EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)
2012. gada 13. jūnijā (*)
Civildienests – Bijušais ierēdnis – Sociālais nodrošinājums – Nelaimes gadījums – Civildienesta noteikumu 73. panta piemērošanas procedūras izbeigšana – Jauno Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem pielikumā esošās skalas piemērošana laikā – Procedūras ilgums
Lieta F‑31/10
par prasību, kura celta atbilstoši LESD 270. pantam, kas ir piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam,
Christian Guittet, bijušais Eiropas Komisijas ierēdnis ar dzīvesvietu Kannās (Francija), ko pārstāv L. Levi, avocat,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv J. Currall un D. Martin, pārstāvji, kuriem palīdz J.‑L. Fagnart, advokāts,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA (trešā palāta),
šādā sastāvā: priekšsēdētājs Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch] (referents), tiesneši R. Barentss [R. Barents] un K. Brādlijs [K. Bradley],
sekretārs J. Tomacs [J. Tomac], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 7. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā reģistrēts 2010. gada 14. maijā, C. Guittet, bijušais Eiropas Komisijas ierēdnis, lūdz atcelt 2009. gada 27. jūlija lēmumu, ar kuru iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) izbeidza saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 73. pantu uzsākto procedūru un noteica izdarīto kaitējumu viņa fiziskajai un garīgajai veselībai (turpmāk tekstā – “KFGV”) 64,5 % apmērā.
Atbilstošās tiesību normas
Civildienesta noteikumi
2 Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. panta 1. un 2. punktu:
“1. Ierēdņa risks saslimt ar profesionālajām slimībām [arodslimībām] un negadījumu risks ir apdrošināts no dienesta uzsākšanas datuma saskaņā ar [Savienības] iestāžu kopēju vienošanos, apspriežoties ar Civildienesta noteikumu komiteju. [..]
2. Maksājamie pabalsti ir šādi:
[..]
b) pilnīgas pastāvīgas invaliditātes gadījumā:
tāds vienreizējs maksājums ierēdnim, kas vienāds ar astoņkārtīgu viņa gada pamatalgu, ko aprēķina, pamatojoties uz mēneša saņemtās algas apmēru 12 mēnešus pirms nelaimes gadījuma;
c) daļējas pastāvīgas invaliditātes gadījumā:
tāds maksājums ierēdnim, kas ir daļa no b) apakšpunktā paredzētās summas, kuru aprēķina pēc algu skalas, kas paredzēta 1. panta noteikumos.
[..]
Iepriekšminētos pabalstus var izmaksāt papildus 3. nodaļā paredzētajiem pabalstiem.”
Noteikumi par apdrošināšanu, kas pieņemti saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu
Piemērošanas joma un pārejas noteikumi
3 2006. gada 1. janvārī spēkā stājās Eiropas Savienības iestāžu Kopējie noteikumi par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku (turpmāk tekstā – “Noteikumi par apdrošināšanu” jeb “jaunie Noteikumi par apdrošināšanu”), kas ir paredzēti Civildienesta noteikumu 73. panta 1. punktā, un ar kuriem aizvieto agrākos Kopējos noteikumus par apdrošināšanu, kas pēdējo reizi bija grozīti 1997. gada 18. jūlijā (turpmāk tekstā – “agrākie Noteikumi par apdrošināšanu”).
4 Noteikumu par apdrošināšanu 1. pants ir izteikts šādi:
“Īstenojot Civildienesta noteikumu 73. pantu, šie noteikumi paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem apdrošinātā persona visā pasaulē ir apdrošināta pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku.
Šajos noteikumos apdrošinātā persona ir:
– ierēdnis;
– pagaidu darbinieks;
– līgumdarbinieks.”
5 Noteikumu par apdrošināšanu 30. pantā ir paredzēti šādi pārejas noteikumi:
“[agrākie Noteikumi par apdrošināšanu] tiek atcelti.
Tomēr tie ir piemērojami attiecībā uz jebkuru lēmuma projektu, kas pieņemts saskaņā ar 20. panta 1. punktu pirms 2006. gada 1. janvāra [..].”
6 Noteikumu par apdrošināšanu 31. pantā ir paredzēts:
“[jaunie Noteikumi par apdrošināšanu] stājas spēkā nākamā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad iestāžu kopējo vienošanos, kā tas minēts Civildienesta noteikumu 73. panta 1. punktā, apstiprinājis [Eiropas Savienības] Tiesas priekšsēdētājs.
Tos piemēro no tās pašas dienas.”
Pastāvīgas invaliditātes jēdziens
7 Noteikumu par apdrošināšanu 11. pants ar nosaukumu “Pastāvīga invaliditāte” ir izteikts šādi:
“1. Galīga vai daļēji pastāvīga invaliditāte tiek noteikta kā [KFGV], kā tas aprakstīts Eiropas nespējas kategoriju uzskaitījumā, kas ir A pielikums šiem noteikumiem.
Tiek piemēroti B pielikumā paredzētie praktiskie noteikumi, lai izmantotu kategorijas.
[..]
2. Ja nelaimes gadījuma vai arodslimības rezultātā apdrošinātā persona cieš no vispārējas pastāvīgās invaliditātes, [KFGV] pasliktināšanās ir 100 %, un viņam/viņai tiek izmaksāts vienreizējais maksājums, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta b) apakšpunktā.
3. Ja nelaimes gadījuma vai arodslimības rezultātā apdrošinātā persona cieš no daļējas pastāvīgās invaliditātes, viņam/viņai tiek izmaksāts vienreizējais maksājums, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta c) apakšpunktā un kas noteikts, pamatojoties uz [..] kategorijām.
4. Ievainojumi locekļiem vai orgāniem, kas pirms tam ir sakropļoti, tiek kompensēti, pamatojoties uz stāvokļa atšķirībām pirms un pēc nelaimes gadījuma.
5. [..]
6. Galīgās invaliditātes pabalsts vairāku ievainojumu gadījumā, kas radušies viena un tā paša nelaimes gadījuma dēļ, tiek [aprēķināts saskaitot], bet šāda galīgā summa nepārsniedz galīgās jeb pastāvīgās invaliditātes apdrošināšanas kopsummu vai daļējās invaliditātes summu, kas nodrošināta galīgas jeb pilnīgas ievainotā locekļa vai orgāna zaudēšanas gadījumā.”
8 Agrāko Noteikumu par apdrošināšanu 12. pantā bija paredzēts:
“1. Ja nelaimes gadījuma vai arodslimības rezultātā ierēdnis cieš no vispārējas pastāvīgās invaliditātes, viņam tiek izmaksāts vienreizējais maksājums, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta b) apakšpunktā.
2. Gadījumā, ja ierēdņa daļēji pastāvīga invaliditāte iestājusies negadījuma vai arodslimības rezultātā, tam izmaksā konkrētu summu, kuru aprēķina saskaņā ar pielikumā noteiktajām invaliditātes kategoriju likmēm.”
Papildu pabalsts
9 Noteikumu par apdrošināšanu 13. pantā ir paredzēts, ka, konsultējoties ar iestāžu norīkotajiem ārstiem vai Ārstu komisiju, kā tas minēts 22. pantā, apdrošinātajām personām tiek piešķirts daļēji pastāvīgās invaliditātes papildu pabalsts saistībā ar fizisku [estētisku] nepilnību, seksuālās veselības pasliktināšanos (izņemot reproduktīvās veselības pasliktināšanos), ārkārtējām sāpēm un ciešanām, kas nav noteiktas objektīvi, bet ir medicīniski ticamas, un ar darba ražīguma pasliktināšanos, lai piedalītos brīvā laika aktivitātēs, kas specifiskas apdrošinātajai personai. Šis pabalsts tiek noteikts, pamatojoties uz veselības stāvokļa pasliktināšanās specifisko formu novērtējuma skalu, kas aprakstīta C pielikumā.
Procesuālie noteikumi
10 Noteikumu par apdrošināšanu 18. pantā ir paredzēts, ka lēmumus par to, vai notikums ir atzīstams par nelaimes gadījumu, kā arī vai slimība ir arodslimība, un lēmumus par pastāvīgās invaliditātes pakāpes noteikšanu pieņem iecēlējinstitūcija saskaņā ar procedūru, kas aprakstīta šo pašu noteikumu 20. pantā, pamatojoties uz iestādes norīkotā ārsta vai ārstu slēdzieniem un, ja apdrošinātā persona to pieprasa, konsultējoties ar Ārstu komisiju, kas minēta šo noteikumu 22. pantā.
