ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES
[HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE] SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 11. decembrī (1)
Lieta C‑667/18
Orde van Vlaamse Balies,
Ordre des barreaux francophones et germanophone
pret
Ministerraad
(Grondwettelijk Hof (Konstitucionālā tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2009/138/EK – Juridisko izdevumu apdrošināšana – Apdrošinājuma ņēmēja tiesības brīvi izvēlēties advokātu vai pārstāvi – Tiesvedība vai administratīvais process – Jēdziens – Tiesas vai ārpustiesas mediācija
I. Ievads
1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/138/EK (2009. gada 25. novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) (2) 201. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju.
2. Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, ko cēlušas Orde van Vlaamse Balies un Ordre des barreaux francophones et germanophone (turpmāk tekstā – “advokātu kolēģijas”), lūdzot atcelt 2017. gada 9. aprīļa wet tot wijziging van de wet van 4 april 2014 betreffende de verzekeringen en ertoe strekkende de vrije keuze van een advocaat of iedere andere persoon die krachtens de op de procedure toepasselijke wet de vereiste kwalificaties heeft om zijn belangen te verdedigen in elke fase van de rechtspleging te waarborgen in het kader van een rechtsbijstandsverzekeringsovereenkomst (Likums, ar ko groza 2014. gada 4. aprīļa Likumu par apdrošināšanu un par tiesību brīvi izvēlēties advokātu vai jebkuru citu personu, kurai ir kvalifikācija, kas atbilstoši procesam piemērojamiem tiesību aktiem ir nepieciešama, lai aizstāvētu personas intereses juridisko izdevumu apdrošināšanas līguma ietvaros ikvienā tiesvedības posmā, nodrošināšanu) (3).
3. Advokātu kolēģiju prasība ir saistīta ar to, kā Beļģijas likumdevējs attiecībā uz šķīrējtiesas procesu, bet ne attiecībā uz mediācijas procesu ir paplašinājis juridisko izdevumu apdrošināšanas ņēmēja tiesības brīvi izvēlēties advokātu vai pārstāvi.
4. Ar prejudiciālo jautājumu Grondwettelijk Hof (Konstitucionālā tiesa, Beļģija) vēlas noskaidrot, vai Beļģijas tiesībās paredzētais mediācijas process neatkarīgi no tā, vai tas norisinās tiesas vai ārpustiesas kārtībā, ietilpst jēdzienā “tiesvedības process” Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
5. Sava izklāsta noslēgumā es ierosināšu Tiesai sniegt apstiprinošu atbildi uz šo jautājumu. Vispirms es atgādināšu Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunkta, kurā reglamentētas apdrošinātā tiesības brīvi izvēlēties advokātu, autonomo raksturu iepretim šīs direktīvas 198. panta 1. punktam, kurā ir paredzēta ar to saistīto izdevumu segšana. Turpinājumā es no Tiesas judikatūras par juridisko izdevumu apdrošināšanas ņēmēja tiesībām un it īpaši par jēdzienu “administratīvais process” norādīšu elementus, kas ir noderīgi jēdziena “tiesvedības process” interpretācijā. Visbeidzot no tā izdarīšu secinājumus, ņemot vērā mediācijai raksturīgās iezīmes, atbilstoši šīs pašas direktīvas mērķiem.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Atceltā Direktīva 87/344/EEK
6. Padomes Direktīvas 87/344/EEK (1987. gada 22. jūnijs) par normatīvo un administratīvo aktu saskaņošanu attiecībā uz juridisko izdevumu apdrošināšanu (4), kas tika atcelta ar Direktīvu 2009/138 (5), 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā bija noteikts:
“1. Katrā juridisko izdevumu apdrošināšanas līgumā skaidri atzīst, ka:
a) gadījumā, ja apdrošinātā interešu aizstāvības, pārstāvības vai nodrošināšanas nolūkā jebkurā izziņas vai tiesvedības procesā [tiesvedības vai administratīvajā procesā] jāgriežas pēc palīdzības pie advokāta vai citas saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem pienācīgi kvalificētas personas, minētais apdrošinātais var brīvi izvēlēties šādu advokātu vai citu personu.”
2. Direktīva 2009/138
7. Direktīvas 2009/138 16. apsvērumā ir noteikts:
“Galvenais apdrošināšanas un pārapdrošināšanas regulēšanas un uzraudzīšanas mērķis ir pietiekama apdrošinājuma ņēmēju un apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju aizsardzība. Ar terminu apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs ir paredzēts apzīmēt ikvienu fizisku vai juridisku personu, kurai ir tiesības atbilstīgi apdrošināšanas līgumam. Finanšu stabilitāte un taisnīgi un stabili tirgi arī ir apdrošināšanas un pārapdrošināšanas regulēšanas un uzraudzīšanas citi mērķi, kas jāņem vērā, bet tiem nevajadzētu mazināt galvenā mērķa nozīmi.”
8. Šīs direktīvas II sadaļā “Īpaši noteikumi attiecībā uz apdrošināšanu un pārapdrošināšanu” ir ietverta II nodaļa “Nedzīvības apdrošināšanas īpašie noteikumi”, kuras 4. iedaļa “Juridisko izdevumu apdrošināšana” aptver 198.–205. pantu (6).
9. Minētās direktīvas 198. panta “Šīs iedaļas piemērošanas joma” 1. punktā ir noteikts:
“Šī iedaļa attiecas uz juridisko izdevumu apdrošināšanu, kas minēta I pielikuma A daļas 17. apdrošināšanas veidā, turklāt apdrošināšanas sabiedrība apņemas pēc prēmijas maksājuma saņemšanas segt tiesvedības izdevumus un sniegt citus pakalpojumus, kas tieši saistīti ar apdrošināšanas segumu, jo īpaši, lai:
[..]
b) aizstāvētu vai pārstāvētu apdrošināto civillietā, krimināllietā, administratīvajā vai citā lietā, vai attiecībā uz jebkuru pret šo personu izvirzītu prasību.”
10. Direktīvas 2009/138 200. panta 1. un 4. punktā ir paredzēts:
“1. Piederības dalībvalsts nodrošina, ka apdrošināšanas sabiedrības saskaņā ar dalībvalsts izraudzīto iespēju vai pēc savas izvēles, ja dalībvalsts tam piekrīt, pieņem vismaz vienu no metodēm 2., 3. un 4. punktā norādīto prasību pārvaldībai.
Neatkarīgi no izvēlētā risinājuma apdrošināto intereses juridisko izdevumu apdrošināšanā saskaņā ar šo iedaļu uzskata par līdzvērtīgi aizsargātām.
[..]
4. Līgumā piešķir apdrošinātajām personām tiesības no brīža, kad tām saskaņā ar polisi ir tiesības celt prasību pret apdrošinātāju, uzticēt savu interešu aizstāvību advokātam pēc apdrošināto personu izvēles vai tiktāl, ciktāl to pieļauj attiecīgās valsts tiesības, jebkurai citai atbilstīgi kvalificētai personai.”
11. Šīs direktīvas 201. panta “Advokāta brīva izvēle” 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:
“1. Katrā juridisko izdevumu apdrošināšanas līgumā skaidri paredzēts, ka:
a) ja apdrošinātā interešu aizstāvības, pārstāvības vai nodrošināšanas nolūkā jebkurā izziņas vai tiesvedības procesā [tiesvedības vai administratīvajā procesā] jāgriežas pēc palīdzības pie advokāta vai citas saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem pienācīgi kvalificētas personas, minētais apdrošinātais var brīvi izvēlēties šādu advokātu vai citu personu.”
