VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2019. gada 7. februārī (*)
Eiropas Savienības preču zīme – Spēkā neesamības atzīšanas process – Eiropas Savienības vārdiska preču zīme “SWEMAC” – SWEMAC Medical Appliances AB agrāks valsts sabiedrības nosaukums vai komercnosaukums – Relatīvs atteikuma pamats – Ierobežojumi akcepta rezultātā – Regulas (EK) Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunkts (tagad Regulas (ES) 2017/1001 60. panta 1. punkta c) apakšpunkts) – Sajaukšanas iespēja – Regulas Nr. 207/2009 54. panta 2. punkts (tagad Regulas 2017/1001 61. panta 2. punkts) – Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkts (tagad Regulas 2017/1001 8. panta 4. punkts) – Pierādījumi, kas pirmo reizi iesniegti Vispārējā tiesā
Lietā T‑287/17
Swemac Innovation AB, Linšēpinga [Linköping] (Zviedrija), ko pārstāv G. Nygren, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv J. Crespo Carrillo, pārstāvis,
atbildētājs,
otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –
SWEMAC Medical Appliances AB, Tēbī [Täby] (Zviedrija), ko pārstāv P. Jonsell, advokāts,
par prasību, kas celta par EUIPO Apelācijas piektās padomes 2017. gada 24. februāra lēmumu (lieta R 3000/2014‑5) attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Swemac Innovation un SWEMAC Medical Appliances,
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši K. Kovalika-Baņčika [K. Kowalik-Bańczyk] un K. Makiokī [C. Mac Eochaidh] (referents),
sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 8. maijā,
ņemot vērā EUIPO atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 17. augustā,
ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā 2017. gada 17. oktobrī,
ņemot vērā 2017. gada 28. novembra lēmumu apturēt tiesvedību,
ņemot vērā vēstuli, kuru prasītāja Vispārējās tiesas kancelejā iesniegusi 2018. gada 2. martā,
ņemot vērā, ka trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemjot prasību izlemt bez tiesvedības mutvārdu daļas,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2007. gada 2. oktobrī prasītāja Swemac Innovation AB iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 (1993. gada 20. decembris) par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) (aizstāta ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Kopienas preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.), kas pati aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.)).
2 Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir vārdisks apzīmējums “SWEMAC”.
3 Preces un pakalpojumi, attiecībā uz kuriem tika pieteikta preču zīmes reģistrācija, tostarp ietilpst 10. un 42. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:
– 10. klase: “Ķirurģiskie un medicīnas aparāti un instrumenti”;
– 42. klase: “Pētniecības un izstrādes pakalpojumi attiecībā uz ķirurģiskiem un medicīnas aparātiem un instrumentiem”.
4 Preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2008. gada 25. februāra Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā], Nr. 9/2008 un vārdisks apzīmējums “SWEMAC” 2008. gada 4. septembrī tika reģistrēts kā Eiropas Savienības preču zīme ar numuru 006326117 attiecībā uz visām iepriekš 3. punktā norādītajām precēm un pakalpojumiem.
5 2013. gada 3. septembrī persona, kas iestājusies lietā, SWEMAC Medical Appliances AB, iesniedza pieteikumu par apstrīdētās preču zīmes daļēju spēkā neesamības atzīšanu, pamatojoties uz 53. panta 1. punkta c) apakšpunktu Regulā Nr. 207/2009 (tagad Regulas 2017/1001 60. panta 1. punkta c) apakšpunkts), aplūkotu kopsakarā ar minētās regulas 8. panta 4. punktu (tagad Regulas 2017/1001 8. panta 4. punkts) attiecībā uz visām iepriekš 3. punktā norādītajām precēm un pakalpojumiem.
6 Lai pamatotu savu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, persona, kas iestājusies lietā, atsaucās uz Zviedrijas sabiedrības nosaukumu SWEMAC Medical Appliances AB (turpmāk tekstā – “agrāks apzīmējums”), kas kā uzņēmums ir reģistrēta 1997. gada 12. decembrī attiecībā uz tādām darbībām kā “galvenokārt medicīnisko aparātu un ar to saistīto iekārtu projektēšana, ražošana un pārdošana, kā arī darbībām, kuras ir saderīgas ar šādiem produktiem”, un kā sabiedrības nosaukums ir reģistrēts 1998. gada 10. februārī. Tā apgalvoja, ka pastāv sajaukšanas iespēja. Tā iesniedza pierādījumus, lai pierādītu agrākā apzīmējuma izmantošanu komercdarbībā.
7 2014. gada 25. septembrī Anulēšanas nodaļa pilnībā noraidīja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, jo persona, kas iestājusies lietā, nebija iesniegusi pierādījumus, ka agrākā apzīmējuma izmantošana Zviedrijā nebija tikai vietēja rakstura pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas laikā, un līdz ar to viens no Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā paredzētajiem nosacījumiem nebija izpildīts.
8 2014. gada 24. novembrī persona, kas iestājusies lietā, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu (tagad Regulas 2017/1001 66.–71. pants), iesniedza apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu. Šīs apelācijas sūdzības ietvaros tā iesniedza papildu pierādījumus par agrākā apzīmējuma izmantošanu.
9 Ar 2017. gada 24. februāra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas piektā padome apmierināja apelācijas sūdzību, atcēla Anulēšanas nodaļas lēmumu un atzina apstrīdēto preču zīmi par spēkā neesošu attiecībā uz iepriekš 3. punktā norādītajām precēm un pakalpojumiem.
10 Pirmkārt, Apelācijas padome uzskatīja, ka persona, kas iestājusies lietā, ir pierādījusi, ka tā ir izpildījusi nosacījumus, kas paredzēti Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā, lasot to kopsakarā ar Zviedrijas tiesību aktiem.
11 Otrkārt, Apelācijas padome uzskatīja, ka pastāv sajaukšanas iespēja. Šajā sakarā tā uzsvēra augsto līdzības pakāpi gan starp attiecīgajām precēm un pakalpojumiem, tiem esot vai nu identiskiem, vai ļoti līdzīgiem, gan starp agrāko preču zīmi un apstrīdēto preču zīmi, jo abas tās ietver atšķirtspējīgo un dominējošo elementu “swemac”.
12 Treškārt, Apelācijas padome izvērtēja, vai konfliktējošo apzīmējumu eventuālā līdzāspastāvēšana var mazināt konstatēto sajaukšanas iespēju, secinot, ka šāda līdzāspastāvēšana nav pierādīta, jo nav pierādījumu par apstrīdētās preču zīmes izmantošanu un līdzāspastāvēšanu, kas būtu balstīta uz sajaukšanas iespējas neesamību.
13 Ceturtkārt, Apelācijas padome noraidīja prasītājas argumentu, kas balstīts uz ierobežojumiem akcepta rezultātā Regulas Nr. 207/2009 54. panta 2. punkta (tagad Regulas 2017/1001 61. panta 2. punkts) nozīmē.
Lietas dalībnieku prasījumi
14 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu un atjaunot apstrīdētās preču zīmes spēkā esamību pilnā apmērā, tostarp attiecībā uz attiecīgajām precēm un pakalpojumiem;
– piespriest personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt prasītājas izdevumus EUIPO un Apelācijas padomē – EUR 1000;
– piespriest EUIPO un personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā.
15 EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– apstiprināt apstrīdēto lēmumu un atzīt apstrīdēto preču zīmi par spēkā neesošu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt izdevumus, kas personai, kura iestājusies lietā, radušies Vispārējā tiesā un EUIPO.
Juridiskais pamatojums
Par pierādījumu, kas pirmoreiz iesniegti Vispārējā tiesā, pieņemamību
17 EUIPO apstrīd prasības pieteikuma pielikumu A.2, A.3, A.9, A.10, A.11, A.12, A.13 un A.14 pieņemamību. Faktiski šie dokumenti neesot tikuši iesniegti nevienā no procesa EUIPO posmiem. Attiecīgos pielikumus prasītāja ir iesniegusi, lai pierādītu, ka tai esot bijušas tiesības uz “apstrīdēto preču zīmi” pirms tās reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas (pielikumi A.2 un A.3), lai pierādītu nepārtrauktu apstrīdētās preču zīmes izmantošanu laikposmā no 2009. līdz 2016. gadam attiecībā uz ķirurģiskiem un medicīnas aparātiem un instrumentiem” (pielikums A.9), lai norādītu sava meitasuzņēmuma jaunā sabiedrības nosaukuma kavēšanās iemeslu (pielikums A.11) un lai pierādītu konfliktējošo apzīmējumu līdzāspastāvēšanu (pielikumi A.12, A.13 un A.14). Visbeidzot, pielikums A.10 tika iesniegts, lai pamatotu prasītājas nostāju, ka nepastāv sajaukšanas iespēja.