11 Visbeidzot saskaņā ar Noteikumu par apdrošināšanu 19. panta ar nosaukumu “Ievainojumu nostiprināšanās” 3. punktu:
“Lēmums, ar ko tiek noteikta invaliditātes pakāpe, tiek pieņemts pēc tam, kad apdrošinātās personas ievainojumi ir nostiprinājušies. Nelaimes gadījuma vai arodslimības sekas tiek uzskatītas par nostiprinātām, jā tās ir nostabilizējušās vai izzudīs ļoti lēnām un ļoti ierobežotā veidā. Šajā aspektā attiecīgā apdrošinātā persona iesniedz medicīnisko ziņojumu, deklarējot, ka viņš/viņa ir atveseļojies vai ka viņa/viņas stāvoklis ir nostabilizējies, kā arī minot ievainojumu raksturu. Tomēr iestādes norīkotais ārsts vai ārsti vai Ārstu komisija, kas minēta 22. pantā, var nolemt, ka ievainojumi ir nostiprinājušies [pat tad, ja nav šāda] medicīniskā ziņojuma.
[..]”
12 Noteikumu par apdrošināšanu 20. pantā ir paredzēts:
“1. Pirms tiek pieņemts lēmums saskaņā ar 18. pantu, iecēlējinstitūcija paziņo apdrošinātajai personai vai tās tiesību pārņēmējiem, par lēmuma projektu un par iestādes norīkotā ārsta [atzinumu]. Apdrošinātā persona vai tās tiesību pārņēmēji, var pieprasīt, lai pilnīgs medicīniskais ziņojums tiek paziņots šīm personām vai to izvēlētajam ārstam.
2. Apdrošinātā persona vai tās tiesību pārņēmēji [60] dienu laikā var pieprasīt, ka Ārstu komisija, kā tas noteikts 22. pantā, sniedz savu atzinumu. Prasībā, kas jāiesniedz Ārstu komisijai, tiek ietverts ārsta vārds, kas pārstāv apdrošināto personu vai tās tiesību pārņēmējus, kopā ar ārsta ziņojumu, kurā aprakstīti medicīniskie jautājumi saistībā ar iestādes norīkoto ārstu ar mērķi piemērot šos noteikumus.
3. Ja šī perioda beigās nav iesniegts neviens pieprasījums pēc Ārstu komisijas konsultācijas, iecēlējinstitūcija pieņem lēmumu saskaņā ar projektu, kas pirms tam iesniegts.”
13 Agrāko Noteikumu par apdrošināšanu 20. panta pirmajā daļā bija paredzēts:
“Lēmums, ar kuru nosaka invaliditātes pakāpi, tiek pieņemts pēc ierēdņa ievainojumu nostiprināšanās. Šajā ziņā ierēdnim ir jāiesniedz medicīnisks atzinums, kurā ir konstatēta izveseļošanās vai viņa veselības stāvokļa nostiprināšanās un norādīts ievainojumu veids.”
14 Noteikumu par apdrošināšanu 22. pantā ar nosaukumu “Ārstu komisija” ir noteikts:
“1. Ārstu komisija sastāv no trim ārstiem:
– viens, ko norīkojusi apdrošinātā persona vai personas, kas tiesīgas saņemt apdrošināšanu saistībā ar apdrošināto personu,
– viens, ko norīkojusi iecēlējinstitūcija,
– viens, kurš norīkots, pirmajiem diviem ārstiem savstarpēji vienojoties.
Ja nevar tikt panākta vienošanās par trešā ārsta norīkošanu divu mēnešu laikā pēc otrā ārsta norīkošanas, [..] Tiesas priekšsēdētājs norīko trešo ārstu pēc vienas puses pieprasījuma.
Neatkarīgi no norīkošanas metodes trešajam ārstam ir jābūt atbilstoši kompetentam ķermeņa ievainojumu izvērtēšanas un ārstēšanas jomā.
2. Iestāde nodrošina Ārstu komisiju ar uzdevumiem. Tajos ir ietverti medicīniski jautājumi, kas apskatīti ārsta ziņojumā, pārstāvot apdrošināto personu vai personas, kas tiesīgas saņemt apdrošināšanu saistībā ar apdrošināto personu, kā arī citos svarīgos medicīniskajos ziņojumos, kuri nosūtīti saskaņā ar 20. panta 2. punktu.
Ārstu komisijā sapulcināto ārstu atalgojumu un izdevumus nosaka saskaņā ar [..] iestāžu administrāciju vadītāju izstrādāto skalu atkarībā no Ārstu komisijai uzticētās lietas sarežģītības.
Pirms tiek apstiprināti ārstu uzdevumi, iestāde informē apdrošināto personu vai tās tiesību pārņēmējus, par maksām un izmaksām, kas tiem jāsedz saskaņā ar 4. punktu. Apdrošinātā persona vai tās tiesību pārņēmēji nekādos apstākļos nedrīkst celt iebildumus pret trešo ārstu attiecībā uz maksu un izmaksu apjomu. Tomēr apdrošinātā persona jebkurā laikā var pārtraukt procedūru, ar kuru tā vērsās Ārstu komisijā. Tādā gadījumā maksas un neparedzētos izdevumus, kas radušies saistībā ar apdrošinātās personas vai tās tiesību pārņēmēju izvēlēto ārstu, un pusi no trešā ārsta maksas un neparedzētajiem izdevumiem sedz apdrošinātā persona vai tās tiesību pārņēmēji, maksājot par izdarīto darbu.
Apdrošinātā persona vai tās tiesību pārņēmēji ir atbildīgi par noteiktu summu samaksu ārstam neatkarīgi no tā, ko piekrīt maksāt iestāde.
3. Ārstu komisija kopīgi izvērtē visus pieejamos dokumentos, ko ir iespējams izmantot izvērtēšanā. Lēmumus pieņem ar vairākuma balsojumu. Ārstu komisija ir atbildīga par lēmumu pieņemšanu un procedūras noteikumu pieņemšanu. Trešais ārsts ir atbildīgs par sekretāra pienākumu veikšanu un ziņojuma [..] izstrādāšanu. Ārstu komisija var pieprasīt papildu pārbaudes un ekspertu konsultācijas, lai pabeigtu lietu vai iegūtu atzinumus, kas ir nepieciešami, lai veiktu tās uzdevumu.
Ārstu komisija var sniegt medicīniskus atzinumus tikai par tiem faktiem, kas iesniegti izvērtēšanai vai kas nonākuši komitejas uzmanības lokā.
Ja Ārstu komisija, kuras uzdevums ir noteikt tikai medicīniskos aspektus lietās, uzskata, ka [tai tiek lūgts izšķirt] juridisku strīdu, tā deklarē, ka tā nav kompetenta, lai risinātu konkrēto jautājumu.
Pabeidzot lietvedību, Ārstu komisija sniedz savu atzinumu iecēlējinstitūcijai, sagatavojot par to ziņojumu.
Pamatojoties uz šo ziņojumu, iecēlējinstitūcija paziņo apdrošinātajai personai vai tās tiesību pārņēmējiem par tās lēmumu, sniedzot arī Ārstu komisijas secinājumus. Apdrošinātā persona un tās tiesību pārņēmēji var pieprasīt, ka Komitejas pilnais ziņojums tiek nodots ārstam pēc to izvēles vai ka par to tiek paziņots viņam/viņai/viņiem.
4. Izdevumus, kas radušies saistībā ar Ārstu komisijas lietvedību, sedz iestāde, kuras kompetencē ir apdrošinātā persona.
Tomēr, ja Ārstu komisijas atzinums ir saskaņā ar iecēlējinstitūcijas lēmuma projektu, apdrošinātās personas vai tās tiesību pārņēmēji sedz maksu un neparedzētos izdevumus, kas radušies saistībā ar izvēlēto ārstu, un pusi no trešā ārsta maksas un neparedzētajiem izdevumiem, kamēr atlikušo daļu sedz iestāde.
[..]”
15 Agrāko Noteikumu par apdrošināšanu 23. pantā par Ārstu komisiju bija paredzēts:
“1. Ārstu komisija sastāv no trim ārstiem, no kuriem:
– pirmo norīko iecēlējinstitūcija,
– otro ieceļ ierēdnis vai tā tiesību pārņēmēji,
– trešo norīko, pirmajiem diviem ārstiem savstarpēji vienojoties.
Ja nevar panākt vienošanos par trešā ārsta norīkošanu divu mēnešu laikā pēc otrā ārsta norīkošanas, [..] Tiesas priekšsēdētājs ieceļ trešo ārstu pēc vienas puses pieprasījuma.
Pabeidzot darbu, Ārstu komisija sniedz savu atzinumu ziņojumā iecēlējinstitūcijai, ierēdnim vai tā tiesību pārņēmējiem.
2. Izdevumus, kas radušies saistībā ar Ārstu komisijas darbu, sedz iestāde, kuras kompetencē ir [apdrošinātais] ierēdnis.
Ja ierēdņa norīkotais ārsts dzīvo ārpus šī ierēdņa dienesta vietas, ierēdnis sedz papildu izmaksas saistībā ar šo norīkošanu, izņemot transporta izdevumus dzelzsceļa transporta pirmās klases biļetei vai aviotransporta ekonomiskās klases biļetei, kurus atlīdzina iestāde. Šī norma nav piemērojama, ja runa ir par nelaimes gadījumu, kas noticis dienesta pienākumu izpildes laikā vai saistībā ar to, vai ceļā uz darba vietu, vai par arodslimību.
