VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta paplašinātā sastāvā)

2019. gada 7. februārī (*)

Civildienests – Ierēdņi – Civildienesta noteikumu 42.c pants – Atvaļinājuma dienesta interesēs piešķiršana – Vienlīdzīga attieksme – Aizliegums diskriminēt vecuma dēļ – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Tiesības tikt uzklausītam – Rūpības pienākums – Atbildība

Lietā T‑11/17

RK, bijusī Eiropas Savienības Padomes ierēdne, ko sākotnēji pārstāvēja L. Levi un A. Tymen, vēlāk – L. Levi, advokātes,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bauer un R. Meyer, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Parlaments, ko pārstāv A. Troupiotis un J. A. Steele, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar ko tiek lūgts, pirmkārt, atcelt Padomes lēmumu bez datuma piešķirt prasītājai atvaļinājumu dienesta interesēs atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 42.c pantam un, ciktāl nepieciešams, atcelt 2016. gada 27. septembra lēmumu, ar kuru ir noraidīta prasītājas iesniegtā sūdzība, un, otrkārt, atlīdzināt kaitējumu, kas prasītājai, iespējams, nodarīts,

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek], tiesneši E. Butidžidžs [E. Buttigieg] (referents), F. Šalīns [F. Schalin], B. Berke [B. Berke] un M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira],

sekretāre: Dž. Predoncāni [G. Predonzani], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 1. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

1        Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) tostarp ir tikuši grozīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 1023/2013 (2013. gada 22. oktobris) (OV 2013, L 287, 15. lpp.).

2        Regulas Nr. 1023/2013 1., 3., 7. un 12. apsvērumā ir noteikts:

“(1)      Eiropas Savienība un tās vairāk nekā 50 iestādes un aģentūras būtu jāturpina nodrošināt ar augstas kvalitātes Eiropas publisko pārvaldi, kas nodrošinātu tās mērķu sasniegšanu, politikas un pasākumu īstenošanu un uzdevumu veikšanu atbilstoši augstākajiem iespējamajiem standartiem saskaņā ar Līgumiem, lai apmierinātu gan iekšējās, gan ārējās vajadzības, ar kurām tā saskarsies nākotnē, un kalpotu Savienības pilsoņiem.

[..]

(3)      Tā kā Eiropas civildienests ir neliela struktūra, ņemot vērā Savienības mērķus un iedzīvotāju skaitu, Savienības iestāžu un aģentūru darbinieku skaita samazināšana nedrīkstētu negatīvi ietekmēt šo iestāžu un aģentūru uzdevumu, pienākumu un funkciju izpildi saskaņā ar Līgumos noteiktajām saistībām un pilnvarām. Tādēļ ir nepieciešama pārredzamība attiecībā uz katras iestādes un aģentūras personāla izmaksām saistībā ar visām tajās nodarbināto darbinieku kategorijām.

[..]

(7)      Plašākam mērķim vajadzētu būt cilvēkresursu pārvaldības optimizācijai Eiropas civildienestā, ko raksturo izcilība, kompetence, neatkarība, uzticība, objektivitāte un pastāvība, kā arī kultūras un valodu daudzveidība un pievilcīgi darbā pieņemšanas nosacījumi.

[..]

(12)      Secinājumos par daudzgadu finanšu shēmu, kurus Eiropadome pieņēma 2013. gada 8. februārī, tā uzsvēra, ka nepieciešamība īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā konsolidēt publiskās finanses nosaka, ka ikvienai publiskās pārvaldes iestādei un tās darbiniekiem ir jāpieliek īpaši pūliņi, lai uzlabotu efektivitāti un lietderību un lai pielāgotos mainīgajai ekonomiskajai situācijai. Minētajā aicinājumā faktiski ir atkārtoti Komisijas 2011. gada Civildienesta noteikumu un Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības grozījumu priekšlikuma mērķi tiekties nodrošināt izmaksu efektivitāti un atzīts, ka, lai novērstu grūtības, ar kurām pašlaik saskaras Eiropas Savienība, visām publiskās pārvaldes iestādēm un to darbiniekiem ir jāpieliek īpaši pūliņi, lai uzlabotu efektivitāti un pielāgotos mainīgajai ekonomiskajai un sociālajai situācijai Eiropā. [..]”

3        Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 24. punktā ir paredzēts, ka Civildienesta noteikumu III sadaļas 2. nodaļā pievieno 7. iedaļu “Atvaļinājums dienesta interesēs”, kurā ir ietverta tikai viena tiesību norma, proti, 42.c pants. Saskaņā ar šo tiesību normu:

“Agrākais piecus gadus pirms ierēdņa pensionēšanās vecuma sasniegšanas, ierēdnim, kurš dienestā ir pavadījis vismaz desmit gadus, ar iecēlējinstitūcijas lēmumu var noteikt atvaļinājumu dienesta interesēs tādu organizatorisku apsvērumu dēļ, kas saistīti ar vajadzību iegūt jaunas kompetences iestādēs.

To ierēdņu kopskaits, kuri atrodas atvaļinājumā dienesta interesēs, katru gadu nedrīkst pārsniegt 5 % no visu iestāžu ierēdņiem, kuri pensionējās iepriekšējā gadā. Tādā veidā aprēķināto kopskaitu katrai iestādei nosaka atbilstoši ierēdņu skaitam, kāds attiecīgajā iestādē bija iepriekšējā gada 31. decembrī. Šo kopskaitu katrā iestādē noapaļo uz augšu līdz tuvākajam veselajam skaitlim.

Šāds atvaļinājums nav disciplinārsods.

Atvaļinājuma ilgums principā atbilst laikposmam, kas atlicis līdz ierēdņa pensionēšanās vecumam. Tomēr izņēmuma gadījumos iecēlējinstitūcija var nolemt pārtraukt šādu atvaļinājumu un atjaunot ierēdni amatā.

Ja ierēdnis, kurš atrodas atvaļinājumā dienesta interešu dēļ, sasniedz pensionēšanās vecumu, viņš tiek automātiski pensionēts.

Atvaļinājumu dienesta interesēs reglamentē šādi noteikumi:

a)      ierēdņa vietā amatā var iecelt citu ierēdni;

b)      ierēdnim, kurš ir atvaļinājumā dienesta interesēs, atvaļinājuma laikā nav tiesību uz izvirzīšanu augstākā līmenī vai paaugstinājumu pakāpē.

Ierēdnis, kuram noteikts šāds atvaļinājums, saņem pabalstu, ko aprēķina saskaņā ar IV pielikumu.

Pēc ierēdņa pieprasījuma no pabalsta veic iemaksas pensiju programmā, kuras aprēķina, pamatojoties uz šo pabalstu. Šādā gadījumā, aprēķinot dienesta gadus, kas dod tiesības uz pensiju, atbilstoši Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 2. pantam, ņem vērā dienesta laiku, kas pavadīts atvaļinājumā dienesta interesēs.

Pabalstam nepiemēro korekcijas koeficientu.”

4        Regula Nr. 1023/2013 stājās spēkā 2013. gada 1. novembrī, un Civildienesta noteikumu 42.c pants ir piemērojams kopš 2014. gada 1. janvāra.

5        Prasītāja RK ir bijusī Eiropas Savienības Padomes ierēdne. Viņa uzsāka dienestu Padomes Ģenerālsekretariātā (turpmāk tekstā – “PĢS”) 1989. gada 16. martā un tika apstiprināta amatā 1989. gada 16. septembrī. Savas karjeras laikā viņa ir tikusi norīkota darbā dažādos ģenerāldirektorātos un dienestos. No 2013. gada 1. aprīļa līdz 2016. gada 30. jūnijam viņa bija iecelta asistentes amatā Personāla attīstības nodaļā (turpmāk tekstā – “PAN”) A ģenerāldirektorātā (Administrācija).

6        2015. gada 23. oktobra Paziņojumā personālam Nr. 71/15 (turpmāk tekstā – “PP 71/15”) Padomes ģenerālsekretārs sniedza informāciju par Civildienesta noteikumu 42.c panta īstenošanu iestādē. Saskaņā ar šo paziņojumu:

“[..] ES iestādēm pastāvīgi ir jāievieš inovācijas un jāīsteno modernizācija, kas nozīmē, ka ierēdņiem ir jāiegūst jaunas kompetences un jāatjauno savas zināšanas, lai pielāgotos jaunām attīstības tendencēm. Šīs jaunās kompetences var būt saistītas, piemēram, ar jauniem informācijas tehnoloģiju rīkiem, jaunām sistēmām, kas ieviestas attiecībā uz Eiropadomes/Padomes dokumentu sagatavošanu, jaunām procedūrām publisko iepirkumu vai iekšējā audita jomā, jaunām darba metodēm vai jauniem pārvaldības un organizācijas veidiem.

Atvaļinājuma dienesta interesēs mērķis ir ļaut ierēdņiem, kuriem ir grūtības iegūt jaunas kompetences un pielāgoties darba vides pārmaiņām, noteikt atvaļinājumu, pirms viņi ir sasnieguši pensionēšanās vecumu. [..]

Attiecībā uz 2015. gadu Padomē un Eiropadomē ir pieejamas piecas (5) iespējas [..].”

7        2015. gada 12. novembrī prasītājai bija pārrunas ar PAN vadītāju, kuru laikā šī pēdējā minētā informēja prasītāju par savu nodomu ieteikt administrācijai izskatīt atvaļinājuma dienesta interesēs piešķiršanu viņai atbilstoši Civildienesta noteikumu 42.c pantam.

8        Šo pārrunu norise un saturs ir apkopoti PAN vadītājas 2015. gada 18. novembra paziņojumā, kas adresēts cilvēkresursu un personālvadības direktorei (turpmāk tekstā – “CRPV direktore”). Šajā paziņojumā PAN vadītāja lūdza administrāciju piešķirt prasītājai atvaļinājumu dienesta interesēs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu.

9        2015. gada 25. novembrī prasītāju pieņēma CRPV direktore, klātesot ierēdnim, kurš pavadīja prasītāju, Personāla komitejas norīkotajam novērotājam un Administrācijas juridisko padomdevēju nodaļas vadītājam. Šo pārrunu laikā CRPV direktore izklāstīja prasītājai Civildienesta noteikumu 42.c panta tiesisko regulējumu un sniedza kopsavilkumu par iemesliem, kuru dēļ viņa uzskatīja, ka šī tiesību norma prasītājai var tikt piemērota. Prasītāja izteica savu nepiekrišanu paredzētajam pasākumam.

10      Pēc šīm pārrunām 2015. gada 25. novembrī CRPV direktore nosūtīja paziņojumu administrācijas ģenerāldirektoram, kas rīkojas iecēlējinstitūcijas (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) statusā, iesakot prasītājai piešķirt atvaļinājumu dienesta interesēs, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 42.c pantu, no 2015. gada 31. decembra. Šim paziņojumam bija pievienots PAN vadītājas 2015. gada 18. novembra paziņojums, kā arī pārskats par prasītājas karjeras vēsturi.

11      Ar 2015. gada 30. novembra paziņojumu administrācijas ģenerāldirektors informēja prasītāju par savu nodomu piešķirt viņai atvaļinājumu dienesta interesēs un aicināja viņu izteikt savus apsvērumus desmit darba dienu laikā.

12      2015. gada 7. decembrī prasītāja iesniedza savus rakstveida apsvērumus, kuros tā lūdza iecēlējinstitūciju pārskatīt tās nodomu viņai piemērot Civildienesta noteikumu 42.c pantu un katrā ziņā pārskatīt šo piemērošanu attiecībā uz 2015. gadu, lai viņas rīcībā būtu pietiekams laiks sagatavoties aiziešanai atvaļinājumā dienesta interesēs no finansiālā un psiholoģiskā viedokļa.

13      Administrācijas ģenerāldirektors uzklausīja prasītāju 2015. gada 8. decembrī.

14      Ar administrācijas ģenerāldirektora, kurš rīkojas iecēlējinstitūcijas statusā, lēmumu bez datuma, kura saņemšanu prasītāja apstiprinājusi 2016. gada 4. februārī, viņai tika noteikts atvaļinājums dienesta interesēs no 2016. gada 30. jūnija. Norādītie iemesli šī pasākuma pieņemšanai attiecībā uz prasītāju bija izklāstīti iepriekš minētā lēmuma 10. punktā.

15      Pirmkārt, iepriekš minētā lēmuma 10. punkta a) apakšpunktā bija norādīts, ka PAN, kurā prasītāja bija iecelta amatā, tika veikti nodaļas darba metožu pielāgojumi atbilstoši reformām, kuras tiek veiktas arī citos Cilvēkresursu un personālvadības direktorāta dienestos. Šīs pārmaiņas galvenokārt izpaudās kā automatizētu procesu un procedūru ieviešana, jaunu darbību īstenošana, uzdevumu un citu procedūru pārvaldības sistēmu digitalizācija, kā arī starpiestāžu risinājumu informātikas jomā, kuri ir piemērojami visās cilvēkresursu uzraudzības sistēmās, pieņemšana. Tajā bija norādīts, ka šo pārmaiņu ritms bija jāsaglabā, lai respektētu jaunās pieejas cilvēkresursu un personālvadības jomā, kuras tiek ieviestas PĢS.

16      Otrkārt, iepriekš minētā lēmuma 10. punkta b) apakšpunktā bija precizēts, ka šādu reformu īstenošana pieprasot no personāla piemērotu zinātību un noteiktas pakāpes elastību un pielāgošanās spējas.

