ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2020. gada 30. aprīlī (1)
Lieta C‑36/20 PPU
Sankciju piemērošanas procedūra
pret
VL,
piedaloties
Ministerio Fiscal
(Juzgado de Instrucción nº 3 de San Bartolomé de Tirajana (Sanbartolomes de Tirahanas Izmeklēšanas tiesa Nr. 3, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūra – Direktīva 2013/32/ES – 6. pants – Piekļuve procedūrai – Citas iestādes, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, bet nav kompetentas tos reģistrēt – Jēdziens “citas iestādes” – Standarti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai – Direktīva 2013/33/ES – 8. pants – Pieteikuma iesniedzēja aizturēšana – Neizraidīšanas princips
I. Ievads
1. “Humānisms ir katrā ziņā nepieciešams bēgļu tiesību aizsardzībai. Tas izpaužas kā rūpes par otru, par dzīvošanu kopā. Bet ar humānismu nepietiek. Tā ir tikai atbildes uz necilvēcību pozitīvā izpausme – un necilvēcības negatīvā puse steidz atklāties aiz maskām, kad pieklājība atkāpjas nepieciešamības priekšā. Tiesības ir pienākumu pozitīvā puse. Šīs saistības ir balstītas uz pamatīgiem pīlāriem. Tās joprojām ir iespējams atcelt, bet tam ir nepieciešams kolektīvs lēmums.” (2)
2. Šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu es analizēšu no šī skatpunkta.
3. Juzgado de Instrucción nº 3 de San Bartolomé de Tirajana (Sanbartolomes de Tirahanas Izmeklēšanas tiesa Nr. 3, Spānija) uzdotie jautājumi būtībā attiecas uz Direktīvas 2013/32/ES (3) 6. panta 1. punkta un 26. panta, kā arī Direktīvas 2013/33/ES (4) 17. panta 1. un 2. punkta un 8. panta 3. punkta interpretāciju.
4. Šī lieta ietilpst tāda atgriešanas lēmuma kontekstā, kas pieņemts attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš iesniedzējtiesā ir sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu pēc tam, kad laivu, kurā viņš atradās, pie saviem krastiem pārtvēra dalībvalsts iestādes.
5. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai visupirms liks pirmo reizi aplūkot jautājumu, vai tiesu iestāde, tāda kā izmeklēšanas tiesnesis, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta lemt par trešo valstu valstspiederīgo ievietošanu aizturēšanas centros, var tikt uzskatīta par “citu iestādi”, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta nozīmē. Ja uz šo jautājumu tiks dota apstiprinoša atbilde, Tiesai tad būs jānosaka, vai šai iestādei ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam jāsniedz atbilstīga informācija, kas tam ļauj uzzināt pieteikuma iesniegšanas kārtību. Visbeidzot, Tiesai būs iespēja lemt par brīdi, no kura attiecīgās personas iegūst starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusu, un par sekām, kādas ir piešķiramas šī statusa iegūšanai attiecībā uz aizturēšanas nosacījumiem.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Starptautiskās tiesības
6. Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā parakstītā Konvencija par bēgļa statusu (5), kuras līgumslēdzējas puses ir visas dalībvalstis (6), stājās spēkā 1954. gada 22. aprīlī (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”), un tā ir papildināta un grozīta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgto Protokolu par bēgļa statusu, kas stājās spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk tekstā – “protokols”).
7. Šīs konvencijas preambulā atzīmēts, ka Apvienoto Nāciju Augstākais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR) uzrauga to starptautisko konvenciju piemērošanu, kuras nodrošina bēgļu aizsardzību. Tās 35. pantā paredzēts, ka valstis “apņemas sadarboties ar [UNHCR] pārvaldi [..], [tai īstenojot] tās funkcijas, un sekmēt [tās] uzdevumu uzraudzīt šīs Konvencijas noteikumu piemērošanu”.
8. Šīs konvencijas 1. panta A punktā jēdziens “bēglis” ir definēts kā jebkura persona, kas “sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību; vai person[a], kam nav pilsonības un kas, atrodoties ārpus savas iepriekšējās mītnes zemes, šādu notikumu rezultātā nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties”.
9. Saskaņā ar šīs pašas konvencijas 3. pantu “dalībvalstīm jāattiecina šīs Konvencijas noteikumi uz bēgļiem bez diskriminācijas pēc rases, reliģijas vai izcelsmes zemes pazīmēm”.
10. Saskaņā ar Ženēvas konvencijas 33. panta 1. punktu “neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem”.
B. Savienības tiesības
1. Eiropas Savienības Pamattiesību harta
11. Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 18. pantu “Patvēruma tiesības”:
“Patvēruma tiesības garantē, ievērojot noteikumus, kas ietverti [Ženēvas konvencijā] un [protokolā], kā arī saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (turpmāk Līgumi).”
12. Hartas 19. pantā “Aizsardzība pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā” ir noteikts:
“1. Kolektīva izraidīšana ir aizliegta.
2. Nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs.”
2. Direktīva 2013/32
13. Direktīvas 2013/32 4. panta “Atbildīgās iestādes” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis visās procedūrās norāda atbildīgo iestādi, kas būs atbildīga par pieteikumu atbilstīgu izvērtēšanu saskaņā ar šo direktīvu. Dalībvalstis nodrošina, ka šādai iestādei tiek piešķirti atbilstoši līdzekļi, tostarp pietiekami kompetenti darbinieki, lai pildītu tās uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu.”
14. Šīs direktīvas 6. pantā “Piekļuve procedūrai” ir noteikts:
“1. Ja persona starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedz [sagatavo] iestādei, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta reģistrēt šādu pieteikumu, tad reģistrācija jāveic ne vēlāk kā triju darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.
Ja starptautiskās aizsardzības pieteikumu sagatavo citām iestādēm, kas var pieņemt šādus pieteikumus, bet saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt, tad dalībvalstis nodrošina, lai reģistrācija tiktu veikta ne vēlāk kā sešu darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.
Dalībvalstis nodrošina, lai minēto citu iestāžu, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, piemēram, policija, robežsardze, imigrācijas iestādes un aizturēšanas vietu darbinieki, būtu attiecīgi informēti un lai minēto iestāžu darbinieki saņemtu saviem uzdevumiem un pienākumiem atbilstīgu apmācību pietiekamā līmenī un norādījumus pieteikuma iesniedzēju informēšanai par to, kur un kā var iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
2. Dalībvalstis nodrošina, lai personai, kura sagatavojusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu reāla iespēja to iesniegt iespējami īsā laikā. Ja pieteikuma iesniedzējs neiesniedz savu pieteikumu, dalībvalstis var attiecīgi piemērot 28. pantu.
3. Neskarot 2. punktu, dalībvalstis var prasīt, lai starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiktu iesniegti personiski un/vai tam paredzētā vietā.
4. Neatkarīgi no 3. punkta starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskata par iesniegtu, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas pieteikuma iesniedzēja iesniegtu veidlapu vai – ja to paredz valsts tiesību akti – oficiālu ziņojumu
5. Ja tas, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumus vienlaikus iesniedz liels skaits trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, praksē ļoti apgrūtina 1. punktā noteiktā termiņa ievērošanu, dalībvalstis var paredzēt minētā termiņa pagarināšanu līdz 10 darbdienām.”
15. Minētās direktīvas 8. pantā “Informācija un konsultēšana aizturēšanas vietās un robežšķērsošanas punktos” noteikts:
“1. Ja ir norādes par to, ka trešās valsts valstspiederīgie vai bezvalstnieki, kas tiek turēti aizturēšanas vietās vai atrodas robežšķērsošanas punktos, tostarp tranzīta zonās pie ārējām robežām, varētu vēlēties iesniegt [sagatavot] starptautiskās aizsardzības pieteikumu, dalībvalstis viņiem sniedz informāciju par iespēju to darīt. Minētajās aizturēšanas vietās un šķērsošanas punktos dalībvalstis organizē mutisko tulkošanu, ciktāl tā nepieciešama, lai atvieglotu piekļuvi patvēruma procedūrai.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka organizācijas un personas, kas sniedz padomus un konsultācijas pieteikuma iesniedzējiem, var efektīvi piekļūt pieteikuma iesniedzējiem robežšķērsošanas punktos, tostarp tranzīta zonās pie ārējām robežām. Dalībvalstis var paredzēt noteikumus, kas attiecas uz šādu organizāciju un personu klātbūtni minētajos šķērsošanas punktos, un jo īpaši to, ka piekļuve tiek nodrošināta saskaņā ar vienošanos ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Šādas piekļuves ierobežojumus var piemērot tikai tad, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem tie ir objektīvi nepieciešami drošības, sabiedriskās kārtības vai attiecīgā šķērsošanas punkta administratīvās pārvaldības dēļ, ar noteikumu, ka piekļuve tādējādi netiek pārmērīgi ierobežota vai padarīta par neiespējamu.”
