Language of document : ECLI:EU:F:2013:186

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(otrā palāta)

2013. gada 14. novembrī

Lieta F‑96/09 DEP

Eva Cuallado Martorell

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Procedūra – Tiesāšanās izdevumu noteikšana – Prasītājs, kas saņem juridisko palīdzību – Civildienesta tiesas noteikta maksimālā summa, ko maksāt advokātam par rakstveida un mutvārdu procesiem – Maksimālā apmēra nepiemērošana, ja tiesāšanās izdevumi jāsedz citam lietas dalībniekam

Priekšmets:      Pieteikums noteikt atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Reglamenta 92. pantu, ko Civildienesta tiesā iesniegusi E. Cuallado Martorell pēc 2012. gada 18. septembra sprieduma lietā F‑96/09 Cuallado Martorell/Komisija (turpmāk tekstā “2012. gada 18. septembra spriedums”).

Nolēmums:      Kopējā tiesāšanās izdevumu summa, kas Komisijai saistībā ar lietu F‑96/09 jāatmaksā E. Cuallado Martorell, tiek noteikta EUR 3620.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Pieteikums par bezmaksas juridisko palīdzību – Piešķiršanas nosacījumi – Nespēja segt ar palīdzību un pārstāvību saistītos izdevumus – Juridiskās palīdzības piešķiršana – Advokātam maksājamo honorāru noteikšana Civildienesta tiesā – Novērtēšana

(Civildienesta tiesas Reglamenta 95.–98. pants)

2.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Vērā ņemami elementi

(Civildienesta tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)

1.      Civildienesta tiesas reglamenta normās par juridisko palīdzību, proti, tā 95.–98. pantā, nav izsmeļoši regulētas visas iespējamās situācijas.

A fortiori, šajās normās nav reglamentēts jautājums par summu, kura lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, kā honorārs ir jāmaksā lietas dalībniekam, kurš izmantojis juridisko palīdzību.

No iepriekš minētā Reglamenta 97. panta 3. punkta trešās daļas izriet, ka rīkojuma, ar ko piešķir juridisko palīdzību, var norādīt summu, kas ir jāmaksā advokātam, kurš ir iecelts pārstāvēt attiecīgo personu, vai noteikt maksimālo summu, kuru advokāta honorārs un izmaksas parasti nedrīkst pārsniegt, mērķis nav noteikt lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir labvēlīgs, atmaksājamos tiesāšanās izdevumus, bet gan nodrošināt efektīvu iespēju vērsties tiesā ikvienam, kuram savas finansiālās situācijas dēļ nav pilnībā vai daļēji nav iespējams segt izdevumus, ka saistīti ar palīdzību un pārstāvību Civildienesta tiesā.

Otrkārt, no minētā Reglamenta 95. panta 1. punkta otrās daļas teksta izriet, ka juridiskā palīdzība var pilnībā vai daļēji ietvert izdevumus, kas saistīti ar palīdzību un pārstāvību Civildienesta tiesā. Šai ziņā ir būtiski, ka advokātu honorāri var ievērojami atšķirties atkarībā no dalībvalsts, kurā tie praktizē, kā arī viņu specializācijas līmeņa attiecīgajā jomā vai arī reputācijas profesionālajā vidē. Nav izslēgts, ka, ņemot vērā summu, ko ar rīkojumu garantē Civildienesta tiesa, prasītājs gadījumā, ja tam tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, uzņemas maksāt advokātam arī to honorāra daļu, kuru neietver juridiskā palīdzība.

Turklāt advokātam, kurš prasības celšanas stadijā lietas dalībnieku ir uzņēmies pārstāvēt pro bono, nedrīkst likt atteikties no daļas sava honorāra, ja tiesāšanās izdevumus tiek piespriests segt pretējai pusei.

(skat. 19.–23. punktu)

2.      Savienības tiesai nav jānosaka atlīdzība, kas lietas dalībniekiem jāmaksā to advokātiem, bet ir jānosaka summas apmērs, kādā šo atlīdzību var piedzīt no lietas dalībnieka, kuram piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Izlemjot jautājumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, Savienības tiesai nav jāņem vērā nedz valstī pastāvošā likme, kas nosaka advokātu atlīdzības apmēru, nedz arī iespējamā vienošanās šajā sakarā starp attiecīgo lietas dalībnieku un viņa pārstāvjiem vai padomdevējiem.

Ja nav Savienības tiesību normu, kas nosaka samaksas likmes, tiesai ir brīvi jāizvērtē attiecīgie lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā nozīmi no Savienības tiesību viedokļa, kā arī grūtības šajā lietā, darba apjomu, kāds tiesas procesa sakarā varēja rasties pārstāvjiem vai padomdevējiem, kas darbojās lietā, un ekonomiskās intereses, kādas strīdā bija lietas dalībniekiem.

(skat. 28. un 29. punktu)

Atsauces:

Civildienesta tiesa: 2011. gada 8. novembris, U/Parlaments, F‑92/09 DEP, 38. un 39. punkts