17      [konfidenciāla informācija]

18      [konfidenciāla informācija]

19      [konfidenciāla informācija]

20      [konfidenciāla informācija]

21      Tāpat iecēlējinstitūcija precizēja, ka šī sprieduma 14. punktā minētais lēmums stāšoties spēkā no 2016. gada 30. jūnija, lai prasītājai dotu laiku, kas ir vajadzīgs, lai sagatavotos viņas aiziešanai atvaļinājumā dienesta interesēs no psiholoģiskā un finansiālā viedokļa.

22      Ar 2016. gada 8. februāra paziņojumu Individuālo tiesību nodaļas vadītāja sniedza prasītājai informāciju par viņas finansiālajām tiesībām saistībā ar atvaļinājumu dienesta interesēs.

23      2016. gada 29. aprīlī prasītāja iesniedza sūdzību par šī sprieduma 14. punktā minēto lēmumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Šī sūdzība tika noraidīta ar Padomes ģenerālsekretāra tiešu 2016. gada 27. septembra lēmumu.

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

24      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 6. janvārī, prasītāja cēla šo prasību.

25      Ar procesuālo dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 16. janvārī, prasītāja lūdza viņai piešķirt anonimitāti, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 66. pantu. Ar 2017. gada 17. februāra lēmumu Vispārējā tiesa šo lūgumu apmierināja.

26      2017. gada 4. aprīlī Padome iesniedza iebildumu rakstu.

27      Ar procesuālo dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 5. maijā, Eiropas Parlaments lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam.

28      Ar procesuālo dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 2. jūnijā, prasītāja lūdza, lai konkrēta informācija, kas ietverta prasības pieteikumā un tā pielikumos, tiktu uzskatīta par konfidenciālu attiecībā uz Parlamentu.

29      2017. gada 14. jūnijā prasītāja iesniedza repliku.

30      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 21. jūnijā, prasītāja lūdza, lai konkrēta informācija, kas ir ietverta replikā un tās pielikumos, tiktu uzskatīta par konfidenciālu attiecībā uz Parlamentu.

31      Ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2017. gada 28. jūnija rīkojumu Parlamentam tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam. Tika precizēts, ka dokumentu, kuri izsniegti un attiecīgā gadījumā ir izsniedzami galvenajiem lietas dalībniekiem, paziņošana personai, kas iestājusies lietā, aprobežosies tikai ar nekonfidenciālu versiju un ka lēmums attiecībā uz lūguma par konfidencialitātes ievērošanu pamatotību vajadzības gadījumā tiks pieņemts vēlāk, ņemot vērā iebildumus, kas varētu tikt iesniegti šajā jautājumā.

32      Parlaments noteiktajā termiņā nav iesniedzis iebildumus attiecībā uz iepriekš minētajiem lūgumiem par konfidencialitātes ievērošanu, kurus iesniegusi prasītāja.

33      2017. gada 28. jūlijā Padome iesniedza atbildes rakstu uz repliku.

34      2017. gada 18. augustā Parlaments iesniedza savu iestāšanās rakstu.

35      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 21. augustā, prasītāja lūdza, lai konkrēta informācija, kas ietverta atbildes rakstā uz repliku, tiktu uzskatīta par konfidenciālu attiecībā uz Parlamentu. Noteiktajā termiņā tas neiesniedza iebildumus par šo lūgumu.

36      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 11. septembrī, Padome norādīja, ka tai nav sniedzamu apsvērumu attiecībā uz Parlamenta iestāšanās rakstu.

37      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 13. oktobrī, prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Parlamenta iestāšanās rakstu.

38      2017. gada 18. oktobrī Vispārējās tiesas kanceleja paziņoja lietas dalībniekiem par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu.

39      Ar 2017. gada 7. novembra vēstuli prasītāja atbilstoši Reglamenta 106. pantam iesniedza motivētu pieteikumu, lai lūgtu viņu uzklausīt tiesvedības mutvārdu daļā.

40      Pēc otrās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa 2018. gada 10. aprīlī, piemērojot Reglamenta 28. pantu, nolēma nodot lietu izskatīšanai palātai paplašinātā sastāvā.

41      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (otrā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un tās Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus rakstveidā atbildēt uz konkrētiem jautājumiem un iesniegt konkrētus dokumentus. Lietas dalībnieki izpildīja šos lūgumus noteiktajā termiņā.

42      Vispārējā tiesa 2018. gada 1. jūnija tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

43      Tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta ar Vispārējās tiesas otrās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2018. gada 17. jūlija lēmumu pēc tam, kad Padome bija iesniegusi divus dokumentu kopumus, kurus Vispārējā tiesa bija lūgusi tiesas sēdē un ar procesa organizatoriskā pasākuma starpniecību.

44      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt šī sprieduma 14. punktā minēto lēmumu un, ciktāl tas ir nepieciešams, 2016. gada 27. septembra lēmumu par sūdzības noraidīšanu (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”);

–        piespriest Padomei samaksāt zaudējumu atlīdzību par nodarīto mantisko un morālo kaitējumu;

–        piespriest Padomei atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

45      Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

46      Parlaments lūdz prasību noraidīt.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par prasības priekšmetu

47      Prasījumu pirmajā daļā prasītāja lūdz atcelt šī sprieduma 14. punktā minēto lēmumu un, “ciktāl tas ir nepieciešams”, atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu. Tādēļ ir jānoskaidro saikne, kas pastāv starp šiem abiem lēmumiem, un tādējādi jānosaka šīs prasības priekšmets.

48      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru administratīva sūdzība, kas ir paredzēta Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā, un tās tieša vai netieša noraidīšana ir kompleksas procedūras neatņemama sastāvdaļa un ir tikai viens no priekšnosacījumiem prasības celšanai tiesā. Šādos apstākļos ar prasību, pat ja tā formāli ir vērsta pret sūdzības noraidījumu, tiesā faktiski izskatīšanai tiek iesniegts nelabvēlīgais akts, par kuru bija iesniegta sūdzība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1989. gada 17. janvāris, Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 7. un 8. punkts), izņemot gadījumā, kurā sūdzības noraidījuma apjoms atšķiras no tā akta apjoma, par kuru šī sūdzība tikusi iesniegta (spriedums, 2006. gada 25. oktobris, Staboli/Komisija, T‑281/04, EU:T:2006:334, 26. punkts).

49      Proti, ikviens – tiešs vai netiešs – lēmums tikai un vienīgi par sūdzības noraidīšanu vien vienīgi apstiprina tiesību aktu vai bezdarbību, par kuru sūdzējies sūdzības iesniedzējs, un, aplūkots atsevišķi, nav uzskatāms par apstrīdamu tiesību aktu, un līdz ar to prasījumi, kas vērsti pret šo lēmumu, kuram nav patstāvīga satura salīdzinājumā ar sākotnējo lēmumu, ir jāuzskata par prasījumiem, kas vērsti pret sākotnējo tiesību aktu (skat. spriedumu, 2015. gada 19. jūnijs, Z/Tiesa, T‑88/13 P, EU:T:2015:393, 141. punkts un tajā minētā judikatūra).

50      Tiešs lēmums par sūdzības noraidīšanu, ņemot vērā tā saturu, var nebūt prasītāja apstrīdētā akta apstiprinājums. Tas tā ir gadījumā, ja lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir pārskatīta prasītāja situācija, ņemot vērā jaunus tiesiskos un faktiskos apstākļus, vai ja ar to tiek grozīts vai papildināts sākotnējais lēmums. Šādos gadījumos sūdzības noraidījums ir akts, kas ir pakļauts pārbaudei tiesā, kura to ņem vērā, izvērtējot apstrīdētā akta tiesiskumu, vai pat uzskata to par nelabvēlīgu aktu, ar ko tiek aizstāts apstrīdētais akts (spriedums, 2017. gada 15. septembris, Skareby/EĀDD, T‑585/16, EU:T:2017:613, 18. punkts).

51      Šajā lietā prasītāja norāda, ka prasība atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu ir pieņemama, jo šajā lēmumā ir ietverti jauni apstākļi salīdzinājumā ar lēmumu, kas minēts šī sprieduma 14. punktā, tomēr neprecizējot, kādi ir šie apstākļi. Padome un Parlaments nav pauduši nostāju par problemātiku saistībā ar prasības priekšmeta definēšanu un, vispārīgāk, nav apstrīdējuši prasības atcelt tiesību aktu, kas vērsta pret prasītājas pirmajā prasījumā minētajiem abiem lēmumiem, pieņemamību.

52      Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka sūdzība ir iesniegta un prasība Vispārējā tiesā ir celta Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajos termiņos.

53      Turpinājumā ir jākonstatē, ka lēmums par sūdzības noraidīšanu apstiprina šī sprieduma 14. punktā minēto lēmumu un tā pamatojumu. Turklāt lēmums par sūdzības noraidīšanu, lai gan tajā nav pārskatīta prasītājas situācija, ņemot vērā jaunos tiesiskos un faktiskos apstākļus, atbilst viņas iebildumiem, kuri ir izvirzīti sūdzībā, un šajā ziņā papildina pamatojumu, kas sniegts šī sprieduma 14. punktā minētajā lēmumā. Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka vienīgais akts, kurš ir nelabvēlīgs prasītājai, ir šī sprieduma 14. punktā minētais lēmums (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) un ka šī lēmuma tiesiskums ir jāizvērtē, ņemot vērā arī lēmumā par sūdzības noraidīšanu norādīto pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, HQ/CPVO, T‑592/16, nav publicēts, EU:T:2017:897, 20. un 21. punkts).

B.      Par konkrētu dokumentu pieņemamību, kurus Padome iesniegusi 2018. gada 6. jūnijā

54      Ir jāatgādina, ka tiesas sēdē Vispārējā tiesa aicināja Padomi vienas nedēļas laikā iesniegt dokumentus, kuri ir minēti lēmuma par sūdzības noraidīšanu 8. un 9. zemsvītras piezīmē. Taču 2018. gada 6. jūnijā Padome iesniedza ne tikai abus iepriekš minētos dokumentus (2018. gada 6. jūnija procesuālā dokumenta E.1. un E.6. pielikums), bet arī četrus citus dokumentus, kuri nebija norādīti Vispārējās tiesas lūgumā (2018. gada 6. jūnija procesuālā dokumenta E.2.–E.5. pielikums), un izklāstīja šo pēdējo minēto dokumentu saturu 2018. gada 6. jūnija procesuālā dokumenta 4.–7. punktā. No tā izriet, ka iepriekš minētajos E.2.–E.5. pielikumos ietvertie dokumenti un E.1. pielikumā ietvertais dokuments attiecībā uz PAN 2015. gada 29. janvāra sanāksmi, kurš arī nav norādīts Vispārējās tiesas lūgumā, kā arī apsvērumi, kuri sniegti 2018. gada 6. jūnija procesuālā dokumenta 4.–7. punktā, tiek atzīti par nepieņemamiem saskaņā ar Reglamenta 85. panta 3. punktu, jo tie nav minēti Vispārējās tiesas lūgumā, kas izteikts tiesas sēdē, un Padome nav sniegusi nevienu paskaidrojumu par iemeslu, kura dēļ tie nav tikuši iesniegti agrāk.

C.      Par prasību atcelt tiesību aktu

55      Savas prasības atcelt tiesību aktu pamatošanai prasītāja izvirza četrus pamatus, no kuriem pirmais pamats veido iebildi par prettiesiskumu, kas vērsta pret Civildienesta noteikumu 42.c pantu, otrais pamats ir par šīs tiesību normas un PP 71/15 pārkāpumu, kā arī kļūdām faktos un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, trešais pamats ir par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu un ceturtais pamats ir par rūpības pienākuma neievērošanu un labas pārvaldības principa pārkāpumu.

1.      Par pirmo pamatu – Civildienesta noteikumu 42.c panta prettiesiskumu

a)      Ievada apsvērumi

56      Prasītāja apgalvo, ka Civildienesta noteikumu 42.c pants ir prettiesisks, jo ar to tiek pārkāpts princips par vienlīdzību likuma priekšā un nediskriminācijas princips it īpaši vecuma dēļ, kuri ir paredzēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā, Padomes Direktīva 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.), un Civildienesta noteikumu 1.d pants.

57      Šajā kontekstā prasītāja norāda, ka ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu, ciktāl tas skaidri attiecas uz ierēdņiem un darbiniekiem “agrākais piecus gadus pirms [viņu] pensionēšanās vecuma sasniegšanas”, ir ieviesta atšķirīga attieksme vecuma dēļ, kas definēta Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Prasītāja uzskata, ka šī atšķirīgā attieksme nav objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt, pat ja tiktu uzskatīts, ka ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu tiek īstenots šāds likumīgs mērķis, izmantotie līdzekļi tā sasniegšanai neesot ne atbilstīgi, ne vajadzīgi Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē.

58      Padome un Parlaments apstrīd prasītājas argumentāciju un lūdz noraidīt šo pamatu.

59      Iesākumā ir jānosaka tiesību normas, atbilstoši kurām prasītājas izvirzītā iebilde par prettiesiskumu ir jāizvērtē.

60      Šajā ziņā ir jānorāda, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir Pamattiesību hartas 20. pantā paredzētais vispārējais Eiropas Savienības tiesību princips un Hartas 21. panta 1. punktā noteiktais nediskriminācijas princips ir tā īpaša izpausme (spriedums, 2017. gada 5. jūlijs, Fries, C‑190/16, EU:C:2017:513, 29. punkts).

