Language of document : ECLI:EU:C:2019:1012

ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZBORDONA] SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 26. novembrī (1)

Apvienotās lietas C566/19 PPU un C626/19 PPU

Parquet général du GrandDuché de Luxembourg

pret

JR

(Cour d’appel (Chambre du conseil) (Apelācijas tiesas slēgtā palāta, Luksemburga) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

un

Openbaar Ministerie

pret

YC

(Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums 2002/584/TI – Eiropas apcietināšanas orderis – Izsniegšanas tiesu iestāde – Prokuratūras neatkarība – Francijas prokurora izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis – Prokuratūra, kas ir atbildīga, pirmkārt, par kriminālvajāšanas veikšanu un, otrkārt, par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas nosacījumu ievērošanas un samērīguma pārbaudi – Nosacījums par faktiskas iespējas celt prasību par prokurora lēmumu izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi pastāvēšanu






1.        Tiesai no jauna ir jāizskata daži lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, attiecībā uz kuriem būs jānoskaidro, vai prokuratūru (šajā gadījumā – Francijas Republikas prokuratūru) var uzskatīt par Eiropas apcietināšanas ordera (EAO) “izsniegšanas tiesu iestādi” Pamatlēmuma 2002/584/TI (2) 6. panta 1. punkta izpratnē.

2.        Luksemburgas tiesas (lieta C‑566/19 PPU) un Nīderlandes tiesas (lieta C‑626/19 PPU) uzdotie jautājumi it īpaši attiecas uz Tiesas sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (3) interpretāciju.

3.        Šie paši jautājumi tika uzdoti attiecībā uz Zviedrijas (lieta C‑625/19 PPU) un Beļģijas (lieta C‑627/19 PPU) prokuratūrām, par kurām es sniedzu secinājumus šajā pašā dienā.

4.        Lai arī mana pamatnostāja ir tāda pati, kādu esmu aizstāvējis lietās OG (Lībekas prokuratūra) un PI (Cvikavas prokuratūra) (4) un lietā PF (Lietuvas ģenerālprokurors) (5), tagad man būs jāinterpretē šis spriedums, kā arī citā līdzīgā lietā 2019. gada 9. oktobrī (6) pasludinātais spriedums.

I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

5.        Es atsaucos uz pamatlēmuma 5., 6., 8., 10. un 12. apsvērumu, kā arī 1. un 9. pantu, kas ir minēti secinājumos lietā OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras).

B.      Valsts tiesības. Kriminālprocesa kodekss (7)

6.        KPL I grāmatas I daļas (“Par iestādēm, kas atbildīgas krimināltiesību politikas noteikšanu, kriminālvajāšanas un izmeklēšanas veikšanu”) I bis nodaļas (“Tieslietu ministra pienākumi”) 30. pantā ir noteikts:

“Tieslietu ministrs īsteno valdības noteikto krimināltiesību politiku, nodrošinot tās saskaņotu piemērošanu Republikas teritorijā.

Šajā nolūkā viņš sniedz prokuratūras tiesnešiem vispārīgus norādījumus.

Viņš nevar dot norādījumus individuālās lietās.

Katru gadu viņš publicē ziņojumu par valdības noteiktās krimināltiesību politikas īstenošanu, precizējot šīs politikas izpildes nosacījumus un vispārīgos norādījumus, kas tiek sniegti, piemērojot otro daļu. Šo ziņojumu nosūta Parlamentam, un to var apspriest Valsts Asamblejā vai Senātā.”

7.        I grāmatas I sadaļas II nodaļas 2. iedaļas (“Ģenerālprokurora pilnvaras apelācijas tiesā”) 36. pantā ir noteikts:

“Ģenerālprokurors [apelācijas tiesās] var likt Republikas prokuroriem ar rakstveida norādījumiem, kas pievienoti lietas materiāliem, uzsākt vai likt uzsākt kriminālvajāšanu vai vērsties kompetentajā tiesā tādu rakstveida apsvērumu dēļ, kurus ģenerālprokurors uzskata par piemērotiem.”

II.    Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi

A.      Lieta C566/19 PPU

8.        2019. gada 24. aprīlī tribunal de grande instance de Lyon (Lionas Vispārējā pirmās instances tiesa, Francija) prokuratūras prokurora vietniece izsniedza EAO, lai veiktu JR kriminālvajāšanu.

9.        Ar Luksemburgas Tribunal d’arrondissement (apgabaltiesa) slēgtās palātas 2019. gada 19. jūnija nolēmumu tika noteikts, ka JR ir jānodod Francijas iestādēm.

10.      JR apstrīdēja šo nolēmumu iesniedzējtiesā, lūdzot, ciktāl tas attiecas uz pašlaik aplūkoto jautājumu, atzīt EAO spēkā neesamību, jo tā izsniegšanas iestāde neesot “tiesu iestāde” pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē. Viņš apgalvoja, ka Francijas prokuratūra var saņemt netiešus norādījumus no izpildvaras, kas neatbilst kritērijiem, kurus Tiesa ir noteikusi šajā jomā.

11.      Šajos apstākļos Cour d’appel (Chambre du conseil) (Apelācijas tiesas slēgtā palāta, Luksemburga) nolēma uzdot šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Francijas Prokuratūru pie izmeklēšanas tiesas vai sprieduma pasludināšanas tiesas, kas ir kompetenta Francijā saskaņā ar šīs valsts likumiem izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, var uzskatīt par izsniegšanas tiesu iestādi, autonomajā nozīmē, kas minēta [..] pamatlēmuma [..] 6. panta 1. punktā, gadījumā, ja ir paredzēts, ka tā pārbauda [EAO] izsniegšanai nepieciešamo nosacījumu ievērošanu un tā samērīgumu, ņemot vērā krimināllietas apstākļus, un tā vienlaikus ir arī iestāde, kas atbildīga par kriminālvajāšanu tajā pašā lietā?”

B.      Lieta C626/19 PPU

12.      2019. gada 27. martā tribunal de grande instance de Tours (Tūras Vispārējā pirmās instances tiesa, Francija) prokurors izsniedza EAO, lai veiktu YC kriminālvajāšanu, kurš tika aizturēts Nīderlandē 2019. gada 5. aprīlī.

