TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2010. gada 22. aprīlī (*)
Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 2001/80/EK – Piesārņojums un kaitīgas sekas – Sadedzināšanas iekārtas – Ierobežojumi attiecībā uz dažu piesārņojošo vielu emisiju gaisā – Minētās direktīvas nepiemērošana Lynemouth (Apvienotā Karaliste) spēkstacijai
Lieta C‑346/08
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2008. gada 25. jūlijā cēla
Eiropas Komisija, ko pārstāv P. Olivers [P. Oliver] un A. Alkovere San Pedro [A. Alcover San Pedro], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, ko pārstāv L. Sīboruts [L. Seeboruth], pārstāvis, kam palīdz D. Vaijats [D. Wyatt], QC,
atbildētāja.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši Dž. Arestis [G. Arestis], J. Malenovskis [J. Malenovský], T. fon Danvics [T. von Danwitz] un D. Švābi [D. Šváby] (referents),
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretārs R. Grass [R. Grass],
ņemot vērā rakstveida procesu,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2009. gada 10. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, nenodrošinot Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 23. oktobra Direktīvas 2001/80/EK par ierobežojumiem attiecībā uz dažu piesārņojošo vielu emisiju gaisā no lielām sadedzināšanas iekārtām (OV L 309, 1. lpp.) piemērošanu spēkstacijai, ko pārvalda Rio Tinto Alcan Smelting and Power (UK) Ltd (turpmāk tekstā – “Alcan”) Lainmutā [Lynemouth], Anglijas ziemeļaustrumos (turpmāk tekstā – “Lainmutas spēkstacija”), Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā karaliste nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus.
Atbilstošās tiesību normas
2 Direktīva 2001/80/EK, ar ko tika aizstāta Padomes 1988. gada 24. novembra Direktīva 88/609/EEK par ierobežojumiem attiecībā uz dažu piesārņojošo vielu emisiju gaisā no lielām sadedzināšanas iekārtām (OV L 336, 1. lpp.), ietilpst Kopienu cīņas pret paskābināšanos stratēģijā, un tās mērķis ir samazināt lielo sadedzināšanas iekārtu ar nominālo ieejas siltuma jaudu, kas pārsniedz 50 MW, radītās sēra dioksīda, slāpekļa oksīdu un putekļu emisijas. Šī samazināšana ir paredzēta Direktīvas 2001/80 III līdz VII pielikumā, kas par šīm iekārtām piemērojamām padara emisijas robežvērtības šo piesārņojošo vielu maksimālās koncentrācijas dūmgāzē izteiksmē.
3 Direktīvas 2001/80 preambulas sestajā un vienpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:
“(6) Esošās lielās sadedzināšanas iekārtas rada lielu daļu no sēra dioksīda un slāpekļa oksīdu kopējās emisijas Kopienā, un šī emisija ir jāsamazina. Tāpēc ir jāpieņem nostāja attiecībā uz citiem raksturlielumiem lielo sadedzināšanas iekārtu nozarē dalībvalstīs.
[..]
(11) Lielo sadedzināšanas iekārtu nozarē liela daļa ir elektroenerģijas ražošanas iekārtas.”
4 Minētās direktīvas 1. pantā ir noteikts:
“Šī direktīva attiecas uz sadedzināšanas iekārtām, kuru nominālā ieejas siltuma jauda ir 50 MW vai lielāka, neatkarīgi no tajās izmantotā kurināmā veida (cietā, šķidrā vai gāzveida).”
5 Šīs pašas direktīvas 2. panta teksts ir šāds:
“Šajā direktīvā:
[..]
7) “sadedzināšanas iekārta” ir tehniska aparatūra, kurā oksidē kurināmo, lai izmantotu šādi iegūto siltumenerģiju.
Šī direktīva attiecas tikai uz sadedzināšanas iekārtām, kas paredzētas enerģijas ražošanai, izņemot tās sadedzināšanas iekārtas, kurās radušos degšanas produktus tieši izmanto ražošanas procesos. Konkrēti šī direktīva neattiecas uz šādām sadedzināšanas iekārtām:
a) iekārtām, kurās degšanas produktus izmanto tiešai apsildei, žāvēšanai vai jebkādai citai priekšmetu vai materiālu apstrādei, piemēram, apkures krāsnīm, termiskās apstrādes krāsnīm;
b) pēcsadedzināšanas krāsnīm, t.i., jebkādu tehnisko aparatūru, kas paredzēta dūmgāzu attīrīšanai ar sadedzināšanas paņēmienu, ja tā nedarbojas kā neatkarīga sadedzināšanas iekārta;
c) katalītiskā krekinga katalizatoru reģenerācijas iekārtām;
d) iekārtām sēra iegūšanai no sērūdeņraža;
e) reaktoriem, ko izmanto ķīmiskajā rūpniecībā;
f) koksa krāsnīm;
g) kauperiem (domnas krāšņu gaisa sildītājiem);
h) visām tehniskajām ierīcēm, kas paredzētas sauszemes transportlīdzekļu, kuģu un lidaparātu piedziņai;
i) gāzturbīnām uz platformām atklātā jūrā;
j) gāzturbīnām, kas licencētas līdz 2002. gada 27. novembrim vai par kurām pēc kompetentās iestādes norādījuma jāiesniedz pilns pieteikums atļaujas saņemšanai līdz 2002. gada 27. novembrim ar nosacījumu, ka iekārtu nodos ekspluatācijā ne vēlāk kā 2003. gada 27. novembrī, neskarot 7. panta 1. punktu, kā arī VIII pielikuma A un B daļu.