61      Turklāt Pamattiesību hartas 51. panta 1. punktā ir precizēts, ka tās noteikumi it īpaši attiecas uz Savienības iestādēm, organizācijām un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu.

62      No tā izriet, ka Civildienesta noteikumu 42.c panta, kurš Civildienesta noteikumos tika ieviests ar Regulu Nr. 1023/2013, tiesiskums ir jāizvērtē atbilstoši hierarhijas ziņā augstākai normai, kas ir prasītājas argumentācijā norādītais Pamattiesību hartas 21. panta 1. punkts, ar kuru ir aizliegta jebkāda diskriminācija it īpaši vecuma dēļ.

63      Attiecībā uz to, ka prasītāja atsaucas uz Direktīvu 2000/78, vispirms ir jānorāda tās atbilstošie noteikumi.

64      Direktīvas 2000/78 1. pantā “Mērķis” ir paredzēts:

“Lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”

65      Direktīvas 2000/78 2. panta “Diskriminācijas jēdziens” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.      Šā panta 1. punktā:

a)      uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. punktā minēta iemesla dēļ;

b)      pieņem, ka netiešā diskriminācija notiek tad, ja acīmredzami neitrāla noteikuma, kritērija vai prakses dēļ personas, kuras atbalsta konkrētu reliģiju vai uzskatus, kurām ir konkrēta invaliditāte, konkrēts vecums vai konkrēta seksuālā orientācija, atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otru personu, ja vien:

i)      šis noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnota ar likumīgu mērķi un ja vien nav pienācīgi un vajadzīgi līdzekļi šā mērķa sasniegšanai [..].”

66      Direktīvas 2000/78 6. panta “Tādas dažādas attieksmes attaisnojums, kuras pamatā ir cilvēka vecums” 1. punktā ir paredzēts:

“Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.

Šāda dažāda attieksme cita starpā var ietvert:

a)      to, ka nosaka īpašus nosacījumus darba un profesionālās izglītības iespējām, nodarbinātības un profesijas nosacījumus, tostarp atlaišanas un atalgošanas nosacījumus jauniešiem, vecākiem strādniekiem un personām, kuru apgādībā ir citas personas, lai veicinātu viņu profesionālo integrāciju vai nodrošinātu aizsardzību;

b)      to, ka nosaka minimālos nosacījumus attiecībā uz vecumu, profesionālo pieredzi vai darba stāžu, lai iegūtu darbu vai konkrētas ar to saistītas priekšrocības;

c)      to, ka nosaka maksimālo vecumu pieņemšanai darbā, pamatojoties uz izglītības prasībām attiecīgajam amatam vai uz vajadzību pēc saprātīga darba laikposma pirms pensijas.”

67      Turpinājumā ir jāatgādina, ka no LESD 288. panta trešās daļas izriet, ka direktīvas uzliek saistības dalībvalstīm, kurām tās ir adresētas, attiecībā uz sasniedzamo rezultātu. No tā izriet, ka Direktīva 2000/78, kā turklāt tas ir precizēts tās 21. pantā, ir adresēta dalībvalstīm, nevis iestādēm. Līdz ar to šīs direktīvas tiesību normas nevar uzskatīt par tādām, kas pašas par sevi noteic iestādēm pienākumus, īstenojot to likumdošanas vai lēmumu pieņemšanas pilnvaras (šajā nozīmē skat. pēc analoģijas spriedumus, 2003. gada 9. septembris, Rinke, C‑25/02, EU:C:2003:435, 24. punkts, un 2008. gada 21. maijs, Belfass/Padome, T‑495/04, EU:T:2008:160, 43. punkts), un nevar pašas par sevi pamatot arī iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Civildienesta noteikumu 42.c pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. septembris, Adjemian u.c./Komisija, T‑325/09 P, EU:T:2011:506, 52. punkts).

68      Tomēr, pat ja Direktīva 2000/78 pati par sevi nevar būt Savienības iestāžu pienākumu avots, īstenojot to likumdošanas vai lēmumu pieņemšanas pilnvaras, lai reglamentētu darba attiecības starp tām un to personāla locekļiem, tomēr uz šajā direktīvā noteiktajām normām vai principiem var atsaukties attiecībā uz iestādēm, ja tie paši ir Līguma pamatnormu un vispārējo principu, kas šīm iestādēm ir tieši saistoši, konkrēta izpausme (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. decembris, Todorova Androva/Padome u.c. T‑366/15 P, nav publicēts, EU:T:2016:729, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

69      Tiesa jau ir atzinusi, ka ar Direktīvu 2000/78 nodarbinātības un profesijas jomā ir konkretizēts diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma princips, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 13. novembris, Vital Pérez, C‑416/13, EU:C:2014:2371, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

70      No tā izriet, ka, lai gan Direktīvas 2000/78 tiesību normas pašas par sevi nevar pamatot iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Civildienesta noteikumu 42.c pantu, tās var būt iedvesmas avots, lai noteiktu Savienības likumdevēja pienākumus Savienības civildienesta jomā, vienlaikus ņemot vērā tā īpatnības. Tieši šādā veidā Vispārējā tiesa šajā lietā ņems vērā Direktīvu 2000/78.

71      Attiecībā uz to, ka prasītāja atsaucas uz Civildienesta noteikumu 1.d pantu, ir jāatgādina, ka šajā tiesību normā ir paredzēts jebkādas diskriminācijas, it īpaši vecuma dēļ, aizliegums, piemērojot Civildienesta noteikumus. Šī tiesību norma Civildienesta noteikumos tika iekļauta ar Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 723/2004 (2004. gada 22. marts), ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV 2004, L 124, 1. lpp.).

72      Tā kā Civildienesta noteikumu 1.d pants ir ietverts tajā pašā tiesību aktā, kuram ir reglamentējošs raksturs un kurā ietverts arī Civildienesta noteikumu 42.c pants, proti, Civildienesta noteikumos, un tādējādi tam normu hierarhijā ir tāds pats rangs kā 42.c pantam, šis noteikums nav norma, atbilstoši kurai var tikt izvērtēts Civildienesta noteikumu 42.c panta tiesiskums. Turklāt prasītāja ir precizējusi, ka atsauce uz Civildienesta noteikumu 1.d pantu tika veikta tikai tāpēc, ka šajā tiesību normā ir nostiprināts vispārējais princips par vienlīdzību likuma priekšā un nediskriminācijas it īpaši vecuma dēļ princips.

73      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Civildienesta noteikumu 42.c panta prettiesiskums ir jāizvērtē atbilstoši Pamattiesību hartas 21. panta 1. punktam, vienlaikus ņemot vērā Direktīvu 2000/78 šī sprieduma 70. punktā izklāstītajās robežās.

74      Kā jau ir norādīts (skat. šī sprieduma 60. punktu), Pamattiesību hartas 21. panta 1. punktā ir noteikts nediskriminācijas princips, kurš ir vienlīdzīgas attieksmes principa, kas nostiprināts Hartas 20. pantā, īpaša izpausme.

75      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips paredz, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un atšķirīgas situācijas nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (skat. spriedumu, 2017. gada 5. jūlijs, Fries, C‑190/16, EU:C:2017:513, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

76      Ir jāpārbauda, pirmkārt, vai ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu ir ieviesta atšķirīga attieksme vecuma dēļ un, otrkārt, ja tas tā ir, vai šī atšķirīgā attieksme tomēr ir atbilstoša Pamattiesību hartas 21. panta 1. punktam, ciktāl tā atbilst tās 52. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. jūlijs, Fries, C‑190/16, EU:C:2017:513, 35. punkts).

b)      Par atšķirīgas attieksmes vecuma dēļ esamību

77      Ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 42.c pants attiecas uz konkrētiem ierēdņiem “agrākais piecus gadus pirms [..] pensionēšanās vecuma sasniegšanas”. Padome ir precizējusi, ka šī tiesību norma ir piemērojama ierēdņiem, kuri atrodas vecuma grupā no 55 līdz gandrīz 66 gadiem. No piemērojamā tiesiskā regulējuma un Padomes paskaidrojumiem, kuri sniegti tās rakstveida atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumu, izriet, ka šī vecuma grupa ir noteikta, pamatojoties uz turpmāk norādīto argumentāciju.

78      Attiecībā uz ierēdņiem, kuri dienestu sākuši pirms 2014. gada 1. janvāra, ir jāņem vērā Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. panta 1. punkta piektā daļa, kurā ir paredzēts:

“Ierēdņiem, kuri dienestu sākuši pirms 2014. gada 1. janvāra, pensionēšanās vecumu, ko ņem vērā saistībā ar visām atsaucēm uz pensionēšanās vecumu, kuras minētas šajos Civildienesta noteikumos, nosaka saskaņā ar iepriekšminētajiem noteikumiem, ja vien šajos Civildienesta noteikumos nav paredzēts citādi.”

79      Šis pensionēšanās vecums svārstās no 60 līdz 65 gadiem atkarībā no ierēdņa vecuma 2014. gada 1. maijā, kā izriet no Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. panta 1. punkta četrām pirmajām daļām.

80      Attiecībā uz ierēdņiem, kuri dienestu sākuši pēc 2014. gada 1. janvāra, pensionēšanās vecums ir 66 gadi saskaņā ar Civildienesta noteikumu 52. panta pirmās daļas a) punktu.

81      No tā izriet, ka, tā kā atvaļinājumu dienesta interesēs var piešķirt ierēdņiem, kuri dienestā ir pavadījuši 10 gadus un kuri ir agrākais piecus gadus pirms pensionēšanās vecuma sasniegšanas, tas potenciāli attiecas uz ierēdņiem, kuri ir vecumā no 55 gadiem (attiecībā uz tiem, kuriem 2014. gada 1. maijā bija 60 gadi un vairāk un kuriem noteiktais pensionēšanās vecums tādējādi bija 60 gadi) līdz 66 gadiem (attiecībā uz tiem, kuri tika pieņemti darbā pēc 2014. gada 1. janvāra un kuriem pensionēšanās vecums tādējādi tika noteikts 66 gadi).

82      Tā kā Civildienesta noteikumu 42.c pants attiecas vienīgi uz ierēdņiem, kuri atrodas vecuma grupā no 55 līdz 66 gadiem, un netiek piemērots jaunākiem ierēdņiem, kuri neietilpst iepriekš minētajā vecuma grupā, ar šo tiesību normu ir ieviesta atšķirīga attieksme vecuma dēļ.

83      Ir jānorāda, ka Padome pauž šaubas par to, vai uz Civildienesta noteikumu 42.c pantu var attiekties diskriminācijas jēdziens Direktīvas 2000/78 2. panta izpratnē, jo tajā ir atsauce nevis uz “konkrētu vecumu”, bet uz attiecīgo ierēdņu pensionēšanās vecumu, kas var būt atšķirīgs. Līdz ar to runa esot par aiziešanas pensijā papildu pasākumu, kas ir paredzēts, lai mazinātu “darbības izbeigšanas sekas” saistībā ar šo aiziešanu, nevis lai diskriminētu konkrēta vecuma dēļ salīdzinājumā ar citu vecumu. Lai apstiprinātu šo argumentāciju, Padome arī norāda, ka attiecībā uz Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošanu ir izvirzīts otrais nosacījums, kas ir neatkarīgs no vecuma, proti, nosacījums par vismaz desmit gadu darba stāžu.

84      Šī Padomes argumentācija attiecas uz atšķirīgas attieksmes, kas ir ietverta Civildienesta noteikumu 42.c pantā, attaisnojumu, un ar to netiek apšaubīta šīs atšķirīgās attieksmes esamība. Tā kā šī tiesību norma attiecas vienīgi uz ierēdņiem, kuri ietilpst īpašā vecuma grupā, kas ir skaidri noteikta, ar to ir ieviesta atšķirīga attieksme, kuras pamatā ir tieši vecums, neraugoties uz apstākli, ka iepriekš minēto vecuma grupu nosaka atkarībā no attiecīgo ierēdņu pensionēšanās vecuma. Jautājums par to, vai šī atšķirīgā attieksme ir diskriminācija, kas ir aizliegta ar Pamattiesību hartas 21. pantu, atšķiras no jautājuma par atšķirīgas attieksmes esamību.

85      Turklāt, joprojām atbildot uz šī sprieduma 83. punktā izklāstīto Padomes argumentāciju, ir jākonstatē, ka tas, ka Civildienesta noteikumu 42.c pantā ir paredzēti citi nosacījumi, kuri nav saistīti ar vecumu, piemēram, nosacījums par attiecīgo ierēdņu darba stāžu un nosacījums par “organizatorisku apsvērumu [..], kas saistīti ar vajadzību iegūt jaunas kompetences” esamību, nav tāds, kas neitralizē to, ka tad, ja šie nosacījumi ir izpildīti, attieksme pret ierēdņiem, kuri ietilpst attiecīgajā vecuma grupā, ir atšķirīga salīdzinājumā ar ierēdņiem, kuri neietilpst minētajā grupā.

