EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(plēnums)
2010. gada 5. maijā (*)
Civildienests – Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – 2007. gada paaugstināšana amatā – Interese celt prasību – Lēmums paaugstināt amatā – Amatā paaugstināto ierēdņu saraksts – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Īstenotās atbildības līmeņa kritērijs – Prasība atcelt lēmumus paaugstināt amatā – Interešu izsvēršana
Lieta F‑53/08
par prasību, kas celta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam,
Vincent Bouillez, Eiropas Savienības Padomes ierēdnis, ar dzīvesvietu Overeisā [Overijse] (Beļģija),
Kris Van Neyghem, Eiropas Savienības Padomes ierēdnis, ar dzīvesvietu Tirlmonā [Tirlemont] (Beļģija),
Ingeborg Wagner-Leclercq, Eiropas Savienības Padomes ierēdne, ar dzīvesvietu Edegemā [Edegem] (Beļģija),
ko pārstāv S. Orlandi [S. Orlandi], A. Kūlens [A. Coolen], Ž. N. Luijs [J.‑N. Louis] un E. Maršals [É. Marchal], avocats,
prasītāji,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bauers [M. Bauer] un I. Šulce, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eliza Niniou un Maria-Béatrice Postiglione Branco, Eiropas Savienības Padomes ierēdnes, ar dzīvesvietu attiecīgi Šārbēkā [Schaerbeek] (Beļģija) un Krainemā [Kraainem] (Beļģija), ko sākotnēji pārstāvēja T. Bontinks [T. Bontinck] un S. Vūga [S. Woog], avocats, pēc tam – T. Bontinks un S. Greko [S. Greco], avocats,
un
Maria De Jesus Cabrita un Marie-France Liegard, Eiropas Savienības Padomes ierēdnes, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko sākotnēji pārstāvēja N. Loests [N. Lhoëst], avocat, pēc tam – N. Loests un L. Delē [L. Delhaye], avocats,
personas, kas iestājušās lietā.
CIVILDIENESTA TIESA (plēnums)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs P. Mahonijs [P. Mahoney], palātu priekšsēdētāji H. Tagars [H. Tagaras] un S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents), tiesneši H. Krepels [H. Kreppel] un Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch],
sekretārs R. Skjāno [R. Schiano], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 9. decembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā pa faksu ir iesniegts 2008. gada 28. maijā (oriģināls iesniegts tā paša gada 3. jūnijā), V. Bulē [V. Bouillez], K. van Neihems [K. Van Neyghem] un I. Vāgnere-Leklerka [I. Wagner-Leclercq], Eiropas Savienības Padomes ierēdņi, cēla šo prasību, lūdzot atcelt, pirmkārt, lēmumus, ar kuriem iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) ir atteikusies tos paaugstināt amatā AST 7 pakāpē 2007. gada paaugstināšanas amatā ietvaros, un, otrkārt, tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams, lēmumus, ar kuriem šīs paaugstināšanas ietvaros šajā pakāpē tika paaugstināti ierēdņi, kuri veica uzdevumus ar zemāku atbildības līmeni nekā viņi un kuru uzvārdi ir norādīti amatā paaugstināmo ierēdņu sarakstā, kas ir publicēts 2007. gada 16. jūlijā ar paziņojumu personālam Nr. 136/07.
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 45. panta 1. punktā ir noteikts:
“Lēmumu par paaugstinājumu amatā pieņem iecēlējinstitūcija atbilstoši 6. panta 2. punktam. To īsteno, norīkojot ierēdni nākamajā augstākā pakāpē viņam atbilstošajā funkciju grupā. Paaugstināšanu amatā veic, izvēloties tikai no to ierēdņu vidus, kuri ir nostrādājuši ne mazāk kā divus gadus savā pakāpē, ņemot vērā uz paaugstinājumu pretendējošo ierēdņu salīdzinošās īpašības [salīdzinošo nopelnu izvērtējumu]. Aplūkojot salīdzinošās īpašības [Lai veiktu salīdzinošo nopelnu izvērtējumu], iecēlējinstitūcija jo īpaši ņem vērā ziņojumus par ierēdņiem, citu valodu lietošanu savu pienākumu izpildē, nevis tās valodas lietošanu, par kuru ierēdnis ir sniedzis pierādījumus, ka viņam ir labas zināšanas saskaņā ar 28. panta f) daļu un, ja nepieciešams, veicamo uzdevumu [īstenotās atbildības] līmeni.”
3 Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 10. pantā ir paredzēts:
“1. Ierēdņi, kuri pirms 2004. gada 1. maija dien C vai D kategorijā, no 2006. gada 1. maija tiek ievirzīti karjeras grupā ar šādām paaugstinājuma amatā iespējām:
a) agrākajā C kategorijā līdz AST 7 pakāpei;
b) agrākajā D kategorijā līdz AST 5 pakāpei.
[..]
3. Ierēdnis, uz kuru attiecas 1. punkts, var kļūt par asistentu funkciju grupas locekli bez ierobežojumiem, ja viņš iztur atklātu konkursu vai, pamatojoties uz atestācijas procedūru. Atestācijas procedūra balstās uz ierēdņu darba stāžu, pieredzi, nopelniem un apmācības līmeni un amatu pieejamību AST funkciju grupā. Apvienotā komiteja izskata ierēdņu kandidatūras atestācijai. Iestādes līdz 2004. gada 1. maijam pieņem noteikumus šīs procedūras izpildei. Vajadzības gadījumā iestādes pieņem īpašus noteikumus, lai ņemtu vērā izmaiņas, kas izraisījušas izmaiņas piemērojamās paaugstināšanas amatā kvotās.
[..]”
4 Padomes 2004. gada 2. decembra lēmuma par atestācijas procedūras izveidošanas noteikumiem (turpmāk tekstā – “2004. gada 2. decembra lēmums”) 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka:
“[..] Apstiprinātie ierēdņi kļūst par asistentu funkcijas grupas locekļiem bez karjeras ierobežojumiem.
Šo ierēdņu karjeras virzīšanos turpina ietekmēt asistenta funkciju konkrētā izpilde “bez karjeras ierobežojumiem” atbilstīgi tās definīcijai.”
Tiesvedības rašanās fakti
5 Prasītāji – ierēdņi, kuri tika pieņemti darbā Padomē pirms 2004. gada 1. maija, – pieder agrākajai B kategorijai. Pēc Civildienesta noteikumu grozījumiem, kas notika šajā datumā, no 2006. gada 1. maija viņi tika pārklasificēti AST funkciju grupā un saņēma pilnas tiesības uz karjeras virzību bez ierobežojumiem šajā funkciju grupā.
6 V. Bulē atbild par to ēku vispārējo apkopi, kurās atrodas Padomes ģenerālsekretariāta dienesti. Kā “Tehniskās pārvaldīšanas un iekārtošanas” dienesta sektora “Vispārējā uzkopšana” vadītājs viņš vada sešu personu komandu. Viņa novērtējuma ziņojumā par laika posmu no 2005. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 30. jūnijam ir atzīmēts, ka viņš spēj veikt pārvaldnieka funkcijas.
7 K. van Neihems ir “mobilitātes koordinators” Padomes ģenerālsekretariāta “Uzņēmuma pārvietošanas plāna” obligātajā īstenošanā. Turklāt viņam ir uzticēta Padomes ēkas remontdarbu uzraudzīšana, un viņa pienākumos ietilpst biroju telpu sadale dažādiem ģenerālsekretariāta dienestiem. Viņa 2004. gada novērtēšanas ziņojumā ir precizēts, ka viņš var veikt pārvaldnieka funkcijas un ka viņš jau pašreiz vairāku gadu garumā Ekonomikas un Sociālajā komitejā veic šādus pienākumus kā pagaidu darbinieks.
8 I. Vāgnerei-Leklerkai ir uzticēta budžeta datu elektroniskā pārvaldīšana, attiecības ar datu bāzu ārējiem lietotājiem un palīdzības sniegšana administratoram, kura pienākumos ietilpst budžeta jautājumi saistībā ar ārējām darbībām.
9 Ar 2007. gada 14. maija paziņojumu personālam Nr. 77/07 Padome izveidoja agrākās C kategorijas ierēdņu sarakstu, kuri ir apstiprināti un līdz ar to kļuvuši par asistentu funkciju grupas dalībniekiem bez karjeras ierobežojumiem.