Šī direktīva neattiecas uz iekārtām, kuras darbina ar dīzeļdegvielu, kā arī benzīna un gāzes dzinējiem.
Ja divas vai vairākas atsevišķas jaunas iekārtas ir uzstādītas tā, lai, ņemot vērā tehniskos un ekonomiskos faktorus, to dūmgāzes pēc kompetento iestāžu slēdziena var aizvadīt caur vienu kopīgu dūmeni, šādu iekārtu apvienojumu uzskata par vienu iekārtu;
[..].”
6 Saskaņā ar Direktīvas 2001/80 4. panta 3. punktu dalībvalstīm vēlākais līdz 2008. gada 1. janvārim jāpanāk būtiska emisijas samazināšanās, vai nu veicot atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka visās esošo iekārtu darbības atļaujās ir ietverti noteikumi par to emisijas robežvērtību ievērošanu, kas noteiktas šīs direktīvas pielikumos, vai arī nodrošinot, ka esošās iekārtas ir ietvertas emisijas samazināšanas valsts plānā (turpmāk tekstā – “ESVP”). Saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 6. punktu dalībvalsts, kura ir izvēlējusies piemērot ESVP, to dara zināmu Komisijai līdz 2003. gada 27. novembrim, un Komisijai sešu mēnešu laikā pēc šā paziņojuma saņemšanas ir jāizvērtē, vai šis plāns atbilst 4. panta 6. punktā noteiktajām prasībām.
Pirmstiesas procedūra
7 Ar 2003. gada 27. novembra vēstuli Apvienotā Karaliste iesniedza Komisijai sava ESVP pirmo redakciju, kurā Lainmutas spēkstacija bija norādīta kā viena no sadedzināšanas iekārtām, kurām ir piemērojama Direktīva 2001/80. 2005. gada 28. aprīlī šī dalībvalsts iesniedza aktualizēto ESVP, kurā tāpat bija iekļauta šī iekārta. Tomēr tā ir svītrojusi minēto iekārtu no ESVP pārskatītās redakcijas, kas Komisijai iesniegta 2006. gada 28. februārī.
8 2006. gada 4. septembra vēstulē Komisija norādīja Apvienotajai Karalistei, ka uzskata, ka šī svītrošana neatbilst Direktīvas 2001/80 prasībām. Savā 2007. gada 2. februāra atbildē šī dalībvalsts apgalvoja, ka Lainmutas spēkstacijai ir piemērojams šīs direktīvas 2. panta 7. punktā paredzētais vispārīgais izņēmums, jo tā ir pilnībā integrēta alumīnija lietuvē un ir paredzēta tikai šā metāla ražošanai. Tāpat tā uzsvēra, ka šīs spēkstacijas ietekme uz vidi ir neliela un ka pastāv risks, ka Alcan būs jāpārtrauc šīs alumīnija lietuves izmantošana, ja spēkstacijai tiks piemēroti minētajā direktīvā paredzētie ierobežojumi.
9 2007. gada 29. jūnijā Komisija nosūtīja Apvienotajai Karalistei brīdinājuma vēstuli, uz kuru šī dalībvalsts atbildēja ar 2007. gada 31. augusta vēstuli.
10 2007. gada 23. oktobrī Komisija, kuru neapmierināja šī atbilde, nosūtīja Apvienotajai Karalistei argumentētu atzinumu, kurā tā aicināja to divu mēnešu laikā no šā atzinuma saņemšanas izbeigt pārmesto pienākumu neizpildi.
11 Tā kā Apvienotās Karalistes izvirzītie argumenti, atbildot uz minēto argumentēto atzinumu tās 2007. gada 21. decembra vēstulē, Komisiju nepārliecināja, tā cēla šo prasību.
Par prasību
Lietas dalībnieku argumenti
12 Komisija apgalvo, ka Direktīva 2001/80 ir piemērojama Lainmutas spēkstacijai, un atgādina, ka arī Apvienotā Karaliste sākumā tā uzskatīja, jo tā bija ietvērusi šo iekārtu sava ESVP dažādajās redakcijās un svītroja to tikai pārskatītajā redakcijā, kas Komisijai iesniegta 2006. gada 28. februārī.