86      Saskaņā ar judikatūru, lai Savienības likumdevējam varētu tikt pārmests vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, tam līdzīgās situācijās ir jābūt bijušai atšķirīgai attieksmei, kas radījusi nelabvēlīgu stāvokli konkrētām personām salīdzinājumā ar citām (skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 39. punkts un tajā minētā judikatūra). No šīs judikatūras izriet, ka šajā lietā ir jāpārbauda, vai atšķirīga attieksme vecuma dēļ, kas ieviesta ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu, rada nelabvēlīgu stāvokli ierēdņiem, kuri ietilpst attiecīgajā vecuma grupā, salīdzinājumā ar ierēdņiem, kuri tajā neietilpst (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. jūlijs, Fries, C‑190/16, EU:C:2017:513, 33. punkts).

87      Šajā lietā ierēdņiem, kuri ietilpst attiecīgajā vecuma grupā un kuri līdz ar to potenciāli ir pakļauti pasākumam, kas ir paredzēts Civildienesta noteikumu 42.c pantā, pret viņu gribu var tikt noteiktas administratīvā statusa izmaiņas, ciktāl viņi vairs nav “aktīvi nodarbināti ierēdņi” Civildienesta noteikumu 36. panta izpratnē, un viņiem var tikt noteikts “atvaļinājums dienesta interesēs”. Turklāt šo ierēdņu karjeras attīstība tiek pārtraukta, jo saskaņā ar Civildienesta noteikumu 42.c panta sestās daļas b) punktu viņiem nav tiesību uz izvirzīšanu augstākā līmenī vai paaugstinājumu pakāpē.

88      Ierēdņiem, kuri nav pakļauti Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošanai, šāds nelabvēlīgs stāvoklis karjeras ziņā netiek radīts.

89      Turklāt ierēdņus, kuri atrodas atvaļinājumā dienesta interesēs, neapstrīdami skar viņu ienākumu no profesionālās darbības samazināšanās, kas it īpaši rodas no tā, ka viņi vairs nesaņem pamatalgu, jo tā tiek aizstāta ar pabalstu, kurš ir paredzēts Civildienesta noteikumu 42.c panta septītajā daļā. Atbilstoši šai tiesību normai šis pabalsts tiek aprēķināts saskaņā ar Civildienesta noteikumu IV pielikumu, kas nozīmē, ka ierēdņi, kuri atrodas atvaļinājumā dienesta interesēs, pirmajos trīs pasākuma piemērošanas mēnešos saņem mēneša pabalstu, kas vienāds ar viņa pamatalgu, no ceturtā līdz sestajam pasākuma piemērošanas mēnesim – mēneša pabalstu, kas vienāds ar 85 % no pamatalgas, un no septītā mēneša līdz atvaļinājuma beigām, proti, līdz pensionēšanās vecumam, viņi saņem mēneša pabalstu, kas vienāds ar 70 % no pamatalgas. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 42.c panta devīto daļu šim pabalstam nepiemēro nekādu korekcijas koeficientu. Būtu jāpiebilst, ka iepriekš minēto finansiālo kaitējumu potenciāli palielina apstāklis, ka attiecīgajiem ierēdņiem nav tiesību uz izvirzīšanu augstākā līmenī vai paaugstinājumu pakāpē, kā tas jau ir norādīts.

90      Ierēdņiem, kuri neietilpst attiecīgajā vecuma grupā un kuriem līdz ar to nevar tikt piemērots Civildienesta noteikumu 42.c pants, netiek radīti finansiāli zaudējumi, kuri ir noteikti šī sprieduma 89. punktā.

91      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu ir ieviesta atšķirīga attieksme vecuma dēļ.

c)      Par Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktā noteikto kritēriju ievērošanu

92      Saskaņā ar Pamattiesību hartas 52. panta 1. punkta noteikumiem visiem tajā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos ir jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot samērīguma principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

93      Šajā lietā ir jākonstatē, ka atšķirīga attieksme vecuma dēļ, kas ieviesta ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu, ir paredzēta “tiesību aktos” Pamattiesību hartas 52. panta 1. punkta izpratnē, jo šīs tiesību normas pirmsākums ir rodams Regulā Nr. 1023/2013 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. jūlijs, Fries, C‑190/16, EU:C:2017:513, 37. punkts).

94      Turklāt ir jākonstatē, ka iepriekš minētā atšķirīgā attieksme attiecas uz ierobežota apjoma jautājumu saistībā ar Savienības civildienestu, proti, jautājumu par atvaļinājuma dienesta interesēs piešķiršanu atsevišķiem ierēdņiem, kuri ir izpildījuši noteiktu skaitu nosacījumu, starp kuriem ir nosacījums par vecumu. Līdz ar to šī atšķirīgā attieksme “atbilst” nediskriminācijas principa “būtībai” Pamattiesību hartas 52. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. jūlijs, Fries, C‑190/16, EU:C:2017:513, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

95      Šī secinājuma apstiprinājumam ir jānorāda, ka Civildienesta noteikumu 42.c panta otrajā daļā ir paredzēts, ka to ierēdņu kopskaits, kuri atrodas atvaļinājumā dienesta interesēs, katru gadu nedrīkst pārsniegt 5 % no visu iestāžu ierēdņiem, kuri pensionējās iepriekšējā gadā. Tādējādi izrādās, ka, ņemot vērā šo maksimumu un Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošanas nosacījumus, kuri paredzēti šīs tiesību normas pirmajā daļā, to ierēdņu skaits gadā, kuriem var tikt piešķirts atvaļinājums dienesta interesēs, ir ļoti ierobežots, kā tas izriet arī no Padomes un Parlamenta rakstveida atbildēm uz Vispārējās tiesa uzdoto jautājumu. Kā piemēru Padome ir norādījusi, ka tajā ik gadu atvaļinājums dienesta interesēs ir ticis piešķirts četriem ierēdņiem laikposmā no 2015. līdz 2017. gadam no visiem 2757 ierēdņiem, kuri bija Padomes dienestā 2017. gada 31. decembrī.

96      Vispārējā tiesa izvērtēs jautājumu, vai pārējie divi nosacījumi, kuri ir paredzēti Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktā un kuri ļauj attaisnot ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu ieviesto atšķirīgo attieksmi vecuma dēļ, ir izpildīti šajā lietā. Šie nosacījumi ir nosacījums par vispārējas nozīmes mērķa, ko atzinusi Savienība, esamību, kuram atbilst atšķirīga attieksme, un nosacījums par samērīgumu.

1)      Par jautājumu, vai atšķirīga attieksme vecuma dēļ, kas ieviesta ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu, atbilst vispārējas nozīmes mērķim, ko atzinusi Savienība

97      Padome, kuru atbalsta Parlaments, būtībā norāda, ka ar atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ, kas ieviesta ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu, tiek īstenoti trīs vispārējas nozīmes mērķi personāla politikas ietvaros. Pirmkārt, šīs atšķirīgās attieksmes mērķis esot optimizēt iestāžu ieguldījumu saistībā ar profesionālo izglītību, tām ļaujot koncentrēt minēto ieguldījumu attiecībā uz ierēdņiem, kuriem pirms aiziešanas pensijā vēl ir jānostrādā saprātīgs laikposms. Otrkārt, iepriekš minētās atšķirīgās attieksmes mērķis esot atbalstīt ierēdņus, kuriem tuvojas pensionēšanās vecums un kuri nespēj iegūt jaunas kompetences un pielāgoties darba vides pārmaiņām iestādēs. Treškārt, šīs atšķirīgās attieksmes mērķis būtībā esot saglabāt līdzsvarotu vecuma struktūru starp jauniem ierēdņiem un vecākiem ierēdņiem, kas savukārt sekmētu minēto jauno ierēdņu pieņemšanu darbā un paaugstināšanu amatā, pieredzes apmaiņu, inovāciju un ģeogrāfisko daudzveidību.

98      Prasītāja apstrīd trīs iepriekš minēto mērķu esamību. Viņa apgalvo, ka vienīgais mērķis, kas tiek īstenots ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu, ir mērķis samazināt iestāžu izmaksas un darbinieku skaitu, “atbrīvojoties” no ierēdņiem, kuri ir vistuvāk aiziešanai pensijā un kuri saņem lielu atalgojumu. Taču šis mērķis neesot likumīgs mērķis saistībā ar “nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālo izglītību” Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē, kas attaisno ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu ieviesto atšķirīgo attieksmi vecuma dēļ.

99      Pirmkārt, ir jāpārbauda, vai pastāv iestāžu norādītie mērķi. Šajā ziņā ir jāņem vērā Civildienesta noteikumu 42.c panta normas un attiecīgā gadījumā tā vispārējais konteksts, kas ļauj noteikt ar to ieviestās atšķirīgās attieksmes vecuma dēļ mērķi (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2007. gada 16. oktobris, Palacios de la Villa, C‑411/05, EU:C:2007:604, 56. un 57. punkts; 2011. gada 21. jūlijs, Fuchs un Köhler, C‑159/10 un C‑160/10, EU:C:2011:508, 39. punkts, un 2012. gada 6. novembris, Komisija/Ungārija, C‑286/12, EU:C:2012:687, 58. punkts).

100    Attiecībā uz izvirzīto pirmo mērķi, proti, mērķi optimizēt ieguldījumu saistībā ar profesionālo izglītību, vispirms ir jānorāda, ka attiecībā uz Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošanu ir izvirzīts nosacījums par “organizatorisku apsvērumu [..], kas saistīti ar vajadzību iegūt jaunas kompetences” esamību. Atsauce uz vajadzību “iegūt jaunas kompetences” pierāda saikni starp iepriekš minēto tiesību normu un profesionālo izglītību.

101    Tālāk no lietas materiāliem, it īpaši no Eiropadomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumiem, izriet, ka Regula Nr. 1023/2013 un tādējādi Civildienesta noteikumu 42.c pants tika pieņemti Eiropas publiskās pārvaldes budžeta stingras ievērošanas, dalībvalstu vēlmes uzlabot tās efektivitāti un pienākumu izpildi un pakāpeniskas iestāžu darbinieku skaita samazināšanas 5 % apmērā attiecībā uz laikposmu no 2013. līdz 2017. gadam kontekstā.

102    Turklāt ir jāatgādina, ka apsvērumos, kuri ir ietverti Regulas Nr. 1023/2013 1., 3., 7. un 12. apsvērumā, ir minētas, pirmkārt, Savienības vajadzība turpināt nodrošināt augstas kvalitātes publisko pārvaldi (1. apsvērums), kas būtu spējīga izpildīt uzdevumus, kuri uzticēti iestādēm, darbinieku skaita samazināšanas kontekstā (3. apsvērums), otrkārt, vajadzība optimizēt cilvēkresursu pārvaldību (7. apsvērums) un, treškārt, vienlaikus atsaucoties uz Eiropadomes iepriekš minētajiem secinājumiem, vajadzība uzlabot efektivitāti un lietderību, vajadzība pielāgoties mainīgajai ekonomiskajai situācijai un tieksme nodrošināt izmaksu efektivitāti (12. apsvērums).

103    Iepriekš minētie Regulas Nr. 1023/2013 apsvērumi pierāda Savienības likumdevēja gribu īstenot mērķi efektīvi pārvaldīt Eiropas publiskās pārvaldes izdevumus izmaksu efektivitātes jomā, tādējādi ļaujot saglabāt šīs pārvaldes augstu kvalitāti un galu galā ļaujot Savienībai sasniegt savus mērķus, īstenot savu politiku un izpildīt savus uzdevumus budžeta stingras ievērošanas un iestāžu darbinieku skaita samazināšanas kontekstā. Ņemot vērā šo konstatējumu un apsvērumus, kuri ir ietverti šī sprieduma 100. punktā, ir jāsecina, ka mērķa optimizēt ieguldījumu ierēdņu profesionālajā izglītībā, kuru īsteno Savienības likumdevējs, izmantojot atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ, kas ieviesta ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu, esamība ir pierādīta.

104    Otrkārt, nepastāvot vajadzībai pārbaudīt divu citu mērķu esamību, kurus izvirzījušas iestādes, ir jāizvērtē, vai izvirzītais pirmais mērķis, kura esamība ir pierādīta, ir “vispārējas nozīmes [mērķis], ko atzinusi Savienība” Pamattiesību hartas 52. panta 1. punkta izpratnē.

105    Izvirzītais pirmais mērķis būtībā attiecas uz pareizu publisko līdzekļu pārvaldību izmaksu efektivitātes jomā budžeta stingras ievērošanas un iestāžu darbinieku skaita samazināšanas kontekstā. Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar LESD 310. panta 5. punktu Savienības budžetu īsteno saskaņā ar pareizas finanšu vadības principu. Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.) 30. panta 1. punktā ir paredzēts, ka apropriācijas izlieto saskaņā ar pareizas finanšu pārvaldības principu, proti, ievērojot saimnieciskuma, lietderības un efektivitātes principus. Regulas Nr. 966/2012 30. panta 2. punkta otrajā daļā ir precizēts, ka lietderības princips saistīts ar labāko attiecību starp izmantotajiem resursiem un sasniegto rezultātu. No šīm tiesību normām izriet, ka Savienības likumdevēja mērķis nodrošināt iestāžu izdevumu profesionālās izglītības jomā optimizāciju, izmantojot atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ, kas ieviesta ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu, ir “vispārējas nozīmes [mērķis], ko atzinusi Savienība”.