Ja Ārstu komisijas atzinums ir saskaņā ar iecēlējinstitūcijas lēmuma projektu, kurš ir paziņots ierēdnim vai tā tiesību pārņēmējiem saskaņā ar 21. pantu, tam ir jāsedz ārsta maksa un neparedzētie izdevumi, kas radušies saistībā ar viņa izvēlēto ārstu, un pusi no trešā ārsta maksas un neparedzētajiem izdevumiem, kamēr atlikušo daļu sedz iestāde, izņemot gadījumu, kad runa ir par negadījumu, kas radies dienesta pienākumu izpildes laikā vai saistībā ar to, vai ceļā uz darba vietu.
Tomēr izņēmuma gadījumos un pamatojoties uz iecēlējinstitūcijas lēmumu, kurš ir pieņemts pēc konsultēšanās ar tās norīkoto ārstu, visas iepriekšējās daļās minētās izmaksas var segt iestāde.”
Tiesvedības rašanās fakti
16 2003. gada 8. decembrī prasītājs cieta smagā nelaimes gadījumā. Šī nelaimes gadījuma rezultātā, sākot no 2005. gada 1. jūlija, viņam tika noteikta invaliditāte saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu.
17 Turklāt pēc tam, kad prasītāja laulātā iesniedza paziņojumu par nelaimes gadījumu, Komisija uzsāka procedūru atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam.
18 2005. gada 10. aprīlī iestādes norīkotais ārsts sniedza starpziņojumu, lai noteiktu pagaidu pabalsta lielumu. Šajā ziņojumā viņš uzskatīja, ka pastāvīgas invaliditātes līmenis [ievainojumu] nostiprināšanas brīdī bija vismaz 20 %.
19 2005. gada 30. maijā prasītājs vērsās “Individuālo tiesību pārvaldes un maksājumu birojā” (PMO), lūdzot pārskatīt lietu, lai noteiktu neapstrīdēto pastāvīgās invaliditātes daļu tādā “līmenī, kas labāk atbilstu patiesībai”.
20 PMO izskatīja šo prasītāja lūgumu un lūdza iestādes norīkotajam ārstam precīzi noteikt to pastāvīgās invaliditātes daļu, par kuru nav strīda, vajadzības gadījumā ņemot vērā prasītāja norādītos argumentus augstāka [invaliditātes] līmeņa labā.
21 2005. gada 1. jūlija otrajā starpziņojumā iestādes norīkotais ārsts uzskatīja, ka pastāvīgās invaliditātes daļu, par kuru nav strīda, varētu noteikt 40 % apmērā.
22 Pamatojoties uz šo ziņojumu, PMO ar 2005. gada 8. augusta lēmumu piešķīra prasītājam pagaidu pabalstu EUR 381 812,22 apmērā. Prasītājs saņēma šo pabalstu 2005. gada novembrī.
23 Starplaikā, runājot par ievainojumu nostiprināšanos, prasītājs PMO iesniedza 2005. gada 28. jūnija ziņojumu, kuru bija sastādījis viņa izraudzītais ārsts, norādot, ka veselības stāvoklis ir nostiprinājies. Komisija norāda, ka šis ziņojums PMO tika darīts zināms 2005. gada 30. jūnijā, kas netiek apstrīdēts.
24 2006. gada 21. septembra ziņojumā, kurš tika sastādīts saskaņā ar Noteikumu par apdrošināšanu 20. panta 1. punktu, iestādes norīkotais ārsts konstatēja, ka prasītāja ievainojuma sekas bija nostiprinātas no 2005. gada 28. jūnija; piemērojot jaunos Noteikumus par apdrošināšanu, viņš norādīja, ka prasītāja KFGV ir 62 %, kuru veido šādas daļas: 37 % par sekām LOR jomā (12 % dzirdes zaudējums, 3 % dūkšana ausīs, 20 % līdzsvara problēmas un 2 % ožas zaudējums), 15 % reimatoloģiskas sekas un 10 % psiholoģiskās sekas. Turklāt viņš konstatēja, ka prasītājam ir radies paliekošs estētisks ievainojums 3/7 apmērā, kas attaisno papildu pabalsta piešķiršanu 1,5 % apmērā.
25 Ar 2006. gada 7. novembra lēmuma projektu iecēlējinstitūcija, pamatojoties uz iestādes norīkotā ārsta 2006. gada 21. septembra ziņojumu, piešķīra prasītājam summu EUR 606 126,90 apmērā, kas atbilst KFGV 63,5 % apmērā, no kuras kopējās summas bija jāatskaita viņam jau iepriekš piešķirtais pagaidu pabalsts EUR 381 812,22 apmērā. Tādējādi 2006. gada beigās papildus jau izmaksātajam pagaidu pabalstam prasītājs saņēma vēl EUR 224 314,68.
26 Nepiekrītot 2006. gada 7. novembra lēmuma projektam, prasītājs 2007. gada 18. janvāra vēstulē lūdza sasaukt Ārstu komisiju.
27 Tā kā prasītāja un iestādes norīkotie ārsti nevarēja vienoties par trešo ārstu, kuram jāpiedalās Ārstu komisijā, prasītājs ar 2007. gada 5. maija vēstuli vērsās pie Tiesas priekšsēdētaja, lūdzot norīkot pēc tā iniciatīvas šo ārstu. 2007. gada 25. jūlijā, protokolējot norīkojumu un trešā ārsta piekrišanu šim norīkojumam, PMO izdeva atļauju šim pēdējam ārstam rīkoties Ārstu komisijas vārdā.
28 Ārstu komisija tikās divās sapulcēs – 2008. gada 3. janvārī un 13. oktobrī –, pēc kurām trešais ārsts sagatavoja 2008. gada 12. novembra ziņojumu (turpmāk tekstā – “Ārstu komisijas ziņojums”).
29 Ārstu komisijas ziņojumā ir apstiprināts, ka prasītāja KFGV ir 62 % un ka paliekošais estētiskais ievainojums 3/7 apmērā attaisno papildu pabalsta piešķiršanu 1,5 % apmērā. Turklāt tajā ir konstatēts, ka prasītājs cieš no kaitējuma pievilcībai 2/7 apmērā, kas attaisno papildu pabalsta piešķiršanu 1 % apmērā.
30 Ārstu komisijas ziņojumā arī ir apstiprināts prasītāja veselības stāvokļa nostiprināšanās datums, proti, 2005. gada 28. jūnijs.
31 Ārstu komisijas ziņojumu ir parakstījis iestādes norīkotais ārsts.
32 Ar 2008. gada 2. decembra, 2009. gada 21. janvāra un 2009. gada 28. marta vēstulēm prasītāja norīkotais ārsts paziņoja, ka nepiekrīt Ārstu komisijas ziņojumam, kuru viņš tomēr visbeidzot parakstīja un nosūtīja trešajam ārstam 2009. gada 28. martā. Runājot par šajā ziņojumā esošajiem secinājumiem, prasītāja norīkotais ārsts norādīja, ka Ārstu komisijai bija jāizmanto agrākā KFGV novērtējumu skala, lai tiktu noteikts augstāks pastāvīgās invaliditātes līmenis.
33 PMO Ārstu komisijas ziņojumu saņēma 2009. gada 9. jūnijā. Ņemot vērā šo ziņojumu, 2009. gada 27. jūlija lēmumā iecēlējinstitūcija atzina prasītāja KFGV 64,5 % apmērā un viņam norādīja, ka kopējā summa, kas viņam vēl pienākas, ir EUR 9543,31 un atbilst KFGV 1 % apmērā un tā viņam tiks izmaksāta. Šī summa prasītājam tika izmaksāta 2009. gada 9. novembrī.
34 2009. gada 23. oktobrī prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par iecēlējinstitūcijas 2009. gada 27. jūlija lēmumu. 2009. gada 8. decembrī sūdzība tika papildināta ar detalizētu argumentāciju. Iecēlējinstitūcija šo sūdzību noraidīja ar 2010. gada 15. februāra lēmumu.