13 Komisija uzskata, ka Direktīva 2001/80 ir piemērojama visām sadedzināšanas iekārtām, izņemot tās, kuras ir skaidri izslēgtas tās 2. panta 7. punktā, proti:
– sadedzināšanas iekārtas, kuras nav paredzētas enerģijas ražošanai (turpmāk tekstā – “1. izņēmums”);
– sadedzināšanas iekārtas, kurās degšanas produkti tieši tiek izmantoti ražošanas procesos (turpmāk tekstā – “2. izņēmums”);
– šā 2. panta 7. punkta otrās daļas a)–f) apakšpunktā minētās sadedzināšanas iekārtas, kuras ir 1. un 2. izņēmuma piemēri [..];
– dažādi sui generis izņēmumi, kas uzskaitīti minētā 2. panta 7. punkta otrās daļas g)–j) apakšpunktā un šā paša 2. panta 7. punkta trešajā daļā.
14 Komisija apgalvo, ka uz visām Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas a)–f) apakšpunktā norādītajām iekārtām attiecas 1. vai 2. izņēmums un ka ir loģiski, ka tās neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, jo minētajā direktīvā noteiktās metodes vai emisiju robežvērtības tām vienkārši nav piemērojamas. Šajā ziņā tā skaidro, ka Direktīva 2001/80 ir paredzēta, lai reglamentētu emisijas, kas rodas sadedzināšanas (oksidācijas) rezultātā, un ka veids, kādā tika aprēķinātas emisiju robežvērtības, ir balstīts uz pieņēmumu, ka ir paredzams, ka, dedzinot kurināmo, kas izmantots sadedzināšanas iekārtu darbībai, radīsies emisijas. Ja karstā dūmgāze, kas rodas kurināmā sadedzināšanas procesā, pirms emisijas sajaucas ar citām vielām, kas parasti nav saistītas ar sadedzināšanas procesu, iznākums nav pietiekami paredzams un minētajā direktīvā attiecībā uz kurināmā sadedzināšanu noteiktās emisiju robežvērtības nevar tikt piemērotas.
15 Turpretī Komisija atzīst, ka Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas g)–j) apakšpunktā norādītās iekārtas neattiecas ne uz 1., ne 2. izņēmumu, un norāda, ka tās atbilst sui generis izņēmumiem.
16 It īpaši attiecībā uz domnas krāšņu “kauperiem”, kas minēti Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas g) apakšpunktā un uz kuru piemēra Apvienotā Karaliste galvenokārt balsta savu apgalvojumu, Komisija skaidro, ka šie “kauperi” ir aprīkoti ar ugunsizturīgiem ķieģeļiem, kuri tiek karsēti, tieši saskaroties ar karsto dūmgāzi, kas izdalās kurināmā sadedzināšanas rezultātā, un tad karstie ķieģeļi tiek izmantoti virs tām cirkulējošā aukstā gaisa sildīšanai, lai ražotu “karsto vēju”, kurš turpinājumā tiek ievadīts domnas krāsnī. Ņemot vērā ķieģeļu sildīšanu, minētie “kauperi” būtiski atšķiras no jebkāda cita veida sadedzināšanas iekārtām. Turklāt telpu ķieģeļu pārsegumā bieži rodas plaisas, kuru dēļ degšanas rezultātā radusies gāze sajaucas ar domnas krāšņu nesadedzināto gāzi. Šo divu faktoru dēļ minētajā direktīvā noteiktās emisiju robežvērtības nav vienkārši piemērojamas “kauperiem”.
17 Komisija uzsver, ka nevienā no noteikumos, kas attiecas uz 2. izņēmumu, paredzētajām iekārtām netiek izmantota elektrība vai degšanas produkti ražošanas procesā ārpus pašas sadedzināšanas iekārtas.
18 Lai arī netiek apstrīdēts, ka Lainmutas spēkstacija nav paredzēta 1. izņēmumā, tai nav piemērojams arī 2. izņēmums, jo tajā degšanas produkti netiek izmantoti tieši ražošanas procesā.
19 Komisija apgalvo, ka, ja būtu jāatzīst, ka spēkstacijā radītās elektrības tiešas izmantošanas ražošanas procesā dēļ uz šo spēkstaciju attiecas 2. izņēmums, daudzām lielām sadedzināšanas iekārtām Direktīva 2001/80 nebūtu piemērojama, tādējādi radot smagas sekas videi.
20 Komisija norāda, ka Lainmutas spēkstacija ir devītā lielākā sēra dioksīda emitente Apvienotajā Karalistē, kas ir apmēram 4 % no šīs piesārņojuma gāzes kopējām emisijām, kas deklarētas šajā dalībvalstī.
