VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2019. gada 11. jūnijā (*)
Pētniecība un tehnoloģijas attīstība – Pētniecības un inovācijas pamatprogramma (2014.–2020. gads) – Uzaicinājumi iesniegt priekšlikumus un saistītās darbības atbilstoši EPP 2016. gada darba programmai – ERCEA lēmums, ar kuru dotācijas pieteikums ir noraidīts kā neatbilstīgs – Administratīva sūdzība Komisijai – Netiešs lēmums par noraidīšanu – Daļēja nepieņemamība – Tiešs lēmums par noraidīšanu – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā
Lietā T‑478/16,
Regine Frank, Bonna (Vācija), ko pārstāv S. Conrad, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv R. Lyal, L. Mantl un B. Conte, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kas celta, pamatojoties uz LESD 263. pantu, un ar ko tiek lūgts atcelt, pirmkārt, Komisijas 2016. gada 17. jūnija lēmumu un, otrkārt, Komisijas 2016. gada 16. septembra lēmumu, ar kuriem attiecīgi netieši un tieši ir noraidīta administratīvā sūdzība, ko prasītāja ir iesniegusi, pamatojoties uz Padomes Regulas (EK) Nr. 58/2003 (2002. gada 19. decembris), ar ko nosaka statūtus izpildaģentūrām, kurām uztic konkrētus Kopienas programmu pārvaldības uzdevumus (OV 2003, L 11, 1. lpp.), 22. panta 1. punktu,
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias], tiesneši I. Labucka (referente) un I. Uljoa Rubio [I. Ulloa Rubio],
sekretāre: N. Šalla [N. Schall], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 31. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
I. Atbilstošās tiesību normas
1 Pētniecības un inovācijas pamatprogramma “Apvārsnis 2020” (turpmāk tekstā – “pamatprogramma “Apvārsnis 2020””) uz LESD 173. un 182. panta pamata tika izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1290/2013 (2013. gada 11. decembris), ar ko nosaka pētniecības un inovācijas pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) dalības un rezultātu izplatīšanas noteikumus un atceļ Regulu (EK) Nr. 1906/2006 (OV 2013, L 347, 81. lpp.), un ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1291/2013 (2013. gada 11. decembris), ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1982/2006/EK (OV 2013, L 347, 104. lpp.).
2 Eiropas Komisija noteiktus pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” pārvaldības uzdevumus ir uzticējusi Eiropas Pētniecības padomes izpildaģentūrai (ERCEA) atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 58/2003 (2002. gada 19. decembris), ar ko nosaka statūtus izpildaģentūrām, kurām uztic konkrētus Kopienas programmu pārvaldības uzdevumus (OV 2003, L 11, 1. lpp.), 6. pantam.
3 Viens no uzdevumiem, ko Komisija ir uzticējusi ERCEA, ir to projektu finansēšana, kuri ietilpst virzienā “Zinātnes izcilība” – šis virziens ir paredzēts Padomes Lēmumā 2013/743/ES (2013. gada 3. decembris), ar ko izveido īpašo programmu, ar kuru īsteno Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads), un atceļ Lēmumus 2006/971/EK, 2006/972/EK, 2006/973/EK, 2006/974/EK un 2006/975/EK (OV 2013, L 347, 965. lpp.).
4 Attiecībā uz 2016. gadu dotācijas pieteikumu atlases kritēriji un novērtēšanas procedūras tika noteiktas Eiropas Pētniecības padomes (EPP) darba programmā.
5 Dotācijas pieteikumu iesniegšanas un novērtēšanas procedūra ir noteikta Komisijas Lēmumā C(2014) 2454 (2014. gada 15. aprīlis) par EPP noteikumiem attiecībā uz priekšlikumu iesniegšanu un saistītajām novērtēšanas, atlases un piešķiršanas procedūrām, kuras ir piemērojamas pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” īpašajai īstenošanas programmai, kas ir grozīts ar Komisijas Lēmumu C(2015) 4975 (2015. gada 23. jūlijs) (turpmāk tekstā – “EPP noteikumi par iesniegšanu un novērtēšanu”).
6 Dotācijas pieteikumu iesniegšanas un novērtēšanas procedūra sīkāk ir noteikta EPP noteikumu par iesniegšanu un novērtēšanu 2.1.–2.5. punktā.
7 Atbilstoši EPP noteikumu par iesniegšanu un novērtēšanu 2.2. punktam dotācijas pieteikumi ir jāiesniedz galvenajam pētniekam uzņemošās institūcijas vārdā. Uzņemošā institūcija funkcionē gan kā formālais pieteikuma iesniedzējs, gan kā ERCEA līgumpartneris attiecībā uz noslēdzamo dotāciju nolīgumu.
8 Lai tas būtu pieņemams, katram pieteikumam iesniegšanas brīdī un vēlākais pirms dotāciju pieteikumu iesniegšanas termiņa beigām ir jābūt tostarp pievienotai uzņemošās institūcijas piekrišanas vēstulei. Nepilnīgi priekšlikumi ir jāatzīst par neatbilstīgiem.