B. Beļģijas tiesības
1. Likums par apdrošināšanu pirms 2017. gada 9. aprīļa likuma spēkā stāšanās
12. Līdz 2017. gada 9. aprīļa likuma spēkā stāšanās brīdim 2014. gada 4. aprīļa Wet betreffende de verzekeringen (Likums par apdrošināšanu) (7) 156. panta 1. punkts bija izteikts šādā redakcijā:
“Ikvienā juridisko izdevumu apdrošināšanas līgumā ir tieši jānosaka vismaz tas, ka:
1° tiesvedībā vai administratīvajā procesā apdrošinātajai personai savu interešu aizstāvībai, pārstāvībai vai nodrošināšanai ir tiesības brīvi izvēlēties advokātu vai jebkuru citu personu, kurai ir nepieciešamā kvalifikācija atbilstoši procesā piemērojamajiem tiesību aktiem.”
2. 2017. gada 9. aprīļa likums
13. 2017. gada 9. aprīļa likuma 2. pantā ir paredzēts:
“Likuma [..] par apdrošināšanu 156. panta 1. punktu izteikt šādā redakcijā:
“1° Apdrošinātajai personai savu interešu aizstāvībai, pārstāvībai vai nodrošināšanai tiesvedībā, administratīvajā procesā vai šķīrējtiesas procesā ir tiesības brīvi izvēlēties advokātu vai jebkuru citu personu, kurai ir nepieciešamā kvalifikācija atbilstoši procesā piemērojamajiem tiesību aktiem, un šķīrējtiesas, mediācijas vai cita atzīta strīdu ārpustiesas risināšanas veida gadījumā personu, kurai ir nepieciešamā kvalifikācija un kura ir iecelta šādā nolūkā;”.”
3. Tiesu kodekss
14. No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Gerechtelijk Wetboek (Tiesu kodekss), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2018. gada 18. jūnija wet houdende diverse bepalingen inzake burgerlijk recht en bepalingen met het oog op de bevordering van alternatieve vormen van geschillenoplossing (Likums par dažādiem noteikumiem civiltiesību jomā un par noteikumiem nolūkā veicināt alternatīvas strīdu risināšanas formas) (8), ir paredzētas divas mediācijas formas, proti, ārpustiesas mediācija un tiesas mediācija, no kurām pirmā ir reglamentēta šā kodeksa 1730.–1733. pantā un otrā – minētā kodeksa 1734.–1737. pantā. Vispārējie principi ir izklāstīti Tiesu kodeksa 1723/1.–1729. pantā.
a) Vispārējie principi
15. Saskaņā ar Tiesu kodeksa 1723/1. pantu:
“Mediācija ir konfidenciāls un strukturēts brīvprātīgs saskaņošanas process starp strīdus pusēm, kas norisinās, iesaistoties neatkarīgai, neitrālai un objektīvai trešajai personai, kura atvieglo saziņu un cenšas mudināt puses pašām rast risinājumu.”
16. Tiesu kodeksa 1729. pantā ir paredzēts:
“Katra puse ir tiesīga jebkurā brīdī izbeigt mediāciju, un tas nevar šai pusei radīt kaitējumu.”
b) Ārpustiesas mediācija
17. Tiesu kodeksa 1730. panta 1. punktā ir noteikts:
“Neatkarīgi no jebkādas tiesvedības vai šķīrējtiesas procesa ikviena puse pirms tiesvedības uzsākšanas, tās laikā vai pēc tās norises ir tiesīga ierosināt pārējām pusēm izmantot mediācijas procesu. Puses ieceļ mediatoru, kopīgi vienojoties, vai šo iecelšanu uzdod veikt kādai trešajai personai.”
18. Saskaņā ar šā kodeksa 1731. panta 1. un 3. punktu:
“§ 1. Puses ar mediatora palīdzību savstarpēji vienojas par mediācijas organizēšanas kārtību un procesa ilgumu. Šādu vienošanos rakstveidā fiksē mediācijas protokolā, ko paraksta puses un mediators. Mediācijas izdevumus un atlīdzību par to puses sedz vienādās daļās, ja vien tās nevienojas citādi.
[..]
§ 3. Protokola parakstīšana uz mediācijas laiku aptur noilguma termiņa ritējumu.”
19. Minētā kodeksa 1732. pantā ir paredzēts:
“Kad puses mediācijas ceļā panākušas vienošanos, tā tiek noformēta rakstveida dokumentā, norādot datumu un parakstoties pusēm un mediatoram. Vajadzības gadījumā tiek norādīta mediatora piekrišana.
Šis rakstveida dokuments ietver precīzas katras puses uzņemtās saistības.”
20. Tiesu kodeksa 1733. pantā ir noteikts:
“Ja ir panākta vienošanās un ja mediatoru, kas ir vadījis mediāciju, ir apstiprinājusi [Tiesu kodeksa] 1727. pantā minētā komisija, puses vai kāda no tām ir tiesīga iesniegt atbilstoši [šā kodeksa] 1731. un 1732. pantam panākto mediācijas vienošanos kompetentajā tiesā apstiprināšanai. [..]
Tiesa var atteikties apstiprināt vienošanos vienīgi tad, ja vienošanās ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai vai ja ģimenes mediācijas rezultātā panāktā vienošanās ir pretrunā nepilngadīgo bērnu interesēm.
Apstiprināšanas lēmumam ir tiesas nolēmuma spēks [minētā kodeksa] 1043. panta izpratnē [(9)].”
21. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto, ja mediatoru, kas ir vadījis mediāciju, nav apstiprinājusi federālā mediācijas komisija, mediācijas vienošanos nevar apstiprināt un tās izpildāmība ir jānodrošina citādi, piemēram, ar notariālu aktu.
c) Tiesas mediācija
22. Tiesu kodeksa 1734. pantā ir noteikts:
“§ 1. Izņemot Hof van Cassatie [Kasācijas tiesa, Beļģija] un Arrondissementsrechtbank [rajona tiesa, Beļģija], jebkurā procesa stadijā, kā arī pagaidu noregulējuma tiesvedībā strīdu izskatošā tiesa, pamatojoties uz lietas dalībnieku kopīgu lūgumu vai pēc savas ierosmes, bet ar to piekrišanu, līdz tiesas debašu uzsākšanai lietā var pieņemt lēmumu par mediāciju.
[..]
§ 2. Lēmumā, ar kuru pusēm tiek uzdots censties atrisināt strīdu mediācijas ceļā [..], tiek norādīts atzītā mediatora vai atzīto mediatoru vārds un šis statuss, tiek noteikts uzdevuma ilgums, kas nevar pārsniegt sešus mēnešus, un tiek noteikta tiesas sēde pirmajā pieejamajā datumā pēc šā termiņa beigām.
§ 3. Vēlākais 2. punktā minētajā tiesas sēdē puses informē tiesu par mediācijas iznākumu. Ja tās nav panākušas vienošanos, tās, savstarpēji vienojoties, var lūgt jaunu termiņu vai prasīt, lai process tiktu turpināts.
[..]
§ 5. Ja puses kopīgi lūdz pieņemt lēmumu par mediāciju, tām noteiktie procesuālie termiņi tiek apturēti dienā, kad tās ir iesniegušas šādu lūgumu.
Attiecīgā gadījumā puses vai kāda no tām var lūgt noteikt jaunus termiņus 2. punktā vai 1735. panta 5. punktā minētās tiesas sēdes rīkošanai lietā.”
