EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)
2010. gada 14. oktobrī (*)
Civildienests – Līgumdarbinieki – Darba samaksa – Ģimenes pabalsti – Viendzimuma pāris – Mājsaimniecības pabalsts – Piešķiršanas nosacījums – Pieeja civiltiesiskai laulībai – Jēdziens – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta iv) daļa
Lieta F‑86/09
par prasību, kas celta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam,
W, Eiropas Komisijas līgumdarbinieks, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv Ē. Buaželo [É. Boigelot], advokāts,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv J. Kurals [J. Currall] un D. Martins [D. Martin], pārstāvji,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Tagars [H. Tagaras] (referents), tiesneši Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch] un M. I. Rofesa i Puhola [M. I. Rofes i Pujol],
sekretārs R. Skjāno [R. Schiano], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 15. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemts 2009. gada 21. oktobrī ar telefaksa sūtījumu (oriģināls tika iesniegts nākamajā dienā), W lūdz atcelt Eiropas Kopienu Komisijas 2009. gada 5. marta un 2009. gada 17. jūlija lēmumus, ar kuriem viņam atsaka izmaksāt Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) VII pielikuma 1. pantā paredzēto mājsaimniecības pabalstu.
Atbilstošās tiesību normas
2 EKL 13. panta 1. punktā ir noteikts:
“Neskarot pārējos šā Līguma noteikumus un nepārsniedzot pilnvaras, ko Kopienai piešķir šis Līgums, Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar vienprātīgu lēmumu var paredzēt attiecīgus pasākumus, lai cīnītos pret diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.”
3 Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Pamattiesību harta”) 21. panta ar nosaukumu “Diskriminācijas aizliegums” 1. punkts ir izteikts šādi:
“Aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.”
4 Saskaņā ar Pamattiesību hartas 7. pantu ar nosaukumu “Privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība”:
“Ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību.”
5 Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 8. pantā ir paredzēts:
“1. Ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi, korespondences noslēpumu un dzīvokļa neaizskaramību.
2. Valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumos, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”
6 Saskaņā ar Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 21. un 92. pantu Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta noteikumi par ģimenes pabalstu piešķiršanas kārtību pēc analoģijas ir piemērojami līgumdarbiniekiem.
7 Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punktā ir paredzēts:
“[Mājsaimniecības] pabalstu piešķir:
[..]
c) ierēdnim, kurš ir reģistrēts kā pastāvīgs partneris, kas nav laulātais, ar nosacījumu, ka:
i) pāris uzrāda juridisku dokumentu, ko par tādu atzinusi dalībvalsts vai jebkura dalībvalsts kompetentā iestāde, kas apliecina viņu statusu kā partneriem, kas nav laulātie;
ii) neviens no partneriem neatrodas laulībā vai citās partnerattiecībās, kas nav laulība;
iii) starp partneriem nepastāv neviena no šādām radniecībām: vecāks, bērns, vecvecāks, mazbērns, brālis, māsa, tēva vai mātes māsa, tēva vai mātes brālis, brāļa vai māsas dēls, brāļa vai māsas meita, znots, vedekla;
iv) pārim nav pieejamas likumīgas [civiltiesiskas] laulības dalībvalstī; šajā apakšpunktā uzskata, ka pārim ir pieejamas likumīgas laulības, ja pāra locekļi atbilst visiem dalībvalsts tiesību aktos noteiktajiem nosacījumiem, kas atļauj šāda pāra laulības;
d) ar īpašu pamatotu lēmumu, kuru pieņem iecēlējinstitūcija, balstoties uz apstiprinošiem dokumentiem – ierēdnim, kurš, lai gan neatbilst a), b) un c) apakšpunkta nosacījumiem, tomēr faktiski uzņemas atbildību par ģimeni.”
8 Saskaņā ar Padomes 2004. gada 22. marta Regulas (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar kuru izveidota Civildienesta noteikumu pašreizējā redakcija, apsvērumiem:
“(7) Jāievēro atbilstība nediskriminēšanas principam, kā paredzēts Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā, kas tādējādi rada nepieciešamību pēc personāla politikas turpmākas attīstības, nodrošinot vienlīdzīgas iespējas visiem, neatkarīgi no dzimuma, fiziskajām spējām, vecuma, rasiskās un etniskās identitātes, seksuālās orientācijas un ģimenes stāvokļa.
(8) Ierēdņiem, kuriem nav laulāto attiecību, ko dalībvalsts atzinusi kā stabilu partnerību, un kuriem nav likumīgas pieejas laulībai, jāpiešķir tādas pašas pakāpes priekšrocības, kā precētiem pāriem.”