13.      Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande), kurai ir jālemj par EAO izpildi, uzdod šos prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai prokurors, kurš izsniegšanas dalībvalstī piedalās tiesību piemērošanas darbībā un, izpildot savus pienākumus, kas cieši saistīti ar Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, darbojas neatkarīgi un ir izsniedzis EAO, ir uzskatāms par izsniegšanas tiesu iestādi pamatlēmuma [..] 6. panta 1. punkta izpratnē, ja tiesnesis izsniegšanas dalībvalstī pirms attiecīgā prokurora faktiskā lēmuma par EAO izsniegšanu ir veicis EAO izsniegšanas nosacījumu un, it īpaši, tā samērīguma pārbaudi?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša – vai tad, ja pieprasītai personai pēc tās faktiskas nodošanas ir pieejama procedūra, kurā izsniegšanas dalībvalsts tiesā var tikt celta prasība atcelt EAO, un šī tiesa pārbauda tostarp lēmuma izsniegt EAO samērīgumu, ir izpildīts nosacījums, ka [OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras)] sprieduma 75. punkta izpratnē ir jāpastāv iespējai celt prasību par prokurora lēmumu izsniegt EAO, tostarp par šāda lēmuma samērīgumu, kurš pilnībā atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām?”

III. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku apsvērumi

14.      Lieta C‑566/19 tika reģistrēta Tiesā 2019. gada 25. jūlijā, iesniedzējtiesai nelūdzot to izskatīt steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā.

15.      Lieta C‑626/19 PPU Tiesā tika reģistrēta 2019. gada 22. augustā. Tā kā YC pamatlietā tika piemērota brīvības atņemšana, iesniedzējtiesa lūdza piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību.

16.      Tiesa noteica abu lietu izskatīšanu steidzamības tiesvedībā un apvienoja tās izskatīšanai un sprieduma taisīšanai.

17.      Rakstveida apsvērumus iesniedza JR, Francijas un Nīderlandes valdības, Luksemburgas ģenerālprokurors, Nīderlandes prokuratūra un Komisija.

18.      Tiesas sēde notika 2019. gada 24. oktobrī kopā ar tiesas sēdēm lietās C‑625/19 PPU un C‑627/19 PPU. Tajā piedalījās JR, YC, XD, ZB, Luksemburgas prokuratūra, Nīderlandes prokuratūra, Nīderlandes, Francijas, Zviedrijas, Beļģijas, Īrijas, Spānijas, Itālijas un Somijas valdības, kā arī Komisija.

IV.    Vērtējums

A.      Ievada apsvērumi

19.      Abu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu mērķis ir noskaidrot, vai Francijas prokuratūra ir “izsniegšanas tiesu iestāde” pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē. Katrā no tiem šis jautājums ir formulēts no atšķirīga skatpunkta:

–      Luksemburgas tiesa jautā, vai Francijas prokuratūra izpilda EAO izsniegšanas iestādei noteikto neatkarības prasību.

–      Nīderlandes tiesa balstās uz premisu par Francijas prokuratūras neatkarību, bet pauž šaubas par to, vai EAO, kurus tā var izsniegt, var tikt pakļauti pārbaudei tiesā.

20.      Kā jau esmu norādījis, šie jautājumi ir izvirzīti saistībā ar šaubām, kas iesniedzējtiesām radušās saistībā ar spriedumu OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), it īpaši saistībā ar to, ka tajā ir nospriests, ka 6. panta 1. punktā minētajā jēdzienā “izsniegšanas tiesu iestāde” nav ietvertas “prokuratūras, kurām pastāv risks, ka tās tieši vai netieši varētu tikt pakļautas izpildvaras [..] konkrētiem rīkojumiem vai norādījumiem” (8).

21.      Tādējādi ir jānoskaidro:

–      vai Francijas prokuratūra ir neatkarīga iestāde, kādai ir jābūt ikvienai EAO izsniegšanas tiesu iestādei (lieta C‑566/19).

–      Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai izsniegšanai nepieciešamo nosacījumu ievērošanas pārbaudi tiesā var veikt pirms prokuratūras “faktiskā lēmuma” (pirmais jautājums lietā C‑626/19 PPU).

–      Vai gadījumā, ja šī pārbaude ir jāveic, ceļot prasību tiesā par prokuratūras lēmumu, pietiek ar to, ka šo prasību var celt pēc nodošanas izpildes (otrais jautājums lietā C‑626/19 PPU).

22.      Sniedzot atbildi Luksemburgas tiesai (lieta C‑566/19), būs jābalstās uz spriedumos OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) un NJ (Vīnes prokuratūra) sniegto argumentāciju; lietas C‑626/19 PPU iztiesāšanas nolūkā būs jāsniedz interpretācija, kurā kopsakarā tiks aplūkots pirmā no šiem minētajiem spriedumiem 68. un 75. punkts.

B.      Par prokuratūras neatkarību Francijā

23.      Manuprāt, attiecīgajā brīdī iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ prokuratūru nevar uzskatīt par “izsniegšanas tiesu iestādi” pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē, kas būtībā attiecas uz pilsoņu brīvības aizsardzību, kuru var ierobežot tikai tad, ja par to lemj tiesnesis (9). Tādējādi ne Vācijas prokurori, ne Lietuvas ģenerālprokurors, ne Francijas prokuratūra nevarētu izsniegt EAO.

24.      Lai arī Tiesa balstās uz to, ka EAO izsniegšanas iestādei ir jābūt neatkarīgai, tā ir paudusi citu nostāju, kas, manuprāt, attiecīgi atšķiras 2018. gada 25. jūlija spriedumā Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (10) un 2019. gada 27. maija spriedumos lietās OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) un PF (Lietuvas ģenerālprokurors) (11).

25.      Tāpēc ir jāaplūko šajā judikatūrā paredzētie nosacījumi.

1.      Tiesas judikatūra par šo jautājumu

26.      Tiesa uzskata, ka ir pietiekami, ka izsniegšanas tiesu iestāde spēj “objektīvi izpildīt [šo] funkciju, ņemot vērā visus apsūdzošos un attaisnojošos pierādījumus un nepastāvot riskam, ka tās lēmumpieņemšanas pilnvaras varētu tikt pakārtotas ārējiem rīkojumiem vai norādījumiem, tostarp no izpildvaras, tā, lai nebūtu nekādu šaubu par to, ka lēmums izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi ir jāpieņem šai iestādei, nevis galu galā – minētajai izpildvarai” (12).

27.      Saskaņā ar šo argumentāciju:

–      Izsniegšanas tiesu iestādei ir “jāvar sniegt izpildes tiesu iestādei pārliecību, ka, ņemot vērā izsniegšanas dalībvalsts tiesību sistēmā sniegtās garantijas, tā, īstenojot savas ar Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu saistītās funkcijas, rīkojas neatkarīgi”.