106    Turklāt, tā kā izvirzītais pirmais mērķis attiecas uz iestāžu profesionālās izglītības politiku, tas iekļaujas Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta pirmās daļas piemērošanas jomā, kurā starp likumīgiem mērķiem, kas var attaisnot ar valsts pasākumiem ieviestu atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ, ir minēts mērķis saistībā ar profesionālo izglītību. No tā izriet, ka, pamatojoties arī uz iepriekš minēto direktīvu, kas ir iedvesmas avots, lai noteiktu Savienības likumdevēja pienākumus šajā lietā (skat. šī sprieduma 70. punktu), izvirzītais pirmais mērķis ir “vispārējas nozīmes [mērķis], ko atzinusi Savienība” Pamattiesību hartas 52. panta 1. punkta izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 5. jūlijs, Fries, C‑190/16, EU:C:2017:513, 42. un 43. punkts).

107    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka atšķirīga attieksme vecuma dēļ, kas ieviesta ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu, atbilst vismaz vispārējas nozīmes mērķim, ko atzinusi Savienība, Pamattiesību hartas 52. panta 1. punkta izpratnē.

108    Šo secinājumu neatspēko šī sprieduma 98. punktā izklāstītā prasītājas argumentācija. Proti, neatkarīgi no jautājuma, kas ir izvirzīts šajā argumentācijā, par to, vai mērķis samazināt iestāžu izmaksas un darbinieku skaitu var būt vispārējas nozīmes mērķis, ko atzinusi Savienība, ir jākonstatē, ka prasītāja nav pierādījusi, ka tas būtu vienīgais mērķis, kas ir izvirzīts ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ir pierādīta vismaz cita likumīga mērķa esamība, kuru ir izvirzījis Savienības likumdevējs un kurš šajā gadījumā ir mērķis saistībā ar ieguldījuma ierēdņu profesionālajā izglītībā optimizāciju.

109    Tā kā atšķirīga attieksme, kas ieviesta ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu, atbilst vismaz vispārējas nozīmes mērķim, ko atzinusi Savienība, ir jāpārbauda, vai ar šo atšķirīgo attieksmi tiek ievērots samērīguma princips Pamattiesību hartas 52. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. jūlijs, Fries, C‑190/16, EU:C:2017:513, 39. punkts).

2)      Par samērīgumu

110    Atšķirīgas attieksmes vecuma dēļ, kas ieviesta ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu, samērīguma pārbaude nozīmē izvērtēt, vai šī atšķirīgā attieksme ir piemērota, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, un vai tā nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs šajā nolūkā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. jūlijs, Fries, C‑190/16, EU:C:2017:513, 44. punkts).

111    Šajā ziņā pēc analoģijas ar plašo novērtējuma brīvību, kas ir atzīta valsts likumdevējam attiecībā uz pasākumiem, ar kuriem var sasniegt sociālās un nodarbinātības politikas jomā noteikto mērķi (spriedumi, 2007. gada 16. oktobris, Palacios de la Villa, C‑411/05, EU:C:2007:604, 68. punkts; 2009. gada 5. marts, Age Concern England, C‑388/07, EU:C:2009:128, 51. punkts, un 2015. gada 9. septembris, Unland, C‑20/13, EU:C:2015:561, 57. punkts), Savienības likumdevējam ir jāatzīst plaša novērtējuma brīvība to pasākumu noteikšanā, ar kuriem var sasniegt vispārējas nozīmes mērķi saistībā ar personāla politiku. Ņemot vērā šo plašo novērtējuma brīvību, tiesas pārbaude konkrētajā gadījumā attiecas uz to, vai nešķiet nesaprātīgi, ka Savienības likumdevējs uzskata, ka atšķirīga attieksme vecuma dēļ, kas ieviesta ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu, ir piemērota un vajadzīga, lai sasniegtu izvirzīto likumīgo mērķi (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2007. gada 16. oktobris, Palacios de la Villa, C‑411/05, EU:C:2007:604, 72. punkts; 2010. gada 12. janvāris, Petersen, C‑341/08, EU:C:2010:4, 70. punkts, un 2015. gada 9. septembris, Unland, C‑20/13, EU:C:2015:561, 65. punkts).

112    Attiecībā uz izvirzīto pirmo mērķi, kas ir saistīts ar ieguldījumu profesionālajā izglītībā optimizāciju, ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 42.c pants ir ticis pieņemts budžeta stingras ievērošanas un iestāžu darbinieku skaita samazināšanas kontekstā. Kā izriet no lietas materiāliem, runa ir par pakāpenisku darbinieku skaita samazināšanu 5 % apmērā laikposmā no 2013. līdz 2017. gadam, kas ir piemērojama visās Savienības iestādēs, struktūrās un aģentūrās. Iepriekš minētā tiesību norma arī ir tikusi pieņemta vēlmes uzlabot Eiropas publiskās pārvaldes efektivitāti un lietderību saistībā ar izmaksu efektivitāti kontekstā, kā tas konkrēti izriet no Regulas Nr. 1023/2013 12. apsvēruma.

113    Padome ir precizējusi, ka šādā kontekstā, lai nodrošinātu darbiniekiem, kuru skaits samazinās, uzdevumus, kas mainās, iestādēm ir jāmaina savas darba metodes un no ierēdņiem tiek pieprasīts, lai viņi pielāgotos un regulāri iegūtu jaunas kompetences. Šiem apstākļiem pievienojoties arī iespējas, ko piedāvā procedūru datorizācija un dematerializēšana, izraisot vajadzības samazināšanos attiecībā uz zemākas kvalifikācijas amata vietām. Visi šie apstākļi liek iestādēm ievērojami ieguldīt savu ierēdņu tālākizglītībā.

114    Padome ir apgalvojusi, ka, ņemot vērā šos elementus, Civildienesta noteikumu 42.c pants ļauj iestādēm koncentrēt ieguldījumu to ierēdņu profesionālajā izglītībā, kuriem vēl ir saprātīgs karjeras ilgums pirms aiziešanas pensijā, un karjeras beigās esošiem ierēdņiem piedāvāt priekšlaicīgas pensionēšanās veidu.

115    Visbeidzot nevar apstrīdēt, ka, pastāvot vajadzībai ierēdņiem iegūt jaunas kompetences un tādējādi nepieciešamībai iestādēm ieguldīt profesionālās izglītības jomā budžeta stingras ievērošanas un darbinieku skaita samazināšanas kontekstā, atvaļinājuma piešķiršana ierēdņiem, kuri tuvojas pensionēšanās vecumam, atbrīvotu līdzekļus saistībā ar viņu profesionālo izglītību, kas varētu tikt izmantoti jaunāku ierēdņu profesionālajai izglītībai, kuriem priekšā ir ilgāka karjera iestādēs. No tā izriet, ka šī atvaļinājuma piešķiršana veicina ieguldījumu saistībā ar profesionālo izglītību optimizāciju, jo tā palīdz uzlabot attiecību starp izmaksām saistībā ar šiem ieguldījumiem un ieguvumiem, kuri rodas iestādēm. Līdz ar to ir jāsecina, ka, ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kas ir Savienības likumdevējam (skat. iepriekš šī sprieduma 111. punktu), ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu ieviestā atšķirīgā attieksme vecuma dēļ ir piemērots līdzeklis, lai sasniegtu Savienības likumdevēja izvirzīto pirmo mērķi.

116    Attiecībā uz vērtējumu par jautājumu, vai iepriekš minētā atšķirīgā attieksme pārsniedz to, kas ir vajadzīgs izvirzītā mērķa sasniegšanai, tā ir jāaplūko tās regulatīvajā kontekstā un jāņem vērā gan kaitējums, ko tā var radīt attiecīgajiem ierēdņiem, gan ieguvums, kas no tās rodas it īpaši iestādēm (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 5. jūlijs, Fries, C‑190/16, EU:C:2017:513, 53. punkts).

117    Attiecībā uz ieguvumiem, kas rodas iestādēm, ir jākonstatē, ka ieguldījumu saistībā ar profesionālo izglītību optimizācija, kas paredzēta ar atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ, veicina to, lai iestādes galu galā varētu turpināt izpildīt savus uzdevumus budžeta stingras ievērošanas un darbinieku skaita samazināšanas kontekstā.

118    Turklāt, aplūkojot iepriekš minēto atšķirīgo attieksmi Civildienesta noteikumu 42.c panta un vispārīgi Civildienesta noteikumu kontekstā, ir jānorāda, ka atvaļinājuma dienesta interesēs piešķiršana galu galā ir personāla pārvaldības instruments, kas ir iestāžu rīcībā, jo tā ietver papildu administratīvo statusu, kas var tikt piešķirts ierēdņiem un kas pievienojas citiem administratīvajiem statusiem, kuri saskaņā ar Civildienesta noteikumu 35. pantu ir aktīva nodarbinātība, pārcelšana, atvaļinājums personisku iemeslu dēļ, rezerve, militārā dienesta atvaļinājums un bērna kopšanas atvaļinājums vai atvaļinājums ģimenes iemeslu dēļ.

119    Turklāt ir jākonstatē, ka Civildienesta noteikumos nav tiesību normu, kuras būtu “alternatīva” Civildienesta noteikumu 42.c pantā paredzētajam pasākumam. It īpaši, tā kā prasītāja atsaucas uz Civildienesta noteikumu 51. pantu saistībā ar nekompetenci, ir jānorāda, ka šīs tiesību normas mērķis ir konstatēt neapmierinošu uzdevumu izpildi no ierēdņa puses un sodīt par to un ka šī norma tiek piemērota neatkarīgi no dienesta interešu apsvērumiem, savukārt saskaņā ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu pieņemtais pasākums tiek veikts dienesta interesēs.

120    Kā personāla pārvaldības papildu instruments Civildienesta noteikumu 42.c pants ipso facto ir iestāžu ieguvums.

121    Attiecībā uz kaitējumu, kas nodarīts attiecīgajiem ierēdņiem, ir jāņem vērā šī sprieduma 87.–89. punktā minētie apsvērumi.

122    Tajā pašā laikā ir jānorāda, kā pamatoti apgalvo arī Padome, ka šiem ierēdņiem atvaļinājums dienesta interesēs tiek piešķirts saskaņā ar saprātīgiem finansiāliem nosacījumiem. Proti, it īpaši ir jāatgādina, ka attiecīgie ierēdņi saņem mēneša pabalstu līdz atvaļinājuma beigām, kura aprēķinu, kas ir precizēts šī sprieduma 89. punktā, Vispārējā tiesa nav uzskatījusi par nesaprātīgu. Turklāt, kā izriet no Civildienesta noteikumu 42.c panta astotās daļas, attiecīgie ierēdņi var turpināt veikt iemaksas pensiju programmā un tādējādi palielināt savas pensijas apmēru. Nosacījums par desmit gadu darba stāžu, kas ir paredzēts Civildienesta noteikumu 42.c pantā, tāpat sekmē šajā tiesību normā paredzētā pasākuma samērīgo raksturu tādējādi, kā pamatoti atzīmē Parlaments, ka tā rezultātā šī pasākuma piemērošana tiek attiecināta tikai uz ierēdņiem, kuru algas un pensiju tiesību līmenis ir tāds, ka tas mazina atvaļinājuma piešķiršanas finansiālo neizdevīgumu. Visbeidzot ir jāatgādina, ka, pirmkārt, Civildienesta noteikumu 42.c pantā paredzētais pasākums ir pakļauts šīs tiesību normas pirmajā daļā paredzēto nosacījumu kopumam, otrkārt, tā pieņemšana iestādēm, kurām ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz šo pieņemšanu, nav obligāta un, treškārt, to ierēdņu kopskaits, kuriem var tikt piemērots šis pasākums, katru gadu nedrīkst pārsniegt 5 % no visu iestāžu ierēdņiem, kuri pensionējās iepriekšējā gadā (skat. šī sprieduma 95. punktu).

123    Ņemot vērā visus apsvērumus, kuri ir ietverti šī sprieduma 117.–122. punktā, nešķiet nesaprātīgi, ka Savienības likumdevējs uzskata, ka ir nepieciešams paredzēt atvaļinājuma dienesta interesēs noteikšanu vienīgi tiem ierēdņiem, kuri ietilpst konkrētā vecuma grupā, un nepiemērot to ierēdņiem, kuri neietilpst šajā grupā, lai sasniegtu likumīgu mērķi optimizēt ieguldījumus saistībā ar profesionālo izglītību. Līdz ar to ir jāsecina, ka atšķirīga attieksme vecuma dēļ, kas ieviesta ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu, ir samērīga ar izvirzīto pirmo likumīgo mērķi.

124    Tā kā atšķirīgas attieksmes vecuma dēļ samērīgums ir pierādīts attiecībā uz izvirzīto pirmo likumīgo mērķi, ir jāsecina, ka ar šo atšķirīgo attieksmi, kas ieviesta ar Civildienesta noteikuma 42.c pantu, netiek pārkāpts Pamattiesību hartas 21. panta 1. punkts, jo tā atbilst tās 52. panta 1. punktā minētajiem kritērijiem. Līdz ar to iebilde par prettiesiskumu, kas ir izvirzīta attiecībā uz Civildienesta noteikumu 42.c pantu, ir jānoraida.

2.      Par otro pamatu – Civildienesta noteikumu 42.c panta un PP 71/15 pārkāpums, kā arī kļūdas faktos un acīmredzamas kļūdas vērtējumā

125    Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts Civildienesta noteikumu 42.c pants un PP 71/15 un ka tajā ir pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā un kļūdas faktos. Šajā kontekstā viņa būtībā apstrīd “organizatorisko apsvērumu” novērtēšanu Civildienesta noteikumu iepriekš minētās tiesību normas izpratnē gan PAN, gan PĢS kopumā un norāda, ka Padome nav pierādījusi, kādā veidā apgalvotās PĢS darba metožu izmaiņas radītu viņai lielākas pielāgošanās grūtības nekā kādam citam iestādes ierēdnim. Prasītāja arī apgalvo, ka viņas novērtējuma ziņojumi nepierāda to, ka viņai nepiemīt spēja pielāgoties jaunām dienesta prasībām.