9 Saskaņā ar Marokas Karalistes Kriminālkodeksa 489. pantu (turpmāk tekstā – “MKK 489. pants”):
“Personu, kas veic netiklas vai pretdabiskas darbības ar sava dzimuma indivīdu, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem mēnešiem līdz trīs gadiem un naudas sodu no 200 līdz 1000 dirhamiem, ja vien nodarījums nav uzskatāms par smagāku pārkāpumu.”
10 2004. gada 16. jūlija Likuma par Beļģijas Karalistes starptautisko privāttiesību kodeksu 46. pantā (turpmāk tekstā – “SPK 46. pants”) ar nosaukumu “Laulības noslēgšanai piemērojamās tiesības” ir paredzēts:
“Neskarot 47. pantu [kas attiecas uz formalitātēm saistībā ar laulības noslēgšanu] laulības spēkā esamības nosacījumus attiecībā uz katru no laulātajiem regulē tās valsts tiesības, kuras pilsonība tam ir laulības noslēgšanas brīdī.
Saskaņā ar pirmo daļu paredzēto tiesību noteikums netiek piemērots, ja šajā noteikumā tiek aizliegta tā paša dzimuma personu laulība, ja vienai no tām ir tādas valsts pilsonība vai tās parastā dzīvesvieta ir tādā valstī, kuras likumos šāda laulība ir atļauta.”
Tiesvedības rašanās fakti
11 Prasītājam, Komisijas līgumdarbiniekam kopš 2009. gada 1. marta, ir dubultā pilsonība – Beļģijas un Marokas.
12 2008. gada 10. oktobrī prasītājs un viņa tā paša dzimuma partneris, kas nav laulātais un kas ir Spānijas pilsonis, Briseles (Beļģija) pilsētas civilstāvokļa aktu reģistrācijas ierēdņa klātbūtnē “deklarēja likumīgu kopdzīvi”. Šī deklarācija tajā pašā dienā tika reģistrēta valsts reģistrā.
13 Saistībā ar viņa individuālo tiesību noteikšanu prasītājam ar Atalgojuma un individuālo tiesību biroja (PMO) 2009. gada 5. marta lēmumu tika atteikta mājsaimniecības pabalsta piešķiršana, mutvārdos motivējot šo atteikumu ar to, ka pāris neatbilstot Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta iv) daļā noteiktajam nosacījumam, jo prasītājs varēja noslēgt civiltiesisku laulību Beļģijā.
14 2009. gada 9. martā prasītājs lūdza, lai viņa likumīgo kopdzīvi atzītu PMO, un tādējādi viņa partneris varētu piedalīties Komisijas veselības apdrošināšanas sistēmā. Ar 2009. gada 6. aprīļa vēstuli PMO apmierināja šo lūgumu, informējot prasītāju, ka viņa partneris bez ienākumiem no profesionālās darbības var saņemt prasītāja pamatsegumu, piemērojot Civildienesta noteikumu 72. panta 1. punkta otro daļu.
15 Ar 2009. gada 2. aprīļa vēstuli prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par PMO 2009. gada 5. marta lēmumu, būtībā norādot, ka ņemot vērā to, ka saskaņā ar Marokas tiesisko regulējumu homoseksuālas darbības ir krimināli sodāmas, viņa Marokas pilsonība, kā arī viņa likumīgās un emocionālās saites, ko viņš uztur ar Maroku, “padara par neiespējamu [viņam] stāties laulībā” ar tā paša dzimuma personu.
16 Ar 2009. gada 17. jūlija lēmumu iecēlējiestāde (turpmāk tekstā – “AIPN”) noraidīja prasītāja sūdzību, uzsverot, ka homoseksuālu rīcību sodošais Marokas tiesiskais regulējums nav šķērslis prasītāja laulībām Beļģijā.
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība
17 Prasītājs lūdz Civildienesta tiesu:
– atcelt PMO 2009. gada 5. marta lēmumu nepiešķirt viņam mājsaimniecības pabalstu;
– atcelt AIPN 2009. gada 17. jūlija lēmumu noraidīt viņa sūdzību;
– piespriest atbildētājai segt tiesāšanās izdevumus.
18 Komisija lūdz Civildienesta tiesu:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19 Ar vēstuli, kas kancelejā saņemta 2009. gada 21. oktobrī, prasītājs iesniedza lūgumu par anonimitāti, kuru Civildienesta tiesa nolēma apmierināt. Šis lēmums tika darīts zināms lietas dalībniekiem ar kancelejas 2009. gada 19. novembra vēstuli.
20 Lai vislabākajos apstākļos nodrošinātu lietas izskatīšanu un tiesvedības norisi, Civildienesta tiesa veica Reglamenta 55. un 56. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus. Šim nolūkam ziņojumā tiesas sēdes sagatavošanai prasītājam tika lūgts atbildēt uz jautājumiem tostarp par viņa saikni ar Maroku.
