Lieta C‑619/18 R
Eiropas Komisija
pret
Polijas Republiku
Pagaidu noregulējums – LESD 279. pants – Pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu – LES 19. panta 1. punkta otrā daļa – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 47. pants – Efektīva tiesiskā aizsardzība – Tiesnešu neatkarība
Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2018. gada 17. decembra rīkojums
1. Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Pagaidu pasākumi – Noteikšanas nosacījumi – Fumus boni juris – Steidzamība – Būtisks un neatgriezenisks kaitējums – Kumulatīvs raksturs – Attiecīgo interešu izsvēršana – Pagaidu noregulējuma tiesneša rīcības brīvība
(LESD 278. un 279. pants; Tiesas Reglamenta 160. panta 3. punkts)
2. Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Pagaidu pasākumi – Noteikšanas nosacījumi – Fumus boni juris – Pamatu, kas norādīti pamatprasības pamatojumam, prima facie izvērtēšana – Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Valsts tiesību normas, ar kurām tiek samazināts Augstākās tiesas tiesnešu pensionēšanās vecums un dalībvalsts prezidentam piešķirtas diskrecionāras pilnvaras pagarināt minēto tiesnešu amata pienākumu pildīšanas termiņu – Pamati, ar kuriem skarti jautājumi par minēto tiesību normu kopsakarā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu precīzo tvērumu tādā kontekstā, ka dalībvalsts īsteno savas tiesu sistēmas organizācijas kompetenci – Pamati, kas atklāj sarežģītu juridisku jautājumu esamību – Pamati, kas prima facie nav nepamatoti
(LES 19. panta 1. punkts; LESD 278. un 279. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)
3. Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Pagaidu pasākumi – Noteikšanas nosacījumi – Steidzamība – Būtisks un neatgriezenisks kaitējums – Jēdziens – Dalībvalsts augstākās instances tiesas neatkarības apdraudējuma risks – Iekļaušana
(LES 2. pants un 19. panta 1. punkts; LESD 278. un 279. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)
4. Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Pagaidu pasākumi – Noteikšanas nosacījumi – Visu attiecīgo interešu izsvēršana – Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Valsts tiesību normas, ar kurām tiek samazināts Augstākās tiesas tiesnešu pensionēšanās vecums un dalībvalsts prezidentam piešķirtas diskrecionāras pilnvaras pagarināt minēto tiesnešu amata pienākumu pildīšanas termiņu – Dalībvalsts augstākās instances tiesas neatkarības apdraudējuma risks – Attiecīgās dalībvalsts intereses nodrošināt augstākās instances tiesas labu darbību – Savienības vispārējo interešu pārākums
(LES 19. panta 1. punkts; LESD 278. un 279. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)
5. Dalībvalstis – Pienākumi – Pienākumu neizpilde – Ar valsts tiesību sistēmu pamatots attaisnojums – Nepieļaujamība
(LESD 258. pants)
1. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 29. punktu)
2. Nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts, ja vismaz viens no pamatiem, kuru ir izvirzījis lietas dalībnieks, kas lūdz noteikt pagaidu pasākumus, pamatprasības pamatojumam prima facie nešķiet acīmredzami nepamatots. It īpaši tas tā ir gadījumā, ja viens no šiem pamatiem atklāj sarežģītu juridisku jautājumu pastāvēšanu, kuru risinājums nav jau sākotnēji skaidrs un tādējādi prasa padziļinātu vērtējumu, kuru nevar veikt pagaidu noregulējuma tiesnesis, bet kurš ir jāveic pamattiesvedībā, vai ja strīds starp lietas dalībniekiem atklāj, ka pastāv būtiskas juridiskas pretrunas, kuru risinājums nav jau sākotnēji skaidrs.