23. Saskaņā ar Tiesu kodeksa 1735. panta 2. un 3. punktā noteikto:
“§ 2. Mediācija var attiekties uz visu strīdu vai tā daļu.
§ 3. Mediācijas laikā tiesvedība netiek apturēta, un tiesa jebkurā brīdī ir tiesīga veikt jebkādus pasākumus, kas tai šķiet nepieciešami. Pēc mediatora vai kādas puses lūguma tā arī var pārtraukt mediāciju pirms noteiktā termiņa beigām.”
24. Tiesu kodeksa 1736. pantā ir paredzēts:
“[..]
Pēc sava uzdevuma beigām mediators rakstveidā informē tiesu par to, ka pusēm ir vai nav izdevies panākt vienošanos.
Ja mediācijas rezultātā ir panākta mediācijas vienošanās, pat ja tā ir daļēja, puses vai viena no tām saskaņā ar [Tiesu kodeksa] 1043. pantu var lūgt tiesu apstiprināt to.
Tiesa ir tiesīga atteikties apstiprināt vienošanos vienīgi tad, ja šī vienošanās ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai vai ja ģimenes mediācijas rezultātā panāktā vienošanās ir pretrunā nepilngadīgo bērnu interesēm.
Ja mediācijas rezultātā nav izdevies noslēgt pilnīgu mediācijas vienošanos, tiesvedība tiek turpināta noteiktā dienā, neskarot tiesas iespēju, ja tā to uzskata par lietderīgu, un ievērojot visu pušu vienošanos, pagarināt mediatora uzdevumu uz tās noteiktu termiņu.”
III. Pamata tiesvedība un prejudiciālais jautājums
25. 2017. gada 23. oktobrī advokātu kolēģijas iesniedza Grondwettelijk Hof (Konstitucionālā tiesa) prasību atcelt 2017. gada 9. aprīļa likumu. Pamatojot savu prasību, tās norāda divus pamatus, no kuriem viens ir saistīts ar to, ka ir pārkāpts Grondwet (Konstitūcija) 10. un 11. pants, kuros ir nostiprināti vienlīdzības un nediskriminācijas principi, kopsakarā ar Direktīvas 2009/138 201. pantu.
26. Šīs prasītājas uzskata, ka 2017. gada 9. aprīļa likums, kurā nav paredzēts, ka juridisko izdevumu apdrošināšanas ņēmējam būtu tiesības brīvi izvēlēties savu advokātu mediācijas procesā, neatbilst Direktīvas 2009/138 201. pantam. Tās norāda, ka it īpaši no Tiesas judikatūras par šajā pantā minēto jēdzienu “izziņas vai tiesvedības process [tiesvedības vai administratīvais process]” var izsecināt, ka jēdziens “tiesvedības process [tiesvedība]” nedrīkst tikt interpretēts šauri. Tās arī apgalvo, ka gan brīvprātīgo, gan tiesas mediāciju no dažādiem aspektiem var uzlūkot kā tiesvedības daļu Direktīvas 2009/138 201. panta izpratnē.
27. Iesniedzējtiesa atgādina, ka ar kritizēto 2017. gada 9. aprīļa likumu apdrošinājuma ņēmēja tiesības brīvi izvēlēties advokātu vai jebkuru citu kvalificētu personu, kas līdz tam bija paredzētas attiecībā uz jebkuru tiesvedību vai administratīvo procesu, tika paplašinātas attiecībā uz šķīrējtiesas procesu, bet ne mediācijas procesu. Šī Beļģijas likumdevēja izvēle ir balstīta uz diviem apsvērumiem. Pirmkārt, padomdevēja klātbūtne neveicinātu mediāciju, un, otrkārt, tā – atšķirībā no šķīrējtiesas – noteikti nebūtu balstīta uz juridisko pamatojumu.
28. Iesniedzējtiesa uzskata, ka no Tiesas judikatūras (10) izriet, ka jēdziens “tiesvedības process [tiesvedība]” Direktīvas 2009/138 201. panta izpratnē ir jāinterpretē plaši un ka no sprieduma AK 19. punkta varot secināt, ka tostarp “tiesvedības” gadījumā tāda procesa sagatavošanas posms un lēmuma pieņemšanas posms nekādi nav jānodala.
29. Tomēr šī judikatūra neļaujot pilnīgi skaidri noteikt, vai šīs tiesības ir piemērojamas arī mediācijas procesa gadījumā. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka mediācijas procesam ir tādas iezīmes, kas ir raksturīgas kā izlīgumam, tā arī tiesas procesam. It īpaši, ciktāl mediācijas procesa mērķis ir panākt, ka puses panāk mediācijas vienošanos, šis process atšķiroties no tiesvedības un līdzinoties izlīgumam. Tomēr mediācijas process būtu jānošķir no izlīguma, jo tas parasti notiek pēc tam, kad ir panākta abpusēja vienošanās, jo tas ir reglamentēts Tiesu kodeksā, un mediācijas, kuru vadījis atzīts mediators, noslēgumā noslēgtu vienošanos var apstiprināt kompetentā tiesa, un apstiprināšanas lēmuma sekas ir pielīdzināmas tiesas nolēmuma sekām.
30. Grondwettelijk Hof (Konstitucionālā tiesa), šaubīdamās par Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju, ko aptver visi šie elementi, ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai jēdziens “tiesvedības process” Direktīvas [2009/138] 201. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietilpst gan ārpustiesas [mediācijas] procedūra, gan [tiesas meditācija] [Tiesu kodeksa] 1723/1.–1737. panta nozīmē?”
31. Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas advokātu kolēģijas, Beļģijas valdība, kā arī Eiropas Komisija. Tās visas sniedza savus mutvārdu apsvērumus 2019. gada 2. oktobra tiesas sēdē.
IV. Vērtējums
32. Ar prejudiciālo jautājumu Grondwettelijk Hof (Konstitucionālā tiesa) lūdz Tiesu precizēt Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietvertā jēdziena “tiesvedības process [tiesvedība]” nozīmi un piemērojamību, būtībā vaicājot, vai šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj to, ka valsts tiesiskais regulējums izslēdz juridisko izdevumu apdrošināšanas ņēmēja tiesības brīvi izvēlēties advokātu vai pārstāvi tiesas mediācijas vai ārpustiesas mediācijas gadījumā.
33. Princips par apdrošinātās personas, kura ir noslēgusi līgumu par juridisko izdevumu apdrošināšanu, brīvību izvēlēties advokātu vai jebkuru citu pilnvarotu personu savu interešu aizstāvībai “izziņas vai tiesvedības procesā [tiesvedībā vai administratīvajā procesā]”, kas ir nostiprināts Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunktā, nav jauns.
34. Tieši tāpat tas bija formulēts Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kas tika atcelta ar Direktīvu 2009/138, ar kuru tika pārstrādātas dažādas direktīvas apdrošināšanas jomā, tostarp šī (11). Līdz ar to būs vietā atsaukties uz Tiesas sniegto šā panta interpretāciju.
35. Tādējādi es ierosinu sīki izklāstīt atziņas, kādas var gūt no Tiesas judikatūras, un pēc tam to, kā tās, manā ieskatā, ietekmē jēdziena “tiesvedība” interpretāciju un mediāciju.
36. Tomēr vispirms, ņemot vērā debates tiesas sēdē par saistību starp tiesību normām, kas ir piemērojamas juridisko izdevumu apdrošināšanas jomā, man šķiet lietderīgi īsi apskatīt to organizāciju, kas ir skaidrāk redzama Direktīvā 2009/138.