9 Lai iesniegtais dotācijas pieteikums tiktu novērtēts, tam ir arī jāatbilst visiem atbilstīguma un pieņemamības kritērijiem, kuri ir noteikti EPP 2016. gada darba programmā.
10 Atbilstoši EPP 2016. gada darba programmai tas it īpaši attiecas uz 2014. vai 2015. gadā iesniegta pieteikuma klasificēšanu C kategorijā – klasificēšana šajā kategorijā nozīmē, ka nav iespējams iesniegt jaunu dotācijas pieteikumu saistībā ar EPP 2016. gada darba programmu (turpmāk tekstā – “izslēdzošais noteikums”).
11 Atbilstoši Regulas Nr. 1290/2013 20. panta 2. punkta a) apakšpunktam pieteikuma iesniedzēji par viņu pieteikumu zinātniskās novērtēšanas rezultātu tiek informēti termiņā, kas nav ilgāks par pieciem mēnešiem no pēdējās dienas, kad var iesniegt pilnīgus priekšlikumus.
12 Saskaņā ar Regulas Nr. 1290/2013 16. pantu pieteikuma novērtējums var tikt pārskatīts.
13 Atbilstoši Regulas Nr. 1290/2013 17. pantam jebkurš pieteikuma iesniedzējs var iesniegt sūdzību saistībā ar savu piedalīšanos pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”.
14 Attiecībā uz izpildaģentūru pieņemtiem noraidošiem lēmumiem Regulas Nr. 58/2003 22. panta 1.–5. punktā ir paredzēta Komisijas veikta likumības pārbaude:
“1. Jebkura persona, kuru tas tieši vai personiski interesē, vai dalībvalsts var iesniegt Komisijai jebkuru izpildaģentūras aktu, kas skar trešo pusi, lai pārbaudītu tā likumību.
Administratīvas lietas var nodot Komisijai izskatīšanai viena mēneša laikā, sākot no dienas, kad ieinteresētā persona vai attiecīgā dalībvalsts uzzina par apstrīdēto aktu.
Pēc ieinteresētās personas vai attiecīgās dalībvalsts un izpildaģentūras argumentu uzklausīšanas Komisija pieņem lēmumu administratīvajā lietā divu mēnešu laikā, sākot no datuma, kad uzsākta lietas izskatīšana. Neskarot Komisijas pienākumu atbildēt rakstveidā, minot lēmuma pamatojumu, gadījumā, ja Komisija nesniedz rakstveida atbildi noteiktajā laikā, tas jāuzskata par netiešu noraidījumu sākt tiesas procesu [par sūdzības netiešu noraidījumu].
[..]
5. Prasību atzīt par spēkā neesošu Komisijas skaidri izteikto vai klusējot izteikto lēmumu atteikt pārsūdzēšanu administratīvā kārtā var iesniegt izskatīšanai [..] [T]iesā saskaņā ar [LESD 263]. pantu.”
II. Tiesvedības priekšvēsture
15 2015. gada 1. augustā Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu “Uzaicinājums iesniegt priekšlikumus un informācija par saistītām darbībām saskaņā ar EPP 2016. gada darba programmu, uz kuru attiecas Pētniecības un inovāciju pamatprogramma “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gadam)” (OV 2015, C 253, 12. lpp.).
16 2015. gada 17. novembrī prasītāja Regine Franck, izmantojot elektroniskās apmaiņas sistēmu, kas ir darīta pieejama dalībniekiem pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” ietvaros, ERCEA iesniedza dotācijas pieteikumu projektam, kas attiecas uz gaismas transportēšanu kvazikristālos un neperiodiskās struktūrās (turpmāk tekstā – “dotācijas pieteikums”).
17 Prasītāja dotācijas pieteikumu iesniedza Kaizerslauternas Tehniskās universitātes vārdā (turpmāk tekstā – “Universitāte”).
18 Tajā pašā dienā Universitāte atsauca dotācijas pieteikumu ar pamatojumu, ka prasītāja nebija pilnvarota iesniegt šādu pieteikumu attiecībā uz 2016. gadu un ka Universitāte nebija gatava būt par uzņemošo institūciju prasītājas projektam.
19 Šajā pašā dienā prasītāja otro reizi iesniedza dotācijas pieteikumu, kuru Universitāte atkal atsauca – pēc tam prasītāja to iesniedza trešo reizi.
20 2015. gada 30. novembrī Universitāte ERCEA nosūtīja vēstuli, kurā tā norādīja, ka tā nav gatava būt par uzņemošo institūciju prasītājas projektam. Universitāte arī precizēja, ka prasītāja attiecībā uz 2016. gada uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus bez tās atļaujas ir izmantojusi piekrišanas vēstuli, kuru Universitāte bija izsniegusi attiecībā uz 2015. gadu.
21 2016. gada 18. marta vēstulē ERCEA informēja prasītāju, pirmkārt, par to, ka tās dotācijas pieteikums ir noraidīts, jo tas neesot atbilstīgs, un, otrkārt, par pārsūdzības iespējām (turpmāk tekstā – “ERCEA lēmums par noraidīšanu”).
