VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2019. gada 4. aprīlī (*)
Civildienests – Ierēdņi – “Eurostat” lieta – Kriminālprocess valstī – Lietas izbeigšana – Lūgums sniegt palīdzību – Trauksmes cēlējs – Nevainīguma prezumpcija – Prasība atcelt tiesību aktu un atlīdzināt zaudējumus
Lietā T‑61/18
Amador Rodriguez Prieto, bijušais Eiropas Komisijas ierēdnis, ar dzīvesvietu Šteinselē [Steinsel] (Luksemburga), kuru pārstāv S. Orlandi, T. Martin un R. García‑Valdecasas y Fernández, advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Mongin un R. Striani, pārstāvji,
atbildētāja,
prasībā, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar ko tiek lūgts galvenokārt atlīdzināt materiālos zaudējumus un morālo kaitējumu, kas esot nodarīts prasītajam, un pakārtoti atcelt Komisijas 2017. gada 28. marta lēmumu, ar ko prasītāja lūgums sniegt palīdzību ir noraidīts,
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. M. Kolinss [A. M. Collins], tiesneši R. Barentss [R. Barents] un J. Pasers [J. Passer] (referents),
sekretārs: L. Ramets [L. Ramette], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 17. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības rašanās fakti
1 Prasītājs Amador Rodriguez Prieto no 1987. līdz 2003. gadam bija ierēdnis Eiropas Komisijā.
2 1998. gada 1. martā prasītājs tika iecelts par C1 nodaļas vadītāju Eurostat (Eiropas Savienības Statistikas birojs) C direktorātā “Informācija un izplatīšana; transports; tehniskā sadarbība ar trešajām valstīm; ārējās tirdzniecības un dalībvalstu savstarpējās tirdzniecības statistika”.
3 Kopš 1996. gada Eurostat nodrošināja, lai sabiedrībā tiktu izplatīti statistikas dati, kuri iegūti ar Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju biroja (OPOCE) palīdzību, kas bija izveidojis tirdzniecības vietu tīklu (turpmāk tekstā – “datashops”). Trīspusējos līgumos, ko Eurostat, OPOCE un datashops bija noslēguši 1996. gadā, bija paredzēta sarežģīta rēķinu aprite, kas Eurostat ļāva saņemt līdz pat 55 % no rēķinā uzrādītās cenas par šiem tirgū laistajiem datiem.
4 Prasītājam viņa direktors B. bija uzdevis apstiprināt izdevumus saistībā ar trīspusējiem līgumiem, kas bija noslēgti tostarp ar sabiedrību Planistat.
5 1998. gada 27. oktobra paziņojumā prasītājs lūdza Eurostat ietvaros veikt iekšējo auditu par šo līgumu pārvaldīšanu. Viņš turklāt arī lūdza, lai viņam tiktu atceltas tiesības parakstīt maksājumu uzdevumus, un ar 1998. gada 27. novembra paziņojumu šis lūgums tika apmierināts.
6 1999. gada septembrī iekšējā auditā tika konstatēti pārkāpumi ar sabiedrībām Eurocost, Eurogramme, Datashop, Planistat un CESD Communautaire noslēgto trīspusējo līgumu finanšu pārvaldībā, kas esot ļāvis saņemt finansējumu, kurš nav ticis pakļauts Komisijas budžeta noteikumiem.
7 2000. gada 3. janvārī iekšējā audita ziņojums tika iesniegts par Komisijas finanšu kontroli atbildīgajā ģenerāldirektorātā.
8 2000. gada 17. martā par Komisijas finanšu kontroli atbildīgais ģenerāldirektorāts vērsās Eiropas Birojā krāpšanas apkarošanai (OLAF). OLAF uzsāka vairākas izmeklēšanas tostarp saistībā ar līgumiem, ko Eurostat bija noslēdzis ar sabiedrībām Eurocost, Eurogramme, Datashop, Planistat un CESD Communautaire, šīm sabiedrībām piešķirtajām subsīdijām un izveidoto rēķinu sagatavošanas sistēmu.
9 2003. gada 19. martā OLAF lietas materiālus saistībā ar līgumu, kas noslēgts ar Planistat, nodeva procureur de la République de Paris [ģenerālprokuroram Parīzē] (Francija), kurš 2003. gada 4. aprīlī uzsāka izziņu par līdzdalību ļaunprātīgā uzticības izmantošanā (piesavināšanās) un tā slēpšanu.
10 2003. gada 11. jūnijā Komisija arī pilnvaroja savu iekšējā audita dienestu, kas sagatavoja trīs ziņojumus, proti, divus ziņojumus – 2003. gada 7. jūlijā un 24. septembrī un gala ziņojumu 2003. gada 22. oktobrī.
11 Pamatojoties uz OLAF 2003. gada 22. aprīļa ziņojumu, Komisija pilnvaroja savu juridisko dienestu iesniegt procureur de la République de Paris sūdzību par X, kas tika izdarīts 2003. gada 10. jūlijā, par līdzdalību ļaunprātīgā uzticības izmantošanā un tā slēpšanu. Šī sūdzība attiecās uz iespējamu līdzekļu piesavināšanos, ko Savienības ierēdņi vai pārstāvji izdarījuši, kaitējot Savienības finansiālajām interesēm. Procureur de la République de Paris uzsāktā izziņa tika paplašināta papildu lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai, 2003. gada 4. augustā iekļaujot tajā uzticības ļaunprātīgas izmantošanas pamatu.
12 2008. gada 11. jūnijā prasītājs informēja Komisiju, ka Francijas policija viņu ir izsaukusi, lai nopratinātu kā liecinieku šajā kriminālprocesā. Līdz ar to saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 19. pantu viņš lūdza iecēlējinstitūcijai (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) atcelt viņa pienākumu ievērot diskrētumu un segt viņa izdevumus par ceļu no Luksemburgas uz Parīzi.
13 2008. gada 30. jūnijā iecēlējinstitūcija atcēla prasītāja pienākumu ievērot diskrētumu, bet noraidīja viņa lūgumu segt ceļa izdevumus. 2008. gada 21. jūlija sūdzība par šo lēmumu tika noraidīta 2008. gada 20. novembrī.
14 2008. gada 7. oktobrī prasītājs tika nopratināts Francijas policijā.
15 2008. gada 22. oktobrī prasītājs iesniedza pirmo lūgumu sniegt palīdzību (reģistrēts ar atsauces numuru D/505/08), pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 24. pantu. Viņš īpaši norādīja, ka, 1998. gada oktobrī prasot veikt iekšējo auditu, viņš esot rīkojies kā trauksmes cēlējs un viņa un konkrētās iestādes kopīgas intereses nosaka, ka šī palīdzība iestādei viņam ir jāsniedz. Viņš uzskata, ka līdz ar to Komisijai esot jāsedz izdevumi par advokāta pakalpojumiem, kas viņam ir radušies, kad Francijas policija viņu izsauca kā liecinieku.