16. Šīs pašas direktīvas 26. pantā “Aizturēšana” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis neaiztur personu tikai tāpēc, ka viņa ir pieteikuma iesniedzējs. Aizturēšanas pamatojums un nosacījumi, un aizturētajiem pieteikuma iesniedzējiem pieejamās garantijas ir saskaņā ar Direktīvu [2013/33].
2. Ja pieteikuma iesniedzējs tiek aizturēts, dalībvalstis nodrošina, ka pastāv iespēja paātrināti veikt izskatīšanu tiesā saskaņā ar Direktīvu [2013/33].”
3. Direktīva 2013/33
17. Direktīvas 2013/33 8. pantā “Aizturēšana” ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis personu neaiztur tikai tā iemesla dēļ, ka tā ir pieteikuma iesniedzējs saskaņā ar Direktīvu [2013/32].
2. Vajadzības gadījumā un pamatojoties uz katras lietas individuālu izvērtējumu, dalībvalstis var pieteikuma iesniedzēju aizturēt, ja citus, mazāk ierobežojošus alternatīvus līdzekļus nav iespējams efektīvi piemērot.
3. Pieteikuma iesniedzēju var aizturēt tikai:
a) lai noteiktu vai pārbaudītu viņa identitāti vai valstspiederību;
b) lai noteiktu tos elementus, kuri ir pamatā viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumam, kurus nevarētu iegūt neaizturot, jo īpaši, ja pastāv pieteikuma iesniedzēja bēgšanas iespējamība;
c) lai procedūras sakarā izlemtu par pieteikuma iesniedzēja tiesībām ieceļot valsts teritorijā;
d) ja viņš ir aizturēts saskaņā ar atgriešanas procedūru atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi [(7)], lai sagatavotu atgriešanu un/vai īstenotu izraidīšanas procesu, un ja attiecīgā dalībvalsts var ar objektīviem kritērijiem pamatot – tostarp to, ka viņam jau bija iespēja piekļūt patvēruma procedūrai –, ka ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka viņš sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu tikai, lai aizkavētu vai traucētu atgriešanas lēmuma izpildi;
e) ja tas nepieciešams valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai;
f) saskaņā ar 28. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm [(8)].
Aizturēšanas pamatus nosaka valsts tiesību aktos.
4. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesību aktos tiek paredzēti noteikumi attiecībā uz aizturēšanas alternatīvām, piemēram, regulāru reģistrēšanos attiecīgās iestādēs, finansiālas garantijas iemaksu vai pienākumu uzturēties norādītā vietā.”
18. Šīs direktīvas 9. panta “Garantijas aizturētiem pieteikuma iesniedzējiem” 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“Pieteikuma iesniedzēju aiztur tikai uz cik iespējams īsu laiku un patur apcietinājumā tikai, kamēr ir piemērojami 8. panta 3. punktā paredzētie pamati.”
19. Šīs direktīvas 17. panta “Vispārīgie uzņemšanas materiālie nosacījumi un veselības aprūpe” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem, sagatavojot starptautiskās aizsardzības pieteikumus, ir pieejami materiālie uzņemšanas nosacījumi.”
C. Spānijas tiesības
20. Spānijas tiesisko ietvaru veido 2000. gada 11. janvāra Ley Orgánica 4/2000 sobre derechos y libertades de los extranjeros en España y su integración social (Konstitutīvais likums 4/2000 par ārvalstnieku tiesībām un brīvībām Spānijā un viņu sociālo integrāciju) (9), kas grozīts ar 2009. gada 11. decembra Ley Orgánica 2/2009 de reforma de la Ley Orgánica 4/2000 (Konstitutīvais likums 2/2009 par Konstitutīvā likuma 4/2000 reformu) (10) (turpmāk tekstā – “Konstitutīvais likums 4/2000”), 58. panta 3., 4. un 6. punkts, 61. pants un 62. pants, kā arī 64. panta 5. punkts.
21. Konstitutīvā likuma 4/2000 58. panta 3. punktā ir paredzēta vienkāršota procedūra to ārvalstnieku izraidīšanai, kuri Spānijā mēģina iekļūt nelikumīgi. Šā likuma 58. panta 4. punktā ir noteikts, ka 3. punktā minētās personas nevar izraidīt, līdz kamēr iespējamais starptautiskās aizsardzības pieteikums nav atzīts par nepieņemamu, un šā likuma 58. panta 6. punktā ir noteikts – ja izraidīšana nav iespējama 72 stundu laikā, ir jālūdz tiesu iestādēm lemt par aizturēšanu.
22. Konstitutīvā likuma 4/2000 61. pantā paredzēti pagaidu pasākumi saistībā ar izraidīšanas procedūrām. Šā likuma 62. pants attiecas uz aizturēšanu, un 64. panta 5. punkts paredz, ka lēmumu par izraidīšanu izpilde tiek apturēta, līdz starptautiskās aizsardzības pieteikums ir atzīts par nepieņemamu.
23. 2009. gada 30. oktobra Ley 12/2009, reguladora del derecho de asilo y de la protección subsidiaria (Likums 12/2009 par tiesībām uz patvērumu un alternatīvo aizsardzību) (11), kas grozīts ar 2014. gada 25. marta Ley 2/2014, de la Acción y del Servicio Exterior del Estado (Likums 2/2014 par valsts ārējo darbību un ārējās darbības dienestu) (12) (turpmāk tekstā – “Patvēruma likums”), 2. un 3. pantā definētas attiecīgi patvēruma tiesības un bēgļa statuss. Šā likuma 5. pantā it īpaši ir paredzēts, ka alternatīvās aizsardzības piešķiršana nozīmē, ka attiecīgā persona netiek izraidīta, un šī paša likuma 30. pantā paredzēta personu, kas lūdz starptautisko aizsardzību, pieeja sociālajiem un uzņemšanas pakalpojumiem, ja tām tie ir nepieciešami.
III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
24. 2019. gada 12. decembrī Salvamento Marítimo (Spānijas Jūras glābšanas iestāde) pie Spānijas krastiem aptuveni vienu jūras jūdzi no Grankanārijas (Spānija) pārtvēra laivu, kura transportēja 45 Subsahāras Āfrikas valstu valstspiederīgos, tostarp VL. Pēc pirmās palīdzības saņemšanas šīs personas tika nogādātas Comisaría de Policía Nacional de Maspalomas (Valsts policijas Maspalomas komisariāts, Spānija) Brigada Local de Extranjería y Fronteras (ārvalstnieku lietu un robežsardzes vietējā brigāde, Spānija).
25. 2019. gada 13. decembrī šīs personas tika nogādātas Jefatura Superior de Policía de Canarias (Kanāriju salu policijas galvenā pārvalde, Spānija), kā tas izriet no protokola par aizturēšanu un informēšanu par viņu tiesībām. Šajā pašā dienā Subdelegación del Gobierno de Las Palmas (Spānijas valdības apakšpārstāvniecība Laspalmasā, Spānija) pieņēma lēmumu par šo personu izraidīšanu saskaņā ar Konstitutīvā likuma 4/2000 58. panta 3. punkta b) apakšpunktu par mēģinājumu nelikumīgi iekļūt Spānijā. Tā kā šis lēmums nevarēja tikt izpildīts šī likuma 58. panta 6. punktā paredzētajā 72 stundu termiņā, Juzgado de Instrucción nº 3 de San Bartolomé de Tirajana (Sanbartolomes de Tirahanas Izmeklēšanas tiesa Nr. 3, Spānija) tika iesniegts pieprasījums par izvietošanu aizturēšanas centrā.