21 Ar vēstuli, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemta 2010. gada 19. martā, prasītājs atbildēja uz Civildienesta tiesas lūgumu. No šīs vēstules un no tai pievienotajiem dokumentiem izriet, ka prasītājs ir dzimis 1975. gada 23. oktobrī Beļģijā un, būdams Marokas pilsonis kopš dzimšanas, viņš četrpadsmit gadu vecumā automātiski ieguva Beļģijas pilsonību, jo Beļģijas pilsonību ieguva viņa tēvs. No dokumentiem izriet arī tas, ka prasītājs visu laiku ir dzīvojis Beļģijā, izņemot to, ka septiņus gadus ir uzturējies Spānijā, un uz Maroku viņš ir devies tikai savās brīvdienās. Tomēr minētajos dokumentos prasītājs norāda, ka runā berberu un arābu valodā un ka, būdams pēc ticības musulmanis, ir apmeklējis arābu valodas skolu vienu reizi nedēļā līdz 13 gadu vecumam. Turklāt viņš dokumentos apliecina, ka kopš 2003. gada, kad viņa tēvs aizgāja pensijā, viņa vecāki galvenokārt dzīvo Marokā, kur ir iegādājušies nekustamos īpašumus. Visbeidzot viņš dokumentos norāda, ka viņš veic pārrunas ar nekustamā īpašuma aģentūru, lai ļoti drīz iegādātos nekustamo īpašumu Marokā; šīs darbības veikšanai esot nepieciešama norāde par viņa civilstāvokli.
22 Turklāt ziņojumā tiesas sēdes sagatavošanai lietas dalībnieki tika arī aicināti nosūtīt Civildienesta tiesai pierādījumus ar mērķi pierādīt MKK 489. panta reālu piemērošanu.
23 Ar vēstulēm, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemtas 2010. gada 31. martā un 2. aprīlī, Komisija un prasītājs attiecīgi sniedz konkrētu informāciju par MKK 489. panta reālu piemērošanu, informācijā, kura tostarp ir iegūta no starptautiskās preses un nevalstiskajām organizācijām, tika norādīts vismaz uz vienu reālu MKK 489. panta piemērošanas gadījumu 2007. gada decembrī.
24 Tiesas sēdē prasītājs iesniedza vēstuli, ko 2009. gada 16. septembrī viņš bija nosūtījis PMO, lai tai paziņotu, ka viņa partneris no šī datuma ir uzsācis strādāt Komisijā.
Par strīda priekšmetu
25 Prasītājs, lūdz, pirmkārt, atcelt PMO 2009. gada 5. marta lēmumu, ar kuru viņam tiek atteikts piešķirt mājsaimniecības pabalstu sakarā ar viņa individuālo tiesību noteikšanu un, otrkārt, AIPN 2009. gada 17. jūlija lēmumu par viņa sūdzības par 2009. gada 5. marta lēmumu noraidīšanu.
26 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasījumi atcelt lēmumu tieši vai netieši noraidīt sūdzību pēc sava satura nav autonomi un patiesībā atbilst prasījumiem par nelabvēlīga akta atcelšanu, par kuru tika iesniegta sūdzība (Civildienesta tiesas 2010. gada 23. februāra spriedums lietā F‑7/09 Faria/ITSB, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Lēmums par noraidīšanu, vai tas būtu tiešs vai netiešs, ja tas tikai apstiprina rīcību vai bezdarbību, par kuru ir sūdzība, atsevišķi aplūkojot, nav apstrīdams akts (Tiesas 1980. gada 28. maija spriedums apvienotajās lietās 33/79 un 75/79 Kuhner/Komisija, Recueil, 1677. lpp., 9. punkts; Tiesas 1988. gada 16. jūnija rīkojums lietā 371/87 Progoulis/Komisija, Recueil, 3081. lpp., 17. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 12. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑338/00 un T‑376/00 Morello/Komisija, Recueil FP, I‑A‑301. un II‑1457. lpp., 34. punkts, un 2004. gada 2. marta spriedums lietā T‑14/03 Di Marzio/Komisija, Recueil FP, I‑A‑43. un II‑167. lpp., 54. punkts).
28 Aktu, kurš ir tikai apstiprinošs, nevar uzskatīt par nelabvēlīgu aktu, par kādu ir jāatzīst akts, kurā nav nekādu jaunu elementu salīdzinājumā ar iepriekšējo nelabvēlīgo aktu un ar ko tas tādējādi netiek aizstāts (šajā ziņā skat. Tiesas 1980. gada 10. decembra spriedumu lietā 23/80 Grasselli/Komisija, Recueil, 3709. lpp., 18. punkts; Pirmās instances tiesas 2000. gada 27. jūnija rīkojumu lietā T‑608/97 Plug/Komisija, Recueil FP, I‑A‑125. un II‑569. lpp., 23. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Di Marzio/Komisija, 54. punkts).