16 Šis pirmais lūgums sniegt palīdzību tika noraidīts 2008. gada 17. decembrī. Komisija norādīja, ka ir uzzinājusi, ka 2008. gada 7. oktobra sēdē prasītājam tika uzrādīta apsūdzība. Tā uzskatīja, ka divi Civildienesta noteikumu 24. panta piemērošanas nosacījumi, proti, draudu, apvainojumu, utt. personai vai ierēdņa īpašumam pastāvēšana un cēloņsakarība starp šiem faktiem un ierēdņa amatu vai veicamajiem pienākumiem, nav izpildīti. Komisijas lēmums netika apstrīdēts.
17 2013. gada 9. septembrī tribunal de grande instance de Paris [Parīzes apgabaltiesas] (Francija) izmeklēšanas tiesnesis pieņēma lēmumu izbeigt lietu saistībā ar visām personām, kurām bija uzrādītas apsūdzības kriminālprocesā, tostarp – prasītājam (turpmāk tekstā – “lēmums par lietas izbeigšanu”).
18 2013. gada 17. septembrī Komisija pārsūdzēja lēmumu par lietas izbeigšanu.
19 Ar 2014. gada 23. jūnija spriedumu cour d’appel de Paris [Parīzes apelācijas tiesa] (Francija) atstāja lēmumu par lietas izbeigšanu negrozītu.
20 2014. gada 27. jūnijā Komisija iesniedza kasācijas sūdzību par cour d’appel de Paris 2014. gada 23. jūnija spriedumu, ar ko lēmums par lietas izbeigšanu tika atstāts negrozīts.
21 Ar 2016. gada 15. jūnija spriedumu Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Francija) noraidīja Komisijas kasācijas sūdzību par cour d’appel de Paris 2014. gada 23. jūnija spriedumu, ar ko lēmums par lietas izbeigšanu tika atstāts negrozīts, tādējādi izbeidzot kriminālprocesu.
22 2016. gada 28. novembrī prasītājs, it īpaši atsaucoties uz 2016. gada 9. septembra spriedumu De Esteban Alonso/Komisija (T‑557/15 P, nav publicēts, EU:T:2016:456, 59. punkts) un Cour de cassation 2016. gada 15. jūnija spriedumu, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu iesniedza otro lūgumu sniegt palīdzību, lai Komisija segtu izdevumus un advokāta honorārus, kas viņam bija radušies savas aizstāvības nodrošināšanai Francijas tiesās. Viņš arī prasīja ar paziņojumu personas lietā atzīt, ka viņš ir trauksmes cēlējs, lai atjaunotu viņa profesionālo reputāciju. Pakārtoti viņš prasīja atlīdzināt zaudējumus, kuru cēlonis ir iestādes, kura nav ņēmusi vērā viņa trauksmes cēlēja statusu un atteikusi viņam aizsardzību, dienesta kļūda.
23 Ar 2017. gada 28. marta lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) otro lūgumu sniegt palīdzību iecēlējinstitūcija atzina par nepieņemamu galvenokārt tādēļ, ka prasītājs to neesot pamatojis ar nevienu jaunu faktu kopš 2008. gada 17. decembra lēmuma noraidīt pirmo lūgumu sniegt palīdzību. Tā turklāt atzina, ka otrais lūgums sniegt palīdzību, kā arī prasība atlīdzināt zaudējumus neesot pamatota.
24 Ar Komisijas 2017. gada 10. aprīļa vēstuli, ar atsauces numuru CMS 16/056, prasītājs tika informēts, ka atbilstoši Komisijas teiktajam pret viņu Eurostat lietas ietvaros ir bijusi ierosināta un slēgta “disciplinārlieta”.
25 2017. gada 28. jūnijā prasītājs iesniedza administratīvu sūdzību par apstrīdēto lēmumu.
26 2017. gada 30. oktobrī šī sūdzība tika noraidīta.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
27 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 5. februārī, prasītājs cēla šo prasību.
28 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2018. gada 4. jūnijā, prasītājs norādīja, ka atsakās no replikas raksta iesniegšanas.
29 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– galvenokārt piespriest Komisijai samaksāt viņam 68 831 EUR kā materiālos zaudējumus un 100 000 EUR kā morālo kaitējumu;
– pakārtoti atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
30 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamā un katrā ziņā – kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
31 Prasības pamatojumam vispirms prasītājs apgalvo, ka viņa lūgums sniegt palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu ir bijis pieņemams un viņa prasība atcelt tiesību aktu, ar ko šīs lūgums ir noraidīts, arī tāda ir. Turpinājumā galvenokārt viņš atsaucas uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību par to, ka Komisija it kā neesot ņēmusi vērā viņa trauksmes cēlēja statusu, un pakārtoti prasa atcelt apstrīdēto lēmumu.
Par lūguma sniegt palīdzību un prasības atcelt apstrīdēto lēmumu pieņemamību
32 Prasības pieteikumā prasītājs apstrīd apstrīdētajā lēmumā pausto Komisijas nostāju, ka otrais lūgums sniegt palīdzību ir nepieņemams.
33 Prasītājs uzskata, ka, lai gan tā ir, ka iecēlējinstitūcijai nav pienākuma palīdzēt ierēdnim, kurš tiek turēts aizdomās par dienesta pienākumu pārkāpšanu, tomēr tas, ka Komisija bija kļuvusi civilprasītāja krimināllietā, neesot bijis obligāts šķērslis, lai tā pēc tam varētu viņam sniegt savu palīdzību. Šajā lietā iecēlējinstitūcijas rīcībā esot bijuši pierādījumi, ka viņš ir rīkojies kā trauksmes cēlējs.
34 Prasītājs apgalvo, ka apstāklis, ka zaudējumi viņam ir nodarīti ar Francijas iestāžu darbībām, neesot šķērslis Civildienesta noteikumu 24. panta piemērošanai. Viņš apstiprina, ka esot izmantojis savu trauksmes cēlēja statusu, lai pierādītu pret viņu izvirzīto apsūdzību un pret viņu vērstā kriminālprocesa turpināšanas nelikumību.
35 Visbeidzot prasītājs apgalvo, ka viņš vienmēr ir apstrīdējis, ka būtu apzināti piedalījies pārvaldes sistēmā, ar ko tiek pārkāpti finanšu noteikumi, ko arī pierādot viņa lūgums atcelt viņam piešķirtās tiesības parakstīt maksājumu uzdevumus. Viņš uzskata, ka, ņemot vērā šos apstākļus, iecēlējinstitūcija būtu varējusi atzīt, ka tās intereses nav pretrunā ar viņa interesēm un ka viņa gadījums ir jānošķir no citu iesaistīto ierēdņu gadījumiem, tostarp attiecībā uz viņa izdevumu par aizstāvību Francijas tiesās segšanu.