Lietas dalībnieku prasījumi
35 Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atcelt iecēlējinstitūcijas 2009. gada 27. jūlija lēmumu, ar ko tiek izbeigta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu uzsāktā procedūra saistībā ar 2003. gada 8. decembrī ar prasītāju notikušo nelaimes gadījumu un ar kuru viņam tika atzīts KFGV 64,5 % apmērā;
– ciktāl nepieciešams, atcelt 2010. gada 15. februāra lēmumu, ar ko tiek noraidīta prasītāja sūdzība;
– tā rezultātā nolemt, ka viņa KFGV līmenis ir jānosaka, pamatojoties uz nelaimes gadījuma brīdī un līdz 2006. gada 1. janvārim spēkā esošajiem noteikumiem un novērtēšanas skalu, un ka atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam iesniegtais prasītāja lūgums ir jāpārskata objektīvai, neatkarīgai un neitrālai ārstu komisijai, kas ir spējīga strādāt ātri, pilnīgi neatkarīgi un objektīvi;
– piespriest Komisijai samaksāt nokavējuma procentus par nesamaksātajām summām saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu, piemērojot 12 % likmi par periodu, kas sācies vēlākais 2004. gada 8. decembrī, līdz pat pilnīgai attiecīgās summas izmaksāšanai;
– piespriest Komisijai atlīdzināt zaudējumus, kas ex æquo et bono novērtēti EUR 50 000 apmērā saistībā ar apstrīdētā lēmuma rezultātā radušos morālo kaitējumu;
– piespriest atbildētājai atlīdzināt zaudējumus, kas novērtēti EUR 15 000 apmērā saistībā ar nodarīto mantisko kaitējumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
36 Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par nepieņemamu vai vismaz par nepamatotu;
– lemt par tiesāšanās izdevumiem atbilstoši tiesību normām.
Juridiskais pamatojums
Par tiesvedības priekšmetu
37 Prasītājs lūdz atcelt ne vien 2009. gada 27. jūlija lēmumu, ar kuru iecēlējinstitūcija nolēma viņam atzīt KFGV 64,5 % apmērā (turpmāk tekstā – “2009. gada 27. jūlija lēmums”), bet arī 2010. gada 15. februāra lēmumu, ar kuru ir noraidīta viņa sūdzība. Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasījumu atcelt [tiesību aktu], kas formāli ir vērsti pret ierēdņa sūdzības noraidīšanu, sekas ir tādas, ka Civildienesta tiesa izskata aktu, pret kuru ir iesniegta sūdzība, jo [šiem prasījumiem] nav autonoma rakstura (šajā ziņā skat. Tiesas 1989. gada 17. janvāra spriedumu lietā 293/87 Vainker/Parlaments, 8. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T‑309/03 Camós Grau/Komisija, 43. punkts).
38 Tā kā prasījumiem atcelt lēmumu, ar kuru noraida 2009. gada 27. jūlijā iesniegto sūdzību, šajā lietā nav autonoma rakstura, prasība ir jāuzskata par formāli celtu pret šo pēdējo lēmumu.
Par prasījumiem atcelt tiesību aktu
39 Savu prasījumu atcelt tiesību aktu pamatojumam prasītājs norāda astoņus pamatus, tos balstot:
– pirmo – uz viņam piemērotās KFGV novērtējuma skalas prettiesiskumu;
– otro – uz starp Eiropas Kopienu un apdrošināšanas sabiedrību noslēgtās vienošanās pārkāpumu, kā arī Civildienesta noteikumu 73. panta pārkāpumu, jo Komisija bija devusi priekšroku “apdrošinātāju” interesēm;
– trešo – uz saprātīga termiņa, labas pārvaldības un pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses pārkāpumu;
– ceturto – uz tiesiskās drošības un atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu, kā arī iegūto tiesību aizskārumu;
– piekto – uz jauno Noteikumu par apdrošināšanu neapstrīdamo raksturu;
– sesto – uz Ārstu komisijas trešā ārsta iecelšanas procedūras prettiesiskumu un labas ticības principa pārkāpumu;
– septīto – uz koleģialitātes, neatkarības, objektivitātes un neitralitātes principu pārkāpumu, kuri bija jāievēro Ārstu komisijas darbā;
– astoto – uz Ārstu komisijas pieļauto sava pilnvarojuma pārkāpumu, acīmredzamu kļūdu Ārstu komisijas ziņojumā un tās sniegto kļūdaino pamatojumu.
40 Vispirms ir jāizskata ceturtais pamats par tiesiskās drošības un atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu, kā arī iegūto tiesību aizskārumu.
Par pamatu saistībā ar iegūto tiesību aizskārumu un tiesiskās drošības un atpakaļejoša spēka aizlieguma principa neievērošanu
– Par pamata pieņemamību
41 Komisija apgalvo, ka šis pamats ir nepieņemams. Prasītājs to jau esot norādījis sūdzībā, kuru tas iepriekš iesniedza šajā pašā atbilstoši Civildienesta 73. pantam uzsāktajā procedūrā. Komisija uzskata, ka par šo sūdzību ir pieņemts 2006. gada 31. jūlija noraidošais lēmums, kurš, tā kā tas netika apstrīdēts, ir kļuvis galīgs.
42 Tomēr nav šaubu un turklāt Komisija neapstrīd to, ka 2009. gada 27. jūlija lēmums ir nelabvēlīgs akts un ka sūdzība, uz kuru norāda Komisija, ir noraidīta pirms šī lēmuma.
43 Taču prasītājs var norādīt jebkuru pamatu, argumentu vai faktu, ar kuru var apšaubīt nelabvēlīga akta tiesiskumu un to darīt pat tad, ja viņš jau ir norādījis šo pašu pamatu, argumentu vai faktu iepriekšējās sūdzības pamatojumā, kas attiecas uz atsevišķu tiesību aktu (šajā ziņā skat. Civildienesta tiesas 2011. gada 14. septembra spriedumu lietā F‑12/09 A/Komisija, 136. punkts, spriedums pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑595/11 P).
– Par pamata pamatotību
44 Atbilstoši jauno Noteikumu par apdrošināšanu 30. un 31. pantam agrākie Noteikumi par apdrošināšanu ir atcelti un jaunie Noteikumi stājas spēkā nākamā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad iestāžu kopējo vienošanos, kā tas minēts Civildienesta noteikumu 73. panta 1. punktā, apstiprinājis Tiesas priekšsēdētājs, un tie ir piemērojami no šīs dienas. Šajā gadījumā, tā kā iestāžu kopējo vienošanos, kas minēta Civildienesta noteikumu 73. panta 1. punktā, Tiesas priekšsēdētājs apstiprināja 2005. gada 13. decembrī, jaunie Noteikumi par apdrošināšanu stājās spēkā 2006. gada 1. janvārī. Tomēr jauno Noteikumu par apdrošināšanu 30. panta otrajā daļā ir precizēts, ka agrākos Noteikumus par apdrošināšanu, kuri ir jāsaprot kā tādi, kuriem pielikumā ir KFGV novērtējumu skala, “turpina piemērot visiem [iecelējinstitūcijas pieņemtajiem] lēmumu projektiem, kas pieņemti pirms 2006. gada 1. janvāra”, proti, visiem lēmumu projektiem, kas ir pieņemti pirms šī datuma un kas ir saistīti ar notikuma atzīšanu par nelaimes gadījumu vai slimības atzīšanu par arodslimību, KFGV pakāpes un atbilstošās summas noteikšanu.
45 Prasītājs apgalvo, ka tas, ka viņam tika piemērota jauno Noteikumu par apdrošināšanu pielikumā esošā KFGV novērtējumu skala, esot kaitējis viņa jau iegūtajām tiesībām saskaņā ar agrākajiem Noteikumiem par apdrošināšanu. Viņš norāda, ka nelaimes gadījums, paziņojums par nelaimes gadījumu vai pat ievainojumu nostiprināšanās rada apdrošinātās personas iegūtas tiesības atbilstīgajos datumos. Turklāt, lai gan iecēlējinstitūcija vēl nebija pieņēmusi nekāda veida lēmuma projektu procedūrā, kura tika uzsākta pēc 2003. gada 8. decembra nelaimes gadījuma, viņam esot bijis jāpiemēro agrāko Noteikumu par apdrošināšanu pielikumā esošā KFGV novērtējumu skala.
46 Tādējādi prasītājs norāda, ka Noteikumu par apdrošināšanu 30. pants esot prettiesisks, jo tajā ir paredzēts saglabāt spēkā agrāko Noteikumu par apdrošināšanu pielikumā esošo KFGV novērtējumu skalu, to piemērojot pirms 2006. gada 1. janvāra uzsāktajām procedūrām, kas ir jauno Noteikumu par apdrošināšanu spēkā stāšanās datums, tikai gadījumā, kad procedūrā šajā datumā iecēlējinstitūcija jau ir pieņēmusi lēmuma projektu, lai gan, tā kā nelaimes gadījums, paziņojums par nelaimes gadījumu vai ievainojumu nostiprināšanās ir bijuši pirms 2006. gada 1. janvāra, būtu jāturpina piemērot agrākos Noteikumus par apdrošināšanu līdz procedūras, kas ir uzsākta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu, beigām.