29 Tomēr vairākkārtīgi ir ticis nolemts, ka lēmums par sūdzības tiešu noraidīšanu, ņemot vērā tā saturu, var nebūt prasītāja apstrīdētā akta apstiprinājums. Tas tā ir gadījumā, kad lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir pārskatīta prasītāja situācija, ņemot vērā jaunus tiesiskos un faktiskos apstākļus, vai kad ar to tiek grozīts vai papildināts iepriekšējais lēmums. Šādos gadījumos sūdzības noraidījums ir akts, kas ir pakļauts pārbaudei tiesā, kura to ņem vērā, izvērtējot apstrīdētā akta tiesiskumu (Pirmās instances tiesas 2004. gada 10. jūnija spriedums lietā T‑258/01 Eveillard/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑167. un II‑747. lpp., 31. punkts, un 2005. gada 7. jūnija spriedums lietā T‑375/02 Cavallaro/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑151. un II‑673. lpp., 63.–66. punkts; Civildienesta tiesas 2008. gada 9. septembra spriedums lietā F‑18/08 Ritto/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑281. un II‑A‑1‑1495. lpp., 17. punkts), vai pat uzskata to par nelabvēlīgu aktu, ar ko tiek aizstāts apstrīdētais akts (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Kuhner/Komisija, 9. punkts; lietā Morello/Komisija, 35. punkts, un Pirmās instances tiesas 2004. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑389/02 Sandini/Tiesa, Krājums‑CDL, I‑A‑295. un II‑1339. lpp., 49. punkts).
30 Šajā lietā ir jānorāda, ka 2009. gada 5. marta lēmumā tikai atsaka prasītājam saņemt mājsaimniecības pabalstu, pamatojot to mutvārdos. Pēc šī atteikuma prasītājs savā sūdzībā Komisijai ir norādījis tiesiskos un faktiskos apstākļus attiecībā uz Marokas tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts sods par homoseksuālām darbībām un kas viņam esot piemērojams viņa pilsonības dēļ. No tā izriet, ka, lai gan 2009. gada 17. jūlija lēmums apstiprina Komisijas atteikumu piešķirt prasītājam mājsaimniecības pabalstu, noraidot prasītāja argumentus un papildinot šī atteikuma mutvārdu pamatojumu, nemainīgs paliek tas, ka tas ir pieņemts pēc prasītāja situācijas pārskatīšanas.
31 Šādos apstākļos 2009. gada 17. jūlija lēmums nav apstiprinošs akts un ir jāņem vērā Civildienesta tiesas veicamajā tiesiskuma pārbaudē.
32 Tādējādi ir jāuzskata, ka prasības mērķis ir iesniegt Civildienesta tiesai prasījumus, lai atceltu gan 2009. gada 5. marta, gan 2009. gada 17. jūlija lēmumus (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”).
Par prasījumiem ar mērķi atcelt apstrīdētos lēmumus
33 Savu prasījumu ar mērķi atcelt apstrīdētos lēmumus atbalstam prasītājs norāda vienu pamatu par Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta iv) daļas (turpmāk tekstā – “pirmais apstrīdētais noteikums”) un d) apakšpunkta (turpmāk tekstā – “otrais apstrīdētais noteikums”) pārkāpumu.
Lietas dalībnieku argumenti
34 Vienīgā pamata ietvaros prasītājs būtībā norāda trīs iebildumus par apstrīdētajiem lēmumiem.
35 Pirmkārt, prasītājs norāda, ka, ņemot vērā vienu no viņa abām pilsonībām, proti, Marokas pilsonību, atteikties no kuras viņam būtu liegts, kriminālvajāšana, ko pret viņu uzsāktu Marokā saskaņā ar MKK 489. pantu, ja viņš Beļģijā stātos laulībā ar savu partneri, padara šo laulību par neiespējamu. Kā uzskata prasītājs, viņa homoseksualitāte tiktu nekavējoties atklāta un tādējādi pret viņu tiktu uzsākta kriminālvajāšana, kuru izraisītu pats laulības radītās civilstāvokļa maiņas fakts. No tā izrietot, ka jebkurā administratīvā darbībā, kurā tiktu minēts viņa civilstāvoklis (piemēram, atjaunojot pasi, iegādājoties vai pārdodot nekustamo īpašumu vai arī mantojot), viņam rastos reāls risks tikt krimināltiesiski sodītam.