22 Ar 2016. gada 16. aprīļa vēstuli prasītāja iesniedza novērtējuma pārskatīšanas pieprasījumu Regulas Nr. 1290/2013 16. panta izpratnē, ko ERCEA pārkvalificēja par pieteikumu izvērtēt atbilstīgumu pamatprogrammai “Apvārsnis 2020” šīs pašas regulas 17. panta izpratnē.
23 Ar 2016. gada 17. aprīļa vēstuli prasītāja atbilstoši Regulas Nr. 58/2003 22. pantam Komisijā apstrīdēja ERCEA lēmuma likumību (turpmāk tekstā – “administratīvā sūdzība”).
24 2016. gada 24. maija vēstulē ERCEA informēja prasītāju, ka tās dotācijas pieteikuma atbilstīguma pārskatīšana ir noslēgusies ar identisku rezultātu.
25 2016. gada 3. jūnija vēstulē Komisija jautāja prasītājai, vai tā uztur savu administratīvo sūdzību.
26 2016. gada 17. jūnijā, tā kā Komisija nebija sniegusi atbildi uz administratīvo sūdzību Regulas Nr. 58/2003 22. panta 1. punkta trešajā daļā noteiktajā divu mēnešu termiņā, tā administratīvo sūdzību bija noraidījusi netieši (turpmāk tekstā – “netiešais lēmums par noraidīšanu”).
27 2016. gada 25. jūnija vēstulē prasītāja informēja Komisiju, ka tā vēlas uzturēt savu administratīvo sūdzību.
28 2016. gada 10. augusta vēstulē prasītāja pieprasīja informāciju par savas administratīvās sūdzības virzību.
29 Šajā pašā dienā nosūtītajā vēstulē Komisija atbildēja, ka lēmums par minēto sūdzību tiks pieņemts septembrī.
30 Ar 2016. gada 30. septembra vēstuli Komisija paziņoja savu 2016. gada 16. septembra lēmumu, ar kuru tika noraidīta atbilstoši Regulas Nr. 58/2003 22. pantam iesniegtā administratīvā sūdzība, jo dotācijas pieteikums, kuram nav pievienota derīga piekrišanas vēstule, nav pieņemams (turpmāk tekstā – “tiešais lēmums par noraidīšanu”).
31 Ar 2016. gada 9. oktobra vēstuli prasītāja Komisijai iesniedza jaunu sūdzību.
32 2016. gada 28. oktobra vēstulē Komisija informēja prasītāju, ka Regulas Nr. 58/2003 22. pantā paredzētā procedūra ir pabeigta un ka tiešo lēmumu par noraidīšanu turpmāk var pārsūdzēt, ceļot prasību par tiesību akta atcelšanu Vispārējā tiesā.
III. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
33 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 26. augustā, prasītāja pieprasīja juridiskās palīdzības sniegšanu saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 147. pantu.
34 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 26. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību.
35 Ar 2017. gada 16. februāra rīkojumu prasītājai tika piešķirta juridiskā palīdzība.
36 2017. gada 3. maija vēstulē Vispārējās tiesas kanceleja atbilstoši Reglamenta 106. pantam jautāja pusēm, vai tās vēlas tikt uzklausītas.
37 2017. gada 6. jūnija vēstulē prasītāja lūdza, lai tā tiktu uzklausīta tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.
38 Komisija noteiktajā termiņā neatbildēja.
39 Puses tika uzaicinātas uz tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2018. gada 26. janvārī.
40 Tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai prasītāja iesniedza pieteikumu par Vispārējās tiesas piektās palātas tiesnešu un sekretāra noraidījumu (turpmāk tekstā – “noraidījuma pieteikums”).
41 No tiesas sēdes protokola izriet:
“Prasītājas pārstāvis ir iesniedzis noraidījuma pieteikumu attiecībā pret piekto palātu, vienlaikus norādot, ka viņš nepiekrīt minētā pieteikuma pamatojumam. Atbildētāja nav sniegusi apsvērumus par minēto pieteikumu. Ar priekšsēdētāja atļauju un prasītājas pārstāvja klātbūtnē un pārraudzībā R. Frank iesniedza procesuālo rakstu, kurā tā izklāstīja noraidījuma pieteikuma pamatojumu.”
42 Vispārējās tiesas priekšsēdētaja vietnieks ar 2018. gada 26. februāra lēmumu pieteikumu noraidīja.
43 2018. gada 5. marta vēstulē prasītājas pārstāvis informēja Vispārējās tiesas kanceleju, ka viņš vairs nepiekrīt pārstāvēt prasītāju, jo tā, pirmkārt, bez viņa piekrišanas un atļaujas ir pārsūtījusi dažādus dokumentus un e‑pastus Vispārējās tiesas kancelejai un arī atsevišķiem tās locekļiem un, otrkārt, tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai iesniegusi noraidījuma pieteikumu, kuram viņš nepiekrīt. Minētajā vēstulē viņš arī uzsvēra, ka vairs nevar pārstāvēt prasītāju pilnīgi neatkarīgi Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešās daļas izpratnē, un norādīja, ka pati prasītāja rakstveidā esot paziņojusi Vispārējai tiesai, ka viņa vairs tam neuzticas.
44 Ar 2018. gada 14. marta lēmumu Vispārējā tiesa sniedza prasītajai laiku līdz 2018. gada 16. maijam, lai Vispārējās tiesas kancelejai paziņotu sava jaunā pārstāvja identitāti.