47 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar vispārēji atzītu principu jauno normu uzreiz piemēro situācijām, kas rodas, ja vien no tās nepastāv izņēmumi, kā arī jau esošo situāciju sekām nākotnē, kuras tomēr nebija pilnībā īstenojušās agrākās tiesību normas laikā (šajā ziņā skat. Tiesas 1978. gada 15. februāra spriedumu lietā 96/77 Bauche un Delquignies, 48. punkts; 1979. gada 16. maija spriedumu lietā 84/87 Tomadini, 21. punkts; 1981. gada 5. februāra spriedumu lietā 40/79 P./Komisija, 12. punkts; 1986. gada 10. jūlija spriedumu lietā 270/84 Licata/EESK, 31. punkts, un 2002. gada 29. janvāra spriedumu lietā C‑162/00 Pokrzeptowicz‑Meyer, 50. punkts; Tiesas 2006. gada 13. jūnija rīkojumu lietā C‑336/05 Echouikh, 54. punkts; Tiesas 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑443/07 P Centeno Mediavilla u.c./Komisija, 61.–63. punkts; Civildienesta tiesas 2006. gada 30. novembra spriedumu lietā F‑77/05 Balabanis un Le Dour/Komisija, 39. punkts, un 2008. gada 4. septembra spriedumu lietā F‑22/07 Lafili/Komisija, 84. punkts).
48 Līdz ar to šajā lietā ir jāpārbauda, vai brīdī, kad jaunie Noteikumi par apdrošināšanu kļuva piemērojami, proti, 2006. gada 1. janvārī, prasītājs, kā viņš to apgalvo, atradās situācijā, kura bija pilnīgi īstenojusies tās KFGV novērtējumu skalas spēkā esamības laikā, kura bija pielikumā agrākajiem Noteikumiem par apdrošināšanu. Tikai šajā gadījumā var faktiski atzīt to, ka jauno Noteikumu par apdrošināšanu novērtējumu skala – kuru līdz ar to nevar uzskatīt par procesuālu normu (skat. a contrario Tiesas 1993. gada 6. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑121/91 un C‑122/91 CT Control (Rotterdam) un JCT Benelux/Komisija, 22. un 23. punkts) – prasītājam tika piemērota ar atpakaļejošu spēku. Šajā gadījumā ir jāpārbauda prasītāja izvirzītā iebilde par prettiesiskumu un, precīzāk, jauno Noteikumu par apdrošināšanu novērtējumu skalas piemērošanas ar atpakaļejošu spēku likumība saistībā ar tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.
49 Pirms aplūkot šo jautājumu, ir svarīgi uzsvērt, ka saskaņā ar agrāko Noteikumu par apdrošināšanu 12. panta 2. punktu, kā arī turklāt saskaņā ar jauno Noteikumu par apdrošināšanu 11. panta 3. punktu summa, kas ir paredzēta Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta c) apakšpunktā, daļējas pastāvīgas invaliditātes gadījumā jānosaka pēc tām likmēm, kas ir paredzētas KFGV novērtējumu skalā katra no šiem noteikumiem pielikumā.
50 Lai šajos apstākļos apdrošinātās personas situācija būtu pilnībā īstenojusies agrākajiem Noteikumiem par apdrošināšanu pielikumā esošās KFGV novērtējumu skalas spēkā esamības laikā, ir jākonstatē, ka vēlākais dienā pirms jauno Noteikumu par apdrošināšanu spēkā stāšanās, proti, 2005. gada 31. decembrī, šī persona bija tādā situācijā, kas ļāva rasties tiesībām uz tās KFGV noteikšanu atbilstoši šai agrāko Noteikumu par apdrošināšanu pielikumā esošai KFGV novērtējumu skalai.
51 Šajā ziņā ir jānorāda, ka tikai tas, ka noticis nelaimes gadījums vai iestājusies arodslimība, nav pietiekami, lai apdrošinātai personai rastos tiesības uz tās KFGV noteikšanu.
52 Patiešām, Civildienesta 73. pantā ir paredzēts, ka ierēdnis “ir apdrošināts no dienesta uzsākšanas datuma” pret arodslimību un nelaimes gadījumu riskiem. Šajā tiesību normā ir arī paredzēts, ka iemaksas par šo risku segšanu ierēdnim ir “garantētas”.
53 Tomēr, lai gan Savienības likumdevējs ir ieviesis apdrošināšanas kārtību pret nelaimes gadījumiem un arodslimību risku, iestādes, rīkojoties saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. panta 1. punktu, pakārtoja tiesību uz minēto apdrošināšanas prēmiju piešķiršanu – un tātad to izmaksu – konkrēta skaita nosacījumu izpildei.
54 Tādējādi saskaņā ar agrāko Noteikumu par apdrošināšanu 20. panta pirmo daļu, kā arī ar jauno Noteikumu par apdrošināšanu 19. panta 3. punktu lēmumu par KFGV pakāpes noteikšanu var pieņemt tikai pēc apdrošinātas personas ievainojumu nostiprināšanās, jo nostiprinājies ir tāds cietušās personas veselības stāvoklis, kad ievainojumi ir nostiprinājušies tādā veidā, ka izārstēšana vai uzlabošanās vairs nav iespējama un ka principā vairs netiek norādīts ārstniecības veids, ja vien nav nepieciešams novērst stāvokļa pasliktināšanos (Pirmās instances tiesas 1996. gada 21. maija spriedums lietā T‑148/95, W/Komisija, 36. punkts).
55 Tas nozīmē – kā Tiesa jau ir nospriedusi savā 1981. gada 14. jūlija spriedumā lietā C‑186/80 Suss/Komisija, 15. punkts (skat. arī Civildienesta tiesas 2011. gada 17. februāra spriedumu lietā F‑119/07 Strack/Komisija, 88. punkts) –, ka tiesības uz Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētā pabalsta izmaksāšanu daļējas pastāvīgas invaliditātes gadījumā, kā tas ir šajā gadījumā, rodas tikai tad, kad ir nostiprinājušies visi ievainojumi. Tādējādi, tikai sākot no šī datuma, apdrošinātai personai ir tiesības uz to, lai tiktu noteikts tās KFGV.
56 Tā kā apdrošinātās personas situācija sakarā ar tās tiesībām uz KFGV pakāpes noteikšanu pilnībā izveidojas brīdī, kad tās ievainojumi ir nostiprinājušies, apdrošinātajai personai principā ir jāpiemēro šīs nostiprināšanās dienā spēkā esošā KFGV novērtējumu skala.
57 Turklāt ir jāuzsver, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam, apdrošinātās personas situācija apdrošināšanas pret nelaimes gadījumu darbā un arodslimības riskiem jomā skaidri atšķiras no veiksmīgā konkursa laureāta situācijas, kad viņu kvalificē pakāpē, par ko bija iepriekš minētais spriedums lietā Centeno Mediavilla u.c./Komisija (63.–68. punkts). Uz konkursa laureāta kvalificēšanu pakāpē attiecas interesētās personas iecelšana amatā. Taču administrācijai ir plaša rīcības brīvība, runājot par konkursa laureātu iecelšanu amatā, un šo plašo rīcības brīvību apstiprina tas, ka tiesību aktos nav paredzēts, ka konkursa laureātiem šādā statusā ir tiesības tikt ieceltiem amatā. Tieši pretēji, apdrošinātās personas apdrošināšanas prēmijas izmaksa pēc nelaimes gadījuma vai arodslimības iestāšanās izriet nevis no administrācijas izvēles, kuru tā izdara, īstenojot plašo tai piešķirto rīcības brīvību, bet no pastāvīgās invaliditātes konstatējuma pēc ievainojumu nostiprināšanās.
58 Protams, kā norāda Komisija, patiešām ievainojumu nostiprināšanās dienā apdrošinātajai personai vēl pienākas tikai “vērtības parāds”, nevis “summas parāds”, jo maksājamo summu nosaka tikai iecēlējinstitūcijas lēmuma, ar kuru saskaņā ar medicīniskiem novērtējumiem nosaka KFGV likmi un atbilstošā kapitāla summu, pieņemšanas dienā.
59 Tomēr, lai gan parāds apdrošinātajai personai ir maksājams tikai iecēlējinstitūcijas lēmuma, kas pieņemts, pamatojoties uz iestādes ārsta vai Ārstu komisijas atzinumu, pieņemšanas brīdī, ar kuru nosaka maksājamo summu, šāds lēmums, ar kuru principā tiek pabeigta atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam uzsāktā procedūra, nozīmē, ka apdrošinātās personas KFGV pakāpe jau bija noteikta iepriekš. Taču šajā lietā rodas jautājums tieši par to, kā noteikt to KFGV novērtējuma skalu, saskaņā ar kuru iestādes norīkotajam ārstam un vajadzības gadījumā – Ārstu komisijai jānovērtē tās apdrošinātās personas KFGV, kuras kaitējums fiziskai vai garīgai veselībai nostiprinājās pirms jauno Noteikumu par apdrošināšanu stāšanās spēkā.
60 Visbeidzot, ja iecēlējinstitūcijas lēmuma projekta, ar kuru nosaka apdrošinātās personas KFGV pakāpi un atbilstošā kapitāla summu, pieņemšanas datums būtu jāuzskata par atbilstošu datumu, lai noteiktu piemērojamo KFGV novērtējumu skalu, kā tas izriet no jauno Noteikumu par apdrošināšanu 30. panta, tas varētu izraisīt to, ka tiek piemērotas dažādas normas personām, kuru ievainojumu nostiprināšanās notika vienā brīdī, atkarībā no tā, cik ātri administrācija ir izskatījusi viņu atbilstošās lietas, un turklāt pastāvot patvaļas riskam (jautājumā par to, kā nosaka piemērojamās tiesības papildu pensijas piešķiršanas jomā, skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 18. oktobra spriedumu lietā T‑439/09 Purvis/Parlaments, 39. un 40. punkts).