36 Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka katrā ziņā un neatkarīgi no pirmā apstrīdētā noteikuma piemērošanas saistībā ar administrācijas pienākumu pret ierēdņiem ņemt vērā ierēdņu intereses pastāv iespēja saņemt apgādnieka pabalstu, izmantojot otro apstrīdēto noteikumu, ja ierēdnis, kā uzskata Komisija, neatbilst pirmajā apstrīdētajā noteikumā paredzētajiem nosacījumiem un tomēr reāli uzņemas ģimenes izdevumus.
37 Treškārt, abu apstrīdēto noteikumu pārkāpums radot prasītāja diskrimināciju salīdzinājumā ar ierēdņiem, kuriem izvēle stāties laulībā nepārkāpj nevienu viņu pilsonības valsts publisko tiesību principu.
38 Komisija lūdz noraidīt vienīgo prasītāja norādīto pamatu, atspēkojot iepriekš minētos trīs iebildumus.
39 Pirmkārt, Komisija norāda, ka MKK 489. pantā nav paredzēts sods par viendzimuma laulībām, bet par dzimumaktu starp tā paša dzimuma personām. Tomēr neatkarīgi no viņa laulību statusa prasītājam katrā ziņā teorētiski varētu draudēt kriminālvajāšana, jo Marokas iestādes varētu uzzināt par viņa homoseksualitāti citā veidā un tostarp uzzināt par jau reģistrēto viņa likumīgo kopdzīvi ar savu tā paša dzimuma partneri. Turklāt, ņemot vērā to, ka iespējamās prasītāja laulības ar savu partneri Beļģijā neradītu nekādas sekas Marokā, prasītājam nebūtu jāliek atklāt laulības esamību Marokas iestādēm, vēl jo vairāk tādēļ, ka ar viņa Marokas identitātes apliecību viņam pietiktu jebkādu administratīvu darbību veikšanai šajā valstī. Turklāt Komisija apliecina, ka tā nekādi neprasa, lai prasītājs atteiktos no savas Marokas pilsonības mājsaimniecības pabalsta saņemšanas dēļ, jo Beļģijas tiesībās šajā gadījumā prasītājam ir atļauts slēgt laulību, lai gan viņam ir Marokas pilsonība. Turklāt Savienības tiesām šis noteikums nebūtu jāinterpretē, jo tajā esot tieša atsauce uz dalībvalstu tiesisko regulējumu, kādēļ jautājums par to, vai pārim ir iespēja civiltiesiski laulāties kādā dalībvalstī, esot atkarīgs no lēmuma, kas ir tikai šīs dalībvalsts, šajā gadījumā Beļģijas, kompetencē.
40 Otrkārt, attiecībā uz otrā apstrīdētā noteikuma piemērojamību Komisija uzskata, ka iebildums ir, pirmkārt, nepieņemams, jo, tā kā šajā ziņā netika iesniegts lūgums vai pat sūdzība par apgalvoto Komisijas netiešo atteikumu piemērot attiecīgo noteikumu, prasītājs neesot ievērojis pirmstiesas procedūru. Otrkārt, prasītājs neesot iesniedzis pierādošus dokumentus, kas apliecina viņa ģimenes apgādes izdevumus. Lai kā būtu, Komisijai esot plaša rīcības brīvība attiecībā uz otrā apstrīdētā noteikuma piemērošanu, ar kuru netiek noteiktas absolūtas tiesības uz mājsaimniecības pabalsta piešķiršanu, pat ja prasītājs atbilst tā nosacījumiem.
41 Treškārt, Komisija uzskata, ka saskaņā ar judikatūru ar ģimenes stāvokli pamatota atšķirīga attieksme nav diskriminācija. Tā kā ar pirmo apstrīdēto noteikumu ierēdņiem partnerattiecībās un laulātiem ierēdņiem tiek piemērots atšķirīgs režīms, prasītājam attiecībā pret šo noteikumu esot bijis jānorāda uz iebildi par prettiesiskumu. To viņš neesot darījis.
Civildienesta tiesas vērtējums
42 Vispirms ir jānorāda, ka tiesību uz mājsaimniecības pabalstu attiecināšana arī uz ierēdņiem, kuri ir reģistrēti kā pastāvīgi ārlaulības, tajā skaitā viendzimuma, partneri, saskaņā ar Regulas Nr. 723/2004 preambulas septīto apsvērumu atbilst likumdevēja vēlmei nodrošināt EKL 13. panta 1. punktā (pēc grozījumiem – LESD 19. panta 1. punkts) noteiktā nediskriminācijas principa piemērošanu un tādējādi turpināt attīstīt personāla politiku, kas nodrošina vienlīdzīgas iespējas visiem, neņemot vērā dzimumorientāciju vai ieinteresētās personas ģimenes stāvokli, kas tādējādi atbilst Pamattiesību hartas 21. panta 1. punktā paredzētajam visa veida diskriminācijas aizliegumam dzimumorientācijas dēļ. Turklāt tiesību uz mājsaimniecības pabalstu attiecināšana arī uz ierēdņiem, kuri ir reģistrēti kā pastāvīgi ārlaulību, tajā skaitā viendzimuma, partneri, atspoguļo prasību aizsargāt ierēdņus pret administrācijas iejaukšanos Pamatbrīvību hartas 7. pantā un ECPAK 8. pantā atzīto tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību īstenošanā.