36 Komisija būtībā apgalvo, ka prasība atcelt apstrīdēto lēmumu ir nepieņemama, jo otrais lūgums sniegt palīdzību pats par sevi esot bijis nepieņemams tādēļ, ka, pirmkārt, prasītājs tikai esot atkārtojis savu iepriekšējo lūgumu sniegt palīdzību, nenorādot uz jauniem apstākļiem, un, otrkārt, viņš šo jauno lūgumu sniegt palīdzību esot iesniedzis, neizsmeļot iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus.
37 Pirmkārt, attiecībā uz Komisijas argumentāciju saistībā ar otrā lūguma sniegt palīdzību nepieņemamību tādēļ, ka prasītājs neesot norādījis jaunus apstākļus, ir jākonstatē, ka minētajā lūgumā sniegt palīdzību (skat. šī sprieduma 22. punktu) ir ietverts jauns apstāklis salīdzinājumā ar pirmo lūgumu sniegt palīdzību (skat. šī sprieduma 15. punktu), kas bija iesniegts neilgi pēc tam, kad tribunal de grande instance de Paris izmeklēšanas tiesnesis prasītājam bija uzrādījis apsūdzību.
38 Šis jaunais apstāklis ir saistīts ar lēmumu par lietas izbeigšanu, ko izmeklēšanas tiesnesis bija pieņēmis 2013. gada 9. decembrī un kas pēc Komisijas pārsūdzībām divreiz ir atstāts negrozīts, tostarp galīgi – ar Cour de cassation 2016. gada 15. jūnija spriedumu.
39 Lēmums par lietas izbeigšanu un tā atstāšana spēkā pēc tam pārsūdzības stadijā, un kasācijas sūdzības noraidīšana, kas ir pretrunā pārsūdzības un kasācijas sūdzības stadijā iesniegtajos procesuālajos rakstos paustajai Komisijas nostājai, ka prasītājs esot veicis kriminālpārkāpumu, kopā veido jaunu apstākli.
40 Tas tā ir, ka lēmumā par lietas izbeigšanu Francijas izmeklēšanas tiesnesis ir norādījis, “ka ar sistēmu, kas izriet no Eurostat paspārnē noslēgt[o] trīspusējo [līgumu] īstenošanas, [ir] pārkāpts Finanšu regulas” (1977. gada 21. decembris), ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 1977, L 356, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Finanšu regula”) “4.1. punkts”, un cour d’appel de Paris savā 2014. gada 23. jūnija spriedumā ir nospriedusi, “ka noteikumi atkārtotas izmantošanas jomā, kādi ir paredzēti Finanšu regulā, [nav tikuši] ievēroti”.
41 Tomēr šie konstatējumi ir bezpersoniski, nekādā veidā nenorādot uz prasītāju.
42 Turklāt vienlaikus Francijas krimināltiesa ir konstatējusi krāpnieciska nolūka, kā arī līdzekļu ļaunprātīgas izmantošanas neesamību un paudusi vairākas atziņas, proti, pirmām kārtām – datashops sistēma, lai gan tā neatbilst Finanšu regulai, Eiropas Savienības revīzijas palātas ieskatā, ir bijusi “nepieciešamība minētās regulas nepiemērotības dēļ” un tajā ir “tikai pārņemta sistēma, ko OPOCE jau pilnībā likumīgi izmanto”; otrām kārtām – “esošās kopienu procedūras nav ļāvušas nodrošināt elastīgā un funkcionālā ietvarā Eurostat radīto datu pārdošanu un [bez] piemērotas procedūras [bija] jāatrod risinājumi, kas ļautu Eurostat pildīt savu uzdevumu”, un trešām kārtām – “finanšu kontrolei, kas sākotnēji bija saistīta ar datashops tīkla izveidošanu un kas nebija labvēlīga tāda tīkla izveidošanai ar trīspusējo vienošanos sistēmu, [nebija] nekādas intereses par to, kā tas darbosies, kas rad[īja] Eurostat atbildīgajām amatpersonām situāciju, kurā viņiem bija jārīkojas “kā labāk” [un] laikā, kad Komisijas stratēģija bija palielināt statistikas datu piedāvājumu ļoti lielā pieprasījuma dēļ” (lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu; cour d’appel de Paris 2014. gada 23. jūnija spriedums).
43 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājs, atsaucoties uz Francijas nolēmumiem krimināllietā, ir pareizi norādījis uz jaunu apstākli.
44 Otrkārt, attiecībā uz otrā lūguma sniegt palīdzību nepieņemamību tādēļ, ka prasītājs neesot izsmēlis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus, ir jānorāda, ka šis arguments ir balstīts uz pieņēmumu, ka šajā lietā ir piemērojams Civildienesta noteikumu 24. pants par palīdzības sniegšanu, un līdz ar to saskaņā ar šo Civildienesta noteikumu administrācijas tiešā atbildība ir pakārtota valsts tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanai pret trešajām personām, kas ir nodarījušas kaitējumu.
45 Taču turpmāk šī sprieduma 46.–59. punktā izklāstītajam šis pieņēmums ir kļūdains.
46 Civildienesta noteikumu 24. pantā ir noteikts:
“Savienība palīdz visiem ierēdņiem, jo sevišķi tiesvedībā pret jebkuru personu, kura izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, kuru ierēdnis vai viņa ģimenes loceklis guvis sava amata vai pienākumu dēļ.
Šādos gadījumos Savienība kopīgi un katra atsevišķi atlīdzina ierēdnim radušos zaudējumus tiktāl, ciktāl ierēdnis neradīja zaudējumus ne apzināti, ne arī aiz nopietnas nolaidības, un tas nav saņēmis atlīdzību no personas, kura nodarīja zaudējumus.”
47 Saskaņā ar judikatūru Civildienesta noteikumu 24. panta mērķis ir sniegt ierēdņiem un darbiniekiem drošību pašreiz un nākotnē, lai ļautu viņiem dienesta vispārējās interesēs labāk pildīt savus dienesta pienākumus (spriedumi, 1986. gada 12. jūnijs, Sommerlatte/Komisija, 229/84, EU:C:1986:241, 19. punkts; 2000. gada 27. jūnijs, K/Komisija, T‑67/99, EU:T:2000:169, 35. punkts, un 2011. gada 20. jūlijs, Gozi/Komisija, F‑116/10, EU:F:2011:124, 12. punkts). Tātad iestādes pienākums sniegt palīdzību attiecas gan uz tās darbinieku aizsardzību, gan uz savu interešu aizsardzību un līdz ar to tas balstās uz interešu kopības pieņēmumu. Tādējādi ir ticis nospriests, ka administrācijai nevar noteikt pienākumu sniegt palīdzību ierēdnim, par kuru ir aizdomas, ka viņš nopietni nav ievērojis savus profesionālos pienākumus, un kuru var saukt pie disciplināratbildības (spriedums, 2010. gada 23. novembris, Wenig/Komisija, F‑75/09, EU:F:2010:150, 49. punkts).