26. Šajā tiesā uzsāktās sākotnējās izmeklēšanas laikā tā 2019. gada 14. decembrī pieņēma lēmumu, piešķirot VL tiesības sniegt paziņojumu, esot informētam par savām tiesībām un ar advokāta un bambaru (13) valodas tulka palīdzību (turpmāk tekstā – “pirmais 2019. gada 14. decembra lēmums”). Šis paziņojums tika sniegts tiesneša, šīs pašas tiesas sekretāra, kancelejas darbinieka, VL advokāta un tulka klātbūtnē. Šajā pašā dienā tika sastādīts protokols, kurā tika atzīmēts, ka pēc tam, kad VL bija ticis informēts par savām tiesībām, viņš savā paziņojumā ir paudis nodomu pieprasīt starptautisko aizsardzību. Viņš paziņoja, ka viņam ir bail tikt vajātam rases vai piederības pie sociālas grupas dēļ, jo viņa izcelsmes valstī – Mali – notika karš, un viņš baidījās tikt nogalināts, ja viņš tur atgrieztos.
27. Tā kā saskaņā ar valsts tiesībām Juzgado de Instrucción nº 3 de San Bartolomé de Tirajana (Sanbartolomes de Tirahanas Izmeklēšanas tiesa Nr. 3) nebija kompetenta reģistrēt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tajā pašā dienā šī tiesa pieņēma otru lēmumu (turpmāk tekstā – “otrais 2019. gada 14. decembra lēmums”), norādot, ka, ievērojot Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punktu, VL paziņojums par nodomu pieprasīt starptautisko aizsardzību ticis pārsūtīts ārvalstnieku lietu un robežsardzes vietējai brigādei un par to informēta Apvienoto Nāciju Organizācijas Bēgļu aģentūra. Ar šo lēmumu šī tiesa lūdza valdības pārstāvniecību Kanāriju salās, ārvalstnieku lietu un robežsardzes vietējo brigādi un Ministerio de Trabajo, Migraciones y Seguridad Social (Darba, imigrācijas un sociālā nodrošinājuma ministrija, Spānija) piešķirt VL vietu humānās uzņemšanas centrā. Šīm iestādēm tika nodots saraksts ar 25 citu Subsahāras Āfrikas valstu valstspiederīgo vārdiem, kuri arī bija lūguši starptautisko aizsardzību šādos pašos apstākļos.
28. No šīm 26 personām 12 tika ievietotas humānās uzņemšanas centrā, un, tā kā nepietika vietu, 14 personas, tostarp VL, ar otro 2019. gada 14. decembra lēmumu tika ievietotas aizturēšanas centrā. Iesniedzējtiesa precizē, ka ārvalstnieku lietu un robežsardzes vietējā brigāde pirms viņa pārvietošanas uz aizturēšanas centru viņu ir informējusi, ka ir nolikta tikšanās intervijai par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
29. Ministerio fiscal (prokuratūra, Spānija) tad iesniedzējtiesā iesniedza apelācijas sūdzību par otro 2019. gada 14. decembra lēmumu, apgalvojot, ka izmeklēšanas tiesa nebija kompetenta ne pieņemt patvēruma pieteikumus, ne meklēt izmitināšanas risinājumus starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju pirmajai uzņemšanai.
30. Arī VL advokāts pārsūdzēja šo lēmumu, apgalvojot, ka VL aizturēšana ir pretrunā Direktīvu 2013/32 un 2013/33 tiesību normām.
IV. Tiesai uzdotie prejudiciālie jautājumi
31. Šādā kontekstā Juzgado de Instrucción nº 3 de San Bartolomé de Tirajana (Sanbartolomes de Tirahanas Izmeklēšanas tiesa Nr. 3) ar 2020. gada 20. janvāra lēmumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2020. gada 25. janvārī, uzdeva šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Direktīvas [2013/32] 6. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka gadījumā, ja starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiek sagatavoti iestādēm, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt, tad dalībvalstīm ir jānodrošina, lai reģistrācija tiktu veikta ne vēlāk kā sešu darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.
Vai tas ir jāinterpretē tādējādi, ka izmeklēšanas tiesneši vai tiesneses, kas ir kompetenti lemt par ārvalstnieku aizturēšanu vai neaizturēšanu saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem, ir uzskatāmi par vienu no šīm “citām iestādēm”, kuras nav kompetentas reģistrēt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, bet kurās pieteikuma iesniedzēji var paust savu gribu šajā nolūkā?
2) Ja ir uzskatāms, ka tā ir viena no šīm iestādēm, vai Direktīvas [2013/32] 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka izmeklēšanas tiesnesim vai tiesnesei ir jāinformē pieteikuma iesniedzēji par to, kur un kādā veidā var iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, un šāda pieteikuma iesniegšanas gadījumā viņiem tas ir jānosūta iestādei, kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence reģistrēt un izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, un kompetentajai administratīvajai iestādei, lai nodrošinātu pieteikuma iesniedzējam Direktīvas [2013/33] 17. pantā paredzētos materiālos uzņemšanas nosacījumus?
3) Vai Direktīvas [2013/32] 26. pants un Direktīvas [2013/33] 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgo aiztur tikai tad, ja ir izpildīti Direktīvas [2013/33] 8. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi, jo no brīža, kad pieteikuma iesniedzējs ir paudis savu nodomu izmeklēšanas tiesnesim vai tiesnesei, viņu aizsargā neizraidīšanas princips?”
V. Par steidzamības tiesvedību
32. Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdza piemērot steidzamības tiesvedību, kas ir paredzēta Tiesas Reglamenta 107. pantā. Tā šo lūgumu pamatoja, uzsverot, ka VL pašlaik ir ievietots aizturēšanas centrā un tātad viņam ir atņemta brīvība. Turklāt šī tiesa norādīja, ka attiecībā uz VL 2019. gada 13. decembrī ir pieņemts lēmums par izraidīšanu, kurš var jebkurā brīdī tikt izpildīts.
33. 2020. gada 6. februārī, balstoties uz tiesneša referenta priekšlikumu un uzklausījusi ģenerāladvokātu, Tiesas ceturtā palāta nolēma apmierināt iesniedzējtiesas lūgumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu. Pamatlietas puses, kā arī Spānijas valdība un Eiropas Komisija sniedza rakstveida apsvērumus.
34. 2020. gada 17. martā SARS‑CoV‑2 vīrusa izplatīšanās kontekstā Tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs pieņēma lēmumu atcelt šajā lietā 2020. gada 23. martā paredzēto tiesas sēdi. Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros un izņēmuma kārtā ceturtā palāta nolēma šo tiesas sēdi aizstāt ar jautājumiem rakstveida atbildes sniegšanai. Pamatlietas dalībnieki, kā arī Spānijas valdība un Eiropas Komisija atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem (14).
VI. Vērtējums
A. Par pieņemamību
35. Spānijas valdība savos rakstveida apsvērumos apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību šajā lietā. Šī valdība apgalvo, ka vienīgais, ko iesniedzējtiesa ir kompetenta darīt, ir – atļaut vai neatļaut aizturēt trešās valsts valstspiederīgo ar mērķi īstenot lēmumu šo personu izraidīt. Tādējādi tā uzskata, ka iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem nav nekāda sakara ar strīda priekšmetu.
36. Ir labi zināms, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības prezumpcija. Tiesa atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu var tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Savienības tiesību normas interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo ziņu par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, lai varētu sniegt lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (15).
37. Atgriežoties pie izskatāmās lietas, es uzskatu, ka trīs jautājumi, kā tie ir formulēti, nepārprotami attiecas uz Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta un 26. panta, kā arī uz Direktīvas 2013/33 17. panta 1. un 2. punkta un 8. panta 3. punkta interpretāciju. Šādos apstākļos es nesaskatu nevienu šķērsli tam, lai Tiesa lemtu šajā lietā, interpretējot Direktīvu 2013/32 un 2013/33 tiesību normas. Katrā gadījumā Tiesas ziņā nav lemt par iekšējo pilnvaru sadalījumu. Tādējādi Spānijas valdības izteiktie iebildumi nav atspēkojuši atbilstības pieņēmumu, kas attiecas uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā. Līdz ar to es uzskatu, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā ir pieņemams.
B. Par lietas būtību
1. Ievadpiezīmes par Direktīvu 2013/32 un 2013/33 interpretāciju
38. Man šķiet lietderīgi pirms pievēršanās prejudiciālajiem jautājumiem īsi atgādināt kontekstu, kādā ietilpst Direktīvas 2013/32 un 2013/33.