45 Ar pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 23. maijā, prasītāja pieprasīja juridiskās palīdzības sniegšanu saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 147. pantu.
46 Šis pieteikums tika iesniegts saistībā ar pārsūdzības iesniegšanu par Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka 2018. gada 26. februāra lēmumu, ar kuru tika noraidīts viņas iesniegtais noraidījuma pieteikums.
47 Ar 2018. gada 29. jūnija rīkojumu Frank/Komisija (T‑478/16, nav publicēts, EU:T:2018:417) Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs nolēma nodot lietu Tiesai atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 54. panta otrajai daļai.
48 Ar 2018. gada 22. novembra rīkojumu Tiesa noraidīja pieteikumu par juridisko palīdzību.
49 2018. gada 6. decembrī Vispārējā tiesa nolēma atsākt tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai šajā lietā, tās datumu nosakot 2019. gada 31. janvārī.
50 Tā kā prasītāja Vispārējai tiesai nebija paziņojusi sava jaunā pārstāvja vārdu, uzaicinājums uz 2019. gada 31. janvāra tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai tikai izsniegts Sebastian Conrad.
51 2018. gada 20. decembrī S. Conrad Vispārējās tiesas kancelejai paziņoja, ka viņš nepārstāvēšot prasītāju šajā tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.
52 2019. gada 31. janvāra tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs konstatēja, ka puses ir pienācīgi uzaicinātas saskaņā ar Reglamenta 108. panta 1. punktu.
53 Tā kā prasītāju šajā tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai nepārstāvēja advokāts, prasītāja personiski lūdza piemērot Reglamenta 148. panta 5. punktu.
54 Komisija norādīja Vispārējai tiesai, ka tā atsaucas uz saviem procesuālajiem rakstiem.
55 2019. gada 31. janvāra tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai noslēgumā tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta un tika uzsākta apspriede par lietu.
56 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt netiešo lēmumu par noraidīšanu un tiešo lēmumu par noraidīšanu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
57 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
IV. Juridiskais pamatojums
58 Tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai un pēc Vispārējās tiesas konstatējuma, ka prasītāja, kura tika pienācīgi uzaicināta Reglamenta 108. panta 1. punkta izpratnē, netiek pārstāvēta, prasītāja personiski lūdza piemērot minētā reglamenta 148. panta 5. punktu.
A. Par Reglamenta 148. panta 5. punkta piemērošanu
59 Saskaņā ar Reglamenta 147. panta 1.–3. punktu:
“1. Pieteikumu par juridisko palīdzību var iesniegt pirms prasības celšanas vai tās izskatīšanas laikā.
2. Pieteikums par juridisko palīdzību ir jānoformē uz veidlapas, kas ir publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un pieejama Eiropas Savienības Tiesas interneta vietnē. Neskarot 74. pantu, šī veidlapa ir jāparaksta pieteikuma iesniedzējam vai, ja tas tiek pārstāvēts, tā advokātam. Pieteikumu par juridisko palīdzību, kas iesniegts, neizmantojot veidlapu, neņem vērā.
3. Pieteikumam par juridisko palīdzību jāpievieno visa informācija un apliecinošie dokumenti, kas ļauj novērtēt pieteikuma iesniedzēja ekonomisko stāvokli, piemēram, kompetentas valsts iestādes izziņa, kas apliecina šo ekonomisko stāvokli.”
60 Atbilstoši Reglamenta 148. panta 4. punktam “rīkojumā, ar kuru piešķir juridisko palīdzību, attiecīgās personas pārstāvībai var norīkot advokātu, ja pieteikumā par juridisko palīdzību tā iesniedzējs ir norādījis šo advokātu un šis advokāts ir sniedzis savu piekrišanu pieteikuma iesniedzēja pārstāvībai Vispārējā tiesā”.
61 Visbeidzot Reglamenta 148. panta 5. punktā ir paredzēts – “ja pieteikumā par juridisko palīdzību vai pēc rīkojuma, ar kuru piešķir juridisko palīdzību, izdošanas attiecīgā persona pati nav norādījusi advokātu vai ja personas izvēle nav pieņemama, sekretārs nosūta rīkojumu, ar kuru piešķir juridisko palīdzību, un pieteikuma kopiju attiecīgās valsts kompetentajai iestādei, kas minēta Tiesas Reglamenta Papildu procesuālajos noteikumos”.
62 Šajā gadījumā ir jānorāda, ka 2016. gada 26. augusta pieteikuma rezultātā prasītājai tika piešķirta juridiskā palīdzība ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja 2017. gada 16. februāra rīkojumu.
63 Ar minēto rīkojumu Vispārējā tiesa prasītājas norādīto advokātu norīkoja viņas pārstāvībai šajā lietā visā tiesvedībā. Vispārējā tiesa tādējādi nolēma prasītājai piešķirt juridisko palīdzību, akceptējot tās izvēli attiecībā uz viņas pārstāvja identitāti.