48 Vēl konkrētāk un saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Civildienesta noteikumu 24. pantā paredzētais pienākums sniegt palīdzību ir vērsts uz to, lai iestāde aizstāvētu ierēdņus pret trešo personu rīcību, nevis pret pašas iestādes izdotiem aktiem, kuru kontroli regulē citas Civildienesta noteikumu normas (spriedumi, 2016. gada 9. septembris, De Esteban Alonso/Komisija, T‑557/15 P, nav publicēts, EU:T:2016:456, 45. punkts, un 2018. gada 13. jūlijs, Curto/Parlaments, T‑275/17, EU:T:2018:479, 111. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2011. gada 12. jūlijs, Komisija/Q, T‑80/09 P, EU:T:2011:347, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Izskatāmajā lietā Francijas tiesu iestādes 2008. gada 7. oktobrī prasītājam uzrādīja apsūdzību. Apsūdzība tika uzrādīta laikā, kad bija pagarināts kriminālprocess, ko šīs tiesu iestādes uzsāka 2003. gada 4. aprīlī, pamatojoties uz 2003. gada 19. martā OLAF sniegto informāciju, un pēc sūdzības par X, ko Komisija bija iesniegusi 2003. gada 10. jūlijā.
50 Pēc lietas izbeigšanas lēmuma par labu visām personām, kurām bija uzrādītas apsūdzības, tostarp prasītājam, Francijas kriminālprocess turpinājās tādēļ, ka par lēmumu izbeigt lietu Komisija bija iesniegusi apelācijas sūdzību, kas tika noraidīta ar cour d’appel de Paris 2014. gada 23. jūnija spriedumu, ar ko pārsūdzētais lēmums tika atstāts negrozīts, un tādēļ, ka par šo spriedumu Komisija bija iesniegusi kasācijas sūdzību, kas tika noraidīta ar Cour de cassation 2016. gada 15. jūnija spriedumu.
51 Jānorāda, kā Vispārējā tiesa jau ir konstatējusi attiecībā uz F. De Esteban Alonso apstākļos, kurā tika pieņemts 2016. gada 9. septembra spriedums De Esteban Alonso/Komisija (T‑557/15 P, nav publicēts, EU:T:2016:456, 49. punkts), ka Francijas tiesu iestāžu veiktās darbības, it īpaši apsūdzības uzrādīšana prasītājam, nav rīcība, kas ir minēta Civildienesta noteikumu 24. pantā. Šīs darbības ir ne vien daļa no konkrētā kriminālprocesa parastas norises, bet prasītājs arī nevienā brīdī nav konkrēti apgalvojis, ka tās būtu uzskatāmas par prettiesiskām darbībām, ko šīs Francijas tiesu iestādes ir vērsušas pret viņu, un ka tādējādi Komisijai būtu pamats sniegt palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu.
52 Tomēr no judikatūras būtībā izriet, ka, lai gan Civildienesta noteikumu 24. panta pirmajā daļā minētais pienākums sniegt palīdzību ir Civildienesta noteikumos paredzēta būtiska garantija ierēdnim, lai arī šis pienākums nav atkarīgs no tā, vai iepriekš ir konstatēts, ka rīcība, kuras dēļ ierēdnis lūdzis sniegt palīdzību, ir bijusi prettiesiska, vēl arī ir vajadzīgs, lai ierēdnis iesniegtu pierādījumus, kuri no pirmā acu uzmetiena ļauj domāt, ka šī rīcība attiecas uz ierēdni viņa statusa un amata pienākumu dēļ un ir prettiesiska atbilstoši piemērojamajām valsts tiesībām (spriedums, 2010. gada 23. novembris, Wenig/Komisija, F‑75/09, EU:F:2010:150, 48. punkts).
53 Šajā lietā tā tas nav, jo prasītājs konkrēti neapgalvo, ka Francijas tiesu iestādes pret viņu būtu rīkojušās prettiesiski, un šajā ziņā nesniedz nekādus pierādījumus.
54 Turklāt ir jākonstatē, ka patiesībā prasītājs lūdz Komisijas palīdzību nevis pret trešo personu rīcību, bet pret šīs pašas iestādes darbībām – darbībām, kas ir bijušas pamatā pret viņu uzsāktam kriminālprocesam, un galvenokārt, kuru dēļ kriminālprocess ir ildzis līdz pat Cour de cassation 2016. gada 15. jūnija spriedumam.
55 Ir taisnība, ka prasītājam apsūdzību ir uzrādījušas Francijas tiesu iestādes, tomēr tā ir Komisija, kas ar informāciju, ko tā sniedza šīm iestādēm, un ar sūdzības iesniegšanu, bija kriminālprocesa pamatā. Turklāt un it īpaši tieši Komisija bija iemesls, kādēļ šis kriminālprocess turpinājās pēc lēmuma par lietas izbeigšanu.
56 Prasības pieteikumā prasītājs uzskata – “ja arī Komisijai varēja šķist, ka ir jāiesniedz civilprasība krimināllietā, lai nodrošinātu Savienības finansiālo interešu aizsardzību, tomēr nebija nekāda iemesla kriminālprocesam pret [viņu] turpināties, [..] jo Komisija zināja, ka viņam nevar pārmest apzinātu piedalīšanos viņa priekšniecības izveidotā nelikumīgā datashops pārvaldības sistēmā”.
57 No iepriekš konstatētā izriet, ka, tā kā darbības, par kurām prasītājs lūdz palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu, nav Francijas tiesu iestāžu darbības (darbības, kuru likumība turklāt netiek konkrēti apstrīdēta, skat. šī sprieduma 51.–53. punktu), bet gan pašas Komisijas darbības, šī tiesību norma atbilstoši judikatūrai, kas ir atgādināta šī sprieduma 48. punktā, šajā lietā nav piemērojama.
58 Līdz ar to nevar atbalstīt Komisijas argumentu par otrā lūguma sniegt palīdzību nepieņemamību, kas ir balstīts uz to, ka prasītājs neesot izmantojis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus.
59 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas argumenti, uz kuriem balstoties tā uzskata, ka prasība atcelt tiesību aktu ir nepieņemama tādēļ, ka tajā neesot jaunu apstākļu un neesot ievēroti Civildienesta noteikumu 24. panta piemērošanas nosacījumi, ir jānoraida.