39. Pirmkārt, es vēlos norādīt, ka šīs direktīvas ir pieņemtas, pamatojoties uz LESD 78. panta 2. punkta d) un f) apakšpunktu. Kā noteikts LESD 78. panta 1. punktā, kopējai patvēruma, papildu aizsardzības un pagaidu aizsardzības politikai, lai varētu “piešķirt attiecīgu statusu jebkuram trešās valsts pilsonim, kurš pieprasa starptautisku aizsardzību, un nodrošinātu atbilstību neizraidīšanas principam”, “jābūt saskaņā ar [Ženēvas konvenciju] un [protokolu], kā arī ar citiem ar to saistītiem līgumiem”.
40. Otrkārt, es vēlos arī atgādināt Hartas 18. pantu, kurā noteikts, ka “patvēruma tiesības garantē, ievērojot noteikumus, kas ietverti [Ženēvas konvencijā] un [protokolā], kā arī saskaņā ar [LES] un [LESD]” (16).
41. Šajā ziņā pastāvīgajā judikatūrā noteikts, ka, lai arī Savienība nav Ženēvas konvencijas līgumslēdzēja puse, tai tomēr ir jāievēro šīs konvencijas noteikumi atbilstoši LESD 78. panta 1. punktam un Hartas 18. pantam (17). Tādējādi ir skaidrs, ka atbilstoši šīm primāro tiesību normām Direktīvās 2013/32 un 2013/33 šiem noteikumiem ir jābūt ievērotiem (18).
42. Turklāt no šo divu direktīvu 3. apsvēruma izriet, ka pēc Tamperes Eiropadomes sanāksmes (19) Savienības likumdevējs ir centies strādāt, lai radītu kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, kuras pamatā būtu “Ženēvas konvencijas [..] pilnīga un visietveroša piemērošana”, tādējādi nodrošinot, ka nevienu personu nenodod atpakaļ vajāšanai.
43. Daļa doktrīnas šo principu uzskata par starptautisko paražu tiesību principu (20) ar jus cogens spēku (21). Šis princips ir nostiprināts it īpaši Ženēvas konvencijas (22) 33. pantā un ir viens no principiem, kas caurauž kopējo Eiropas patvēruma sistēmu (23) un ļauj nodrošināt efektīvu piekļuvi kopīgām procedūrām vienota patvēruma vai papildu aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (24).
44. Direktīvas 2013/32 15. apsvērumā un Direktīvas 2013/33 10. apsvērumā ir norādīts, ka attieksmē pret personām, uz kurām attiecas šī direktīva, dalībvalstīm ir saistības atbilstīgi to pieņemtiem starptautisko tiesību aktiem (25).
45. Turklāt Direktīvas 2013/32 60. apsvērumā un Direktīvas 2013/33 35. apsvērumā ir precizēts, ka šīs direktīvas respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši atzīti Hartā, un it īpaši cenšas pilnībā respektēt cilvēka cieņu un veicināt Hartas 1., 4., 6., 7., 18., 19., 21., 23., 24. un 47. panta piemērošanu, un tās ir attiecīgi jāīsteno.
46. Šādos apstākļos Tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi, ka neizraidīšanas princips Hartas 18. pantā un 19. panta 2. punktā ir garantēts kā pamattiesības (26).
47. Šāds ir konteksts, kurā vispārīgi iekļaujas Direktīvas 2013/32 un 2013/33.
2. Jēdziens “cita iestāde” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta izpratnē
48. Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesu iestāde – kā izmeklēšanas tiesa – var tikt uzskatīta par “citu iestādi” šīs tiesību normas izpratnē.
49. Šajā ziņā, lai gan jēdziens “cita iestāde” ir expressis verbis minēts Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punktā, tajā nav skaidri precizēts, vai šis jēdziens attiecas vai neattiecas uz tiesu iestādēm.
50. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (27). Tādējādi es veikšu Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta gramatisku, kontekstuālu un teleoloģisku interpretāciju.
51. Uzreiz norādīšu, ka attiecībā uz “citu iestāžu” jēdzienu šīs tiesību normas izpratnē VL un Komisija ir savos rakstveida apsvērumos aizstāvējuši nostāju, ka šis jēdziens neizslēdz tiesu iestādes. Šajā ziņā Komisija balstās it īpaši uz Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta formulējumu. Prokuratūra savukārt, balstīdamās uz šīs direktīvas 22. un 26. apsvērumu, apgalvo, ka tiek pieļauts, ka tiesu iestāde – gadījumos, kad tā ir pirmā, kas nonāk kontaktā ar personām, kuras lūdz starptautisko aizsardzību, – tiek uzskatīta par “citu iestādi” minētās direktīvas 6. panta 1. punkta izpratnē (28). Spānijas valdība noraida šo viedokli un uzskata, ka tiesu iestāde nevar tikt uzskatīta par “citu iestādi” šīs tiesību normas izpratnē. Šī valdība apgalvo – ja izmeklēšanas tiesnesis tiktu uzskatīts par “citu iestādi”, tas nozīmētu izmaiņas Konstitutīvajā likumā 4/2000 paredzētajā starptautiskās aizsardzības sistēmā.
a) Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta formulējums
52. Balstoties uz Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta gramatisko interpretāciju, iesniedzējtiesa uzskata, ka izmeklēšanas tiesnesis, kuram atbilstoši Spānijas tiesību aktiem ir jālemj par aizturēšanu, ir “cita iestāde”, kura, nebūdama kompetenta reģistrēt pieteikumu, tomēr saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punktu var vērsties kompetentā iestādē, lai reģistrācija tiktu veikta ne vēlāk kā sešu darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.
53. Šī interpretācija man a priori šķiet saprātīga.
54. Pirmkārt, no Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta izriet, ka Savienības likumdevēja izvēle izmantot formulējumu “citas iestādes” nozīmē visupirms gribu nošķirt “iestādi, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta” reģistrēt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, no vienas puses, un “citas iestādes”, kas var pieņemt šādus pieteikumus, bet saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt, no otras puses.
55. Tādējādi no šīs tiesību normas skaidri izriet, ka iestādi, kas ir kompetenta reģistrēt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, nosaka valsts tiesībās. Šīs tiesības nosaka administratīvās formalitātes gan šādu pieteikumu reģistrēšanai, gan iesniegšanai. Kā atzīmēja Komisija, dalībvalstīm, transponējot Direktīvu 2013/32, ir jānorāda iestādes, kuras ir kompetentas reģistrēt pieteikumus.
56. Savukārt pretēji tam, ko šķiet apgalvojam Spānijas valdība, lai noteiktu, kas ir šīs “citas iestādes”, kuras var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, šīs direktīvas 6. panta 1. punktā nekādā veidā nav atsauces uz valsts tiesībām, un tātad tajā nav paredzēts, ka dalībvalstīm būtu jānorāda šīs “citas iestādes”. Šīs tiesību normas otrajā daļā vienīgi noteikts – ja starptautiskās aizsardzības pieteikumu sagatavo šīm “citām iestādēm”, “tad dalībvalstis nodrošina, lai reģistrācija tiktu veikta ne vēlāk kā sešu darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas” (29).
57. Otrkārt, es norādīšu, ka jēdziena “citas” izmantošana minētās direktīvas 6. panta 1. punktā izsaka likumdevēja nodomu nepakļaut šo “citu iestāžu” izveidošanu numerus clausus. Šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punkta trešajā daļā minētā policija, robežsardze, imigrācijas iestādes un aizturēšanas vietu darbinieki ir minēti tikai kā piemērs.
58. Treškārt, es uzskatu, ka likumdevēja izvēle izmantot plašu jēdzienu – kā “citas iestādes” –, lai aptvertu daudzveidīgas iestādes, nevar tikt saprasta kā tāda, ar kuru būtu domātas vienīgi administratīvās iestādes, jo šis jēdziens neizslēdz to, ka Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkts var aptvert arī tiesu iestādes. Šajā ziņā es atzīmēšu, ka neviena no aplūkotajām valodu versijām nešķiet norādām uz pretējo (30). Tādējādi es uzskatu, ka šīs tiesību normas burts neļauj uzskatīt, ka tiesu iestādes būtu izslēgtas.
59. Tagad tomēr jāpārbauda, vai konteksts, kādā ietilpst Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkts, kā arī šīs tiesību normas mērķis un izstrādāšanas vēsture apstiprina vai neapstiprina šo interpretāciju.
b) Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta konteksts un mērķis
60. Iepriekš izklāstītā interpretācija, manuprāt, ir vienīgā, kas var nodrošināt Direktīvas 2013/32 mērķa sasniegšanu. Šis mērķis, kā izriet no šīs direktīvas 1. panta, to skatot kopā ar tās 12. apsvērumu, ir noteikt kopējas procedūras starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai Savienībā.