18 Ir jāatgādina, ka, ņemot vērā prasības mērķi, kas paredzēts Regulas Nr. 207/2009 65. pantā (tagad Regulas 2017/1001 72. pants), Vispārējai tiesai nav atkārtoti jāpārbauda faktiskie apstākļi, ņemot vērā tajā pirmo reizi iesniegtus dokumentus (skat. spriedumu, 2017. gada 9. februāris, International Gaming Projects/EUIPO – adp Gauselmann (“TRIPLE EVOLUTION”), T‑82/16, nav publicēts, EU:T:2017:66, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).
19 Izskatāmajā lietā 17. punktā minētie dokumenti pirmo reizi ir iesniegti tiesvedībā Vispārējā tiesā. Tādēļ tie, izņemot pielikumu A.10, ir jānoraida kā nepieņemami, un nav jāizvērtē to pierādījuma spēks.
20 Pielikumā A.10 ir ietverts Marknadsdomstolen (Komerclietu tiesa, Zviedrija) nolēmums. Vispārējā tiesa konstatē, ka šī nolēmuma punkts saskaņā ar Vispārējas tiesas Reglamenta 46. panta 2. punktu ir ietverts prasības pieteikuma 28. punktā. Ir jāatgādina, ka ne lietas dalībniekiem, ne pašai Vispārējai tiesai, interpretējot Eiropas Savienības tiesības, nevar tikt liegts iedvesmoties no elementiem, kas izriet no valsts tiesu judikatūras. Šāda iespēja atsaukties uz valsts tiesu nolēmumiem nav paredzēta judikatūrā, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesā iesniegtais prasības pieteikums ir vērsts uz to, lai pārbaudītu apelācijas padomju lēmumu tiesiskumu atbilstoši pierādījumiem, ko tajās iesnieguši lietas dalībnieki, jo apelācijas padomēm netiek pārmests, ka tās nav ņēmušas vērā kāda konkrēta valsts tiesas nolēmuma faktiskos apstākļus, bet tiek veikta atsauce uz nolēmumiem, lai argumentētu pamatu saistībā ar to, ka apelācijas padomes ir pārkāpušas Regulas Nr. 207/2009 normu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 12. jūlijs, Vitakraft-Werke Wührmann/ITSB – Johnson’s Veterinary Products (“VITACOAT”), T‑277/04, EU:T:2006:202, 70. un 71. punkts).
21 Ciktāl prasītāja prasības pieteikuma 28. punktā pamatojas uz tikai vienu punktu valsts tiesas nolēmumā, kas minēts iepriekš 20. punktā, lai pēc analoģijas argumentētu šajā lietā, šis lēmums pats par sevi nevar tikt uzskatīts par pierādījumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 24. novembris, “ARTHUR ET FELICIE”, T‑346/04, EU:T:2005:420, 20. punkts, un 2005. gada 8. decembris, Castellblanch/ITSB – Champagne Roederer (“CRISTAL CASTELLBLANCH”), T‑29/04, EU:T:2005:438, 16. punkts). Tādējādi saskaņā ar iepriekš 20. punktā izklāstīto judikatūru un šo punktu pielikums A.10 ir jāatzīst par pieņemamu.
Par lietas būtību
22 Savas prasības pamatojumam prasītāja būtībā izvirza divus pamatus, proti, pirmkārt, par Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 8. panta 4. punktu, kā arī ar Zviedrijas tiesību aktiem par preču zīmēm, pārkāpumu un, otrkārt, par Regulas Nr. 207/2009 54. panta 2. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 8. panta 4. punktu, pārkāpumu.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 8. panta 4. punktu, kā arī Zviedrijas tiesību aktiem par preču zīmēm, pārkāpumu
23 Ar savu pirmo pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta b) apakšpunktā paredzētais nosacījums, saskaņā ar kuru “šī zīme uzliek īpašniekam tiesības aizliegt kādas nākošās preču zīmes izmantošanu”, neesot izpildīts un ka līdz ar to pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, kas balstīts uz minētās regulas 53. panta 1. punkta c) apakšpunktu, nevar tikt apmierināts. Apelācijas padome esot kļūdaini secinājusi, ka pastāv sajaukšanas iespēja sakarā ar prasītājas agrākajām tiesībām, līdzāspastāvēšanu starp apstrīdēto preču zīmi un agrāko preču zīmi un to, ka persona, kas iestājusies lietā, zina par to, ka prasītāja izmanto šīs agrākās tiesības, kuras tā prasības pieteikumā ir dažādi kvalificējusi kā sabiedrības nosaukumu, nereģistrētu preču zīmi, preču zīmi, apzīmējumu, komercnosaukumu vai komercapzīmējumu.
24 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka, lai gan persona, kas iestājusies lietā, ir ieguvusi tiesības uz agrāko zīmi pirms apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, prasītāja esot pierādījusi vēl agrākās tiesības uz sabiedrības nosaukumu Swemac Orthopaedics AB, kurā esot iekļauts apstrīdētās preču zīmes atšķirtspējīgais elements, kā arī uz nereģistrēto preču zīmi “SWEMAC”.
25 Šajā ziņā, pirmkārt, tā prasības pieteikumā norāda, ka tā esot ieguvusi sabiedrības nosaukumu Swemac Orthopaedics AB saskaņā ar līgumu, kas noslēgts starp tai pilnībā piederošu meitasuzņēmumu un sabiedrību, kurai ir šis nosaukums, un kas parakstīts 1998. gada 11. februārī, bet kura spēkā stāšanās datums esot bijis 1997. gada 30. decembris. Ar šo līgumu tās meitasuzņēmums esot ieguvis cedējošās sabiedrības komerclīdzekļus, kā arī šīs sabiedrības nosaukumu. Līdz ar to, pēc prasītājas domām, tā var pieprasīt tiesības uz šo sabiedrības nosaukumu no dienas, kad cedējošā sabiedrība sākotnēji tika reģistrēta, t.i., 1995. gada 22. decembra. Prasītāja apgalvo, ka tā esot nepārtraukti izmantojusi savu nosaukumu vismaz kopš pirmās “sava pašreizējā nosaukuma” reģistrācijas 1995. gadā un ka nosaukumu swemac tā un tās priekštece esot izmantojušas kopš 1991. gada.
26 Otrkārt, prasītāja norāda, ka apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā 2007. gada 2. oktobrī tā bija izmantojusi “apstrīdēto preču zīmi” savā komercdarbībā vismaz kopš 1998. gada decembra, kad tā iegādājās sabiedrības nosaukumu un komerclīdzekļus, kas minēti iepriekš 25. punktā. Tā norāda nepārtrauktu izmantošanas ķēdi, kā arī tiesības uz “preču zīmi”, kas sniedzas pagātnē līdz 1995. gadam, un norāda, ka tā esot izmantojusi “savu preču zīmi/sabiedrības nosaukumu” gan bez reģistrācijas (pirms Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas), gan pēc reģistrācijas vismaz kopš 2001. gada; tas tai esot ļāvis pierādīt trīspadsmit gadu pirms pieteikuma par spēkā neesamības paziņošanu “tās līdzāspastāvēšanu ar preču zīmi attiecīgajā tirgū un no konkrētās sabiedrības daļas skatpunkta”. Tā arī apgalvo, ka tā jau esot izmantojusi savu preču zīmi “SWEMAC” vismaz kopš 2004. gada.
27 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka, pat ja personai, kas iestājusies lietā, ir agrākas tiesības, quod non, tai neesot nekādu tiesību aizliegt izmantot apstrīdēto preču zīmi saskaņā ar 2010. gada Zviedrijas Likuma par preču zīmēm 1. nodaļas 7. un 8. pantu, kā arī šī likuma šīs pašas nodaļas 15. pantu par pasivitāti.
28 Šajā sakarā tā uzsver savas agrākās tiesības attiecībā uz sabiedrības nosaukumu, kas minēts iepriekš 24. un 25. punktā, un nereģistrēto preču zīmi Zviedrijā, agrāku ilgstošu šīs nereģistrētās preču zīmes izmantošanu un personas, kas iestājusies lietā, ilgo pasivitātes laikposmu, ko prasītāja esot pierādījusi saistībā ar pašas veikto “savas preču zīmes/sava komercapzīmējuma” izmantošanu. Tā norāda, ka tā esot veikusi savu uzņēmējdarbību vismaz kopš 1998. gada un ka persona, kas iestājusies lietā, un tā pati esot darbojusies vienās un tajās pašās telpās no 1998. līdz 2008. gadam. Līdz ar to esot jāpieņem, ka persona, kas iestājusies lietā, zināja par prasītājas īstenoto “preču zīmes” izmantošanu “kopš pirmās dienas”, jo abas sabiedrības esot sākotnējās sabiedrības Swemac Orthopaedics sadalīšanas rezultāts un darbojas līdzīgā komercdarbības jomā Zviedrijā samērā nelielā tirgū. Tādēļ nekas neļaujot personai, kas iestājusies lietā, atsaukties uz to, ka tā nezināja, ka prasītāja ir izmantojusi “savu preču zīmi/savu apzīmējumu”.