64 Tomēr 2018. gada 5. martā Vispārējās tiesas norīkotais advokāts informēja Vispārējo tiesu, ka viņš vairs nepiekrīt pārstāvēt prasītāju. Rezultātā Vispārējā tiesa informēja prasītāju, ka tai ir jāpilnvaro cits advokāts savai pārstāvībai 2019. gada 31. janvāra tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai. Līdz tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai dienai prasītāja nebija reaģējusi uz šo Vispārējās tiesas aicinājumu. Tieši šajā kontekstā 2019. gada 31. janvāra tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai prasītāja personiski lūdza piemērot Reglamenta 148. panta 5. punktu.
65 Saistībā ar pieteikumu par juridisko palīdzību Reglamenta 148. panta 5. punktā ir paredzēti nosacījumi, kuros advokāts pēc Vispārējās tiesas sekretāra ierosmes var tikt pilnvarots pārstāvēt lietas dalībnieku Vispārējā tiesā.
66 No Reglamenta 148. panta 5. punkta izriet, ka Vispārējās tiesas sekretārs nosūta kompetentajai valsts iestādei tajā minētos aktus vai nu gadījumā, ja ieinteresētā persona savā pieteikumā par juridisko palīdzību vai pēc šā pieteikuma apmierināšanas pati nav norādījusi advokātu, vai arī gadījumā, ja Vispārējā tiesa nav pieņēmusi ieinteresētās personas izvēli.
67 No tā izriet, ka gadījumā, ja ieinteresētā persona pati norāda advokātu, pirmkārt, Reglamenta 148. panta 5. punkts minētā advokāta aizstāšanai ar citu var tikt piemērots tikai, ja saskaņā ar 147. panta 2. punktā paredzētajiem formālajiem nosacījumiem tiek iesniegts jauns pieteikums par juridiskās palīdzības piešķiršanu, kam pievienoti Reglamenta 147. panta 3. punktā prasītie dokumenti, lai varētu tikt pārbaudīts, vai materiāltiesiskie nosacījumi joprojām ir izpildīti. Otrkārt, šāda aizstāšana uz Reglamenta 148. panta 5. punkta pamata var tikt veikta tikai tad, ja tā ir kļuvusi nepieciešama objektīvu un ar ieinteresētās personas rīcību vai gribu nesaistītu apstākļu dēļ, piemēram, advokāta nāvi, pensionēšanos vai profesionālo vai ētikas noteikumu neizpildi.
68 Proti, pirmām kārtām juridiskā palīdzība ir labums, kas ieinteresētajai personai tiek sniegts bez maksas, lai tā varētu efektīvi īstenot savas tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā. Tādējādi minētajai ieinteresētajai personai šis labums ir jāizmanto, ievērojot lomu, kura advokāta funkcijai ir atzīta Savienības tiesību sistēmā. Advokāts ir persona, kura ir daļa no tiesību aizsardzības sistēmas un kurai pilnīgi neatkarīgi, darbojoties primārajās taisnīguma interesēs, ir jāsniedz klientam nepieciešamā juridiskā palīdzība (rīkojums, 2017. gada 17. maijs, Olivetel/EUIPO – Polyrack Electronic Aufbausysteme (“POLY RACK”), T‑28/17, nav publicēts, EU:T:2017:404, 11. punkts). Fakts, ka advokāts ir atteicies pārstāvēt tiesvedības pusi, atsaucoties uz tās rīcību, kura var drastiski ierobežot iepriekš definēto pārstāvības uzdevumu, tādējādi nevar tikt uzskatīts par pamatotu iemeslu tam, lai būtu attaisnota Reglamenta 148. panta 5. punkta piemērošana.
69 Kā izklāstīts šā sprieduma 62. un 63. punktā, pieteikumā par juridisko palīdzību, kuru prasītāja iesniedza 2016. gada 26. augustā, tā norādīja S. Conrad kā pārstāvošo advokātu un šī izvēle tika akceptēta ar 2017. gada 16. februāra rīkojumu.
70 Tāpēc ir jākonstatē, ka Reglamenta 148. panta 5. punkts šajā lietā varētu tikt piemērots tikai pēc jauna pieteikuma par juridisko palīdzību iesniegšanas atbilstoši Reglamenta 147. panta 2. un 3. punktam.
71 Taču, pirmkārt, prasītāja Vispārējās tiesas kancelejā nav iesniegusi šādu pieteikumu. Otrkārt, katrā ziņā S. Conrad aprakstītie apstākļi (skat. šā sprieduma 43. punktu), ņemot vērā šā sprieduma 68. punktā izklāstītos apsvērumus, nevar tikt uzskatīti par tādiem, ar kuriem būtu attaisnota Reglamenta 148. panta 5. punkta piemērošana. Šajā kontekstā fakts, ka prasītāja atsaucās uz uzticības zudumu S. Conrad, pats par sevi nav pietiekams, lai izraisītu Reglamenta 148. panta 5. punkta piemērošanu, jo nekas viņai neliedza pilnvarot citu advokātu savai pārstāvībai.
72 Tā kā lietas dalībnieki ir pienācīgi iesnieguši savus procesuālos rakstus tiesvedības rakstveida daļā un tiesvedības mutvārdu daļa ir pabeigta, Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiāli tai sniedz pietiekamu informāciju, lai pieņemtu nolēmumu šajā lietā.