10 Ar 2007. gada 12. jūnija paziņojumu personālam Nr. 97/07 (turpmāk tekstā – “2007. gada 12. jūnija paziņojums”) Padome informēja ierēdņus par datiem, kas ir nodoti amatā paaugstināšanas konsultatīvo komisiju rīcībā, kā arī par veicamajiem pasākumiem Civildienesta noteikumu 45. panta izpildei. Šī paziņojuma 2. pielikumā attiecībā uz katru pakāpi ir precizēts 2007. gadā iespējamo amatā paaugstināšanu skaits, un 3. pielikumā ir ietverts amatā paaugstināmo ierēdņu saraksts.
11 Savā 2007. gada 13. jūlija ziņojumā asistentu funkciju grupas bez karjeras ierobežojumiem amatā paaugstināšanas konsultatīvā komisija piedāvāja iecēlējinstitūcijai 2007. gada paaugstināšanas amatā ietvaros paaugstināt amatā AST 7 pakāpē 22 ierēdņus. Šajā sarakstā nebija ietverti prasītāju uzvārdi, bet bija ietverts konkrēts skaits apstiprināto ierēdņu uzvārdu.
12 2007. gada 16. jūlija paziņojumā personālam Nr. 136/07 iecēlējinstitūcija nolēma ņemt vērā amatā paaugstināšanas konsultatīvās komisijas 2007. gada 13. jūlija ziņojumā izteikto atzinumu un paaugstināt amatā ieteiktos 22 ierēdņus.
13 2007. gada 15. oktobrī K. van Neihems un I. Vāgnere-Leklerka atsevišķās sūdzībās apstrīdēja AST 7 pakāpē paaugstināto ierēdņu sarakstu.
14 Ar 2007. gada 16. oktobra sūdzību V. Bulē apstrīdēja lēmumu, ar kuru ir atteikts viņu paaugstināt amatā AST 7 pakāpē, un lēmumus paaugstināt šajā pakāpē apstiprinātos ierēdņus.
15 Ar 2008. gada 15. februāra lēmumiem, kas V. Bulē un I. Vāgnerei-Leklerkai tika paziņoti 2008. gada 18. februārī un K. van Neihemam – 2008. gada 20. februārī, Padome šīs sūdzības noraidīja (turpmāk tekstā – “lēmumi par sūdzību noraidīšanu”).
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība
16 Prasītāji lūdz Civildienesta tiesu:
– atcelt iecēlējinstitūcijas lēmumus viņus nepaaugstināt amatā AST 7 pakāpē 2007. gada paaugstināšanas amatā ietvaros (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”);
– atcelt “tiktāl, ciktāl nepieciešams” lēmumus paaugstināt amatā šajā pakāpē, īstenojot to pašu paaugstināšanu amatā, ierēdņus, kuri veic uzdevumus ar zemāka līmeņa atbildību nekā prasītāji un kuru uzvārdi ir iekļauti amatā paaugstināto ierēdņu sarakstā, kas publicēts 2007. gada 16. jūlija paziņojumā personālam Nr. 136/07 (turpmāk tekstā – “lēmumi par apstiprināto ierēdņu paaugstināšanu amatā”);
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17 Padome lūdz Civildienesta tiesu:
– noraidīt prasības pieteikumu;
– pieņemt atbilstošu lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.
18 2008. gada 19. novembra vēstulē Civildienesta tiesa paziņoja Padomei par to, ka lieta, piemērojot Reglamenta 13. pantu, ir nodota izskatīšanai plēnumā. Turklāt tā pievērsa Padomes uzmanību apstāklim, ka prasītāji lūdz ne tikai atcelt apstrīdētos lēmumus, bet arī atcelt lēmumus paaugstināt amatā apstiprinātos ierēdņus. Tādēļ tā uzaicināja Padomi precizēt, vai gadījumā, ja šie pēdējie minētie lēmumi tiktu atcelti un ja Padome nolemtu paaugstināt prasītājus amatā ar atpakaļejošu spēku, šāda paaugstināšana amatā varētu notikt tikai pēc tam, kad ir atsaukti sākotnēji pieņemtie lēmumi paaugstināt amatā, proti, lēmumi, kuri ir pārsūdzēti Civildienesta noteikumos noteiktajā termiņā un veidā un kuri ir tikpat nelikumīgi kā tie lēmumi, kuri ietekmē lēmumus nepaaugstināt amatā. Šajā pašā vēstulē Civildienesta tiesa arī lūdza Padomi atbilstoši Reglamenta 111. panta 1. punktam iesniegt apsvērumus par iespēju uzaicināt iestāties lietā tos amatā paaugstinātos ierēdņus, kuru paaugstināšanu amatā apstrīd prasītāji.
19 2008. gada 19. novembra vēstulē Civildienesta tiesa informēja prasītājus par lietas nodošanu plēnumam, piemērojot Reglamenta 13. pantu. Turklāt tā piebilda, ka prasītāji lūdz ne tikai atcelt apstrīdētos lēmumus, bet arī atcelt lēmumus paaugstināt amatā apstiprinātos ierēdņus, un ka, ja šī pēdējā minētā prasība tiktu atzīta par pieņemamu un būtu jāapmierina, tā varētu kaitēt attiecīgo ierēdņu tiesībām. Civildienesta tiesa arī norādīja, ka tā apsver iespēju uzaicināt šos ierēdņus iestāties šajā lietā un lūdz prasītājiem atbilstoši Reglamenta 111. panta 1. punktam iesniegt viņu apsvērumus par šo procesuālo iespēju.
20 2008. gada 24. novembra vēstulē prasītāji pauda savu nepatiku pret Civildienesta tiesas paredzēto iespēju uzaicināt iestāties lietā AST 7 pakāpē amatā paaugstinātos apstiprinātos ierēdņus un uzsvēra, ka šāds uzaicinājums izraisītu lietas izspriešanas aizkavēšanos.
21 2008. gada 19. decembra vēstulē Padome norādīja, ka, lai gan tā uzskata, ka amatā paaugstināto ierēdņu uzaicināšana iestāties lietā nav nepieciešama, tā atstāj šo jautājumu Civildienesta tiesas izvērtēšanai. Tā arī norādīja, ka “2007. gada paaugstināšanas ietvaros bija [..] noteikts ierobežots vietu skaits paaugstināšanai amatā AST 7 pakāpē”.
22 Neviens lietas dalībnieks ne iepriekš minētajās vēstulēs, ne vēlāk nav apstrīdējis, ka Civildienesta tiesa prasījumus atcelt lēmumus paaugstināt amatā interpretē tādējādi, ka tie ir vērsti tikai pret apstiprināto ierēdņu paaugstināšanu amatā.
23 2009. gada 23. janvāra vēstulēs Civildienesta tiesa, piemērojot Reglamenta 111. panta 1. punktu, uzaicināja 14 apstiprinātos ierēdņus, kuri tika paaugstināti amatā AST 7 pakāpē un par kuriem lēmumi paaugstināt amatā tiek apstrīdēti, iestāties tiesvedībā.
24 Ar 2009. gada 3. aprīļa rīkojumu Civildienesta tiesas priekšsēdētājs atļāva iestāties lietā atbildētājas prasījumu atbalstam E. Ninju [E. Niniou], M. B. Postiljonei-Branko [M.‑B. Postiglione Branco] (turpmāk tekstā – “pirmās personas, kas iestājušās lietā”), M. de Žezušai Kabritai [M. De Jesus Cabrita] un M. F. Līgardei [M.‑F. Liegard] (turpmāk tekstā – “otrās personas, kas iestājušās lietā”).
25 Ar 2009. gada 11. maijā Civildienesta tiesas kancelejā iesniegto iestāšanās rakstu pirmās personas, kas iestājušās lietā, lūdz Civildienesta tiesu:
– prasības noraidīt;
– pieņemt atbilstošu lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.
26 Ar 2009. gada 21. maijā Civildienesta tiesas kancelejā iesniegto iestāšanās rakstu otrās personas, kas iestājušās lietā, lūdz Civildienesta tiesu:
– prasības noraidīt;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši Reglamenta 89. pantam.
27 Ar 2009. gada 30. jūnija vēstuli Padome informēja Civildienesta tiesu, ka tai nav formulējamu apsvērumu par iesniegtajiem iestāšanās rakstiem.