–      Ir svarīgi, ka “pastāv[..] normatīvi un organizatoriski noteikumi, ar kuriem būtu iespējams nodrošināt, ka izsniegšanas tiesu iestādei, pieņemot lēmumu par šāda apcietināšanas ordera izsniegšanu, nav nekāda riska tikt pakļautai tostarp konkrētiem izpildvaras norādījumiem” (13).

–      Iespējamība tikt pakļautiem konkrētiem izpildvaras norādījumiem, šķiet, ir galvenais kritērijs, lai izvērtētu prokuratūras kā izsniegšanas tiesu iestādes neatkarību.

28.      Spriedumā OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) izšķiroša nozīme bija tam, ka Vācijas Federatīvās Republikas tieslietu ministrs vai tieslietu ministri federālajās zemēs varēja dot norādījumus prokuratūrām (14). Šim apstāklim bija svarīgāka nozīme nekā konstatējumam, ka “Vācijas prokuratūrām ir pienākums ievērot objektivitāti un tām ir jāveic izmeklēšana ne tikai par apsūdzošiem, bet arī par attaisnojošiem pierādījumiem” (15).

29.      Spriedumā NJ (Vīnes prokuratūra) līdzīgu iemeslu dēļ tika nospriests, ka Austrijas prokurori neatbilst EAO izsniegšanas nolūkā prasītajai neatkarībai raksturīgajām prasībām (16).

30.      Savukārt, pēc Tiesas domām, Lietuvas ģenerālprokurors varēja būt “izsniegšanas tiesu iestāde”, jo, tā kā tas varēja būt atbildīgs par EAO izsniegšanu, tas ir neatkarīgs no izpildvaras, kas ir valsts Konstitūcijā paredzētā garantija (17).

31.      Jāuzsver, ka līdz šim judikatūrā nav pieņemts skaidrs nolēmums par katra prokurora, kuriem ir jāpilda hierarhisko vadītāju norādījumi, atkarību vai neatkarību (18).

2.      Prokuratūra Francijā

32.      Saskaņā ar šajā lietā sniegto informāciju Francijā līdz 2013. gadam tieslietu ministrs varēja dot prokuroriem konkrētus norādījumus. Tādējādi saskaņā ar spriedumos OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) un NJ (Vīnes prokuratūra) izstrādāto judikatūru būtu jāapgalvo, ka līdz tam laikam šīs dalībvalsts prokuratūru nevarēja uzskatīt par “izsniegšanas tiesu iestādi”.

33.      Francijas prokuratūras pienākums ievērot iespējamus konkrētus izpildvaras norādījumus tika atcelts no 2014. gada, kad tika veikta KPL pārskatīšana. Tomēr tieslietu ministrs vēl joprojām var sniegt vispārīgus norādījumus (KPL 30. pants). Turklāt pastāv prokuratūrai raksturīgā hierarhiskā struktūra, kā rezultātā tās locekļi attiecīgajās tiesās organiski un funkcionāli ir padoti ģenerālprokuroram. Tādējādi ikviena prokurora “vadību un kontroli nodrošina viņu tiešie hierarhiskie vadītāji” (19).

34.      Tādējādi rodas divi jautājumi:

–      pirmkārt, vai iespēja, ka izpildvara dod prokuroriem vispārīgus norādījumus, var ietekmēt viņu neatkarību;

–      otrkārt, vai prokuratūru hierarhiskā struktūra ietekmē tās locekļu neatkarību.

a)      Konkrēti norādījumi un vispārīgi norādījumi

35.      Sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) rezolutīvajā daļā Tiesa skaidri atsaucās tikai uz konkrētiem norādījumiem. Tādējādi 73. punktā tā noraidīja, ka prokurora lēmumpieņemšanas pilnvaras varētu “tikt pakārtotas ārējiem rīkojumiem vai norādījumiem”, bet nesniedza nekādus papildu precizējumus.

36.      Šajā gadījumā, tā kā bija acīmredzami, ka tieslietu ministrs var sniegt konkrētus norādījumus Vācijas prokuroriem, nebija jālemj par vispārīgo norādījumu ietekmi uz viņu darbību.

37.      Tomēr es uzskatu, ka arī šiem pēdējiem minētajiem norādījumiem var būt nozīme. Savos secinājumos lietās OG un PI es atgādināju nosacījumus, kurus Tiesa ir pilnīgi pamatoti izvirzījusi spriedumā Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) attiecībā uz EAO izsniegšanas tiesu iestādes neatkarību. Šīs valsts iestādes, kas izsniedz EAO, neatkarība prasa, ka “attiecīgā instance veic savas funkcijas pilnībā autonomi, nebūdama pakļauta nekādai hierarhiskai saiknei vai subordinācijai attiecībā pret kādu un nesaņemot jebkādas izcelsmes rīkojumus vai instrukcijas, tādējādi būdama aizsargāta pret ārēju iejaukšanos vai spiedienu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās locekļu tiesas spriešanas neatkarību un ietekmēt viņu lēmumus” (20).

38.      Nav iedomājams, ka (neatkarīgam) tiesnesim ir jāievēro izpildvaras dotie norādījumi, pat ja tie ir ļoti vispārīgi, kad viņam jāpieņem nolēmums tik svarīgā jautājumā, kas skar viņa līdzpilsoņu brīvību. Tiesnesis ir pakļauts vienīgi likumam, nevis ievēro valdības (ar tieslietu ministra starpniecību) sniegtās krimināltiesību politikas pamatnostādnes.

39.      Šīs pamatnostādnes pamatoti var saistīt ar dalībvalstu prokuroriem, kas izvēlas ievērot šādus vispārīgus norādījumus. Tieši šis iemesls – proti, ierobežota spēja rīkoties neatkarīgi, esot pakļautam vienīgi likumam, – liedz prokuratūras locekļiem atzīt izsniegšanas tiesu iestādes statusu, jo, lemjot par iespēju izsniegt EAO, viņiem ir jāievēro valdības sniegtie vispārīgie norādījumi.

40.      Nav noliedzams, ka ar šiem vispārīgajiem norādījumiem tiek precizēta valdības krimināltiesību politika (21), piemēram, uzliekot prokuratūras locekļiem pienākumu izsniegt EAO par dažiem noziedzīgiem nodarījumiem vai attiecīgā gadījumā attiecībā uz konkrētām noziedznieku kategorijām. Kāda var būt runa par tādas personas neatkarību lēmuma pieņemšanā, kurai obligāti, tostarp pret savu gribu, ir jāievēro šie valdības (vispārīgie) norādījumi izsniegt EAO?

