:
– [..]
– izpildes tiesu iestādei ir jāizvērtē vienīgi apcietinājuma apstākļi ieslodzījuma vietās, kurās atbilstoši tās rīcībā esošajai informācijai ir ticams, ka [persona, attiecībā uz kuru izdots Eiropas apcietināšanas orderis brīvības atņemšanas soda izpildes nolūkā,] tiks turēta apcietinājumā, tostarp uz laiku vai pagaidu kārtā;
– šajā nolūkā izpildes tiesu iestādei ir jāpārbauda vienīgi attiecīgās personas konkrētie un precīzie apcietinājuma apstākļi, kas ir atbilstoši, lai noteiktu, vai tai būs faktisks necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks [Hartas] 4. panta nozīmē;
– izpildes tiesu iestāde var ņemt vērā tādu informāciju, kuru sniegušas izsniegšanas dalībvalsts iestādes, kuras nav izsniegšanas tiesu iestāde, kā, konkrēti, garantija, ka pret attiecīgo personu netiks īstenota necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās [Hartas] 4. panta nozīmē.”
40. Spriedums Generalstaatsanwaltschaft tika pasludināts 2018. gada 25. jūlijā – dažus mēnešus pēc šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas. Manuprāt, tajā ir sniegtas atbildes uz lielāko daļu iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu šajā lietā.
V. Vērtējums
41. Uzdotos jautājumus ir vēlams izvērtēt citādā secībā, nekā iesniedzējtiesa tos ir izklāstījusi.
42. Proti, lai gan pirmajā jautājumā un otrā jautājuma b) punktā iesniedzējtiesa lūdz Tiesu lemt par dažādiem faktoriem, kas izpildes tiesu iestādei ir jāņem vērā, lai konkrēti un precīzi novērtētu apcietinājuma apstākļus izsniegšanas dalībvalstī, man šķiet būtiski vispirms noteikt šīs pārbaudes intensitāti, kā to lūdz iesniedzējtiesa tās uzdotā otrā jautājuma a) punktā.
A. Apcietināšanas apstākļu pārbaudes intensitāte iestādē, kurā attiecīgā persona varētu tikt ieslodzīta
43. Sava otrā jautājuma a) punktā iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu precizēt tās pārbaudes intensitāti, kas jāveic izpildes tiesu iestādei, kad tā individuāli un detalizēti pārbauda, vai attiecīgā persona varētu tikt pakļauta necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam apcietinājuma apstākļu izsniegšanas dalībvalstī dēļ.
44. Konkrētāk, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai izpildes tiesu iestādei ir “visaptveroši” jāpārbauda apstākļi, kādos attiecīgā persona tiks turēta apcietinājumā izsniegšanas dalībvalstī, vai arī tai būtu jāveic tikai “vienkāršota” šo apstākļu pārbaude, aprobežojoties tikai ar “acīmredzamu nelikumību pārbaudi”. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa, šķiet, vaicā, vai izpildes tiesu iestāde var paļauties tikai uz izsniegšanas dalībvalsts sniegto apliecinājumu par to, ka attiecīgā persona necietīs no necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās apcietinājuma apstākļu dēļ.
45. Kā jau iepriekš norādīju, noteikumi un principi, ko Tiesa izklāstīja spriedumā Aranyosi un Căldăraru un pēc tam pārņēma spriedumā Generalstaatsanwaltschaft, ļauj sniegt atbildi uz šiem jautājumiem.
46. Lai gan spriedumā Generalstaatsanwaltschaft Tiesai izdevās ierobežot tās pārbaudes ratione loci apjomu, kura jāveic izpildes tiesu iestādei, to attiecinot vienīgi uz apcietinājuma apstākļiem tādās ieslodzījuma vietās, kurās “ir ticams” (23) vai “ir konkrēti paredzēts”, ka minēto personu turēs apcietinājumā, tostarp uz laiku vai pagaidu kārtā (24), tā tomēr īpaši rūpīgi pierādīja, ka šī pārbaude ietver visu būtisko apcietinājuma materiālo aspektu izskatīšanu.
47. Ir skaidrs, ka tiesības netikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta izpratnē ir absolūtas tiesības, kuru pārkāpumu var konstatēt tikai pēc pārbaudes, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus.
48. Šis princips vispirms tika netieši apstiprināts spriedumā Aranyosi un Căldăraru, kad Tiesa pieprasīja izpildes tiesu iestādei “konkrēti un precīzi” novērtēt (25), vai pastāv faktisks necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks.
49. Pēc tam šis princips tika apstiprināts spriedumā Generalstaatsanwaltschaft.
50. Lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums, Tiesai it īpaši tika jautāts, vai Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkta, 5. panta un 6. panta 1. punkta ievērošana nozīmē, ka izpildes tiesu iestādei “ikreiz ir visaptveroši jāpārbauda konkrētie apcietinājuma apstākļi”, noskaidrojot ne tikai personīgās telpas platību uz vienu apcietināto, bet arī “pārējos apcietinājuma apstākļus” (26) Tāpat tika jautāts, vai šie apstākļi ir jāizvērtē, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kas izriet no 2016. gada 20. oktobra sprieduma Muršić pret Horvātiju (27).
