Language of document : ECLI:EU:F:2013:115

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2013. gada 11. jūlijā

Lieta F‑46/11

Marie Tzirani

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Psiholoģiska vardarbība – Vardarbības jēdziens – Lūgums sniegt palīdzību – Administratīvā izmeklēšana saistībā ar apgalvotajiem vardarbības faktiem – Lēmums izbeigt administratīvo izmeklēšanu bez izskatīšanas – Saprātīgs termiņš administratīvās izmeklēšanas pabeigšanai – Pienākums pamatot lēmumu izbeigt administratīvo izmeklēšanu – Apjoms

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš EAEK līgumam ir piemērojams saskaņā ar tā 106.a pantu, un ar kuru prasītājs lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Komisijas lēmumu, ar kuru tika atstāts bez izskatīšanas tās lūgums sniegt palīdzību, neveicot turpmākas darbības, un, otrkārt, piespriest Komisijai segt iespējami ciesto kaitējumu

Nolēmums      Atcelt Eiropas Komisijas 2010. gada 7. jūnija lēmumu, ciktāl ar to atstāts bez izskatīšanas M. Tzirani lūgums sniegt palīdzību par iespējami ciestajiem psiholoģiskās vardarbības faktiem laika posmā no 2004. gada 1. oktobra. Eiropas Komisijai samaksā M. Tzirani EUR 6 000. Pārējā daļā prasību noraidīt. Eiropas Komisija sedz pati savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina M. Tzirani tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Iekšējā izmeklēšana par iespējamo psiholoģisko vardarbību – Sūdzības iesniedzēja tiesības piekļūt izmeklēšanas lietas materiāliem – Ierobežojumi – Administrācijas konfidencialitātes pienākums

2.      Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens – Rīcība ar mērķi diskreditēt ieinteresēto personu vai pasliktināt tās darba apstākļus – Prasība, ka rīcībai jābūt tīšai – Piemērojamība – Prasības par vardarbības izdarītāja ļaunprātīgo nodomu neesamība

(Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkts)

3.      Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens – Administratīvi lēmumu un nevienprātība ar administrāciju jautājumos par struktūrvienību organizāciju – Izslēgšana

(Civildienesta noteikumu 12.a pants)

4.      Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens – Priekšnieka rīcība, kas skar vairākas personas – Ietveršana

5.      Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens – Priekšnieka rīcība, ko veido tiešu instrukciju sniegšana personām, par kurām nodaļas vadītājs atbild, viņu nebrīdinot par to, un tādu paziņojumu nosūtīšana, kas ietver atklātu viņa kritiku –Ietveršana

(Civildienesta noteikumu 12.a pants)

6.      Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Apjoms

(Civildienesta noteikumu 24. pants)

7.      Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Piemērošanas joma –Apjoms – Administrācijas pienākums izskatīt sūdzības vardarbības jomā – Prasība ievērot ierēdņa intereses un prasība par ātrumu – Neesamība – Sekas

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts; Civildienesta noteikumu 24. pants)

8.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Iepriekšēja izmeklēšana pirms disciplinārlietas uzsākšanas – Administrācijas novērtējuma brīvība – Apjoms (Civildienesta noteikumu IX pielikums)

9.      Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Īstenošana psiholoģiskas vardarbības jomā – Lēmums izbeigt administratīvo izmeklēšanu, neveicot turpmākas darbības, atbildot uz lūgumu sniegt palīdzību – Pienākums nosūtīt sūdzības iesniedzējas galīgo izmeklēšanas ziņojumu vai protokolus par uzklausīšanu, kas īstenota šai sakarā – Neesamība

(Civildienesta noteikumu 24. pants un 25. panta otrā daļa)

10.    Ierēdņi – Lēmums izbeigt administratīvo izmeklēšanu, neveicot turpmākas darbības, atbildot uz lūgumu sniegt palīdzību psiholoģiskās vardarbības sakarā –Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms

(Civildienesta noteikumu 24. pants un 25. panta otrā daļa)

1.      Sūdzības par psiholoģisku vardarbību ietvaros, izņemot īpašus gadījumus, ir jānodrošina savākto liecību konfidencialitāte, tajā skaitā pirmstiesas procedūrā, jo iespējamība, ka šī konfidencialitāte eventuāli tiek noņemta tiesvedības laikā, var kavēt tādas izmeklēšanas neitrālu un objektīvu norisi, kas gūst labumu no sadarbības, bet vienlaikus nenostāda uzrunātos personāla locekļus liecinieka statusā.

(skat. 41. punktu)

Atsauces

Civildienesta tiesa: 2012. gada 12. decembris, F‑43/10 Cerafogli/ECB, par kuru ir iesniegta apelācijas sūdzība Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑114/13 P

2.      Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā nekādā ziņā nav paredzēts, ka iespējamā ietekmētāja nelabvēlīgais nodoms ir obligāts apstāklis, lai rīcību varētu kvalificēt kā psiholoģisku vardarbību.

Psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta nozīmē var pastāvēt, kaut arī ietekmētājam nav bijis nodoma ar savu rīcību diskreditēt cietušo vai apzināti pasliktināt viņa darba apstākļus. Pietiek vien ar to, ka šīs darbības, ja vien tās ir veiktas labprātīgi, objektīvi ir izraisījušas tādas sekas. Rīcības atzīšana par vardarbību ir pakļauta nosacījumam, ka uz rīcību attiecas pietiekami objektīva realitāte tādā nozīmē, ka objektīvs un saprātīgs novērotājs, kuram ir normāls jutīgums un kurš atrodas tādos pašos apstākļos, to uzskatītu par pārmērīgu un kritizējamu.

Šajā ziņā fakts, ka darbiniekam ir sarežģītas vai pat konfliktējošas attiecības ar kolēģiem vai priekšniecību, pats par sevi nav pierādījums psiholoģiskai vardarbībai. Pat negatīvi ierēdnim adresēti apsvērumi tomēr neaizskar viņa personību, cieņu, fizisko vai psiholoģisko integritāti, ja vien tie tiek formulēti mērenā valodā un ja tie nav balstīti uz ļaunprātīgām apsūdzībām bez jebkāda sakara ar objektīviem faktiem.

(skat. 52., 54., 56., 71. un 74. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2008. gada 16. aprīlis, T‑486/04 Michail/Komisija, 61. punkts.

Vispārējā tiesa: 2011. gada 12. jūlijs, T‑80/09 P Komisija/Q

Civildienesta tiesa:

2008. gada 9. decembris, F‑52/05 Q/Komisija, 133. un 135. punkts; 2009. gada 10. novembris, F‑93/08 N/Parlaments, 93. punkts; 2010. gada 24. februāris, F‑2/09 Menghi/ENISA, 110. punkts; 2012. gada 16. maijs, F‑42/10 Skareby/Komisija, 65. punkts; 2013. gada 26. februāris, F‑124/10 Labiri/CESE, 65. un 67. punkts.

3.      Ņemot vērā plašo novērtējuma brīvību, ko iestādes bauda savu struktūrvienību organizācijā, ne administratīvi lēmumi, pat ja tos ir grūti pieņemt, ne nevienprātība ar administrāciju jautājumos par struktūrvienību organizāciju pati par sevi nevar būt pierādījums psiholoģiskai vardarbībai. Tomēr tikai tas, ka administrācija nav sekojusi ierēdņa priekšlikumiem un nav izpildījusi viņa lūgumus piešķirt papildu resursus, pats par sevi nepierāda ne uzklausīšanas trūkumu, ne vēl jo vairāk psiholoģisko vardarbību no viņa priekšniecības puses, bet gan drīzāk viedokļu atšķirības.

(skat. 82. punktu)

4.      Sūdzības par psiholoģisku vardarbību kontekstā nevar apgalvot, ka priekšnieka konkrēta rīcība nav psiholoģiska vardarbība tādēļ, ka tā neattiecas tieši uz personu, bet uz nenoteiktu personu loku. Faktiski šāda rīcība var tikai pastiprināt Civildienesta noteikumu 12.a panta pārkāpumu, kura pirmais punkts aizliedz ikvienam ierēdnim veikt jebkāda veida psiholoģisku vardarbību.

(skat. 89. punktu)

5.      Priekšnieka rīcība, kas ir atkārtotu tiešu instrukciju došana personālam, kas ir tam pakļauta nodaļas vadītāja pakļautībā, viņu par to nemaz neinformējot, ja to neattaisno īpaši apstākļi, var likt zaudēt personālam jebkādu uzticēšanos savam nodaļas vadītājam, un tādējādi to var kvalificēt kā psiholoģisku vardarbību. Tas pats attiecas uz priekšnieka nosūtītajiem paziņojumiem ar kopiju vairākiem kolēģiem, kas ietver atklātu ierēdņa kritiku, ja nepastāv dienesta intereses, kas šādu praksi varētu attaisnot. Taču kaut arī pakļautībā esošas personas darba kritika ir pieļaujama, parastajam hierarhisko attiecību kontekstam atbilst sarakste, kura neietver nekādus apsūdzošus vai ļaunprātīgus formulējumus un kas tiek nosūtīta tikai konkrētajai personai vai kas kā kopija tiek nosūtīta citām personām tikai tad, ja to attaisno dienesta intereses.

(skat. 94., 95., 97. un 98. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2007. gada 25. oktobris, T‑154/05 Lo Giudice/Komisija, 104. un 105. punkts.