A. Juridisko izdevumu apdrošināšanas jomā piemērojamo tiesību normu apskats
37. Direktīvā 2009/138 juridisko izdevumu apdrošināšanas jomā piemērojamās tiesību normas ir sagrupētas atsevišķā iedaļā, kas aptver 198.–205. pantu.
38. Šajā iedaļā Tiesas analīze ir jāveic par trim pantiem, proti, Direktīvas 2009/138 198., 200. un 201. pantu, kuri attiecīgi un būtībā atbilst Direktīvas 87/344 2.–4. pantam (12).
39. Pievienojot nosaukumus, Savienības likumdevējs ir paskaidrojis šo tiesību normu mērķi un skaidri norādījis uz to autonomiju (13). Tā Direktīvas 2009/138 198. pantā ir definēta juridisko izdevumu apdrošināšana, kā arī tās piemērošanas joma, savukārt tās 200. pantā ir reglamentēta apdrošināšanas sabiedrību veiktā prasību pārvaldība, bet šīs pašas direktīvas 201. pantā ir noteikti gadījumi, kuros apdrošinātajam ir tiesības brīvi izvēlēties advokātu.
40. Tādējādi ir jānošķir Direktīvas 2009/138 198. panta noteikumu par apdrošināšanas sabiedrību pienākumiem loģika, proti, “segt tiesvedības izdevumus un sniegt citus pakalpojumus, kas tieši saistīti ar apdrošināšanas segumu, jo īpaši, lai [..] aizstāvētu vai pārstāvētu apdrošināto civillietā, krimināllietā, administratīvajā vai citā lietā, vai attiecībā uz jebkuru pret šo personu izvirzītu prasību” (14), no šīs direktīvas 200. panta loģikas, kurā ir definētas trīs attiecībā uz juridiskajiem izdevumiem apdrošināto personu prasību pārvaldības metodes, tostarp 4. punktā minētā, saskaņā ar kuru līgumiski tiek piešķirtas “apdrošinātajām personām tiesības no brīža, kad tām saskaņā ar polisi ir tiesības celt prasību pret apdrošinātāju, uzticēt savu interešu aizstāvību advokātam pēc apdrošināto personu izvēles vai, ciktāl to pieļauj attiecīgās valsts tiesības, jebkurai citai atbilstīgi kvalificētai personai” (15).
41. No citām nodaļas par juridisko izdevumu apdrošināšanu normām ir jānošķir arī Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunkta precīzais priekšmets, kurā definētas apdrošināto personu tiesības vai “īpašas garantijas apdrošināto personu labā” (16) attiecībā uz tiesībām brīvi izvēlēties advokātu vai pārstāvi.
42. Līdz ar to, manā ieskatā, nav šaubu par to, ka Direktīvas 2009/138 198. panta 1. punkta sekas ir tikai tādas, ka apdrošinātāja sniedzamo pakalpojumu skaitā (17) tiek paredzēta arī to izmaksu uzņemšanās, kas saistītas ar šīs direktīvas 201. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajām tiesībām brīvi izvēlēties advokātu, ievērojot tā 2. punktā noteiktos ierobežojumus. Šā panta mērķis nav paredzēt nosacījumus, ar kādiem apdrošinātā persona var izvēlēties advokātu vai pārstāvi.
43. Tāpat no Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunkta atsevišķā priekšmeta nevajadzētu secināt, ka tajā ir tikai nostiprināts princips par tiesībām brīvi izvēlēties advokātu, bet bez apdrošinātāja pienākuma uzņemties izmaksas, kas ir acīmredzami. Tieši šāda finansiālo izdevumu segšana, kas paredzēta šīs direktīvas 198. panta 1. punktā, attaisno Savienības likumdevēja iejaukšanos attiecībā uz nosacījumiem par advokāta vai pārstāvja izvēli, ko izdara juridisko izdevumu apdrošināšanas apdrošinājuma ņēmējs.
44. Turklāt jāvērš uzmanība uz to, ka, Tiesai izskaidrojot Direktīvas 87/344 4. pantā, kas kļuvis par Direktīvas 2009/138 201. pantu, apdrošinātajam piešķirto tiesību apjomu, tā nav uzskatījusi par vajadzīgu interpretēt Direktīvas 87/344 2. panta, kas kļuvis par Direktīvas 2009/138 198. pantu, noteikumus (18).
45. Kad nu saistība starp Direktīvas 2009/138 198. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 201. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir precizēta, savu analīzi es turpināšu, Tiesas judikatūrā meklējot noderīgus elementus pārdomām par apdrošinātās personas tiesību brīvi izvēlēties advokātu īstenošanas nosacījumiem.
B. No Tiesas judikatūras izrietošās atziņas par apdrošinātās personas tiesībām brīvi izvēlēties advokātu
46. Tiesa ir lēmusi par apdrošinātās personas tiesību apjomu, kāds izriet no Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta, kas kļuvis par Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunktu, gadījumos, kad tā plāno īstenot savas tiesības vai nu tiesvedību tiesā ietvaros, vai procesos valsts pārvaldes iestādēs. Šī judikatūra ir par atsauci, interpretējot Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunktu (19).
1. Gadījumā, ja apdrošinātā persona īsteno savas tiesības tiesvedību tiesā ietvaros
47. Spriedumā Eschig (20) Tiesa pirmām kārtām noteica trīs principus, kuri veido judikatūras par juridisko izdevumu apdrošināšanu pamatu, kas tagad ir reglamentēts Direktīvā 2009/138.
48. Pirmkārt, Direktīvas 87/344, it īpaši tās 4. panta, mērķis ir plaši aizsargāt apdrošināto personu intereses (21). Otrkārt, šā panta 1. punkts ir vispārpiemērojams un vispārsaistošs (22). Treškārt, Direktīvas 87/344 mērķis nav dalībvalstu juridisko izdevumu apdrošināšanas līgumiem piemērojamo noteikumu pilnīga saskaņošana, tādējādi Savienības tiesību pašreizējā attīstības posmā dalībvalstis var brīvi noteikt minētajiem līgumiem piemērojamo tiesisko regulējumu, ievērojot Savienības tiesības – it īpaši Direktīvas 87/344 4. pantu (23).
49. Otrām kārtām Tiesa uzsvēra, ka apdrošinātās personas tiesības izvēlēties “savu pārstāvi” pastāv “tikai attiecībā uz tiesvedību un administratīvo procesu” (24) un ka šeit ir runa par “apdrošinātajam nodrošināmās brīvības minimumu neatkarīgi no tā, kuru no Direktīvas [87/344] 3. panta 2. punktā paredzētajiem risinājumiem apdrošināšanas sabiedrība īsteno” (25). Tiesa precizēja, ka “Direktīvas 87/344 3. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētais risinājums piešķir apdrošinātajiem plašākas tiesības, nekā paredzēts šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Šajā pēdējā minētajā tiesību normā tiesības brīvi izvēlēties savu pārstāvi ir paredzētas tikai tiesvedības vai administratīva procesa uzsākšanas gadījumā. Turpretim saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzēto risinājumu apdrošinātajam ir tiesības uzticēt savu interešu aizstāvību pārstāvim no brīža, kad tam saskaņā ar apdrošināšanas līgumu ir tiesības celt prasību pret apdrošinātāju, proti, arīdzan pirms jebkāda tiesvedības vai administratīva procesa” (26).