51. Spriedumā Generalstaatsanwaltschaft Tiesa jau uzreiz precizēja, ka saskaņā ar ECPAK 3. pantu vērtējums attiecībā uz sliktas izturēšanās minimālo smaguma pakāpi ir atkarīgs no “[lietas] attiecīgo datu kopuma” (28), un tādējādi pieprasīja izpildes tiesu iestādei pēc vajadzības lūgt precizējumus par attiecīgās personas “konkrētajiem un precīzajiem apcietinājuma apstākļiem” (29).
52. Runājot par apcietinājuma apstākļiem, Tiesa atsaucās uz tiem, kas tieši minēti Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā Muršić pret Horvātiju (30). Izpildes tiesu iestādei ir jāņem vērā ne tikai personīgās telpas lielums, kura ieslodzītajam būs pieejama apcietinājuma laikā, bet arī citi būtiski aspekti, kas varētu skart apcietinājuma apstākļus. Šai iestādei tādēļ ir jāņem vērā ierobežojuma ilgums un apjoms, kā arī pārvietošanās brīvības un aktivitāšu ārpus kameras pieejamība, ko ieslodzītais var izmantot, un, visbeidzot, tai ir jāņem vērā, vai infrastruktūras un pakalpojumu nodrošinājums attiecīgajā ieslodzījuma iestādē ir kopumā pieņemams. Turpretī Tiesa izslēdza, ka izpildes tiesu iestāde savu novērtējumu varētu balstīt uz faktoriem, kuriem nav nekādas acīmredzamas saistības ar brīvības atņemšanu (31).
53. Ņemot vērā Tiesas izklāstītos principus spriedumā Generalstaatsanwaltschaft, izpildes tiesu iestādei tātad ir jānovērtē, vai pastāv faktisks necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks, kam attiecīgā persona apcietinājuma apstākļu dēļ varētu tikt pakļauta ieslodzījuma iestādē, kurā tā varētu tikt ieslodzīta, izskatot visus apcietinājuma materiālos aspektus, kam ir būtiska nozīme šajā novērtējumā. Turpretī, kā es jau izklāstīju savos secinājumos lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, šī pārbaude nevar ietvert aspektus, kas pārsniedz to, kas vajadzīgs novērtējuma veikšanai (32).
54. Tagad, runājot par izsniegšanas dalībvalsts iestāžu sniegtās garantijas nozīmīgumu, es vēlos norādīt, ka minētajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka tā ir elements, kuru izpildes tiesu iestāde “nevar neņemt vērā” (33). Īpaši Tiesa uzskatīja, ka izpildes tiesu iestādei, ņemot vērā savstarpējo uzticēšanos, uz kuru ir balstīta Eiropas apcietināšanas ordera sistēma, ja vien nepastāv kāds precīzs elements, kas ļauj uzskatīt, ka apcietinājuma apstākļi, kuri pastāv konkrētajā ieslodzījuma vietā, ir pretrunā Hartas 4. pantam, “ir jāuzticas šai garantijai” (34).
55. Tādēļ es nevaru pievienoties viedoklim, saskaņā ar ko izpildes tiesu iestāde varētu apšaubīt šīs garantijas ticamību attiecībā uz pieejamajiem datiem par ieslodzījuma apstākļiem attiecīgajā dalībvalstī.
56. Šāda pārbaude, nebūt neradot savstarpējo uzticēšanos, kurai būtu jāvalda attiecībās starp izsniegšanas tiesu iestādēm un izpildes tiesu iestādēm, veicinātu savstarpējo neuzticēšanos, kas savukārt varētu likt apšaubīt vienkāršoto nodošanas sistēmu, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera pamatā.
57. Turklāt es atgādinu, ka Savienības tiesībās saistības, ko uzņēmusies dalībvalsts iestāde, to saista saskaņā ar principiem, kuri reglamentē prasības par pienākumu neizpildi. Piemēram, ja saistības, ko uzņēmusies izsniegšanas tiesu iestāde ar tādas ieslodzījuma vietu pārvaldes attiecīgas iestādes kā sodu izpildes ģenerāldirekcija starpniecību, nav tikušas ievērotas, kā rezultātā attiecīgā persona varētu ciest no necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās, kas būtu pretrunā ECPAK un Hartā noteiktajām prasībām, atbildība par to būtu jāuzņemas izsniegšanas dalībvalstij. Turklāt, kā jau norādīju secinājumos lietā ML (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā) (35), attiecīgā persona varētu atsaukties uz šādu saistību neievērošanu izsniegšanas valsts tiesu iestādēs.
B. Kritēriji, uz kuriem balstās apcietinājuma apstākļu pārbaude ieslodzījuma vietā, kurā attiecīgā persona varētu tikt ieslodzīta
58. Iesniedzējtiesas Tiesai iesniegtais pirmais jautājums un otrā jautājuma b) punkts ir jāizvērtē kopā. Proti, abi jautājumi attiecas uz kritērijiem, pamatojoties uz ko, izpildes tiesu iestādei konkrēti un precīzi ir jāizvērtē, vai pastāv faktisks necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks apcietinājuma apstākļu izsniegšanas dalībvalstī dēļ.