21 Apvienotā Karaliste apgalvo, ka spēkstacija, kas ir paredzēta, lai elektrolīzes ceļā ražotu elektrību alumīnija ražošanas rūpnīcai, un ir uzcelta tikai šim mērķim, ir tehniskā aprīkojuma daļa, kura ietver dedzināšanas rūpnīcu, kas ir paredzēta enerģijas ražošanai, tajā ražošanas darbību gaitā tieši tiek izmantoti degšanas produkti un tādēļ tā atbilst visiem izņēmuma nosacījumiem, kas noteikti Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punktā.
22 Pirmkārt, Apvienotā Karaliste apgalvo, ka saražotā elektrība tieši tiek izmantota alumīnija ražošanas darbībās. Pretēji Komisijas apgalvotajam Alcan izmantotā fabrika nevarot tādā pašā veidā izmantot elektrību no valsts tīkla.
23 Otrkārt, Apvienotā Karaliste apgalvo, ka spēkstacijas, kurā tiek izmantotas ogles, saražotā elektrība ir netiešs degšanas produkts. Tomēr Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkts attiecas nevis uz tiešo degšanas produktu tiešo izmantošanu, bet gan uz degšanas produktu tiešo izmantošanu. Tāda enerģija kā elektrība, kas rodas kurināmā oksidācijas rezultātā, būtu uzskatāma par degšanas produktu, jo šī direktīva attiecas tikai uz sadedzināšanas iekārtām, kurās kurināmais tiek oksidēts, lai ražotu enerģiju. Šajā 2. panta 7. punktā nav precizēts, ka tas attiecas tikai uz tiešiem degšanas produktiem, un nebūtu pareizi to šādi interpretēt. Tiešai saiknei būtu jābūt nevis starp degšanu un ražošanas procesu, bet gan starp degšanas produktiem un ražošanas procesu. Tomēr šajā gadījumā tieša saikne pastāv starp degšanas rezultātā saražoto elektrību un izmantoto ražošanas procesu, jo elektrība ražošanas procesā tiek izmantota alumīnija ražošanai.
24 Tas, ka Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas g) apakšpunktā ir minēti domnas krāšņu “kauperi”, apstiprina, ka izņēmums nav piemērojams tikai šaurajā izpratnē, ko minējusi Komisija. Šajā ziņā Apvienotā Karaliste atgādina, ka no 2. panta 7. punkta sākotnējā Direktīvas 88/609 redakcijā noteiktās sistēmas izriet, ka Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas a)–g) apakšpunktā uzskaitītās iekārtas ir konkrēti tādu sadedzināšanas iekārtu piemēri, kurām šī pēdējā minētā direktīva nav piemērojama vai nu tādēļ, ka tās nav paredzētas enerģijas ražošanai, vai tādēļ, ka tajās tieši tiek izmantoti degšanas produkti ražošanas procesā. Tomēr “kauperos” izmantotais karstais gaiss tiek uzkarsēts nevis tieši kurināmā oksidācijas rezultātā, bet gan netieši – pēc tā kurināmā oksidēšanas, kas karsē ugunsizturīgos ķieģeļus, kuri savukārt silda gaisu, kas tiek izmantots ražošanas darbībās. Šādā veidā netieši saražoto enerģiju var pamatoti pielīdzināt degšanas produktam Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta izpratnē, lai arī runa ir par netiešu degšanas produktu, – tāpat kā elektrība ir šāds netiešs produkts Lainmutas spēkstacijas gadījumā. Saskaņā ar pareizu šā 2. panta 7. punkta interpretāciju “kaupers” ir saistīts ar domnas krāsni tādā pašā veidā kā Lainmutas spēkstacija – ar alumīnija lietuvi, ko izmanto Alcan. Gan viens, gan otrs ir tāds enerģijas avots ar konkrētu mērķi, kas ir integrēts ražošanas procesos.
25 Pretēji Komisijas apgalvotajam domnas krāšņu “kauperi”, kas minēti Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas g) apakšpunktā, nav sui generis izņēmums. No Direktīvas 88/609 2. panta 7. punkta noteikumiem skaidri izriet, ka sui generis izņēmumi ir paredzēti Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas h)–j) apakšpunktā.