28 Ar 2009. gada 3. jūlijā Civildienesta tiesas kancelejā iesniegto rakstu prasītāji iesniedza savus apsvērumus par otro personu, kas iestājušās lietā, iestāšanās rakstu. Tie prasa to pašu, kas ir prasīts prasības pieteikumā, un turklāt arī lūdz piespriest, lai Padome atlīdzinātu personu, kas iestājušās lietā, tiesāšanās izdevumus vai, pakārtoti, lai otrās personas, kas iestājušās lietā, segtu savus tiesāšanās izdevumus pašas.
29 Ar 2009. gada 7. jūlijā Civildienesta tiesas kancelejā iesniegto rakstu par pirmo personu, kas iestājušās lietā, iestāšanās rakstu prasītāji lūdz to pašu, kas ir prasīts prasības pieteikumā, un turklāt tie lūdz piespriest, lai Padome atlīdzinātu personu, kas iestājušās lietā, tiesāšanās izdevumus vai, pakārtoti, lai pirmās personas, kas iestājušās lietā, segtu savus tiesāšanās izdevumus pašas.
30 Tiesas sēdes dienā Civildienesta tiesas plēnums sastāvēja tikai no sešiem tiesnešiem, jo viens no tiesnešiem nevarēja piedalīties.
31 Pirmkārt, atbilstoši Tiesas Statūtu 17. panta pirmajai daļai un minēto Statūtu I pielikuma 5. panta pirmajai daļai, un, otrkārt, atbilstoši Reglamenta 27. pantam Civildienesta tiesas nolēmumi ir spēkā tikai tad, ja apspriedē piedalās nepāra skaits tās locekļu, un gadījumā, ja plēnumā tiesneša prombūtnes dēļ vai tādēļ, ka tiesnesis nevar piedalīties, tiesneši ir pāra skaitā, tiesnesim ar vismazāko rangu atbilstoši 5. pantā noteiktajai rangu kārtībai ir jāatturas no dalības apspriedēs (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 1992. gada 5. jūnija spriedumu lietā T‑26/90 Finsider/Komisija, Recueil, II‑1789. lpp., 38. punkts).
32 Piemērojot iepriekš minētos noteikumus, šis spriedums tika apspriests piecu tiesnešu sastāvā, kuri ir to parakstījuši.
Juridiskais pamatojums
33 Visu savu prasījumu atcelt tiesību aktu pamatojumam prasītāji izvirza četrus pamatus:
– pirmais pamats ir saistīts ar pamatojuma nepietiekamību;
– otrais pamats ir saistīts ar Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta noteikumu pārkāpumu, pirmkārt, tiktāl, ciktāl Padome, veicot nopelnu salīdzinošo izvērtēšanu, tikai pakārtoti esot ņēmusi vērā, kāds ir paaugstināšanai amatā ieteikto kandidātu īstenotās atbildības līmenis, otrkārt, tiktāl, ciktāl Padome, veicot nopelnu salīdzinošo izvērtēšanu, neesot pārbaudījusi konkrētus pakārtotus kritērijus;
– trešais pamats ir saistīts ar 2004. gada 2. decembra lēmuma 7. panta 1. punkta noteikumu pārkāpumu;
– ceturtais pamats ir saistīts ar acīmredzamu kļūdu amatā paaugstināmo ierēdņu nopelnu vērtējumā.
34 Civildienesta tiesa uzskata, ka īpaši ir jāizskata pamats, kurš ir saistīts ar Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta noteikumu pārkāpumu, tiktāl, ciktāl Padome, veicot nopelnu salīdzinošo izvērtēšanu, tikai pakārtoti esot ņēmusi vērā paaugstināšanai amatā ieteikto kandidātu īstenotās atbildības līmeni.
Par prasījumiem saistībā ar apstrīdētajiem lēmumiem
Lietas dalībnieku argumenti
35 Prasītāji apgalvo, ka Padome, veicot nopelnu salīdzinošo izvērtēšanu, ir pārkāpusi Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta noteikumus, jo tā tikai pakārtoti ņēmusi vērā amatā paaugstināmo ierēdņu īstenotās atbildības līmeni.
36 Turklāt Civildienesta tiesa savā 2008. gada 31. janvāra spriedumā lietā F‑104/05 Valero Jordana/Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1‑27. un II‑A‑1‑127. lpp., 74. un 75. punkts) esot norādījusi, ka šis kritērijs, kas ir pievienots jaunajā Civildienesta noteikumu 45. panta redakcijā, kura stājās spēkā 2004. gada 1. maijā, vēl jo vairāk ir svarīgs, jo Pirmās instances tiesa pirms šī datuma attiecībā uz piemērojamo Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktu nosprieda, ka salīdzinošajā nopelnu izvērtējumā īstenotās atbildības līmenis nevar būt noteicošais kritērijs.
37 Ja tiktu pieņemta Padomes piedāvātā Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta jaunās redakcijas interpretācija, šim noteikumam tiktu atņemta jebkāda lietderīga iedarbība. Patiesībā jēdziena “ja nepieciešams”, kas ir ieļauts šajā pantā, mērķis esot noteikt iecēlējinstitūcijai pienākumu ņemt vērā īpašas iespējamās situācijas, kad ierēdnis veic par viņa pakāpi pārākas funkcijas.
38 Padome norāda, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktu īstenotās atbildības līmenis nav izšķirošais elements, kas būtu jāņem vērā, veicot ierēdņu salīdzinošo nopelnu izvērtējumu. Tā atgādina, ka, ja visi amatā paaugstināmie ierēdņi ir vienā funkciju grupā, tiek uzskatīts, ka viņi īsteno vienāda līmeņa atbildību. Īstenotās atbildības līmeņa kritērijs pakārtoti var būt nozīmīgs tikai tad, ja ierēdnis pilda tādu amatu savā kategorijā vai savā grupā, kas pārsniedz amatus tajā karjeras funkciju grupā, kurai viņš pieder. Tomēr šajā lietā prasītāju īstenotās atbildības līmenis nebija acīmredzami augstāks par to, kāds bija amatā paaugstinātajiem apstiprinātajiem ierēdņiem. Tādējādi šis kritērijs, kurš esot jāpiemēro tikai pakārtoti, nevarot grozīt analītiskā izvērtējuma salīdzinošās analīzes un vispārējās kārtības rezultātu.
39 Otrkārt, Padome apgalvo, ka saskaņā ar Kopienu tiesas pastāvīgo judikatūru nav jāņem vērā apsvērumi par tādiem papildu kritērijiem kā vecums un darba stāžs, tāpēc ka tiek uzskatīts, ka amatā paaugstināto ierēdņu un ierēdņu, kuri netika paaugstināti amatā, nopelni nebija vienādi.
40 Personas, kas iestājušās lietā, savos rakstos atkārto Padomes aizstāvības argumentus.
41 Tiesas sēdē Padome precizēja, kura Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta interpretācija būtu jāievēro. Īstenotās atbildības līmeņa kritērijs, tāpat kā kritēriji attiecībā uz ierēdņu novērtējuma ziņojumiem un valodu zināšanām, esot jāuzskata par vienu no ierēdņu, kuri kandidē uz paaugstināšanu amatā, nopelnu izvērtējuma kritērijiem, un līdz ar to tie esot jāanalizē kā “galvenais” kritērijs salīdzinošajā nopelnu izvērtējumā, atšķirībā no pakārtotajiem kritērijiem, piemēram, vecuma vai darba stāža, kuri tiekot piemēroti tikai otršķirīgi, ja tiek konstatēts, ka amatā paaugstināmo ierēdņu nopelni ir vienādi.
Civildienesta tiesas vērtējums
– Par pamata pieņemamību
42 Kas attiecas uz K. van Neihemu – gan no viņa sūdzības (29. punkts), gan no Padomes lēmuma, ar kuru tā tiek noraidīta (28. punkts), izriet, ka pamats par Civildienesta noteikumu 45. panta noteikumu pārkāpumu tiktāl, ciktāl Padome tikai pakārtoti esot ņēmusi vērā kandidātu uz paaugstināšanu amatā īstenotās atbildības līmeni, veicot viņu nopelnu salīdzinošo izvērtējumu, ir skaidri norādīts jau pirmstiesas procedūras stadijā.
43 Attiecībā uz abiem pārējiem prasītājiem Civildienesta tiesa, ņemot vērā judikatūru, saskaņā ar kuru sūdzības ir jāinterpretē plaši, uzdeva jautājumu, vai ir pieņemams, ka viņi izvirza iepriekšējā punktā minēto pamatu, ņemot vērā viņu attiecīgajās sūdzībās norādīto.