29 Turklāt prasītāja norāda, ka, lai arī tolaik tā nebija reģistrējusi savu preču zīmi, persona, kas iestājusies lietā, nemaz neesot apstrīdējusi EUIPO ilglaicīgo līdzāspastāvēšanu starp konfliktējošajiem apzīmējumiem, ko prasītāja aktīvi ir izmantojusi attiecīgajā tirgū – lietojusi savu sabiedrības nosaukumu un nereģistrēto preču zīmi “SWEMAC”, nebūt nenorādot ne uz kādu sajaukšanas iespēju līdz dienai, kad tā iesniedza savu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu.
30 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka neesot nekādas sajaukšanas iespējas.
31 Šajā sakarā tā uzsver vairākus elementus. Pirmkārt, konkrēto sabiedrības daļu veidojot augsti kompetenti ķirurgi un informēti lietotāji, kuri īpaši uzmanīgi izvēlas piegādātāju. Otrkārt, attiecīgās preces un pakalpojumus pērkot slimnīcas un veselības aprūpes iestādes. Treškārt, attiecīgās preces esot dārgas, no 100 000 līdz 150 000 EUR, un tās tiekot papildinātas ar izglītošanas un apmācības pakalpojumiem, kas tiekot sniegti pirms pārdošanas, kā arī pirms preču piegādes un izmantošanas, kā arī ar apkalpošanas un uzturēšanas pakalpojumiem. Ceturtkārt, preces nekad netiekot pārdotas brīvā tirdzniecībā vai trešām personām, vai neiniciētiem klientiem, bet tiekot iepirktas pēc uzaicinājumiem iesniegt piedāvājumus saistībā ar publiskā iepirkuma procedūrām.
32 Otrkārt, prasītāja atgādina, ka agrākā mierīgā līdzāspastāvēšana var palīdzēt mazināt sajaukšanas iespēju. Tā apgalvo, ka vēl divi citi elementi arī būtu jāņem vērā un tiem būtu “[jā]ļauj līdzāspastāvēt nākotnē”. Pirmkārt, attiecīgo preču un pakalpojumi pircēji esot ļoti kompetenti, informēti un specializēti, un tiem esot zināšanas par tirgu un tajā strādājošajām sabiedrībām. Otrkārt, prasītāja esot ilgi bijusi tirgū, tajā esot labi pazīstama un esot izveidojusi tajā ilgtermiņa attiecības. Tā uzskata par neapstrīdami pierādītu, ka tā jau ir izmantojusi savu preču zīmi “SWEMAC” vismaz kopš 2004. gada. Tā norāda, ka personai, kas iestājusies lietā, un viņai pašai esot bijis zināms par savstarpējo pastāvēšanu un to attiecīgo komerciālo darbību kopš 1998. gada, tādējādi novēršot jebkādas iespējamās šaubas par to, vai persona, kas iestājusies lietā, bija devusi savu “apzinātu piekrišanu” un nebija veikusi nekādas darbības kopš 1998. gada, lai gan tā esot bijusi informēta par prasītājas komerciālo darbību, tostarp to, ka tā esot izmantojusi vārdu “swemac” kā preču zīmi vai sabiedrības nosaukumu.
33 EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.
– Ievada apsvērumi
34 Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunktu, pamatojoties uz EUIPO iesniegtu pieteikumu, Eiropas Savienības preču zīmi atzīst par spēkā neesošu, ja pastāv šīs regulas 8. panta 4. punktā minētās agrākās tiesības un ir izpildīti šajā punktā paredzētie nosacījumi.
35 Saskaņā ar šīm tiesību normām nereģistrētas preču zīmes vai cita apzīmējuma īpašnieks var lūgt atzīt Eiropas Savienības preču zīmi par spēkā neesošu, ja šis apzīmējums kumulatīvi atbilst četriem nosacījumiem: pirmkārt, šim apzīmējumam ir jābūt izmantotam komercdarbībā; otrkārt, tā izmantošanas mērogam jābūt ne tikai vietējam; treškārt, tiesībām uz šo apzīmējumu ir jābūt iegūtām saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā apzīmējums ticis izmantots pirms Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas; ceturtkārt, šim apzīmējumam ir jāspēj piešķirt tā īpašniekam tiesības aizliegt jaunākas preču zīmes izmantošanu. Tātad, ja apzīmējums neatbilst kādam no šiem nosacījumiem, pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, kas ir balstīts uz apzīmējuma, kurš nav komercdarbībā izmantota preču zīme, esamību Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta izpratnē, nevar apmierināt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 24. marts, Moreira da Fonseca/ITSB – General Óptica (“GENERAL OPTICA”), no T‑318/06 līdz T‑321/06, EU:T:2009:77, 32. un 47. punkts, un 2017. gada 21. septembris, Repsol YPF/EUIPO – basic (“BASIC”), T‑609/15, EU:T:2017:640, 25. punkts).
36 Pirmie divi nosacījumi, proti, tie, kuri ir saistīti ar pretstatītā apzīmējuma izmantošanu un mērogu, kas nevar būt tikai vietējs, izriet no Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta teksta un tātad ir interpretējami atbilstoši Savienības tiesībām. Šādi ar Regulu Nr. 207/2009 ir izveidoti tādi vienoti standarti attiecībā uz apzīmējumu izmantošanu un to mērogu, kas atbilst ar šo regulu ieviestās sistēmas pamatā esošajiem principiem (spriedumi, 2009. gada 24. marts, “GENERAL OPTICA”, no T‑318/06 līdz T‑321/06, EU:T:2009:77, 33. punkts, un 2017. gada 21. septembris, “BASIC”, T‑609/15, EU:T:2017:640, 26. punkts).
37 Savukārt no izteiciena “ja [un ciktāl] atbilstoši [..] tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuri attiecas uz šo zīmi”, izriet, ka pārējie divi nosacījumi, kas izklāstīti tālāk Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta a) un b) apakšpunktā, ir ar regulu paredzētie nosacījumi, kas – atšķirībā no iepriekš minētajiem – ir novērtējami atbilstoši kritērijiem, kuri noteikti tiesībās, kas reglamentē norādīto apzīmējumu. Šī atsauce uz tiesībām, kas reglamentē pretstatīto apzīmējumu, ņemot vērā, ka Regulā Nr. 207/2009 ir paredzēta iespēja apzīmējumus, kas neietilpst Eiropas Savienības preču zīmes sistēmā, pretstatīt Eiropas Savienības preču zīmei, ir pilnīgi pamatota. Tādēļ vienīgi tiesības, kas reglamentē pretstatīto apzīmējumu, ļauj noteikt, vai šis apzīmējums ir agrāks par Savienības preču zīmi un vai tas var būt pamats, lai aizliegtu jaunākas preču zīmes izmantošanu (spriedumi, 2009. gada 24. marts, “GENERAL OPTICA”, no T‑318/06 līdz T‑321/06, EU:T:2009:77, 34. punkts, un 2017. gada 21. septembris, “BASIC”, T‑609/15, EU:T:2017:640, 27. punkts).