61. Atgādināšu, ka Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta mērķis ir personām, kuras vēlas iegūt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju statusu, nodrošināt pēc iespējas ātru un vienkāršu piekļuvi izskatīšanas procedūrai, ļaujot šīm personām formulēt savus pieteikumus, proti, paust vēlmi sagatavot pieteikumu jebkādai valsts iestādei, ar kuru pirmo tās nonāk kontaktā, it īpaši iestādēm, kas nodarbojas ar robežu un imigrācijas pārbaudi.
62. Tādējādi šī tiesību norma ilustrē vispārējo principu par vienkāršu un ātru piekļuvi procedūrai. Šī efektīvā, vienkāršā un ātrā piekļuve ir jānodrošina nevis teorētiski, bet reāli. Direktīvas 2013/32 6. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina, lai personai, kura sagatavojusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu reāla iespēja to iesniegt iespējami īsā laikā” (31). Turklāt it īpaši no šīs direktīvas 18. apsvēruma izriet, ka “tas ir gan dalībvalstu, gan starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju interesēs, lai lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiktu pieņemti cik drīz vien iespējams, neskarot pieteikumu atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu”.
63. Tādējādi es nesaskatu, kādā veidā no Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta varētu saprātīgi secināt, ka tiesu iestādes ir izslēgtas no jēdziena “citas iestādes, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus”. Šāda izslēgšana man šķiet vēl jo vairāk neticama tāpēc, ka – kā norāda iesniedzējtiesa – šajā lietā de facto ir runa par vienīgo iestādi, kurā trešās valsts valstspiederīgajam ir iespēja lūgt starptautisko aizsardzību pirms nogādāšanas uz aizturēšanas centru. Turklāt šī tiesa uzsver, ka no 2019. gada 13. decembra aizturēšanas protokola izriet, ka VL netika informēts par viņa tiesībām pieprasīt šo starptautisko aizsardzību (32). Katrā ziņā ir jāuzsver – pat ja VL, viņam esot aizturētam, būtu ticis informēts par šīm tiesībām, lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi procedūrai, būtu vēl bijis nepieciešams, lai viņš būtu informēts un būtu paudis savu vēlmi pieprasīt šādu aizsardzību, klātesot viņam saprotamas valodas tulkam. Taču ne no iesniedzējtiesas nolēmuma, ne no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka šajā lietā tas tā būtu bijis. Tādējādi man šķiet saprātīgi sev uzdot jautājumu, vai VL bija sapratis šīs informācijas saturu. Šajā ziņā VL savā atbildē uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem apgalvo, ka viņa aizturēšanas brīdī viņam palīdzēja vienīgi franču valodas tulks, bet šo valodu viņš nesaprot (33).
64. Turklāt es pievienojos Komisijas nostājai, atbilstoši kurai ļoti ātrās procedūrās – kā procedūra šajā lietā –, kurās lēmums par izraidīšanu tiek pieņemts 24 stundu laikā pēc attiecīgo personu ierašanās Spānijā un tās nākamajā dienā uzklausa izmeklēšanas tiesnesis (34), šī uzklausīšana ar advokāta un tulka palīdzību ir piemērots brīdis starptautiskās aizsardzības pieteikuma sagatavošanai, un, kā norādījusi iesniedzējtiesa, atkarībā no apstākļiem tā var būt pirmā izdevība to izdarīt (35). Turklāt tas, ka attiecīgā persona vēlāk var sagatavot savu pieteikumu aizturēšanas centrā, nav pamatots iemesls uzskatīt, ka tā to nevar iesniegt izmeklēšanas tiesnesim, kurš ir kompetents lemt par tās aizturēšanu.
65. Līdz ar to, manā ieskatā, ir acīmredzami, ka ļaut dalībvalstij izslēgt no jēdziena “citas iestādes” noteiktas administratīvas vai tiesu iestādes, it īpaši izmeklēšanas tiesnešus, kas saskaņā ar valsts tiesībām ir kompetenti lemt par trešās valsts valstspiederīgo, kuri valstī uzturas nelikumīgi, aizturēšanu – kā šajā lietā –, būtu pretrunā Direktīvas 2013/32 mērķim un laupītu jēgu tās 6. panta 1. punktam.
3. Par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanai nepieciešamo informāciju un piekļuvi uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem
66. Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkts un Direktīvas 2013/33 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka iestādei, kura ir saņēmusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, bet kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetenta to reģistrēt, ir jāsniedz pieteikuma iesniedzējam atbilstošā informācija, kas viņam ļauj zināt, kur un kā viņš var iesniegt šādu pieteikumu, un lietas materiāli ir jānosūta reģistrācijai kompetentajai iestādei, lai šis pieteikuma iesniedzējs varētu piekļūt uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem.
67. Spānijas valdība savos rakstveida apsvērumos, kā arī atbildēs uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem apgalvo, ka tā uzskata, ka Direktīva 2013/32 neuzliek pienākumu sniegt informāciju par starptautisko aizsardzību visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ierodas dalībvalsts teritorijā.
68. Attiecībā, pirmkārt, uz pienākumu sniegt visu atbilstošo informāciju par starptautisko aizsardzību, no Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta trešās daļas, to skatot kopsakarā ar tās 26. apsvērumu, neapstrīdami izriet, ka “citām iestādēm”, kuras var pieņemt šādus pieteikumus, bet saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt, jāsniedz šādas aizsardzības pieprasītājiem, tostarp pie robežas un it īpaši teritoriālajos ūdeņos (36), attiecīgā informācija, kas tiem ļauj zināt kārtību viņu pieteikumu iesniegšanai.
69. Šajā gadījumā, kā esmu izskaidrojis iepriekšējos punktos un kā savos apsvērumos norādījusi Komisija un ierosinājusi arī pati iesniedzējtiesa, izmeklēšanas tiesneši, kuriem valsts iestādes pieprasa trešo valstu valstspiederīgos, kuri valstī uzturas nelikumīgi, aizturēt, nepārprotami ir iestādes, kurām var sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumus, tāpat kā Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punktā neizsmeļoši minētās iestādes. Tādējādi, ja valsts iestāde – kā izmeklēšanas tiesnesis – dažreiz var būt pirmā iestāde vai vismaz viena no pirmajām iestādēm, kurā personai ir izdevība sagatavot šādus pieteikumus, šai iestādei atbilstoši minētajai tiesību normai ir jāsniedz atbilstīga informācija par šādu pieteikumu iesniegšanu (37).
70. Attiecībā, otrkārt, uz pienākumu lietas materiālus nosūtīt iestādei, kas ir kompetenta reģistrēt pieteikumu, jāatgādina, ka atbilstoši šīs direktīvas 27. apsvērumam, “ņemot vērā, ka trešās valsts valstspiederīgie un bezvalstnieki, kas ir izteikuši vēlmi pieteikties starptautiskajai aizsardzībai, ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji, tiem būtu jāievēro pienākumi un jāizmanto tiesības saskaņā ar [Direktīvu 2013/32] un [Direktīvu 2013/33]. Tādēļ dalībvalstīm būtu pēc iespējas drīzāk jāreģistrē fakts, ka minētās personas ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji” (38).
71. Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka no Direktīvas 2013/32 6. panta 1. un 2. punkta izriet, ka dalībvalstīm principā ir pienākums reģistrēt visus starptautiskās aizsardzības pieteikumus, ko trešās valsts valstspiederīgais ir sagatavojis valsts iestādēm, uz kurām attiecas šīs direktīvas piemērošanas joma, un ka tām pēc tam ir jānodrošina, lai attiecīgajām personām būtu reāla iespēja iesniegt savus pieteikumus iespējami īsā laikā (39).
72. Tādējādi ir pašsaprotami, ka pienākums reģistrēt starptautiskās aizsardzības pieteikumu sešu darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas nevarētu tikt ievērots, ja “citas iestādes”, kuras var pieņemt šādu pieteikumu, nevarētu to nosūtīt kompetentajām iestādēm reģistrācijai. No tā izriet, ka Direktīvas 2013/32 un it īpaši tās 6. panta 1. punkta mērķis, proti, efektīva, vienkārša un ātra piekļuve starptautiskās aizsardzības procedūrai, tiktu nopietni apdraudēts.