50. Divos nākamajos spriedumos – 2011. gada 26. maija spriedumā Stark (27), kā arī 2013. gada 7. novembra spriedumā Sneller (28) – Tiesa atgādināja spriedumā Eschig norādītos principus, pirmajā spriedumā secinot, ka apdrošinātajai personai var piemērot ģeogrāfiskus ierobežojumus attiecībā uz advokāta izvēli, ja vien tās izvēles brīvība netiek atņemta pēc būtības (29), bet otrajā spriedumā – ka šī brīvība nevar tikt ierobežota tikai ar situācijām, kurās apdrošinātājs nolemj, ka ir jāvēršas pie apdrošināšanas sabiedrības ārpakalpojumu sniedzēja (30).
51. Tādējādi šajos trīs pirmajos spriedumos Tiesa lēma par apdrošinātās personas tiesību apjomu tiesvedībās tiesās, bet tai nebija jāinterpretē jēdzieni “tiesvedība” vai “administratīvais process” (31).
52. Tieši divos vēlākos spriedumos, kas pasludināti 2016. gada 7. aprīlī, – Massar un AK – Tiesa interpretēja jēdzienu “administratīvais process” Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta, kas kļuvis par Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunktu, izpratnē.
2. Gadījumā, ja apdrošinātā persona savas tiesības īsteno attiecībās ar valsts pārvaldes iestādi
53. Lietā, kurā tika taisīts spriedums Massar, iesniedzējtiesas lūguma mērķis bija noskaidrot, vai brīvas advokāta vai pārstāvja izvēles princips var tikt piemērots, ja juridisko izdevumu apdrošināšanas ņēmējs vēlas aizstāvēties procesā, kas nav tiesvedība tiesā, kurā neatkarīgs publisko tiesību subjekts izvērtē lūgumu atļaut to atlaist no darba, ko ir iesniedzis tā darba devējs (32).
54. Lietā, kurā tika taisīts spriedums AK, tāds pats jautājums tika uzdots attiecībā uz juridisko izdevumu apdrošināšanas ņēmēju, kurš vēlējās iesniegt sūdzību centram, kuram ar likumu bija uzticēts kontrolēt speciālos medicīniskos izdevumus, pēc tam, kad šis centrs bija noraidījis viņa pieteikumu izsniegt norīkojumu aprūpes saņemšanai. Arī šajā otrajā gadījumā process nebija tiesvedība tiesā.
55. Tomēr turpinājumā ir uzsverama viena būtiska atšķirība starp šīm abām lietām. Ja administratīvo lēmumu lietā, kurā tika taisīts spriedums AK, varēja pārsūdzēt sociālā nodrošinājuma un civildienesta jautājumos kompetentajā administratīvajā tiesā (33), tā tas nebija tiesvedībā lietā, kurā tika taisīts spriedums Massar. Administratīvo lēmumu nevarēja pārsūdzēt vai apstrīdēt. Bija iespējams vienīgi celt prasību par zaudējumu atlīdzību civiltiesā (34).
56. Tiesa pamatoti nosprieda, ka Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētais jēdziens “administratīvais process” – sprieduma Massar kontekstā – ietver “procesu, kura noslēgumā valsts pārvaldes iestāde atļauj darba devējam atlaist darbinieku, kam ir juridisko izdevumu apdrošināšana” (35), un – sprieduma AK kontekstā – “iebildumu celšanas posmu valsts pārvaldes iestādē, kura gaitā šī iestāde pieņem lēmumu, ko var pārsūdzēt tiesās” (36).
57. Tieši ņemot vērā šos nolēmumus un it īpaši to pamatojumu, pamatlietā Grondwettelijk Hof (Konstitucionālā tiesa) uzskata, ka jēdziens “tiesvedības process [tiesvedība]” var tikt interpretēts tādējādi, ka mediācija ietilpst Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā.
58. Tomēr, tā kā jēdziens “tiesvedības process [tiesvedība]” ir jāinterpretē atbilstoši parastajai Tiesas metodikai, es uzskatu, ka spriedumu Massar un AK piemērojamības analīze ir tikai papildu elements klāt pie tiem, kurus Tiesa parasti izmanto, interpretējot Savienības tiesību normu.
C. Jēdziens “tiesvedības process [tiesvedība]” Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē
59. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (37).
60. Aplūkojamajā gadījumā konteksta elementi, manā ieskatā, ir atrodami spriedumos Massar un AK.
1. Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējums
61. Jāatgādina, ka attiecībā uz Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējumu Tiesa ir nospriedusi, ka no tā “izriet, ka jēdziens “administratīvais process” ir jāsaprot kā pretmets jēdzienam “tiesvedība”” (38). Šis konstatējums ir jāattiecina arī uz Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kas šajā ziņā ir formulēts identiski.
62. Proti, vienīgā formulējuma atšķirība franču valodas versijā (39) attiecībā uz šiem “procesa” jēdzieniem, kas ir saistīta ar norādāmā vietniekvārda “toute procédure” [“jebkurš process”] aizstāšanu ar “une procédure” [“process”], manā ieskatā, pati par sevi neko neietekmē (40). Turklāt Tiesa, atsaucoties uz Direktīvas 87/344 11. apsvērumu, ir izmantojusi apzīmējumu “dans le cadre” – kādas vai jebkuras tiesvedības vai administratīvā procesa “[ietvaros]” (41).
63. Apzīmējums “izziņas vai tiesvedības procesā [tiesvedībā vai administratīvajā procesā]” ir izmantots tikai šīs direktīvas 201. panta 1. punkta a) apakšpunktā attiecībā uz apdrošinātās personas veikto advokāta izvēli. Direktīvas 2009/138 198. pants, kas ir identisks Direktīvas 87/344 2. pantam, kurā ir minēts apzīmējums “tiesvedības”, ir formulēts citādi.
64. Proti, lai gan šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir noteikts, ka apdrošinātājai personai ir pienākums segt “tiesvedības izdevumus”, tā ir definēta ļoti plaši, kā tas izriet no šī formulējuma: “jo īpaši, lai: [..] aizstāvētu vai pārstāvētu apdrošināto civillietā, krimināllietā, administratīvajā [lietā]”, kam seko vārdi “vai citā lietā” (42).
65. Šo abu tiesību normu formulējuma atšķirības var konstatēt arī dažādajās to valodu versijās. Tā, piemēram, Direktīvas 2009/138 198. panta angļu valodas versijā izmantotie apzīmējumi ir “legal proceedings”, “defending or representing the insured person in civil, criminal, administrative or other proceedings”, bet šīs direktīvas 201. panta 1. punkta a) apakšpunkta tulkojums ir šāds: “in any inquiry or proceedings”.
66. Tāpat arī vācu valodā Direktīvas 2009/138 198. pantā ir izmantoti apzīmējumi “die Kosten des Gerichtsverfahrens” un “den Versicherten in einem Zivil‑, Straf‑, Verwaltungs‑ oder anderen Verfahren”, un šīs direktīvas 201. panta 1. punkta a) apakšpunktā – “in einem Gerichts‑ oder Verwaltungsverfahren”.