38 Lai piemērotu ceturto nosacījumu, kas paredzēts Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta b) apakšpunktā, ir jāņem vērā tostarp norādītie valsts tiesību akti un attiecīgajā dalībvalstī taisītie tiesu nolēmumi. Balstoties uz šo pamatu, agrāka apzīmējuma īpašniekam ir jāpierāda, ka attiecīgais apzīmējums ietilpst norādīto dalībvalsts tiesību piemērošanas jomā un ka tas ļauj aizliegt jaunākas preču zīmes izmantošanu (spriedumi, 2011. gada 29. marts, Anheuser-Busch/Budějovický Budvar, C‑96/09 P, EU:C:2011:189, 189. un 190. punkts; 2013. gada 18. aprīlis, Peek & Cloppenburg/ITSB – Peek & Cloppenburg (“Peek & Cloppenburg”), T‑507/11, nav publicēts, EU:T:2013:198, 21. punkts, un 2016. gada 28. janvāris, Gugler France/ITSB – Gugler (“GUGLER”), T‑674/13, nav publicēts, EU:T:2016:44, 37. punkts). Šim īpašniekam ir jāiesniedz EUIPO ne vien pierādījumi, kuri apliecina, ka tas atbilst nosacījumiem, kas valsts tiesību aktos, kurus tas lūdz piemērot, ir paredzēti, lai varētu aizliegt Eiropas Savienības preču zīmes izmantošanu agrāku tiesību dēļ, bet arī pierādījumi, kas pierāda šo tiesību aktu saturu (skat. spriedumu, 2017. gada 5. aprīlis, EUIPO/Szajner, C‑598/14 P, EU:C:2017:265, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Komisijas Regulā (EK) Nr. 2868/95 (1995. gada 13. decembris), ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94 (OV 1995, L 303, 1. lpp.) (aizstāta ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2018/625 (2018. gada 5. marts), ar ko papildina Regulu 2017/1001 un atceļ Deleģēto Regulu (ES) 2017/1430 (OV 2018, L 104, 1. lpp.)), precīzāk, Regulas Nr. 2868/95 37. noteikuma b) punkta ii) apakšpunktā (tagad Regulas 2018/625 12. panta 2. punkta a) apakšpunkts) ir noteikts, ka EUIPO saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 56. pantu (tagad Regulas 2017/1001 63. pants) iesniedzamajā pieteikumā par Eiropas Savienības preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu, ja pieteikums tiek iesniegts saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunktu, attiecībā uz iemesliem, uz ko pamatojas pieteikums, ir jāietver precīza informācija par tiesībām, ar kurām pamatots pieteikums, un, vajadzības gadījumā, sīkas ziņas, kas parāda, ka pieteicējam ir tiesības minēt agrākās tiesības kā iemeslu spēkā neesamībai. Lai izpildītu prasības attiecībā uz minēto noteikumu, nepietiek ar to, ka puse, kas atsaucas uz tiesībām, kas izriet no Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta, vienīgi izklāsta vai in abstracto norāda valsts tiesību normu piemērošanas nosacījumus, bet gan, gluži pretēji, tiek prasīts, lai šī puse in concreto attiecīgajā lietā pierādītu, ka tā atbilst šiem piemērošanas nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 29. jūnijs, Universal Protein Supplements/EUIPO – H Young Holdings (“animal”), T‑727/14 un T‑728/14, nav publicēts, EU:T:2016:372, 26. un 38. punkts).
40 Tomēr ir jānorāda, ka agrāka apzīmējuma īpašniekam ir tikai jāpierāda, ka tam ir tiesības aizliegt jaunākas preču zīmes izmantošanu, un ka no tā nevar tikt prasīts, lai tas pierādītu, ka šīs tiesības ir tikušas izmantotas tādā ziņā, ka agrāka apzīmējuma īpašnieks ir faktiski varējis īstenot šādas izmantošanas aizliegumu (spriedumi, 2011. gada 29. marts, Anheuser-Busch/Budějovický Budvar, C‑96/09 P, EU:C:2011:189, 191. punkts; 2013. gada 18. aprīlis, “Peek & Cloppenburg”, T‑507/11, nav publicēts, EU:T:2013:198, 22. punkts, un 2016. gada 28. janvāris, “GUGLER”, T‑674/13, nav publicēts, EU:T:2016:44, 38. punkts).
41 Turklāt, tā kā ar EUIPO kompetento instanču lēmumu preču zīmes īpašniekam var tikt atņemtas tam piešķirtās tiesības, šāda lēmuma apjoms noteikti nozīmē, ka instance, kas to pieņem, neveic vienīgi valsts tiesību, kuras norādījis pieteikuma par atzīšanu par spēkā neesošu iesniedzējs, atzīšanu par spēkā esošām (spriedumi, 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 43. punkts, un 2017. gada 5. aprīlis, EUIPO/Szajner, C‑598/14 P, EU:C:2017:265, 36. punkts). Turklāt, konkrētāk, runājot par EUIPO pienākumiem, Tiesa ir nospriedusi, ka gadījumā, ja pieteikums par Eiropas Savienības preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu ir pamatots ar agrākām tiesībām, ko aizsargā valsts tiesību norma, tās vispirms ir kompetentās EUIPO instances, kurām ir jāvērtē pierādījumu, kurus pieteikuma iesniedzējs iesniedzis, lai pierādītu minētās normas saturu, spēks un piemērojamība (spriedumi, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 51. punkts, un 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 35. punkts).
42 Vēl saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 65. panta 1. un 2. punktu (tagad Regulas 2017/1001 72. panta 1. un 2. punkts) Vispārējās tiesas kompetencē ietilpst veikt pilnīgu pārbaudi par to EUIPO vērtējumu tiesiskumu, ko tas sniedzis attiecībā uz pierādījumiem, kurus pieteikuma iesniedzējs iesniedzis, lai pierādītu valsts tiesību normu, uz kuru aizsardzību tas atsaucas, saturu (skat. spriedumu, 2017. gada 5. aprīlis, EUIPO/Szajner, C‑598/14 P, EU:C:2017:265, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka, ciktāl konkrētajā procesuālajā kontekstā valsts tiesību piemērošanas sekas var būt tiesību atņemšana Eiropas Savienības preču zīmes īpašniekam, ir nepieciešams, lai Vispārējā tiesa faktiski varētu veikt efektīvu kontroli neatkarīgi no iespējamajiem trūkumiem dokumentos, kas iesniegti kā pierādījumi par piemērojamajām valsts tiesībām. Šajā ziņā tai papildus iesniegtajiem dokumentiem ir jāvar pārbaudīt tiesību normu, uz kurām atsaucas pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējs, saturu, piemērošanas nosacījumus un tvērumu. Līdz ar to pārbaudei tiesā, ko veic Vispārējā tiesa, ir jāatbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa prasībām (spriedumi, 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 44. punkts, un 2017. gada 5. aprīlis, EUIPO/Szajner, C‑598/14 P, EU:C:2017:265, 38. punkts).
44 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāpārbauda apstrīdētā lēmuma tiesiskums, ciktāl Apelācijas padome ir secinājusi, ka persona, kas iestājusies lietā, ir pierādījusi, ka tā atbilst Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta b) apakšpunkta nosacījumiem, skatot to kopsakarā ar Zviedrijas tiesību aktiem, un tādējādi secinājusi, ka apstrīdētā preču zīme ir jāatzīst par spēkā neesošu.
45 Šajā lietā Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 39. punktā ir norādījusi, ka Zviedrijas tiesību akti aizsargā nereģistrētu preču zīmju un citu apzīmējumu, kas izmantoti komercdarbības ietvaros Zviedrijā, pret identisku vai līdzīgu apzīmējumu izmantošanu attiecībā uz identiskām vai līdzīgām precēm vai pakalpojumiem, ja pastāv sajaukšanas iespēja. Pirmkārt, Zviedrijas Likuma par preču zīmēm 1. nodaļas 8. pantā ir paredzēts, ka tirdzniecības nosaukuma vai cita komercapzīmējuma īpašniekam ir ekskluzīvas tiesības saistībā ar tirdzniecības nosaukumu vai komercapzīmējumu kā komerciālo simbolu. Otrkārt, šī likuma 2. nodaļas 8. panta pirmās daļas 2. punktā ir paredzēts, ka preču zīmi nereģistrē, ja tā ir identiska vai līdzīga agrākai preču zīmei, kas apzīmē identiskas vai līdzīgas preces vai pakalpojumus, ja pastāv sajaukšanas iespēja, ieskaitot asociācijas iespēju starp preču zīmes lietotāju un komerciālā simbola īpašnieku preču zīmes izmantošanas dēļ. Visbeidzot, šī likuma 2. nodaļas 9. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pamatojumi preču zīmes reģistrācijas atteikumam, kas minēti 8. panta pirmās daļas 1.–3. punktā, ir piemērojami arī reģistrētajam komercnosaukumam, kas tiek izmantots komercdarbībā.
46 Attiecībā uz Apelācijas padomi, lai gan Zviedrijas Likuma par preču zīmēm 2. nodaļas 9. panta 1. punkts attiecas uz atteikumu reģistrēt preču zīmi, pamatojoties uz reģistrētu komercnosaukumu, šī tiesību norma varēja tikt izmantota arī pēc analoģijas, lai aizliegtu izmantot šo preču zīmi. Šajā ziņā tā ir norādījusi uz 37. punktu 2014. gada 21. oktobra spriedumā Szajner/ITSB – Forge de Laguiole (“LAGUIOLE”), T‑453/11, EU:T:2014:901).
47 Tātad Apelācijas padome ir pārbaudījusi, vai Zviedrijā pastāv sajaukšanas iespēja Zviedrijas Likuma par preču zīmēm 2. nodaļas 8. panta pirmās daļas 2. punkta nozīmē, un ir secinājusi, ka šāds risks pastāv. Pēc tam tā pārbaudīja, vai, kā prasītāja to ir norādījusi, pirmkārt, konfliktējošo apzīmējumu līdzāspastāvēšana šajā gadījumā varētu mazināt sajaukšanas iespēju, un, otrkārt, vai personai, kas iestājusies lietā, bija beidzies ierobežojumu akcepta rezultātā termiņš, kas paredzēts Regulas Nr. 207/2009 54. panta 2. punktā. Visbeidzot, Apelācijas padome uzskatīja, ka tā nevar secināt, ka notiek konfliktējošo apzīmējumu līdzāspastāvēšana, un ka prasītāja nevar atsaukties uz Regulas Nr. 207/2009 54. panta 2. punktu.