Tā kā pieteikumā par pagaidu noregulējumu, kurš iesniegts saistībā ar prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, kura ir vērsta uz to, lai konstatētu, ka, pirmkārt, samazinot Augstākās tiesas tiesnešu pensionēšanās vecumu un šo pasākumu piemērojot tiesnešiem, kuri šajā tiesā jau pilda pienākumus un tajā tika iecelti pirms noteikta datuma, un, otrkārt, piešķirot dalībvalsts prezidentam diskrecionāras pilnvaras pagarināt minētās tiesas tiesnešu amata pienākumu pildīšanas termiņu pēc jaunā noteiktā pensionēšanās vecuma sasniegšanas, minētā dalībvalsts nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu paredzētos pienākumus, Komisijas izvirzītie pamati skar jautājumu par iepriekš minēto tiesību normu precīzu tvērumu kontekstā, ka dalībvalsts īsteno savas tiesu sistēmas organizēšanas kompetenci, runa ir par sarežģītu juridisku jautājumu, ko apspriež puses un kura risinājums sākotnēji nav acīmredzams, un kurš tātad būtu jāizvērtē padziļināti, ko pagaidu noregulējuma tiesnesis neveic.
Turklāt, pamatojoties tostarp uz Tiesas judikatūru, it īpaši uz 2018. gada 27. februāra spriedumu, Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117) un 2018. gada 25. jūlija spriedumu, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586), Komisijas izvirzītie pamati prima facie nešķiet acīmredzami nepamatoti.
Proti, saskaņā ar šo judikatūru ikvienai dalībvalstij ir jānodrošina, ka attiecīgās instances, kas kā “tiesa” Savienības tiesībās noteiktajā izpratnē ietilpst tās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”, LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, atbilstu efektīvas tiesiskās aizsardzības prasībām.
Lai šādu aizsardzību nodrošinātu, īpaši svarīga ir šo instanču neatkarības saglabāšana, kā tas norādīts Hartas 47. panta otrajā daļā, kurā starp prasībām saistībā ar pamattiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību ir norāde uz piekļuvi “neatkarīgai” tiesai.
Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmšķietami nevar tikt izslēgts, ka ar strīdīgajām valsts tiesību normām nav ievērots dalībvalsts pienākums nodrošināt efektīvu tiesisko aizsardzību jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai kopsakarā ar Hartas 47. pantu.
(skat. 30., 39.–42. un 44. punktu)
3. Tā kā pieteikumā par pagaidu noregulējumu, kurš iesniegts saistībā ar prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, kura ir vērsta uz to, lai konstatētu, ka, pirmkārt, samazinot Augstākās tiesas tiesnešu pensionēšanās vecumu un šo pasākumu piemērojot tiesnešiem, kuri šajā tiesā jau pilda pienākumus un tajā tika iecelti pirms noteikta datuma, un, otrkārt, piešķirot dalībvalsts prezidentam diskrecionāras pilnvaras pagarināt minētās tiesas tiesnešu amata pienākumu pildīšanas termiņu pēc jaunā noteiktā pensionēšanās vecuma sasniegšanas, minētā dalībvalsts nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu paredzētos pienākumus, tas, ka Augstākās tiesas neatkarība var netikt nodrošināta līdz galīgā sprieduma pasludināšanai, var radīt nopietnu kaitējumu Savienības tiesību sistēmai un attiecīgi tiesībām, kuras indivīdiem sniedz Savienības tiesības, kā arī vērtībām, kas paredzētas LES 2. pantā un uz kuru pamata ir dibināta Savienība, jo īpaši tiesiskumam. Turklāt valstu augstākās instances tiesām attiecīgo dalībvalstu tiesību sistēmās ir īpaši svarīga loma, īstenojot valsts līmenī Savienības tiesības, līdz ar to iespējams apdraudējums valsts augstākās instances tiesas neatkarībai var ietekmēt visu attiecīgās dalībvalsts tiesu sistēmu.
Turklāt minētais būtiskais kaitējums var būt arī neatgriezenisks.
Proti, pirmkārt, kā pēdējās instances tiesu iestāde Augstākā tiesa pieņem nolēmumus, tostarp lietās, kurās tiek piemērotas Savienības tiesības, kam ir res judicata spēks un kas attiecīgi var radīt neatgriezeniskas sekas Savienības tiesību sistēmā.
Otrkārt, ņemot vērā Augstākās tiesas nolēmumu ietekmi uz zemākas instances valsts tiesām, fakts, ka minētās tiesas neatkarība var netikt garantēta līdz galīgā sprieduma pasludināšanai, var apdraudēt dalībvalstu un to tiesu uzticēšanos attiecīgās dalībvalsts tiesu sistēmai un attiecīgi tam, ka šī dalībvalsts ievēro tiesiskumu.