44 V. Bulē savā sūdzībā skaidri ir atsaucies uz Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta noteikumu pārkāpumu (22. punkts) un precizējis (26. punkts), ka “iecēlējinstitūcijai bija pienākums, veicot to kandidātu salīdzinošo nopelnu izvērtējumu, kuru paaugstināšana amatā notiktu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. pantu, pārbaudīt visus atbilstošos elementus”. Jāuzskata, ka ar šo sūdzību, kas ir jāinterpretē plaši, V. Bulē vēlas iebilst pret to, ka Padome, veicot kandidātu uz paaugstināšanu amatā salīdzinošo nopelnu izvērtējumu, nav ņēmusi vērā viņu īstenotās atbildības līmeni.
45 Savukārt I. Vāgnere-Leklerka savā angļu valodā iesniegtajā sūdzībā ir norādījusi, ka ar lēmumu viņu nepaaugstināt ir pārkāptas Civildienesta noteikumu 45. panta prasības. Viņa ir precizējusi:
“Manuprāt, katra kandidāta salīdzinošo nopelnu izvērtējumu, ņemot vērā ierēdņa ieņemamā amata svarīgumu personāla sarakstā un atbilstošo atbildību, nebija iespējams veikt tādēļ, ka nepastāv amatu apraksti.”
46 Viņas šādi formulētajā kritikā prasītāja vismaz netieši ir atsaukusies uz iebildumu saistībā ar to, ka iecēlējinstitūcija neesot ņēmusi vērā amatā paaugstināmo ierēdņu īstenotās atbildības līmeni.
47 No iepriekš minētā izriet, ka visi trīs prasītāji var pieņemami izvirzīt pamatu, kas ir saistīts ar Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta noteikumu pārkāpumu tiktāl, ciktāl Padome, veicot salīdzinošo nopelnu izvērtējumu, tikai pakārtoti ir ņēmusi vērā kritēriju, kas balstās uz amatā paaugstināmo ierēdņu īstenotās atbildības līmeni. Turklāt Civildienesta tiesa norāda, ka Padome nav izvirzījusi šādu iebildi par nepieņemamību attiecībā uz prasītājiem.
– Par pamata pamatotību
48 Atbilstoši Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktam iecēlējinstitūcija, veicot salīdzinošo nopelnu izvērtējumu, īpaši ņem vērā ziņojumus par ierēdņiem, citu valodu lietošanu savu pienākumu izpildē, nevis tās valodas lietošanu, par kuru ierēdnis ir sniedzis pierādījumus, ka viņam ir labas zināšanas, un, ja nepieciešams, īstenotās atbildības līmeni.
49 Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka tādā jomā, kurā administrācijai ir plaša rīcības brīvība, šo kritēriju tieša pieminēšana Civildienesta noteikumu 45. pantā norāda, ka likumdevējs to vērā ņemšanai ir piešķīris īpašu nozīmi (Civildienesta tiesas 2008. gada 31. janvāra spriedums lietā F‑97/05 Buendía Sierra/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑15. un II‑A‑1‑49. lpp., 62. punkts). Īpašā pieminēšana Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktā – ka, veicot nopelnu izvērtējumu nolūkā veikt paaugstināšanu amatā, vajadzības gadījumā ir jāņem vērā ierēdņa īstenotās atbildības līmenis – šķiet vēl jo svarīgāka tādēļ, ka Pirmās instances tiesa savā 2001. gada 12. jūlija spriedumā lietā T‑131/00 Schochaert/Padome (Recueil FP, I‑A‑141. un II‑743. lpp., 43. punkts) nosprieda pretēji Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktam tā redakcijā pirms 2004. gada 1. maija, kas ir apstāklis, kurš ir jāņem vērā kā kritērijs, kas nosaka ierēdņu, kuri var tikt paaugstināti, īstenotās atbildības līmeni.
50 Turklāt Civildienesta tiesa nosprieda, ka, pirmkārt, pēc 2004. gada 1. maija piemērojamie Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta noteikumi ir skaidrāki attiecībā uz elementiem, kas ir jāņem vērā, lai paaugstinātu amatā, nekā minētā panta noteikumi redakcijā pirms šī datuma, jo tajos ir atsauce ne tikai uz novērtējuma ziņojumiem, bet arī uz citu valodu, kas nav tā valoda, par kuru ierēdnis ir sniedzis pierādījumus, ka viņam ir labas zināšanas, lietošanu un, ja nepieciešams, veicamo uzdevumu līmeni. Otrkārt, Civildienesta tiesa nosprieda, ka principā šobrīd iecēlējinstitūcija veic amatā paaugstināmo ierēdņu salīdzinošo nopelnu izvērtējumu, ņemot vērā šos trīs elementus, tādējādi Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktā minētajam jēdzienam “nopelni” ir atšķirīga un būtībā plašāka piemērošana nekā identiskajam jēdzienam, kas tika izmantots šī panta redakcijā, kura bija piemērojama pirms 2004. gada 1. maija (Civildienesta tiesas 2007. gada 7. novembra spriedums lietā F‑57/06 Hinderyckx/Padome, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑329. un II‑A‑1‑1831. lpp., 45. punkts). Veicot ierēdņu nopelnu izvērtējumu, iecēlējinstitūcija gadījumā, ja amatā paaugstināmo ierēdņu nopelni ir vienādi, pamatojoties uz trim Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktā tieši minētajiem elementiem, pakārtoti var ņemt vērā citus elementus, piemēram, kandidātu vecumu un viņu darba stāžu pakāpē vai dienestā (iepriekš minētais spriedums lietā Hinderyckx/Padome, 46. punkts). Turklāt tiesas sēdē Padome aizstāvēja šo pašu interpretāciju, precizējot, ka jaunajās amatā paaugstināšanas procedūrām piemērojamajās normās, kuras tiek izstrādātas tās dienestos, tiekot uzsvērta īstenotās atbildības līmeņa kritērija loma, izvērtējot kandidātu uz paaugstināšanu amatā nopelnus.
51 Turklāt tika nospriests, ka, ja administrācijai ir plaša rīcības brīvība, kā tas jautājumos par paaugstināšanu amatā ir iecēlējinstitūcijas gadījumā, tai ir pienākums, veicot amatā paaugstināmo ierēdņu salīdzinošo nopelnu izvērtējumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktam, rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus atbilstošos datus, lai izvērtētu šos nopelnus (Pirmās instances tiesas 2009. gada 2. aprīļa spriedums lietā T‑473/07 P Komisija/Berrisford, Krājums‑CDL, I‑B‑1‑17. un II‑B‑1‑85. lpp., 42. punkts; 2007. gada 10. oktobra spriedums lietā F‑107/06 Berrisford/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑285. un II‑A‑1‑1603. lpp., 71. punkts).
52 Tādējādi no Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta noteikumiem izriet, ka amatā paaugstināmo ierēdņu īstenotās atbildības līmenis ir viens no trim atbilstošajiem elementiem, kuri administrācijai ir jāņem vērā, veicot amatā paaugstināmo ierēdņu salīdzinošo nopelnu izvērtējumu.
53 Protams, kā to pareizi norādījusi arī Padome, piederība vienai funkciju grupai un vienai pakāpei nozīmē, ka tiek veikti līdzvērtīgi uzdevumi. Jēdziena “ja nepieciešams” izmantošana Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktā apstiprina, ka lielākajā daļā gadījumu, ņemot vērā šo līdzvērtības prezumpciju par vienas pakāpes ierēdņu uzdevumiem, īstenotās atbildības līmeņa kritērijs nav tāds elements, kas ļautu nošķirt amatā paaugstināšanas kandidātu nopelnus.