41.      Varētu apgalvot, ka parasti tas tā nenotiek, bet es uzsveru, ka tad, ja runa ir par brīvības atņemšanu, tās aizsardzībai pret izpildvaras saistošiem norādījumiem (gan vispārīgiem, gan a fortiori konkrētiem norādījumiem) EAO jomā ir nepieciešams, ka persona, kas pieņem lēmumu saistībā ar personas brīvību, to dara pilnīgi neatkarīgi un ir pakļauta vienīgi likumam, nevis izpildvaras konkrētiem vai vispārīgiem norādījumiem vai pamatnostādnēm.

42.      Tādēļ es uzskatu, ka Tiesai būtu jānonāk pie secinājuma, ko esmu paudis sprieduma Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) 63. punktā, lai apstiprinātu, ka iestāde, kurai ir jāizsniedz EAO, nevar būt pakļauta nekādai hierarhiskai saiknei vai subordinācijai attiecībā pret kādu, ne arī “[saņemt] jebkādas izcelsmes rīkojumus vai instrukcijas”.

b)      Prokuratūras hierarhiskā subordinācija Francijā

43.      Kā esmu norādījis secinājumos lietā OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), vēlreiz citējot spriedumu Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), “neatkarība [..] nav savienojama ar “pakļautību jebkādai hierarhiskai saiknei vai subordinācijai attiecībā pret trešajām personām””. Ja to attiecina uz tiesnešiem vai tiesām, tas nozīmē, ka “tiesneši ir neatkarīgi arī no augstāko instanču tiesām, jo, lai arī minētās tiesas var pārskatīt un atcelt viņu spriedumus a posteriori, tās tomēr nevar noteikt, kāds spriedums viņiem ir jāpasludina” (22).

44.      Manuprāt, arī prokuratūrai kā “izsniegšanas tiesu iestādei” pamatlēmuma izpratnē būtu jāpiemīt šai neatkarības iezīmei. Tādējādi, ja ir pierādīts, kā šķiet, ka Francijas prokurori ne tikai darbojas saskaņā ar vispārīgiem tieslietu ministra norādījumiem, bet viņiem prokuratūras struktūrā ir jāpilda arī savu hierarhisko vadītāju rīkojumi (23), viņus nevar uzskatīt par neatkarīgiem, lai viņi varētu rīkoties kā EAO “izsniegšanas tiesu iestāde”.

45.      Turklāt šo pieeju atzina Tiesa 2017. gada 16. februāra sprieduma Margarit Panicello 41. un 42. punktā, noraidot, ka kāds no ierēdņiem (secretario judicial [tieslietu sekretārs]), kas papildus iesaistās tiesvedības īstenošanā, var uzdot Tiesai prejudiciālos jautājumus. Tieši neatkarības trūkums izpaudās tādējādi, ka viņam bija jāievēro “augstākstāvošās iestādes norādījumi” (24).

46.      Lai arī LESD 267. panta (25) interpretēšanas kritēriji neatbilst pilnībā pamatlēmuma 6. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem, es uzskatu, ka būtībā tie liecina par tām pašām bažām.

47.      Atgādināšu vēlreiz sprieduma Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) 63. punktu, kas attiecas uz “hierarhiskās saiknes vai subordinācijas” neesamību kā būtisku un neatņemamu neatkarības sastāvdaļu.

48.      Lietā, kurā ir taisīts spriedums PF (Lietuvas ģenerālprokurors), Tiesa norādīja, ka Lietuvas ģenerālprokuroru varēja uzskatīt par “izsniegšanas tiesu iestādi”, jo tam bija konstitucionāls statuss, ar ko attiecībā uz EAO izsniegšanu tam ir garantēta neatkarība no izpildvaras. Francijas Republikā, gluži pretēji, Konstitūcijā nav paredzēta līdzvērtīga garantija.

c)      Prokuratūras objektivitāte

49.      Luksemburgas iesniedzējtiesa pauž šaubas, ka Francijas prokuratūru var uzskatīt par EAO “izsniegšanas tiesu iestādi” ne tikai šīs iestādes statusa dēļ, bet arī tāpēc, ka “[..] tā pārbauda [EAO] izsniegšanai nepieciešamo nosacījumu ievērošanu un tā samērīgumu, ņemot vērā krimināllietas apstākļus, un tā vienlaikus ir arī iestāde, kas atbildīga par kriminālvajāšanu tajā pašā lietā”.

50.      Manuprāt, šie iesniedzējtiesas iebildumi vairāk attiecas uz prokuratūras objektivitāti nekā uz tās neatkarību.

51.      Prokuratūra pēc definīcijas ir “puse kriminālprocesā, kas veic kriminālvajāšanu” (26). Tā kā prokuratūra ir puse, kas kriminālprocesā vēršas pret otru pusi (aizdomās turēto vai apsūdzēto), tad nevis prokuratūrai, bet tiesu iestādei, kas pieņem nolēmumu šajā kriminālprocesā, ir jānosaka pretējās puses situācija, tostarp arī jālemj par brīvības atņemšanu.

52.      Šo premisu tomēr varētu niansēt, ja prokuratūrai ar likumu ir uzlikts pienākums rīkoties pilnīgi objektīvi, novērtējot un iesniedzot tiesnesim gan vainu apstiprinošus, gan attaisnojošus pierādījumus par labu aizdomās turētajam vai apsūdzētajam vai pret to.

53.      Konkrēti, ja kriminālprocesa izmeklēšanas stadijā prokuratūrai ir jāievēro šis objektivitātes pienākums, tās statuss ir līdzvērtīgs izmeklētājtiesneša statusam (valstīs, kurās ir šāda struktūra), kura kompetencē ir izsniegt arī EAO, ja vien tas ir paredzēts attiecīgās valsts tiesībās.

54.      Tāpēc es uzskatu, ka apstāklis, ka prokuratūra no formāla skatpunkta ir puse kriminālprocesā, neliedz atzīt tās objektivitātes statusu kā (ne tikai ētisku, bet arī juridisku) rīcības noteikumu procesā. Šajā nozīmē valsts tiesību aktos var precizēt, kā tas ir Francijā, ka prokuratūra veic kriminālvajāšanu un prasa piemērot krimināllikumu, “ievērojot objektivitātes principu, kas tai ir saistošs” (27).

55.      Katrā ziņā, kā tas ir izklāstīts iepriekš, tā kā Francijas prokuratūras institucionālā struktūra, manuprāt, negarantē, ka tās darbība ir pilnīgi brīva no jebkādas izpildvaras ietekmes, kad tā izsniedz EAO, es uzskatu, ka uz jautājumu, ko iesniedzējtiesa ir uzdevusi lietā C‑566/19, ir jāatbild noraidoši.