126    Padome apstrīd prasītājas argumentāciju un lūdz šo pamatu noraidīt.

a)      Par piemērojamā tiesiskā regulējuma noteikšanu šajā lietā un par pārbaudes tiesā intensitāti

127    Ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 42.c pantā skaidri ir paredzēts, ka atvaļinājuma piešķiršana attiecīgajiem ierēdņiem tiek veikta dienesta interesēs. Tāpat tajā kā piemērošanas nosacījums ir paredzēta “organizatorisku apsvērumu [..], kas saistīti ar vajadzību iegūt jaunas kompetences iestādēs”, esamība.

128    Turklāt ir jāatgādina, ka ar PP 71/15 Padomes ģenerālsekretārs ir sniedzis informāciju par Civildienesta noteikumu 42.c panta īstenošanu šajā iestādē. No šī paziņojuma un precizējumiem, kuri sniegti lēmumā par sūdzības noraidīšanu (skat. it īpaši šī lēmuma 29. punktu), izriet, ka, lai piemērotu Civildienesta noteikumu 42.c pantu, Padome ņem vērā divus šādus faktorus: pirmkārt, tā ņem vērā “organizatoriskos apsvērumus [..], kas saistīti ar vajadzību iegūt jaunas kompetences” iestādē, tādējādi, ka tā novērtē, vai iestādei ir jāpielāgo un jāmodernizē savas darba un organizācijas metodes un vai šī modernizācija prasa jaunu kompetenču iegūšanu no attiecīgo ierēdņu puses, un, otrkārt, tā ņem vērā minēto ierēdņu spēju iegūt šādas kompetences un pielāgoties darba vides pārmaiņām.

129    Lēmuma par sūdzības noraidīšanu 29. punkta ii) apakšpunktā Padome ir precizējusi, ka otrā faktora, kas ir noteikts šī sprieduma 128. punktā, vērtējums noteikti ietver prognozes elementu tādējādi, ka, pamatojoties uz informāciju, kas ir iecēlējinstitūcijas rīcībā brīdī, kad tā pieņem savu lēmumu, ir jānovērtē, vai ir pamatoti pieņemt, ka attiecīgajiem ierēdņiem būs grūtības pielāgoties vēlākām darba vides pārmaiņām.

130    No atbilstošā tiesiskā regulējuma, ko šajā lietā veido Civildienesta noteikumu 42.c pants, kā tas ir precizēts PP 71/15, kurš ir saistošs Padomei, izriet, ka šī sprieduma 128. punktā noteikto divu faktoru novērtējums ir prognozes vērtējums.

131    Prasītāja apstrīd Padomes veiktās Civildienesta noteikumu 42.c panta interpretācijas tiesiskumu. Pirmkārt, viņa apgalvo, ka tā ar PP 71/15 starpniecību ir sagrozījusi šo tiesību normu, paredzot, ka atvaļinājums dienesta interesēs tiks piešķirts “ierēdņiem, kuriem ir grūtības iegūt jaunas kompetences un pielāgoties darba vides pārmaiņām”. Otrkārt, viņa norāda, ka šīs prettiesiskās sagrozīšanas dēļ Padomes argumentācija, kura sniegta aizstāvības 83. punktā un saskaņā ar kuru esot “jānovērtē ierēdņa potenciāls iegūt jaunas kompetences un pielāgoties darba vides pārmaiņām”, arī ir jānoraida, jo tā pamatojoties uz pieņēmumiem, kas nav pieļauti Civildienesta noteikumu 42.c panta formulējumā.

132    Šī prasītājas argumentācija liek pārbaudīt Padomes pieejas, kura ir aprakstīta PP 71/15 un izskaidrota lēmumā par sūdzības noraidīšanu un tās procesuālajos dokumentos Vispārējā tiesā, saderību ar augstāka juridiska spēka normu, kas ir Civildienesta noteikumu 42.c pants (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. septembris, Barnett/EESK, F‑20/14, EU:F:2015:107, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

133    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 42.c pantā ir skaidra atsauce uz “dienesta interesēm”. Kā Padome to ir precizējusi savā rakstveida atbildē uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, “organizatoriski apsvērumi [..], kas saistīti ar vajadzību iegūt jaunas kompetences” un kas ir paredzēti arī šajā pantā, veido dienesta interešu specifisku aspektu.

134    Tā kā “organizatoriskie apsvērumi” ir saistīti ar “vajadzību iegūt jaunas kompetences” un ir tikai viens dienesta interešu specifisks aspekts Civildienesta noteikumu 42.c panta ietvaros, ir jāsecina, ka šīs tiesību normas formulējums neaizliedz Padomei kā “organizatoriskus apsvērumus [..], kas saistīti ar vajadzību iegūt jaunas kompetences”, ņemt vērā attiecīgo ierēdņu spēju “iegūt jaunas kompetences un pielāgoties darba vides pārmaiņām”, kā noteikts PP 71/15.

135    Šī attiecīgo ierēdņu personīgā elementa ņemšana vērā arī nav pretrunā Civildienesta noteikumu 42.c panta ratio legis. Proti, tā kā ir konstatēts, ka šīs tiesību normas mērķis ir optimizēt iestāžu ieguldījumus saistībā ar profesionālo izglītību izmaksu efektivitātes jomā, tas, ka Padome, lai noteiktu ar profesionālo izglītību saistīto ieguldījumu izmaksas, ņem vērā attiecīgo ierēdņu spēju iegūt jaunas kompetences un pielāgoties darba vides pārmaiņām, šķiet saderīgi ar šo mērķi. Šī attiecīgo ierēdņu personīga elementa ņemšana vērā, šķiet, ir arī pamatota ar apstākli, ka Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošana izraisa nelabvēlīgas sekas ierēdņiem un ka šī piemērošana viņiem var tikt noteikta pret viņu gribu (skat. šī sprieduma 87.–89. punktu). No tā izriet, ka attiecīgo ierēdņu personīgā elementa ņemšana vērā padara šīs tiesību normas piemērošanu viņiem par mazāk stingru.

136    Līdz ar to ir jāsecina, ka Padomes veiktais attiecīgo ierēdņu spējas iegūt jaunas zināšanas un pielāgoties darba vides pārmaiņām novērtējums ir saderīgs ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu.

137    Turklāt, tā kā šī novērtējuma mērķis ir īstenot dienesta intereses, tam noteikti ir jāattiecas uz attiecīgo ierēdņu spēju nākotnē (potenciālu) iegūt jaunas kompetences un pielāgoties darba vides pārmaiņām un tādējādi tajā ir jāietver prognozes elements, kā pamatoti norāda Padome. Pretējā gadījumā šis novērtējums netiktu īstenots dienesta interesēs. Līdz ar to ir arī jāsecina, ka prognozes elements, kas ir ietverts šī sprieduma 128. punktā noteiktā otrā faktora novērtējumā, ir saderīgs ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu.

138    No tiesiskā regulējuma, ko veido Civildienesta noteikumu 42.c pants un PP 71/15, izriet, ka šajā lietā Padomei bija pienākums novērtēt divus faktorus atbilstoši “organizatoriskiem apsvērumiem, kas saistīti ar vajadzību iegūt jaunas kompetences”, proti, pirmkārt, iestādes turpmākos organizatoriskos apsvērumus, kas prasa jaunu kompetenču iegūšanu, un, otrkārt, prasītājas spēju iegūt iepriekš noteiktās jaunās kompetences, lai galu galā novērtētu to izmaksu efektivitāti, ko radītu ieguldījums prasītājas profesionālajā izglītībā atbilstoši mērķim, kas ir izvirzīts Civildienesta noteikumu 42.c pantā.

139    Attiecībā uz “organizatorisku apsvērumu, kas saistīti ar vajadzību iegūt jaunas kompetences”, novērtējuma pārbaudes tiesā intensitāti prasītāja apstrīd apsvērumu, kurš formulēts lēmuma par sūdzības noraidīšanu 27. punktā un saskaņā ar kuru iecēlējinstitūcijai, piemērojot Civildienesta noteikumu 42.c pantu, ir plaša novērtējuma brīvība. Pēc prasītājas domām, tā kā saskaņā ar šo tiesību normu pieņemtais pasākums rada kaitīgas sekas attiecīgajiem ierēdņiem, šī pasākuma pārbaudei tiesā būtu jābūt padziļinātai.

140    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka “organizatoriski apsvērumi, kas saistīti ar vajadzību iegūt jaunas kompetences”, veido dienesta interešu specifisku aspektu Civildienesta noteikumu 42.c panta ietvaros. Tomēr no judikatūras izriet, ka iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība, lai noteiktu dienesta intereses, neatkarīgi no pārbaudes, kuras ietvaros tās ir jāņem vērā, vai lēmuma, attiecībā uz kuru tās ir jāņem vērā (skat. spriedumu, 2018. gada 16. maijs, Barnett/EESK, T‑23/17, nav publicēts, pārsūdzēts, EU:T:2018:271, 36. punkts un tajā minētā judikatūra). Šāda plaša novērtējuma brīvība it īpaši ir atzīta iestādēm attiecībā uz pagaidu darbinieka darba līguma izbeigšanu (spriedums, 2000. gada 12. decembris, Dejaiffe/ITSB, T‑223/99, EU:T:2000:292, 53. punkts). No tā izriet, ka, pat ievērojot šī sprieduma 139. punktā prasītājas sniegtās argumentācijas loģiku, nav nekāda iemesla neatzīt iestādēm plašu novērtējuma brīvību attiecībā uz “organizatorisku apsvērumu, kas saistīti ar vajadzību iegūt jaunas kompetences”, novērtējumu, ņemot vērā faktu, ka atvaļinājuma dienesta interesēs noteikšana attiecīgajiem ierēdņiem neizraisa smagākas sekas kā tās, kas radītas ar darba līguma priekšlaicīgu izbeigšanu. Turklāt katrā ziņā, kā pamatoti norāda arī Padome, attiecīgā ierēdņa intereses neveido elementu, kas nosaka iecēlējinstitūcijas novērtējuma brīvības apmēru, izvērtējot dienesta intereses, bet iecēlējinstitūcijai tās ir jāņem vērā atbilstoši tās rūpības pienākumam. No tā izriet, ka šī sprieduma 139. punktā izklāstītā prasītājas argumentācija ir jānoraida.

141    No plašās novērtējuma brīvības, kas ir atzīta administrācijai attiecībā uz Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošanu, izriet, ka Vispārējā tiesa var apšaubīt šo piemērošanu tikai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, materiālas neprecizitātes vai pilnvaru nepareizas izmantošanas gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 12. decembris, Dejaiffe/ITSB, T‑223/99, EU:T:2000:292, 53. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 16. maijs, Barnett/EESK, T‑23/17, nav publicēts, spriedums pārsūdzēts Tiesā, EU:T:2018:271, 36. un 38. punkts).

b)      Par turpmāko organizatorisko vajadzību novērtējumu

142    Iesākumā ir jānorāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka šajā lietā Padome ir novērtējusi ne tikai nodaļas, kurā prasītāja bija iecelta amatā, proti, PAN, organizatoriskos apsvērumus, bet arī iestādes, proti, PĢS kopumā, organizatoriskos apsvērumus. Prasītāja ir apstrīdējusi šo Padomes pieeju un ir norādījusi, ka apgalvotajiem organizatoriskajiem apsvērumiem, kuri attaisno lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 42.c pantu, ir jābūt saistītiem vienīgi ar nodaļu, kurā attiecīgie ierēdņi ir iecelti amatā. Ja tas tā nebūtu, pastāvētu iestāžu īstenotas patvaļas risks.

143    Šī prasītājas analīze ir jānoraida. Vispirms tā nerod atbalstu Civildienesta noteikumu 42.c panta formulējumā, kurā ir veikta atsauce uz “organizatoriskajiem apsvērumiem [..] iestādēs”. Turklāt, ņemot vērā plašo novērtējuma brīvību, kura ir Padomei attiecībā uz organizatorisko apsvērumu un galu galā dienesta interešu novērtējumu, saistībā ar pieeju, kas ietver to, ka šajā gadījumā tiek ņemti vērā ne tikai PAN organizatoriskie apsvērumi, bet arī PĢS kopumā organizatoriskie apsvērumi, nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Proti, Padome ir paskaidrojusi, kas nav apstrīdēts, ka prasītāja ieņem vispārēju amatu un tādējādi organizatorisku apsvērumu dēļ un dienesta interesēs var tikt iecelta amatā ārpus PAN vai Administrācijas ģenerāldirektorāta. Tāpēc, ņemot vērā šo iespējamo prasītājas pārcelšanu citā amatā, Padome nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, novērtējot organizatoriskos apsvērumus ne tikai PAN, bet arī visā PĢS.