48 Vispārējā tiesa konstatē, ka šajā prasībā prasītāja neapstrīd Apelācijas padomes secinājumus, ka agrākais apzīmējums ir ticis izmantots komercdarbībā, ka šī apzīmējuma tvērums nav bijis tikai vietēja rakstura un ka tiesības uz agrāko apzīmējumu ir iegūtas pirms apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma. Tā arī neapstrīd secinājumu, kuru Apelācijas padome ir izdarījusi apstrīdētā lēmuma 40. punktā un saskaņā ar kuru Zviedrijas Likuma par preču zīmēm 2. nodaļas 9. panta 1. punkts pēc analoģijas var tikt izmantots, lai aizliegtu vēlākas preču zīmes izmantošanu, pamatojoties uz reģistrētu komercnosaukumu.
49 No tā izriet, ka debates ir vērstas, pirmkārt, uz jautājumu par to, vai, kā to apgalvo prasītāja, tas, ka tā varētu atsaukties uz tiesībām, kas ir vecākas par agrāko apzīmējumu, nozīmējot, ka persona, kas iestājusies lietā, neesot tiesīga aizliegt vēlākas Eiropas Savienības preču zīmes izmantošanu, līdz ar ko Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētais nosacījums nav izpildīts, un, otrkārt, uz to, ka pastāv sajaukšanas iespēja starp agrāko apzīmējumu un apstrīdēto preču zīmi.
– Par agrākām tiesībām
50 Kaut arī EUIPO spēkā neesamības pasludināšanas procesa ietvaros ir jāpārliecinās par agrākajām tiesībām, uz kurām pieteikums par spēkā neesamības pasludināšanu ir balstīts, nevienā no Regulas Nr. 207/2009 noteikumiem nav noteikts, ka EUIPO pašam ir jāveic iepriekšēja spēkā neesamības pamatu izvērtēšana vai tādu trūkumu izvērtēšana, kuru dēļ var tikt atceltas šīs tiesības (skat. spriedumu, 2005. gada 25. maijs, TeleTech Holdings/ITSB – Teletech International (“TELETECH GLOBAL VENTURES”), T‑288/03, EU:T:2005:177, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Turklāt Regulā Nr. 207/2009 nav noteikts, ka preču zīmes ar agrāku prioritātes datumu nekā preču zīmei, uz kuru ir balstīts pieteikums par spēkā neesamības pasludināšanu un kura ir identiska apstrīdētajai Savienības preču zīmei, pastāvēšana tajā pašā teritorijā varētu apstiprināt šo Savienības preču zīmi, pat ja šai Savienības preču zīmei pastāv relatīvs atteikuma pamatojums (spriedums, 2005. gada 25. maijs, “TELETECH GLOBAL VENTURES”, T‑288/03, EU:T:2005:177, 29. punkts).
52 Ir arī jāatzīmē, ka gadījumos, kad apstrīdētās Savienības preču zīmes īpašniekam ir agrākas tiesības, kuru dēļ varētu tikt atcelta agrāka preču zīme, uz kuru ir balstīts pieteikums par spēkā neesamības pasludināšanu, šim īpašniekam ir jāvēršas kompetentajā iestādē vai valsts tiesā, kā tas varētu būt šajā gadījumā, lai nodrošinātu, ka preču zīme, ja nepieciešams, tiek pasludināta par spēkā neesošu (spriedums, 2005. gada 25. maijs, “TELETECH GLOBAL VENTURES”, T‑288/03, EU:T:2005:177, 33. punkts).
53 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iebildumu procesa ietvaros, tam, ka apstrīdētās preču zīmes īpašnieks ir tādas valsts preču zīmes īpašnieks, kas ir vēl vecāka nekā agrākā preču zīme, pašam par sevi nav nozīmes, ciktāl iebildumu procedūra Eiropas Savienības līmenī nav paredzēta, lai izšķirtu strīdus valsts līmenī (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 21. aprīlis, PepsiCo/ITSB – Intersnack Knabber-Gebäck (“RUFFLES”), T‑269/02, EU:T:2005:138, 26. un 28. punkts, un 2014. gada 12. decembris, Comptoir d’Épicure/ITSB – A‑Rosa Akademie (“da rosa”), T‑405/13, nav publicēts, EU:T:2014:1072, 45. punkts).
54 Valsts preču zīmes spēkā esamība nevar tikt apstrīdēta Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas procesā, bet vienīgi attiecīgajā dalībvalstī uzsāktā spēkā neesamības atzīšanas procesā (spriedums, 2002. gada 23. oktobris, Matratzen Concord/ITSB – Hukla Germany (“MATRATZEN”), T‑6/01, EU:T:2002:261, 55. punkts). Turklāt, ja EUIPO, pamatojoties uz pierādījumiem, kas jāiesniedz iebildumu iesniedzējam, ir pienākums pārbaudīt, vai pastāv valsts preču zīme, ar kuru ir pamatoti iebildumi, tam nav jārisina konflikts starp šo preču zīmi un citu preču zīmi valsts līmenī, – šis konflikts ietilpst valsts iestāžu kompetencē (spriedums, 2005. gada 21. aprīlis, “RUFFLES”, T‑269/02, EU:T:2005:138, 26. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2005. gada 25. maijs, “TELETECH GLOBAL VENTURES”, T‑288/03, EU:T:2005:177, 29. punkts, un 2007. gada 13. decembris, Xentral/ITSB – Pages jaunes (“PAGESJAUNES.COM”), T‑134/06, EU:T:2007:387, 36. punkts).
55 Tādēļ tikmēr, kamēr valsts agrākā preču zīme ir faktiski aizsargāta, tam, ka eksistē valsts agrāka reģistrācija vai citas šai preču zīmei piekrītošas tiesības, nav nozīmes iebildumu procesā, kas uzsākts pret Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pat ja reģistrācijai pieteiktā Eiropas Savienības preču zīme ir identiska prasītājai piederošai agrākajai valsts preču zīmei vai citām agrākām valsts preču zīmes tiesībām, kas ir iebilduma pamatā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 1. marts, Fusco/ITSB – Fusco International (“ENZO FUSCO”), T‑185/03, EU:T:2005:73, 63. punkts).
56 Tādējādi Vispārējā tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest, ka, ja tiek pieļauts, ka agrākās tiesības uz domēna nosaukumu var tikt pielīdzinātas valsts agrākai reģistrācijai, Vispārējai tiesai katrā ziņā nav jālemj par konfliktu starp valsts agrāku preču zīmi un agrākām tiesībām uz domēna nosaukumu, jo šāds konflikts neietilpst Vispārējās tiesas kompetencē (spriedums, 2007. gada 13. decembris, “PAGESJAUNES.COM”, T‑134/06, EU:T:2007:387, 37. punkts).
57 Šajā lietā pēc analoģijas ir jāpiemēro iepriekš 50.–56. punktā izklāstītā judikatūra. Proti, neatkarīgi no EUIPO pienākumiem, kas atgādināti iepriekš 41. punktā, un Vispārējās tiesas lomas, kāda tā ir atgādināta iepriekš 42. un 43. punktā, ir jākonstatē, ka ne EUIPO, ne Vispārējās tiesas ziņā nav risināt konfliktu starp agrāko apzīmējumu un citu sabiedrības nosaukumu vai preču zīmi, kas nav reģistrēta valsts līmenī, saistībā ar spēkā neesamības atzīšanas procesu, kas vērsts pret Eiropas Savienības preču zīmi.
58 No tā izriet, ka agrākās tiesības, kā savos atbildes rakstos pamatoti norāda EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, tiek izvērtētas saistībā ar apstrīdētās Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju, nevis saistībā ar apstrīdētajām tiesībām, kuras apstrīdētās Eiropas Savienības preču zīmes īpašniecei, šajā gadījumā – prasītājai, varētu būt attiecībā pret personu, kas iestājusies lietā. Tādēļ vienīgās agrākās tiesības, kas jāņem vērā, lai atrisinātu šo lietu, ir agrākais apzīmējums.
59 Šis secinājums nevar tikt atspēkots ar prasītājas argumentiem, kas balstīti uz Zviedrijas Likuma par preču zīmēm 1. nodaļas 7., 8. un 15. pantu.