56.      Šādā gadījumā, ņemot vērā šo atbildi, uz Nīderlandes tiesas uzdotajiem jautājumiem lietā C‑626/19 PPU nebūtu jāatbild, ja tās pieņēmums ir prokuratūras neatkarība Francijā, ko es noraidu. Tomēr es tos izskatīšu pakārtoti.

C.      Par prokuratūras izsniegta EAO pārbaudi tiesā

1.      Ievada apsvērumi

57.      Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) pauž šaubas, ka ir izpildīta trešā no spriedumā OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) paredzētajām prasībām, lai iestāde, kas, nebūdama nedz tiesnesis, nedz tiesa, piedalās tiesvedības īstenošanā un darbojas neatkarīgi, varētu izsniegt EAO, proti, prasība, ka par tās lēmumu ir jāspēj celt prasību tiesā.

58.      Saskaņā ar sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) 75. punktu, “ja izsniegšanas dalībvalsts tiesībās kompetence izsniegt [EAO] ir paredzēta iestādei, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā šajā dalībvalstī, tomēr pati nav tiesu iestāde, minētajā dalībvalstī ir jāpastāv iespējai celt prasību par lēmumu izsniegt šādu [EAO] orderi, tostarp par šāda lēmuma samērīgumu, kura pilnībā atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām”.

59.      Nīderlandes prokuratūra uzskata, ka sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) 75. punktā minētā prasība nav piemērojama, ja pirmajā no diviem aizsardzības līmeņiem, kas ir paredzēti pamatlēmuma sistēmā, jau ir ticis pieņemts nolēmums, kas atbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām (28).

60.      Tādējādi saskaņā ar šo nostāju sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) 68. un 75. punktā aplūkotās prasības ir savstarpēji izslēdzošas. Tomēr, pēc iesniedzējtiesas domām, abas prasības ir līdzāspastāvošas un līdz ar to piemērojamas vienlaicīgi. Es piekrītu šai nostājai.

61.      Sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) 68. un 75. punktā paustie apgalvojumi, protams, izraisa dažus jautājumus.

62.      68. punktā ir norādīts, ka EAO sistēmā paredzētā divu līmeņu aizsardzība “nozīmē, ka lēmums, kas atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām, ir jāpieņem vismaz vienā no diviem minētās aizsardzības līmeņiem” (29). Šie līmeņi ir:

–      tas, ko nodrošina “tāda valsts tiesas nolēmuma kā valsts lēmums par apcietinājuma piemērošanu [VLAP] pieņemšanas brīdī” (30),

–      un tas, ko nodrošina, izsniedzot EAO (31).

63.      Sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) 68. punktā lietotās frāzes “vismaz vienā no diviem minētās aizsardzības līmeņiem” pareizo nozīmi var noteikt tikai tad, ja to lasa kopsakarā ar nākamajiem punktiem.

64.      Saskaņā ar 69. punktu no 68. punktā pasludinātā “izriet”, ka tad, ja valsts tiesībās pilnvaras izsniegt EAO ir piešķirtas iestādei, kas tāpat kā prokuratūra piedalās tiesību piemērošanas darbībā, bet nav tiesnesis vai tiesa, EAO ir jābūt balstītam uz “tādu valsts tiesas nolēmumu kā valsts lēmums par apcietinājuma piemērošanu”. Šim pēdējam minētajam (VLAP) ir jāatbilst 68. punktā minētajām prasībām, “kuras ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā”.

65.      Tādēļ prokurora izsniegtajam EAO ir jābūt balstītam uz VLAP, kuru ir pieņēmis tiesnesis vai tiesa, citiem vārdiem sakot, tiesu iestāde šaurā nozīmē. Tādējādi ir jāuzskata, ka “lēmums, kas atbilst prasībām, kuras ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā” sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) 68. punkta izpratnē ir tiesneša vai tiesas pieņemts nolēmums.

66.      Otrais aizsardzības līmenis sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) 71. punkta izpratnē nozīmē, ka iestāde, kurai ir kompetence izsniegt EAO “pārbauda [..], vai ir ievēroti šīs izsniegšanas nosacījumi, un izvērtē, vai, ņemot vērā katras lietas apstākļus, minētā izsniegšana ir samērīgs pasākums”.

67.      Tādējādi EAO, kas ir balstīts uz tiesneša vai tiesas pieņemtu VLAP, var izsniegt prokuratūra tajās dalībvalstīs, kurās šī iestāde pilnīgi neatkarīgi piedalās tiesvedības īstenošanā.

68.      Šajā gadījumā, “prasības, kuras ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā” (proti, tiesu iestādes šaurā nozīmē iesaistīšanās) jau būs izpildītas pirmajā aizsardzības līmenī, pieņemot VLAP, uz kura pamata tiek izsniegts EAO.

69.      Tomēr saskaņā ar sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) 75. punktu ir jāpastāv iespējai “celt prasību par [prokuratūras lēmumu izsniegt EAO] [..], kura pilnībā atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām”.

70.      Nepieciešamība celt šo prasību nenozīmē nosacījumu, lai prokuratūra varētu izsniegt EAO, proti, lai to uzskatītu par “izsniegšanas tiesu iestādi” pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē. Drīzāk tas ir nosacījums, kas attiecas uz prokuratūras veiktās EAO izsniegšanas tiesiskumu un tādējādi uz tās efektivitāti (32).

71.      Kā izriet no sprieduma PF (Lietuvas ģenerālprokurors), kurā Tiesa, konstatējusi, ka Lietuvas ģenerālprokuroru var uzskatīt par “izsniegšanas tiesu iestādi”, jo tas piedalās tiesvedības īstenošanā un viņam ir nodrošināta neatkarība no izpildvaras, norādīja, ka nav iespējams noteikt, vai par viņa lēmumiem izsniegt EAO var celt prasību (33). Šis pēdējais minētais apstāklis tai neliedza nospriest, ka ģenerālprokuroram ir piemērojams jēdziens “izsniegšanas tiesu iestāde” pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē.

72.      Citiem vārdiem sakot, no Tiesas judikatūras izriet, ka prokuratūru var uzskatīt par “izsniegšanas tiesu iestādi” pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē, ja tai piemīt divas iezīmes: a) tā piedalās tiesvedības īstenošanā un b) tai ir organisks un funkcionāls statuss, kas nodrošina tās neatkarību.