26 Attiecība uz Komisijas argumentu, ka Apvienotās Karalistes pieņēmums būtiski apdraud Direktīvas 2001/80 piemērojamību, ir jānorāda, ka šī dalībvalsts piekrīt, ka nebūtu normāli, ja visām sadedzināšanas iekārtām, kas ražo elektrību, kura ir paredzēta tiešai izmantošanai ražošanā, nebūtu piemērojamas šīs direktīvas prasības. Tā uzsver, ka tikai tad, ja iekārta ir paredzēta, tikai lai izmantotu elektrību ražošanas procesā, tai nav piemērojamas minētās prasības. Visi minētās direktīvas 2. panta 7. punkta otrās daļas a)–i) apakšpunktā norādītie piemēri attiecas uz pašu vajadzībām izmantotajiem enerģijas avotiem, kas ir paredzēti un izveidoti konkrētajiem procesiem vai darbībām. Tā apgalvo, ka tikai degšanas produkts, uz kuru ir veikta atsauce, ir tas, kas ietver enerģiju.
27 Apvienotā Karaliste uzskata, ka Kopienu likumdevējs ir paredzējis, ka Direktīva 2001/80 nav piemērojama iekārtām, nevis lai novērstu nelielas neērtības, kas rodas valsts regulatoriem, bet lai līdzsvarotu ieguvumus videi un ekonomiskās izmaksas, kas rodas tādēļ, ka šīm iekārtām ir piemērojama minētā direktīva. Tomēr attiecīgās iekārtas gadījumā nenozīmīgo ieguvumu videi direktīvas piemērojamības dēļ būtiski pārsniedz ekonomiskās un sociālās izmaksas, kas ir saistītas ar to, ka šai iekārtai ir piemērojama minētā direktīva, jo, ņemot vērā lielās summas, ko iepriekšējos gados Alcan ieguldījis, lai uzlabotu darbību vides jomā, pastāv tiešs vai netiešs risks, ka šīs iekārtas slēgšanas rezultātā tiks zaudētas 4000 darba vietas reģionā, kurā ir liels bezdarba līmenis, un tādēļ, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 15. janvāra Direktīvā 2008/1/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (OV L 24, 8. lpp.) ir paredzēts pienākums samazināt sēra emisijas, kā arī tādēļ, ka attiecīgā ražošana tikusi aizstāta ar importu no iekārtām ārpus Eiropas Savienības, kas no vides aizsardzības viedokļa ir mazāk reglamentēts. Tā kā alumīnija ražošanā tiek patērēts daudz enerģijas un tādēļ tā ir pakļauta lielam spiedienam, Direktīva 2001/80 būtu interpretējama tādējādi, ka no tās piemērošanas jomas ir izslēdzamas konkrētam mērķim paredzētās specializētās spēkstacijas, kas piegādā elektrolīzes procesam paredzēto elektrību.
28 Atbildot uz Komisijas argumentu, ka, pirmkārt, citām alumīnija ražotnēm jau bija jāpielāgojas Direktīvas 2001/80 prasībām, un, otrkārt, nav nekāda iemesla piešķirt konkurences priekšrocību Alcan izmantotajai fabrikai, Apvienotā Karaliste apgalvo, ka, ja Lainmutas spēkstacijai šī direktīva nav piemērojama, tad tas ir objektīvu apsvērumu dēļ, kas attiecas uz visām iekārtām, kuras atrodas tādā pašā situācijā. Lainmutas spēkstacija ir vienīgā iekārta, kas atrodas Eiropas Ekonomikas zonā un kas ietver pašu vajadzībām izmantotu enerģijas avotu, kurš ir paredzēts un izveidots elektrolīzes procesam paredzētās elektrības ražošanai.
29 Būtu loģiski piemērot izņēmumu sadedzināšanas iekārtām, kas tiek izmantotas ražošanas procesos, jo tām ir tikai viens “iekšējais klients”, un tādēļ tām ir tikai viens to izdevumu atgūšanas veids, kas radušies saistībā ar Direktīvas 2001/80 prasību izpildi. Turklāt ražošanas procesa galaprodukti ir pirmās tirgotās vielas starptautiskos tirgos, tie ir pakļauti ārpus Savienības reģistrētu ražotāju tiešai konkurencei un ne tik stingram tiesiskajam regulējumam, kā arī rada mazākus izdevumus, bet sadedzināšanas iekārtas, kas nav paredzētas konkrētam mērķim, veic piegādi vairākiem klientiem, tās bieži pieder dalībvalstīm, un tām nav īstu konkurentu.
30 Apvienotā Karaliste apstrīd Komisijas argumentu, ka Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punktā ir ietverts vispārīgs princips, kas būtu interpretējams plaši, un divi šauri interpretējami izņēmumi. Šajā tiesību normā esot ietverta to iekārtu definīcija, kas ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā, un to iekārtu definīcijas, kurām tā nav piemērojama. Apvienotā Karaliste piebilst, ka katrā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka izņēmumi nav interpretējami šauri, ja šāda interpretācija būtu pretēja paredzētajam minēto izņēmumu mērķim (2005. gada 26. maija spriedums lietā C‑498/03 Kingcrest Asssociates un Montecello, Krājums, I‑4427. lpp., 29. un 32. punkts).