144    Turpinājumā prasītāja apstrīd to, ka Padome šajā lietā ir pierādījusi turpmākās organizatoriskās vajadzības PAN un visa PĢS līmenī. Runājot par šo organizatorisko vajadzību novērtējumu PAN līmenī, viņa it īpaši apgalvo, ka pāreja no vienas datorizētas sistēmas uz kādu citu sistēmu pati par sevi nav “nozīmīgas” izmaiņas, pretēji tam, ko apgalvojusi Padome lēmumā par sūdzības noraidīšanu, jo vienīgi datorizācija veido šādas izmaiņas. Taču, pēc prasītājas domām, šī datorizācija jau bija notikusi PAN. Prasītāja apstrīd arī darba PĢS darba metožu izmaiņu nozīmi, ciktāl tās uz viņu attiecas un kuras ir norādījusi Padome, un tai pārmet, ka tā nav izskaidrojusi, kādā veidā šīs izmaiņas viņu tieši ietekmējot. Proti, Padomei esot bijis jāpierāda – papildus reformu esamībai –, ka šīs reformas izraisīs grūtības prasītājai iegūt jaunas kompetences un pielāgoties šīm reformām.

145    No apstrīdētā lēmuma 10. punkta a) apakšpunkta izriet, ka Padome kā PAN turpmākās organizatoriskās vajadzības ir identificējusi tādu automatizētu metožu un procedūru ieviešanu kā elektroniskās arhivēšanas politika un uzdevumu un procedūru pārvaldības sistēmu digitalizācija. Turklāt lēmuma par sūdzības noraidīšanu 30. punktā ir precizēts, ka PAN vismaz kopš 2014. gada novembra strādā pie projekta, lai rīku Ariane aizstātu ar Eiropas Komisijas tā saukto rīku Sysper, un pie kopīga rīka “Learning Management System” ieviešanas. Šī informācija tostarp tika apstiprināta PAN vadītājas 2015. gada 18. novembra paziņojumā (skat. šī sprieduma 8. punktu).

146    Apstrīdētā lēmuma 10. punkta d) apakšpunktā Padome konkrēti ir precizējusi, ka visus PĢS dienestus bija skārušas nepārtrauktas pārmaiņas informātikas jomā. Lēmuma par sūdzības noraidīšanu 31. punktā Padomes ģenerālsekretārs ir paskaidrojis, ka PĢS ir notikušas vai notiek daudzas darba metožu izmaiņas, kurām PĢS personālam, it īpaši AST personālam, ir jāpielāgojas. Šīs izmaiņas ietvēra turpmāku darba metožu datorizāciju, it īpaši, aizstājot darba kārtības papīra formātā ar sistēmu “Outlook”, pabeidzot darbu ar dokumentiem, kuros tiek izmantotas reģistrētas izmaiņas (“track‑changes”), iekšējo vēstuļu vietā izplatot dokumentus pa elektronisko pastu un aizstājot veidlapas papīra formātā ar elektroniskām veidlapām.

147    No iepriekš minētās informācijas izriet, ka Padome šajā gadījumā ir novērtējusi PAN un PĢS kopumā turpmākās organizatoriskās vajadzības. Turklāt prasītāja nav norādījusi precīzus un specifiskus informācijas elementus, lai apstrīdētu šo organizatorisko vajadzību patiesumu un pierādītu Padomes pieļauto kļūdu faktos vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā esamību. It īpaši prasītājas apgalvojums, ka viņa nebija informēta par jaunajām organizatoriskajām vajadzībām PAN, nepierāda šo jauno vajadzību neesamību. Turklāt šis apgalvojums ir nepamatots, jo Padome ir iesniegusi Vispārējā tiesā dokumentus, kuri minēti lēmuma par sūdzības noraidīšanu 8. un 9. zemsvītras piezīmē, pierādot, ka prasītāja bija informēta par to informātikas projektu esamību, kuri attiecas uz PAN un kuri ir minēti šī sprieduma 145. punktā. Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītājai nav izdevies atspēkot Padomes vērtējumu par turpmākajiem organizatoriskajiem apsvērumiem.

148    Turpinājumā ir jāpārbauda to Padomes vērtējumu tiesiskums, kuri ir saistīti ar prasītājas spēju iegūt pieprasītās jaunās kompetences un pielāgoties darba vides pārmaiņām. Šajā ziņā šī sprieduma 144. punktā sniegtā prasītājas argumentācija – par reformu raksturu un nozīmi PAN un par reformu PĢS nozīmīgumu viņai – tiks izvērtēta šīs pārbaudes ietvaros, jo tā ietver organizatorisko vajadzību sasaistīšanu ar prasītājas spēju iegūt pieprasītās jaunās kompetences un pielāgoties darba vides pārmaiņām.

c)      Par prasītājas spēju iegūt jaunas kompetences un pielāgoties darba vides pārmaiņām

149    [konfidenciāla informācija]

150    [konfidenciāla informācija]

151    [konfidenciāla informācija]

152    [konfidenciāla informācija]

153    [konfidenciāla informācija]

154    [konfidenciāla informācija]

155    [konfidenciāla informācija]

156    [konfidenciāla informācija]

157    Pirmkārt, prasītāja apstrīd Padomes pieeju, ar kuru ir ņemti vērā viņas novērtējuma ziņojumi attiecībā uz 2011. un 2012. gadu. Prasītāja uzskata, ka šo ziņojumu ņemšana vērā nebija atbilstoša, jo, pirmkārt, tie bija senāki nekā novērtējuma ziņojumi attiecībā uz 2013. un 2014. gadu, kuri esot labas kvalitātes, un, otrkārt, no 2013. gada 1. aprīļa viņa esot bijusi iecelta citā amatā. Prasītāja uzskata, ka viņas pielāgošanās spēja bija jāizvērtē saistībā ar viņas reālajiem darba pienākumiem un reālajām dienesta vajadzībām, nevis saistībā ar iepriekšējām vai hipotētiskām vajadzībām.

158    Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar to, ka Padome ir ņēmusi vērā prasītājas 2011. un 2012. gada novērtējuma ziņojumus, kuru saturu turklāt prasītāja nav apstrīdējusi, nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Proti, lai gan šie ziņojumi, protams, nav tik atbilstoši kā nesenāki ziņojumi, tomēr kopumā ziņojumu, kuri attiecas uz attiecīgo ierēdņu vairākiem darba gadiem, nevis tikai vienu vai diviem gadiem, ņemšana vērā ļauj izdarīt pamatīgākus secinājumus attiecībā uz viņu pielāgošanās spējām darba vides pārmaiņām.

159    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka viņas uz 2013. un 2014. gada novērtējuma ziņojumi bija labas kvalitātes, it īpaši attiecībā uz kompetenci “Pielāgošanās dienesta prasībām”, un ka Padome ir mēģinājusi izmantot retās kritiskās piezīmes, kas sniegtas šajos ziņojumos, lai pamatotu apstrīdēto lēmumu. Taču šīs kritiskās piezīmes neesot atbilstošas, lai novērtētu viņas spēju pielāgoties darba vides pārmaiņām.

160    [konfidenciāla informācija]

161    [konfidenciāla informācija]

162    [konfidenciāla informācija]

163    [konfidenciāla informācija]

164    [konfidenciāla informācija]

165    [konfidenciāla informācija]

166    [konfidenciāla informācija]

167    [konfidenciāla informācija]

168    [konfidenciāla informācija]

169    [konfidenciāla informācija]

170    [konfidenciāla informācija]

171    Ceturtkārt, attiecībā uz prasītājas argumentāciju, kas izklāstīta šī sprieduma 144. punktā, ir jānorāda, ka ir taisnība, ka no lietas materiāliem neizriet, ka PAN un PĢS kopumā turpmākie organizatoriskie apsvērumi ietvēra pāreju no darba vides, kas nav datorizēta, uz datorizētu darba vidi. Citiem vārdiem, šīs organizatoriskas vajadzības nenozīmēja darba metožu radikālas izmaiņas. Šādos apstākļos, ņemot vērā Padomes rīcībā esošo informāciju par prasītājas profesionālo kompetenci un attieksmi vairāku gadu garumā dažādos dienestos, kas apkopota šī sprieduma 167. punktā, ir jāuzskata, ka Padome, nepieļaujot acīmredzamas kļūdas vērtējumā, varēja pieņemt, ka prasītājai būtu bijušas lielas grūtības pielāgoties mazāk radikālām darba metožu izmaiņām, kas ietver informātikas sistēmu attīstību.

172    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Padomes vērtējumos par prasītājas spēju iegūt jaunas kompetences un pielāgoties darba vides pārmaiņām nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. No tā izriet, ka, ņemot vērā arī to prasītājas iebildumu noraidījumu, kuri attiecas uz turpmāko organizatorisko vajadzību vērtējumu, ko veikusi Padome, šis pamats ir jānoraida.

3.      Par trešo pamatu – tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu

173    Prasītāja apgalvo, ka viņas tiesības tikt uzklausītai ir tikušas pārkāptas ar to, ka CRPV direktores 2015. gada 25. novembra paziņojums viņai netika darīts zināms pirmstiesas procedūras laikā. Iecēlējinstitūcija šo paziņojumu esot ņēmusi vērā, pieņemot apstrīdēto lēmumu. Tā kā viņa nebija zinājusi ne par šo paziņojumu, ne par tā saturu, prasītāja apgalvo, ka viņa nav varējusi lietderīgi un efektīvi sevi aizstāvēt pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

174    Padome apstrīd prasītājas argumentāciju un lūdz šo pamatu noraidīt.

175    Iesākumā ir jānorāda, ka apstrīdētais lēmums, ar kuru prasītājai pret viņas gribu ir piešķirts atvaļinājums dienesta interesēs, neapstrīdami ir viņai nelabvēlīgs tiesību akts, jo ar to konkrēti ir izraisītas viņas administratīvā statusa izmaiņas un profesionālās darbības Padomē pārtraukšana, kā arī nodarīts finansiāls kaitējums. No minētā izriet, ka saistībā ar šī lēmuma pieņemšanu ir jāpiemēro princips par tiesību tikt uzklausītam ievērošanu, kas ir Savienības tiesību pamatprincips, pat nepastāvot nekādam tiesiskajam regulējumam attiecībā uz konkrēto procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 6. decembris, Marcuccio/Komisija, C‑59/06 P, EU:C:2007:756, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

176    Tiesības uz aizstāvību, kuras pašlaik ir paredzētas Pamattiesību hartas 41. pantā, kas atbilstoši Savienības tiesas nospriestajam ir vispārpiemērojams (spriedumi, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 84. punkts, un 2013. gada 11. septembris, L/Parlaments, T‑317/10 P, EU:T:2013:413, 81. punkts), būdamas plašākas, ietver minētā panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās ikvienas personas procesuālās tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 87. punkts un tajā minētā judikatūra; 2014. gada 11. decembris, Boudjlida, C‑249/13, EU:C:2014:2431, 31. punkts, un 2016. gada 5. oktobris, ECDC/CJ, T‑395/15 P, nav publicēts, EU:T:2016:598, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

177    Atbilstoši iedibinātajai judikatūrai tiesības tikt uzklausītam ikvienai personai garantē iespēju administratīvajā procesā un pirms ikviena lēmuma, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās intereses, pieņemšanas lietderīgi un efektīvi izteikt savu viedokli (skat. spriedumu, 2014. gada 3. jūlijs, Kamino International Logistics un Datema Hellmann Worldwide Logistics, C‑129/13 un C‑130/13, EU:C:2014:2041, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

178    Tiesībām tikt uzklausītam, kas ir piešķirtas ikvienam nelabvēlīga lēmuma adresātam, ir divējāds mērķis: pirmkārt, tās palīdz izmeklēt lietu un pēc iespējas precīzāk un pareizāk konstatēt faktus, un, otrkārt, tās ļauj nodrošināt ieinteresētās personas efektīvu aizsardzību. Tiesību tikt uzklausītam mērķis it īpaši ir garantēt, lai ikviens lēmums, kam ir nelabvēlīga ietekme uz kādu personu, tiktu pieņemts, pilnībā pārzinot lietu, un tām it īpaši ir mērķis ļaut kompetentajai iestādei izlabot kļūdu vai ieinteresētajai personai sniegt informāciju par savu personisko situāciju, kas liecinātu par labu tam, lai lēmums tiktu pieņemts vai netiktu pieņemts, vai tam būtu kāds noteikts saturs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 18. decembris, Sopropé, C‑349/07, EU:C:2008:746, 49. punkts; 2014. gada 3. jūlijs, Kamino International Logistics un Datema Hellmann Worldwide Logistics, C‑129/13 un C‑130/13, EU:C:2014:2041, 38. punkts, un 2014. gada 11. decembris, Boudjlida, C‑249/13, EU:C:2014:2431, 37. un 59. punkts).

179    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šajā gadījumā apstrīdēto lēmumu varēja pieņemt tikai pēc tam, kad prasītājai ir bijusi iespēja lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli par elementiem, kuri ir šī lēmuma pamatā, to paužot mutvārdos vai rakstiskā sarakstē, ko ir ierosinājusi iecēlējinstitūcija, un kuri tai ir jāpierāda (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 6. decembris, Marcuccio/Komisija, C‑59/06 P, EU:C:2007:756, 47. punkts). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apstrīdētais lēmums tostarp bija balstīts uz apsvērumiem par PAN un PĢS kopumā organizatoriskajām vajadzībām un prasītājas spēju iegūt jaunas kompetences un pielāgoties darba vides pārmaiņām. Šie apstrīdētā lēmuma apsvērumi lielā mērā bija balstīti uz apsvērumiem, kas ietverti CRPV direktores 2015. gada 25. novembra paziņojuma, kurš netika paziņots prasītājai pirmstiesas procedūras laikā, 4.1.–4.5. punktā. Jāpārbauda, vai ar šīs paziņošanas neesamību ir aizskartas prasītājas tiesības tikt uzklausītai, kā viņa to norāda.

