Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 3. decembrī Eiropas Parlaments iesniedza par Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2019. gada 20. septembra spriedumu lietā T-47/18 UZ/Parlaments

(Lieta C-894/19 P)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Eiropas Parlaments (pārstāvji: V. Montebello-Demogeot, I. Lázaro Betancor)

Otra lietas dalībniece: UZ

Prasījumi

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

līdz ar to noraidīt pirmajā instancē celto prasību;

nospriest, ka katrs lietas dalībnieks šajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus sedz pats;

piespriest UZ atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies pirmajā instancē.

Pamati un galvenie argumenti

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu, apgalvojot tiesību kļūdu, faktu sagrozīšanu un pamatojuma nesniegšanu, Parlaments norāda, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini secinājusi, ka veiktajās izmeklēšanās neesot ievērota objektīvā objektivitāte. Tas, ka viens no izmeklētājiem bija ierobežoti iepazinies ar faktiem iepriekš, nevar pamatot leģitīmas šaubas par viņa objektīvo objektivitāti, jo šīs šaubas varēja tikt neitralizētas ar vairāku izmeklētāju iesaistīšanu šajā pašā izmeklēšanā. Šo būtisko apstākli tiesa, kas izskatīja lietu pēc būtības, pat nav ņēmusi vērā. Visbeidzot, Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi, ne arī pamatojusi, kādā veidā iespējamais objektīvās objektivitātes trūkums šajā kontekstā būtu varējis izraisīt citādu iznākumu, kā tas prasīts judikatūrā.

Otrais apelācijas sūdzības pamats ir par tiesību kļūdu, faktu sagrozīšanu un pamatojuma nesniegšanu secinājumos, kuros ir konstatēts pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pārkāpums disciplinārlietu kolēģijas darbā. Parlaments apgalvo, ka tiesa, kas izskatīja lietu pēc būtības, nav ievērojusi faktiskos apstākļus, kļūdaini nospriežot, ka iecēlējinstitūciju pārstāvēja divas personas, lai gan prasītājai bija līdzvērtīgas tiesības, jo viņu pārstāvēja advokāts. Parlaments uzskata, ka Vispārējā tiesa ir nepamatoti atkāpusies no savas judikatūras par pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa piemērošanu administratīvajā jomā un nav pārbaudījusi, vai, nepastāvot šim iespējamam pārkāpumam, procedūra būtu varējusi noslēgties ar citādu iznākumu.

Ar trešo apelācijas sūdzības pamatu, apgalvojot tiesību kļūdu, faktu sagrozīšanu un pamatojuma nesniegšanu secinājumos, kuros ir atzīts prasītājas tiesību tikt uzklausītai pārkāpums, Parlaments norāda, ka prasītāja ir tikusi pienācīgi uzklausīta, pirmkārt, mutiski, pamatojoties uz iecēlējinstitūcijas deleģējumu, un, otrkārt, ar viņas rakstveida apsvērumu iesniegšanu pēc uzklausīšanas. Tā kā deleģējums ir paredzēts iekšējā regulējumā un tas notiek tikai tad, ja deleģējošā iecēlējinstitūcija nevar rīkoties ar dienestu saistītu iemeslu dēļ, Vispārējā tiesa, uzskatot, ka nebija ievērots Civildienesta noteikumu IX pielikuma 22. pants, pieļāva tiesību kļūdu. Turklāt Parlaments norāda, ka ir pieļauta kļūda, pazemināšanu pakāpē no AD 13 pakāpes uz AD 12 pakāpi kvalificējot kā smagu sankciju, jo tas nozīmētu vadoša amata zaudēšanu. Visbeidzot, Parlaments apgalvo, ka tiesa, kas izskatīja lietu pēc būtības, nepārbaudīja, vai gadījumā, ja iecēlējinstitūcija būtu tieši uzklausījusi prasītāju, viņa būtu varējusi norādīt citus apstākļus, kas nav iekļauti lietas materiālos, un vai tādējādi iecēlējinstitūcijas lēmums faktiski būtu varējis būt citāds.

____________