59. Vispirms, iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai no Savienības tiesību viedokļa attiecībā uz apcietinājuma personīgās telpas platību, kas jānodrošina ieslodzītajam, pastāv absolūta minimālā robeža. Turklāt tā lūdz Tiesu precizēt minētās platības aprēķināšanas kārtību atkarībā no tā, vai tā ir vienvietīgā kamera vai kopējā kamera, kurā atrodas mēbeles un sanitārās iekārtas.
60. Turpinājumā iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, kādi ir pārējie faktori, kas varētu tikt ņemti vērā, veicot šo novērtējumu, jo sevišķi tā min ieslodzījuma vietu infrastruktūru, soda izpildes režīma veidu, kā arī tiesiskos un organizatoriskos uzlabojumus, ko veikusi izsniegšanas dalībvalsts attiecībā uz soda izpildi.
61. Visbeidzot, gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka Savienības tiesībās ir noteiktas “absolūtas” prasības attiecībā uz apcietinājuma apstākļiem, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai izpildes tiesu iestāde varētu tomēr salīdzinoši izsvērt šīs prasības un nepieciešamību ievērot savstarpējas uzticēšanās un atzīšanas principus, kā arī saglabāt sistēmas efektivitāti, uz kuru balstās Eiropas apcietināšanas orderis.
62. Vēlreiz jāpiemin, ka spriedumā Generalstaatsanwaltschaft ir noteiktas vadlīnijas, kuras Tiesai ir jāievēro, sniedzot atbildes iesniedzējtiesai.
1. Sprieduma Generalstaatsanwaltschaft devums
63. Šajā spriedumā Tiesa jau pašā sākumā uzsvēra, ka Savienības tiesību aktos nav noteikti minimālie noteikumi attiecībā uz apcietinājuma apstākļiem.
64. Tā kā Hartas 4. pantam ir tāda pati jēga un piemērošanas joma kā ECPAK 3. pantam, Tiesa atsaucās uz principiem, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras (36).
65. Konkrētāk, Tiesa atsaucās uz spriedumu Muršić pret Horvātiju, kurā Eiropas Cilvēktiesību tiesa, lemjot lielajā palātā, ir apkopojusi noteikumus un standartus, kas izriet no tās judikatūras cietumu pārpildītības jomā, un precizējusi nosacījumus, saskaņā ar kuriem personīgās telpas trūkumu kamerā var uzskatīt par neatbilstošu ECPAK 3. pantam.
66. Tāpēc Tiesa izmantoja pieeju, ko tā jau bija pieņēmusi spriedumā Aranyosi un Căldăraru. Šajā spriedumā Tiesa skaidri atsaucās uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 8. janvāra spriedumu Torreggiani u.c. pret Itāliju (37), lai noteiktu vispārīgos pienākumus, kas jāveic izsniegšanas dalībvalsts kompetentajām iestādēm attiecībā uz ikvienas ieslodzījumā esošās personas apcietinājumu (38).
67. Spriedumā Generalstaatsanwaltschaft Tiesa tādējādi atgādināja, ka ECPAK 3. panta izpratnē, runājot par sliktu izturēšanos, tai ir jāsasniedz minimāla smaguma pakāpe, kas ir atkarīga no attiecīgo datu kopuma, tostarp izturēšanās ilguma un tās fiziskās vai psiholoģiskās ietekmes, kā arī dažreiz no cietušā dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa (39).
68. Pēc tam Tiesa minētā sprieduma 92. un 93. punktā izvērtēja apcietinājuma apstākļu “telpisko” faktoru:
“92. Ņemot vērā telpiskā faktora nozīmīgumu, visaptveroši izvērtējot apcietinājuma apstākļus, tas, ka ieslodzītā personīgā telpa ir mazāka par 3 m² kopējā kamerā, rada pamatu stingrai prezumpcijai par ECPAK 3. panta pārkāpumu ([spriedums Muršić pret Horvātiju], 124. punkts).
93. Šī stingrā prezumpcija par ECPAK 3. panta pārkāpumu parasti var tikt atspēkota vienīgi tad, ja, pirmkārt, personīgās telpas samazinājums salīdzinājumā ar pieprasītajiem minimālajiem 3 m2 ir īslaicīgs, neregulārs vai nebūtisks, otrkārt, tas ir saistīts ar pietiekamu pārvietošanās brīvību ārpus kameras un pietiekamām aktivitātēm ārpus kameras, treškārt, iestāde kopumā piedāvā pienācīgus apcietinājuma apstākļus un konkrētā persona nav pakļauta citiem elementiem, kas uzskatāmi par sliktos apcietinājuma apstākļus pasliktinošiem apstākļiem ([spriedums Muršić pret Horvātiju], 138. punkts).”
69. Šā sprieduma 97.–100. punktā Tiesa turklāt lēma par apcietinājuma ilguma faktora apjomu, jo sevišķi uzsverot, ka “apcietinājuma perioda īslaicīgums pats par sevi automātiski neizslēdz apstrīdēto izturēšanos no ECPAK 3. panta piemērošanas jomas, ja citi elementi ir pietiekami, lai uz to attiektos šī tiesību norma” (40).
70. Visbeidzot, minētā sprieduma 103. punktā Tiesa izslēdza, ka izpildes tiesu iestāde varētu novērtēt, vai pastāv faktisks necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks, pamatojoties uz aspektiem, kuriem nav acīmredzamas saiknes ar brīvības atņemšanu, tostarp tādiem kā iespēja praktizēt reliģiju, iespēja smēķēt, drēbju mazgāšanas kārtība, kā arī režģu vai žalūziju uzstādīšana uz kameru logiem.