Civildienesta tiesa: Skareby/Komisija, minēts iepriekš, 80. punkts.

6.      Saskaņā ar pienākumu sniegt palīdzību, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 24. pantā, tad, ja notiek ar dienesta kārtību un vienmērīgu dienesta gaitu nesaderīgs starpgadījums, administrācijai ir jāiejaucas tik aktīvi, cik nepieciešams, un jāreaģē ātri un uzmanīgi atbilstoši konkrētā gadījuma apstākļiem, lai noskaidrotu faktus un attiecīgi, pilnībā pārzinot lietu, izdarītu atbilstošus secinājumus. Šajā sakarā pietiek ar to, ka ierēdnis, kas lūdz savu iestādi aizsargāt viņu, sniedz sākotnējus pierādījumus par to aizskarošo darbību patiesumu, kuras saskaņā ar viņa apgalvojumiem tikušas vērstas pret viņu. Pastāvot tādiem apstākļiem, attiecīgajai iestādei ir pienākums veikt atbilstošus pasākumus, tostarp veicot administratīvo izmeklēšanu, lai konstatētu sūdzības pamatā esošos faktus, un attiecīgā gadījumā veikt pagaidu pārcelšanas pasākumus, lai preventīvi aizsargātu potenciāli, iespējams, cietušā ierēdņa veselību un drošību no kādas no šajā tiesību normā minētajām darbībām.

Tomēr pamats, kurā norādīts uz pienākuma sniegt palīdzību pārkāpumu, jo neesot veikti piesardzības pasākumi, nevar tikt lietderīgi norādīts, pamatojot prasījumus par tāda lēmuma atcelšanu, ar kuru nolemts izbeigt izmeklēšanu bez turpmāku darbību veikšanas par vardarbības faktiem, kuros darbinieks sevi uzskata par cietušo, jo šāds Civildienesta noteikumu 24. panta pārkāpums nekādi neietekmē šī lēmuma tiesiskumu.

(skat. 108.–110. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: Komisija/Q, minēts iepriekš, 84. un 92. punkts, un tajos minētā judikatūra.

Civildienesta tiesa:

2012. gada 17. jūlijs, F‑54/11 BG/Ombuds, par kuru ir iesniegta apelācijas sūdzība Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑406/12 P; Cerafogli/ECB, minēts iepriekš, 210. punkts.

7.      Pienākums ievērot saprātīgu termiņu administratīvajā procesā ir Savienības tiesību vispārējs princips, kura ievērošanu jānodrošina tiesai un kas turklāt ir pārņemts kā tiesību uz labu pārvaldību sastāvdaļa Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā. Kad iestādēm nākas saskarties ar tik nopietnu jautājumu kā psiholoģiska vardarbība, tām ir pienākums ātri un rūpīgi atbildēt ierēdnim, kurš iesniedz lūgumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam.

Tomēr apstāklis, ka, pārkāpjot pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses, iecēlējinstitūcija uz lūgumu sniegt palīdzību – kas iesniegts atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam – nav atbildējusi pieprasītā ātrumā, pats par sevi nevar ietekmēt lēmuma izbeigt izmeklēšanu, neveicot turpmākas darbības, par vardarbību, kas uzsākta uz minētā lūguma pamata, tiesiskumu. Faktiski, ja šāds lēmums būtu jāatceļ tikai tādēļ, ka tas ir novēlots, jaunais lēmums, kas to aizvietotu, nekādi nevarētu būt mazāk novēlots par sākotnējo.

(skat. 116., 117. un 119. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2006. gada 11. aprīlis, T‑394/03 Angeletti/Komisija, 162. punkts.

Vispārējā tiesa: 2012. gada 6. decembris, T‑390/10 P Füller-Tomlinson/Parlaments, 115. punkts.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 18. maijs, F‑138/06 un F‑37/08 Meister/ITSB, 76. punkts; 2011. gada 11. maijs, F‑53/09 J/Komisija, 113. punkts.

8.      Iestādei, kurai uzticēta administratīvās izmeklēšanas veikšana un kurai tajā ierosinātās lietas jāizmeklē samērīgi, ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz izmeklēšanas veikšanu, un it īpaši attiecībā uz liecinieku sniegtās sadarbības kvalitātes un lietderības izvērtēšanu.

(skat. 124. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: Skareby/Komisija, minēts iepriekš, 38. punkts.

9.      Saistībā ar lēmumu, ar kuru tiek izbeigta, neveicot turpmākas darbības, administratīvās izmeklēšanas procedūra par apgalvoto psiholoģisko vardarbību, kas uzsākta pēc lūguma sniegt palīdzību, kas iesniegts atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam, Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā nav noteikts tiešs pienākums nosūtīt sūdzības iesniedzējam ne administratīvās izmeklēšanas gala ziņojumu, ne tās ietvaros notikušo uzklausīšanu protokolus.