73. Treškārt un pēdējām kārtām, kas attiecas uz Direktīvas 2013/33 17. panta 1. un 2. punktu, uz kuriem savā jautājumā atsaucas iesniedzējtiesa, atgādināšu, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem, sagatavojot savus starptautiskās aizsardzības pieteikumus, ir pieejami materiālie uzņemšanas nosacījumi un ka atbilstoši šiem mērķiem veiktie pasākumi nodrošina pieteikuma iesniedzējiem atbilstošu dzīves līmeni, kas garantē viņiem iztiku un aizsargā viņu fizisko un garīgo veselību (40).
74. Šajā ziņā, kā esmu atgādinājis šo secinājumu 70. punktā, no Direktīvas 2013/32 27. apsvēruma izriet, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem ir “jāievēro pienākumi un jāizmanto tiesības [ne vien] saskaņā ar [Direktīvu 2013/32][, bet arī] [Direktīvu 2013/33]”. Direktīvas 2013/33 17. panta mērķis, proti, pieteikumu iesniedzēju efektīva pieeja uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem, arī tiktu apdraudēts, ja iestāde, kura ir saņēmusi pieteikumu, nevarētu to nosūtīt kompetentajām iestādēm reģistrācijai (41).
75. Visu manis tikko izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkts un Direktīvas 2013/33 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka “citai iestādei”, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, bet kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetenta to reģistrēt, pirmkārt, ir jāsniedz pieteikuma iesniedzējam atbilstīga informācija, kas tam ļauj uzzināt šāda pieteikuma iesniegšanas kārtību, un, otrkārt, jānosūta lietas materiāli kompetentajai iestādei reģistrācijai, lai šim pieteikuma iesniedzējam būtu pieeja uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem.
4. Par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusa iegūšanu
76. Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2013/32 26. pants un Direktīvas 2013/33 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka no brīža, kad trešās valsts valstspiederīgais “citai iestādei” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta izpratnē ir paudis savu gribu pieprasīt starptautisko aizsardzību, pieteikuma iesniedzējs var tikt ievietots aizturēšanas centrā vienīgi Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktā paredzēto iemeslu dēļ, jo šo pieteikuma iesniedzēju sargā neizraidīšanas princips.
77. Lai atbildētu uz šo jautājumu, man šķiet būtiski uzsvērt procesa posmus, lai iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu atbilstoši ar Direktīvu 2013/32 izveidotajai sistēmai.
a) Posmi, lai iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu: sagatavošana un iesniegšana
78. Atzīmēšu, ka attiecībā uz starptautiskās aizsardzības piešķiršanas sākotnējo posmu Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punktā ir skaidri nošķirtas divas stadijas, proti, pieteikuma sagatavošana, no vienas puses, un tā iesniegšana, no otras (42). Šī lieta attiecas uz pirmo stadiju.
1) Pirmais posms: pieteikuma sagatavošana
79. Saskaņā ar Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punktu trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks starptautiskās aizsardzības pieteikumu sagatavo vai nu iestādei, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta to reģistrēt, vai “citai iestādei”, kas var pieņemt šādus pieteikumus, bet nav kompetenta tos reģistrēt (43).
80. Pirmā posma kontekstā jānošķir divas atšķirīgas darbības, kas jāveic atšķirīgos brīžos, proti, pirmkārt, trešās valsts valstspiederīgā veikta starptautiskās aizsardzības pieteikuma sagatavošana, proti, vēlmes pieprasīt šādu aizsardzību paušana iestādei, kas ir kompetenta to reģistrēt, vai “citai iestādei” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta nozīmē, un, otrkārt, iestādes, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta reģistrēt šādu pieteikumu, veikta tā reģistrācija. Šajā ziņā es norādīšu, ka šīs direktīvas 27. apsvērumā ir skaidri nošķirta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja vēlmes tai pieteikties izteikšana un kompetentās iestādes pienākums to reģistrēt.
81. Attiecībā uz pirmo darbību, proti, pieteikuma sagatavošanu vai vēlmes pieteikties starptautiskajai aizsardzībai izteikšanu (44), Direktīvas 2013/32 27. apsvērumā ir noteikts, ka “trešās valsts valstspiederīgie [..], kas ir izteikuši vēlmi pieteikties starptautiskajai aizsardzībai, ir [šādas aizsardzības] pieteikuma iesniedzēji” (45). Tādējādi Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkts un tās 27. apsvērums atspoguļo Savienības likumdevēja vēlmi uzskatīt, ka starptautiskās aizsardzības pieteikums ir uzskatāms par sagatavotu kompetentajai iestādei vai “citai iestādei” šīs tiesību normas nozīmē, ja attiecīgā persona šīm iestādēm ir paziņojusi, ka tā vēlas pieteikties starptautiskajai aizsardzībai.
82. Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta sagatavošanas darbi apstiprina šo interpretāciju. No Komisijas grozītā priekšlikuma izriet, ka, “lai nodrošinātu, ka personai, kura pauž vēlmi pieprasīt starptautisko aizsardzību, ir reāla iespēja pieteikties, labotais priekšlikums uzlabo noteikumus par sākotnējām darbībām, kas jāveic patvēruma procedūrā” (46). Turklāt no šī grozītā priekšlikuma izriet, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma “sagatavošana” neprasa nekādas administratīvas formalitātes (47), jo šīs formalitātes tiek ievērotas, pieteikumu “iesniedzot” (48).
83. Attiecībā uz otro darbību, proti, pieteikuma reģistrēšanu, iestādei, kas ir kompetenta saskaņā ar valsts tiesībām, ir pienākums to veikt (49) triju vai sešu darbadienu laikā pēc tā sagatavošanas (50). Šajā ziņā no grozītā šīs direktīvas priekšlikuma izriet, ka, lai garantētu piekļuvi aizsardzībai, šajā priekšlikumā tiek likvidēta iespējama neskaidrība starp fakta, ka persona ir pieteikuma iesniedzējs, vienkāršu reģistrēšanu, no vienas puses, un pabeigta patvēruma pieteikuma saņemšanu (iesniegšanu), no otras. No šī priekšlikuma izriet arī, ka, ņemot vērā šo nošķiršanu, dalībvalstīm ir vieglāk ievērot ierosināto termiņu – trīs dienas, lai reģistrētu pieteikuma iesniedzēju, pēc tam, kad viņš ir paudis vēlmi pieteikties starptautiskajai aizsardzībai (51), proti, pēc tam, kad viņš ir sagatavojis savu pieteikumu (52).
2) Otrais posms: pieteikuma iesniegšana
84. Otrajā posmā personai, kas sagatavojusi pieteikumu, pēc tam, kad to reģistrējusi kompetentā iestāde, ir jābūt konkrētai iespējai šo pieteikumu iesniegt iespējami īsā laikā (Direktīvas 2013/32 6. panta 2. punkts) (53).
85. Attiecībā uz šo otro posmu no šīs direktīvas 6. panta 4. punkta izriet, ka “starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskata par iesniegtu, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas pieteikuma iesniedzēja iesniegtu veidlapu vai – ja to paredz valsts tiesību akti – oficiālu ziņojumu” (54).
86. Jānorāda, ka Direktīvas 2013/32 6. panta 3. punktā paredzētā iespēja, atbilstoši kurai, neskarot šīs direktīvas 6. panta 2. punktu, dalībvalstis var prasīt, lai starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiktu iesniegti personiski un/vai tam paredzētā vietā, attiecas vienīgi uz otro posmu, proti, pieteikuma iesniegšanu. Savukārt šāda prasība nav piemērojama pieteikuma sagatavošanai, vai tas būtu attiecībā uz to reģistrēt “kompetentajām iestādēm”, vai “citām iestādēm” šīs direktīvas 6. panta 1. punkta nozīmē.
87. Turklāt jānorāda, ka Regulas Nr. 604/2013 20. panta 2. punktā ir noteikts, ka “starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskata par iesniegtu, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas pieteikuma iesniedzēja iesniegtu veidlapu vai attiecīgo iestāžu sagatavotu ziņojumu” (55). Tādējādi šīs tiesību normas interpretācijas kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikums ir uzskatāms par iesniegtu, kad iestāde, kas atbildīga par minētajā regulā paredzēto pienākumu izpildi, ir saņēmusi rakstveida dokumentu, kuru izdevusi valsts iestāde un kurā apliecināts, ka trešās valsts valstspiederīgais ir lūdzis starptautisko aizsardzību, un attiecīgā gadījumā – ja šī iestāde ir saņēmusi tikai galveno šajā dokumentā ietverto informāciju, bet ne tā oriģinālu vai kopiju (56).