60 Vispārējā tiesa norāda, ka Zviedrijas Likuma par preču zīmēm 1. nodaļas 7. panta “Ekskluzīvas tiesības, kas rodas no nostiprināšanās tirgū” pirmajā daļā patiešām ir paredzēts, ka ekskluzīvās tiesības uz komerciālo simbolu var bez reģistrācijas tikt iegūtas ar nostiprināšanos tirgū. Šī panta otrajā daļā ir noteikts, ka preču zīme ir uzskatāma par nostiprinājušos attiecīgajā tirgū, ja tā ir pazīstama būtiskai konkrētās sabiedrības daļai kā norāde uz precēm vai pakalpojumiem, kas tiek piedāvāti ar šo simbolu. Zviedrijas Likuma par preču zīmēm 1. nodaļas 15. pantā “Pasivitātes sekas (komerciāli simboli, kas ir nostiprinājušies tirgū)” savukārt ir paredzēts, ka tiesības uz komerciālo simbolu, kas ir nostiprinājies tirgū, līdzāspastāv ar agrākajām tiesībām uz komerciālo simbolu, kas ir identisks vai līdzīgs 10. panta nozīmē, ja agrāko tiesību īpašnieks nav saprātīgā termiņā īstenojis pasākumus, lai novērstu vēlāka komerciāla simbola izmantošanu.
61 Kaut arī prasītāja apgalvo, ka tā var pamatoties uz tādu nepārtrauktu izmantošanas ķēdi un tiesībām uz “preču zīmi” un sabiedrības nosaukumu, kas ietver elementu “swemac”, kurš attiecas uz dažādiem pagātnes laikposmiem pirms agrākā apzīmējuma reģistrācijas (1991., 1995., 1998. gada decembris, 2001. un 2004. gads), tā šajā ziņā nav iesniegusi nekādus pierādījumus. Kā norādījusi Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 62. un 64. punktā un kā to būtībā norāda EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, prasītāja nav iesniegusi EUIPO instancēs nekādus pierādījumus par apstrīdētās preču zīmes vai citu apzīmējumu, kas ietver elementu “swemac”, izmantošanu. Dokumenti, kurus tā iesniegusi pirmo reizi Vispārējā tiesā, kā jau minēts iepriekš 19. punktā, nevar tikt ņemti vērā. Tādējādi prasītāja nekādi nav in concreto pierādījusi, ka tā atbilst nosacījumiem, lai tiktu piemērotas Zviedrijas Likuma par preču zīmēm 1. nodaļas tiesību normas, uz kurām tā atsaucas. Konkrētāk, tā nekādi nav pierādījusi, ka tās apgalvotās agrākās tiesības ietilpst Zviedrijas Likuma par preču zīmēm 1. nodaļas 7. un 15. panta piemērošanas jomā, proti, ka šīs agrākas tiesības ir nostiprinājušās tirgū vai ka tās ir pazīstamas būtiskai konkrētās sabiedrības daļai kā norāde uz attiecīgajām precēm vai pakalpojumiem, tam tā esot vai nu pirms, vai pēc agrākā apzīmējuma reģistrācijas.
62 Turklāt Vispārējā tiesa norāda, ka prasītāja nav sniegusi nekādus precizējumus par mijiedarbību starp tiesību normām, uz kurām tā pamatojas, un tām, kuras ir piemērojusi Apelācijas padome. Turklāt nav sniegta sīkāka informācija par tās apgalvojumu, ka tā var pretendēt uz tiesībām uz Swemac Orthopaedics AB sabiedrības nosaukumu no datuma, kurā cedējošā sabiedrība to bija sākotnēji reģistrējusi, proti, 1995. gada 22. decembra. Visbeidzot, pieņemot, ka prasītāja un persona, kas iestājusies lietā, abas ir radušās sabiedrības Swemac Orthopaedics sadalīšanas rezultātā, prasītāja nav arī paskaidrojusi, kādā mērā Zviedrijas tiesību akti viņai piešķirtu prioritātes tiesības uz “swemac”.
63 Līdz ar to ir jānoraida prasītājas argumenti, ar kuriem būtībā tiek apgalvots, ka Zviedrijas Likuma par preču zīmēm 1. nodaļas 7., 8. un 15. pants nozīmējot, ka personai, kas iestājusies lietā, nav tiesību aizliegt apstrīdētās preču zīmes izmantošanu.
64 Turklāt prasītāja nav apstrīdējusi secinājumu, kuru Apelācijas padome ir izdarījusi apstrīdētā lēmuma 40. punktā un saskaņā ar kuru Zviedrijas Likuma par preču zīmēm 2. nodaļas 9. panta 1. punkts pēc analoģijas var tikt izmantots, lai aizliegtu vēlākas preču zīmes izmantošanu, pamatojoties uz reģistrētu komercnosaukumu.
65 Katrā ziņā prasītāja nav paskaidrojusi, kā Zviedrijas Likuma par preču zīmēm 1. nodaļas 7., 8. un 15. pants ļautu atspēkot netiešo starpsecinājumu, kuru Apelācijas padome ir izdarījusi apstrīdētā lēmuma 40. un 41. punktā un saskaņā ar kuru agrākais apzīmējums, ja pastāvētu sajaukšanas iespēja, ļautu aizliegt reģistrāciju un pēc analoģijas – jaunākas preču zīmes izmantošanu.
66 No tā izriet, ka ir jāapstiprina netiešais starpsecinājums, kuru Apelācijas padome ir izdarījusi apstrīdētā lēmuma 40. un 41. punktā un saskaņā ar kuru Zviedrijas tiesību aktos agrāks apzīmējums esot aizsargāts no identisku vai līdzīgu apzīmējumu attiecībā uz identiskām vai līdzīgām precēm vai pakalpojumiem izmantošanas, ja pastāvot sajaukšanas iespēja.
– Par sajaukšanas iespēju
67 Vispārējā tiesa konstatē, ka prasītāja neapstrīd Apelācijas padomes pieeju, saskaņā ar kuru tā ir izvērtējusi, vai Zviedrijā pastāv sajaukšanas iespēja Zviedrijas Likuma par preču zīmēm 2. nodaļas 8. panta pirmās daļas 2. punkta nozīmē. Tā arī neapstrīd šīs padomes secinājumu, saskaņā ar kuru konkrētā sabiedrības daļa ir veselības aprūpes speciālisti, kuru uzmanības līmenis ir augsts, it īpaši ņemot vērā attiecīgo preču un pakalpojumu raksturu un to, ka šīs preces un pakalpojumi ir dārgi. Tā arī neapstrīd, kā norāda persona, kas iestājusies lietā, ka apstrīdētā preču zīme un agrākais apzīmējums esot ļoti līdzīgi un ka attiecīgās preces un pakalpojumi ir vai nu identiski, vai ļoti līdzīgi. Šī pieeja un šie secinājumi, kuri turklāt nav apstrīdēti, ir jāapstiprina.
68 Savukārt prasītāja apgalvo, ka preču zīmju līdzāspastāvēšana, tās ilgstošā atrašanās tirgū un tas, ka konkrēto sabiedrības daļu veido augsti kompetentas, informētas un specializētas personas un ka attiecīgās preces un pakalpojumi tiek pirkti publiskā iepirkuma procedūru ietvaros, samazina sajaukšanas iespēju.
69 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru sajaukšanas iespēja ir iespēja, ka sabiedrība varētu uzskatīt, ka attiecīgās preces vai pakalpojumi ir no viena un tā paša uzņēmuma vai no ekonomiski saistītiem uzņēmumiem. Saskaņā ar šo pašu judikatūru sajaukšanas iespēja ir jāvērtē visaptveroši, atbilstoši tam, kā konkrētā sabiedrības daļa uztver attiecīgos apzīmējumus un preces vai pakalpojumus, ņemot vērā visus uz konkrēto lietu attiecināmos faktorus, it īpaši savstarpējo saistību starp apzīmējumu līdzību un aptverto preču vai pakalpojumu līdzību (skat. spriedumu, 2003. gada 9. jūlijs, Laboratorios RTB/ITSB – Giorgio Beverly Hills (“GIORGIO BEVERLY HILLS”), T‑162/01, EU:T:2003:199, 30.–33. punkts un tajos minētā judikatūra).
70 Kaut arī ir skaidrs, ka iepriekš 3. punktā norādītās preces un pakalpojumi tiek pārdoti pēc uzaicinājumiem iesniegt piedāvājumus saskaņā ar publiskā iepirkuma procedūrām, šāds apstāklis nevar pilnīgi izslēgt jebkādu sajaukšanas iespēju. Apstrīdētās preču zīmes izmantošana nenotiek vienīgi situācijās, kādās attiecīgās preces un pakalpojumi tiek tirgoti, bet var attiekties arī uz citām situācijām, kad konkrētā sabiedrības daļa mutiski vai rakstiski atsaucas uz šīm precēm, piemēram, to izmantošanas gaitā un sarunās saistībā ar šo izmantošanu, tostarp attiecībā uz minēto preču priekšrocībām un trūkumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 26. septembris, Koscher + Würtz/ITSB – Kirchner & Wilhelm (“KW SURGICAL INSTRUMENTS”), T‑445/12, EU:T:2014:829, 80. punkts).