B. Par prasījumiem atcelt tiesību aktu
73 Prasībā prasītāja lūdz atcelt netiešo lēmumu par noraidīšanu un tiešo lēmumu par noraidīšanu.
1. Par prasījumiem atcelt tiesību aktu, kuri ir vērsti pret netiešo lēmumu par noraidīšanu
74 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 58/2003 22. panta 1. un 5. punktu, Komisija par administratīvo sūdzību lemj divu mēnešu laikā, sākot no tās iesniegšanas brīža. Neskarot Komisijas pienākumu sniegt rakstveida atbildi, kurā norādīts lēmuma pamatojums, gadījumā, ja Komisija nesniedz rakstveida atbildi noteiktajā laikā, tas jāuzskata par netiešu sūdzības noraidīšanu.
75 Šajā lietā Komisija divu mēnešu laikā nav pieņēmusi lēmumu par administratīvo sūdzību, kuru prasītāja iesniedza 2016. gada 17. aprīlī.
76 Līdz ar to tas, ka Komisija līdz 2016. gada 17. jūnijam nebija sniegusi atbildi, ir uzskatāms par netiešu administratīvās sūdzības noraidīšanu – par šo lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 58/2003 22. panta 5. punktam Vispārējā tiesā var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu.
77 Tomēr 2016. gada 16. septembrī, proti, pirms tika celta prasība šajā lietā, Komisija pieņēma lēmumu, ar kuru tieši tika noraidīta administratīvā sūdzība un kurš prasītajai tika paziņots 2016. gada 30. septembrī.
78 Tādējādi, pieņemot tiešu lēmumu par noraidīšanu, Komisija ir atsaukusi netiešo lēmumu par noraidīšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 10. decembris, Ryanair/Komisija, no T‑494/08 līdz T‑500/08 un T‑509/08, EU:T:2010:511, 45. punkts).
79 Ja akts tiek atsaukts, tas pilnībā izzūd no Savienības tiesību sistēmas (skat. rīkojumu, 2011. gada 12. janvāris, Terezakis/Komisija, T‑411/09, EU:T:2011:4, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).
80 Līdz ar to, ciktāl prasībā ir lūgts atcelt netiešo lēmumu par noraidīšanu, tā ir jānoraida kā nepieņemama.
2. Par prasījumiem atcelt tiesību aktu, kuri ir vērsti pret tiešo lēmumu par noraidīšanu
81 Savas prasības pamatojumam prasītāja būtībā izvirza divus pamatus – ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas viņas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā.
a) Par pirmo pamatu – tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
82 Pirmajā pamatā prasītāja būtībā apgalvo, ka, Komisijai kavējoties izskatīt tās administratīvo sūdzību, tika pārkāptas prasītājas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
83 Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav pieņēmusi lēmumu par tās administratīvo sūdzību Regulas Nr. 58/2003 22. panta 1. punkta trešajā daļā paredzētajā termiņā. Minētā termiņa ievērošanai esot liela nozīme, jo novēlots lēmums varot maldināt adresātus, it īpaši attiecībā uz termiņu, kas ir jāievēro prasības celšanai.
84 Viņa uzskata, ka tas pats attiecas uz gadījumu, kad Komisija paziņo, ka tā vēlas tieši izteikties par administratīvo sūdzību brīdī, kurā termiņa skaitījums prasības celšanai par netiešo noraidīšanu jau ir sācies.
85 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 58/2003 22. panta 1. un 5. punktu Komisija par administratīvo sūdzību lemj divu mēnešu laikā, sākot no tās iesniegšanas brīža. Neskarot Komisijas pienākumu sniegt rakstveida atbildi, kurā norādīts tās lēmuma pamatojums, gadījumā, ja Komisija nesniedz rakstveida atbildi noteiktajā laikā, tas ir jāuzskata par netiešu sūdzības noraidīšanu. Par Komisijas tiešo vai netiešo lēmumu noraidīt administratīvo sūdzību var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu Tiesā saskaņā ar LESD 263. pantu.
86 Otrkārt, neviena tiesību principa dēļ administrācijai netiek atņemta kompetence atbildēt uz pieteikumu – pat ārpus šajā ziņā noteiktā termiņa. Netieša noraidošā lēmuma mehānisms tika ieviests, lai mazinātu risku, ka administrācija varētu izvēlēties neatbildēt uz pieteikumu un izvairīties no jebkādas pārbaudes tiesā, nevis lai atzītu par prettiesisku novēloti pieņemtu lēmumu. Administrācijai principā ir pienākums – pat novēloti – sniegt pamatotu atbildi uz katru administrācijai pakļautās personas pieteikumu. Šāds risinājums atbilst netieša noraidošā lēmuma mehānisma uzdevumam atļaut administrācijai pakļautajai personai apstrīdēt administrācijas bezdarbību, lai saņemtu tās pamatotu atbildi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 19. janvāris, Co‑Frutta/Komisija, T‑355/04 un T‑446/04, EU:T:2010:15, 59. punkts).
87 Treškārt, efektīvas pārbaudes tiesā prasība ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām un kas ir arī noteikts Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā. Turklāt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ir atkārtoti apstiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā.