54 Tomēr šī prezumpcija nav neatspēkojama, it īpaši no brīža, kad agrākās kategorijas B un C tika apvienotas vienotā funkciju grupā kā asistenti. Šīs apvienošanas rezultātā automātiski palielinājās tās atbildības spektrs, kuru var īstenot ierēdnis, kurš pieder AST funkciju grupai, kā to turklāt parāda Civildienesta noteikumu I pielikuma A daļā ievietotā tabula. Tādējādi, runājot par atbildības līmeni, var pastāvēt būtiskas atšķirības starp dažādiem uzdevumiem, kurus veic vienas funkciju grupas ierēdņi. Turklāt Civildienesta noteikumos nav paredzēta saistība starp veicamajiem uzdevumiem un noteikto pakāpi. Tieši pretēji, tajos tiek atļauts nošķirt pakāpi un amatu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑56/07 P Komisija/Economidis, Krājums‑CDL, I—1‑31. un II‑B‑1‑213. lpp., 58.–60. punkts). Turklāt šāda pakāpes un veicamo uzdevumu līmeņa nošķiršana atbilst likumdevēja vēlmei un iestāžu izvēlei vienkāršot personāla vadību. Pirmās instances tiesa pati, interpretējot Civildienesta noteikumu 45. pantu redakcijā, kas bija spēkā pirms 2004. gada 1. maija, ir piekritusi, ka konkrētās situācijās šī prezumpcija par vienas pakāpes ierēdņu vienādiem pienākumiem nebija pamatota (iepriekš minētais spriedums lietā Schochaert/Padome, 42. punkts un minētā judikatūra).
55 Tātad no šādas līdzvērtības prezumpcijas nevar secināt, ka administrācijai nav pienākuma pārbaudīt īstenotās atbildības līmeņa kritēriju, konkrēti pārbaudot, vai šis kritērijs var parādīt atšķirības attiecīgo ierēdņu nopelnos.
56 Līdz ar to jēdzienu “ja nepieciešams” nevar interpretēt tā, ka tas varētu ļaut administrācijai, veicot salīdzinošo nopelnu izvērtējumu, a priori neņemt vērā īstenotās atbildības līmeņa kritēriju. Tieši pretēji, skaidri pieminot šo kritēriju Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktā, lai gan šis kritērijs neparādās šī panta redakcijā, kas bija spēkā līdz 2004. gada 1. maijam, likumdevējs ir vēlējies norādīt, ka amatā paaugstināmo ierēdņu īstenotās atbildības līmenis ir elements, kuram šādā analīzē varētu būt nozīme. Jēdziens “ja nepieciešams” vienkārši nozīmē, ka, ja principā vienas pakāpes darbiniekiem ir jāpilda uzdevumi ar līdzvērtīgu atbildību, bet ja praktiski tā tas nav, šis apstāklis ir jāņem vērā amatā paaugstināšanas procedūrā.
57 Turklāt šajā lietā katrā ziņā šāda līdzvērtības prezumpcija starp vienas pakāpes ierēdņiem nevarētu būt pieņemama un tā nevarētu likt Padomei nepārbaudīt, vai īstenotās atbildības līmeņa kritērijam ir nozīme attiecībā uz amatā paaugstināmajiem ierēdņiem. V. Bulē un K. van Neihema novērtējuma ziņojumos bija norādīts, ka šie ierēdņi var veikt pārvaldnieka, proti, amata, kas atbilst augstākai funkciju grupai par to, kurai viņi pieder, funkcijas. Tātad pastāvēja iespēja, ka šo divu ierēdņu atbildība bija augstāka nekā citu šajā pašā pakāpē paaugstināmo ierēdņu atbildība.
58 Šajā tiesvedībā Padome tiesas sēdē visbeidzot norādīja, ka amatā paaugstināmo ierēdņu īstenotās atbildības līmenis ir viens no trijiem “galvenajiem” kritērijiem, kuri ir jāņem vērā, veicot salīdzinošo nopelnu izvērtējumu. Tomēr tā apgalvoja, ka tai nevar pārmest Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta noteikumu pārkāpumu, veicot 2007. gada paaugstināšanu amatā, jo, pieņemot lēmumus paaugstināt amatā un apstrīdētos lēmumus, tā šo elementu esot ņēmusi vērā.
59 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka lēmuma paaugstināt amatā un lēmuma nepaaugstināt amatā pamatojuma pārbaudi apgrūtina apstāklis, ka šo divu kategoriju lēmumiem nav jābūt pamatotiem (Pirmās instances tiesas 1997. gada 29. maija spriedums lietā T‑6/96 Contargyris/Padome, Recueil FP, I‑A‑119. un II‑357. lpp., 147. punkts un tajā minētā judikatūra). Jāpamato ir tikai tāds lēmums, ar kuru tiek noraidīta amatā nepaaugstinātā kandidāta atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam iesniegtā sūdzība, un šī lēmuma pamatojumam ir jāatbilst tā lēmuma pamatojumam, pret kuru tikusi iesniegta sūdzība (Pirmās instances tiesas 1996. gada 11. jūnija spriedums lietā T‑118/95 Anacoreta Correia/Komisija, Recueil FP, I‑A‑283. un II‑835. lpp., 82. punkts).
60 Tātad, lai noteiktu, vai Padome, kā tā apgalvo, atbildot uz sūdzību, kurai šajā ziņā ir īpaša nozīme, faktiski ir veikusi salīdzinošo nopelnu izvērtējumu apstākļos, kādi ir paredzēti Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktā, it īpaši ņemot vērā amatā paaugstināmo ierēdņu īstenotās atbildības līmeni, ir jāpārbauda dažādi lietas materiāli.
61 Savas nostājas pamatojumam Padome, pirmkārt, atsaucas uz 2007. gada 12. jūnija paziņojumu. Šajā paziņojumā ir precizēts:
“Katra komisija pēc tam, kad ir veikts salīdzinošs nopelnu izvērtējums, izveido to amatā paaugstināmo kandidātu sarakstus, kuri vislabāk atbilst amatiem, kas ir izsludināti 2007. gadam. Lai veiktu šo pārbaudi, īpaši tiks ņemti vērā ziņojumi par ierēdņiem, kā arī citi Civildienesta noteikumu 45. pantā noteiktie elementi.”
62 2007. gada 12. jūnija paziņojuma 1. pielikuma 3. punktā ir norādīts:
“Šai paaugstināšanas amatā procedūrai ir raksturīgs tas, ka stājas spēkā Civildienesta noteikumu 45. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru pirms ierēdņu pirmās paaugstināšanas pēc iecelšanas amatā ierēdņiem ir jāpierāda spējas strādāt trešajā valodā. Ierēdņi, uz kuriem šis pasākums attiecas un kuri nav iesnieguši pierādījumu par spējām strādāt trešajā valodā, nevar tikt paaugstināti amatā, pat ja viņiem 2007. gada 1. janvārī ir pieprasītais darba stāžs. [..]”
63 Protams, 2007. gada 12. jūnija paziņojumā, runājot par salīdzinošo nopelnu izvērtējumu, ir atsauce ne tikai uz novērtējuma ziņojumu, bet arī uz “citiem [Civildienesta noteikumu 45. panta] elementiem”. Tomēr tajā nav skaidri pieminēts amatā paaugstināmo ierēdņu īstenotās atbildības līmenis, lai gan [šī paziņojuma] 1. pielikumā ir tieša atsauce uz kritēriju par citu valodu izmantošanu, kas nav tā valoda, kuras padziļinātas zināšanas attiecīgais ierēdnis jau ir pierādījis. Šādos apstākļos 2007. gada 12. jūnija paziņojums, ņemot vērā tā teksta vispārējo un neprecīzo raksturu, nevar būt vienīgais pierādījums, ka Padome, veicot salīdzinošo nopelnu izvērtējumu, ir ņēmusi vērā īstenotās atbildības līmeni.
64 Otrkārt, Padome, lai pamatotu, ka tā ir salīdzinājusi amatā paaugstināmo ierēdņu nopelnus atbilstoši Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta noteikumiem, balstās uz amatā paaugstināšanas konsultatīvās komisijas ziņojumu. Taču ir jāatzīmē, ka šajā ziņojumā nav skaidri precizēti elementi, kurus šī komisija ir ņēmusi vērā, formulējot savus ieteikumus. No šī ziņojuma izriet, ka konsultatīvajai komisijai bija kandidātu novērtējuma ziņojumi un to ierēdņu saraksts, kuri ir pierādījuši savas spējas strādāt trešajā valodā. Savukārt nekāda informācija amatā paaugstināšanas konsultatīvās komisijas ziņojumā neļauj skaidri konstatēt, vai tās rīcībā bija atbilstoši un izmantojami elementi saistībā ar dažādu amatā paaugstināmu ierēdņu īstenotās atbildības līmeni. Šajā ziņā nozīme ir tam, ka teksts “īstenotās atbildības līmenis” šajā ziņojumā neparādās. Līdz ar to amatā paaugstināšanas konsultatīvās komisijas ziņojums tā arī neļauj konstatēt, ka Padome, pieņemot apstrīdētos lēmumus, būtu ņēmusi vērā īstenotās atbildības līmeni.