Tiesas vērtējums
31 Jautājums, kas uzdots šajā prasībā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, ir par to, vai Lainmutas spēkstacija ir uzskatāma par sadedzināšanas iekārtu, kurai ir piemērojama Direktīva 2001/80.
32 Lai arī – kā uzsver Komisija –, protams, var šķist pārsteidzoši, ka pēc tam, kad Lainmutas spēkstacija bija iekļauta to sadedzināšanas iekārtu sarakstā, kurām ir piemērojama Direktīva 2001/80, pirmajās divās ESVP redakcijās, kuras atbilstoši šai direktīvai tika iesniegtas Komisijai 2003. un 2005. gadā, kā arī visās atskaitēs un dokumentos, kas kopš 1990. gada izstrādāti atbilstoši Direktīvai 88/609, kura bija spēkā pirms minētās direktīvas un kuras teksts prāvā apskatāmajā jautājumā ir gandrīz identisks šai direktīvai, Apvienotā Karaliste tomēr apgalvo, ka minētajai spēkstacijai nav piemērojamas Direktīvas 2001/80 prasības, tomēr šis apstāklis neietekmē jautājumu par to, vai minētā spēkstacija ietilpst Direktīvas 2001/80 piemērošanas jomā.
33 Netiek apstrīdēts, ka Lainmutas spēkstacija ir sadedzināšanas iekārta ar nominālo ieejas siltuma jaudu, kas pārsniedz 50 MW, Direktīvas 2001/80 1. panta un 2. panta 7. punkta pirmās daļas izpratnē.
34 Tomēr Apvienotā Karaliste apgalvo, ka minētā spēkstacija, kas ir uzcelta ar vienīgo mērķi – piegādāt elektrību alumīnija ražošanai blakus esošajā lietuvē, atbilst Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas pirmajā teikumā noteiktajiem tā izņēmuma nosacījumiem, atbilstoši kuram šī direktīva ir piemērojama tikai sadedzināšanas iekārtām, kas paredzētas enerģijas ražošanai, izņemot tās, kas degšanas produktu tieši izmanto ražošanas procesos.
35 Protams, elektrība, ko ražo Lainmutas spēkstacija, patiešām tieši tiek izmantota alumīnija ražošanas darbībām. Proti, atbilstoši tā saucamajam Hall‑Héroult procesam, kas tiek veikts Alcan izmantotajā rūpnīcā, alumīnija oksīdi tiek izmantoti elektrolītā, kurā tie izšķīst, un elektriskā strāva nonāk no anoda līdz katodam, sadalot alumīnija oksīdus alumīnijā un skābeklī, piegādājot siltumenerģiju, kas paredzēta, lai uzturētu elektrolīta kušanu.
36 Tomēr, kā apgalvo Komisija, elektrība nav degšanas produkts. Proti, degšanas produkti ir dūmgāzes, pelni un citi atlikumi, kā arī siltumenerģija, kas rodas sadedzināšanas laikā, jo Direktīvā 2001/80 sadedzināšanas iekārta ir definēta kā “tehniska aparatūra, kurā oksidē kurināmo, lai izmantotu šādi iegūto siltumenerģiju”. Elektriskā strāva nav nedz fizisks degšanas produkts, nedz siltumenerģija, bet rodas vairāku tādu darbību rezultātā, kurās sadedzināšanas laikā izdalās siltumenerģija, kas tiek izmantota, lai sildītājos ražotu tvaiku, kurš savukārt iedarbina turbīnu, kura galu galā ģenerē elektrību.
37 Lai varētu uzskatīt, ka elektrība ir “degšanas produkts”, šis jēdziens ir jāinterpretē tik plaši, ka būtu jāiekļauj arī citi produkti, kas tieši nerodas sadedzināšanas rezultātā un kas neatbilst šā izteiciena parastajai nozīmei nedz zinātniskajā valodā, nedz ikdienas valodā.
38 Turklāt Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas pirmais teikums nepieļauj šādu plašu jēdziena “degšanas produkts” interpretāciju, jo tas attiecas uz sadedzināšanas iekārtām, kuras “tieši” izmanto degšanas produktu ražošanas procesos. Tomēr par degšanas produktu tiešu izmantošanu ražošanas procesā nevar būt runa, ja starp sadedzināšanu un ražošanas procesu pastāv tāds starpposms kā elektrības ražošana.
39 To, ka jēdziens “degšanas produkts” būtu interpretējams plaši, izslēdz arī tas, ka šis jēdziens nosaka izņēmuma no vispārējā noteikuma piemērojamību. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru izņēmumi ir interpretējami šauri, lai vispārējais noteikums nezaudētu jēgu (šajā ziņā skat. 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑476/01 Kapper, Recueil, I‑5205. lpp., 72. punkts).