88 Šajā lietā Komisija, pieņemot netiešu lēmumu par noraidīšanu, nav varējusi apdraudēt prasītājas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – arī tad, ja lēmuma pieņemšana ir notikusi pēc divu mēnešu termiņa, kas Komisijai ir noteikts Regulas Nr. 58/2003 22. panta 1. punkta trešajā daļā, lai pieņemtu lēmumu par administratīvo sūdzību.
89 Proti, tiešajā lēmumā par noraidīšanu prasītāja ir informēta par iespēju lūgt minētā lēmuma atcelšanu, ceļot prasību atcelt tiesību aktu uz LESD 263. panta pamata, un šī prasība tika celta noteiktajā termiņā, jo prasības pieteikums tika iesniegts 2016. gada 26. oktobrī, tas ir, mazāk nekā divus mēnešus pēc tam, kad 2016. gada 30. septembrī tika paziņots tiešais lēmums par noraidīšanu.
90 Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
b) Par otro pamatu – kļūdām tiesību piemērošanā
91 Otrais pamats sastāv no divām daļām.
1) Par pirmo daļu – prettiesisku izslēdzošā noteikuma piemērošanu
92 Pirmajā daļā prasītāja būtībā apgalvo, ka tiešais lēmums par noraidīšanu ir jāatceļ, jo Komisija nav novērsusi nelikumību, kas bija pieļauta ERCEA lēmumā par noraidīšanu, kurā dotācijas pieteikuma noraidīšana tostarp bija balstīta uz to iemeslu, ka agrāks dotācijas pieteikums, kurš bija iesniegts saistībā ar 2015. gada uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, ir ticis klasificēts C kategorijā, lai gan par šo klasifikāciju ir celta prasība, ko izskata Vispārējā tiesa.
93 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan ERCEA lēmums par noraidīšanu ir balstīts uz vairākiem iemesliem, proti, primāri uz uzņemošās institūcijas derīgas piekrišanas vēstules neesamību un pakārtoti uz izslēdzošo noteikumu, tiešais lēmums par noraidīšanu ir balstīts vienīgi uz pirmo no šiem iemesliem.
94 Līdz ar to – ja otrais no šiem iemesliem, kas ir ERCEA lēmuma par noraidīšanu pamatā, būtu kļūdains – tas tomēr nav iemesls, uz kuru ir balstīts apstrīdētais lēmums, un tādējādi otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida ka neiedarbīga.
2) Par otro daļu – dotācijas pieteikuma atbilstīguma kļūdainu novērtējumu
95 Otrajā pamatā prasītāja apgalvo, ka dotācijas pieteikuma iesniegšanai neesot bijusi vajadzīga nedz uzņemošā institūcija, nedz piekrišanas vēstule.
96 Pirmkārt, tā apgalvo, ka tā ir iesniegusi derīgu piekrišanas vēstuli, ņemot vērā, ka neviens dotācijas pieteikumam pievienotās Universitātes 2015. gada 30. janvāra vēstules elements neļauj secināt, ka šī vēstule attiecas tikai uz 2015. gada uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus.
97 Taču šajā gadījumā no Universitātes 2015. gada 30. janvāra piekrišanas vēstules, konkrētāk, tās priekšmeta, skaidri izriet, ka tā ir apņēmusies būt par uzņemošo institūciju vienīgi attiecībā uz 2015. gada uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus.
98 Jebkurā gadījumā – kā to pamatoti apgalvo Komisija – Universitāte divas reizes ir atsaukusi dotācijas pieteikumu un paziņojusi, ka tā nav gatava būt par uzņemošo institūciju prasītājas projektam (skat. šā sprieduma 18.–20. punktu).
99 Līdz ar to prasītājas arguments ir jānoraida.
100 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Universitātei nav pilnvaru vienpusēji atsaukt savu piekrišanu pēc tam, kad ir beidzies termiņš dotācijas pieteikumu iesniegšanai. Tā uzskata, ka EPP noteikumos par iesniegšanu un novērtēšanu šāda iespēja nav paredzēta.
101 Taču šāda argumentācija ir balstīta uz kļūdainu premisu, proti, ka Universitāte esot paudusi savu piekrišanu dotācijas pieteikumam.
102 Patiesībā prasītāja ir iesniegusi savu dotācijas pieteikumu bez derīgas piekrišanas vēstules no Universitātes, kura turklāt ar 2015. gada 30. novembra vēstuli informēja ERCEA, ka tā nav gatava būt par prasītājas iesniegtā projekta uzņemošo institūciju.
103 Līdz ar to – tā kā nav derīgas piekrišanas un a fortiori tā kā Universitāte divreiz ir rīkojusies, lai atsauktu dotācijas pieteikumu, – prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka Universitāte nevarēja atsaukt savu piekrišanu pēc tam, kad bija beidzies termiņš dotācijas pieteikuma iesniegšanai.