61 Šajā lietā no lietas materiāliem, it īpaši no iestādes norīkotā ārsta 2006. gada 21. septembra ziņojuma, izriet, ka prasītāja ievainojumu nostiprināšanās datums ir 2005. gada 28. jūnijs. Tātad, sākot no šī datuma, prasītājam bija tiesības aprēķināt savu KFGV pakāpi, izmantojot KFGV novērtējuma skalu, kas ir šajā datumā piemērojamo Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku pielikumā, proti, atbilstoši agrāko Noteikumu par apdrošināšanu pielikumā esošajai KFGV novērtējuma skalai.
62 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šķiet, ka Noteikumu par apdrošināšanu 30. pants, tā kā tajā ir paredzēts, ka attiecībā uz apdrošinātām personām – nelaimes gadījumā cietušajām vai arodslimības skartajām, kuru ievainojumi nostiprinājās pirms šo noteikumu spēkā stāšanās, proti, pirms 2006. gada 1. janvāra, – ir jāpiemēro šiem noteikumiem pielikumā esošā [novērtējumu] skala, ja nepastāv iecēlējinstitūcijas lēmuma projekts, ar ko nosaka KFGV pakāpi, un tas attiecas arī – runājot par šīm apdrošinātām personām – uz tiem gadījumiem, kad to situācija bija pilnībā īstenojusies laikā, kad spēkā bija agrākajiem Noteikumiem par apdrošināšanu pielikumā esošā KFGV novērtējumu skala. Tādējādi šajā ziņā ar Noteikumu par apdrošināšanu 30. pantu to pielikumā esošai [novērtējuma] skalai ir piešķirta atpakaļejoša piemērojamība.
63 Parasti tiesiskās drošības princips ir pret to, ka Savienības tiesību akta piemērojamība laikā tiek noteikta ar brīdi pirms tā spēkā stāšanās (šajā ziņā skat. Tiesas 2001. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑110/97 Nīderlande/Padome, 151. punkts un tajā minētā judikatūra).
64 Tomēr izņēmuma kārtā ir pieļaujams pretējais, ja to prasa sasniedzamais mērķis un ja pienācīgi tiek ievērota iesaistīto personu tiesiskā paļāvība (Tiesas 1979. gada 25. janvāra spriedums lietā 98/78 Racke, 20. punkts; 1990. gada 13. novembra spriedums lietā C‑331/88 Fedesa u.c., 45. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Nīderlande/Padome, 151. punkts).
65 Aplūkojamajā lietā iepriekšējā punktā minētie nosacījumi nešķiet izpildīti. Vispirms Komisija nekonstatēja, ka pastāv tāds mērķis, kurš prasa jaunos Noteikumus par apdrošināšanu piemērot ar atpakaļejošu datumu. Šajā ziņā arguments par agrāko Noteikumu par apdrošināšanu pielikumā esošās KFGV novērtējumu skalas nepietiekamību, kura – izmantojot formulējumu no 2005. gada 19. decembra Administratīvās informācijas Nr. 91‑2005, ar ko Komisijas personālam tika paziņots par jauno Noteikumu par apdrošināšanu stāšanos spēkā, – esot “novecojusi, grūti izmantojama un bez Eiropas dimensijas” (agrākā skala bija “Oficiālā Beļģijas invaliditātes skala” (BOBI)), pārliecinošā veidā nepaskaidro to, kāpēc šīs skalas modernizācijas mērķa sasniegšanai bija vajadzīgs tai piešķirt piemērojamību ar atpakaļejošu spēku.
66 Tā, jaunajiem Noteikumiem par apdrošināšanu pielikumā esošās KFGV novērtējumu skalas piemērošana apdrošinātām personām, kas pirms šo jauno noteikumu spēkā stāšanās 2006. gada 1. janvārī cietušas nelaimes gadījumā vai kurām sākusies arodslimība un kuru ievainojumi nostiprinājās pirms šī datuma, noteikti kaitēja šo apdrošināto personu tiesiskajai paļāvībai.
67 Pat pieņemot, kā Komisija norādīja tiesas sēdē, ka jaunajiem Noteikumiem par apdrošināšanu pielikumā esošās KFGV novērtējumu skalas piemērošana atkarībā no aplūkojamo ievainojumu veida varētu drīzāk paplašināt nelaimes gadījumu vai arodslimības risku apdrošināšanu nekā to sašaurināt salīdzinājumā ar agrākajiem Noteikumiem par apdrošināšanu pielikumā esošo KFGV novērtējumu skalu, principā iestāžu kopējās vienošanās rezultātā pieņemto noteikumu par nelaimes gadījumu [darbā] un arodslimības risku apdrošināšanu vienveidība un vienveidīga piemērošana prasa, lai šie noteikumi stātos spēkā vienā datumā visās iestādēs un attiecībā uz visu personālu, izņemot pretēja rakstura tieši paredzētu normu, lai aizsargātu agrāko noteikumu spēkā esamības laikā jau iegūtās tiesības (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Racke, 16. punkts). Protams, iestādēm nevar aizliegt attiecībā uz situācijām, kuras jau ir radušās un galīgi iestājušās agrāko noteikumu spēkā esamības laikā, piemērot jaunos Noteikumus par apdrošināšanu, ja tie ir labvēlīgāki apdrošinātajām personām, bet jaunajos Noteikumos par apdrošināšanu nav ietvertas nekādas pārejas normas par šo jautājumu.
68 No visa iepriekš minētā izriet, ka jaunie Noteikumi par apdrošināšanu ir jāatzīst par prettiesiskiem, jo tajos ir paredzēts piemērot to pielikumā esošo novērtējuma skalu apdrošinātām personām, kuras cietušas nelaimes gadījumā [darbā] vai no arodslimības un kuru ievainojumi ir nostiprinājušies pirms šo noteikumu spēkā stāšanās.
69 Līdz ar to Ārstu komisija, sniedzot savu 2009. gada 9. jūnija ziņojumu, pēc tam iecēlējinstitūcija, pieņemot 2009. gada 27. jūlija lēmumu, nepareizi piemēroja jaunajiem Noteikumiem par apdrošināšanu pielikumā esošo KFGV novērtējumu skalu. Tātad tādēļ šī iemesla dēļ ir jāatceļ 2009. gada 27. jūlija lēmums, nespriežot par citiem prasītāja norādītajiem pamatiem šīs tiesvedības par tiesību akta atcelšanu ietvaros.
Par prasījumiem saistībā ar kaitējuma atlīdzību
70 Prasītājs norāda, ka pastāv trīs atšķirīgi kaitējuma veidi: kaitējums, kurš attaisno nokavējuma procentu samaksu, mantiskais kaitējums un morālais kaitējums.
Par nokavējuma procentu samaksu
71 Prasītājs lūdz Civildienesta tiesu piespriest Komisijai viņam izmaksāt nokavējuma procentus par visu summu, kas bija jāsamaksā atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam.
72 Savu apsvērumu daļā par šo prasību atlīdzināt kaitējumu prasītājs neprecizē to, uz kāda pārkāpuma pamata viņš šo prasību iesniedz. Tomēr viņš vispārīgā veidā norāda, ka Komisijas atbildībai ir jāiestājas par pārkāpumiem, uz kuriem viņš ir norādījis savos prasījumos atcelt tiesību aktu.
73 Attiecībā uz pamatiem un iebildumiem, kurus viņš šajā ziņā norādīja, nav strīda par to, ka prasītājs pamato savu prasību par nokavējuma procentu samaksu ar iebildumu par to, ka administrācija neesot pieņēmusi lēmumu saprātīgā termiņā.
74 Līdz ar to ir jāpārbauda, vai 2009. gada 27. jūlija lēmuma pieņemšanas termiņš bija saprātīgs.
75 Vispirms ir jāatgādina, ka agrāko Noteikumu par apdrošināšanu 20. pantā bija paredzēts, ka apdrošinātai personai ir pienākums nosūtīt medicīnisko ziņojumu, kurā konstatē tās veselības stāvokļa nostiprināšanos, lai iecēlējinstitūcija varētu pieņemt lēmumu par KFGV pakāpes noteikšanu.
76 Taču šajā lietā tikai ar ārsta, kuru norīkoja prasītājs, 2005. gada 28. jūnija ziņojumu, par kuru PMO tika paziņots 2005. gada 30. jūnijā, tas tika informēts par prasītāja ievainojumu nostiprināšanos, kas iestājusies 2005. gada 28. jūnijā.