65 Treškārt, ņemot vērā iepriekš minētās neskaidrības, šķiet, ka lēmumu, ar kuriem noraidītas prasītāju sūdzības, pamatojums ir īpaši svarīgs elements, kas ļautu Civildienesta tiesai novērtēt, vai attiecīgais pamats ir pamatots.
66 Šajā ziņā lēmumi, ar kuriem noraidītas V. Bulē un I. Vāgneres-Leklerkas sūdzības, nav paskaidrojoši, jo tajos nav sniegta nekāda informācija par Padomes faktiski izmantoto metodi ierēdņu nopelnu salīdzināšanai.
67 Turpretī no lēmuma, ar kuru noraidīta K. van Neihema sūdzība, izriet, ka nolūkā veikt amatā paaugstināmo ierēdņu salīdzinošo nopelnu izvērtējumu iecēlējinstitūcija ir pamatojusies uz ieinteresēto personu novērtējuma ziņojumiem, neņemot vērā viņu īstenoto atbildības līmeni.
68 Iecēlējinstitūcija, citējot Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktu, šajā lēmumā ir vēlējusies uzsvērt šo teikuma daļu: “jo īpaši ņem vērā ziņojumus par ierēdņiem”. Pēc tam tā ir norādījusi, ka visiem apstiprinātajiem ierēdņiem bija labāki novērtējuma ziņojumi nekā sūdzības iesniedzējam. Beigās un galvenokārt, minētajā lēmumā administrācija ir norādījusi, ka kritērijs par ierēdņu īstenotās atbildības līmeni būtu jāņem vērā tikai “vienādu nopelnu” gadījumā, “lai nodalītu tos ierēdņus, kuri ir paaugstināmi amatā”.
69 Šādi iecēlējinstitūcija sūdzības iesniedzējam ir darījusi zināmu, ka, tā kā šajā lietā, kā tas izriet no novērtējuma ziņojumiem, nav vienlīdzības starp sūdzības iesniedzēja un amatā paaugstināto ierēdņu nopelniem, īstenotās atbildības līmeņa kritērijs netika ņemts vērā. Taču no ļoti vispārīgajiem formulējumiem, kurus iecēlējinstitūcija izmantojusi šajā lēmumā (šīs frāzes atklāj, ka administrācija nebija pieņēmusi konkrētu risinājumu sūdzības iesniedzēja situācijai, bet ka tā viņa gadījumam piemēroja savu Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta interpretāciju), var secināt, ka tā, lai novērtētu, vai dažādiem AST 7 pakāpē paaugstināmajiem ierēdņiem ir bijuši vienādi nopelni, nav ņēmusi vērā viņu īstenotās atbildības līmeni. Taču, kā tas tika norādīts iepriekš, īstenotās atbildības līmenis ir viena no trim sastāvdaļām, kas ļauj novērtēt kandidāta uz paaugstināšanu amatā nopelnus.
70 Ceturtkārt, Padome sava iebildumu raksta pielikumā (B 9) ir iesniegusi vispārēju tabulu, kurā ir parādīti attiecīgo ierēdņu amati un īstenotās atbildības līmeņi. Tomēr no lietas materiāliem neizriet, ka šī tabula būtu pastāvējusi apstrīdēto lēmumu pieņemšanas laikā, un turklāt netiek apgalvots, ka šī tabula būtu bijusi amatā paaugstināšanas konsultatīvās komisijas analīzes pamatā, kuras ieteikumus Padome pārņēma.
71 Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka ir pietiekami tiesiski pierādīts, ka Padome, veicot salīdzinošo nopelnu izvērtējumu, pretēji tās apgalvotajam, nav ņēmusi vērā ierēdņu īstenotās atbildības līmeni. Līdz ar to Padome ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tāpēc šī iemesla dēļ apstrīdētie lēmumi ir jāatceļ, neizskatot citus prasības pieteikuma pamatus.
Par prasījumiem pret lēmumiem paaugstināt amatā apstiprinātos ierēdņus
Par pieņemamību
– Lietas dalībnieku argumenti
72 Otrās personas, kas iestājušās lietā, apgalvo, ka prasījumi pret lēmumiem paaugstināt amatā apstiprinātos ierēdņus nav pieņemami. Šie lēmumi esot tikai apstiprināšanas lēmumu, kurus prasītāji nav apstrīdējuši, sekas.
73 Prasītāji norāda, ka šādi izvirzītai iebildei par nepieņemamību nevar piekrist. Viņu prasību priekšmets esot nevis to amatā paaugstināto ierēdņu apstiprināšanas apstrīdēšana, kuri agrāk piederēja C kategorijai, bet šo ierēdņu amatā paaugstināšanas atcelšana, jo tie neveicot uzdevumus atbilstoši asistentu karjeras grupai bez karjeras ierobežojuma.
74 Pēc būtības lietas dalībnieki atkārto tos pašus argumentus, kādi iepriekš tika izklāstīti sprieduma daļā, kas attiecas uz prasījumiem atcelt apstrīdētos lēmumus.
75 Turklāt otrās personas, kas iestājušās lietā, norāda, ka lēmumu paaugstināt amatā apstiprinātos ierēdņus atcelšana, ņemot vērā skarto ierēdņu skaitu un zaudējumus, ko šāda atcelšana varētu radīt, esot acīmredzami nesamērīga. Turklāt ar minēto lēmumu atcelšanu tiktu pārkāpti tiesiskās paļāvības aizsardzības princips un iegūto tiesību princips.
– Civildienesta tiesas vērtējums
76 Atbilstoši Reglamenta 110. pantam iestāšanās rakstā formulētie prasījumi ir pieņemami tikai tad, ja ar tiem pilnībā vai daļēji tiek atbalstīti kādas puses prasījumi. Tātad personai, kas iestājusies lietā, nav tiesību izvirzīt iebildi par nepieņemamību, kas nav tikusi formulēta rakstveida procesā, un tādējādi Civildienesta tiesai nav pienākuma izskatīt pamatus, kurus tā ir norādījusi šajā sakarā.
77 Tomēr atbilstoši Reglamenta 77. pantam Civildienesta tiesa katrā laikā pēc savas ierosmes var apsvērt, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam, tostarp šķēršļi, ko izvirzījusi persona, kas iestājusies lietā (skat. pēc analoģijas Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā T‑88/01 Sniace/Komisija, Krājums, II‑1165. lpp., 49., 52. un 53. punkts).
78 Šajā lietā, pretēji tam, ko apgalvo otrās personas, kas iestājušās lietā, lēmumi par apstiprināšanu un lēmumi paaugstināt amatā ir divu atšķirīgu veidu lēmumi. Arī apstāklis, ka prasītāji nav apstrīdējuši lēmumus par apstiprināšanu, nav tāds, kas prasījumus pret lēmumiem paaugstināt amatā varētu padarīt nepieņemamus.
79 Līdz ar to iebilde par nepieņemamību, kuru ir izvirzījušas otrās personas, kas iestājušās lietā, ir jānoraida.
80 Turklāt Civildienesta tiesa uzskata par nepieciešamu atgādināt, ka paaugstināšanai amatā konkrētā pakāpē ieteiktiem ierēdņiem principā ir personīga interese apstrīdēt lēmumus paaugstināt šajā pakāpē citus ierēdņus. Tiesa netieši vairākas reizes ir piekritusi, ka šāda prasība ir pieņemama, un tā pat ir atcēlusi lēmumus paaugstināt vai iecelt amatā, pamatojoties uz kļūdu salīdzinošajā nopelnu izvērtējumā vai uz šāda izvērtējuma trūkumu (Tiesas 1975. gada 23. janvāra spriedums lietā 29/74 De Dapper/Parlaments, Recueil, 35. lpp., un 1989. gada 17. janvāra spriedums lietā 293/87 Vainker/Parlaments, Recueil, 23. lpp.). Savukārt Pirmās instances tiesa skaidri ir nospriedusi, ka, lai gan darbiniekam nav tiesību pieprasīt, lai viņu paaugstina amatā, tam tomēr ir interese apstrīdēt lēmumu paaugstināt amatā pakāpē, uz kuru šis darbinieks var pretendēt, citu darbinieku, kas ir lēmums, pret kuru tas ir iesniedzis noraidīto sūdzību (Pirmās instances tiesas 2004. gada 21. janvāra spriedums lietā T‑328/01 Robinson/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑5. un II‑23. lpp., 32. un 33. punkts).