104 Treškārt, prasītāja atsaucas uz tiesībām iesniegt pieteikumu kā indivīdam.
105 Šajā ziņā no EPP noteikumu par iesniegšanu un novērtēšanu 15. zemsvītras piezīmes gan izriet, ka “izņēmuma gadījumos galvenais pētnieks var pats rīkoties kā pieteikumu iesniedzošais tiesību subjekts, ja viņš rīkojas kā neatkarīgs tiesību subjekts”. [Neoficiāls tulkojums]
106 Tomēr šajā lietā pirmām kārtām ir jākonstatē, ka prasītāja, iesniedzot savu dotācijas pieteikumu, ir izmantojusi Universitātes identifikācijas kodu.
107 Otrām kārtām, lai gan prasītāja, protams, ir pieprasījusi personisku identifikācijas kodu, šis pieprasījums ir ticis izteikts tikai pēc tam, kad bija beidzies termiņš dotācijas pieteikuma iesniegšanai – tādējādi tas nevar tikt izmantots šajā nolūkā.
108 Tāpat dotācijas pieteikums tika iesniegts Universitātes, nevis prasītājas vārdā – un tādēļ prasītajai pirms pieteikuma iesniegšanas bija jāiegūst Universitātes piekrišana.
109 Līdz ar to prasītājas arguments ir jānoraida.
110 Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka ERCEA esot bijuši jāpieprasa viņai skaidrojumi par dotācijas pieteikumu atbilstoši EPP noteikumu par iesniegšanu un novērtēšanu 2.3. punktam un jāsniedz viņai iespēja sameklēt citu uzņemošo institūciju, kad, ņemot vērā Universitātes 2015. gada 30. novembra vēstuli, izrādījās, ka tās piekrišanas vēstule neattiecas uz 2016. gada uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus. Dotācijas pieteikuma automātiska noraidīšana neesot saderīga ar EPP 2016. gada darba programmā iekļautajiem procesuālajiem noteikumiem.
111 Šajā ziņā, pirmkārt, no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.) 96. panta 2. punkta, uz kuru ir atsauce EPP noteikumu par iesniegšanu un novērtēšanu 2.3. punktā, gan izriet, ka, “ja acīmredzamas pieteikuma iesniedzēja vai pretendenta pārrakstīšanās kļūdas dēļ pieteikuma iesniedzējs vai pretendents nav iesniedzis pierādījumu vai sniedzis paziņojumu, novērtēšanas komiteja vai attiecīgā gadījumā atbildīgais kredītrīkotājs, izņemot pienācīgi pamatotus gadījumus, aicina pieteikuma iesniedzēju vai pretendentu sniegt trūkstošo informāciju vai precizēt pavaddokumentus” un ka “šāda informācija vai precizējumi nevar būtiski mainīt priekšlikumu vai izmainīt konkursa noteikumus”.
112 Otrkārt, EPP dotāciju paraugnolīguma 56.a pantā, uz kuru replikā būtībā atsaucas prasītāja, ir paredzēts gadījums, kad finansēšanas perioda laikā tiek mainīta uzņemošā institūcija.
113 Tomēr šajā gadījumā prasītāja nevar pārmest ERCEA, ka tā viņai nav ļāvusi mainīt uzņemošo institūciju no 2015. gada 30. novembra.
114 Proti, uzņemošās institūcijas identitāte ir uzskatāma par vienu no dotācijas pieteikuma būtiskajiem elementiem un kā tāda tā nevar tikt aizstāta vai papildināta, būtiski negrozot šo pieteikumu. No tā izriet, ka uz šo jautājumu neattiecas “acīmredzamas pārrakstīšanās kļūdas” jēdziens un tas ir ārpus EPP noteikumu par iesniegšanu un novērtēšanu 2.3. punkta piemērošanas jomas.
115 Papildus tam EPP dotāciju paraugnolīguma 56.a pantā paredzētais gadījums neattiecas uz uzņemošās institūcijas maiņu dotācijas pieteikumu novērtēšanas procedūras laikā, bet gan uz maiņu dotācijas perioda laikā.
116 Līdz ar to prasītāja nevar pārmest ERCEA, ka tā viņai nav ļāvusi sameklēt jaunu uzņemošo institūciju – tāpēc otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.
117 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasība ir jānoraida kā nepieņemama, ciktāl tā attiecas uz netiešo lēmumu par noraidīšanu, kuru veido apstāklis, ka Komisija nav sniegusi atbildi uz prasītājas iesniegto administratīvo sūdzību, un – kā nepamatota, ciktāl tajā ir lūgts atcelt Komisijas 2016. gada 16. septembra lēmumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
118 Atbilstoši Reglamenta 149. panta 5. punktam, ja juridiskās palīdzības saņēmējam nolēmums ir nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa, ja taisnīgums to prasa, lemjot par tiesāšanās izdevumiem galīgajā nolēmumā, var noteikt, ka viens vai vairāki citi lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši vai ka tos pilnībā vai daļēji sedz Vispārējās tiesas kase kā juridisko palīdzību.
119 Šajā lietā, tā kā prasītājai, kas ir juridiskās palīdzības saņēmēja, spriedums ir nelabvēlīgs, taisnīgums prasa, lai katrs šīs lietas dalībnieks savus tiesāšanās izdevumus segtu pats.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Gratsias | Labucka | Ulloa Rubio |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 11. jūnijā.
E. Coulon