71. Neraugoties uz kritiku, ko izsauca spriedums Muršić pret Horvātiju (41), es uzskatu, ka, ņemot vērā pašreizējo Savienības tiesību stāvokli, Tiesa izmantoja pieeju, kas ļauj nodrošināt nepieciešamo saskaņotību starp Hartu un ECPAK atbilstoši mērķim, kas minēts Hartas 52. panta 3. punktā (42).
72. Protams, šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību par to, kāda paredzēta ECPAK (43). Tomēr es domāju, ka šajā nolūkā nepieciešamie materiālie apstākļi šajā lietā nepastāv. Proti, pašlaik nav nekādu noteikumu, ar ko tiek regulēti apcietinājuma apstākļi Savienībā, un Tiesas pienākums nav noteikt skaitliskus standartus attiecībā uz ieslodzīto personīgo telpu, kurai ir jābūt to rīcībā, pat ja runa ir tikai par minimālo standartu. Šis uzdevums ietilpst likumdevēja, nevis Tiesas pienākumos. Turklāt ir jāatzīst, ka Tiesas rīcībā šobrīd nav vajadzīgo speciālo zināšanu – atšķirībā no Eiropas Cilvēktiesību tiesas vai citām Eiropas Padomes struktūrām, kurām ir īpašas speciālās zināšanas par brīvības atņemšanas iestāžu sistēmām un praktiska pieredze attiecībā uz apcietinājuma apstākļiem valstīs, pamatojoties uz lietām, kas tiek iesniegtas pirmajā minētajā iestādē, vai ziņojumiem un apmeklējumiem uz vietas, kas ir otro minēto struktūru atbildības jomā.
73. Visbeidzot, es atgādinu, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas minētās prasības ir minimālie standarti. Savienībā un, it īpaši, Eiropas krimināltiesību telpas ietvaros šīm prasībām ir jāļauj nodrošināt vienotu robežu, kura būtu piemērojama visām dalībvalstu brīvības atņemšanas iestāžu sistēmām un ļautu pārvarēt to atšķirības, palīdzot stiprināt savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm. Atgādinu arī, ka valsts līmenī tomēr katra dalībvalsts var brīvi paredzēt dāsnāku standartu attiecībā uz apcietinājuma apstākļiem savās ieslodzījuma vietās – standartu, kura ievērošanu tā nevarētu pieprasīt kaimiņvalstīm saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera izpildi.
74. Tagad ir lietderīgi sīkāk izskatīt jautājumus, kurus iesniedzējtiesa ir uzdevusi Tiesai.
2. Minimālā personīgās telpas platība, kas ir jānodrošina ieslodzītajam
75. Kā es jau norādīju, spriedumā Generalstaatsanwaltschaft Tiesa jau uzreiz precizēja, ka Savienības tiesībās nav paredzēti minimālie noteikumi saistībā ar apcietinājuma apstākļiem (44). Šādos apstākļos Tiesa noteica minimālo personīgās telpas platību, kas ir jānodrošina ieslodzītajam, kā atsauci izmantojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteikto robežu, proti, 3 m².
76. Šī robeža nav absolūta robeža.
77. Proti, tās minimālās robežas novērtējums, kura jāsasniedz, lai varētu runāt par sliktu izturēšanos, uz ko attiektos ECPAK 3. pants, ir relatīvs pēc būtības. Šo robežu nevar noteikt, vienīgi definējot precīzu kvadrātmetru skaitu, kas ir jānodrošina ieslodzītajam, jo šāda pieeja neļauj ņemt vērā visu to apcietinājuma apstākļu kopumu, kādos norit attiecīgās personas ikdiena.
78. Kā atzina Tiesa, telpiskais faktors ir nozīmīgs faktors (45). Tomēr tam ir jāiekļaujas apcietinājuma apstākļu visaptverošā novērtējumā, kurā ir jāņem vērā visi būtiskie materiālie aspekti. Lai gan minimālā personīgā platība, kas kopējā kamerā ir mazāka par 3 m², rada pamatu stingrai prezumpcijai par ECPAK 3. panta pārkāpumu, šī prezumpcija tomēr var tikt atspēkota, ja pastāv faktori, kas pienācīgi var kompensēt personīgās telpas trūkumu. Tiesa to skaidri ir izklāstījusi sprieduma Generalstaatsanwaltschaft 92. un 93. punktā (46).
79. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ne vienmēr sistemātiski uzskata, ka neliela novirze no minimālā standarta – 3 m² grīdas platības uz vienu ieslodzīto kopējā kamerā – pati par sevi izraisītu necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos.
80. Tāpat Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai soda novēršanai [European Committee for the Prevention of Torture and Inhuman or Degrading Treatment or Punishment] (turpmāk tekstā – “CPT”) neapgalvo, ka pastāv absolūti standarti attiecībā uz “dzīves telpu vienam ieslodzītajam”. CPT var pieļaut nelielu novirzi no standarta dzīves telpas 4 m² platībā kopējā kamerā vai 6 m² dzīves telpas vienvietīgā kamerā, ja pastāv citi pozitīvi faktori, piemēram, saistībā ar aktivitāšu kopumu, kurās ieslodzītais var piedalīties ārpus kameras (47).