67. Izvērtējot man pieejamos Direktīvas 87/344 izstrādes dokumentus, es secinu, ka formulējumu nesaskaņotības cēlonis nav kāda īpaša Savienības likumdevēja griba. Proti, ne priekšlikumā Padomes direktīvai par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz juridisko izdevumu apdrošināšanu (43), ne citos sagatavošanas aktos (44) par to nav rodami paskaidrojumi. Vienīgi saistībā ar Direktīvas 87/344 4. panta ģenēzi ir iespējams konstatēt, ka, pirmkārt, Komisijas pamatojuma izklāstā būtībā ir paskaidrots, ka “juridisko izdevumu apdrošināšanas līgumos tiek paredzēts, ka valsts apdrošinātājs uzņemas segt izdevumus par apdrošinātās personas interešu aizstāvību nodrošinošā advokāta izmaksām un honorāriem. Šķiet, ka īpaši netiek uzsvērts, ka šis advokāts būtu apdrošināšanas sabiedrības štata advokāts, it īpaši, ja tā ir daudznozaru apdrošināšanas sabiedrība. Tādā gadījumā šis advokāts tiktu nostādīts sarežģītā situācijā. Tieši tādēļ direktīvā ir noteikts, ka apdrošinātajai personai pašai ir jābūt iespējai izvēlēties sev padomdevēju”. Otrkārt, Ekonomikas un sociālo lietu komiteja bija lūgusi “skaidri precizēt nosacījumus, lai vērstos pie advokāta”, bet nebija piedāvājusi redakcionālus grozījumus, kas precizētu procesu raksturu (45).
68. Tikai Pastāvīgo pārstāvju komitejas padomdevēju “ad hoc” grupas 1987. gada 26. maija ziņojumā par grozīto priekšlikumu Padomes direktīvai par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz juridisko izdevumu apdrošināšanu (46) ir paskaidrots, ka “minimālās tiesības brīvi izvēlēties advokātu ir definētas, sasaistot tās ar tiesvedību un administratīvo procesu”, bet nav sniegti citi precizējumi par izvēles pamatojumu Direktīvas 87/344 2. panta atšķirīgai redakcijai, it īpaši attiecībā uz šajā pēdējā minētajā tiesību normā izmantoto jēdzienu “jo īpaši” un “vai citā [lietā]” tvērumu.
69. Šī likumdošanas priekšvēsture, manā ieskatā, apstiprina iespēju jēdzienu “tiesvedība” apskatīt plaši, kā Tiesa to jau ir lēmusi spriedumos Massar un AK attiecībā uz jēdzienu “administratīvais process”. Tiesa ir norādījusi, ka šis jēdziens nevar tikt attiecināts tikai uz tiesvedību administratīvajā jomā, proti, tiesvedību tiesā šā vārda tiešā nozīmē (47), un ka Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta formulējumā nekā netiek nošķirti tiesvedības vai administratīvā procesa sagatavošanas posms un nolēmuma pieņemšanas posms (48).
70. Tātad tagad es pievērsīšos šo spriedumu piemērojamības analīzei, kas, kā to ir uzsvērusi iesniedzējtiesa, ir noteicošā, runājot par Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju.
2. Spriedumu lietās “Massar” un AK piemērojamība
71. Ja ievēro šo spriedumu pamatojumā rakstīto, no tā ir jāsecina, ka jēdziens “tiesvedības process [tiesvedība]” Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir autonoms jēdziens, kas aptver posmu pirms tiesvedības tiesā posma, kas var būt tā turpinājums.
72. Līdz ar to, manā ieskatā, no tā iesākumā varētu secināt, ka mediācija ietilpst šajā jēdzienā (49) kā strīdu noregulēšanas veids.
73. Tādējādi es nepiekrītu viedoklim, ka spriedumu Massar un AK piemērojamība būtu ierobežojama tikai ar īpašajiem apstākļiem, kādos tie ir taisīti, no kā izrietot organiska kritērija piemērošana, kas ir saistīts ar administrācijas pilnvarām pieņemt lēmumus, kuri ietekmē juridisko izdevumu apdrošināšanas ņēmēja tiesības. Jēdziens “tiesvedība” tātad attiecoties tikai uz procesiem, kuru noslēgumā tiesa galīgi lemj par attiecīgās personas tiesisko stāvokli.
74. Pirmkārt, norādīšu, ka tad, ja šāda analīze tiek atbalstīta, tas nozīmētu izslēgt mediāciju administratīvajās lietās (50) no Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomas; tas man šķiet pretrunā Tiesas interpretācijai spriedumos Massar un AK.
75. Otrkārt, es atzīmēju, ka Tiesa nav ierobežojusi savu interpretāciju, izmantojot organisku kritēriju, jo tā ir apstiprinājusi nepieciešamību plaši aizsargāt apdrošināto personu intereses (51), un ka tā ir piemērojusi šo principu īpašos gadījumos, kuru atšķirības ir jāuzsver.
76. Proti, kā Tiesa norādīja spriedumā AK, “procesā [..] ir obligāts priekšnoteikums pārsūdzībai administratīvajā tiesā” (52), neprecizējot, vai tā bija vai nebija obligāta, savukārt spriedumā Massar administratīvais lēmums nevarēja būt prasības priekšmets. Tas labākajā gadījumā varēja būt par pamatu procesam, lai panāktu kaitējuma atlīdzināšanu civiltiesā (53).
77. Turklāt minētajā spriedumā Tiesa lēma par administratīvās atļaujas atlaišanai, ko lūdzis izsniegt darba devējs, procedūru (54), kuras laikā attiecīgais darbinieks neiesniedza nevienu sūdzību. Viņš tiek vienīgi uzklausīts (55) un nevar celt nekādas prasības. Tās ir būtiskas atšķirības no lietas, kurā tika taisīts spriedums AK.
78. Šis spriedumu Massar un AK salīdzinošais izvērtējums, manā ieskatā, ļauj atlasīt Tiesas norādītos būtiskos kritērijus. Protams, runa ir par nepieciešamību aizsargāt apdrošinātās personas intereses, kuras tiesības ir aizskartas (56), bet atbilstoši šo spriedumu formulējumam vai nu “posmā” (57), vai “procesā” (58), kas var būt saistīts ar vēlāku posmu tiesvedībā tiesā.
79. Nav norādīts ne uz vienu nosacījumu par advokāta palīdzības vai iepriekšējā posma obligāto raksturu.
80. Citiem vārdiem sakot, Tiesa vienādi ir lēmusi apstākļos, kuros kopīgais ir bijis juridisko izdevumu apdrošināšanas ņēmēja griba saņemt tam labvēlīgu administratīvo lēmumu, pirms tiesa izšķir iespējamu strīdu, kas neaprobežojas ar administratīvā lēmuma pamatotības pārbaudi.
81. No tā es secinu, ka jēdziens “process” ietver ne tikai prasības celšanas posmu “tiesā vārda tiešā nozīmē” (59), proti, tiesvedības tiesā posmu, tiklīdz tiesvedība kādā instancē norisinās vai tūliņ tiks uzsākta, bet arī posmu pirms tā vai, citiem vārdiem sakot, ārpustiesas posmu (60).
82. Šādas interpretācijas rezultātā dažādās apzīmējuma “izziņas vai tiesvedības process [tiesvedība vai administratīvais process]” valodu versijas kļūst saskanīgas ar jēdziena “inquiry” vispārīgo nozīmi, kas ir ietverts Direktīvas 87/344 un Direktīvas 2009/138 angļu valodas versijā attiecīgi 4. un 201. pantā (61).
83. Atliek pārbaudīt šādas interpretācijas atbilstību Direktīvas 2009/138 noteikumu par juridisko izdevumu apdrošināšanu mērķiem.
3. Ar tiesību normām par juridisko izdevumu apdrošināšanu sasniedzamie mērķi
84. Risināmais jautājums ir, ciktāl Direktīvas 2009/138 īpašajā sadaļā par juridisko izdevumu apdrošināšanu noteiktie sasniedzamie mērķi attaisno jēdziena “tiesvedība” interpretēšanu tādā pašā nozīmē kā tā, par kādu Tiesa attiecībā uz jēdzienu “administratīvais process” izšķīrusies spriedumos Massar un AK.