Šādos apstākļos var tikt apdraudēti savstarpējās uzticēšanās un savstarpējās atzīšanas starp dalībvalstīm principi, kas ir pamatoti ar pieņēmumu, ka dalībvalstis vieno kopējas vērtības, uz kuru pamata ir dibināta Savienība, piemēram, tiesiskums.
Taču šo principu apdraudējums var radīt būtisku un neatgriezenisku ietekmi uz Savienības tiesību sistēmas pareizu darbību, sevišķi tādā jomā kā tiesu iestāžu sadarbība civillietās un krimināllietās, kas ir balstīta uz sevišķi augsta līmeņa uzticēšanos starp dalībvalstīm attiecībā uz to tiesu sistēmu atbilstību prasībām par efektīvu tiesisko aizsardzību.
Proti, fakts, ka Augstākās tiesas neatkarība var netikt nodrošināta līdz galīgā sprieduma pasludināšanai, varētu likt dalībvalstīm atteikties atzīt attiecīgās dalībvalsts tiesu pieņemtos nolēmumus un tos izpildīt, kas var radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu Savienības tiesībām.
(skat. 68.–71. un 73.–76. punktu)
4. Šķiet, ka vairumā pagaidu noregulējuma tiesvedību, gan apstiprinot, gan noraidot prasīto piemērošanas apturēšanu, var zināmā mērā rasties noteiktas galīgas sekas, un pagaidu noregulējuma tiesnesim, kas izskata pieteikumu par izpildes apturēšanu, ir jāizvērtē riski, kas saistīti ar katru iespējamo risinājumu. Praktiski tas nozīmē, ka ir jāizvērtē, vai tās puses intereses, kas lūdz pagaidu pasākumus, lai apturētu valsts tiesību normu piemērošanu, prevalē pār interesēm tūlītēji piemērot minētās normas. Veicot šo pārbaudi, ir jānosaka, vai šo tiesību normu iespējama atcelšana pēc tam, kad Tiesa ir apmierinājusi prasību pēc būtības, ļautu mainīt situāciju, kas būtu radusies, tos izpildot nekavējoties, un otrādi – kādā mērā apturēšana varētu būt šķērslis sasniegt minēto tiesību normu mērķus gadījumā, ja prasība pēc būtības tiktu noraidīta.
Tā kā pieteikumā par pagaidu noregulējumu, kurš iesniegts saistībā ar prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, kura ir vērsta uz to, lai konstatētu, ka, pirmkārt, samazinot Augstākās tiesas tiesnešu pensionēšanās vecumu un šo pasākumu piemērojot tiesnešiem, kuri šajā tiesā jau pilda amata pienākumus un tajā tika iecelti pirms noteikta datuma, un, otrkārt, piešķirot dalībvalsts prezidentam diskrecionāras pilnvaras pagarināt minētās tiesas tiesnešu amata pienākumu pildīšanas termiņu pēc jaunā noteiktā pensionēšanās vecuma sasniegšanas, minētā dalībvalsts nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu paredzētos pienākumus, Savienības vispārējās intereses attiecībā uz tās tiesību sistēmas pienācīgu darbību, varētu būtiski un neatgriezeniski tikt skartas, gaidot galīgā sprieduma pasludināšanu, ja netiktu noteikti pagaidu pasākumi, bet prasība sakarā ar pienākumu neizpildi tiktu apmierināta.
Turpretī attiecīgās dalībvalsts intereses nodrošināt pienācīgu Augstākās tiesas darbību nevar tikt skartas tādā veidā gadījumā, ja tiktu noteikti pagaidu pasākumi, bet prasība sakarā ar pienākumu neizpildi tiktu noraidīta, ņemot vērā, ka šīs noteikšanas vienīgās sekas būtu saglabāt, uz ierobežotu laiku, tā tiesiskā regulējuma piemērošanu, kas pastāvēja, pirms tika pieņemtas iepriekš minētās valsts tiesību normas.
(skat. 91., 115. un 116. punktu)
5. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 108. punktu)