Par lietas būtību
60 Pakārtoti savam lūgumam sniegt palīdzību un gadījumā, ja tas tiktu noraidīts, prasītājs savā lūgumā sniegt palīdzību un administratīvajā sūdzībā apgalvoja, ka Komisija ir kļūdījusies, neņemot vērā apstākli, ka viņš ir rīkojies kā trauksmes cēlējs. Šajā ziņā prasītājs atsaucās uz Civildienesta noteikumu 22.a pantu. Komisija par viņa lomu faktu atklāšanā esot uzzinājusi, vēlākais, brīdī, kad 2003. gadā tika sagatavots tās iekšējā audita dienesta gala ziņojums. Viņš norādīja – ja pret viņu būtu bijusi uzsākta disciplinārlieta, viņš varētu izmantot Civildienesta noteikumu IX pielikuma 21. pantu, saskaņā ar kuru iestāde sedz izdevumus par aizstāvību ierēdnim, kurš disciplinārlietas iznākumā netiek disciplināri sodīts.
61 Prasītājs apstrīdēja, ka būtu apzināti piedalījies problemātiskajā pārvaldības sistēmā. Viņš esot drīz vien informējis par savām šaubām attiecībā uz šo sistēmu. Viņš neesot zinājis, ka datashops tīkla ieviešanā nav iesaistīta finanšu kontrole. Viņš esot pieprasījis iekšējo auditu un prasījis viņam atcelt paraksta tiesības. Viņš esot bijis sasaistīts šajā lietā. Turklāt tikai 2017. gada 10. aprīlī viņš esot uzzinājis par disciplinārlietu, kura pret viņu ir tikusi ierosināta.
62 Tādējādi prasītājs uzskatīja, ka Komisija ir pārkāpusi pienākumu aizsargāt trauksmes cēlējus, kas ir pārkāpums, ko esot pastiprinājis pieteikums par civilprasību krimināllietā, pārsūdzība par lēmumu par lietas izbeigšanu un pēc tam kasācijas sūdzība par cour d’appel de Paris 2014. gada 23. jūnija spriedumu, ar ko šīs lēmums tika atstāts negrozīts, tādējādi viņu nepamatoti vainojot par apzinātu piedalīšanos sistēmā, ar ko tiek pārkāpta Finanšu regula.
63 Prasītājs tādējādi uzskatīja, ka viņam nodarīto kaitējumu veido, pirmkārt, materiālie zaudējumi par aizstāvības izdevumiem, kas viņam ir radušies Francijas kriminālprocesā, 68 331 EUR apmērā un, otrkārt, morālais kaitējums no netaisnības sajūtas no kriminālprocesa, kas vērsts pret viņu, par faktiem, kuru atklāšanā viņš pats bija piedalījies, 90 000 EUR apmērā. Viņš turklāt arī prasīja Komisijai personas lietā iekļaut paziņojumu, ar ko viņš tiek atzīts par trauksmes cēlēju Eurostat lietā, lai atjaunotu viņa profesionālo reputāciju.
64 Prasības pieteikumā prasītājs būtībā nemaina savu nostāju. Neatzīstot, ka viņš ir trauksmes cēlējs, esot pārkāpts Civildienesta noteikumu 22.a pants un rūpības pienākums. Apstāklis, ka šī tiesību norma Civildienesta noteikumos ir ietverta tikai 2004. gadā, neesot šķērslis, lai Komisija 2016. gadā atzītu, ka attiecīgajā laikposmā viņš ir bijis trauksmes cēlējs saskaņā ar šādam statusam Civildienesta noteikumu 11. un 12. pantā noteiktajiem pienākumiem. Saskaņā ar rūpības pienākumu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principu Komisijai esot bijis jānošķir viņa gadījums no pārējām personām, pret kurām tika veikta pirmstiesas izmeklēšana, Eurostat lietā.
65 Turklāt prasītājs norāda, ka Komisija, kas vēlākais 2003. gada 22. oktobrī bija informēta par viņa lomu, par to neziņoja Francijas tiesu iestādēm un netaisnīgi pagarināja pret viņu uzsākto kriminālprocesu, lai gan tā nevarēja nezināt, ka viņš nav apzināti piedalījies datashops sistēmā. Prasītāja ieskatos, apstāklis, ka Komisija nav viņu nodrošinājusi pret visiem zaudējumiem, kas ir radušies tikai tādēļ, ka viņš ir bijis nodaļas vadītājs laikā, kad Eurostat lieta tika atklāta, ir uzskatāms par dienesta pārkāpumu. Visbeidzot saistībā ar disciplinārlietu, ko Komisija pret viņu uzsāka, viņš norāda, ka Komisijas minētie iemesli tās izbeigšanai neatjaunojot viņa profesionālo reputāciju, bet ļaujot saglabāties šaubām par veidu, kādā viņš bija pildījis savus pienākumus.
66 Attiecībā uz Civildienesta noteikumu 24. pantu prasītājs apgalvo, ka pat pēc Cour de cassation 2016. gada 15. jūnija sprieduma Komisija nepareizi turpina uzstāt, ka tās intereses esot pretrunā viņa interesēm, un tas esot šķērslis jebkādai palīdzības iespējai.
67 Komisija apstrīd prasītāja nostāju. Civildienesta noteikumos 22.a pants esot iekļauts tikai 2004. gada 1. maijā. Prasītājs nevarot pārmest Komisijai, ka tā nav viņam piešķīrusi statusu, kas nav pastāvējis laikā, kad tika iesniegts paziņojums par audita pieprasījumu. Attiecībā uz it kā rūpības pienākuma pārkāpumu saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis pienākums neļaujot piešķirt priekšrocības, kas ar šo statusu netiek nepiedāvātas. Jautājumā par it kā zaudējuma palielinājumu ar tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu Komisija esot tikai izmantojusi savas tiesības. Jautājumā par it kā pārkāpumu, uzsākot disciplinārlietu, esot skaidrs, ka disciplinārlietas rezultātā nav pieņemts neviens akts saistībā ar prasītāju, kas izskaidrojot, kāpēc viņš par to nav bijis informēts. Ar vienīgi formālas disciplinārlietas uzsākšanu, kas nekad nav bijusi publiskota un kuras rezultātā nav veikta neviena izmeklēšanas darbība, prasītājam neesot varēts nodarīt zaudējumus.
68 Attiecībā uz apgalvoto Civildienesta noteikumu 24. panta pārkāpumu Komisija atgādina savu nostāju saistībā ar otrā lūguma sniegt palīdzību nepieņemamību saskaņā ar šo tiesību normu un norāda, ka katrā ziņā minētais lūgums esot bijis nepamatots tādēļ, ka tas attiecās uz izdevumu segšanu, kas prasītājam bija radušies, lai pierādītu savu nevainīgumu situācijā, kad Komisijas intereses un ieinteresētās personas intereses neviena brīdī nav pārstājušas būt savstarpējā pretrunā, nevis uz izdevumu segšanu, kas prasītājam bija radušies, lai aizstāvētos pret trešo personu vai trešo personu nelikumībām darbībām.