73.      Ja prokuratūrai piemīt abas iezīmes, tā var izsniegt EAO. Tomēr šādi izsniegts EAO ir jāspēj apstrīdēt pie tiesneša vai tiesā tiešā nozīmē. Šādas iespējas celt prasību neesamība neietekmētu tās “izsniegšanas tiesu iestādes” statusu, bet tās izsniegtā EAO efektivitāti.

2.      Par pirmo prejudiciālo jautājumu lietā C626/19 PPU

74.      Ja šī interpretācija būtu pareiza, pirmais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums būtu jāpārformulē.

75.      Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) jautā, vai prokuroru, kas piedalās tiesvedības īstenošanā un darbojas neatkarīgi, ja pirms (nevis pēc) viņa lēmuma izsniegt EAO pieņemšanas ir tikusi veikta pārbaude tiesā, var uzskatīt par “izsniegšanas tiesu iestādi” pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē.

76.      Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka nozīme ir nevis tam, vai minētajos apstākļos prokurors ir “izsniegšanas tiesu iestāde”, bet tam, vai viņa izsniegto EAO izpildes dalībvalstī var faktiski izpildīt. Tāpēc galvenokārt ir jāpārbauda EAO pieņemšanas procedūras tiesiskums, nevis tā izsniedzēja statuss.

77.      Tādējādi jautājums būtu jāpārformulē šādi: “Vai EAO, kuru izsniedz prokurors, kas atbilst kvalifikācijai “izsniegšanas tiesu iestāde” pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē, izsniegšanai nepieciešamo nosacījumu ievērošanas pārbaudi var veikt pirms EAO izsniegšanas?”

78.      Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju Francijas prokurors šajā lietā izsniedza EAO pēc tiesu iestādes, kas bija pieņēmusi VLAP, lūguma. Tāpēc saistībā ar minētā VLAP pieņemšanu šī tiesu iestāde izvērtēja, vai bija ievēroti EAO izsniegšanai nepieciešamie nosacījumi, konkrēti, tās samērīgums.

79.      Protams, tas, ka tiesu iestāde, kas pieņem VLAP, jau tā pieņemšanas brīdī izvērtē, vai ir izpildīti paredzētie nosacījumi, lai prokurors varētu izsniegt arī EAO (it īpaši to, vai tā izsniegšana ir samērīga), nozīmē būtisku garantiju pareizai pamatlēmuma mehānisma piemērošanai.

80.      Ja VLAP un EAO tiek pieņemti vienlaikus vai gandrīz nekavējoties, tiek izslēgts EAO samērīguma izvērtēšanas novēlošanās risks. Šis risks, gluži pretēji, pastāv tad, ja EAO izsniedz daudz vēlāk nekā VLAP – iespējams, ka šajā situācijā samērīguma izvērtējums, ko savā laikā bija veikusi tiesu iestāde, ir novecojis un ir pietiekami daudz vēlāk radušos apstākļu, lai to grozītu.

81.      Tiesa uz šo iespēju atsaucas spriedumā NJ (Vīnes prokuratūra), uzsverot, ka tiesneša veiktajā samērīguma pārbaudē (34) ir jāņem vērā ne tikai attiecīgās personas tiesību uz brīvību ierobežojums, bet arī tās tiesību aizskārums, tāpēc ir jānovērtē EAO ietekme uz sociālajām un ģimenes saitēm, ko ir nodibinājusi attiecīgā persona, kura jau atrodas dalībvalstī, kas nav izsniegšanas dalībvalsts.

82.      Papildus šai EAO izsniegšanai nepieciešamo nosacījumu ievērošanas pārbaudei pēc savas ierosmes sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) 75. punktā ir skaidri minēta “prasība [tiesā]”, proti, pārskatīšana, ko lūdz veikt persona, pret kuru ir vērsts EAO.

83.      Pieņemot VLAP, tiesnesis veic samērīguma pārbaudi (pēc savas ierosmes), izvērtējot apstākļus, kuru dēļ tika pieņemts VLAP, kam, iespējams, sekos EAO. Kā norādīja Luksemburgas ģenerālprokuratūra, pieprasītā persona acīmredzamu iemeslu dēļ šajā tiesvedībā nepiedalījās (35).

84.      Tomēr šī darbība tiesā pēc savas būtības nevar atbilst “efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām”, kas ir minētas sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) 75. punktā. Pēdējā minētā vienmēr ir aizsardzība, ko lūdz attiecīgā persona, un tā izpaužas procesā, kurā tā varēja iesaistīties un piedalīties, īstenojot savas tiesības uz aizstāvību.

85.      Tādējādi sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) 75. punktā minēto prasību nevar aizstāt ar pārbaudi tiesā, kas tiek veikta, pieņemot VLAP. “Prasība” var tikt celta tikai par jau izsniegtu EAO, tāpēc ir jāpārbauda, kad ir iespējams to celt. Uz to attiecas otrais jautājums, kas ir uzdots lietā C‑626/19 PPU.

3.      Par otro prejudiciālo jautājumu lietā C626/19 PPU

86.      Iesniedzējtiesa balstās uz premisu, ka ir jābūt iespējai celt prasību par prokuratūras lēmumu izsniegt EAO. Balstoties uz šo pieņēmumu, tā vēlas noskaidrot, vai ir jāspēj celt minēto prasību pirms EAO izpildes vai arī pietiek ar to, ka to var celt pēc pieprasītās personas faktiskas nodošanas.

87.      Spriedumā OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) nav skaidri lemts par šo jautājumu. Tomēr es piekrītu Komisijai, ka, ņemot vērā EAO izsniegšanai raksturīgo tiesību uz brīvību aizskāruma risku, iespēja to pārsūdzēt, ceļot prasību, būtu jānodrošina, tiklīdz ir pieņemts lēmums par tā izsniegšanu (36). Tomēr tas nebūtu attiecināms uz gadījumiem, kuros izmeklēšanas noslēpuma saglabāšanas vai attiecīgās personas bēgšanas novēršanas nolūkā EAO nevar paziņot līdz brīdim, kad attiecīgā persona tiek apcietināta.

88.      Protams, prasība, kas ir celta pēc pieprasītās personas nodošanas, ļaus tai saņemt tiesību aizsardzību tiesā, lai arī tā ir mazāka nekā tad, ja būtu iespējams apstrīdēt pasākumu, lai novērstu EAO izpildei raksturīgo kaitējumu (it īpaši brīvības atņemšanu).

89.      Katrā ziņā un kā ir norādījis Luksemburgas ģenerālprokurors (37), Direktīvas 2013/48/ES (38) 10. panta 5. punktā ir noteikts, ka EAO izsniegšanas dalībvalstij ir pienākums nodrošināt pieprasītajai personai advokātu izpildes dalībvalstī, acīmredzami, lai atvieglotu tai savu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā īstenošanu izsniegšanas dalībvalsts tiesās bez nepieciešamības gaidīt tās nodošanu.