40 Tomēr pretēji Apvienotās Karalistes apgalvotajam ir acīmredzams, ka Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas pirmajā teikumā ir ne tikai precizēts jēdziens “sadedzināšanas iekārta”, bet arī no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēgtas zināmas iekārtas. Turklāt šīs tiesību normas atkāpes raksturs skaidri izriet no tās teksta, jo tajā ir paredzēts, ka minētā direktīva ir piemērojama enerģijas ražošanai paredzētajām iekārtām, “izņemot tās sadedzināšanas iekārtas, kurās radušos degšanas produktus tieši izmanto ražošanas procesos”.
41 Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas pirmais teikums būtu interpretējams šauri vēl jo vairāk tādēļ, ka dažu sadedzināšanas iekārtu izslēgšana no šīs direktīvas piemērošanas jomas ir pretrunā pašam tās mērķim. Proti, kā izriet no minētās direktīvas preambulas ceturtā līdz sestajam apsvērumam, šī direktīva ir paredzēta, lai cīnītos pret paskābināšanos, samazinot sēra dioksīda un slāpekļa oksīdu emisijas, ko būtiski veicina lielas sadedzināšanas iekārtas.
42 Visbeidzot, tā kā Direktīvas 2001/80 preambulas vienpadsmitajā apsvērumā elektrības ražošanas iekārtas ir identificētas kā galvenās sadedzināšanas iekārtas, uz kurām attiecas šī direktīva, tad minētās direktīvas 2. panta 7. punkta otrās daļas pirmajā teikumā noteiktā izņēmuma attiecināšana arī uz spēkstacijām, kuru saražotā elektrība tiek tieši izmantota ražošanas procesā, apdraudētu šīs pašas direktīvas lietderīgo iedarbību.
43 No iepriekš minētā izriet, ka Lainmutas spēkstacijai nevar piemērot izņēmumu, kas Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas pirmajā teikumā paredzēts sadedzināšanas iekārtām, kuru degšanas produkts tieši tiek izmantots ražošanas procesos.
44 Neviens no Apvienotās Karalistes izvirzītajiem argumentiem neatspēko šo konstatējumu.
45 Pirmkārt, attiecībā uz argumentu, ka Direktīvā 2001/80 paredzētie izņēmumi ir balstīti uz izmaksu, kas rodas, piemērojot emisiju robežvērtības, sabalansēšanu ar tādējādi radīto ieguvumu videi, kuras rezultāts šajā gadījumā pamato Lainmutas spēkstacijas izslēgšanu no šīs direktīvas piemērošanas jomas, vispirms ir jāatgādina, ka nedz minētajā direktīvā, nedz pat tās travaux préparatoires nav izklāstīti iemesli, kas pamatotu gan to, ka no direktīvas piemērošanas jomas tiek vispārīgi un teorētiski izslēgtas sadedzināšanas iekārtas, kuru degšanas produkts tieši tiek izmantots ražošanas procesos, gan noteiktus iekārtu piemērus, kuri ir norādīti Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas a)–g) apakšpunktā.
46 Komisija uzskata, ka sadedzināšanas iekārtas, uz kurām attiecas šie izņēmumi, tika izslēgtas no Direktīvas 2001/80 piemērošanas jomas tādēļ, ka degšanas produktu tiešas izmantošanas ražošanas procesā laikā sadedzināšanas dūmgāzes sajaucas ar piesārņojošām vielām, tādēļ šīs direktīvas pielikumos izolētiem sadedzināšanas procesiem paredzētās metodes un emisiju robežvērtības tām nav tieši piemērojamas. Komisija tāpat ir pierādījusi, ka visiem minētās direktīvas 2. panta 7. punkta otrās daļas a)–g) apakšpunktā paredzēto iekārtu veidiem sadedzināšanas dūmgāzes sajaucas, turpretī netiek apstrīdēts, ka elektrības izmantošana alumīnija ražošanai neietekmē emisijas, ko rada Lainmutas spēkstacija.
47 Apvienotā Karaliste neapstrīd, ka dažādās Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas a)–g) apakšpunktā paredzētajās iekārtās sadedzināšanas dūmgāzes sajaucas, tomēr tā uzskata, ka izņēmumi ir balstīti nevis uz šīs direktīvas piemērošanas grūtībām, bet uz izmaksu un ieguvumu vērtējumu.
48 Minēto izņēmumu mērķis pat nav jānosaka, jo Apvienotās Karalistes argumenti katrā ziņā ir jānoraida, tādēļ ka Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas pirmajā teikumā in abstracto formulētais izņēmums nav balstīts uz izmaksu un ieguvumu vērtējumu. Proti, ja ir iespējams izvērtēt izmaksas un ieguvumus, kas ir saistīti ar emisiju robežvērtību piemērošanu konkrētai iekārtai, pat īpašam iekārtu veidam, piemēram, tām iekārtām, kas paredzētas šīs direktīvas 2. panta 7. punkta otrās daļas a)–g) apakšpunktā, tomēr to nevar izdarīt attiecībā uz iekārtām, kurās tieši tiek izmantoti degšanas produkti.