Par prasījumiem par zaudējumu atlīdzību
69 Civildienesta noteikumu 22.a pantā ir noteikts:
“1. Ierēdnim, kuram savu pienākumu veikšanas laikā vai saistībā ar to kļūst zināmi fakti, kas rada aizdomas par iespējamu nelikumīgu darbību, tostarp krāpšanu vai korupciju, kaitējumu Savienības interesēm, vai par rīcību, kas saistīta ar profesionālo pienākumu veikšanu, kas varētu būt saistīti ar Savienības ierēdņu pienākumu nepildīšanu, nekavējoties jāinformē vai nu savs tiešais priekšnieks, vai ģenerāldirektors, vai, ja ierēdnis uzskata par lietderīgu, ģenerālsekretārs, vai personas līdzvērtīgā amatā, vai tieši Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF).
[..]
3. Iestādē pret ierēdni nedrīkst rasties aizspriedums, ka tas ir paziņojis 1. un 2. punktā minēto informāciju, ja vien viņš rīkojies pamatoti un godīgi.”
70 Civildienesta noteikumu 22. pants, ar kuru visiem ierēdņiem ir noteikts pienākums sniegt informāciju par faktiem, kas rada aizdomas par iespējamu nelikumīgu darbību vai par Savienības ierēdņu pienākumu nepildīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 8. oktobris, Bermejo Garde/EESK, T‑530/12 P, EU:T:2014:860, 103.–106. punkts), stājās spēkā 2004. gada 1. maijā.
71 Turklāt ir jāpiebilst, ka ierēdnim, kurš pirms 2004. gada 1. maija bija uzņēmies iniciatīvu brīdināt savu priekšniecību par sev zināmām nelikumībām vai par tiesību aktos noteikto pienākumu nepildīšanu, ar ko varētu tikt aizskartas Savienības finansiālās intereses, jau bija tiesības izmantot iestādes, kuras dienestā viņš strādāja, aizsardzību pret jebkādu iespējamo atriebību šīs informēšanas dēļ, kā arī neciest no šīs iestādes aizspriedumiem, ja vien ierēdnis bija rīkojies pamatoti un godīgi.
72 Tomēr papildus jānorāda, ka, lai arī šī ierēdnim paredzētā aizsardzība viņu nodrošina pret zaudējumiem no iestādes puses, tomēr tā nevar būt pamats viņu pasargāt no izmeklēšanas, kuras mērķis ir konstatēt, vai un cik lielā mērā ierēdnis pats ir bijis iesaistīts pārkāpumos, par ko ir ziņojis. Vēl jo vairāk, ierēdņa iniciatīva ziņot par šādiem pārkāpumiem, ja šādā izmeklēšanā tiek apstiprināta ierēdņa saistība ar paziņotajiem apstākļiem, var būt atbildību mīkstinošs apstāklis iespējamās sankcijas procedūrās, ko iestāde uzsāk pēc šīs izmeklēšanas, kā turklāt arī ir norādīts [Eiropas Komisijas] priekšsēdētāja vietnieka M. Šefšoviča 2012. gada 6. decembra paziņojumā Komisijai SEC(2012) 679 final par Ziņošanas pamatnostādnēm (whistleblowing) (3. punkts in fine).
73 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāja pieprasītais trauksmes cēlēja statuss katrā ziņā nevar viņu nodrošināt pret procedūrām, kuru mērķis ir konstatēt viņa iespējamo saistību ar paziņotajiem faktiem.
74 Tātad jautājums šajā lietā nav tik lielā mērā par to, vai prasītājam bija vai nebija jāsaņem trauksmes cēlēja statuss, kā par to, vai, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus, Komisija, ar savām darbībām paildzinot kriminālprocesa turpināšanu pēc lēmuma par lietas izbeigšanu, ir rīkojusies nelikumīgi.
75 Saistībā ar to, ka pēc lietas izbeigšanas lēmuma pieņemšanas kriminālprocess turpinājās, jo šis lēmums tika pārsūdzēts un pēc tam tika iesniegta kasācijas sūdzība par cour d’appel de Paris 2014. gada 23. jūnija spriedumu, ar ko minētais lēmums tika atstāts negrozīts, ir jāatgādina, ka spēja aizstāvēt savas tiesības, vēršoties tiesā, un no tās izrietošā tiesas kontrole ir tāda vispārējā tiesību principa izpausme, kurš ir balstīts dalībvalstu kopējās konstitucionālajās tradīcijās un ir arī nostiprināts Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 6. un 13. pantā (spriedumi, 1986. gada 15. maijs, Johnston, 222/84, EU:C:1986:206, 17. un 18. punkts, un 1998. gada 17. jūlijs, ITT Promedia/Komisija, T‑111/96, EU:T:1998:183, 60. punkts), un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā. Tā kā tiesu pieejamība ir pamattiesības un vispārējais princips, ar ko tiek nodrošināts tiesiskums, tad apstākli, ka iestāde ir cēlusi prasību tiesā, var uzskatīt par dienesta pārkāpumu tikai ārkārtējos apstākļos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 28. septembris, Frederiksen/Parlaments, T‑48/97, EU:T:1999:175, 97. punkts).
76 Šajā lietā ir jāatzīst, ka, lai kas arī būtu minēts lēmumā par lietas izbeigšanu un cour d’appel de Paris 2014. gada 23. jūnija spriedumā par šī lēmuma atstāšanu spēkā, kuros Francijas krimināltiesa būtībā atzina, ka par konstatētajiem pārkāpumiem lielākā mērā ir vainojama Savienības tiesiskā regulējuma nepiemērotība, nevis apsūdzētie ierēdņi, kuri bija tikai meklējuši Eurostat interesēm atbilstošus risinājumus šāda nepiemērota tiesiskā regulējuma ietvaros, šīs lietas apstākļi nešķiet tik ārkārtēji, lai varētu izdarīt secinājumu, ka minētā lēmuma pārsūdzēšana un par minēto spriedumu iesniegtā kasācijas sūdzība būtu Komisijas dienesta pārkāpums. No tā izriet, ka prasītājam, šķiet, nav pamata prasīt atlīdzināt materiālos zaudējumus un morālo kaitējumu par to, ka no 2003. līdz 2016. gadam pret viņu bija vērsts kriminālprocess.
Par prasījumiem atcelt tiesību aktu
77 Attiecībā uz to, ka pēc tam, kad ar Cour de cassation 2016. gada 15. jūnija spriedumu prasītājs tika kriminālprocesuāli attaisnots, Komisija atteicās segt prasītāja izdevumus par aizstāvību, kas bija radušies valsts kriminālprocesā, ir jānorāda, ka šī atteikuma pamatojums atbilstoši Komisijas izklāstītajam tās lēmumā noraidīt lūgumu sniegt palīdzību un pēc tam – lēmumā noraidīt administratīvo sūdzību, skaidri neatbildot uz dažām prasītāja bažām administratīvajā procedūrā, tomēr ļauj saprast īsto iemeslu, kādēļ Komisija ir noraidījusi otro lūgumu sniegt palīdzību.