90.      Lai arī sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras 75. punktā nekas nav minēts par to, kad ir jābūt iespējai celt prasību par EAO izsniegšanas dalībvalstī, tomēr tas nav jāinterpretē tādējādi, ka, lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesībām, pietiek ar to vien, ka prasība tiek celta pēc attiecīgās personas nodošanas saskaņā ar jau pieņemto EAO.

91.      Manuprāt, valsts sistēma, kurā ir paredzēts celt šo prasību ex post un nav atļauts apstrīdēt EAO jau tad, kad tas tiek izsniegts (39), neatbilst “pilnībā [..] efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām” izsniegšanas dalībvalstī, uz kurām atsaucas Tiesa. Attiecīgajai personai ir jāspēj celt prasību, kas var garantēt pilnīgu tiesību aizsardzība tiesā, ņemot vērā būtisku tās tiesību uz brīvību aizskārumu.

92.      Tomēr saskaņā ar Komisijas aizstāvēto nostāju ir jāuzsver (40), ka prasības celšana izsniegšanas dalībvalstī nedrīkst kaitēt EAO izskatīšanai izpildes dalībvalstī, kuras tiesu iestādei ir jāpilda pamatlēmumā paredzētie nosacījumi un jāievēro tajā noteiktie termiņi. Visbeidzot, tas nāk par labu pieprasītajai personai, kurai nodošanas procedūras laikā tiek piemērota brīvības atņemšana.

93.      Kopumā var sniegt vienu atbildi uz abiem Nīderlandes tiesas uzdotajiem jautājumiem, norādot, ka katrā ziņā tai ir jānodrošina pieprasītajai personai iespēja pārsūdzēt prokuratūras izsniegtu EAO tiesnesim vai tiesai šaurā nozīmē, tostarp arī tad, ja pirms tam tiesnesis ir pieņēmis VLAP.

4.      Noslēguma apsvērumi

94.      Iepriekš minētais secinājums, manuprāt, ir jāizdara neizbēgami, ja izsver galīgās sekas, kas izriet no sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) 75. punktā minētās prasības.

95.      Kā jau esmu izklāstījis, šī prasība nav nepieciešamais nosacījums, lai prokuratūru varētu uzskatīt par “izsniegšanas tiesu iestādi” pamatlēmuma izpratnē. Bet ir skaidrs, ka, pat ja prokuratūrai būtu šis statuss, tās izsniegtajam EAO piemistu nopietns trūkums, ja nebūtu iespējams celt prasību par to.

96.      Visbeidzot – nebūtu jēgas atzīt prokuratūrai “izsniegšanas tiesu iestādes” statusu, ja tās izsniegto EAO nevarētu izpildīt, jo tas ir izsniegts valsts sistēmā, kurā nav atļauts celt prasību par to.

97.      Lai novērstu šīs nevēlamās sekas, Tiesa varētu nospriest, ka, gaidot attiecīgas likumdošanas reformas (41), to izsniegšanas dalībvalstu tiesām, kuru tiesību aktos prokuroriem ir atļauts izsniegt EAO, savas valsts procesuālais regulējums ir jāinterpretē tādējādi, lai būtu iespējams celt prasību, kā tas ir noteikts sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) 75. punktā.

98.      Ja šī ar Savienības tiesībām saderīga interpretācija nebūtu iespējama (jo valsts tiesību sistēmā tā būtu contra legem), manuprāt, joprojām būtu cits līdzeklis, lai neradītu šķēršļus pamatlēmuma piemērošanai.

99.      Dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās princips un ar to saistītā savstarpējā atzīšana liek vienkāršot pamatlēmumā paredzēto procedūru. No šī skatupunkta raugoties, es neuzskatu, ka EAO “izpildes atteikuma” pamatiem vienkārši var pievienot vēl vienu pamatu, kas nav skaidri paredzēts pamatlēmumā, [proti,] attiecībā uz prokuratūras izsniegtajiem [EAO] sniegt pierādījumus, ka saskaņā ar izsniegšanas valsts tiesību normām drīkst celt prasību šīs valsts tiesu iestādē.

100. Ja šāda prasība tiktu noteikta izpildes tiesu iestādei, EAO izskatīšana kļūtu vēl sarežģītāka, jo šai iestādei būtu jāpārzina daudzas citu dalībvalstu procesuālo sistēmu īpatnības (ļoti detalizēti) vai arī jāpieprasa papildu informācija (42).

101. Šajos apstākļos izsniegšanas valstu tiesām pēc EAO izpildes pašām būtu jānosaka iespējamās sekas, kādas, pamatojoties uz to valstu tiesībām un Savienības tiesībās noteiktajām prasībām, kā tās ir interpretējusi Tiesa, izriet no neiespējamības to apstrīdēt saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem.

102. Rezumējot – ja neatkarīgs prokurors, kuram nav saistoši izpildvaras norādījumi šajā jomā, izsniedz EAO, šis orderis, ciktāl to ir izsniegusi “izsniegšanas tiesu iestāde” pamatlēmuma izpratnē, būtu jāizskata izpildes tiesu iestādei arī tad, ja nav zināms, vai par tā izsniegšanu var celt prasību izsniegšanas dalībvalsts tiesā.

V.      Secinājumi

103. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz Cour d’appel (Chambre du conseil) (Apelācijas tiesas slēgtā palāta, Luksemburga) un rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) atbildēt šādi:

Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kas grozīts ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:

prokuratūru nevar uzskatīt par “izsniegšanas tiesu iestādi”, ja, lemjot par Eiropas apcietināšanas orderi, tās locekļiem ir jāievēro tieslietu ministra dotie vispārīgie norādījumi krimināltiesību politikas jomā, kas ir saistoši attiecībā uz šī veida orderiem, un norādījumi, kurus viņiem dod viņu hierarhiskie vadītāji.

Pakārtoti:

personai, kas ir pieprasīta saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi, kuru ir izsniegusi dalībvalsts prokuratūra, kura piedalās tiesvedības īstenošanā un kurai ir garantēta neatkarība, ir jāspēj to pārsūdzēt šīs valsts tiesnesim vai tiesā no brīža, kad šis rīkojums ir ticis izdots (ja vien nav apdraudēts kriminālprocess) vai kad par to ir paziņots, bez nepieciešamības gaidīt tās nodošanu.