88. Rezumējot: starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūrā Savienības likumdevējs ir vēlējies paredzēt divus atsevišķus posmus, proti, pieteikuma sagatavošanu un iesniegšanu. Sagatavošana kā tāda aptver divus aspektus: vēlmes pieteikties starptautiskajai aizsardzībai paušanu un tās reģistrēšanu. Šī reģistrēšana var tikt veikta pieteikuma izteikšanas brīdī, ja tas notiek kompetentajā iestādē, vai vēlāk, ja pieteikums ir sagatavots “citai iestādei” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta nozīmē.
89. Man jāuzsver, ka diferencēšana starp pieteikuma sagatavošanas un iesniegšanas brīdi ir būtiska, lai noteiktu, kādā konkrētā starptautiskās aizsardzības piešķiršanas sākotnējās stadijas brīdī attiecīgā persona ir uzskatāma par tādu, kurai ir pieteikuma iesniedzēja statuss. Šis jautājums tiks aplūkots turpmākajos apsvērumos.
b) Brīdis, kurā attiecīgā persona ir uzskatāma par tādu, kurai ir pieteikuma iesniedzēja statuss
90. Iepriekš izklāstīto apsvērumu gaismā rodas jautājums: vai trešās valsts valstspiederīgajam, kurš “citai iestādei” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta nozīmē ir paudis vēlmi pieteikties uz starptautisko aizsardzību, ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statuss?
91. Esmu pārliecināts, ka atbildei uz šo jautājumu jābūt apstiprinošai.
92. Pirmkārt, man šķiet būtiski atgādināt, ka Direktīvas 2013/32 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šo direktīvu piemēro visiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas sagatavoti dalībvalsts teritorijā, tostarp pie tās robežas un arī teritoriālajos ūdeņos. Tāpat Direktīvas 2013/33 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka šī direktīva attiecas uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kas gatavo starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalsts teritorijā, tostarp pie robežas vai teritoriālajos ūdeņos. No šīm tiesību normām izriet – tas, kas nosaka Direktīvu 2013/32 un 2013/33 piemērošanas jomu, ir tas, ka tiek “sagatavots” starptautiskās aizsardzības pieteikums.
93. Savukārt Direktīvas 2013/32 2. panta b) punktā “starptautiskās aizsardzības pieteikums” ir definēts kā pieprasījums, ko dalībvalstij iesniedzis [sagatavojis] trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, lai saņemtu bēgļa statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu. No šīs tiesību normas izriet, ka Direktīva 2013/32 ir piemērojama pieteikumiem, uz kuriem attiecas šī definīcija.
94. Savukārt Direktīvas 2013/32 2. panta c) punktā “pieteikuma iesniedzējs” ir definēts kā trešās valsts valstspiederīgais vai bezpavalstnieks, kas sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums. Arī Direktīvas 2013/33 2. panta b) punktā ir paredzēta analoģiska definīcija.
95. Tādējādi es pilnībā piekrītu Komisijas nostājai, saskaņā ar kuru no šīm tiesību normām izriet, ka persona iegūst starptautiskās aizsardzības vai alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusu no brīža, kad tā “sagatavo” starptautiskās aizsardzības pieteikumu, proti, no brīža, kad tā “kompetentajai iestādei” vai “citai iestādei” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta nozīmē paziņo, ka tā vēlas pieteikties starptautiskajai aizsardzībai (57).
96. Otrkārt, ir jāuzsver, kā izriet no maniem apsvērumiem šo secinājumu 79.–83. punktā, ka, lai gan Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punktā ir paredzēta skaidra atšķirība starp pieteikuma “sagatavošanu”, tā “reģistrāciju” un “iesniegšanu”, šīs direktīvas 3. panta 1. punktā, kā arī 2. panta b) un c) punktā ir atsauce nevis uz “reģistrētiem” vai “iesniegtiem” pieteikumiem, bet gan uz “sagatavotiem” pieteikumiem.
97. Līdz ar to ne pieteikuma “reģistrācija”, ne “iesniegšana” nevar tikt uzskatītas par darbībām, kas paver piekļuvi pieteikuma iesniedzēja statusam. Ne no Direktīvas 2013/32 formulējuma, ne no tās sistēmas vai mērķa, ne arī no tās sagatavošanas darbiem neizriet ne mazākais apstāklis, kas varētu pamatot šādu apgalvojumu. Kā ir skaidri lasāms šīs direktīvas 27. apsvērumā, “ņemot vērā, ka trešās valsts valstspiederīgie un bezvalstnieki, kas ir izteikuši vēlmi pieteikties starptautiskajai aizsardzībai, ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji, tiem būtu jāievēro pienākumi un jāizmanto tiesības saskaņā ar šo direktīvu un [Direktīvu 2013/33]” (58). Kā esmu jau uzsvēris, no Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta skaidri izriet, ka reģistrēt starptautiskās aizsardzības pieteikumu triju vai sešu darbadienu laikā pēc tā “sagatavošanas” ir pienākums, kas ir nevis personai, kura “sagatavo” pieteikumu, proti, šādas aizsardzības “pieteikuma iesniedzējam”, bet gan vienīgi valsts iestādei, kas ir kompetenta reģistrēt šādu pieteikumu (59).
98. Treškārt, no Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta izriet, ka Savienības likumdevēja griba nepārprotami ir bijusi atvieglot starptautiskās aizsardzības pieteikumu sagatavošanu pie dalībvalsts robežas un it īpaši teritoriālajos ūdeņos, jo piekļuvei izskatīšanas procedūrai ir jābūt efektīvai, vienkāršai un ātrai. Tādējādi dalībvalstīm principā ir pienākums reģistrēt visus starptautiskās aizsardzības pieteikumus, ko trešās valsts valstspiederīgais ir sagatavojis valsts iestādēm, uz kurām attiecas šīs direktīvas piemērošanas joma, un tām pēc tam ir jānodrošina, lai attiecīgajām personām būtu reāla iespēja iesniegt savu pieteikumu iespējami īsā laikā (60).
99. Ņemot vērā visus manis norādītos iemeslus, es uzskatu, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statuss no brīža, kad viņš savu vēlmi pieteikties šādai aizsardzībai izsaka “citai iestādei” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta nozīmē, kā šajā lietā – izmeklēšanas tiesai, kurai ir jālemj par viņa aizturēšanu. Pretēja interpretācija būtu pretrunā piekļuves procedūrai efektivitātei, kādu šajā direktīvā paredzējis Savienības likumdevējs. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no direktīvām izrietošais dalībvalstu pienākums sasniegt direktīvā paredzēto rezultātu, kā arī to pienākums saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu veikt visus vispārējos vai īpašos pasākumus, kas var nodrošināt šī pienākuma izpildi, ir saistošs visām dalībvalstu iestādēm, tostarp – atbilstoši savai kompetencei – to tiesām (61).
100. Pēc šī es piedāvāju aplūkot jautājumu par to, vai pēc tam, kad starptautiskās aizsardzības pieteikums ir sagatavots “citai iestādei” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta nozīmē, šādas aizsardzības pieteikuma iesniedzēju var ievietot aizturēšanas centrā vienīgi Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktā paredzēto iemeslu dēļ.
c) Sekas, kādām jāizriet no pieteikuma iesniedzēja statusa iegūšanas
101. Šajā lietā iesniedzējtiesai ir jālemj par trešās valsts valstspiederīgā aizturēšanu nolūkā izpildīt lēmumu par izraidīšanu – ar pamatojumu, ka šo lēmumu nevar izpildīt valsts tiesībās paredzētajā 72 stundu termiņā (62). No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šis valstspiederīgais ir sagatavojis savu starptautiskās aizsardzības pieteikumu šai tiesai 48 stundu laikā pēc ierašanās Spānijas teritorijā.
102. Šajā ziņā, pirmkārt, atgādināšu, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punkts, to lasot kopā ar tās 9. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka “šī direktīva nav piemērojama trešo valstu valstspiederīgajam, kurš ir iesniedzis starptautiskas aizsardzības pieteikumu Direktīvas [2005/85/EK (63)] izpratnē, laikposmā no minētā pieteikuma iesniegšanas [(64)] brīža līdz lēmuma par šo pieteikumu pieņemšanas pirmajā instancē brīdim vai – attiecīgajā gadījumā – līdz prasības, kas celta par minēto lēmumu, izskatīšanas pabeigšanas brīdim” (65).