81. Lai noteiktu minimālās personīgās telpas platības robežu, kas ir jānodrošina ieslodzītajam, ir jāņem vērā vairāki faktori.
82. Pirmkārt, šīs robežas noteikšana ir atkarīga no tā, vai ieslodzītais tiek izmitināts vienvietīgā vai kopējā kamerā (48).
83. Proti, runa ir par divu veidu izmitināšanas vietām, attiecībā uz kurām rodas atšķirīgas bažas, un tādēļ ir nepieciešams ieslodzītā dzīves telpas īpašs novērtējums. Ieslodzītā izmitināšana vienvietīgā kamerā, lai gan to bieži uzskata par vienīgo iespēju, kas nodrošina cieņu un fizisko drošību, tomēr var radīt īpašus riskus, kas saistīti ar vientulību un sociālās mijiedarbības trūkumu. Turpretī ieslodzītā izmitināšana kopējā kamerā viņu var pakļaut sliktiem higiēnas apstākļiem un iebiedēšanas, pat paaugstinātas vardarbības riskiem pārmērīgas šaurības gadījumā. Šajos apstākļos minimālie standarti, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa noteica spriedumā Muršić pret Horvātiju attiecībā uz izmitināšanu kopējā kamerā, nav piemērojami tieši attiecībā uz izmitināšanu vienvietīgā kamerā, un to tā turklāt arī atzina (49).
84. Runājot par CPT, tā atzīst, ka standarti attiecībā uz dzīves telpu atšķiras ne vien atkarībā no ieslodzījuma vietas veida, bet arī no kameras apdzīvotības pakāpes un ieslodzījuma režīma (50). Attiecībā uz kameras apdzīvotības pakāpi CPT ļoti skaidri nošķir atsevišķās kameras un kopējās kameras. Pēdējā minētajā gadījumā turklāt tā nevēlas pielīdzināt divvietīgu kameru tādai kamerai, kas paredzēta sešiem līdz desmit ieslodzītajiem, un arī cenšas nošķirt kopējās kameras, kurās tiek izmitināti aptuveni desmit ieslodzītie, no lielajām kopējām guļamtelpām, kurās uzturas līdz pat simt cilvēku.
85. Otrkārt, no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras, kā arī CPT ieteikumiem izriet, ka minimālajā personīgās telpas platībā nedrīkst ieskaitīt platību, ko aizņem sanitārās telpas, kas atrodas kamerā (51).
86. Turpretī šajā platībā principā ir jāietver platība, ko aizņem mēbeles, kas atrodas uz grīdas. Eiropas Cilvēktiesību tiesa tomēr ņems vērā, cik lielā mērā ieslodzītā dzīves telpu šīs kamerā esošās mēbeles faktiski samazina, lai nodrošinātu, ka ieslodzītajam ir iespēja normāli pārvietoties kamerā vai brīvi pārvietoties starp mēbelēm (52).
87. Ja ieslodzītā rīcībā esošā personīgā telpa kopējā kamerā ir mazāka par 3 m², Eiropas Cilvēktiesību tiesa pārbauda citu ieslodzījuma materiālo apstākļu kumulatīvo ietekmi, lai noteiktu, vai šo apstākļu nepietiekamības dēļ tie ir uzskatāmi par vainu pastiprinošiem vai, tieši pretēji, to atbilstības noteiktajiem standartiem dēļ tie ļauj “pienācīgi kompensēt personīgās telpas trūkumu” (53) un tādējādi atspēkot prezumpciju par ECPAK 3. panta pārkāpumu.
88. Tātad iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt šos citus apcietinājuma materiālos aspektus, kas ir būtiski, lai novērtētu konkrētus ieslodzījuma apstākļus.
3. Citi materiālie apcietinājuma aspekti
89. Sprieduma Generalstaatsanwaltschaft 93. punktā Tiesa izklāstīja vairākus aspektus, kuri izpildes tiesu iestādei ir jāizvērtē, lai noteiktu, vai personīgās telpas trūkums papildina vai nepapildina apcietinājuma materiālos apstākļus, kas ir saderīgi ar ieslodzītā pamattiesībām.
90. Pirmais aspekts attiecas uz ierobežojumu ilgumu un apmēru.
91. Atgādinu, ka šā sprieduma 97.–100. punktā Tiesa sniedza norādes par to, kā novērtēt ierobežojumu ilgumu un apmēru. Pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Tiesa atgādināja, ka apcietinājuma laikposma ilgums ir nozīmīgs faktors. Tomēr Tiesa precizēja, ka relatīvi īss apcietinājuma laikposms vai apcietinājums uz laiku vai tā pagaidu raksturs pats par sevi nav tāds, kas var izslēgt necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, ja citi elementi ir pietiekami, lai to attiecinātu uz ECPAK 3. pantu.
92. Otrs aspekts attiecas uz pārvietošanās brīvību un to aktivitāšu iespējām ārpus kameras, ko ieslodzītais var izmantot.