71 Šajā lietā, kā ir norādīts iepriekš 67. punktā, nav strīda par to, ka preces un pakalpojumi, ko aptver konfliktējošie apzīmējumi, ir vai nu identiski, vai ļoti līdzīgi. Nav strīda arī par to, ka apstrīdētajai preču zīmei un agrākajam apzīmējumam ir augsts līdzības līmenis. Tādēļ, un kā apgalvo persona, kas iestājusies lietā, nav iespējams izslēgt sajaukšanas iespējas pastāvēšanu, pat ņemot vērā augsto konkrētās sabiedrības daļas uzmanības līmeni (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 22. maijs, Retractable Technologies/ITSB – Abbott Laboratories (“RT”), T‑371/09, nav publicēts, EU:T:2012:244, 43. punkts).
72 Visbeidzot, Marknadsdomstolen (Komerclietu tiesa) nolēmuma punkts, kas izklāstīts pielikumā A.10, uz ko atsaucas prasītāja, nevar atspēkot ne iepriekš 71. punktā minēto secinājumu, ne apstrīdēto lēmumu. Šajā punktā minētā tiesa ir secinājusi, ka “tika konstatēts, ka attiecīgās preces tika pārdotas vienīgi publiskā iepirkuma līgumu ietvaros” un ka “šajā sakarā iepirkšanas kontekstā, šķiet, nevar pastāvēt sajaukšanas iespēja attiecībā uz komerciālo izcelsmi”. Ir taisnība, ka, lai piemērotu ceturto nosacījumu, kas paredzēts Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta b) apakšpunktā, kā tas ir atgādināts iepriekš 38. punktā, ir jāņem vērā attiecīgajā dalībvalstī taisītie tiesu nolēmumi. Tomēr, pirmkārt, būtu jānorāda, ka šis punkts ir iesniegts bez jebkādas sīkākas informācijas par tā faktisko un procesuālo kontekstu. Tādēļ Vispārējā tiesa nevar noteikt, vai no šī punkta izdarāmie secinājumi attiecas uz izskatāmās lietas faktisko un procesuālo kontekstu. Pirmkārt, ir jānorāda, ka ar šo punktu nevar tikt apstrīdēti Apelāciju padomes konstatētie fakti, ne arī pierādīts, ka agrākā preču zīme tirgū būtu bijusi pazīstama konkrētajai sabiedrības daļai. Visbeidzot, ar šo punktu nevar tikt pierādīta nekāda konfliktējošo apzīmējumu līdzāspastāvēšana, ne arī tas, ka Zviedrijas sabiedrība nejauc preču un pakalpojumu komerciālo izcelsmi, kurus aptver šie apzīmējumi, kad šī sabiedrība ar tiem saskaras.
73 Līdz ar to šajos apstākļos nav pierādīts, ka Apelācijas padome, apstrīdētā lēmuma 58. punktā uzskatot, ka nepastāv sajaukšanas iespēja attiecībā uz attiecīgo preču un pakalpojumu komerciālo izcelsmi, būtu pieļāvusi kļūdu.
74 Attiecībā uz prasītājas argumentu, kas balstīts uz konfliktējošo apzīmējumu iespējamu līdzāspastāvēšanu Zviedrijā, ir jānorāda, ka, lai gan nevar tikt izslēgts, ka agrāku preču zīmju līdzāspastāvēšana tirgū varētu eventuāli mazināt sajaukšanas iespēju starp divām konfliktējošām preču zīmēm, tomēr šāda iespējamība var tikt ņemta vērā tikai tad, ja procesā EUIPO Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks ir pienācīgi pierādījis, ka šī līdzāspastāvēšana balstās uz to, ka konkrētās sabiedrības daļas apziņā nepastāv sajaukšanas iespēja starp agrākajām preču zīmēm, uz ko tas atsaucas, un agrāko preču zīmi, kas ir pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatā, un ja attiecīgās agrākās preču zīmes un konfliktējošās preču zīmes ir identiskas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 3. septembris, Aceites del Sur‑Coosur/Koipe, C‑498/07 P, EU:C:2009:503, 82. punkts; 2005. gada 11. maijs, Grupo Sada/ITSB – Sadia (“GRUPO SADA”), T‑31/03, EU:T:2005:169, 86. punkts, un 2013. gada 10. aprīlis, Höganäs/ITSB – Haynes (“ASTALOY”), T‑505/10, nav publicēts, EU:T:2013:160, 48. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, ciktāl no judikatūras izriet, ka divu preču zīmju līdzāspastāvēšanai ir jābūt pietiekami ilgstošai, lai tā varētu ietekmēt attiecīgā patērētāja uztveri, līdzāspastāvēšanas ilgums arī ir uzskatāms par būtisku elementu (skat. spriedumu, 2015. gada 30. jūnijs, La Rioja Alta/ITSB – Aldi Einkauf (“VIÑA ALBERDI”), T‑489/13, EU:T:2015:446, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).
75 Taču šajā lietā, kā tika konstatēts iepriekš 61. punktā, prasītāja nav iesniegusi EUIPO instancēs nekādus pierādījumus par apstrīdētās preču zīmes vai apzīmējuma, kas ietver elementu “swemac”, izmantošanu. Dokumenti, kurus prasītāja pirmo reizi ir iesniegusi Vispārējā tiesā, lai pierādītu savu klātbūtni tirgū un preču zīmes, sabiedrības nosaukuma vai nosaukuma, kas ietver elementu “swemac”, izmantošanu, kā tas jau ir norādīts iepriekš 19. punktā, nevar tikt ņemti vērā. Prasītāja arī nav iesniegusi pierādījumus, kas apliecinātu, ka konkrētā sabiedrības daļa pazīst apstrīdēto preču zīmi vai apzīmējumu, kas ietver elementu “swemac”, piemēram, sabiedriskās domas aptaujas, patērētāju paziņojumus vai citus pierādījumus, lai gan tai bija tiesības iesniegt šajā sakarā norāžu kopumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 30. jūnijs, “VIÑA ALBERDI”, T‑489/13, EU:T:2015:446, 80. punkts, un 2017. gada 13. jūlijs, AIA/EUIPO – Casa Montorsi (“MONTORSI F. & F.”), T‑389/16, EU:T:2017:492, 71. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat arī spriedumu, 2005. gada 25. maijs, “TELETECH GLOBAL VENTURES”, T‑288/03, EU:T:2005:177, 100. punkts).
76 Līdz ar to Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 62. un 64. punktā ir pamatoti konstatējusi, ka prasītāja nav pierādījusi nekādu konfliktējošo apzīmējumu līdzāspastāvēšanu, ne arī to, ka Zviedrijas sabiedrība nejauc šos apzīmējumus, kad tā ar tiem sastopas.
77 Līdz ar to prasītājas arguments par konfliktējošo apzīmējumu līdzāspastāvēšanu ir jānoraida kā nepamatots.
78 Līdz ar to pirmais pamats, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 8. panta 4. punktu, kā arī Zviedrijas tiesību aktiem par preču zīmēm, pārkāpumu, ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 54. panta 2. punkta, lasot to kopā ar minētās regulas 8. panta 4. punktu, pārkāpumu
79 Ar savu otro pamatu prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā attiecībā uz ierobežojumu akcepta rezultātā, jo tai tas esot bijis jāizvērtē nevis saistībā ar apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas datumu, bet gan saistībā ar personas kas iestājusies lietā, “netiešu apzinātu piekrišanu” attiecībā uz to, ka prasītāja savu “preču zīmi” vai “savu apzīmējumu” izmanto tirgū.
80 EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.
81 Pirmkārt, kā ir norādīts iepriekš 58. punktā, vienīgās tiesības, kas ir jāņem vērā, lai atrisinātu lietu, ir agrākais apzīmējums un apstrīdētā preču zīme. Tā kā apstrīdētā preču zīme ir Eiropas Savienības preču zīme, tiesību norma, kas ir piemērojama eventuālajiem ierobežojumiem akcepta rezultātā, tādēļ ir Regulas Nr. 207/2009 54. panta 2. punkts.
82 Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 54. panta 2. punktu, ja agrākas valsts preču zīmes īpašnieks, kā minēts 8. panta 2. punktā, vai cita agrāka apzīmējuma īpašnieks, kā minēts 8. panta 4. punktā, piecus secīgus gadus pēc kārtas ir piekritis, ka vēlāka Savienības preču zīme tiek izmantota dalībvalstī, kurā agrākā preču zīme vai cits agrākais apzīmējums ir aizsargāts, zinādams par šādu lietošanu, viņam, pamatojoties uz agrāko preču zīmi vai citu agrāku apzīmējumu, vairs nav tiesību iesniegt pieteikumu vēlākās preču zīmes atzīšanai par spēkā neesošu attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuriem vēlākā preču zīme tiek izmantota, ja vien pieteikums vēlākās Savienības preču zīmes reģistrācijai nav iesniegts negodprātīgi.
