Lieta C‑266/14

Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras (CC.OO.)

pret

Tyco Integrated Security SL
un
Tyco Integrated Fire & Security Corporation Servicios SA

(Audiencia Nacional lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Direktīva 2003/88/EK – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – 2. panta 1. punkts – Jēdziens “darba laiks” – Darba ņēmēji, kuriem nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas – Laiks, kas tiek pavadīts, pārvietojoties starp darba ņēmēju dzīvesvietu un pirmā un pēdējā klienta atrašanās vietām

Kopsavilkums – Tiesas (trešā palāta) 2015. gada 10. septembra spriedums

1.        Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem – Darba laiks – Jēdziens – Darba ņēmēji, kuriem nav vai vairs nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas – Laiks, kas tiek pavadīts, pārvietojoties starp darba ņēmēju dzīvesvietu un pirmā un pēdējā klienta atrašanās vietām – Iekļaušana

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkts)

2.        Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem – Piemērošanas joma – Darba samaksa – Izslēgšana

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts)

1.        Direktīvas 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apstākļos, kuros darba ņēmējiem nav vai vairs nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas, par “darba laiku” šīs tiesību normas izpratnē ir uzskatāms pārvietošanās laiks, ko šie darba ņēmēji pavada, ikdienā pārvietojoties starp savu dzīvesvietu un sava darba devēja noteiktā pirmā un pēdējā klienta atrašanās vietām.

Jau ir ticis vairākkārt nospriests, ka Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punktā jēdziens “darba laiks” ir definēts kā jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi, un ka šis jēdziens ir pretstatīts atpūtas laika jēdzienam, jo abi ir savstarpēji izslēdzoši. Šajā kontekstā minētajā direktīvā nav paredzēta starpkategorija starp darba laiku un atpūtas laiku.

Vispirms, attiecībā uz pirmo elementu, kas veido jēdzienu “darba laiks”, atbilstoši kuram darba ņēmējam ir jāveic savs darbs vai jāpilda pienākumi, darba ņēmēju, kuriem pēc viņu darba devēja lēmuma slēgt reģionālos birojus vairs nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas, pārvietošanās, lai ierastos pie sava darba devēja noteiktajiem klientiem, ir nepieciešams līdzeklis, lai šie darba ņēmēji varētu sniegt savus tehniskos pakalpojumus šiem klientiem. Turklāt pirms minēto biroju slēgšanas darba devējs par darba laiku ir uzskatījis laiku, ko tā darba ņēmēji pavadīja, pārvietojoties starp reģionālajiem birojiem un dienas pirmā un pēdējā klienta atrašanās vietām. Šīs pārvietošanās neņemšana vērā novestu pie tā, ka darba devējs varētu apgalvot, ka jēdziens “darba laiks” Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta izpratnē attiecas tikai uz laiku, kas ir pavadīts, veicot attiecīgu darbu pie klientiem, kā rezultātā šis jēdziens tiktu sagrozīts un darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības mērķis tiktu negatīvi ietekmēts.

Turpmāk attiecībā uz otro elementu, kas veido minēto jēdzienu, saskaņā ar kuru darba ņēmējam darba laikā ir jābūt darba devēja rīcībā, noteicošais faktors ir fakts, ka darba ņēmējs ir spiests fiziski atrasties darba devēja noteiktajā vietā un būt pieejams darba devējam, lai vajadzības gadījumā varētu uzreiz sniegt attiecīgos pakalpojumus. Tātad, lai darba ņēmējs varētu tikt uzskatīts par tādu, kas ir tā darba devēja rīcībā, šim darba ņēmējam ir jābūt nostādītam situācijā, kurā viņam juridiski ir pienākums ievērot sava darba devēja instrukcijas un strādāt tā labā. Turpretim darba ņēmēju iespēja izmantot savu laiku bez ievērojamiem ierobežojumiem un nodoties savām interesēm ir apstāklis, kas parāda, ka aplūkojamais laikposms nav uzskatāms par darba laiku Direktīvas 2003/88 izpratnē. Šajā lietā attiecīgajiem darba ņēmējiem laikā, kad viņi pārvietojas starp konkrētas dienas pirmo un pēdējo klientu, ir pienākums ievērot sava darba devēja instrukcijas, kurš var mainīt klientu secību vai atcelt vai pievienot tikšanos.

Visbeidzot, attiecībā uz trešo jēdziena “darba laiks” elementu, saskaņā ar kuru darba ņēmējam attiecīgajā laikposmā ir jābūt darbā, ja darba ņēmējs, kuram vairs nav noteiktas darba vietas, pārvietošanās laikā, ko viņš veic, braucot pie klienta vai pēc klienta apmeklējuma, īsteno savus pienākumus, šī brauciena laikā šis darba ņēmējs tāpat ir uzskatāms par tādu, kas atrodas darbā. Ja pārvietošanās ir darba ņēmēja, kuram nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas, statusa neatņemama sastāvdaļa, šādu darba ņēmēju darba vieta nevar tikt reducēta tikai līdz šo darba ņēmēju fiziskās darbības vietām pie sava darba devēja klientiem.

(sal. ar 25., 26., 30., 32., 33., 35.–39., 43., 50. punktu un rezolutīvo daļu)

2.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 48. punktu)