1      Oriģinālvaloda – spāņu.


2      Padomes pamatlēmums (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (OV 2009, L 81, 24. lpp.) (turpmāk tekstā – “pamatlēmums”).


3      Spriedums, 2019. gada 27. maijs, C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456; turpmāk tekstā – “spriedums OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras)”.


4      Lietas C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:337; turpmāk tekstā – “secinājumi lietās OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras)”.


5      Lieta C‑509/18, EU:C:2019:338; turpmāk tekstā – “secinājumi lietā PF (Lietuvas ģenerālprokurors)”.


6      Lieta C‑489/19 PPU, NJ (Vīnes prokuratūra); EU:C:2019:849; turpmāk tekstā – “spriedums NJ (Vīnes prokuratūra)”.


7      Kriminālprocesa likums (turpmāk tekstā – “KPL”).


8      Spriedums OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), 90. punkts.


9      Secinājumi lietās PF (Lietuvas ģenerālprokurors) un OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras).


10      Lieta C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586; turpmāk tekstā – “spriedums Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības)”.


11      Spriedums, C‑509/18, EU:C:2019:457; turpmāk tekstā – “spriedums PF (Lietuvas ģenerālprokurors)”.


12      Spriedums OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), 73. punkts. Mans izcēlums.


13      Turpat, 74. punkts.


14      Turpat, 76. punkts.


15      Minēts iepriekš.


16      Spriedums NJ (Vīnes prokuratūra), 40. punkta beigas.


17      Spriedums PF (Lietuvas ģenerālprokurors)”, 55. un 56. punkts.


18      Uz prokuroru padotību saviem hierarhiskajiem vadītājiem ir atsauce sprieduma NJ (Vīnes prokuratūra) 40. punktā: “Runājot par Austrijas prokuratūrām, [..] izriet, ka tās ir tieši padotas virsprokuratūrām un to norādījumiem un ka pēdējās minētās savukārt ir pakļautas federālajam tieslietu ministram.”


19      Rīkojums par tiesnešu statusu (1958. gada 22. decembra Ordonnance n.º 58-1270), 5. pants.


20      Secinājumi lietā OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), 87. punkts, kurā ir minēts sprieduma Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) 63. punkts, 87. punkts. Mans izcēlums.


21      Conseil Constitutionnel (Konstitucionālā padome, Francija) 2017. gada 8. decembra Lēmumā Nr. 2017-680 QPC apstiprināja, ka “[Francijas] valdība nosaka un īsteno valsts politiku, it īpaši prokuratūras darbības jomās” (5. punkts).


22      Secinājumi lietā OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), 96. punkts.


23      Proti, KPL 36. pantā ir paredzēts, ka prokuroriem “ir pienākums ievērot viņu hierarhisko vadītāju norādījumus”, izņemot mutvārdu apsvērumos (Francijas valdības apsvērumu 16. punkts). Izsniedzot EAO, nav jāpauž mutvārdu apsvērumi – uz to attiecas vispārējs noteikums.


24      Lieta C‑503/15, EU:C:2017:126.


25      Tiesa 1996. gada 12. decembra spriedumā X (C‑74/95 un C‑129/95, EU:C:1996:491) noraidīja, ka Itālijas prokuratūrai ir pilnvaras uzdot prejudiciālos jautājumus Tiesai, jo tās uzdevums “ir nevis pilnīgi neatkarīgi iztiesāt strīdu, bet attiecīgā gadījumā darīt to zināmu kompetentajai tiesu iestādei kā kriminālprocesa pusei, kas veic kriminālvajāšanu” (19. punkts).


26      Spriedums, 1996. gada 12. decembris, X (lietas C‑74/95 un C‑129/95, EU:C:1996:491), 19. punkts. Mans izcēlums.


27      KPL 31. pants, pēc tā pārskatīšanas, kas veikta 2013. gada 25. jūlijā.


28      Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 2.10. punkta ceturtā daļa.


29      Mans izcēlums.


30      Spriedums OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), 67. punkts.


31      Minēts iepriekš.


32      Tā uzskata arī Komisija (tās rakstveida apsvērumu 23.–26. punkts) un Luksemburgas ģenerālprokurors (tā rakstveida apsvērumi, 4. lpp.).


33      Spriedums PF (Lietuvas ģenerālprokurors), 56. punkts.


34      Samērīguma pārbaude, apstiprinot valsts apcietināšanas orderi, “attiecas tikai uz tā izraisītās brīvības atņemšanas sekām, kā arī, apstiprinot Eiropas apcietināšanas orderi – uz ietekmi uz attiecīgas personas tiesībām, kas pārsniedz tās tiesību uz brīvību apdraudējumu, kurš jau ir pārbaudīts. Tiesai, kas ir atbildīga par Eiropas apcietināšanas ordera apstiprināšanu, ir jāņem vērā attiecīgās personas, kura paliek dalībvalstī, kas nav Austrijas Republika, nodošanas un nosūtīšanas procedūras ietekme uz šīs personas sociālajām un ģimenes attiecībām” (44. punkts).


35      Luksemburgas ģenerālprokurora apsvērumi, 5. lpp.


36      Skat. Komisijas rakstveida apsvērumu 30.–32. punktu.


37      Luksemburgas ģenerālprokurora rakstveida apsvērumi, 5. lpp. beigas.


38      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm (OV 2013, L 294, 1. lpp.).


39      Vai, kā tas ir Francijas tiesībās, ierobežo pieprasītās personas iespēju celt minēto prasību agrāk, jo tā ir puse attiecīgajā kriminālprocesā, kā to norāda Francijas valdība savu rakstveida apsvērumu 35.–37. punktā.


40      Komisijas rakstveida apsvērumi, 33. punkts.


41      Tiesas sēdē Francijas, Nīderlandes un Zviedrijas valdības norādīja – tā kā tām ir jāpārskata savi tiesību akti, ņemot vērā Tiesas nolēmumu, šo pēdējo minēto piemērošana ir ierobežota laikā. Esmu iebildis pret līdzīgu lūgumu savos secinājumos lietā Poltorak (C‑452/16 PPU, EU:C:2016:782), uz kuriem es atsaucos (69. un 70. punkts).


42      Tiesas sēdē kļuva acīmredzams, ka dalībvalstu sistēmās var būt netieši līdzekļi – dažkārt ļoti sarežģīti –, lai celtu prasību par EAO izsniegšanu. Lai katrā atsevišķā gadījumā noskaidrotu, vai apstrīdēšana ir iespējama, ir nepieciešamas zināšanas par izsniegšanas dalībvalsts procesuālajiem noteikumiem, ko nebūtu pamatoti prasīt no izpildes tiesu iestādes.