Par lietas būtību
81 Pret lēmumiem paaugstināt amatā apstiprinātos ierēdņus prasītāji ir izvirzījuši pamatu, kas saistīts ar Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta noteikumu pārkāpumu, jo Padome, veicot salīdzinošo nopelnu izvērtējumu, tikai pakārtoti esot ņēmusi vērā personu, kas ir kandidāti paaugstināšanai amatā, īstenotās atbildības līmeni. Tā kā šis pamats ir paredzēts to prasījumu atbalstam, kas ir vērsti pret minētajiem lēmumiem, un tā kā Civildienesta tiesa tos ir atzinusi par pamatotiem, tiem parasti vajadzētu izraisīt šo lēmumu atcelšanu, neesot vajadzībai pārbaudīt citus pamatus šo prasījumu atbalstam.
82 Tomēr Savienības tiesa ir piekritusi, ka, ja atceļamais akts ir labvēlīgs trešajai personai, kāds ir gadījums ar iekļaušanu rezerves sarakstā, lēmums par paaugstināšanu amatā vai lēmums par iecelšanu vakantajā amatā, tiesai vispirms ir jāpārbauda, vai atcelšana nebūtu sankcija, kura būtu nesamērīga ar izdarīto pārkāpumu (Tiesas 1980. gada 5. jūnija spriedums lietā 24/79 Oberthür/Komisija, Recueil, 1743. lpp., 11. un 13. punkts; Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. jūlija spriedums lietā T‑68/91 Barbi/Komisija, Recueil, II‑2127. lpp., 36. punkts).
83 Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka sekas, kuras Savienības tiesa piemēro pārkāpuma gadījumā, konkursu jomā atšķiras no paaugstināšanas amatā jomas. Visu konkursa rezultātu atcelšana principā ir nesamērīga sankcija salīdzinājumā ar izdarīto pārkāpumu neatkarīgi no pārkāpuma rakstura un tā seku ietekmes uz konkursa rezultātiem (par atlases komisijas sastāva kļūdainu noteikšanu skat. it īpaši Pirmās instances tiesas 1990. gada 22. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑32/89 un T‑39/89 Marcopoulos/Tiesa, Recueil, II‑281. lpp.; jautājumā par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu skat. Pirmās instances tiesas 1994. gada 17. marta spriedumu lietā T‑44/91 Smets/Komisija, Recueil FP, I‑A‑97. un II‑319. lpp.).
84 Savukārt amatā paaugstināšanas jomā Savienības tiesa veic katra atsevišķā gadījuma pārbaudi.
85 Pirmkārt, tā ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu. Ja konstatētais pārkāpums ir tikai procesuāls pārkāpums, kas ietekmē tikai viena ierēdņa situāciju (attiecībā uz novērtējuma ziņojuma trūkumu skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Barbi/Komisija; Pirmās instances tiesas 1996. gada 21. novembra spriedumu lietā T‑144/95 Michaël/Komisija, Recueil FP, I‑A‑529. un II‑1429. lpp., un 2000. gada 5. oktobra spriedumu lietā T‑202/99 Rappe/Komisija, Recueil FP, I‑A‑201. un II‑911. lpp.; attiecībā uz pamatojuma neesamību skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 6. jūlija spriedumu lietā T‑281/01 Huygens/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑203. un II‑903. lpp.), tad Savienības tiesa a priori uzskata, ka šāds pārkāpums neattaisno lēmumu par paaugstināšanu amatā atcelšanu, jo šāda atcelšana ir nesamērīga sankcija. Savukārt, ja pastāv būtisks pārkāpums, piemēram, kļūda tiesību piemērošanā, kas padara spēkā neesošu visu salīdzinošo nopelnu izvērtējumu kopumā, tiesa principā atceļ lēmumus paaugstināt amatā (iepriekš minētie spriedumi lietā Vainker/Parlaments un lietā Robinson/Parlaments).
86 Otrkārt, tā veic interešu izsvēršanu.
87 Veicot interešu izsvēršanu, tiesa vispirms ņem vērā attiecīgo ierēdņu interesi likumīgi un pilnā apmērā tikt atjaunotiem savās tiesībās, izmantojot atkārtotu faktisko salīdzinošo nopelnu izvērtējumu, kurā tiktu pienācīgi ņemti vērā likumīgi piemērojamie kritēriji, un ierēdņu interesi nākotnē nekonkurēt ar nelikumīgi amatā paaugstinātiem ierēdņiem un ieinteresētību, lai tiesas konstatētais pārkāpums vēlāk netiktu atkārtots.
88 Pēc tam tā ņem vērā nelikumīgi amatā paaugstināto ierēdņu intereses. Protams, viņiem nav nekādu tiesību saglabāt savu paaugstināšanu amatā, ja lēmumi par paaugstināšanu amatā ir nelikumīgi un ja tie ir apstrīdēti noteiktajā termiņā, ceļot prasību tiesā (skat., piemēram, attiecībā uz atcelšanu, iepriekš minētos spriedumus lietā Vainker/Parlaments un lietā Robinson/Parlaments). Tomēr tiesa ņem vērā apstākli, ka šie ierēdņi labā ticībā varēja uzticēties tam, ka lēmumi, ar kuriem viņus paaugstināja amatā, ir likumīgi, it īpaši tad, ja šīs personas viņu priekšniecība ir labi novērtējusi un šie novērtējumi var objektīvi pamatot paaugstināšanu amatā. Tiesa šo ierēdņu intereses ņem vērā vēl jo vairāk tādēļ, ka viņi ir svarīga grupa (skat. attiecībā uz risinājumu, kas sniegts, noraidot prasījumus atcelt amatā paaugstināto ierēdņu sarakstu, kurā ir minēti daudzi ierēdņi, Pirmās instances tiesas 2006. gada 19. oktobra spriedumu lietā T‑311/04 Buendía Sierra/Komisija, Krājums, II‑4137. lpp., 349. punkts).
89 Visbeidzot, tiesa pārbauda dienesta intereses, proti, it īpaši, vai ir ievērots tiesiskums, kādas būtu ar budžetu saistītās sekas, ja netiktu atcelti nelikumīgie lēmumi (skat. šī sprieduma 90. punktu), iespējamās res judicata izpildes grūtības, iespējamu kaitējumu dienesta turpinātībai un risku saistībā ar sociālā klimata pasliktināšanos iestādē.
90 Pēc tam, kad ir ņemtas vērā dažādās pastāvošās intereses, tiesa katrā atsevišķā gadījumā lemj, vai lēmumi par paaugstināšanu amatā ir jāatceļ. Gadījumā, ja tā galu galā uzskata, ka lēmumu paaugstināt amatā atcelšana būtu nesamērīga sankcija salīdzinājumā ar konstatēto pārkāpumu, vajadzības gadījumā tiesa, lai prasītāja interesēs nodrošinātu, ka spriedumam, ar kuru atceļ lēmumu nepaaugstināt amatā, ir lietderīga iedarbība, var izmantot savu neierobežoto kompetenci, kas tai ir piešķirta finanšu rakstura lietās, un nospriest pat pēc savas iniciatīvas, ka iestādei ir jāatlīdzina zaudējumi (iepriekš minētais spriedums lietā Oberthür/Komisija, 14. punkts).
91 Šajā lietā šo dažādo novērtējuma kritēriju pārbaude tiek veikta īpašā kontekstā. Jāuzsver, ka prasītāji Civildienesta tiesā ar prasījumiem atcelt lēmumus par apstiprināto ierēdņu paaugstināšanu amatā vērsās tikai “tiktāl, ciktāl nepieciešams” (nevis “lēmumu nepaaugstināt amatā rezultātā”).
92 Tādējādi, ņemot vērā šo prasījumu formulējumu, Civildienesta tiesai, pat pirms pārbaudes par to, vai konkrētos apstākļos lēmumu paaugstināt amatā atcelšana būtu ar konstatēto pārkāpumu nesamērīga sankcija, ir jāizvērtē, vai šī atcelšana ir nepieciešama, lai atjaunotu prasītāju iespējas tikt paaugstinātiem amatā un atjaunotu likumību, kas nozīmētu, ka jāveic atkārtots salīdzinošo nopelnu izvērtējums, pamatojoties uz likumīgi piemērojamiem kritērijiem, un vajadzības gadījumā prasītāji ir jāpaaugstina amatā ex tunc.