93. Tādēļ izpildes tiesu iestādei personīgā telpa, kas ir apcietinātā rīcībā, ir jāizvērtē, ņemot vērā laiku, ko viņš pavada savā kamerā. Spriedumā Generalstaatsanwaltschaft Tiesa nesniedza precīzāku informāciju par to, kā novērtēt šo apcietinājuma aspektu. Tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, kas ir apkopota spriedumā Muršić pret Horvātiju, to kompensē. Saskaņā ar tās viedokli apcietinātajiem ir jābūt iespējai pavadīt saprātīgu dienas daļu ārpus kamerām, gan nodarbojoties ar profesionālām vai mācību, vai arī sporta aktivitātēm, gan arī pastaigājoties, attiecībā uz ko tā novērtē kvalitatīvos un kvantitatīvos apstākļus. Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ņem vērā to ārtelpu struktūru izkārtojumu, kurām būtu jānodrošina pietiekama vieta un atvērtība uz āru.
94. Visbeidzot, trešais aspekts attiecas uz kopumā pieņemamiem apcietinājuma apstākļiem.
95. Tiesa spriedumā Generalstaatsanwaltschaft nav sniegusi arī nekādas norādes par to, kā novērtēt šo aspektu. Tomēr, ja mēs atsaucamies uz paskaidrojumiem, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa sniegusi spriedumā Muršić pret Horvātiju, ir saprotams, ka izpildes tiesu iestādei šajā jautājumā ir jāizvērtē kameras iekārtojums, kā arī ieslodzījuma vietas, kur attiecīgā persona varētu tikt ieslodzīta, galvenie sniegtie pakalpojumi un infrastruktūras (54).
96. Vēlos uzsvērt attiecīgo ieslodzījuma vietas sniegto pakalpojumu un infrastruktūras “būtisko” raksturu, veicot šo novērtējumu. Proti, izpildes tiesu iestāde nevar pārbaudīt un šajā nolūkā pieprasīt papildu informāciju par atsevišķiem apcietinājuma aspektiem, kam nav nekāda lietderīga pielietojuma, ņemot vērā Hartas 4. pantu. Tā tas bija lietā, kurā tika pasludināts spriedums Generalstaatsanwaltschaft. Pēc tam Tiesa skaidri norādīja, ka papildu informācijas pieprasījumu var veikt tikai par tādiem apcietinājuma aspektiem, kas ir būtiski, lai varētu novērtēt ieslodzītā ciešanu smagumu vai pazemojumu sliktu apcietinājuma apstākļu dēļ. Kā es to jau norādīju, tādējādi tā izslēdza tādus aspektus kā tie, kas ir saistīti ar iespēju praktizēt reliģiju, iespēju smēķēt vai pakalpojumiem, piemēram, apģērbu mazgāšanu (55).
97. Atgādinu, ka, izvērtējot šos citus faktorus, noteikti ir jāņem vērā tās ieslodzījuma iestādes veids, kurā ieslodzītais ir ievietots apcietinājumā, kā arī soda izpildes režīms, kam tas ir pakļauts.
98. Proti, apcietinājuma apstākļi ieslodzītajiem, kas ieslodzīti slēgtā cietumā, t.i., iestādē, kurā tiek ievietotas personas, kurām ir piespriests ilgtermiņa cietumsods vai kuras rada īpašu apdraudējumu, ļoti atšķiras no tādu ieslodzīto apstākļiem, kuri uzturas daļēji slēgtā brīvības atņemšanas iestādē vai ir iesaistīti nodarbinātības ārpus ieslodzījuma režīmā. Tādējādi Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriež, ka pirmajiem minētajiem ieslodzītajiem ir jābūt labvēlīgākiem noteikumiem pārvietošanās brīvības ziņā iestādes iekšienē un jānodrošina plašāks aktivitāšu ārpus kameras piedāvājums (darbs, atpūta, apmācība). Šāds viedoklis ir loģisks, jo otrajiem minētajiem ieslodzītajiem ir atļauts atstāt iestādi dienas laikā, lai veiktu profesionālo darbību, apmeklētu mācības vai piedalītos citos integrācijas vai reintegrācijas projektos.
99. Ņemot vērā šos dažādos apsvērumus, izpildes tiesu iestādei ir jāizvērtē, vai personīgās telpas trūkums tiek vai netiek kompensēts ar pienācīgiem materiālajiem apcietinājuma apstākļiem.
100. Tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kurā no izsniegšanas dalībvalsts sniegtās informācijas izriet, ka platība uz grīdas, ko varēs izmantot attiecīgā persona, būs mazāka par vai vienāda ar 3 m² lielu platību (56), es atgādinu, ka telpiskajam faktoram ir izšķiroša nozīme, un tas rada pamatu stingrai prezumpcijai par Hartas 4. panta pārkāpumu. Tādējādi dažādo aspektu kumulatīvās ietekmes novērtējumam ir jāļauj izpildes tiesu iestādei izvērtēt, vai minētā prezumpcija var tikt atspēkota.
101. Turpretī situācija mainās, ja grīdas platība, ko var izmantot ieslodzītais, ir starp 3 un 4 m². Kaut arī telpiskais faktors saglabā savu nozīmību, tas nerada pamatu prezumpcijai par pārkāpumu. Tādēļ izpildes tiesu iestādei ir jānosaka, vai šis personīgās telpas trūkums pievienojas tādiem apcietinājuma materiālajiem apstākļiem, kas ir pienācīgi, vai, gluži pretēji, tādiem, kas nav saderīgi ar ieslodzītā pamattiesībām, tādējādi liekot konstatēt Hartas 4. panta pārkāpumu.