Taču, ievērojot gan to personu interešu aizsardzību, kuras iesaistītas konkrētajā lietā, gan to, kuras liecinājušas izmeklēšanā, neviena Civildienesta noteikumu norma arī neaizliedz nosūtīt izmeklēšanas gala ziņojumu trešajai personai, kurai varētu būt leģitīma interese ar to iepazīties, kā tas ir tādas personas gadījumā, kura ir iesniegusi lūgumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu.

(skat. 132. un 133. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: Lo Giudice/Komisija, minēts iepriekš, 163. punkts.

Civildienesta tiesa: Cerafogli/ECB, minēts iepriekš, 108. punkts.

10.    Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā noteiktā pienākuma šaura interpretācija vēl jo vairāk ir vajadzīga gadījumā, kad nelabvēlīgais lēmums ir iecēlējinstitūcijas lēmums izbeigt, neveicot turpmākas darbības, izmeklēšanu, kas tikusi uzsākta pēc lūguma sniegt palīdzību saistībā ar apgalvojumiem par psiholoģisko vardarbību.

Faktiski, atšķirībā no vairuma ierēdnim iespējami nelabvēlīgajiem administratīvajiem aktiem, lēmums par lūgumu sniegt palīdzību tiek pieņemts īpašā faktoloģiskā kontekstā. Pirmkārt, tāds konteksts var būt pastāvējis jau vairākus mēnešus vai pat vairākus gadus. Turklāt psiholoģiskas vardarbības faktiem var būt ārkārtīgi iznīcinošas sekas uz cietušā veselības stāvokli. Tālāk, vardarbības situācija, ja tā tiek pierādīta, galvenokārt ietekmē nevis ierēdņa finansiālās intereses vai karjeru, kas ir gadījumi, kurus iestāde var ātri labot, pieņemot tiesību aktu vai ieinteresētajai personai samaksājot kādu naudas summu, bet gan aizskar upura personību, cieņu un fizisko vai psiholoģisko integritāti, un šādu kaitējumu pilnībā nevar labot ar finansiālu kompensāciju. Visbeidzot, neatkarīgi no tā, vai apgalvojumi par vardarbību ir vai nav pamatoti, sūdzības iesniedzējs tos par tādiem uzskata, un, ievērojot pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses, iestādei cik vien iespējams pilnīgi jāpamato savs lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, lai sūdzības iesniedzējam nebūtu vēl jāgaida atbilde uz sūdzību, lai viņš uzzinātu tās pamatojumu, atbildi, ko iestāde pat varētu izvēlēties nesniegt.

Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā noteiktajām prasībām neatbilst tāds lēmums, kurā ir sniegts tikai pamatojuma sākums. Pretēja risinājuma gadījumā ierēdnim, kurš atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam iesniedzis lūgumu sniegt palīdzību saistībā ar psiholoģiskās vardarbības faktiem, būtu pienākums iesniegt sūdzību, lai atbilstoši Civildienesta noteikumu 25. panta otrās daļas prasībām piekļūtu lēmuma par administratīvās izmeklēšanas izbeigšanu pamatojumam. No tā izriet, ka tāda lēmuma gadījumā, ar kuru tiek izbeigta izmeklēšana, kas uzsākta pēc lūguma sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam saistībā ar psiholoģiskas vardarbības faktiem, iestādes, nepārkāpjot savu pienākumu norādīt pamatojumu, kas tām ir noteikts Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā, nevar sniegt ieinteresētajai personai pilnīgu pamatojumu pirmo reizi tikai lēmumā par sūdzības noraidīšanu. Tomēr tāds risinājums nedrīkstētu ne liegt iestādēm iespēju lēmumā par sūdzības noraidīšanu sniegt precizējumus administrācijas norādītajam pamatojumam, ne Civildienesta tiesai ņemt vērā šos precizējumus, izvērtējot pamatu, ar kuru tiek apstrīdēts lēmuma tiesiskums.

Turklāt, lai gan patiešām pamatojums, kurā ir atsauces uz pamatotu un paziņotu ziņojumu vai atzinumu, ir pieņemams, tomēr šādam ziņojumam vai atzinumam faktiski jābūt paziņotam ieinteresētajai personai vienlaicīgi ar tai nelabvēlīgo tiesību aktu.

(skat. 141., 142., 152. un 165.–167. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: Lo Giudice/Komisija, minēts iepriekš, 163. un 164. punkts.

Civildienesta tiesa: Skareby/Komisija, minēts iepriekš, 32. un 53. punkts; Cerafogli/ECB, minēts iepriekš, 108. punkts, un tajā minētā judikatūra.