43 Tāpat kā, aizsargājot ECPAK nodrošinātās tiesības, Civildienesta normas, kurās tiesības uz mājsaimniecības pabalstu tiek attiecinātas uz ierēdņiem, kuri ir reģistrēti kā pastāvīgi ārlaulību, tajā skaitā viendzimuma, partneri, ir jāinterpretē tādējādi, lai nodrošinātu iepriekšminētajām normām labāku iedarbību, lai attiecīgās tiesības nepaliek tikai teorētiskas vai šķietamas, bet izrādās konkrētas un iedarbīgas (šajā ziņā skat. ECT 1979. gada 9. oktobra spriedumu lietā Airey pret Īriju, A sērija, Nr. 32, 24. punkts; 1998. gada 30. janvāra spriedumu lietā Turcijas Vienotā komunistu partija u.c. pret Turciju, Recueil des arrêts et décisions, 1998‑I, 33. punkts; 2001. gada 19. jūnija spriedumu lietā Kreuz pret Poliju, Recueil des arrêts et décisions, 2001‑VI, 57. punkts, un 2009. gada 17. septembra spriedumu lietā Scoppola pret Itāliju, (Nr. 2) [virspalāta], Recueil des arrêts et décisions, 2009‑, 104. punkts).
44 Ierēdņiem, kuri ir reģistrēti kā pastāvīgi ārlaulību, tajā skaitā viendzimuma, partneri, tiesības uz mājsaimniecības pabalstu, kas ir paredzēts pirmajā apstrīdētajā noteikumā, varētu izrādīties teorētiskas un šķietamas, ja jēdziens “pieejamas likumīgas [civiltiesiskas] laulības dalībvalstī”, kuru neesamība ir viens no nosacījumiem, lai šāds ierēdnis saņemtu mājsaimniecības pabalstu, tiktu saprasts tikai formālā ziņā, pakārtojot pirmā apstrīdētā noteikuma piemērošanu tam, vai pāris atbilst piemērojamās valsts tiesībās noteiktajiem likumīgajiem nosacījumiem, nepārbaudot pieejas laulībām konkrēto un iedarbīgo raksturu iepriekš minētās Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izpratnē.
45 No tā izriet, ka, noskaidrojot, vai viendzimuma personu pārim ir pieeja civiltiesiskai laulībai saskaņā ar dalībvalsts tiesisko regulējumu, administrācija nevar abstrahēties no citas valsts likuma noteikumiem, ar kuru attiecīgajai situācijai ir cieša saikne ieinteresēto personu pilsonības dēļ, ja šāds likums, kas pilnīgi noteikti nav piemērojams laulības noslēgšanas jautājumiem, varētu padarīt pieeju laulībai un tādējādi tiesības uz mājsaimniecības pabalstu par teorētiskām un šķietamām. Tieši tā ir gadījumā, kad valsts likumā par noziegumu uzskata homoseksuālas darbības, pat nenošķirot pēc vietas, kur homoseksuāla darbība ir veikta, tāds, piemēram, ir MKK 489. pants.
46 Šo secinājumu nevar atspēkot pirmā apstrīdētā noteikuma otrā teikuma formulējums. Šis teikums tikai norāda, ka, lai pastāvētu “pieeja likumīgai [civiltiesiskai] laulībai” pirmā apstrīdētā noteikuma pirmā teikuma izpratnē, ieinteresēto pāri veidojošajām personām ir jāatbilst “visiem” piemērojamajā tiesiskajā regulējumā noteiktajiem nosacījumiem. Tādējādi ir tikai jāizskaidro šī paša noteikuma pirmajā teikumā jau paredzētā norma; šim skaidrojumam nav absolūti nekādas saistības ar šī sprieduma 43.–45. punktā attīstīto problemātiku un tas nav pretrunā ievirzei, kas šajos punktos ir attīstīta attiecīgās problemātikas kontekstā. Interpretējot šo otro teikumu tādējādi, ka, piemērojot Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punktu, tiek ņemti vērā tikai noteikumi, kas ir spēkā attiecīgās dalībvalsts tiesībās, netiktu ievērota prasība par dinamisku interpretāciju, kurā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ņem vērā ne tikai attiecīgā noteikuma formulējumu, bet arī likumdevēja iecerētos mērķus (šajā ziņā skat. Civildienesta tiesas 2009. gada 29. septembra spriedumu apvienotajās lietās F‑69/07 un F‑60/08 O/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑349. un II‑A‑1‑1833. lpp., 114. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Šajā gadījumā Civildienesta tiesa konstatē, ka prasītājs ir līgumdarbinieks, kurš Beļģijā ir reģistrēts kā pastāvīgs ārlaulību partneris. Tādējādi attiecīgais pāris principā varētu noslēgt civiltiesisku laulību Beļģijā, ciktāl SPK 46. panta otrajā daļā ir noraidīts aizliegums viendzimuma personu laulībai, kas varētu pastāvēt viena vai otra pāra dalībnieka valsts tiesībās, tādējādi norādot, ka šāds aizliegums ir pretrunā Beļģijā dominējošām sociālām un juridiskām idejām.