103. Turklāt, kā izriet no Tiesas judikatūras, Direktīvas 2008/115 – tāpat kā Direktīvas 2005/85 (kura ir Direktīvas 2013/32 priekštece) – “interpretācija, kā tas izriet no pirmās minētās direktīvas preambulas 24. apsvēruma un otrās minētās direktīvas preambulas 8. apsvēruma [(66)], ir veicama, ievērojot pamattiesības un principus, kas tostarp atzīti Hartā” (67), kuras 18. pantā ir atzītas patvēruma tiesības (68) un neizraidīšanas princips (69).
104. Attiecībā it īpaši uz aizturēšanu Tiesa ir nospriedusi, ka uz aizturēšanu izraidīšanas nolūkā, kas ir reglamentēta Direktīvā 2008/115, un patvēruma meklētāja aizturēšanu attiecas divi atšķirīgi tiesiskie režīmi (70).
105. Otrkārt, kā es jau iepriekš izskaidroju (71), manā ieskatā, persona iegūst pieteikuma iesniedzēja statusu no brīža, kad tā ir “sagatavojusi” starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Tādējādi no šī brīža aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aizturēšanas nosacījumus reglamentē Direktīvas 2013/33 8.–11. pants.
106. Šajā gadījumā no tā izriet – pat ja VL aizturēšanas nosacījumus līdz brīdim, kad viņš “sagatavoja” starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējtiesai, reglamentēja Direktīva 2008/115 (72), no šīs sagatavošanas brīža ir piemērojams Direktīvas 2013/32 26. panta 1. punkts un Direktīvas 2013/33 8. panta 1. punkts. Šajās tiesību normās ir paredzēts, ka dalībvalstis nevar aizturēt personu tikai tādēļ, ka tā ir iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
107. Turklāt, kā Tiesa jau ir nospriedusi, citos Direktīvas 2013/33 8. panta punktos ir noteikti nopietni ierobežojumi dalībvalstīm piešķirtajām pilnvarām veikt aizturēšanu (73). Konkrēti, šīs direktīvas 8. panta 3. punkta pirmajā daļā ir izsmeļoši uzskaitīti dažādi pamati (74), kas ļauj attaisnot aizturēšanu, un katrs no šiem pamatiem atbilst īpašai vajadzībai, un tātad tam ir autonoms raksturs (75). Tādējādi, ja pastāv pamats, kurš var attaisnot aizturēšanu, šīs direktīvas 8. panta 2. punktā ir prasīts, ka aizturēšana var tikt noteikta tikai vajadzības gadījumā un pamatojoties uz katras lietas individuālu izvērtējumu, ja citus, mazāk ierobežojošus alternatīvus līdzekļus nav iespējams efektīvi piemērot (76).
108. It īpaši starp pamatiem, kas var attaisnot aizturēšanu, ir Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta d) apakšpunktā paredzētais, kas ir saistīts ar apstākli, ka pieteikuma iesniedzējs ir aizturēts saskaņā ar atgriešanas procedūru atbilstīgi Direktīvai 2008/115, lai sagatavotu atgriešanu un/vai īstenotu izraidīšanas procesu, ja attiecīgā dalībvalsts var ar objektīviem kritērijiem pamatot, ka viņam jau ir bijusi iespēja piekļūt patvēruma procedūrai un ka līdz ar to ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka viņš sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu tikai tāpēc, lai aizkavētu vai traucētu atgriešanas lēmuma izpildi.
109. Šajā lietā attiecībā, pirmkārt, uz iespēju piekļūt patvēruma procedūrai jāuzsver, ka, lai gan iesniedzējtiesa ir tā, kurai jānosaka, vai šāds attaisnojums pastāv, tomēr šķiet, ka šī tiesa savā nolēmumā skaidri norāda, ka no 2019. gada 13. decembra aizturēšanas protokola izriet, ka pirms ierašanās šajā tiesā VL nebija ticis informēts par iespēju pieprasīt starptautisko aizsardzību, ar precizējumu, ka “izmeklēšanas tiesnesis, pie kura tiek nogādāts trešās valsts valstspiederīgais, kurš Spānijā atrodas nelikumīgi, saistībā ar viņa aizturēšanu, ir [..] vienīgā iestāde, kurā [viņam] ir iespēja lūgt starptautisko aizsardzību pirms nogādāšanas uz aizturēšanas centru” (77).
110. Attiecībā, otrkārt, uz saprātīgu iemeslu domāt, ka pieteikuma iesniedzējs ir sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu tikai tāpēc, lai aizkavētu vai traucētu atgriešanas lēmuma izpildi, pastāvēšanu – ne no iesniedzējtiesas nolēmuma, ne no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka tas šajā gadījumā tā būtu.
111. Katrā ziņā man šķiet būtiski precizēt, kā izriet no Tiesas judikatūras, – tas vien, ka pieteikuma iesniegšanas brīdī attiecībā uz patvēruma meklētāju ir pieņemts atgriešanas lēmums un ka viņš tiek aizturēts, pamatojoties uz Direktīvas 2008/115 15. pantu, katrā atsevišķajā gadījumā neizvērtējot visus atbilstošos apstākļus, neļauj pieņemt, ka viņš šo pieteikumu ir iesniedzis ar vienīgo mērķi kavēt vai izjaukt atgriešanas lēmuma izpildi un ka viņa aizturēšana joprojām ir objektīvi vajadzīga un samērīga (78). Šajā ziņā pierādīšanas pienākums ir dalībvalstu iestādēm (79).
112. Tādējādi, manuprāt, VL ir uzskatāms par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju no brīža, kad viņš sagatavoja savu pieteikumu iesniedzējtiesai, kas ir “cita iestāde” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta nozīmē, izņemot, ja attiecīgās valsts iestādes, balstoties uz viņa personiskās situācijas novērtējumu, pierāda, ka ir piemērojams kāds no Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktā paredzētajiem pamatiem, – taču ne no iesniedzējtiesas nolēmuma, ne no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem tas nešķiet izrietam.
113. Savukārt no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka vienīgais iemesls, kura dēļ izmeklēšanas tiesnesis VL piemēroja aizturēšanu, ir saistīts ar faktu, ka uzņemšanas centros nebija brīvu vietu. Man jāuzstāj uz to, ka šis pamats nav minēts Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktā. Tādējādi būtu grūti akceptēt, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs varētu tikt ievietots aizturēšanas centrā tikai tāpēc vien, ka uzņemšanas centros nav brīvu vietu. Ņemot vērā Hartas 6. pantā paredzēto tiesību uz brīvību nozīmību un iejaukšanās šajās tiesībās, ko rada šāds aizturēšanas pasākums, smagumu, šo tiesību izmantošanas ierobežojumi ir jāīsteno tikai tiktāl, ciktāl tas ir noteikti nepieciešams (80).
114. Tādējādi es Tiesai ierosinu atbildēt, ka Direktīvas 2013/32 26. pants un Direktīvas 2013/33 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka no brīža, kad trešās valsts valstspiederīgais “citai iestādei” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta nozīmē pauž vēlmi pieteikties starptautiskajai aizsardzībai, pieteikuma iesniedzēju var ievietot aizturēšanas centrā vienīgi Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktā paredzēto iemeslu dēļ.
VII. Secinājumi
115. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es Tiesai ierosinu uz Juzgado de Instrucción nº 3 de San Bartolomé de Tirajana (Sanbartolomes de Tirahanas Izmeklēšanas tiesa Nr. 3, Spānija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesu iestāde – kā izmeklēšanas tiesa – ir uzskatāma par “citu iestādi” šīs tiesību normas izpratnē.
2) Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai, 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka “citai iestādei”, kas ir saņēmusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, bet kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetenta to reģistrēt, ir jāsniedz pieteikuma iesniedzējam atbilstīga informācija, kas tam ļauj uzzināt, kur un kā viņš var iesniegt šādu pieteikumu, un jānosūta lietas materiāli kompetentajai iestādei reģistrācijai, lai pieteikuma iesniedzējam būtu pieeja uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem.
3) Direktīvas 2013/32 26. pants un Direktīvas 2013/33 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka no brīža, kad trešās valsts valstspiederīgais “citai iestādei” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta nozīmē pauž vēlmi pieteikties starptautiskajai aizsardzībai, pieteikuma iesniedzēju var ievietot aizturēšanas centrā vienīgi Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktā paredzēto iemeslu dēļ.