85. Jāatgādina, ka Tiesa pastāvīgi ir atkārtoti apstiprinājusi pienākumu neinterpretēt šauri Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu attiecībā uz tiesībām brīvi izvēlēties advokātu vai pārstāvi, ņemot vērā ar šo direktīvu sasniedzamo mērķi (62), un atgādinājusi, ka šī tiesību norma ir vispārpiemērojama un vispārsaistoša (63).
86. Manā ieskatā, kā to ir parādījuši apstākļi spriedumos Massar un AK, kuri attaisnoja to, ka, pamatojoties uz šiem principiem, jēdziens “process” tiek saprasts nevis tā šaurā nozīmē, proti, kā noritoša tiesvedība, bet gan kā jebkurš posms pirms nolēmuma pieņemšanas posma, juridisko izdevumu apdrošināšanas ņēmēja tiesības brīvi izvēlēties advokātu vai pārstāvi ir jānodrošina visās situācijās, kurās ir runa par tādu jautājumu risināšanu, kas saistīti ar apdrošināto personu interesēm, tām nevēršoties valsts tiesā.
87. Veidam nav īpašas nozīmes, jo runa ir par posmu, kas var noslēgties ar tiesas pieņemtu aktu, proti, aktu, kurā tiek noteiktas ikviena ar res judicata spēku apveltītās, saistošās vai piespiedu kārtā izpildāmās tiesības.
88. Tā tieši šā iepriekšējā posma seku dēļ – kura laikā, kā to uzsvērušas advokātu kolēģijas, apdrošinātā persona tiek iepazīstināta ar dažādām tās rīcībā esošām procesuālām izvēlēm tās tiesību aizskāruma gadījumā un šo izvēļu izredzēm uz panākumiem juridiski un faktiski – tiesības brīvi izvēlēties advokātu atbilst rūpēm par apdrošinātās personas interešu plašu aizsardzību (64).
89. Līdz ar to neatkarīgi no tā, vai šis iepriekšējais posms skar attiecības starp fiziskajām personām vai attiecības, kurās administrācija īsteno savas prerogatīvas un tās formalizē lēmumā, to raksturojošai iezīmei ir jābūt prasībai ar mērķi aizsargāt apdrošinātās personas tiesības ar paņēmieniem, kas, pirmkārt, ir vērsti uz to, lai izvairītos no tiesvedības tiesā, bet kuri papildus sūdzībai, iespējams, otrkārt, būs noderīgi tās uzsākšanā, piemēram, brīdinājuma vēstuļu nosūtīšanā vai, vispārīgāk, jebkādā darbībā, kas var pārtraukt noilguma termiņu.
90. Tā kā Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas joma tādējādi tiek definēta atbilstoši tās mērķim – kādas sekas no tā izriet attiecībā uz mediāciju?
D. Mediācija un jēdziens “tiesvedība”
91. Visdelikātākais risināmais jautājums ir par mediācijas procesu, kas norisinās ārpus jebkādas jau uzsāktas tiesvedības.
92. Proti, kad tiesā jau ir celta prasība, manā ieskatā, mediācija ir tikai notiekošās tiesvedības posms. Tādējādi tas būtu pretrunā Direktīvas 2009/138 noteikumu par juridisko izdevumu apdrošināšanu mērķiem, ja šādas apdrošināšanas ņēmējs neturpinātu saņemt viņa sākotnēji izvēlētā advokāta palīdzību.
93. Visos citos gadījumos mediācija, manā ieskatā, ietilpst arī jēdzienā “tiesvedības process [tiesvedība]” Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (65), ciktāl ir runa par tiesībām brīvi izvēlēties advokātu vai citu pārstāvi, sešu galveno iemeslu dēļ.
94. Pirmkārt, mediācija, kuru, šķiet, ir lietderīgi definēt, atsaucoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/52/EK (2008. gada 21. maijs) par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (66), kas piemērojama pārrobežu strīdos (67), 3. panta a) punktu, ir posms, kura laikā puses meklē izlīgumu savā strīdā (68).
95. Izvēloties šo mediācijas procesu, ieinteresētās personas vēlas panākt risinājumu, kas atbilstu viņu interesēm (69) – tāpat kā personas, kuras iesniedz sūdzību kādai personai vai kādam dienestam, lai panāktu labvēlīgu rezultātu. Manā ieskatā, mediācija ir tikai vēl viens līdzeklis viena un tā paša mērķa sasniegšanai.
96. Turklāt saskaņā ar atsevišķiem valsts tiesību aktiem mediācijas posms var būt obligāts (70), kā tas, piemēram, dažos gadījumos ir paredzēts valsts tiesībās attiecībā uz sūdzības iesniegšanas posmu iestādē. Tātad nevar izvirzīt argumentu par to, ka mediācija esot atkarīga vienīgi no pušu gribas (71).
97. Otrkārt, mediācijas procesā, tāpat kā sūdzības gadījumā, advokāta loma ir vienāda. Šī loma ir sniegt apdrošinātajai personai visu atbilstošo informāciju, kas tai ļauj, pirmkārt, izvērtēt pirms vēršanās tiesā veikto darbību lietderību un, otrkārt, palīdzēt tai tām rast apmierinošu iznākumu, vienlaikus neapdraudot iespēju uzsākt tiesvedību tiesā, ja tāda izrādītos nepieciešama gadījumā, ja nebūs bijis iespējams rast nekādu noturīgu vienošanos (72).
98. Treškārt, mediācija ietekmē tiesvedību vismaz līdzvērtīgā, ja ne lielākā mērā, nekā sūdzība, jo mediācija var apturēt noilguma tecējumu, kā tas tostarp ir Beļģijas tiesībās, tiklīdz kā ir parakstīts ārpustiesas mediācijas protokols (73).
99. Tādējādi mediācijas posmā attiecīgie lietas dalībnieki kā minimums atrodas posmā pirms tiesvedības tiesā, kuras laikā saskaņā ar spriedumā AK norādīto (74) un spriedumā Massar (75) atšķirīgi formulēto ar advokāta palīdzību apdrošinātajai personai tiek nodrošināta “nepieciešamā juridiskā aizsardzība”. Šā vienīgā iemesla dēļ nav nozīmes tam, ka trešā persona iejaucas pēc pušu vienošanās un ka izvēlētajam risinājumam obligāti nav jābūt tādam, kas stingri atbilst katra lietas dalībnieka tiesībām.
100. Ceturtkārt, šāda mediācijas – kā iepriekšēja posma, kurš ir pirms nolēmuma pieņemšanas posma, – izpratne ir vēl jo vairāk vajadzīga tādēļ, ka atšķirībā no sūdzības, pēc kuras netiks pieņemts nolēmums, ja personas, kura uzskatījusi sevi par aizskartu, prasījumi tiks apmierināti, mediācijas posms, ja lietas dalībnieku vienošanās saturs būs jāapstiprina un jāpasludina par izpildāmu, noslēgsies ar tiesvedību tiesā (76). Turpinājumā šī vienošanās, pamatojoties tostarp uz regulām par nolēmumu izpildi civillietās un komerclietās (77), būs jāapstiprina un jāpasludina par izpildāmu citās dalībvalstīs kā jebkurš tiesu iestādes pieņemts nolēmums, kura aprite var notikt Savienības iekšienē.