49 Otrkārt, attiecībā uz argumentu, ka Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas g) apakšpunktā norādītais izņēmums, kas ir piemērojams domnas krāšņu “kauperiem”, pierādot, ka jēdziens “degšanas produkts” ir jāsaprot plaši un ka tas iekļauj tādus netiešus degšanas produktus kā elektriskā strāva, pietiek norādīt, ka šis izņēmums – kā savu secinājumu 39. punktā atzīmējusi ģenerāladvokāte – attiecas uz tiešu degšanas produktu, proti, siltumenerģijas izmantošanu. Proti, minētie “kauperi” ar ugunsizturīgo ķieģeļu starpniecību nodod siltumenerģiju, kas izdalās gaisā degšanas rezultātā un kas turpinājumā tiek ievadīta domnas krāsnī, lai veicinātu čuguna ražošanu.
50 Lai arī domnas krāšņu “kauperi” patiešām nav gadījums, kad būtu piemērojama teorētiskā atkāpe, kas paredzēta Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas pirmajā teikumā, tiktāl, ciktāl degšanas rezultātā izdalītā siltumenerģija tiek izmantota tikai netieši, tomēr no tā nevar secināt, ka minētā atkāpe būtu jāinterpretē tādējādi, ka no šīs direktīvas piemērošanas jomas ir izslēgtas iekārtas, kurās ražošanas procesā tiek izmantoti netiešie degšanas produkti.
51 Kā pieļāvusi Komisija, runa ir par redakcionālu kļūdu, jo minētie “kauperi” ir sui generis izņēmums, nevis Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas pirmajā teikumā paredzētā teorētiskā izņēmuma piemērošana. Tomēr Komisija ir izskaidrojusi un Apvienotā Karaliste nav iebildusi, ka īpašie iemesli, kuru dēļ šajā direktīvā noteiktās emisiju robežvērtības nav vienkārši piemērojamas šā veida iekārtām, ņemot vērā, ka ugunsizturīgo ķieģeļu sildīšanas dēļ “kauperi” būtiski atšķiras no visiem citiem sadedzināšanas iekārtu veidiem un ka biežas plaisu parādīšanās telpas apdarē dēļ sadedzināšanas dūmgāzes sajaucas ar domnas krāšņu nesadedzinātajām gāzēm. Tāpat, kā savu secinājumu 40. punkta zemsvītras piezīmē atzīmējusi ģenerāladvokāte, domnas krāšņu “kauperi”, lai ietaupītu enerģiju, bieži sadedzina gāzi, kas rodas domnas krāsnīs, kuru gāze jau ir piesārņota, tādēļ, neraugoties uz labākās pieejamās tehnikas izmantošanu, minētajā direktīvā noteiktās emisiju robežvērtības nevar tikt sasniegtas.
52 Tas, ka Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas h)–j) apakšpunktā ir pievienotas papildu atkāpes trīs veidu iekārtām, kurām acīmredzami vairs nevar piemērot vispārīgo un teorētisko izņēmumu, kas noteikts šīs direktīvas 2. panta 7. punkta otrās daļas pirmajā teikumā, apstiprina vispirms jau to, ka minētā vispārīgā izņēmuma būtība un piemērojamība nav nosakāma uz īpašā izņēmuma pamata.
53 Vēl ir jāuzsver, ka neviens no īpašajiem izņēmumiem, kas minēti Direktīvas 2001/80 2. panta 7. punkta otrās daļas a)–g) apakšpunktā, neattiecas uz degšanas produktu izmantošanu ārpus pašām sadedzināšanas iekārtām, nedz arī uz elektrības izmantošanu ražošanas procesā.
54 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīva 2001/80 ir piemērojama Lainmutas spēkstacijai un ka Komisijas prasība ir jāapmierina.
55 Līdz ar to ir jāatzīst, ka, nenodrošinot Direktīvas 2001/80 piemērošanu Lainmutas spēkstacijai, Apvienotā Karaliste nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus.
Par tiesāšanās izdevumiem
56 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) nenodrošinot Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 23. oktobra Direktīvas 2001/80/EK par ierobežojumiem attiecībā uz dažu piesārņojošo vielu emisiju gaisā no lielām sadedzināšanas iekārtām piemērošanu spēkstacijai, ko pārvalda Rio Tinto Alcan Smelting and Power (UK) Ltd Lainmutā, Anglijas ziemeļaustrumos, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā karaliste nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus;
2) Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]