48 Tomēr prasītājs norāda un Komisija to neapstrīd, ka MKK 489. pants vēl arvien ir daļa no Marokā, ar kuru viņam ir ciešas saites, jo tā ir viena no viņa divu pilsonību valstīm, spēkā esošajām tiesībām.
49 Turklāt, pamatojoties uz apjomīgu dokumentāciju, kas parāda, ka homoseksuālu personu vajāšana Marokā vēl arvien ir aktuāla, prasītājs apgalvo, ka MKK 489. pants tiek reāli piemērots šajā valstī un ka katrs Marokas pilsonis, kurš ir iecerējis noslēgt laulību ar tā paša dzimuma personu, sastopas ar būtisku apdraudējumu un ierobežojumiem. Ir jākonstatē, ka atbilstoši attiecīgajai dokumentācijai šis apdraudējums un ierobežojumi nešķiet hipotētiski, bet gan reāli.
50 Komisija ar 2010. gada 31. marta vēstuli nosūtīja Civildienesta tiesai virkni dokumentu par šo pašu tēmu. Šī dokumentācija, kura daļēji ir identiska prasītāja dokumentācijai, neļauj būtiski apšaubīt iepriekšējā punktā norādītos prasītāja apgalvojumus.
51 Vispirms no Komisijas iesniegtās dokumentācijas izriet, ka MKK 489. panta dēļ Francijas konsulārajām iestādēm Marokā nav ļauts reģistrēt viendzimuma partnerattiecības. Turklāt šī dokumentācija parāda, ka, pirmkārt, “Marokā homoseksualitāte tiek slepenībā tolerēta, bet [..] tiek sodīta, kad iznāk dienas gaismā”, ka, otrkārt, “2004. gada jūnijā 43 geji, kuri bija sapulcējušies, lai kādā no svinību zālēm svinētu svētkus par godu vienam no viņiem, tika aizturēti un paturēti apcietinājumā”, ka, treškārt, 2007. gada 10. decembrī Ksar El Kébir (Maroka) pirmās instances tiesa notiesāja sešus vīriešus par MKK 489. panta pārkāpumu, šo nolēmumu apstiprinot Tanžīras (Maroka) apelācijas tiesai, ka, ceturtkārt, “kopš Marokas neatkarības 1956. gadā vairāk nekā 5000 homoseksuālas personas [ir nonākušas] tiesā”, piemērojot MKK 489. pantu.
52 Ir skaidrs, ka Komisija tiesas sēdē paziņoja, ka, ja prasītājs būtu sniedzis pierādījumus par visniecīgāko apdraudējumu nonākt juridiski delikātā situācijā attiecībā uz MKK 489. pantu saistībā ar savu iespējamo stāšanos laulībā, tā būtu attiecībā uz viņu īstenojusi pienākumu ievērot ierēdņu intereses un izrādījusi labvēlību, pārbaudot iespēju viņam piemērot otro apstrīdēto noteikumu. Tomēr tā šādu apdraudējumu noliedza.
53 Ar savu būtību un savu saturu tāds noteikums kā MKK 489. pants, ar kuru tiek sodītas homoseksuālas darbības – darbības, kuras pēc definīcijas ietver tā paša dzimumu personu laulība –, prasītājam patiešām var radīt bailes no vajāšanas un pamatoti attaisno viņa pretestību, tāpat kā visu Marokas pilsoņu, kuri ir vidusmērā informēti un piesardzīgi, pretestību noslēgt laulību ar tā paša dzimuma personu. Nekas lietas materiālos neļauj secināt, ka šādas bailes būtu neloģiskas vai pārspīlētas; tieši pretēji – atbilstoši lietas dalībnieku iesniegtajai dokumentācijai, nevar noliegt riska un šaubu, ar ko sastopas Marokas pilsoņi, kuri ir iecerējuši stāties laulībā ar tā paša dzimuma personu, patiesumu (skat. šī sprieduma 49. un 50. punktu).