78 Attiecībā uz prasītāja bažām šķiet, ka, atsaucoties uz Civildienesta noteikumu 22.a pantu un 24. pantu, par kuriem ir konstatēts, ka otrais minētais nav piemērojams šajā lietā (skat. šī sprieduma 57. punktu) un pirmais minētais ir nepiemērots, lai nodrošinātu prasītāju pret iespējamiem kriminālprocesiem vai disciplinārlietām (skat. šī sprieduma 73. punktu), prasītājs būtībā pauda, ka Eurostat lietā viņš nav vainīgs.
79 Tādējādi kopš administratīvās procedūras sākuma prasītājs apgalvoja, ka viņam ir tikusi sniegta pārliecinoša informācija par datashops sistēmas likumību un derīgumu, ka viņš ir bijis labticīgs un nekad nav apzināti piedalījies strīdīgajā shēmā, ka viņš drīz vien ir cēlis trauksmi un šajā lietā viņš noteikti ir bijis sasaistīts. Tieši šīs pārliecības dēļ, saskaroties ar Francijas labvēlīgajiem nolēmumiem krimināllietā, viņš Komisijai ir lūdzis segt viņa izdevumus par aizstāvību, kas bija radušies kriminālprocesā valstī, kā arī atlīdzināt morālo kaitējumu no netaisnības sajūtas saistībā ar Komisijas nesniegto aizsardzību, lai gan Eurostat lietā viņš bija rīkojies kā trauksmes cēlējs. Šī iemesla dēļ viņš arī prasīja ievietot viņa personas lietā paziņojumu, ar ko viņš tiek atzīts par trauksmes cēlēju, lai atjaunotu savu profesionālo reputāciju.
80 Pēc tam, kad viņš tika attaisnots kriminālprocesā, prasītājs otrajā lūgumā sniegt palīdzību un pēc tam – savā administratīvajā sūdzībā turklāt ir norādījis, ka līdzīga iznākuma rezultātā disciplinārlietā viņam tiktu segti izdevumi par aizstāvību saskaņā ar Civildienesta noteikumu XI pielikuma 21. pantu.
81 Taču Komisija savos lēmumos noraidīt lūgumu sniegt palīdzību un pēc tam – administratīvo sūdzību, nav sniegusi skaidru atbildi par šīm prasītāja bažām. Prasītāja pausto saistībā ar Civildienesta noteikumu 22.a pantu un 24. pantu tā ir noraidījusi no tehniskā viedokļa.
82 Tomēr Komisija ir norādījusi savus apsvērumus, kuros parādās, ka administratīvajā procedūrā tās noraidījums segt prasītāja izdevumus galīgajā analīzē izriet nevis no tā, ka šīs Civildienesta noteikumu normas nav piemērojamas no tehniskā viedokļa, bet gan, acīmredzot, tādēļ, ka prasītājs ir vainīgs tiesību aktos paredzēto pienākumu pārkāpumā.
83 Tādējādi Komisija lēmumā noraidīt lūgumu sniegt palīdzību un pēc tam – administratīvo sūdzību, treknrakstā divas reizes ir uzsvērusi apstākli, ka Cour de cassation 2016. gada 15. jūnija spriedumā šī tiesa bija apstiprinājusi “Eiropas fiskālo noteikumu neievērošanu” un norādījusi uz “pietiekamu” pierādījumu neesamību, lai apsūdzētās personas nodotu tiesai, kas izskata lietu pēc būtības.
84 Turklāt Komisija lēmumā noraidīt administratīvo sūdzību ir norādījusi uz vērtējumu, ka “[tās] intereses kriminālprocesa laikā bija pretējas [prasītāja] interesēm, kā rezultātā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu, pat gadījumā, ja tiek pieņemts spriedums[, ar ko lēmums par lietas izbeigšanu tiek atstāts spēkā], nevar pamatot lūgumu sniegt palīdzību, lai segtu zaudējumus, kas radušies šīs procedūras dēļ vai saistībā ar to”.
85 Ir jākonstatē, ka, lai arī acīmredzami Komisijas intereses kriminālprocesā bija pretējas prasītāja interesēm, tomēr šis interešu konflikts loģiski nevarēja turpināties pēc Cour de cassation sprieduma, ar ko lēmums par lietas izbeigšanu tika atstāts spēkā, ciktāl Komisija turpināja uzskatīt, ka prasītājs, lai gan atbrīvots no kriminālatbildības, bija pārkāpis savus tiesību aktos paredzētos pienākumus.
86 Turklāt apstiprinājums tam, ka Komisija pat pēc Cour de cassation 2016. gada 15. jūnija sprieduma patiesībā saglabāja šo prasītāju apsūdzošo viedokli, ir rodams arī iebildumu rakstā.
87 Iebildumu rakstā Komisija ir norādījusi, ka “lēmuma par kriminālprocesa izbeigšanu pieņemšanas apstākļi (šajā lēmumā netiek izslēgta finanšu manipulāciju iespēja) un disciplinārlietas neiespējamība nekliedē nesavienojamas lietas dalībnieku interešu pretrunas un pamato, kāpēc [tā] nemaina savu lēmumu nepiešķirt palīdzību”.
88 Galu galā šķiet, ka Komisijas lēmums nesegt prasītāja izdevumus par aizstāvību, kas viņam bija radušies valsts procesā, tik lielā mērā neizriet no tā, ka Civildienesta noteikumu 24. pants nav piemērojams no tehniskā viedokļa, par ko Komisija iesākumā norāda, ka tas nebūtu bijis nepārvarams šķērslis minēto izdevumu segšanai, kā no pastāvošām “nesavienojamām interešu pretrunām”, tātad – no Komisijas nemainīga viedokļa, ka prasītājs ir pārkāpis savus tiesību aktos paredzētos pienākumus.
89 Tomēr, tā kā pret prasītāju vairs netika vērsta kriminālvajāšana valsts kriminālprocesā un Francijas tiesa turklāt nekad viņu personīgi nav uzrādījusi kā finanšu noteikumu pārkāpēju, un turklāt apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī attiecībā uz viņu nebija pieņemts neviens lēmums par disciplinārsoda piemērošanu, kurā būtu konstatēts tiesību aktu pārkāpums, prasītājs bija ne vien atbrīvots no kriminālatbildības kriminālprocesā Francijā, bet uz viņu arī noteikti attiecās nevainīguma prezumpcija jautājumā par tiesību aktos viņam paredzēto pienākumu ievērošanu.