101. Turklāt var tikt izvirzīts arī praktiskas dabas arguments. Kā uztvert to, ka šajā otrajā tiesvedības tiesā posmā izvēlētais advokāts vai pārstāvis ir cits nekā tas, kurš sniedzis palīdzību apdrošinātajai personai iepriekšējā posmā? Manā ieskatā, tiesības brīvi izvēlēties advokātu vai pārstāvi ir nepieciešamas kā efektivitātes un izmaksu samazināšanas garantija.
102. Piektkārt, es arī uzskatu, ka tas, ka mediācijas gadījumā juridisko izdevumu apdrošināšanas ņēmējam tiek garantētas tiesības brīvi izvēlēties advokātu vai pārstāvi, efektīvi veicinās Direktīvas 2008/52 1. panta 1. punktā paredzētā mērķa “atvieglot piekļuvi alternatīvai strīda izšķiršanai un rosināt strīdu izšķiršanu ar izlīgumu” īstenošanu (78).
103. Līdz ar to es aicinu Tiesu paraudzīties no šā jaunā noteikumu par juridisko izdevumu apdrošināšanas ņēmēja tiesībām brīvi izvēlēties advokātu vai pārstāvi interpretācijas aspekta. Proti, izstrādājot Direktīvu 87/344, mērķis veicināt alternatīvas strīdu izšķiršanas procedūras, kas nostiprināts LESD 81. panta 2. punkta g) apakšpunktā (79), nebija tikpat nozīmīgs.
104. Šobrīd tas ir pilnīgi citādi, ņemot vērā situāciju ar eksponenciālo tiesvedību skaita pieaugumu, kāds daudzās dalībvalstīs tiek piedzīvots šo pēdējo desmit gadu laikā (80).
105. Identisku konstatējumu var izdarīt attiecībā uz patērētāju strīdiem. Proti, tādas pašas rūpes uzlabot iespēju vērsties tiesā, kā rezultātā tiek veicināta strīdu risināšanas ar izlīgumu metožu izmantošana, izraisīja Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/11/ES (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (Direktīva par patērētāju SAI) (81), izstrādi.
106. Tādējādi neļaut apdrošinājuma ņēmējam brīvi izvēlēties advokātu vai pārstāvi nonāktu pretrunā ar, pirmkārt, Direktīvas 2009/138 sistēmu, kuras mērķis ir plaši aizsargāt apdrošināto personu tiesības, un, otrkārt, direktīvām par strīdu risināšanu izlīguma ceļā, kurām ir tāds pats mērķis, izmantojot alternatīvas iespējas, nevis vēršanos valsts izveidotā tiesā.
107. Par to liecina arī mediācijas izmantošanas privileģētā joma, kas ir ikdienas strīdu izšķiršana, kā, piemēram, kaimiņu, ģimenes vai darba attiecību konflikti.
108. Sestkārt, raugoties no vēl plašākas perspektīvas, es uzskatu, ka tāda jēdziena “tiesvedība” interpretācija, kas ir ierobežota tikai ar “tiesvedību tiesā”, nākotnē varētu radīt riskus, uz kuriem es vēlos vērst Tiesas uzmanību. Proti, vai nav jāpatur prātā tas, ka pastāvīgā līdzekļu meklēšana, kā veicināt iespēju vērsties tiesā dalībvalstīs, var izraisīt valsts likumdošanas pasākumus, ar kuriem pilnvaras, kuras tradicionāli īsteno tiesa, tiek nodotas civilām vai administratīvām iestādēm, kuras ir atbildīgas par pušu piekrišanas saņemšanu? Tā kā tādai vienošanās darbībai piemīt tiesvedības tiesā raksturs, jautājums par advokāta izvēli ir tikpat nozīmīgs (82).
109. Līdz ar to tiesas noteikumi, kuri var attiekties uz procesu vai aktu, manā ieskatā, ir uzskatāmi par Direktīvas 2009/138 201. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas kritēriju (83). Tādējādi es neredzu, kā ar šo tiesību normu var tikt aptverts jebkas, kam ir līgumisks raksturs, kā, piemēram, darījums, vai tas, kas ir uzskatāms par pakalpojumiem (84) pirms strīda rašanās, kā, piemēram, informācijas meklēšana vai apmaiņa ar to, vai arī padomu došana.
110. Saskaņā ar manu viedokli tāds ierobežojums ir atbilstoša atbilde uz pamatotajām bažām, ko varētu radīt principa par juridisko izdevumu apdrošināšanas ņēmējam garantētajām tiesībām brīvi izvēlēties advokātu vai pārstāvi pārāk plaša uztvere, kā arī riskam līdz neesošai sašaurināt Direktīvas 2009/138 200. panta 4. punkta piemērojamību.
111. Visu šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka, turpinot spriedumos Massar un AK atzīto, nav pamata jēdzienu “tiesvedība” interpretēt atšķirīgi no jēdziena “administratīvais process”, kā rezultātā ir jāuzskata, ka mediācija ir iepriekšējs posms pirms nolēmuma posma gluži tāpat kā ikviena sūdzība administratīvā procesa gadījumā un ka atsevišķos gadījumos tas var būt tiesvedības tiesā posms.
112. Manā skatījumā, šāda interpretācija nav apstrīdama, ņemot vērā Beļģijas tiesību aktu saturu tādas mediācijas jomā, ko veic atzīts mediators (85).
113. Proti, pirmkārt, tāpat kā advokātu kolēģijas, es norādu, ka gan tiesas, gan ārpustiesas mediācijai piemērojamie noteikumi ir tikuši kodificēti Tiesu kodeksā, proti, atkarībā no tā, vai to ir vai nav noteikusi tiesa.
114. Otrkārt, starp pusēm noslēgtās vienošanās apstiprinājums to padara par izpildāmu. Pretēji Beļģijas valdībai un Komisijai, es uzskatu, ka atbilstības sabiedriskajai kārtībai un bērna interesēm kontrolei (86) ir tiesas spriešanas raksturs, jo tā ietver vērtējumu pēc būtības, kas pārsniedz vienkāršu formālu pārbaudi, kā to liecina mūsu judikatūra šajā jomā (87).
115. Treškārt, jautājums par apstiprināšanas neobligāto raksturu man nešķiet atbilstošs, jo noteicošā ir vienkāršā iespēja to izmantot tāpat, kā tas ir ar vēršanās tiesā posmu, kas var norisināties pēc sūdzības posma (88).
116. Līdz ar to tāda juridisko izdevumu apdrošināšanas ņēmēja tiesību brīvi izvēlēties advokātu vai pārstāvi paplašināšana, kādu ir paredzējis Beļģijas likumdevējs, manā ieskatā, nevar aprobežoties tikai ar šķīrējtiesu tādēļ, ka tā tiek balstīta uz jēdzienu “process” tā šaurā nozīmē, proti, tādu procesu, kas tiek uzsākts tiesā, lai atrisinātu strīdu. Es uzskatu, ka tā ir jāsaprot plašā nozīmē un turklāt neatkarīgi no jebkādiem finansiāliem apsvērumiem (89) saskaņā ar Tiesas judikatūru.
V. Secinājumi
117. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz Grondwettelijk Hof (Konstitucionālā tiesa, Beļģija) uzdoto prejudiciālo jautājumu es ierosinu Tiesai atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/138/EK (2009. gada 25. novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) 201. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka valsts tiesiskajā regulējumā ir izslēgtas juridisko izdevumu apdrošināšanas ņēmēja tiesības brīvi izvēlēties advokātu vai pārstāvi tiesas vai ārpustiesas mediācijas gadījumā.