180    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2015. gada 12. novembrī prasītājai bija pārrunas ar PAN vadītāju un 2015. gada 25. novembrī viņai bija pārrunas ar CRPV direktori. Pat ja nav šo pārrunu protokola, no 2015. gada 18. novembra un 2015. gada 25. novembra paziņojumiem, kurus sagatavojuši attiecīgi prasītājas divi priekšnieki, izriet, ka šo pārrunu laikā viņa tika informēta gan par organizatoriskajām vajadzībām PAN un PĢS, gan par iemesliem, kādēļ administrācija uzskatīja, ka viņai nepiemīt spēja pielāgoties darba vides pārmaiņām. Prasītāja nav apstrīdējusi Vispārējā tiesā to, ka viņa ir saņēmusi šo divu veidu informāciju šo pārrunu laikā.

181    Ņemot vērā šo abu pārrunu esamību, ir jāsecina, ka prasītāja ir varējusi lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli par abiem iepriekš minētajiem informācijas veidiem savos 2015. gada 7. decembra rakstveida apsvērumos, kuri adresēti iecēlējinstitūcijai. Tādējādi viņa it īpaši varēja apgalvot, ka viņas amata vietā nebija notikušas iecerētās programmatūru vai darba metožu izmaiņas, un, it īpaši pamatojoties uz novērtējuma ziņojumiem par 2013. un 2014. gadu, apstrīdēt administrācijas apsvērumus par to, ka viņai bija grūtības iegūt jaunas kompetences.

182    Turklāt šīs divas pārrunas viņai ir ļāvušas lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli tad, kad viņu 2015. gada 8. decembrī uzklausīja administrācijas ģenerāldirektors, rīkojoties iecēlējinstitūcijas statusā.

183    Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ir jāsecina, ka tas, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas prasītājai nav darīts zināms CRPV direktores 2015. gada 25. novembra paziņojums, nav aizskāris viņas tiesības tikt uzklausītai. Šo secinājumu nevar atspēkot ar 2015. gada 3. jūnija spriedumu BP/FRA (T‑658/13 P, EU:T:2015:356), uz kuru atsaucās prasītāja. Proti, šī lieta atšķiras no lietas, kurā tika taisīts iepriekš minētais spriedums, jo šajā lietā, pretēji pēdējai minētajai lietai, prasītāja, pirmkārt, divās iepriekš minētajās pārrunās ar saviem priekšniekiem tika informēta par galvenajiem iemesliem, kuri pamatojuši strīdīgā pasākuma pieņemšanu attiecībā uz viņu, un, otrkārt, pirms šī pasākuma pieņemšanas viņu divas reizes gan rakstveidā, gan mutvārdos ir uzklausījusi iecēlējinstitūcija. Taču no apstākļiem, kuri izklāstīti 2015. gada 3. jūnija sprieduma BP/FRA (T‑658/13 P, EU:T:2015:356) 14. punktā, izriet, ka prasītāja minētajā lietā nebija informēta par galvenajiem iemesliem, kuri bija pamatojuši tā strīdīgā pasākuma pieņemšanu, kas konkrēti izpaudās kā lēmums par līguma nepagarināšanu uz nenoteiktu laiku, pirms šī lēmuma pieņemšanas un viņu nebija uzklausījusi iecēlējinstitūcija (spriedums, 2015. gada 3. jūnijs, BP/FRA, T‑658/13 P, EU:T:2015:356, 62. punkts).

184    Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, šis pamats ir jānoraida.

4.      Par ceturto pamatu – rūpības pienākuma neievērošanu un labas pārvaldības principa pārkāpumu

185    Prasītāja apgalvo, ka fakts, ka CRPV direktores 2015. gada 25. novembra paziņojums viņai netika darīts zināms, nozīmē to, ka Padome nav ievērojusi rūpības pienākumu, jo, nenosūtot viņai šo paziņojumu, Padome viņai nav devusi iespēju izteikties par iespējām viņu pārcelt citā amatā citos PĢS dienestos, proti, iespējām, kas varēja tikt izvērtētas iepriekš minētajā paziņojumā.

186    [konfidenciāla informācija]

187    [konfidenciāla informācija]

188    Padome apstrīd prasītājas iebildumus.

189    Iesākumā ir jānorāda, ka rūpības pienākuma jēdziens, kā tas ir attīstīts judikatūrā, atspoguļo administrācijas un civildienesta darbinieku attiecībās Civildienesta noteikumos radīto savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvaru. Šis līdzsvars it īpaši nozīmē, ka tad, kad administrācija lemj par ierēdņa situāciju, tā ņem vērā visus faktorus, kas var ietekmēt tās lēmumu, un tādējādi tā ņem vērā ne tikai dienesta, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses (spriedumi, 1980. gada 28. maijs, Kuhner/Komisija, 33/79 un 75/79, EU:C:1980:139, 22. punkts, un 1994. gada 29. jūnijs, Klinke/Tiesa, C‑298/93 P, EU:C:1994:273, 38. punkts).

190    Tajā pašā laikā no judikatūras izriet, ka rūpības pienākuma, kas ir uzlikts administrācijai, prasības nevar liegt iecēlējinstitūcijai veikt pasākumus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem dienesta interesēs (skat. spriedumu, 1998. gada 13. janvāris, Volger/Parlaments, T‑176/96, EU:T:1998:1, 76. punkts un tajā minētā judikatūra). Savienības tiesa arī ir precizējusi, ka, lai gan iestādei, kura lemj par ierēdņa situāciju, ir jāņem vērā ne tikai dienesta intereses, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses, šis apsvērums nevar liegt iestādei veikt dienestu racionalizāciju, ja tā to uzskata par vajadzīgu (skat. spriedumu, 1998. gada 13. janvāris, Volger/Parlaments, T‑176/96, EU:T:1998:1, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

191    Tieši atbilstoši šiem principiem ir jāizvērtē prasītājas iebildumi.

192    Attiecībā uz pirmo iebildumu, kas izklāstīts šī sprieduma 185. punktā, ir jāatgādina, ka savā 2015. gada 25. novembra paziņojumā CRPV direktore ir izvērtējusi un noraidījusi risinājumu par prasītājas pārcelšanu citā amatā tiklab Cilvēkresursu un personālvadības direktorātā, kā PĢS, pamatojoties uz šo dienestu turpmākajām organizatoriskajām vajadzībām informātikas sistēmu attīstības jomā un uz prasītājas spēju iegūt jaunas kompetences. Taču, kā ir konstatēts, izvērtējot trešo atcelšanas pamatu, prasītājai ir bijusi iespēja lietderīgi un efektīvi iesniegt savus apsvērumus par abiem iepriekš minētajiem faktoriem viņas 2015. gada 7. decembra paziņojumā un tad, kad viņu 2015. gada 8. decembrī uzklausīja iecēlējinstitūcija. No tā izriet, ka fakts, ka prasītājai nav darīts zināms CRPV direktores 2015. gada 25. novembra paziņojums, reāli nav kaitējis viņas interesēm un neveido rūpības pienākuma, kas uzlikts Padomei, neievērošanu.

193    Attiecībā uz prasītājas otro iebildumu, kas izklāstīts šī sprieduma 186. punktā, ir jānorāda, kā tas izriet no lietas materiāliem, ka pirmstiesas procedūras laikā prasītāja lūdza administrāciju viņai nepiemērot Civildienesta noteikumu 42.c pantu un pakārtoti atlikt šo piemērošanu uz laiku pēc 2015. gada 31. decembra, kā tas sākotnēji bija paredzēts.

194    Ievērojot šī sprieduma 190. punktā minēto judikatūru, ņemot vērā prasītājas intereses, Padome nevarēja atteikties viņai piemērot Civildienesta noteikumu 42.c pantu. Tomēr atbilstoši šīm interesēm tā ir atlikusi viņas atvaļinājuma spēkā stāšanās datumu līdz 2016. gada 30. jūnijam, tādējādi apmierinot viņas lūgumu. No minētā izriet, ka šajā lietā Padome ir rīkojusies atbilstoši savam rūpības pienākumam attiecībā uz prasītāju.

195    Saistībā ar prasītājas trešo iebildumu ir pietiekami atgādināt, ka viņa otrā atcelšanas pamata ietvaros nav pierādījusi, ka Padomes lēmumā piešķirt viņai atvaļinājumu dienesta interesēs bija pieļauta kāda acīmredzama kļūda vērtējumā. Tā kā Padomes veiktais vērtējums par dienesta interesēm nebija acīmredzami kļūdains, ir jāsecina, ka prasītājas trešais iebildums ir jānoraida. [konfidenciāla informācija]

196    Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, šis pamats ir jānoraida un līdz ar to ir jānoraida prasība atcelt tiesību aktu.

D.      Par prasību par kaitējuma atlīdzību

197    Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu viņai ir nodarīts mantiskais kaitējumus un morālais kaitējums.

198    Mantiskais kaitējums galvenokārt izpaužoties kā ienākumu zaudēšana apstrīdētā lēmuma dēļ, un Padomei esot jāizdara visi secinājumi no tā atcelšanas, ciktāl tas attiecas uz prasītājas atalgojumu, it īpaši ņemot vērā kaitējumu viņas karjeras virzībai.

199    Prasītājas morālā kaitējuma pamatā esot pats apstrīdētais lēmums, kas esot nepamatots un balstīts uz kļūdainu pamatojumu. Šis lēmums esot negatīvi ietekmējis prasītājas uzticēšanos savai iestādei. Nodarīto morālo kaitējumu esot pastiprinājuši apstākļi, kādos apstrīdētais lēmums tika pieņemts. [konfidenciāla informācija]. Prasītāja novērtē savu morālo kaitējumu 10 000 EUR apmērā ex æquo et bono.

200    Padome galvenokārt lūdz noraidīt prasītājas prasību par kaitējuma atlīdzību.

201    Jāatgādina, ka prasījumi par mantiskā vai morālā kaitējuma atlīdzināšanu ir jānoraida, ja tie ir cieši saistīti ar prasījumiem par atcelšanu, kuri paši ir noraidīti kā nepieņemami vai nepamatoti (skat. spriedumu, 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑570/16, EU:T:2017:283, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

202    Šajā lietā ir jākonstatē, ka prasītājas prasība par kaitējuma atlīdzību ir cieši saistīta ar prasību atcelt tiesību aktu, kas tika noraidīta, jo gan mantiskā, gan morālā kaitējuma, kurus norādījusi prasītāja, pamatā ir apstrīdētais lēmums un tā pieņemšanas nosacījumi. Šādos apstākļos prasība par kaitējuma atlīdzību ir jānoraida un līdz ar to prasība ir jānoraida kopumā.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

203    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar Reglamenta 135. pantu, ja to prasa taisnīgums, Vispārējā tiesa, pirmkārt, var nolemt, ka lietas dalībnieks, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, bet tikai daļēji atlīdzina pretējās puses tiesāšanās izdevumus vai pat vispār tiek atbrīvots no šā pienākuma. Otrkārt, Vispārējā tiesa lietas dalībniekam, pat ja spriedums ir tam labvēlīgs, var piespriest pilnībā vai daļēji atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas, it īpaši, ja tā pretējai pusei ir radījusi izdevumus, kurus Vispārējā tiesa atzīst par nepamatotiem vai ļaunprātīgi radītiem.

204    Šajā lietā ir jānorāda, ka CRPV direktores 2015. gada 25. novembra paziņojums netika pievienots lēmumam par sūdzības noraidīšanu, pretēji tam, kas ir norādīts tā 43. punktā. Šis paziņojums tika darīts zināms prasītājai vienīgi tiesvedības laikā, proti, Padomes iesniegtās aizstāvības ietvaros.

205    Ir arī jānorāda, ka abi dokumenti, kuri ir minēti lēmuma par sūdzības noraidīšanu 8. un 9. zemsvītras piezīmē saistībā ar organizatorisko apsvērumu novērtējumu, kas tajā veikts, arī nav tikuši pievienoti šim lēmumam, pretēji tam, kas bija norādīts šajās zemsvītras piezīmēs. Šie abi dokumenti galu galā prasītājai tika darīti zināmi pēc tiesas sēdes Vispārējās tiesas procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros (skat. šī sprieduma 54. punktu).

206    Vispārējā tiesa uzskata, ka fakts, ka Padome nav pievienojusi trīs iepriekš minētos dokumentus lēmumam par sūdzības noraidīšanu, lai gan tajā bija pretēja norāde, konkrēti ir apgrūtinājis prasības pieteikuma sagatavošanu. Šī sprieduma 205. punktā minēto dokumentu nepievienošana ir sekmējusi arī tiesvedības mutvārdu daļas pagarināšanu.

207    Šajos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka Padomes rīcība pamato to, ka tā sedz savus tiesāšanās izdevumus un papildus tai tiek piespriests atlīdzināt 20 % no prasītājas tiesāšanās izdevumiem.

208    Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam Parlaments sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      RK sedz 80 % no saviem tiesāšanās izdevumiem.

3)      Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina 20 % no RK tiesāšanās izdevumiem.

4)      Eiropas Parlaments sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Prek Buttigieg Schalin

Berke       Costeira

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 7. februārī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

* Tiesvedības valoda – franču.