90 Ir taisnība, ka prasītājs tieši neizvirza pamatu, kas būtu balstīts uz nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu. Tas tādēļ, ka, būdams pārliecināts par savu nevainīgumu, viņš uz to tieši atsaucas, vēršoties pret apstrīdēto lēmumu. Tomēr šāda nostāja vienmēr ietver a majore ad minus, kā prasītājs to turklāt ir apstiprinājis tiesas sēdē, atsaukšanos uz nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, it īpaši, ja pēc tam, kad prasītājs bija apgalvojis, ka nav vainīgs (skat. šī sprieduma 79. punktu), viņš ir norādījis, ka ar savu rīcību “Komisija [ļāva] saglabāties šaubām par veidu, kādā viņš [bija] pildījis savus uzdevumus [un] par viņa profesionālo reputāciju”.
91 Jāatgādina, ka nevainīguma prezumpcijas, kas ir Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punktā un Pamattiesību hartas 48. panta 1. punktā noteiktas pamattiesības, piešķir indivīdiem tiesības, kuru ievērošanu garantē Savienības tiesa (spriedumi, 2006. gada 4. oktobris, Tillack/Komisija, T‑193/04, EU:T:2006:292, 121. punkts; 2008. gada 8. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑48/05, EU:T:2008:257, 209. punkts, un 2012. gada 12. jūlijs, Komisija/Nanopoulos, T‑308/10 P, EU:T:2012:370, 90. punkts).
92 Šis princips, kas ir viena no pamattiesībām (spriedumi, 1999. gada 8. jūlijs, Montecatini/Komisija, C‑235/92 P, EU:C:1999:362, 175. punkts, un 2006. gada 4. oktobris, Tillack/Komisija, T‑193/04, EU:T:2006:292, 121. punkts), kuras pašas atbilstoši Tiesas judikatūrai ir Savienības tiesību vispārīgie principi (spriedums, 2006. gada 27. septembris, Dresdner Bank u.c./Komisija, T‑44/02 OP, T‑54/05 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP, EU:T:2006:271, 61. punkts), ir piemērojams administratīvajos procesos, ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu un tam sekojošo sodu raksturu un bardzību (skat. konkurences jomā spriedumus, 2004. gada 8. jūlijs, JFE Engineering/Komisija, T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00, EU:T:2004:221, 178. punkts; 2006. gada 27. septembris, Dresdner Bank u.c./Komisija, T‑44/02 OP, T‑54/05 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP, EU:T:2006:271, 61. punkts, un 2011. gada 5. oktobris, Romana Tabacchi/Komisija, T‑11/06, EU:T:2011:560, 129. punkts). No tā izriet, ka tiesības uz nevainīguma prezumpciju, pat tad, ja netiek veikta kriminālvajāšana, attiecas uz ierēdni, kuru apsūdz par tiesību normu pārkāpumu, kas ir pietiekami smags, lai pamatotu OLAF izmeklēšanu, kuru ņemot vērā, administrācija varēs piemērot visus nepieciešamos un attiecīgā gadījumā – bargus pasākumus (spriedumi, 2012. gada 28. marts, BD/Komisija, F‑36/11, EU:F:2012:49, 51. punkts, un 2015. gada 29. aprīlis, CJ/ECDC, F‑159/12 un F‑161/12, EU:F:2015:38, 154. punkts).
93 Šajā lietā prasītāja lūgumu segt tam valsts kriminālprocesā radušos izdevumus noraidīdama pēc būtības tādēļ, ka ar prasītāju ir nesavienojamas interešu pretrunas, Komisija ir pārkāpusi prasītāja tiesības uz nevainīguma prezumpciju.
94 Attiecībā uz tiesas sēdē izvirzīto Komisijas argumentu, ka brīdī, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, nesavienojamas interešu pretrunas juridiski vēl turpinājās, jo lēmums izbeigt “disciplinārlietu” tika pieņemts tikai pēc vairākām dienām – 2017. gada 10. aprīlī, ir jānoraida turpmāk minēto iemeslu dēļ.
95 Vispirms tas, ka saskaņā ar Komisijas lietoto neskaidro formulējumu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī pret prasītāju ir uzsākta “disciplinārlieta”, ne tikai netiek pierādīts, bet, šķiet, pat ir noraidāms. Proti, nešķiet, ka lietas CMS 04/002 uzsākšana 2004. gada janvārī pēc tam, kad tika saņemts lūgums par prasītāja imunitātes pret tiesvedību atcelšanu, nozīmēja, ka pret prasītāju tiek uzsākta disciplinārlieta vai arī administratīvā izmeklēšana. Turklāt un katrā ziņā 2010. gadā šī lieta CMS 04/002 tika izslēgta no CMS (“Case Management System” (Lietu pārvaldības sistēma)), un pēc tam 2012. gadā tā tika iznīcināta, beidzoties arhīva lietu glabāšanas termiņam.
96 Turpinājumā un katrā ziņā, pat pieņemot, ka lēmuma pieņemšanas brīdī pret prasītāju bija uzsākta procedūra, Komisija nevarēja, nepieļaujot pārkāpumu, noraidīt otro lūgumu sniegt palīdzību, to pamatodama ar savu apsūdzošo viedokli, un tad pēc dažām dienām izbeigt šo iespējamo procedūru, lai gan šīs procedūras mērķis tieši bija apstiprināt vai atspēkot šo viedokli.
97 Visbeidzot, lai gan no Komisijas argumenta izriet, ka nevainīguma prezumpcija uz prasītāju attiecas tikai pēc šīs iespējamās procedūras izbeigšanas, ir pakārtoti jānorāda, ka, pirmkārt, nevainīguma prezumpcija attiecas uz ierēdni visās stadijās, pirms tiek pieņemts lēmums, ar ko tiek konstatēta viņa vaina, un, otrkārt, prasības stadijā Vispārējā tiesā Komisija patiesībā turpināja pārkāpt prasītāja nevainīguma prezumpciju, savai aizstāvībai apgalvodama, ka “disciplinārlietas iespējas izslēgšana nekliedē lietas dalībnieku nesavienojamās interešu pretrunas”.
98 Rezumējot visus iepriekš minētos apsvērumus, no kuriem izriet, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu, šis lēmums ir jāatceļ, atgādinot, ka Komisijai ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu spriedumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
99 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī paša reglamenta 134. panta 2. punktu, ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali.
100 Tā kā Komisijai nolēmums galvenokārt ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) Noraidīt prasījumus par zaudējumu atlīdzību.
2) Atcelt Eiropas Komisijas 2017. gada 28. marta lēmumu, ar ko Amador Rodriguez Prieto lūgums sniegt palīdzību ir noraidīts.
3) Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina A. Rodriguez Prieto tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 4. aprīlī.
[Paraksti]