54 Turklāt, pat ja uzskatītu, ka MKK 489. pants vairs netiek piemērots, šis apstāklis, papildus tam, ka tas tomēr neaiztaupa prasītājam baiļu, ciešanu un satraukuma sajūtu, kas izriet no minētā panta esamības vien, neizslēdz kompetento iestāžu politikas maiņas risku tik ilgi, kamēr pants paliek spēkā (šajā ziņā skat. ECT 1981. gada 22. oktobra spriedumu lietā Dudgeon pret Apvienoto Karalisti, A sērija, Nr. 45, 40. un 41. punkts, un 1988. gada 26. oktobra spriedumu lietā Norris pret Īriju, A sērija, Nr. 142, 33. punkts). Turklāt pašreizējā stāvoklī nevar noliegt, ka brīdī, kad Marokā tiktu pieņemts juridisks vai administratīvs akts, kura mērķiem prasītājam būtu jānorāda savs civiltiesiskais stāvoklis, pret viņu, ja viņš Beļģijā būtu stājies laulībā ar tā paša dzimuma personu, Marokā varētu tikt vērsta policijas izmeklēšana par viņa personisko rīcību, ne arī to, ka Marokā privātpersonas var uzsākt pret viņu personisku vajāšanu (šajā ziņā skat. ECT 1993. gada 22. aprīļa spriedumu lietā Modinos pret Kipru, A sērija, Nr. 259, 23. punkts).
55 No tā izriet, ka saskaņā ar lietas materiāliem prasītāja pieeja laulībai Beļģijā nevar tikt uzskatīta par konkrētu un iedarbīgu šī sprieduma 43. punktā minētās judikatūras izpratnē.
56 Tādējādi nevar piekrist Komisijas argumentam, ka prasītājam katrā ziņā vajāšana draud teorētiski, jo Marokas iestādes varētu uzzināt par viņa homoseksualitāti no likumīgas kopdzīves fakta, kas jau ir reģistrēts ar viņa tā paša dzimuma partneri. Šajā sakarā ir tikai jānorāda, ka Beļģijā civilstāvoklis tiek grozīts tikai ar laulību; partneri likumīgā kopdzīvē, kas ieviesta ar 1998. gada 23. novembra likumu (1999. gada 12. janvāra Moniteur Belge, 786. lpp.), Beļģijas administratīvajos dokumentos vēl arvien parādās kā neprecēti. Turklāt Marokas Karalistes Ģimenes kodeksa 15. pantā ir paredzēts, ka marokāņiem, kuri ir noslēgušu laulību saskaņā ar dzīvesvietas valsts tiesisko regulējumu, triju mēnešu laikā, skaitot no tās noslēgšanas dienas, ir jāiesniedz viena laulības reģistrācijas akta kopija Marokas konsulārajiem dienestiem akta reģistrācijas vietā, lai to nosūtītu civilstāvokļa aktu reģistrācijas ierēdnim dzīvesbiedru dzimšanas vietā Marokā. No tā, pretēji tam, ko apgalvo Komisija (skat. šī sprieduma 39. punktu), izriet, ka par iespējamām prasītāja laulībām ar viņa tā paša dzimuma partneri būtu jāpaziņo Marokas iestādēm, riskējot ar MKK 489. panta piemērošanu, ciktāl jebkura laulība pēc definīcijas ietver dzimumattiecības starp partneriem. Tieši šī iemesla dēļ turklāt ir jānoraida Komisijas arguments, ka ne jau pati viendzimuma personu laulība tiek sodīta MKK 489. pantā, bet gan dzimumattiecības starp tā paša dzimuma personām.
57 No tā izriet, ka prasījumi atcelt tiesību aktu ir jāapmierina, pamatojoties uz pirmo iebildumu, kas izteikts prasītāja vienīgajā [tiesību] pamatā, nespriežot par pārējiem šī pamata iebildumiem.
58 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, apstrīdētie lēmumi ir jāatceļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
59 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot citus šī reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī paša panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.
60 No iepriekš izklāstītās motīvu daļas izriet, ka Komisija ir lietas dalībnieks, kam spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt prasītājs savos prasījumos expressis verbis ir prasījis piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā lietas apstākļi nepamato Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, līdz ar to jāpiespriež Komisijai atlīdzināt pamata tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2009. gada 5. marta un 2009. gada 17. jūlija lēmumus, ar kuriem W tiek atteikts saņemt Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. pantā paredzēto mājsaimniecības pabalstu;
2) Eiropas Komisija sedz visus tiesāšanās izdevumus.
Tagaras | Van Raepenbusch | Rofes i Pujol |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 14. oktobrī.