CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS (pirmā palāta)

2008. gada 4. novembrī

Lieta F‑18/07

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Lūgums – Tiešs noraidījums, kas paziņots pēc netieši izteikta noraidījuma – Apstiprinošs akts – Novēlota sūdzība – Acīmredzama nepieņemamība

Priekšmets: Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru L. Markučo [L. Marcuccio] it īpaši lūdz atcelt Komisijas 2005. gada 25. oktobra lēmumu, ar kuru ir atteikts atzīt, ka viņam bija smaga slimība Civildienesta noteikumu 72. panta un Kopējo noteikumu par Eiropas Kopienu ierēdņu veselības apdrošināšanu izpratnē.

Nolēmums: Prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu. Komisija papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina arī trešdaļu no tiem, kas radušies prasītājam.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Sākotnējās administratīvās sūdzības tiešs noraidījums, kas paziņots pēc galīga netieša lēmuma par noraidīšanu – Apstiprinošs akts

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Kompensācija – Izņēmuma apstākļi

(Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 3. punkta pirmā daļa; Civildienesta tiesas Reglamenta 122. pants)

1.      Tiešs lēmums, ar ko noraidīta sākotnējā administratīvā sūdzība un kas paziņots attiecīgajai personai pēc galīga netieša lēmuma par noraidīšanu pieņemšanas, ir tikai akts, kas apstiprina šo pēdējo minēto lēmumu, un tāpēc to nevar uzskatīt par nelabvēlīgu aktu, par kuru saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktu var celt prasību atcelt tiesību aktu.

(skat. 27. punktu)

2.      Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 3. punkta pirmo daļu, kas mutatis mutandis ir piemērojama lietām, kuras Civildienesta tiesa izskata līdz 2007. gada 1. novembrim, proti, līdz pašas Civildienesta tiesas Reglamenta spēkā stāšanās brīdim, Civildienesta tiesa, ja pastāv izņēmuma apstākļi, var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala.

Šajā ziņā izņēmuma apstāklis, kas pamato prasītāja ierēdņa tiesāšanās izdevumu sadali starp viņu un attiecīgo iestādi, ir fakts, ka prasības, kas noraidīta tādēļ, ka sākotnējā sūdzība tika iesniegta novēloti, ietvaros administrācija nebija informējusi attiecīgo personu, ka lēmums, par kuru tika iesniegta sūdzība, ir tikai apstiprinošs akts un to nevar apstrīdēt, ceļot prasību atcelt tiesību aktu, un turklāt nebija atgādinājusi, ka sūdzība var būt arī novēlota, tādējādi, neievērojot pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses, ļāva ierēdnim kļūdaini uzskatīt, ka, ja viņš vēlētos celt prasību, tā būtu pieņemama.

(skat. 35.–39. punktu)