93 Līdz ar to galvenais jautājums ir noteikt, vai tas, ka lēmumi paaugstināt amatā 14 apstiprinātos ierēdņus juridiski paliktu spēkā, būtu šķērslis prasītāju paaugstināšanai amatā gadījumā, ja pēc atkārtoti veikta salīdzinošā nopelnu izvērtējuma res judicata ietvaros ierēdņu nopelni būtu jāatzīst par pārākiem nekā nelikumīgi amatā paaugstināto ierēdņu nopelni un tas tiem ļautu tikt paaugstinātiem amatā.
94 Līdz rakstiskā procesa noslēgumam, it īpaši ņemot vērā 2007. gada 12. jūnija paziņojuma 2. pielikumu, kurā ir noteikts, ka 2007. gadā AST 7 pakāpē ir iespējams paaugstināt tikai 22 ierēdņus, un Padomes 2008. gada 19. decembra vēstuli, kas apstiprina šo informāciju, lēmumu par apstiprināto ierēdņu paaugstināšanu amatā atcelšana a priori šķita nepieciešama, jo prasītāju iespējama paaugstināšana amatā AST 7 pakāpē ir iespējama tikai tad, ja apstiprinātie ierēdņi, kas ir paaugstināti šajā pakāpē, netiek paaugstināti.
95 Tiesas sēdē Padomes pārstāvis savu mutisko apsvērumu ievadā norādīja, ka lēmumu par apstiprināto ierēdņu paaugstināšanu atcelšana vairs nebūs nepieciešama no sprieduma pasludināšanas dienas. Viņš norādīja, ka gadījumā, ja apstrīdētie lēmumi tiktu atcelti, Padome, izpildot spriedumu, atjaunotu ierēdņus viņu tiesībās, tiktāl, ciktāl nepieciešams, pieņemot lēmumus par 2009. gada paaugstināšanu amatā un piešķirot prasītājiem pabalstu, kas sedz karjerai radītos zaudējumus, kuri izriet no nokavētas paaugstināšanas amatā laikā no 2007. līdz 2009. gadam.
96 Pēc lietas dalībnieku un personu, kas iestājušās lietā, ievada mutvārdu apsvērumiem, kas tika sniegti, atbildot uz Civildienesta tiesas uzdoto jautājumu nolūkā noteikt, vai prasītāji, ņemot vērā Padomes iepriekš minētos apsvērumus, nevēlētos atsaukt savus prasījumus atcelt lēmumus par apstiprināto ierēdņu paaugstināšanu amatā, minēto prasītāju advokāts paziņoja, ka viņi ir gatavi apsvērt šādu prasījumu atsaukšanu, ja Padome rakstveidā apstiprinās tās pārstāvja norādītās saistības.
97 Pēc tiesas sēdes Padome 2009. gada 17. decembra vēstulē norādīja, ka tā ir gatava izpildīt savas saistības. Tā apstiprināja, ka, ja Civildienesta tiesa atceltu apstrīdētos lēmumus tādēļ, ka salīdzinošais nopelnu izvērtējums 2007. gada paaugstināšanas amatā AST 7 pakāpē ietvaros bijis nelikumīgs, Padome veiks šādus izpildes pasākumus:
“[..] Iecēlējinstitūcija atkārtoti sasauks amatā paaugstināšanas konsultatīvo komisiju, lai veiktu ierēdņu, kas 2007. gadā bija paaugstināmi AST 7 pakāpē, jaunu salīdzinošo nopelnu izvērtējumu saskaņā ar sprieduma konstatējumiem. Šis jaunais salīdzinošais nopelnu izvērtējums tiks veikts ne tikai par prasītājiem un amatā paaugstinātajiem ierēdņiem, bet tam ir jābūt par visu to ierēdņu nopelniem, kas 2007. gada paaugstināšanas ietvaros bija paaugstināmi amatā AST 7 pakāpē.
Prasītāji var tikt paaugstināti amatā tikai tad, ja pēc šī salīdzinošā nopelnu izvērtējuma un pēc visu “galveno” un papildu kritēriju piemērošanas viņi ir piemērotākā situācijā salīdzinājumā ar citiem amatā paaugstināmiem ierēdņiem. Ja tā tas faktiski būs, attiecīgie prasītāji tiks paaugstināti amatā AST 7 pakāpē ar atpakaļejošu datumu no 2007. gada 1. janvāra papildus 2007. gada paaugstināšanas ietvaros amatā paaugstinātajiem ierēdņiem, par kuriem lēmumi paaugstināt amatā netiks skarti.”
98 Prasītāji 2010. gada 7. janvāra vēstulē informēja Civildienesta tiesu, ka, ņemot vērā Padomes 2009. gada 19. decembra vēstulē sniegtos precizējumus, viņi neatsauks savus prasījumus attiecībā uz lēmumiem paaugstināt amatā.
99 No vēstuļu apmaiņas starp lietas dalībniekiem izriet, ka Padome ir uzņēmusies galīgās saistības šī sprieduma kā res judicata izpildes ietvaros veikt jaunu salīdzinošo nopelnu izvērtējumu un vajadzības gadījumā prasītājus paaugstināt ar atpakaļejošu spēku papildus jau paaugstinātajiem ierēdņiem.
100 Līdz ar to, ņemot vērā Padomes beznosacījuma apņemšanos, atbilstoši LESD 266. pantam šķiet, ka lēmumu paaugstināt amatā atcelšana nav noteikti nepieciešama, lai adekvāti atjaunotu prasītājus viņu tiesībās, jo iespējama prasītāju paaugstināšana amatā var notikt papildus tiem ierēdņiem, kuri ir apstiprināti un jau paaugstināti amatā, ņemot vērā, ka šāda papildu paaugstināšana noteikti, ja tā notiks, tiks piemērota tāpat kā sākotnēji pieņemtie lēmumi paaugstināt amatā, tai nepiešķirot nekādu negatīvu nozīmi.
101 Lai gan prasītāji patiešām savā 2010. gada 7. janvāra vēstulē apstrīd šī sprieduma izpildes pasākumus, kuru veikšanu Padome ir iecerējusi savā 2009. gada 17. decembra vēstulē, norādot, ka viņu nopelni ir jāsalīdzina tikai ar to ierēdņu nopelniem, kuri jau ir paaugstināti amatā, nevis ar visu amatā paaugstināmo ierēdņu nopelniem, šī kritika neietekmē vērtējumu par to, vai lēmumu paaugstināt amatā atcelšana ir nepieciešama vai nav. Konkrēta to ierēdņu noteikšana, kuru nopelnus var atkārtoti salīdzinoši izvērtēt, izpildot res judicata spriedumu, nav atkarīga no jautājuma par to, vai lēmumi par apstiprināto ierēdņu paaugstināšanu amatā tiek atcelti.
102 Tādējādi šīs lietas apstākļos nav jāatceļ lēmumi par apstiprināto ierēdņu paaugstināšanu amatā. No tā izriet, ka prasījumi atcelt šos lēmumus ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
103 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot citus šīs nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Atbilstoši šī paša panta 2. punktam, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji, vai pat vispār atbrīvot no šā pienākuma.
104 No šī sprieduma motīvu daļas izriet, ka Padome būtībā ir lietas dalībniece, kurai spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt prasītāji savos prasījumos tieši ir prasījuši, lai tai tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā šīs lietas apstākļi neattaisno Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, tad Padomei ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
105 Atbilstoši Reglamenta 89. panta 4. punktam personām, kas iestājušās lietā, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašām, un tas jādara pat tad, ja vajadzības gadījumā šos izdevumus pilnībā vai daļēji sedz Padome saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (plēnums)
nospriež:
1) atcelt lēmumus, ar kuriem Eiropas Savienības Padome ir atteikusies paaugstināt amatā AST 7 pakāpē 2007. gada paaugstināšanas amatā ietvaros V. Bulē, K. van Neihemu un I. Vāgneri-Leklerku;
2) pārējā daļā V. Bulē, K. van Neihema un I. Vāgneres-Leklerkas prasību noraidīt;
3) Eiropas Savienības Padome sedz tiesāšanās izdevumus;
4) personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 5. maijā.