83 Otrkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru, lai agrākai preču zīmei identiskas vai maldinoši līdzīgas vēlākas preču zīmes izmantošanas gadījumā iestātos ierobežojumi termiņa ritējumam akcepta rezultātā, ir jāīstenojas četriem nosacījumiem. Pirmkārt, vēlākai preču zīmei ir jābūt reģistrētai, otrkārt, vēlākas preču zīmes īpašniekam ir jābūt labticīgi iesniegušam pieteikumu par tās reģistrāciju, treškārt, vēlākai preču zīmei ir jābūt izmantotai tajā dalībvalstī, kurā agrākā preču zīme tiek aizsargāta, un, visbeidzot, ceturtkārt, agrākās preču zīmes īpašniekam ir jāzina par šīs vēlākās preču zīmes izmantošanu pēc tās reģistrēšanas (skat. spriedumu, 2016. gada 20. aprīlis, Tronios Group International/EUIPO – Sky (“SkyTec”), T‑77/15, EU:T:2016:226, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
84 No šīs judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 207/2009 54. panta 2. punkta mērķis ir agrāko preču zīmju īpašniekiem, kas ir akceptējuši Eiropas Savienības vēlākas preču zīmes izmantošanu piecus secīgus gadus pēc kārtas, zinot par šo izmantošanu, atņemt iespēju celt prasības par spēkā neesamības atzīšanu un iebildumus pret minēto vēlāko preču zīmi. Šīs tiesību normas mērķis tādējādi ir līdzsvarot preču zīmes īpašnieka intereses saglabāt šīs preču zīmes pamatfunkciju un citu uzņēmēju intereses izmantot apzīmējumus, ar kuriem tie var apzīmēt savas preces un pakalpojumus. Šis mērķis nozīmē, ka, lai saglabātu šo pamatfunkciju, agrākas preču zīmes īpašniekam ir jāspēj iebilst pret tā preču zīmei identiskas vai līdzīgas vēlākas preču zīmes izmantošanu. Proti, tikai no brīža, kad agrākas preču zīmes īpašnieks ir uzzinājis par vēlākas Eiropas Savienības preču zīmes izmantošanu, tam ir iespēja to neakceptēt un tātad iebilst pret to vai lūgt atzīt vēlākās preču zīmes spēkā neesamību, un līdz ar to iestājas nosacījumi, lai sāktos ierobežojumi termiņam akcepta rezultātā (skat. spriedumu, 2016. gada 20. aprīlis, “SkyTec”, T‑77/15, EU:T:2016:226, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
85 Tādēļ no brīža, kad agrākas preču zīmes īpašnieks ir uzzinājis par vēlākas Eiropas Savienības preču zīmes izmantošanu pēc tās reģistrācijas, sāk ritēt ierobežojumu akcepta rezultātā termiņš (skat. spriedumu, 2016. gada 20. aprīlis, “SkyTec”, T‑77/15, EU:T:2016:226, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
86 Šajā lietā pēc analoģijas ir jāpiemēro iepriekš 83. un 85. punktā izklāstītā judikatūra, kas attiecas uz agrāku valsts apzīmējumu, kurš nav preču zīme.
87 Vispārējā tiesa šajā lietā konstatē, ka nav strīda par to, ka apstrīdētā preču zīme ir reģistrēta 2008. gada 4. septembrī un ka pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir iesniegts 2013. gada 3. septembrī, proti, piecus mēnešus pēc reģistrācijas.
88 No tā izriet, kā to norāda EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, ka apstrīdētās preču zīmes izmantošana varēja sākties vienīgi no šīs preču zīmes reģistrācijas datuma. Otrkārt, eventuālais ierobežojumu akcepta rezultātā termiņš būtu varējis sākties vienīgi no brīža, kad agrākās preču zīmes īpašnieks būtu uzzinājis par vēlākas Eiropas Savienības preču zīmes, proti, apstrīdētās preču zīmes, izmantošanu pēc tās reģistrācijas. Tādēļ ierobežojumu termiņš nevarēja sākties no nereģistrētās preču zīmes vai prasītājas sabiedrības nosaukuma eventuālās izmantošanas sākuma.
89 Tādēļ Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 71. punktā ir pamatoti secinājusi, ka prasītāja nevar atsaukties uz ierobežojumiem akcepta rezultātā, kas ir paredzēti Regulas Nr. 207/2009 54. panta 2. punktā.
90 Treškārt, katrā ziņā ir jānorāda, ka, gluži kā Apelācijas padome būtībā to ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 72. un 73. punktā un kā to apgalvo persona, kas iestājusies lietā, atbilstoši judikatūrai vēlākas preču zīmes īpašniekam ir jāsniedz pierādījumi par to, ka agrākas preču zīmes īpašnieks faktiski ir zinājis par minētās preču zīmes izmantošanu, jo, nezinot par to, minētais agrākas preču zīmes īpašnieks nevarētu iebilst pret vēlākas preču zīmes izmantošanu (spriedums, 2016. gada 20. aprīlis, “SkyTec”, T‑77/15, EU:T:2016:226, 33. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2011. gada 22. septembris, Budějovický Budvar, C‑482/09, EU:C:2011:605, 46. un 47. punkts, un ģenerāladvokātes V. Trstenjakas [V. Trstenjak] secinājumus lietā Budějovický Budvar, C‑482/09, EU:C:2011:46, 82. punkts).
91 Turklāt ir jānorāda, ka šis pamats par ierobežojumiem akcepta rezultātā ir piemērojams, kad agrākas preču zīmes īpašnieks “tās lietošanu ir apzināti pieļāvis nozīmīgu laika posmu”, kas nozīmē “ar nodomu” vai “zinot apstākļus” (spriedums, 2016. gada 20. aprīlis, “SkyTec”, T‑77/15, EU:T:2016:226, 33. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2011. gada 22. septembris, Budějovický Budvar, C‑482/09, EU:C:2011:605, 46. un 47. punkts, un ģenerāladvokātes V. Trstenjakas secinājumus lietā Budějovický Budvar, C‑482/09, EU:C:2011:46, 82. punkts).
92 Tomēr šajā lietā, kā tas tika konstatēts iepriekš 61. punktā, kā arī kā to pamatoti ir norādījusi Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 62. un 73. punktā un kā to norāda arī EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, prasītāja nav iesniegusi pierādījumus ne par apstrīdētās preču zīmes izmantošanu Zviedrijā, ne par to, ka persona, kas iestājusies lietā, ir zinājusi par šo iespējamo izmantošanu.
93 No visa iepriekš minētā izriet, ka Apelācijas padome, apstrīdētā lēmuma 71. un 73. punktā uzskatot, ka prasītāja nevar pamatoties uz Regulas Nr. 207/2009 54. panta 2. punktu, nav pārkāpusi šo tiesību normu.
94 Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
95 Tā kā neviens no abiem prasītājas izvirzītajiem pamatiem nav apmierināts, prasība ir jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
96 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
97 Šajā lietā EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, ir lūgusi piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt EUIPO un personas, kas iestājusies lietā, tiesāšanās izdevumus tiesvedībā Vispārējā tiesā atbilstoši to prasījumiem.
98 Turklāt persona, kas iestājusies lietā, ir lūgusi piespriest prasītājai atlīdzināt izdevumus, kas tai radušies administratīvajā procesā EUIPO. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 190. panta 2. punktu nepieciešamos izdevumus, kas lietas dalībniekiem ir radušies, izskatot lietu apelācijas padomē, uzskata par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem. Tomēr tas neattiecas uz izdevumiem, kas radušies procesā Anulēšanas nodaļā. Attiecīgi personai, kas iestājusies lietā, lūgums piespriest prasītājai, kam spriedums ir nelabvēlīgs, atlīdzināt izdevumus, kas radušies administratīvajā procesā EUIPO, var tikt apmierināts tikai attiecībā uz nepieciešamajiem izdevumiem, kas prasītājai radušies procesā Apelācijas padomē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 10. februāris, Boehringer Ingelheim International/ITSB – Lehning entreprise (“ANGIPAX”), T‑368/13, nav publicēts, EU:T:2015:81, 98. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2017. gada 30. marts, Apax Partners UK/EUIPO – Apax Partners Midmarket (“APAX PARTNERS”), T‑209/16, nav publicēts, EU:T:2017:240, 49. punkts).
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Swemac Innovation AB atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tostarp nepieciešamos izdevumus, kas SWEMAC Medical Appliances AB radušies procesā Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas padomē.
Gervasoni | Kowalik‑Bańczyk | Mac Eochaidh |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 7. februārī.
[Paraksti]