77 Tālāk, runājot par laika posmu no 2003. gada 8. decembra – kas ir nelaimes gadījuma datums – līdz 2005. gada 30. jūnijam, kas ir datums, kurā PMO saņēma prasītāja norīkotā ārsta ziņojumu par ievainojumu nostiprināšanos, par šo pagājušo laika posmu tā lielākajā daļā ir atbildīgs prasītājs.
78 Turklāt apmēram piecpadsmit mēnešu termiņš, kura beigās iestādes norīkotais ārsts sniedza savu iecēlējinstitūcijai adresēto 2006. gada 21. decembra ziņojumu, šķiet saprātīgs. Šis ārsts pamatoja savu vērtējumu ar sešām papildu pārbaudēm šajā laika posmā, kuras veica četri atšķirīgi ārsti – speciālisti (psihiatrs, oftalmologs, reimatologs, otorinolaringologs).
79 Iecēlējinstitūcijas 2006. gada 7. novembra lēmuma projekts, ar kuru tiek noteikta prasītāja KFGV pakāpe un tās rezultātā kopējā tam piešķiramā summa, viņam tika paziņots šī paša gada 21. novembrī, proti, trīs mēnešu termiņā no iestādes norīkotā ārsta ziņojuma sagatavošanas, kas šķiet saprātīgs termiņš.
80 Nepiekrītot iecēlējinstitūcijas 2006. gada 7. novembra lēmuma projektam, ar kuru nosaka viņa KFGV pakāpi un kaitējumu atlīdzības summu, prasītājs 2007. gada 18. janvāra vēstulē lūdza sasaukt Ārstu komisiju.
81 Tā kā prasītāja un iestādes norīkotie ārsti nevarēja vienoties par trešā ārsta, kuram vajadzētu piedalīties Ārstu komisijas darbā, vārdu, prasītājs ar 2007. gada 5. maija vēstuli vērsās pie Tiesas priekšsēdētaja, lūdzot to pēc savas iniciatīvas iecelt minēto ārstu.
82 2007. gada 25. jūlijā, protokolējot trešā ārsta iecelšanu un viņa piekrišanu šim uzdevumam, PMO izsniedza šim ārstam pilnvaru rīkoties Ārstu komisijas vārdā.
83 Tādējādi laiks, kas pagāja no 2006. gada 7. novembra lēmuma projekta līdz 2007. gada 25. jūlijam, proti, datumam, kurā Ārstu komisija varēja sākt darbu, izrietēja no procedūras gaitas un tas nav saistīts ar Komisijas bezdarbību.
84 Ārstu komisijas ziņojums tika sagatavots 2008. gada 12. novembrī, proti, apmēram piecpadsmit mēnešus pēc Ārstu komisijas darba sākuma. Šāds termiņš ir saprātīgs, ņemot vērā lietas apstākļus.
85 Pirmo Ārstu komisijas ziņojumu, kaut gan nepilnīgu, trešais ārsts sagatavoja 2008. gada 10. janvārī pēc Ārstu komisijas pirmās – 3. janvāra – sapulces. Tomēr pēc šī ziņojuma vairākas reizes notika dažāda sarakste, tostarp prasītāja norīkotā ārsta nosūtītā vēstule, divas paša prasītāja vēstules un iestādes norīkotā ārsta vēstule.
86 2008. gada 12. novembra ziņojumā, kuru trešais ārsts sagatavoja Ārstu komisijas vārdā, viņš it īpaši norādīja, ka vienai no prasītāja vēstulēm bija pievienoti “daudzi un biezi pielikumi” par prasītāja darbību ārpus viņa profesijas. Minot arī to, ka prasītājs 2008. gada 28. februāra vēstulē bija formulējis jaunas piezīmes par trešās personas atbalstu, trešais ārsts precizēja:
“Personīgi mēs bijām pārsteigti, cik svarīgs ir viņa pieteikums, ņemot vērā pirmajā [sapulcē] norādītās sūdzības un arī ņemot vērā precīzos jautājumus, kurus mēs viņam uzdevām šīs pirmās [sapulces] laikā [..]”
87 Lai gan atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam uzsāktās procedūras ietvaros apdrošinātajai personai nevar pārmest, ka viņš iesniedza Ārstu komisijai visus dokumentus vai visas piezīmes, kuras viņš uzskatīja par nepieciešamām, lai tā varētu pieņemt lēmumu, ir skaidrs, ka pārāk daudzu dokumentu iesniegšana, tāpat kā jaunu piezīmju par iepriekš izskatītiem jautājumiem paziņošana, procedūras laikā attālina lēmuma par procedūras pabeigšanu pieņemšanas dienu.
88 Turklāt trešais ārsts 2008. gada 12. novembra Ārstu komisijas ziņojumā norādīja, ka viņiem sagādā grūtības vienoties, it īpaši ar prasītāja norīkoto ārstu, par Ārstu komisijas otrās sapulces datumu un ka tā var notikt tikai 2008. gada 13. oktobrī.
89 Protams, 2008. gada 2. decembra vēstulē prasītāja norīkotais ārsts ir norādījis, ka viņš piedāvāja Ārstu komisijai sapulcēties 2008. gada 26. un 29. septembrī un ka šie datumi neapmierināja pārējos Ārstu komisijas ārstus. Tomēr šīs prasītāja norīkotā ārsta iniciatīvas neļauj viņu atbrīvot no tā atbildības daļas par to, ka tika pagarināts termiņš, kas vajadzīgs Ārstu komisijas otrās sapulces datuma noteikšanai.
90 Tādējādi iepriekš minēto notikumu gaismā apmēram piecpadsmit mēnešu termiņš, kurš pagāja no 2005. gada 25. jūlija – dienas, kad Ārstu komisija varēja uzsākt savu darbu, – līdz 2008. gada 12. novembrim – medicīniskā ziņojuma iesniegšanas dienai – nešķiet nesaprātīgs.
91 Pēc tam tikai 2009. gada 9. jūnijā Ārstu komisijas ziņojums tika visbeidzot paziņots PMO, kas ir apmēram septiņus mēnešus pēc tam, kad trešais ārsts šo ziņojumu sagatavoja. Tomēr šis laiks vismaz daļēji ir izskaidrojams ar to, ka prasītāja norīkotais ārsts vispirms 2008. gada 2. decembra un tad 2009. gada 21. janvāra vēstulēs pieprasīja trešajam ārstam, kuram bija uzdots sagatavot Ārstu komisijas ziņojumu, labot ziņojumu, kura saturam piekrita divi pārējie Ārstu komisijas ārsti – un, tā kā tas netika izdarīts, viņš šo ziņojumu parakstītu nosūtīja tikai 2009. gada 28. martā.
92 Visbeidzot, pamatojoties uz Ārstu komisijas ziņojumu, kuru iecēlējinstitūcija saņēma 2009. gada 9. jūnijā, tā pieņēma 2009. gada 27. jūlija lēmumu un to paziņoja prasītājam, kurš par to uzzināja 2009. gada 9. augustā. Divi mēneši, kuri pagāja no 2009. gada 9. jūnija – dienas, kad iecēlējinstitūcijas rīcībā nonāca Ārstu komisijas ziņojums, – līdz 2009. gada 9. augustam – dienai, kurā prasītājs saņēma 2009. gada 27. jūlija lēmumu, – nešķiet nesaprātīgs termiņš.
93 Visbeidzot neviens no laikposmiem, kuri pagāja dažādos procedūras posmos pirms 2009. gada 27. jūlija lēmuma pieņemšanas, nešķiet nesaprātīgs termiņš.
94 Turklāt, pat ņemot vērā kumulatīvo visu šo termiņu iedarbību un nokavējumus, kuros vainojama administrācija, no iepriekšējos punktos minētā iziet, ka 2009. gada 27. jūlija lēmums tika pieņemts saprātīgā termiņā (šajā ziņā skat. Civildienesta tiesas 2010. gada 13. janvāra spriedumu apvienotajās lietās F‑124/05 un F‑96/06 A un G/Komisija, 394. punkts).
95 No iepriekš minētā izriet, ka ir jānoraida prasītāja prasījumi par to, lai Komisijai tiek piespriests samaksāt nokavējuma procentus par viņam jau izmaksāto summu.
96 Tomēr šķiet, ka prasītājs kapitāla summā, par kuru esot jāaprēķina nokavējuma procenti, iekļauj ne tikai viņam jau samaksāto summu, bet arī papildu summu, kura, viņaprāt, viņam tiks izmaksāta saskaņā ar agrākajiem Noteikumiem par apdrošināšanu pielikumā esošo KFGV novērtējumu skalu.