4. Tādu faktoru būtiskums, kuri izriet no likumdošanas un strukturāliem pasākumiem attiecībā uz sodu izpildes uzlabošanu izsniegšanas dalībvalstī
102. Iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai izpildes tiesu iestāde var ņemt vērā uzlabojumus, ko izsniegšanas dalībvalsts veikusi gan attiecībā uz tās apcietinājuma iestāžu infrastruktūru, gan attiecībā uz soda izpildes pārbaudes mehānismiem.
103. Izpildes tiesu iestāde var ņemt vērā visus pasākumus, ko ir veikusi izsniegšanas valsts, kuri likumdošanas vai strukturālā rakstura dēļ palīdz uzlabot personu, kurām ir atņemta brīvība, aizsardzību pret faktiskiem necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskiem. Tādējādi tādi pasākumi kā tiesību iesniegt sūdzību ieslodzītās personas lietā atzīšana, efektīvas sistēmas ieviešana prasību iesniegšanai ieslodzījuma iestāžu pārvaldē un iestādēs, kas ir atbildīgas par soda izpildes uzraudzību, vai arī neatkarīgu iestāžu vai struktūru, kuru uzdevums ir nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu brīvības atņemšanas iestādēs, izveidošana – ir vairāki pasākumi, kas veicina tādas sodu izpildes sistēmas īstenošanu, kurā tiek ievērotas pamattiesības.
104. Tomēr, kā jau esmu norādījis savos secinājumos lietā ML (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā) (57), šie pasākumi var nebūt pietiekami, ja izpildes tiesu iestāde, pamatojoties uz iespējamību, ka attiecīgo personu uzreiz apdraudētu necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās, pauž šaubas, neraugoties uz to, ka vēlāk šis apdraudējums tiktu novērsts, izmantojot efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus izsniegšanas valstī. Līdz ar to neatkarīgi no to veida šie pasākumi principā ir vispārpiemērojami, un kā tādi tie nevarētu kompensēt faktisku necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, kam attiecīgā persona varētu tikt pakļauta apcietinājuma apstākļu tajā ieslodzījuma vietā dēļ, kurā tā, iespējams, tiktu ieslodzīta.
5. Tādu faktoru būtiskums, kuri izriet no vispārējiem principiem, uz ko balstās Eiropas krimināltiesību telpa
105. Otrā jautājuma b) punktā iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai – gadījumā, ja tā uzskatītu, ka Savienības tiesībās ir noteiktas “absolūtas” prasības attiecībā uz apcietinājuma apstākļiem, – izpildes tiesu iestāde, veicot faktiska necilvēcīgas vai pazemojoša izturēšanās riska pārbaudi, varētu tomēr salīdzinoši izsvērt nepieciešamību ievērot savstarpējas uzticēšanās un atzīšanas principus, kā arī saglabāt sistēmas efektivitāti, uz ko balstās Eiropas apcietināšanas orderis.
106. Lai gan Savienības tiesībās ir noteikta absolūta prasība, tā neattiecas uz apcietinājuma apstākļu standartiem, bet saskaņā ar Hartas 1. un 4. pantu uz cilvēka cieņas un spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma šādu apcietinājuma apstākļu dēļ ievērošanu.
107. Tomēr tiesības uz cilvēka cieņu un tiesības netikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei ir tiesības, kurām ir absolūts raksturs, kas pats par sevi izslēdz jebkādu salīdzinošu izsvēršanu. Tiesa spriedumā Aranyosi un Căldăraru atgādināja, ka ar ECPAK absolūti ir aizliegta spīdzināšana un necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai sods, lai kāda arī būtu attiecīgās personas rīcība, visos apstākļos, tostarp cīņas ar terorismu un organizēto noziedzību gadījumā (58). Līdz ar to uz šīm tiesībām nedrīkst attiecināt nekādus ierobežojumus, kas paredzēti Hartas 52. panta 1. punktā.
108. Tādēļ, veicot pārbaudes, izpildes tiesu iestāde nedrīkst salīdzinoši izsvērt, no vienas puses, vajadzību nodrošināt, ka attiecīgā persona necietīs no necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās Hartas 4. panta izpratnē, un, no otras puses, nepieciešamību ievērot savstarpējas uzticēšanās un atzīšanas principus, kā arī saglabāt sistēmas efektivitāti, uz ko balstās Eiropas apcietināšanas orderis.
109. Turklāt šādu faktoru ņemšana vērā ir izslēgta pašas tās pārbaudes būtības un rakstura dēļ, kura izpildes tiesu iestādei ir jāveic saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera izpildi. Kā izriet no judikatūras Aranyosi un Căldăraru, šī pārbaude jau pati par sevi ir atkāpe no savstarpējas uzticēšanās un atzīšanas principiem un var attiekties tikai uz apcietinājuma apstākļiem izsniegšanas dalībvalstī, vai nu pārbaudot vispārējos apstākļus, kādi dominē minētajā valstī, vai precīzos apstākļus, kuros ir paredzēts turēt attiecīgo personu minētajā valstī, izslēdzot jebkādus citus apsvērumus, kas saistīti ar principiem, uz kuriem balstās Eiropas krimināltiesību telpa.
110. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, tagad izpildes tiesu iestādei, ņemot vērā izsniegšanas dalībvalsts iestāžu sniegto informāciju, ir jānovērtē, vai apstākļi, kādos D.‑T. Dorobantu pēc nodošanas tiks turēts ieslodzījumā, iespējami neskars tiesības, kas viņam ir garantētas ar Hartas 4. pantu.
111. Šajā ziņā es vēlos piebilst, ka izpildes tiesu iestāde šaubas par D.‑T. Dorobantu nodošanas pieļaujamību kliedēja, pirms Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) atcēla 2017. gada 3. un 19. janvāra rīkojumus, neiesniedzot Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
112. Es uzskatu, ka, aplūkojot Rumānijas iestāžu paziņoto informāciju kopsakarā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, pamatlietā izpildes tiesu iestāde ir veikusi visaptverošu novērtējumu attiecībā uz apstākļiem, kādos D.‑T. Dorobantu tiktu ieslodzīts pēc nodošanas.
113. Tāpat vēlos piebilst, ka Tiesas sēdē Rumānijas valdība apstiprināja, ka D.‑T. Dorobantu pēc nodošanas tiks ieslodzīts daļēji slēgtā cietuma režīmā. Tādēļ tā norādīja, ka attiecīgā persona varēs izmantot tiesības brīvi pārvietoties un turklāt varēs arī strādāt, līdz ar to kamerā pavadītais laiks būs ierobežots.
VI. Secinājumi
114. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Hanseatisches Oberlandesgericht Hamburg (Hanzas Augstākā tiesa Hamburgā, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kas grozīts ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), 1. panta 3. punkts, 5. pants un 6. panta 1. punkts, aplūkojot tos kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– ja izpildes tiesu iestādei ir pierādījumi par to, ka pastāv sistēmiskas vai vispārējas nepilnības attiecībā uz apcietinājuma apstākļiem ieslodzījuma vietās izsniegšanas dalībvalstī, tās pienākums ir novērtēt faktisku necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, kam varētu tikt pakļauta attiecīgā persona šo apcietinājuma apstākļu tajā ieslodzījuma iestādē dēļ, kurā tā varētu tikt ieslodzīta, veicot visu to materiālo apcietinājuma aspektu visaptverošu novērtējumu, kuri ir būtiski, lai veiktu šo novērtējumu;
– izpildes tiesu iestādei īpaša nozīme ir jāpiešķir faktoram, kas attiecas uz personīgās telpas minimālo platību, ko attiecīgā persona varēs izmantot apcietinājuma laikā. Tā kā Savienības tiesību aktos nav noteiktu standartu, šis faktors ir jānosaka, par atsauci izmantojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteikto robežu, kas nav absolūta robeža;
– nosakot minimālo personīgās telpas platību, kuru varēs izmantot attiecīgā persona, izpildes tiesu iestādei ir jāņem vērā, vai kamera, kurā tā varētu tikt izmitināta, būs vienvietīga vai kopēja. Šai iestādei ir jāieskaita platība, ko aizņem mēbeles, kas atrodas uz grīdas, bet jāatskaita platība, ko aizņem sanitārās iekārtas;
– ja no informācijas, ko sniegusi izsniegšanas dalībvalsts, izriet, ka minimālā personīgās telpas platība, kuru varēs izmantot attiecīgā persona, ir mazāka par 3 m² vai vienāda ar to, izpildes tiesu iestādei ir jānosaka, vai citi apcietinājuma materiālie aspekti spēs pienācīgi kompensēt personīgās telpas trūkumu un atspēkot prezumpciju par Hartas 4. panta pārkāpumu. It īpaši šai iestādei ir jānovērtē apstākļi, kas attiecas uz kameras, kurā attiecīgā persona tiks izmitināta, iekārtojumu, tas, vai ieslodzījuma vietas galvenie pakalpojumi un infrastruktūra ir kopumā pieņemami, kā arī aspekti, kas saistīti ar pārvietošanās ārpus kameras brīvību un aktivitāšu, ko attiecīgā persona varēs izmantot, piedāvājumu;
– izvērtējot šos dažādos aspektus, ir jāņem vērā ierobežojuma ilgums un apjoms, tās ieslodzījuma vietas veids, kur attiecīgā persona tiks ieslodzīta, kā arī soda izpildes režīms, kas attieksies uz minēto personu;
– izpildes tiesu iestāde var ņemt vērā arī likumdošanas un strukturālus pasākumus, kas uzlabo sodu izpildi izsniegšanas dalībvalstī. Tomēr, ņemot vērā šo pasākumu vispārpiemērojamību, tie kā tādi nevar kompensēt faktisku necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, kuram attiecīgā persona varētu tikt pakļauta apcietinājuma apstākļu attiecīgajā ieslodzījuma vietā dēļ;
– veicot novērtējumu, izpildes tiesu iestāde nevar salīdzinoši izsvērt, no vienas puses, vajadzību nodrošināt, ka attiecīgā persona necietīs no necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās Hartas 4. panta izpratnē, un, no otras puses, nepieciešamību ievērot savstarpējas uzticēšanās un atzīšanas principus, kā arī saglabāt Eiropas krimināltiesību sistēmas efektivitāti.