97 Runājot par prasījumiem par nokavējuma procentu samaksu par papildu summām, kuras prasītājam esot jāizmaksā saskaņā ar agrākajiem Noteikumiem par apdrošināšanu pielikumā esošo KFGV novērtējumu skalu, šāda izmaksa nozīmētu ne tikai to, ka pietiekami ticami ir pierādīts, ka prasītājs var saņemt šādu augstāku KFGV pakāpi nekā tā, kura ir viņam ir atzīta 2009. gada 27. jūlija lēmumā, bet arī to, ka KFGV pakāpe, kuru viņam piešķirs saskaņā ar šo skalu, jau ir nosakāma. Taču tas tā nav. Turklāt, pat pieņemot, ka šādus prasījumus ir jāuzskata par iesniegtiem no prasītāja puses, tie ir priekšlaicīgi un līdz ar to – jānoraida.
Par mantisko kaitējumu
98 Prasītājs savā mantiskajā kaitējumā iekļauj vienlaicīgi izmaksas saistībā ar Ārstu komisijas darbu, izmaksas saistībā ar Ārstu komisijas darba atsākšanu pēc 2009. gada 27. jūlija lēmuma atcelšanas un viņa izdevumus par juriskonsulta pakalpojumiem pirms prasības celšanas tiesā.
99 Attiecībā uz izdevumiem saistībā ar Ārstu komisijas darbu – šie izdevumi ietver prasītāja norīkotā ārsta izdevumus, ceļa un dažādus citus izdevumus. Prasītājs visus šos izdevumus kopā novērtē EUR 5500 apmērā.
100 Tomēr prasītājs savos rakstveida apsvērumos nenorāda nevienu lietas materiālos esošu dokumentu, ar kuru varētu attaisnot šādu summu.
101 Saskaņā ar judikatūru zaudējumiem, par kuriem ir prasīta atlīdzība, ir jābūt īstiem un konkrētiem, kas jāpierāda prasītājam (skat., piemēram, Tiesas 2006. gada 9. novembra spriedumu lietā C‑243/05 P Agraz u.c./Komisija, 27. punkts).
102 Turklāt prasības pieteikumā nav ietvertas nekādas ziņas par piedāvātajiem pierādījumiem šajā ziņā. Saskaņā ar Civildienesta tiesas Reglamenta 39. panta 1. punkta c) apakšpunktu prasības pieteikumā attiecīgā gadījumā jāietver ziņas par piedāvātajiem pierādījumiem.
103 Nepastāvot iepriekšējos punktos minētajiem pierādījumiem, jāsecina, ka prasītājs nav pamatojis apgalvotā kaitējuma apmēru, lai gan viņš varēja to izdarīt, jo runa ir par viņa veiktajiem maksājumiem. Tātad prasītāja prasījumi par zaudējumu atlīdzību ir jānoraida attiecībā uz izdevumiem par Ārstu komisijas darbu.
104 Kas attiecas uz izdevumiem saistībā ar Ārstu komisijas darba atsākšanu, iecēlējinstitūcijai pēc procedūras, kas tika atsākta pēc šī atceļošā sprieduma, pabeigšanas ir jāpieņem lēmums par Ārstu komisijas darbības izdevumu segšanu. Līdz ar to pašreiz vēl ir pāragri spriest par šo zaudējumu daļu.
105 Kas attiecas uz prasītāja izdevumiem par juriskonsulta pakalpojumiem pirms prasības celšanas tiesā, ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumos organizētā pirmstiesas procedūras norise nenozīmē, ka ierēdnim šajā stadijā ir jābūt pārstāvētam, un šīs situācijas ekvivalents saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir tas, ka administrācija nevar interpretēt sūdzības vai pieteikumus šauri, bet, tieši pretēji, tie ir jāizskata plaši. Līdz ar to ir jākonstatē, ka, ja nepastāv izņēmuma apstākļi, ierēdnis prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros nevar saņemt atlīdzību par izdevumiem un atlīdzību par juriskonsulta pakalpojumiem pirmstiesas stadijā. Lietas materiālos nav pierādījumu par šādu izņēmuma apstākļu pastāvēšanu (Pirmās instances tiesas 2008. gada 10. decembra spriedums lietā T‑57/99 Nardone/Komisija, 139. un 140. punkts).
106 No iepriekš minētā izriet, ka prasījumi par to, lai Komisijai tiktu piespriests atlīdzināt mantisko kaitējumu, ir jānoraida.
Par morālo kaitējumu
107 Šajā lietā prasības pieteikumā nav pierādīts tas, vai morālo kaitējumu, kuru prasītājs lūdz atlīdzināt, nevar pilnībā atlīdzināt, atceļot 2009. gada 27. jūlija lēmumu un iecēlējinstitūcijai veicot pasākumus, kuru pieņemšana tai būs obligāta, pēc šādas lēmuma atcelšanas.
108 Vispirms Civildienesta tiesas konstatētais pārkāpums, kas pamatojas uz iegūto tiesību neievērošanu, nav pietiekami smags, lai attaisnotu atlīdzības piešķiršanu par morālo kaitējumu.
109 Turklāt prasītājs tikai pārmet Komisijai necienīgu veidu, kādā tā, viņaprāt, attiecās pret viņu procedūras, kura tika uzsākta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu, laikā un vēlāk arī pirmstiesas procedūrā.
110 Tomēr no lietas materiāliem neizriet, ka 2009. gada 27. jūlija lēmumā, kā arī 2010. gada 16. februāra sūdzības noraidījumā bija iekļauts tiešs negatīvs prasītāja spēju novērtējums, kas būtu varējis viņu [morāli] aizvainot. Tas pats attiecas uz Ārstu komisijas 2008. gada 27. novembra ziņojumu, uz kuru pamatojas šie abi lēmumi.
111 Tomēr ir jākonstatē, ka šī atceļošā sprieduma rezultātā prasītājs atkal būs tādā situācijā, kurā viņam ir jāgaida galīgais lēmums procedūrā, kas pēc 2003. gada 8. decembra nelaimes gadījuma tika uzsākta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu. Šāds gaidīšanas un neskaidrības pagarinājums, kuru rada 2009. gada 27. jūlija lēmuma prettiesiskums, ir morālais kaitējums, kurš jānovērtē ex æquo et bono EUR 2500 apmērā.
112 Šajā ziņā, ņemot vērā, ka šis morālais kaitējums izriet tieši no 2009. gada 27. jūlija lēmuma, Komisija nevar lietderīgi pamatoties uz iebildi par nepieņemamību tāpēc, ka tā jau ir pieņēmusi lēmumu par līdzīgu pieteikumu par zaudējumu atlīdzību, kuru prasītājs iesniedza saskaņā ar Civildienesta 90. panta 1. punktu, un tas ir galīgs.
113 Līdz ar to Komisijai jāpiespriež izmaksāt prasītājam summu EUR 2500 apmērā kā morālā kaitējuma atlīdzību.
Par prasījumiem būtībā saņemt jaunu Ārstu komisijas, kuru izveido objektīvi un pamatojoties uz agrākajiem Noteikumiem par apdrošināšanu, veiktu KFGV novērtējumu
114 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesai, veicot tiesiskuma pārbaudi, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 91. pantu, nav jādod rīkojumi administrācijai vai jāsniedz tiesību paziņojumi (skat., piemēram, Pirmās instances tiesas 2002. gada 12. jūnija spriedumu lietā T‑187/01 Mellone/Komisija, 16. punkts).
115 Prasītājs lūdz Civildienesta tiesai noteikt, ka viņa KFGV pakāpes novērtējums jāveic, pamatojoties uz agrāko Noteikumu par apdrošināšanu pielikumā esošo KFGV novērtējumu skalu, kā arī “lai atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam iesniegto prasītāja lūgumu pārskatītu objektīva, neatkarīga un neitrāla Ārstu komisija, kas ir spējīga strādāt ātri, pilnīgi neatkarīgi un objektīvi”. Ciktāl prasītājs šādi norādītos prasījumos lūdz sniegt tiesību paziņojumu vai izdot rīkojumu administrācijai, šie prasījumi ir jānoraida kā nepieņemami.
116 Visbeidzot 2009. gada 27. jūlija lēmums tiek atcelts un Komisijai tiek piespriests izmaksāt prasītājam summu EUR 2500 apmērā kā atlīdzību par morālo kaitējumu. Pārējā daļā prasītāja prasījumi ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
117 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas tiesību normas, dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.
118 No iepriekš izklāstītajiem iemesliem izriet, ka Komisija ir lietas dalībniece, kam spriedums ir pēc būtības nelabvēlīgs. Turklāt prasītājs savos prasījumos expressis verbis ir prasījis piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā lietas apstākļi neattaisno Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, līdz ar to ir jāpiespriež Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) atcelt 2009. gada 27. jūlija lēmumu, ar kuru tiek izbeigta saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 73. pantu uzsāktā procedūra pēc nelaimes gadījuma 2003. gada 8. decembrī, kurā cieta C. Guittet;
2) Eiropas Komisija izmaksā C. Guittet EUR 2500;
3) prasību pārējā daļā noraidīt;
4) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina C. Guittet tiesāšanās izdevumus.
Van Raepenbusch | Barents | Bradley |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 13. jūnijā.
W. Hakenberg | | S. Van Raepenbusch |